Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati
Šajā sakarā var izpausties virkne tendenču: «pārbīde uz risku», domu
polarizācija, mazākuma ietekme.
Grupu polarizācijas fenomenus pirmoreiz
sistemātiski apkopoja un aprakstīja mūsdienu franču psihologs S. Moskoviči 1969. gadā.
Fenomenu «pārbīdi uz risku» grupas lēmumu
pieņemšanā pirmais 1961. gadā konstatēja
amerikāņu zinātnieks Dž. Stouners (J. Stoner). Eksperimentāli viņš konstatēja, ka grupa pēc diskusijas par
neviennozīmīgu problēmu pieņem drošāku, «riskantāku» lēmumu
nekā izlīdzinoša lēmuma rezultātu, kas gūts, pamatojoties
uz šīs grupas katra atsevišķa locekļa domas izpēti. Pētījamie sākumā attiecīgo problēmu pieņēma individuāli. Tā
ir pirmssaskaņošanas fāze. Pēc tam
notika šīs problēmas kolektīva apspriešana. Tā ir saskaņošanas (konsensa) fāze. Eksperimenta trešā fāze —
pēcsaskaņošanas fāze, kad vēlreiz tiek
fiksēta ikviena grupas locekļa doma. Fenomens «pārbīde uz risku» izpaužas tādējādi,
ka grupas locekļu domu izlīdzinošie novērtējumi saskaņošanas un pēcsaskaņošanas
stadijā izrādījās vairāk «riskanti», ekstremāli attiecībā pret vidējo individuālo novērtējumu pirmssaskaņošanas
fāzē.
Turpmāk fenomena «pārbīde uz risku» pētījumos
tika noskaidrotas daudzas interesantas
tendences un faktori, kas to ietekmē. Tā, piemēram, S. Moskoviči konstatēja, ka
tad, ja diskusijas dalībnieki sasēdināti vienā rindā, «pārbīde uz risku» ir mazāka nekā tad, ja viņi
izvietojušies ap galdu. «Pārbīde uz risku» lielā mērā izpaudās tad, kad tika apspriesta
dalībniekiem maz zināma problēma un viņi par to nebija kompetenti. Grupas dalībnieki, kas ir kompetenti apspriežamajos jautājumos, vienmēr pieņem izsvērtākus, mazāk
«riskantus» lēmumus. Šādu metodoloģiju, kas
pamatojas uz fenomenu «pārbīde uz risku», bieži izmanto, lai novērtētu dažādu padomju ekspertu grupu locekļu un
pat parlamenta locekļu kompetences līmeni.
Domu polarizācijas fenomens izpaužas, ja
pastiprinās domu atšķirības tendence pēc to apspriešanas apjoma grupā attieksmē
pret tās dalībnieku sākotnējām
domām. Pastāv divi šo fenomenu teorētiskie pamatojumi: informatīvais un sociāli normatīvais.
Informatīvā teorija atzīst informācijas ietekmi, katra grupas
dalībnieka sākotnējās domas
nostiprināšanas argumentāciju un šās domas tālāko attīstību. Kā zināms, grupā visbiežāk apvienojas
vienādi domājošie (skat. Grupu kognitīvās teorijas). Un, ja grupā piedalās cilvēki ar
dažādām, polārām domām, tad viņi diskusijas norisē «klausīsies» un pieņems argumentāciju, kas atbilst
viņu domām. Otra grupa darīs
to pašu. Līdz ar to domu polarizācija pastiprināsies.
Domu polarizācija notiek arī lielās grupās. Lasot
dažādus informācijas avotus, vienā iedzīvotāju grupā
nostiprināsies viena doma, otrā — pretējā. Turklāt
vienas un tās pašas informācijas izmantošanā būs vērojama selektīva (izvēles) attieksme pret to. Katra puse
«klausīsies» un pieņems tos argumentus,
281
Aleksejs Vorobjovs
kas atbilst viņu domai. Tads stāvoklis bieži vien noved pie
starpetniskiem, starpnacionāliem,
starpsociāliem konfliktiem.
Grupas locekļu mazākuma ietekmes uz vairākumu fenomens
paredz iespēju «mazākumam»
ietekmēt kopgrupas normas, vērtības, «vairākuma» domas.
«Mazākums» grupās nav obligāti saistīts ar
locekļu skaitu. Par «mazākumu» grupā
uzskata to daļu, kurai ir mazākas ietekmes iespējas varas trūkuma, zema statusa, autoritātes, kompetences
dēļ. Būtībā «mazākums» skaitliski var būt lielāks par
«vairākumu».
Sociālajā
psiholoģijā ir pietiekami daudz pētījumu, kas veltīti apstākļu noskaidrošanai,
kuri ļauj «mazākumam» organizēt ietekmi uz «vairākumu».
Kā pirmo apstākli izdala uzvedības secību,
noturību, vienprātīgu, sinhronu, konsensa uzvedību konkrētā brīdī un vienlaikus šīs pozīcijas monotonu saglabāšanu un atkārtošanu laika gaitā.
Otrs apstāklis ir tā pārrunu un saskarsmes
taktika, kuru lieto «mazākums», organizējot ietekmi uz «vairākumu».
Mūsdienu psihologs G. Mjuņi (G. Mugny) veica
eksperimentu, lai pētītu divu stilu
pārrunu ietekmi: «elastīgs» un «bargs». Bargais stils atšķiras ar
kategoriskumu, bezkompromisu,
shematiskumu, izteikumu un formulējumu stingrību. Elastīgajam stilam raksturīga Ik'a adaptivitāte,
maigāki formulējumi, citu cilvēku domu cienīšana, gatavība uz kompromisu. Eksperimentāli tika pierādīts, ka
elastīgais stils ir
efektīvāks, bet bargais stils var novest pie «mazākuma» pozīciju pasliktināšanās un «vairākuma» pozīciju
pastiprināšanās.
Trešais apstāklis, kas nodrošina «mazākuma»
ietekmes efektivitāti uz «vairākumu»,
ir «tēlu» satura ietekme citam uz citu. Ja sociāli perceptīvie tēli būs izteikti pretēji, ietekmes nebūs. Ja
«mazākuma» tēls «vairākumam» būs negatīvs, tad tas pēdējam bloķēs jebkuras ietekmes pieņemšanu no pirmā.
Šajā ziņā liela loma ir sociāli perceptīvo efektu
radīšanai un tādiem rezultātiem
kā «oreola efekts», «stereotipizācijas efekts», «nosebošanās efekts» utt.
Konformisms (lat. conformis — līdzīgs, saskanīgs) —
cilvēka daļēji apzināta piekāpība reālā vai iedomātā grupas spiediena
pieņemšanā. Tāpēc konformisms izpaužas
tādējādi, ka cilvēks maina savu uzvedību vai pārliecību grupas spiediena ietekmē.
Pastāv divi konformisma paveidi: ārējais (publiskais)
un iekšējais (personiskais). Ārējais konformisms izpaužas
tādējādi, ka mēs, nesaskaņojoties «dvēselē», rīkojamies
tā, kā pieņēmis vairākums. Mēs apģērbjamies atbilstoši situācijai, kaut gan mums tas nepatīk. Mēs tā rīkojamies, lai
izvairītos no grupas locekļu «nosodījuma» un saņemtu uzslavu.
Iekšējais konformisms nodrošina cilvēka bezierunu
piekrišanu tam, ko liek darīt
grupa. Tas viņam ir iekšēji saskaņotais, dedzīgais konformisms.
282
Sociālās psiholoģijas teorētiskie
pamati
Lai vairāk iedziļinātos konformisma īpatnības, cēloņos, īsi aplūkosim to
klasisko eksperimentu, kurus
veikuši mūsdienu amerikāņu zinātnieki M. Šerifs (M. Scherif) un S. Ašs, rezultātus.
M. Šerifs centās izpētīt konformismu sociālās
normas veidošanas procesā. Šajā
nolūkā tika veikts laboratorijas eksperiments. Tajā piedalījās trīs pētāmie. Eksperiments ilga četras dienas.
Procedūra bija šāda. Tumšā istabā aptuveni piecu metru attālumā no pētāmā parādījās punktēts
gaismas avots. Sākumā dažas
sekundes tas bija nekustīgs, bet pēc tam dažas sekundes kustējās ļoti haotiski
un izzuda. Katram pārbaudāmajam vajadzēja novērtēt attālumu, kādā izkustējās punktētais gaismas avots no
sākotnējā punkta savas haotiskās kustības rezultātā.
Katra eksperimenta dalībnieka noteiktais attālums
ievērojami atšķīrās — no 15
līdz 25 cm. Nākamajās dienās viņi novērtēja punktētā avota pārvietošanos, apmainījās domām un novērojumiem. Pēc
četrām dienām pārbaudāmo novērtējums
par gaismas avota pārvietošanos kļuva vienots. M. Šerifs uz šā eksperimenta pamata apstiprināja tā
dalībnieku vienotas domas rašanos un grupas vienotas
normas izveidošanos.
Vairāk zināmi ir eksperimenti ar nolūku izpētīt
grupas spiedienu uz vienu no
tās locekļiem. Tos veica S. Ašs, izzinot uztveres novērtējumus. Eksperimenta
|
|
|
1
|
|
2
|
|
3
|
shēma
bija šāda. Grupu veidoja septiņi cilvēki. Turklāt seši bija «nosēdināto» grupa, t. i.,
eksperimentētāja palīgi.
Rindā sēdošais septītais cilvēks ir pārbaudāmais, kurš
nezināja par «nosēdināto» grupas uzdevumu
eksperimenta gaitā mainīt savu novērtējumu
uz pretējo pusi.
|
Atgriezumu etalons
|
|
Atgriezumi
|
Visiem pārbaudāmajiem tika izdalītas kartītes, kurās attēloti trīs salīdzināmi atgriezumi
un to etalons.
Eksperimenta
pirmajā daļā visiem septiņiem dalībniekiem tika izdalītas kartītes un izvirzīts jautājums: Kurš atgriezums—
1., 2., vai 3.— atbilst etalonam? Tad visi «nosēdinātās» grupas
dalībnieki pēc kārtas skaļi pateica, ka tas ir 2. atgriezums, un to
argumentēja. Pēc tam atgriezumus novērtēja septītais
dalībnieks — pārbaudāmais. Viņš apstiprināja to pašu.
Pēc kāda
laika eksperiments tika atkārtots, bet visi «nosēdinātās» grupas dalībnieki mainīja savu vērtējumu un apstiprināja
1. atgriezuma sakritību ar etalonu. Pārbaudāmajam vajadzēja izdarīt savu
izvēli — ticēt savām acīm vai pakļauties
«nosēdinātās» grupas locekļu domām. Rezultātā 37% pārbaudāmo mainīja savu vērtējumu grupas ietekmē. Tā arī ir
konformisma izpausme. 63% eksperimenta
dalībnieku nepieņēma grupas ietekmi un izrādīja nonkonformismu.
283
Aleksejs Vorobjovs
Turpmāk konformisma fenomena pētījumi sociālajā psiholoģija tika veikti
ļoti plaši. Tika izzināti
faktori, kas nosaka konformo uzvedību. Par tādiem tika izdalīti: grupas apjoms, grupas locekļu
saliedētība un autoritāte, publicitātes un anonimitātes
situācija. Daudzos eksperimentos noskaidrojās, ka cilvēks augstāko konformisma pakāpi izrāda tad, kad viņš
sastopas ar piecu cilvēku vienprātīgu
domu, kuriem ir augsts statuss. Konformisma augstākais līmenis izpaužas
publiskajā (grupas locekļu klātbūtnē) atbildē un novērtējumā.
Liela skaita eksperimentu mērķis bija noskaidrot
personības īpatnības, kas liecina par konformismu. Šajā
gadījumā tika noskaidrotas šādas tendences. Pirmkārt,
gendera (vai dzimuma) piederība zināmā veidā nosaka konformismu. Sievietēm tas piemīt nedaudz vairāk nekā
vīriešiem. Otrkārt, cilvēka vecums nodrošina
nonkonformismu vai konformismu. Bērnu vecumā dominē konformisma tendence, pieaugušo — nonkonformisma tendence.
Treškārt, dažādās kultūrās parādās
konformās uzvedības atšķirības attiecīgās kultūras locekļu uzvedībā. Tika, piemēram, noskaidrots, ka Libānā ir 31%
konformistu, Brazīlijā— 34%, Zimbabvē,
bantu ciltī,— 51%.
Nozīmīgus sakarus starp konformismu un personības
īpatnībām tomēr eksperimentāli pierādīt neizdevās.
Kolektīvisms (lat. collectivus — sapulcinošs) ir cilvēka
uzvedības apzināta forma,
kas veidota uz personisko interešu apzinātu pakļaušanu sabiedriskajām, grupas interesēm. Šās uzvedības saturā
dominēs gatavība mijiedarbībai citam ar citu, interese par citu problēmām un vajadzībām (bieži vien vairāk
nekā par savām vajadzībām un
problēmām), sasvstarpējā palīdzība, savstarpēja izlīdzēšana, pieejas pieņemšana
attiecībā uz labumu vienādu sadali.
Šajā gadījumā kolektīvisms, kas uzskatāms par
personības iezīmi, tiek apzinīgi pieņemts no cilvēka puses
kā savas grupas vērtība un labklājības prioritāte
— ģimenes, darba, nacionālās utt. grupas loceklis it kā apzināti pieņem ietekmi, ko uztiepj grupa, to nostiprina
un pastāvīgi izpauž visā sociālo un
starppersonu attiecību sistēmā, jaunās paaudzes audzināšanā (kolektīvā audzināšanā).
Personības ietekmes uz grupu fenomens
Tradicionāli grupu sociālajā psiholoģijā tiek
analizēts fenomens, kā cilvēks, grupas loceklis ietekmē
grupu. Šajā nolūkā pētījumam pakļauta personības statusa problēma grupā, līderības problēma, autoritātes problēma un
grupas ietekmēšanas mehānismi.
Statusu (lat. status — stāvoklis) nosaka cilvēka
vieta, kuru viņš ieņem visā grupas
starppersonu attiecību sistēmā. Tādēļ katrā grupā veidojas statusu
284
Sociālās psiholoģijas teorētiskie
pamati
hierarhija, kuras «piramīdas» virsotne atrodas līderis, bet tas pamatnē
ir «atstumtie» (pēc J. L.
Moreno vārdiem). No cilvēka statusa grupā būs atkarīgs viņa ietekmes mērs uz grupu. Šāds fakts izvirza
nepieciešamību izpētīt cēloņus, kas nosaka grupas locekļa līderību. Kas kļūst par grupas līderi?
Lielo grupu teorijās, kā izriet no
iepriekšsniegtajiem materiāliem, pastāv pietiekami daudz zinātnieku uzskatu par līdera,
vadoņa determinanti grupā. Mazo grupu teorijās līdera problēmai ierādīta
svarīga vieta, un dažādos psiholoģijas virzienos
veidojušās savas tradīcijas un pieejas šīs problēmas risināšanai.
Amerikāņu sociālajā psiholoģijā atbilžu meklējumi
uz šo jautājumu sākās 30.
gados. Nozīmīgākie pētījumu rezultāti gūti līderības «iezīmju» teorijā,
līderības stilu teorijā un līderības sintētiskajā teorijā.
Visizplatītākais šā jautājuma risinājums balstās
uz «līdera iezīmju» teoriju, kura
mēģina noskaidrot, kādas iezīmes ļauj personībai nodrošināt līdera lomu grupā. Šiem pētījumiem daudzkārt
pievērsušies amerikāņu psihologi. Tā, piemēram, mūsdienu
amerikāņu pētnieks K. Berds (K. Beard) sastādīja sarakstu no 79 šādām iezīmēm (iniciatīva, sabiedriskums,
humora izjūta, draudzīgums utt). Taču izrādījās, ka līderiem iespējama ļoti
dažāda kā individuālo, tā personisko raksturojumu struktūra: viņi var
būt gan gara, gan maza auguma, kalsnēji vai korpulenti,
gudri vai arī ne pārāk gudri, sabiedriski vai noslēgti utt.
Vienotu līdera
vai «atstumtā» personisko modeli tā arī neizdevās atrast. Tāpēc nākamais uzskats par līderi tika dots
«situāciju teorijā».
Tās autori mūsdienu amerikāņu psihologi С Gibbs
(C. A. Gibb) un M. Forvergs (M. Forwerg) līdera
lomu apskata kā situācijas produktu: konkrētā situācijā par līderi kļūst cilvēks, kurš spēj lielākā mērā
parādīt tās iezīmes, kas nepieciešamas
konkrētajā situācijā. Tā, piemēram, skolēnu grupa pārgājienā sapulcējas pie ugunskura. Un, kaut arī spēlēt ģitāru un dziedāt prot
daudzi no viņiem, par līderi kļūs tas, kurš
šīs prasmes spēs parādīt lielākā mērā. Taču pēc šās teorijas ir grūti izskaidrot stabila līdera, autoritātes u. tml.
rašanās mehānismus.
Līdera lomas
problēma dziļāk izstrādāta tajos pētījumos, kuros analizēti cilvēka stabilas uzvedības mehānismi grupā.
Personības stabilu uzvedību grupā psihologi dēvē par līdera stilu. Pēc
šīs pieejas līderi izvirza grupa atkarībā no viņa
stila.
Šā novirziena sākums meklējams K. Levina un viņa
sekotāju darbos, kuros aprakstīti
eksperimenti, kur pusaudžu grupu vadība noritēja trīs stilos: autoritārā, demokrātiskā un liberālā. Šajos eksperimentos tika salīdzināta vadības
stila ietekme uz skolēnu darba efektivitāti
masku izgatavošanā. Tika norādīts, ka autoritārā vadības stila gadījumā grupas
darbība bija pietiekami efektīva, bet, tikko skolotājs izgāja no klases,
skolēni darbu pārtrauca. Pēc demokrātiskā vadības
stila darbs bija mazāk efektīvs, bet skolēni strādāja patstāvīgi un
285
Aleksejs Vorobjovs
skolotajā iziešana no klases neietekmēja darbības procesu. Liberālajā
vadības stilā izpaudās tikai
negatīvie raksturojumi: zema efektivitāte un darbības procesa neorganizētība.
Līdera autoritārajam stilam raksturīgi
īsi, lietišķi rīkojumi. Tiek aizliegts bez paskaidrojumiem un iecietības, un aizliegumus pavada draudi. Līdera
runa ir precīza, tonis —
nelaipns. Uzslavas un nopēlumi ir subjektīvi, emocijas netiek ņemtas vērā, piemēri netiek minēti. Līdera
pozīcija atrodas ārpus grupas. Grupas
darbu līderis plāno jau savlaicīgi, bet viņa domas ir izšķirošas.
Par līdera demokrātisko vadības stilu var
runāt tad, ja instrukcijas tiek dotas ieteikumu veidā, bet līdera valoda nav sausa un tajā ir biedrisks
tonis. Uzslavas un nopēlumus
pavada padomi, bet rīkojumi un aizliegumi mijas ar diskusijām. Līdera pozīcija ir grupas iekšienē.
Darbs tiek plānots grupā, un to dara visa grupa. Par darbu
atbild ikviens. Grupas darbu vispusīgi apspriež visi kopā.
Līdera vadības liberālo stilu raksturo
instrukciju, kā arī uzslavu un nopēlumu trūkums. Nekādas sadarbības. Līdera pozīcija — nemanāma, atrauta no
grupas. Darbs grupā atstāts
pašplūsmai. Grupā paveikto ietekmē atsevišķu tās locekļu vai
jaunā līdera intereses.
Turpmākie pētījumi, kas tika veikti ar nolūku
noskaidrot līdera izvirzīšanas mehānismus,
balstoties uz viņa vadības stilu, parādīja, ka vienota efektīva grupas vadības stila nevar būt. Jo ilgāk
cilvēki darbojas grupā, jo nepieņemamāks viņiem ir autoritārais vadības stils. Demokrātiska vadības stila
ieviešana grupā, kur līdz tam bijis liberālais stils, pilnīgi dezorganizē
grupas darbību; šai grupai efektīvāks
būs autoritārais vadības stils. Tāpēc visbiežāk par grupas līderi kļūst personība ar dialektisku līdera
stilu.
Apkopojot grupas attīstības un katra tās locekļa
apmierinātību raksturojošo dinamisko
procesu analīzi, jānorāda, ka tas ir sarežģīts, bet vadāms process. Grupas vadību nodrošina to mehānismu
zināšana, uz kuriem pamatojas grupas attiecību dinamika.
Autoritāti (lat. autoritas — ietekme, vara) nosaka
grupas locekļa ietekmes mērs
uz citiem tās locekļiem. Tādēļ autoritāte paredz grupas locekļu bezierunu pakļaušanos vienam no viņiem. Grupu
psiholoģijā izveidojusies noteikta tradīcija autoritātes problēmas pētīšanā. Pirmā problēma — izzināt
pakļaušanās fenomenu autoritātei un otra — autoritātes
saskaitāmie.
Problēmu par pakļaušanos autoritātei
eksperimentāli pētījis mūsdienu amerikāņu zinātnieks S. Milgrems (S. Milgram). Viņa veiktie
laboratorijas eksperimenti 1965.
un 1974. gadā ar «nosacītu» elektrisko lādiņu kļuva plaši pazīstami sociālo psihologu vidē un tika novērtēti diezgan neviennozīmīgi.
S. Milgrema eksperimentu galvenais mērķis bija
noskaidrot pakļaušanos autoritātei
un tās pakāpi. Eksperimenti tika veikti Jēlas Universitātes Psiholoģijas
286
Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati
laboratorijā. To shēma bija šāda. Eksperimenta piedalījās trīs cilvēki.
Tika pētīta barga, akadēmiska
tipa vadītāja autoritātes ietekme. «Nosēdinātais» bija «skolnieks» un pārbaudāmais — «skolotājs».
Eksperimenta vadītāja pienākums bija tā vispārēja
organizēšana, dalībnieku instruktāža
un, galvenais, stingra kontrole pār «skolotāja» liecinājumu izpildi kļūdu gadījumos, kuras pieļautas no «skolnieka»
puses.
Par
«skolotājiem» kļuva dažādi brīvprātīgie, kas uz eksperimentu atnāca pēc sludinājuma avīzē un par tā būtību neko
nezināja. Katram no viņiem eksperimenta
vadītājs izvirzīja šādu uzdevumu — organizēt «skolnieku» pāra vārdu saraksta iegaumēšanai un tajos gadījumos,
kad viņš kļūdīsies to atdarināšanā,
tikt sodītam ar elektriskās strāvas sitieniem. Ar katru reizi elektrisko lādiņu palielināja par 15 voltiem.
«Skolotāja» priekšā atradās strāvas pārslēdzējs
no 15 līdz 450 voltiem, kur ap katru dalījumu bija uzrakstīts: 15 V — «vājš
sitiens», 30 V — «jutīgs sitiens»..., 400 V — «bīstami spēcīgs sitiens»,
450 V — XXX.
«Skolnieku» ieaicināja citā istabā, piesēja pie
krēsla, un viņam uz rokām piestiprināja
elektrodu. Tas viss tika darīts «skolotāja» klātbūtnē. Tad eksperimentu veica pēc šāda scenārija. Ja «skolnieks»
vārdu atdarināšanā kļūdījās, organizētājs prasīja viņu sodīt. Ar katru kļūdu strāvas sitiena
pakāpe palielinājās, «skolnieks» nospēlēja sāpīgas izjūtas
utt.
Kādi ir
eksperimenta vispārīgie rezultāti? No 40 vīriešiem 20—50 gadu vecumā 25 (63%), pakļaudamies eksperimenta
vadītāja prasībām, saņēma sodu līdz
450 V.
Turpmākie eksperimenti bija modificēti. Tā,
piemēram, eksperimenta vadītājs pavēlēja «skolotājam» turpināt sodīšanu pa
tālruni. Pakļaušanās procents
pazeminājās līdz 21%. Vadītāju uz laiku nomainīja cits cilvēks — apkopēja, laborants, nejaušs pusaudzis, un pakļaušanās procents
pazeminājās no 10 līdz 20%. Šo eksperimentu
rezultāti ļāva fiksēt pašu pakļaušanās fenomenu
vispār un, galvenais, pakļaušanās mēra atkarību no vadītāja autoritātes, kuru noteica viņa ieņemamais stāvoklis, amats,
statuss, vecums utt.
Pastāv vēl viena pieeja autoritātes saskaitāmo
izpētē. Bija mēģinājums noskaidrot
saikni starp personības īpatnībām un tās autoritāti. Pašam autoritatīvākajam cilvēkam var netikt piešķirti
varas pilnvaru atribūti, bet viņš ir sava veida tikumiskais etalons un ir
apveltīts ar augstu references pakāpi grupas locekļiem. Cilvēka reference saprotama kā viņa
personības sevišķa īpašība, kas
nosaka tās atkarības mēru no citiem. Faktori, kas nosaka cilvēka referenci, var
būt kompetence un kreativitāte jautājumos, ko risina grupa, spēju, prasmju un zināšanu izpausmes līmenis, rakstura īpašības un vērtīborientācija.
Šajā gadījumā grupas locekļi izrāda
pakļaušanos, ko nosaka nevis cilvēka varas pilnvaras, bet gan viņa psihiskā
ietekme.
287
s Vorobjovs
Kopgrupu fenomeni
Grupas psiholoģijas teorijās liela uzmanība tiek
veltīta grupu dinamikas procesiem
un tiem integratīvajiem rezultātiem, kas šajos procesos iegūti. Integratīvie procesi grupā ir kaut kas
vispārīgs, kas piemīt visu grupas locekļu vienveidībai uzvedībā, kā arī kognitīvi
novērtējošā darbībā, emocionāli afektīvajās reakcijās. Šajā sakarā izanalizēsim tikai pašus nozīmīgākos
kopgrupu fenomenus:
saliedētību, grupas kopīgo domāšanu, iekšgrupas neobjektivitāti, grupas normu, «grupas fantāziju», sociālās
nostādnes un sociālo atribūciju.
Saliedētība ir grupas vienveidības rādītājs pēc trijiem
komponentiem: uzvedības, kognitīvi novērtējošā un emocionālā.
Kognitīvi novērtējošais komponents izpaužas grupas
kopīgās domāšanas, sociālo nostādņu un sociālās
atribūcijas fenomenos.
Emocionālie grupas fenomeni vērojami grupu
altruismā, empātija un agresijā.
Grupas saliedētība nosaka pieķeršanās un pakļāvības
pakāpi grupas locekļiem citam
pret citu un visai grupai kopumā. Pirmoreiz saliedētības problēma tika izklāstīta amerikāņu psihologu K. Levina
un L. Festingera darbos. To turpināja pētīt daudzi citi psihologi, kas pievērsās grupu dinamikai.
Kas nosaka grupas
saliedētību?
Pirmkārt, ikviena grupas dalībnieka simpātiju mērs
pret katru no pārējiem. Tajos
gadījumos, kad grupas locekļi vairākumā cits citam patīk, kad starp viņiem veidojas draudzīgas, emocionāli
pozitīvas emocijas, saliedētības pakāpe būs augstāka.
Otrkārt, katra grupas locekļa pievilcības un
noderīguma grupai apzināšanās pakāpe.
Gadījumā, ja atzīst šo pievilcību un, galvenais, uzturēšanās grupā noderību,
grupas locekļu vairākums, grupas saliedētība pieaug.
Treškārt, katrs grupas loceklis apzinās, ka tieši
šajā, nevis kādā citā grupā biedru
secinājumi prevalē pār «izdevumiem». Grupas locekļu vairākums izprot, ka tikai šajā grupā viņi ir atzīti par labākajiem, viņus mīl vairāk un
viņi mīl citus.
Ceturtkārt,
saliedētība izpaužas, ja grupas locekļiem ir vērtību, uzskatu, vajadzību un interešu sistēmas līdzība un
pietiekama vienotība.
Piektkārt, uzvedības savstarpējās atkarības,
kooperatīvo attiecību izpausmes vienotās formās grupā.
Tādējādi saliedētība liecina par grupas
apvienojošo spēku un, no otras puses,
nodrošina grupas ietekmi uz katru tās locekli.
Kognitīvi novērtējošos grupas fenomenus nodrošina
vienveidība grupas locekļu bāzes vērtībās un intelektuālajās darbībās.
288
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Grupas domāšana izpaužas
objektīvās realitātes nekritiska, pretrunīgā uztverē,
grupas lēmumu nepilnīgā pieņemšanā, grupas visas dzīvesdarbības iluzorā organizēšanā. Mūsdienu amerikāņu sociālais
psihologs Ē. Dženiss (/. Jānis) aprakstījis
grupas domāšanas izpausmes simptomus. Pirmais simptoms ir tas, ka visi grupas locekļi pārvērtē savas
iespējas un tiesības. Grupas locekļiem
veidojas priekšstats par to, ka viņu grupai ir taisnība un ka tā sludina pareizas ētiskās normas. Turklāt katrs grupas
loceklis un visa grupa kopumā izrāda
optimismu un zaudē kritiskumu. Otrs simptoms ir grupas «intelektuālais kurlums». Visbiežāk šajā gadījumā grupa noskaņota
meklēt attaisnojumu un izskaidrojumu
saviem mērķiem, stratēģijai, pieņemtajiem lēmumiem un lietām, nevis tos kritiski analizēt un prātīgi pārlūkot.
Grupas domāšanas izpausmes gadījumos grupas
locekļu attieksme pret pretiniekiem
var būt divējāda — viņus pilnībā uzskata vai nu par pārāk vājiem un nesaprātīgiem, vai par pārāk
ļaunprātīgiem. Abos gadījumos vērojama grupas pasīva pozīcija attieksmē pret
saviem pretiniekiem.
Grupas domāšanas trešais simptoms ir visu
grupas locekļu vienveidīga konformistiska pozīcija. Tomēr pret visiem grupas
locekļiem, kuri izsaka atšķirīgu
domu, būs organizēta nevis konstruktīva, argumentēta diskusija, bet gan, kā likums, «personiska vajāšana» ar
izsmieklu, pazemošanu, intelektuālu teroru, ko rīko pārējie grupas locekļi.
Tāda atmosfēra izraisa un nodrošina pašcenzūru
katram grupas loceklim — ikviens no viņiem slēps un noklusēs visu to, kas būs
pretrunā ar grupas domu, darbiem un mērķiem, nepieļaus
iedziļināšanos nekādā informācijā no malas, kad varētu izvirzīt morāla rakstura
jautājumus vai apšaubīt grupas lēmumu efektivitāti.
Sociālā atribūcija (lat. attribution — piedēvēšana, pierakstīšana) atspoguļo to, ka cilvēku, grupas locekļu uzvedības procesu un rezultātus
interpretē citi ļaudis, grupas locekļi. Pirmoreiz 1958. gadā atribūcijas
fenomenu aprakstīja mūsdienu amerikāņu
zinātnieks F. Haiders. Savā atribūcijas teorijā viņš nonāca pie secinājuma, ka ļaudis, cenzdamies izskaidrot
citu cilvēku uzvedību, pievēršas vai
nu iekšējiem (personības īpatnības), vai ārējiem, situatīviem cēloņiem. Turpmākie
pētījumi atribūcijas jomā parādīja, ka pastāv fundamentāla kļūda sevis un citu interpretācijā. Šī kļūda izpaužas
tādējādi, ka savas uzvedības interpretācijā
cilvēks lielā mērā par nozīmīgu uzskata situāciju, bet citu uzvedības interpretācijā dominē un tiek pārvarēti
iekšējie, personības faktori. Tā,
piemēram, aprakstot un izskaidrojot savu uzvedību konflikta situācijā, mēs visbiežāk sakām: «Es sadusmojos un «norāvos»
tāpēc, ka biju nostādīts tādos apstākļos.»
Kad interpretējam cita uzvedību tādā pašā situācijā, parasti apgalvojam: «Viņš ir ļauns un aizkaitināms!» Par
sevi mēs tā nerunājam.
289
Aleksejs Vorobjovs
Jebkurai grupai piemīt atribucija un tas kļūdas. Lietu stāvokļa, visu panākumu un neveiksmju novērtēšanai grupā
tiks piedēvēti ārējie, situatīvie cēloņi. Citu grupu locekļu, grupas lietu
stāvokļa novērtēšana un interpretācija pamatosies nevis uz situācijas analīzi, bet gan uz visu grupas locekļu
personības īpatnību analīzi.
Tas ļoti bieži izraisa starpgrupu konfliktus.
lekšgrupu neobjektivitāte — kopgrupas fenomens, kas nosaka visu
grupas locekļu tendenci
labvēlīgi izturēties pret to. Sava grupa vienmēr šķiet vairāk pozitīva.
Psiholoģiski tas tiek izskaidrots — lai katram grupas loceklim būtu iespējams sevi kā šās grupas locekli novērtēt pozitīvi. Ja skolēnam
uzdos jautājumu: «Kura klase labāka — tavējā
vai blakus klase?», atbilde būs viennozīmīga,
ka viņa klase ir labāka.
Mūsdienu sociālo psihologu H. Taifela (#. Tajfel)
un Dž. Ternera (/. Turner) veiktie sērijveida eksperimenti par iekšgrupas neobjektivitāti
parādīja, ka tā vērojama
cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma, nacionalitātes un kultūras. Tāpat tika atklāta tendence, kas
izpaudās tādējādi, ka iekšgrupas objektivitātes trūkums pastiprinās tādas grupas locekļiem, kura nav
liela salīdzinājumā ar
apkārtējam grupām. Tā, piemēram, Anglijā, kur angļu un skotu
attiecība ir 10:1, iekšgrupas objektivitātes trakums skotiem ir augstāks nekā angļiem. Skotu pārliecība radusies
neobjektivitātes dēļ: «mēs» esam labāki
nekā «viņi» pat tad, ja «mēs» un «viņi» būtu līdzīgi.
Galvenais psiholoģiskais mehānisms, kas izraisa
iekšgrupas neobjektivitāti, ir
katra grupas locekļa sociālā identitāte, kas identificējas ar «labo», sekmīgu grupu. Ikviens tās loceklis jūtas ar sevi
apmierināts, jo savu Es-koncepciju viņš «patirda» pozitīvi.
Tāpēc iekšgrupas neobjektivitāte ir rezultāts tam,
ka sava grupa tiek uzskatīta
par labu, bet visas pārējās sliktākas vai pavisam sliktas. Šis iekšgrupas fenomens var radīt starpgrupu konfliktus.
Grupas norma (lat. norma — paraugs, vadošais sākums) —
grupas locekļu uzvedības
vispārpieņemto un gaidāmo formu kopums. Normas ierobežo un kontrolē cilvēka uzvedību tā, ka viņš
nepamana to pastāvēšanu. Normas kalpo kā savdabīga «ziede»
cilvēku sociālo mijiedarbību daudzveidīgajai paletei. Cilvēkam zināmās
situācijās norma automātiski nodrošina viņam atbilstošu normatīvo uzvedību, bet nezināmās situācijās viņš cenšas vērot citu
cilvēku uzvedību un atdarināt to.
Sociālajā psiholoģijā izdala universālās normas,
sociālās normas un grupu normas.
Universālās normas — kopīgās normas visai cilvēcei. Tā, piemēram,
neviena sabiedrība pasaulē
neatzīst incestu (lat. incestum — dzimumsakari starp tuvākajiem radiniekiem, asinsgrēks).
Pietiekami universālas normas ir sirsnīgu attiecību un
uzmanības draudzīgu zīmju normas. Vēršoties pie vecākiem vai
290
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
nepazīstamiem cilvēkiem, viņi parasti tiek uzrunāti ar «jūs».
Universālo normu spektrs nav
ļoti plašs. Plašāks tas ir sociālajām normām, kuru saturu nodrošina visa nacionāli kulturālo kopu daudzveidība. Tā, piemēram, naža un
dakšiņas lietošana pusdienās ASV un Eiropā
ir dažāda. Amerikāņi nazi vispirms ņem labajā
rokā, dakšiņu — kreisajā un, kad viss ēdiens sagriezts mazos gabaliņos, dakšiņu paņem labajā rokā. Eiropā nazi visu laiku
tur labajā rokā, dakšiņu — kreisajā. Japānā un Ķīnā nazi un dakšiņu vispār
neizmanto, tur norma ir lietot bambusa
irbuļus, kuri šķiet pilnīgi neērti amerikānim vai eiropietim.
Sociālo normu saturu nosaka nacionālās tradīcijas un kultūra.
Tā, piemēram, vīrieša
parādīšanās uz ielas vai darba vietā svārkos Latvijā apkārtējiem izraisītu neizpratni, toties Skotijā šāds apģērbs
tiek uzskatīts par normālu.
Grupu norma, kā likums, veidojas no universālajām un sociālajām
normām, bet «piekrāsojas» ar specifiskām gaidām un
prasībām pret konkrētas grupas locekļu
uzvedību. Tādējādi grupas normas sevī fokusē visas pastāvošās normas, tomēr fokusēšanas īpatnības nodrošina pašas
grupas klimata un vērtību satura specifika. Ģērbšanās stils, simbolika,
starppersonu attiecību saturs, kas grupai piemīt kā norma, var būt pietiekami
daudzveidīgi. Tā, piemēram, savstarpējo attiecību agresīvā sistēma, īpašs tetovējums, ģērbšanās stils var kļūt
par normu noziedzīgā grupā. Šī norma
bieži vien nonāk konfliktā ar universālajām sociālajām normām. No otras puses, grupas loceklis kā normu sistēmas
nesējs var pieņemt vai nepieņemt
grupas normu, tā nodrošina viņa adaptācijas procesu grupā. Pretējā gadījumā tiks meklētas iespējas
izstāties no tās.
Tādējādi visa normu grupa, kuru nesējs ir
cilvēks, grupa, kopa, var izraisīt un iniciēt kā iekšgrupas, tā arī starpgrupu konfliktus.
«Grupu fantāzija» kā kopgrupu fenomens pārstāvēts mūsdienu amerikāņu
psihologa L. de Mouza (L.
De Mouz) ļoti interesantajā nācijas «grupu fantāzijas» koncepcijā. Šī koncepcija noteikti
pelnījusi uzmanību. «Grupu vēsturiskā fantāzija» ir vispār izplatīta neapzinātu pārliecību virkne, kas
neattiecas uz «objektīvo» realitāti; atbilstoša sevis kā
vēsturiskas grupas locekļa izjušana konkrētā
vēstures brīdī. «Grupas fantāzija» ir tas, ko atklāj sabiedriskās domas
nacionālās aptaujas, kad periodiski cenšas noteikt cilvēku «noskaņojumu»: vai viņi izjūt savu līderi kā spēcīgu vai vāju, vai
viņi mana, ka valsts ir drošībā vai satraukumā, ka atbilstoši šīm izjūtām var
vest uz nākotni utt.
Pēc L. de Mouza domām, vairākums cilvēku ir
vienoti galvenajās politiskajās pārliecības: viņi grib redzēt savu līderi un nāciju «stiprus»; viņi
bieži ir vienoti tajā ziņā, ka
atzīst valdību par pārāk lielu; viņi ir vienoti savos priekšstatos par nācijas ienaidnieku un par to, cik tas bīstams; viņi ir vienoti
priekšstatos par to, kad jāizbeidz karš vai
kad tas jāsāk, utt.
Pēc zinātnieka domām, šo «grupas fantāzijas» līmeni
var koncentrēt un pēc tam
izmērīt. Viņa hipotēze: sabiedriskā noskaņojuma izmaiņas ir paredzamas
291
Aleksejs Vorobjovs
un cieši saistītas ar valsts realizēto politiku. Veikta pētījuma
rezultāta tika precizēts cikls, kas sastāv no «grupas fantāzijas» attīstības
četrām stadijām, kuras, kā
uzskata L. de Mouzs, atkārtojas pēc katriem trim četriem gadiem.
1. Pirmajā stadijā līderis tiek uztverts kā
«stiprs», nācija— laimīga,
bet ienaidnieki «piespiesti pie sienas». Politika koncentrējas ap
personību, kas rūpējas par līdera nāciju, un sastāv no pārspriedumiem,
cik viņš ir «stiprs», kā valdība tiek galā ar savām lietām, utt.
bet ienaidnieki «piespiesti pie sienas». Politika koncentrējas ap
personību, kas rūpējas par līdera nāciju, un sastāv no pārspriedumiem,
cik viņš ir «stiprs», kā valdība tiek galā ar savām lietām, utt.
2.
Ar
laiku līdera iespēja atbalstīt vispārējā maģiskā audzinātāja lomu
mazinās un sākas šķelšanās stadija. Veidojas doma par to, ka iekšējās
problēmas valstī draud nacionālajai varai, ka līderības process
piedzīvojis krīzi, kas var novest pie nestabilitātes un bīstamas
situācijas; ka nacionālais ienaidnieks, kas iedomāts «fantāzijā», kļūst
mazāk pārvaldāms.
mazinās un sākas šķelšanās stadija. Veidojas doma par to, ka iekšējās
problēmas valstī draud nacionālajai varai, ka līderības process
piedzīvojis krīzi, kas var novest pie nestabilitātes un bīstamas
situācijas; ka nacionālais ienaidnieks, kas iedomāts «fantāzijā», kļūst
mazāk pārvaldāms.
3.
Sabrukuma
stadija bieži vien sākas ar konkrētu notikumu, ko var
uzskatīt par iepriekšējo vērtību sabrukumu, kuru līderis, kas iztēlots
«fantāzijā», nespēj novērst. Centrālais jautājums masām šajā periodā
ir šāds: vai bezpalīdzīgais līderis var aizstāvēt savu tautu pret
iespējamām pārmaiņām un katastrofām?
uzskatīt par iepriekšējo vērtību sabrukumu, kuru līderis, kas iztēlots
«fantāzijā», nespēj novērst. Centrālais jautājums masām šajā periodā
ir šāds: vai bezpalīdzīgais līderis var aizstāvēt savu tautu pret
iespējamām pārmaiņām un katastrofām?
4.
Un,
beidzot, pārmaiņu stadijā nācija meklē izeju no neizturamās
situācijas, dodoties «cīņā par brīvību», kas var nozīmēt kara sākumu
vai tā sākšanās draudus. Pēc krīzes situācija stabilizējas un nācija
atkal jūtas stipra. L. de Mouzs uzskata, ka periodā no 1952. līdz
1977. gadam amerikāņu vēsturē bija pilni seši «grupu fantāzijas»
attīstības cikli. Turklāt katra sākumstadija, pēc pētnieka domām,
izveidojās no kara vai pirmskara situācijas.
situācijas, dodoties «cīņā par brīvību», kas var nozīmēt kara sākumu
vai tā sākšanās draudus. Pēc krīzes situācija stabilizējas un nācija
atkal jūtas stipra. L. de Mouzs uzskata, ka periodā no 1952. līdz
1977. gadam amerikāņu vēsturē bija pilni seši «grupu fantāzijas»
attīstības cikli. Turklāt katra sākumstadija, pēc pētnieka domām,
izveidojās no kara vai pirmskara situācijas.
Pamatojoties uz viedokļiem par «grupu fantāziju»
ciklisko raksturu un par to ietekmi uz valsts iekšpolitiku, valsts prezidents
vispirms tiek uztverts kā līderis,
kas atbilst «grupas fantāzijai» un atspoguļo masu noskaņojumu.
«Grupas fantāzijas» fenomens rodas lielās grupās—
valstīs, nācijās un bieži vien ļauj izprast to attīstības stratēģiju.
Sociālās nostādnes vai atitūdus (fr. attitude — poza) sociālajā
psiholoģijā ieviesa
amerikāņu zinātnieki V. Tomass (W. Thomas) un F. Znaņeckis (F.
Znaniecki). Sociālā
nostādne nozīmē cilvēka kā grupas locekļa subjektīvās, noturīgās, neapzinātās orientācijas uz noteiktām
vērtībām, vērtējumiem, uzvedības veidiem, kas tajā pieņemti. Turklāt nostādnes par sociālām kļūst tikai
tad, kad šīs vērtības, novērtējumi, uzvedības veidi piemīt
ievērojamai cilvēku daļai.
Sociālās nostādnes veidošanas paņēmiens ir kategorizacija.
Tā piemīt vairākumam
cilvēku (un katram cilvēkam atsevišķi) kā paņēmiens, lai vienkāršotu pasaules uztveri un izpratni, tās objektus
grupējot un klasificējot. Kategorizacija galvenokārt tiek realizēta, pamatojoties uz līdzdalības un atšķirības
uztveri
292
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
un izdalīšanu
sociālajās kopas. Sociālajā pasaulē spilgti izceļas klasifikācija pēc dzimuma (gendera atšķirības un līdzības),
nacionalitātes (etniskās nostādnes), rases,
sociālajām lomām, reliģiskajiem un kultūras faktoriem.
Pats kategorizācijas process katrā ziņā noved pie
sociālo stereotipu veidošanās. Sociālais stereotips, pēc amerikāņu zinātnieka V. Lipmana (W. Lipmari) vārdiem, ir tēlains emocionāls priekšstats par
sociālo objektu, «aina cilvēka galvā» par otru cilvēku vai grupu.
Ir pietiekami plaša sociālo stereotipu gamma pēc
dzimuma pazīmes, tātad runa ir par gendera
stereotipizāciju. Tā, piemēram, pastāv «skaisto sieviešu efekts», kas izpaužas tādējādi, ka vairākumam
cilvēku «sievietes» patīk labāk nekā «vīrieši». Vai arī— sievietēm
lielākā mērā piešķirta bērnu audzinātāju loma ģimenē, prioritāte mājas
saimniecības vadīšanā, kas bieži vien atsaucas uz viņu darba apmaksas
samazināšanos. Līdz ar to sociālais stereotips saistīts ar diskrimināciju attieksmē pret sievieti no sabiedrības puses.
Vīriešiem, piemēram, ir izveidojies
diezgan noturīgs stereotips — sievietes automašīnu vada sliktāk nekā viņi.
Etniskie stereotipi, kas veidoti uz etnisko nostādņu pamata, izpaužas
daudznacionālajās kopās. Tā,
piemēram, pastāv stereotipi, ka briti ir noslēgti, amerikāņi noskaņoti uz panākumu sasniegšanu utt.
Etniskie stereotipi var būt precīzi
un neprecīzi, pozitīvi un negatīvi. Etniskā stereotipa precizitāte atkarīga no vienas nācijas pārstāvju tipiskās
uzvedības līdzības un atšķirības pareiza novērtējuma salīdzinājumā ar citas nācijas pārstāvjiem. Stereotipiskais
eiropiešu priekšstats par
amerikāņiem kā kustīgiem ekstravertiem būs nepietiekami precīzs un ārkārtīgi vispārināts.
Psiholoģiski un sociāli
svarīga problēma rodas tad, kad etniskie stereotipi ir neprecīzi un negatīvi. Šos stereotipus sociālajā psiholoģijā sauc par
aizspriedumiem. Aizspriedums —
negatīva un neprecīza nostādne. Tā, piemēram, aizspriedums, ka čigāni ir zagļi, var provocēt viņu diskrimināciju no
citas nacionalitātes puses. Diskriminācija
— negatīva, bieži vien agresīva uzvedība attieksmē pret minētās nacionalitātes pārstāvjiem. Nacionālisms —
aizspriedumu izpausmes forma, kad
sava nācija tiek uzskatīta kā augstākais kopas veids, kura ir izņēmums un pārāka par citām kopām. Uz šā
pamata pret visiem citiem nacionālajiem
veidojumiem attiecīgajai nācijai attīstās noturīgi, kļūdaini, negatīvi stereotipi. Nacionālisms parasti rada
diskrimināciju gammu un bieži vien provocē starpnacionālos konfliktus.
Pēc psiholoģiskās būtības nacionālismam tuvs ir
rasisms. Rasisms ir aizspriedumu sistēma, un tas saistīts ar diskriminējošu uzvedību pret citu rasi, atsevišķiem tās pārstāvjiem.
Kāds ir sociālo nostādņu veidošanās mehānisms? To
tapšanu ietekmē negatīvi
emocionālie un sociālie faktori. Par negatīvo faktoru, kas nodrošina
293
Aleksejs Vorobjovs
sociālas nostādnes saturu un dziļumu, kļūst pārliecība. Pārliecība ir
zināšanu sistēma par pasauli,
ko cilvēks pieņēmis kā savu. Tas ir viņa redzes viedoklis, izpratne par dabu un sabiedrību. Tā kā
pārliecība atspoguļo redzes viedokli, tā gandrīz nemaz nepakļaujas kritiskajai
analīzei un apjēgšanai no cilvēka puses. Tieši tāpēc pārliecība nodrošina viņam tādu uzvedību, ko maz
kontrolē apziņa. Šajā ziņā
pārliecība kļūst par mehānismu, kas nodrošina cilvēka nostādņu satura un
dziļumu.
Visu sociālo stereotipu saturu veido (tādā vai
citādā pakāpē) cilvēka pārliecība. No kā tā veidojas? Kā
likums, sociālajā psiholoģijā izdalīt šādi saskaitāmie,
kas nosaka pārliecības tapšanas procesu.
|
«Komunikatora»
|
|
Saskarsmes
|
|
Komunikācijas
|
|
Recipienta
|
||
|
īpatnības
|
|
saturs
|
1 r
|
īpatnības
|
|
īpatnības
|
||
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
^~~*ļ Pārliecības
saskaitāmie г*"""
|
|
||||||
Pārliecības
veidošanās procesa nozīmīga vieta ir «komunikatoram». Par «komunikatoru» var kļūt subjekts (lektors,
diktors, skolotājs u. c.) vai jebkurš masu komunikācijas kanāls.
«Komunikatora» efektivitāte būs augsta, ja viņš ir autoritāte, kompetents, uzticams. Tikai tādā gadījumā uztvērējam
trūks paaugstināta kritiskuma pret
informāciju. Bieži vien «komunikators» izmanto «atstumtās pozīcijas efektu», kas palielina viņa izklāstāmās
informācijas ietekmi un iedarbību.
Šajā gadījumā informācija tiek sniegta nevis kā no personas pašas, bet
gan kā personas, kam ir autoritāte. Tā, piemēram, izklāsts var būt šāds: «Ievērojamais psihologs un psihiatrs Z.
Freids apgalvo, ka sapņu redzēšana atklāj
neapzinātā struktūru.» u. tml. Tādējādi «komunikators» it kā pastarpina savu
pozīciju, «slēpdamies» aiz Z. Freida neapstrīdamās autoritātes.
Informācijas saturs ir pārliecības veidošanās
procesa «kodols». Tikai patiesa informācija, ko ikvienam
iespējams pārbaudīt savā pieredzē, var iekļauties pārliecībā. Svarīgi ir tas, ka tiek ņemts vērā informācijas «primārais
efekts» un «otrreizējais efekts». «Primārais efekts» izpaužas tādējādi, ka
vienādos informācijas sniegšanas
apstākļos informācija, kuru iegūst pirmoreiz, nosaka pārliecības pamatu. Vienlaikus «strādā» arī
«otrreizējais efekts» — pēdējā informācija efektīgi ietekmē klausītāju
pārliecības saturu. (No tā var secināt, ka
uzstāties labāk pirmajam un pēdējam.)
Svarīga loma ir pašam informācijas sniegšanas
procesam. Tas notiek ar komunikācijas kanālu palīdzību: rakstiski, vārdiski, ar
tēliem. Turklāt pastāv divi sniegšanas veidi — tiešais un
netiešais.
294
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Informācijas sniegšanas tiešais veids tiek realizēts, tieši
ietekmējot auditoriju, vēršoties
pie tās loģiskās domāšanas. Šajā gadījumā informācija būs loģiska, pierādīta, patiesa un argumentēta.
Netiešais veids apelē pie mājieniem, un izklāstāmā informācija it
kā nejauši iekļūst otršķirīgas informācijas saturā.
Netiešais veids pārliecības veidošanā ļoti
bieži tiek izmantots reklāmā. Atgādināšu кока-kolas reklāmu. Priekšplānā jauni
cilvēki atpūšoties skaistā mašīnā ēd, peldas, joko utt. Tad viņi paņem dzēriena pudeli un ļoti apmierināti dzer кока-kolu.
Šeit ir it kā nejaušais «triks»,
mājiens ar pudeli nemanāmi iesakņojas cilvēka pārliecībā— koka-kola palīdz
izskaistināt atpūtas veidu.
Sociāli
psiholoģiskajos pētījumos pierādīts, ka pārliecība, kas dibināta uz pirmā veida
pamata, ir noturīgāka un dziļāka nekā pārliecība, kas balstīta uz netiešo veidu.
Lai efektīvi veidotu pārliecību, nepieciešams
ņemt vērā auditorijas, recipientu (lat. recipiens — pieņemošais) īpatnības. Šajā ziņā svarīga loma
ir recipientu vecumam,
interesēm, zināšanu līmenim, gatavībai uztvert informāciju.
Labi sagatavotā un ieinteresētā auditorijā efektīvāka
ir tiešā veida izmantošana pārliecības
veidošanai. Mazāk sagatavotā auditorijā noderīgāks ir netiešais veids.
Situācijās, kad auditorijas sastāvs ir dažāds, kad
recipienti atšķiras sagatavotības
un ieinteresētības līmeņa ziņā, pietiekami augstu rezultātu pārliecības veidošanā var sasniegt,
izmantojot «kognitīvā svārsta šūpošanas efektu». Šis efekts izpaužas tādējādi, ka komunikators, it kā šūpojot
«svārstu», pārmaiņus izmanto
gan tiešo, gan netiešo informācijas sniegšanas veidu. Šā efekta realizēšana prasa
komunikatora augstu sagatavotības līmeni.
Arī emocionālā faktora ietekme pārliecības
veidošanas procesā ir ļoti nozīmīga.
Auditorijas, recipientu kopīgais noliedzošais emocionālais noskaņojums kļūs par savdabīgu barjeru pārliecības
veidošanā. Tādēļ recipientu emocionāli pozitīvā «noskaņa» ir pārliecības
veidošanas procesa neatņemama sastāvdaļa. Tikai «laba
noskaņojuma» efekts var nodrošināt pārliecinātību informācijas pieņemšanā. Klausītāju komforts vai tā trūkums,
ērtības vai dažādas neērtības — visi
šie ārējie faktori nodrošinās recipientu pozitīvo vai negatīvo pārdzīvojumu vispārējo gammu. Uz emocionālo pārdzīvojumu
pamata radies «oreola efekts» informācijas
pieņemšanā var pastiprināt tās pārliecinātību, ja ir pozitīvs emocionālais tonis, un pavājināt to negatīvā
emocionālā toņa gadījumā.
Organizējot recipientu emocionālo «piebūvi»,
pietiekami efektīvu rezultātu var
panākt, ja izmanto «emocionālā svārsta šūpošanas efektu». Šajā gadījumā informācijā nepieciešams ietvert saturu,
kas aktivizē klausītājos bivalento, emocionālo pārdzīvojumu. Tā, piemēram, mūsdienu amerikāņu psihologa D. Vilsona (D. Wilson) eksperimentos
šis efekts tika parādīts ļoti uzskatāmi.
295
Aleksejs Vorobjovs
Eksperiments bija šāds. Zinātniski eksperimentāla centra ārstu vārdā smēķētajiem
nosūtīja vēstules ar dažādu
saturu. Vieniem pacientiem tajās tika paskaidrots, ka viņi, atmetuši smēķēšanu, dzīvos ilgāk, būs
laimīgi, iegūs daudz prieku (visi
šie prieki bija tēlaini aprakstīti). Citiem tika norādīts, ka tad, ja smēķēšana
netiks pārtraukta, viņus
piemeklēs dažādas slimības (visas slimības bija uzskatāmi aprakstītas). No tiem, kas saņēma
vēstules ar pozitīvu saturu, smēķēt pārstāja 8%, bet no
tiem, kuriem nosūtīja vēstules, kurās bija aktualizētas spilgtas negatīvās
emocijas, bailes, — smēķēšanu atmeta ap 30% pacientu.
Eksperimenta rezultāti rāda, ka, aktualizējot
bailes, var panākt lielāku efektu
pārliecības veidošanā. No otras puses, pozitīvo emociju aktualizēšana arī sekmē pārliecības veidošanu, tomēr tas
notiek mazākā mērā. Labākus rezultātus
iespējams sasniegt tad, ja «iešūpo emocionālo svārstu» no vienas puses uz otru,
no pozitīvo pārdzīvojumu aktualizācijas uz baiļu aktualizāciju, pēc tam izvēloties vajadzīgo «vilni» recipientu noskaņā.
Arī sociālajiem faktoriem nebūt nav pēdējā loma
recipientu pārliecības un sociālo
nostādņu veidošanā. Galvenais no tiem ir pārbaudīt informāciju, organizējot savu pieredzi. Jebkura
netaisnība — ekonomiskā, juridiskā u. с — var kļūt par «katalizatoru», kas paātrina šā
virziena sociālo nostādņu veidošanu.
Sociālo nostādņu satura un to veidošanas mehānismu
īsa analīze ļauj izdarīt secinājumu,
ka sociālās nostādnes ir «aktīvs» kopgrupas fenomens, kas grupas locekļiem nodrošina iespēju neapzināti
paust vienveidīgu uzvedību. Tāpēc šā fenomena pētīšana grupu psiholoģijā ir pietiekami aktuāla un nozīmīga.
Altruisms, empātija un agresija kā kopgrupu
fenomeni. Iepriekšējais materiāls pierāda, ka grupās pastāv kognitīvie kopgrupu fenomeni, kas
to locekļiem nosaka vienveidīgu, tipisku
intelektuālo uzvedību. Taču grupās veidojas
arī vienots emocionālais klimats. To nosaka kāds vienveidīgs emocionālais fons, kas ir tipisks šīs grupas locekļiem. Par
tādu sociālajā psiholoģijā tradicionāli atzīst altruismu, empātiju un agresiju. Pat virspusēja analīze parāda,
ka ir grupas, kurās dominē altruisms
un empātija kā kopgrupas emocionālie fenomeni. Diemžēl pastāv arī grupas, kurās emocionālo klimatu rada agresīvi,
egoistiski fenomeni. Tā, piemēram,
gangsteru bandā, kur pārsvarā ir kopgrupas emocionālais fenomens, valdīs agresija attieksmē pret citiem un
arī šās bandas locekļu attiecībās. Tas viss izvirza nepieciešamību īsi
izanalizēt altruisma, empātijas un agresijas būtību.
Altruisms (fr. altruisme, sakne no latīņu alter —
cits) — nesavtīgas rūpes par citu labumu, gatavība un
apzināta vajadzība savas intereses upurēt citu vārdā.
Kādi ir cilvēka altruistiskās uzvedības cēloņi?
Sociālajā psiholoģijā atbildes meklējumi uz šo jautājumu nav viennozīmīgi. Var
izdalīt trīs galvenās altruisma
296
Sociālās psiholoģijas teorētiskie
pamati
teorijas: sociālas apmaiņas teorija, sociālo normu teorija un
evolucionārā teorija.
Līdzīgi apmaiņas ekonomiskajai teorijai, kad
adekvāti naudai apmainās ar precēm,
sociālās apmaiņas teorija postulē sociālās apmaiņas faktu. Šajā gadījumā apmaiņā piedalās nevis prece un
nauda, bet gan jūtas un emocijas, atzīšana, pieķeršanās un statusi. Tāpat kā
ekonomikā mēs par mazāku naudu cenšamies iegūt vairāk
preču, tā arī sociālās apmaiņas apstākļos ar mazāku psihisko patēriņu tiecamies saņemt vairāk psihisko apbalvojumu.
Tāpēc altruisms šajā teorijā tiek saprasts kā adekvāta
apmaiņa starp psihisko patēriņu
un apbalvojumu vai pat apbalvojuma pazeminātas gaidas par realizētajiem patēriņiem. Egoisms tāpat izpaužas tieksmē sasniegt augstākus ieguvumus
ar minimālu patēriņu. Reālajā dzīvē pastāv
diezgan liels skaits grupu, kurās dominē altruistiska orientācija.
Daudzās reliģiskajās kopās, labdarības kopās valda
šī orientācija. Diemžēl ir liels skaits grupu (pat valstu), kur par kopgrupas emocionāli orientētiem fenomeniem kļūst egoisms un
agresija.
Sociālo normu teorija (atceramies, ka norma— tā ir gaidu un prasību sistēma, kuras sabiedrība izvirza sociālo
statusu nesējiem) postulē vispārcilvēcisko normu pastāvēšanu. Šajā sakarā izdala savstarpības
normu un atbildības normu.
Savstarpības norma— vispārcilvēciskās savstarpējās
attiecības sistēmā «vienāds —
vienāds». Šajā gadījumā pieņemts palīdzēt tiem, kas palīdz mums. Uz minētās normas pamata veidotās savstarpības attiecības šajā
mijiedarbībā neproducē altruistisko uzvedību
attieksmē citam pret citu.
Atbildības
norma kā vispārcilvēciska norma ir savstarpējo attiecību sistēma, kur tās izteiktas ar formulu: vajag
palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams. Tieši šī norma kļūst par altruistiskās uzvedības motīvu.
Mēs autobusā dodam sēdvietu invalīdam
vai vecam cilvēkam, grūtos brīžos palīdzam jebkuram bērnam utt. Grupās, kurās socializācijas un audzināšanas process veidots pēc
kolektī-vistiskajiem principiem, sociālās
atbildības normas izpaužas spilgtāk nekā tajās grupās, kur šos procesus realizē atbilstoši individuālistiskajiem
principiem. Tā, piemēram, mūsdienu krievu sociālais psihologs A.
Petrovskis kolektīva stratometriskajā koncepcijā parādījis, ka tikai kolektīvā
pastiprinās sociālās atbildības normas, ko
viņš nosaucis par iedarbīgu, emocionālu grupas identifikāciju (šā
fenomena abreviatūra — DEGI).
Pastāv vēl viens altruisma skaidrojums no
evolucionārās teorijas viedokļa. Šī teorija radās salīdzinošās psiholoģijas
ietvaros. Teorijas galvenais postulāts ir tas, ka cilvēkam piemīt ģenētiskais
egoisms. Ģenētiskais egoisms izpaužas tādējādi, ka nesavtīga palīdzība,
altruisms atklājas tikai attieksmē pret saviem bērniem, radiniekiem u. с ar mērķi turpināt un
aizsargāt savu dzimtu. Altruisma satura pamatā attieksmē pret ģenētiski tuviem cilvēkiem pastāv
ģenētiskais
297
Aleksejs Vorobjovs
egoisms. It ka nesavtīgi palīdzot mums tuvā ģenētiska koda pārstāvjiem
un nesējiem un aizsargājot tos, būtībā mēs netieši apmierinām savu ģenētisko egoismu un tādējādi ģenētiski turpinām
«savu dzīvi». Pret visiem citiem ļaudīm, kuriem ir atšķirīgs ģenētiskais kods (piemēram, citu rasu,
nacionalitāšu utt.), cilvēks
var izrādīt reālu egoismu un pat agresivitāti. Tāpēc šajā teorijā egoisms un altruisms aplūkots kā cilvēka
galvenais instinkts — sava ģenētiskā koda saglabāšanas instinkts, tādējādi apstiprinās tā
bioloģiskā, ģenētiski pārmantotā būtība. Nostājoties šajā pozīcijā, var paredzēt, ka eksistē grupas
(tautas, ģintis u. c), kurās ģenētiski nostiprinās altruisms vai egoisms, ko šo
grupu locekļi pārmantos no
paaudzes uz paaudzi.
Vēl grupu emocionāli veido empātija. Empātija
(gr. empatheia — spēja līdzpārdzīvot) ir to
emocionālo stāvokļu pārdzīvojums, ko izjūt otrs cilvēks, un savu emocionālo stāvokļu pārdzīvojums sakarā ar
otra cilvēka jūtām.
Pastāv divi
uzskati par empātijas dabu. Pirmais apstiprina viedokli par empātijas jūtu iedzimtību. Šis fakts tika pamatots
ar jaundzimušo novērojumu rezultātiem
dzemdību namos. Tā, piemēram, mūsdienu amerikāņu psihologa Gofmana novērojumi
pierādīja, ka dienu veci zīdainīši sāk raudāt skaļāk, ja dzird, ka blakus raud cits bērns. Viena bērna
raudas nereti kļūst par «palaišanas» mehānismu,
lai iniciētu visu mazuļu raudas.
Otrs uzskats
nosliecas uz to, ka empātiju kā personības īpatnību nosaka socializācijas un audzināšanas process. Spēja
līdzpārdzīvot un līdzjust otram cilvēkam
rodas, ja tā tiek iemācīta. Šajā nolūkā bērnu māca atpazīt relizorus — ārējos signālus, kas liecina par otra
emocionālajiem pārdzīvojumiem. To, piemēram,
var iedomāties šādi: «Paskaties— viņš raud, tātad viņam sāp!» Pēc tam nepieciešama personifikācijas (lat. persona
— personība + facere — darīt) iemācīšana. Personifikācija —
cilvēkam, dzīvniekam u. с personificētas un piešķirtas cilvēciskas īpašības. Šajā gadījumā nepieciešama savu
pārdzīvojumu pārnešana uz cita
cilvēka, dzīvnieka pārdzīvojumu saturu. Ar empātiju saistītu psihiskās darbības
kopīgo shēmu vienkāršoti var iedomāties šādi: «Man sāp — es zinu, kā tas ir. Es redzu, ka arī viņam sāp.
Viņam sāp tāpat kā man, tāpēc viņam vajadzīga palīdzība.»
Turpmākie empātijas pētījumi ļāva tajā izdalīt
virzību, izvēlamību un izpausmes
līmeņus. Empātija lielā mērā var būt orientēta uz bērniem, veciem cilvēkiem vai vispār uz visiem ļaudīm.
Iespējama arī orientācija uz dzīvniekiem un augiem. Tāpat var būt cilvēki ar empātijas izpausmes augstu vai ļoti
zemu līmeni. Piemēram, mīloši
vecāki pārdzīvo, ja cieš viņu bērni, un priecājas, ja bērni
jūtas laimīgi. Tiem, kas moka bērnus vai citus cilvēkus, ir nosliece uz cietsirdību, empātijas trūkst vai tā ir ļoti zema.
Grupās katra locekļa individuālās īpatnības var
noteikt vispārīgo rezultējošo līmeni. No otras puses,
grupas empātijas vispārīgais rezultējošais līmenis un
298
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
virzība būs atkarīgi no grupas darbības izpildes īpatnībām un grupas
vadības. Katra grupas locekļa
ieguldījumu un apbalvojumu pareiza sadale, veselīga konkurence, grupas darbības gala rezultāta
atkarība no ikviena grupas locekļa ieguldījuma, demokrātiskais vadīšanas stils
— tas viss nodrošinās individuālo empātiju integrāciju un noteiks kopgrupas empātijas veidošanos. Empātija
šajā gadījumā iniciēs
kopgrupas altruismu un katra grupas locekļa altruistisko attieksmi pret ikvienu
no viņiem un pret visiem apkārtējiem cilvēkiem.
Grupas kļūdainas vadīšanas un darbības
organizēšanas gadījumos var rasties
pretējs iekšgrupas emocionālais efekts. Ikviena grupas locekļa izpratnes augsts līmenis par citu grupas locekļu
emocionālajiem pārdzīvojumiem var tikt izmantots viņam pašam par ļaunu. Katrs grupas loceklis attieksmi un uzvedību pret katru citu grupas locekli veidos uz neveselīgas
konkurences, egoisma un pat «emocionālā
terora» pamata. Šajā gadījumā kopgrupa integrējamā empātija nevar rasties. Kopgrupas emocionālais
klimats būs negatīvs, bet starppersonu
attiecības grupā tiks attīstītas uz konfliktu un uzvedības agresīvo formu izpausmes pamata attieksmē citam pret citu.
Tāpēc atsevišķu
grupas locekļu augsts empātijas līmenis var iniciēt gan kopgrupas empātijas un
altruisma augstu līmeni, gan arī emocionālā klimata neveselīgu, konfliktējošu,
agresīvu fonu grupā.
Šāds viedoklis izvirza nepieciešamību aplūkot
agresiju kā kopgrupas fenomenu.
Agresija (lat. aggressio — uzbrukt) ir individuāla
vai grupu fiziska vai verbāla uzvedība, ko nosaka dusmu, naidīguma, naida u. tml.
emocionālie stāvokļi, un ir
virzīta uz ļaunuma, zaudējuma nodarīšanu otram cilvēkam vai grupai, pat to iznīcināšanu.
Psiholoģijā izveidojusies tradīcija klasificēt agresijas
veidus.
|
|
|
AGRESIJAS VE1D
|
li.
|
|
|||
|
^^
|
|
|
|||||
|
Fiziska ļ
|
Naidīgā
|
Intropunitīva (slēptā)
|
Impunitīva
|
||||
|
|
|
|
i
|
|
|
||
|
|
Verbālā
|
ļ Instrumentāla
|
Ekstrapunitīva (atklātā)
|
|
|||
Naidīgajai agresijai
ir vienots mērķis — tieši nodarīt ļaunu vai sagādāt zaudējumus
atsevišķai personai vai grupai.
299
Aleksejs Vorobjovs
Instrumentālā agresija nozīme agresiju, kad tā tiek izmantota
kā «instruments», kā
līdzeklis kaut kāda mērķa sasniegšanai un nav pašmērķis. Tā, piemēram, teroristi var uzvesties agresīvi pret
ķīlniekiem, lai sasniegtu savu mērķi.
Fiziskā agresija izpaužas fiziskā spēka un citu iznīcināšanas līdzekļu pielietošanā.
Verbālā (vārdiskā) agresija atklājas vārdiskas agresijas formās — strīdos, draudos, lamās utt.
Agresijas
intropunitīvos, ekstrapunitīvos un impunitīvos veidus izdalīja psihologs S. Rozencveigs (S. Rozenzweig) 1945.
gadā, pamatojoties uz savu izstrādāto projektīvo metodiku. Metodikā ietverti 24
zīmējumi, kuros attēloti personāži, kas bieži sastopami dzīvē
frustrācijas (lat. frustratio— apmāns, apjukums)
situācijās. Pētāmajam jāatbild uz jautājumu, kā viņš uzvedas šādu situāciju risināšanā.
Uz šās procedūras rezultātu analīzes pamata tika noteikti trīs agresijas
virzības veidi.
Intropunitīvā — agresija virzīta pašam pret sevi, uzņemoties
vainas apziņu par notikušo un
atbildību par radušās situācijas labošanu.
Ekstrapunitīvo
virzību nosaka agresija, kas vērsta pret situācijas
partneri, un viņam tiek izteikta prasība šo
situāciju labot.
Agresijas impunitīvo virzību nosaka zems
tās izpausmes līmenis vai vispār šās izpausmes trūkums. Nav apkārtējo vai pašam sevis apvainošanas.
Protams, visi šie nosacīti izdalītie agresijas
veidi nepastāv cilvēka vai grupas uzvedībā atsevišķi. Tie visi ir saistīti, un
šī savstarpējā saikne var nodrošināt kādu tipisku īpatnību cilvēka vai grupas
agresijas izpausmē.
Kā psiholoģijā
tiek skaidrota cilvēka vai grupas agresija? Pastāv četras galvenās teorijas:
instinktīvās agresijas teorija, agresijas bioloģiskā teorija, frustrācijas un agresijas teorija (ar frustrācijas
un agresijas teoriju sīkāk iepazināmies
iepriekš) un sociālās iemācīšanās teorija.
Par instinktīvās agresijas teorijas
pamatlicēju var uzskatīt Z. Freidu. Viņš agresivitāti pamatoja ar instinktu «tieksme pēc nāves». Agresija rodas
tad, kad šis instinkts pārorientēts pašam no sevis uz
apkārtējiem objektiem un subjektiem. Šajā
gadījumā agresīvajai enerģijai ir gluži instinktīva daba.
Pazīstamais austriešu zoologs un zoopsihologs K.
Lorencs (K. Lorenz), pētot dzīvnieku agresīvo
uzvedību, arī nonāca pie secinājuma par to, ka šai uzvedībai ir instinktīva
daba. Bet atšķirībā no Z. Freida viņš apgalvoja, ka agresija dzīvnieku dzīvesdarbībā veic adaptīvo funkciju. Aplūkojot pašu agresīvās uzvedības mehānismu, abi šie zinātnieki
nonāca pie viena secinājuma: agresīvajai
enerģijai piemīt instinktīva daba, tādējādi, ja nav iespējams to realizēt, bloķēt vai bremzēt šās enerģijas
izlādēšanos, tā uzkrājas un noteiktos apstākļos
noved pie tās «atbrīvošanas» agresīvā uzvedība. Tāpēc agresīvā uzvedība
ir instinktīva iedzimta uzvedība, kas nav atkarīga no socializācijas,
300
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
audzināšanas īpatnībām un izpaužas visiem attiecīgās dzimtas vai sugas pārstāvjiem.
Pārnesot šos viedokļus uz grupas agresīvās
uzvedības analīzi, grūti izskaidrot grupas agresivitātes līmeņa variācijas (lat. variatio — izmaiņas)
dažādās sociālajās situācijās. Tā, piemēram,
indiāņi—irokēzi pirms balto iebrukuma viņu
teritorijā izturējās miermīlīgi, neagresīvi pret tiem, bet pēc tā — cietsirdīgi
un augstākajā mērā agresīvi. Šādu
piemēru ir daudz.
Otra ir bioloģiskā teorija. Tajā uzsvērts,
ka agresīvo uzvedību nosaka bioloģiskie
un fizioloģiskie faktori: nervu sistēmas uzbūves īpatnības, ģenētiski pārmantotās īpatnības, bioķīmiskie
faktori.
Psihofiziologu centieni lokalizēt «agresijas
centru» cilvēka un dzīvnieku smadzenēs
nedeva panākumus. Tajā pašā laikā zinātnieki atklāja nervu sistēmas un smadzeņu iecirkņus, kuri atbild par
agresīvās uzvedības izpausmi. Agresīvā uzvedība lielā mērā tiek vadīta no
«bremzēšanas centra». «Bremzēšanas centrs» ir «kodols», un pa visām smadzenēm
izkaisīti elementi. Psihofizioloģijā zināmi daudzu eksperimentu rezultāti, kas saistīti ar
tādu dzīvnieku novērošanu, kuru «bremzēšanas centram»
pievadīti elektrodi ar vāju elektrisko lādiņu. Dažāda smadzeņu stimulēšana varēja paaugstināt vai pazemināt agresijas līmeni.
Savukārt nervu sistēmas tips, kas, kā mēs zinām,
nosaka cilvēka temperamentu, arī
var kļūt par determinant, kura ietekmē viņa agresivitāti. Augsti kosenzīvie, impulsīvie ekstraverti būs uzņēmīgāki
pret agresīvās reakcijas izpausmi nekā, teiksim, zemu kosenzīvais, emocionāli noturīgais flegmatiķis.
Ari cilvēka ķermeņa humorālā (šķidruma) sastāva
īpatnības var noteikt viņa agresivitātes līmeni. Alkohols,
narkotiskās vielas ķermeņa humorālajā sastāvā
neizbēgami kļūst par agresiju provocējošu faktoru.
Vīriešu agresijas izpausmes līmeni stipri ietekmē
dzimuma hormons — testosterons.
Daudzi psihofiziologu un sociālo psihologu kopīgie pētījumi pierādījuši, ka ieslodzītajiem, kas
notiesāti par varmācīgu, agresīvu rīcību, vīriešu hormona
līmenis ir augstāks nekā tiem, kas izdarījuši ar vardarbību nesaistītus
noziegumus.
Iepriekš aprakstītais parāda, ka bioloģiskās un
fizioloģiskās īpatnības piedalās
cilvēka agresīvās uzvedības līmeņa noteikšanā. Bet grupās var apvienoties cilvēki ar dažādiem
bioloģiski fizioloģiskiem priekšnoteikumiem, kas nosaka agresijas izpausmi. Tāpēc iespējams
pastāvēt grupām, kuru locekļiem pārsvarā ir tendence uz agresijas izpausmes pastiprināšanu. Visu grupas
locekļu agresīvo tendenču
saskaitāmie nosaka kopgrupu agresīvo orientāciju. Iespējamas arī tieši pretējas orientācijas grupas,
kuru locekļi pēc psihobioloģiskajām īpatnībām nav noskaņoti uz agresijas izpausmi. Kopgrupas agresijas fons
būs zems.
301
Aleksejs Vorobjovs
Sakarā ar bioloģizeto uzskatu par cilvēku un grupas agresīvas uzvedības
determinantēm pastāv arī
socioloģizētais uzskats. Šajā gadījumā galvenais apstiprinājums tam, kas nosaka cilvēka agresijas
līmeni, ir sociālie faktori. Šā virziena nozīmīgākās ir frustrācijas un agresijas teorija un sociālās
iemācīšanās teorija.
Frustrācijas un agresijas teoriju pasludināja
mūsdienu amerikāņu psihologi N.
Millers (N. Miller), Dž. Dolards (J. Dollard), L. Berkovics (L.
Berkowitz) un citi. Mēs
atceramies, ka frustrācija kā negatīvs emocionālais pārdzīvojums, kas saistīts ar cilvēkam nozīmīgas
vajadzības apmierināšanas bloķēšanu, izraisa tiešu agresiju vai tās pārnesumu un aizstāšanu.
Cēloņi, kas bloķē vajadzības apmierināšanu,
ir sociāli nosacīti: aizliegumi, līdzekļu un paņēmienu trūkums, likumi, tabu utt.
60.—70. gados šo virzienu pastiprināja mūsdienu
amerikāņu psihologa A.
Banduras un viņa sekotāju darbi. Viņi izvirzīja sociālās iemācīšanās teoriju. Tajā agresija aplūkota kā organizētas
iemācīšanās rezultāts. Agresijas teorijas galvenie viedokli no iemācīšanās principa
pozīcijas izklāstīti A. Banduras darbā «Agresija: analīze no sociālās
iemācīšanās pozīcijas». Viņš uzskatīja, ka iemācīšanās un to sekmējošā pastiprināšana ir galvenā agresīvās
uzvedības veidošanās procesā. A. Banduras organizētie
daudzie pētījumi parādīja, ka iemācīšanās
tiek īstenota, novērojot «nozīmīga otra» uzvedību, bet apbalvojums vai
sods par tās gala rezultātu var to pastiprināt vai pavājināt, atbalstīt vai izdzēst.
Tā, piemēram, plaši pazīstami ir A. Banduras un
viņa kolēģu pētījumi par bērnu
un jauniešu agresivitāti, kuri veikti pēc dotās paradigmas (gr. paradigma —
piemērs, paraugs).
Eksperimenta laikā bērniem demonstrēja filmas,
kurās tika parādīti dažādi pieaugušo
uzvedības paraugi — agresīvie un neagresīvie — ar dažādām sekām
— apbalvojumu vai sodu. Filmā varēja vērot arī pieaugušo apiešanos ar rotaļlietām. Pēc filmas noskatīšanās bērnus
atstāja vienus pašus spēlēties ar
rotaļlietām — tāpat, kā viņi to redzēja uz ekrāna.
Eksperimenta rezultāti bija šādi. Bērni, kuriem
demonstrēja pieaugušo agresīvās
uzvedības modeļus attieksmē pret rotaļlietām, atkārtoja tos pašus. Turklāt tur, kur bērni vēroja apbalvojumu
par pieaugušā uzvedības agresīvo formu, viņu agresija pieauga. Bērni, noskatījušies filmu, kurā
pieaugušais attieksmē pret rotaļlietām neizturējās agresīvi, rīkojās tāpat.
Interpretējot šos rezultātus, A. Bandura
apgalvoja, ka bērna uzvedību nosaka pieaugušā uzvedības īpatnību tieši vērojumi konkrētā situācijā un,
galvenais, bērna gatavību atdarināt, kopēt un pilnveidot
šo uzvedību daudzējādā ziņā ietekmē tas, vai
modelis par attiecīgu uzvedību tiek apbalvots vai sodīts.
302
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Šie teorētiskie viedokļi plaši tika izmantoti sociālpsiholoģiskajos
pētījumos. Šajā gadījumā īpaši izceļas longitīdie
sociālpsiholoģiskie pētījumi, kad tika izzināts,
kā pusaudžus un jauniešus ietekmē televīzijas raidījumu, kuros redzama vardarbība ar agresīvās uzvedības izpausmēm,
saturs un skatīšanās.
Tā, piemēram, mūsdienu amerikāņu psihologs L. D. Irons
(L. D. Erori) un viņa kolēģi veica šādu
eksperimentu. Viņi pētīja 8—10 gadus vecu 875 zēnu un meiteņu agresijas līmeni. Līdztekus tam tika organizēti mērķtiecīgi
vērojumi ar nolūku izzināt viņu
skatīto televīzijas programmu ilgumu un saturu.
Pēc desmit
gadiem zinātnieki atkārtoja viņu agresivitātes līmeņa izpēti. Rezultātā tika
noskaidrotas šādas tendences: tika atklāti nozīmīgi korelatīvie sakari starp televīzijas programmu skaitu un
saturu, ko viņi skatījās 8—10 gadu vecumā, un to, cik agresīvi viņi bija 18—20
gadu vecumā. Bieža un ilgstoša
televīzijas programmu skatīšanās, kurās parādīta agresivitāte un vardarbība, kaut kādā pakāpē noteica
agresivitātes izpausmi pēc desmit gadiem. Turklāt šo gadu laikā bija
vērojama noturība agresīvās uzvedības izpausmēs. L. D. Irona (L. D. Erori) un viņa kolēģu vēl pēc divdesmit gadiem
veiktais agresivitātes «griezums»
tiem pašiem pētāmajiem atklāja tendences saglabāšanos: daudzi no viņiem parādīja agresivitāti un
vardarbību pret saviem ģimenes locekļiem, piedzīvoja nepatikšanas un konfliktus
ar likumu.
Šajos pētījumos tika iegūti arī rezultāti, kas
apstiprināja, ka daudzreizēja ar
vardarbību saistītu raidījumu skatīšanās padara vērotājus zemu kosenzitīvus pret vardarbību vispār, «notrulina» sociālo percepciju, maina attieksmi
pret vardarbību. Cilvēks it kā nepamana
vardarbību un pret to neizturas negatīvi.
Tādēļ izdarāms secinājums, ka socializācijas un
audzināšanas process var pietiekami nozīmīgi noteikt cilvēka agresivitāti un
attieksmi pret to. Savukārt grupā var būt «savākti»
locekļi, kam ir dažāda (vai vienāda) socializācijas pieredze un rezultāts. Tas arī noteiks grupas agresivitātes izpausmes
vispārējo līmeni, kopgrupas
emocionālo klimatu.
Grupas sociālpsiholoģiskais klimats
Atkarībā no grupas darbības specifikas, locekļu
personības īpatnībām, visu iepriekš aprakstīto fenomenu
summārās izpausmes īpatnībām, pārvaldīšanas īpatnībām
katram grupas loceklim veidojas integrāla, pozitīva vai negatīva atmosfēra (gr. atmos — par + sfēra —
šajā gadījumā apkārtējie apstākļi). Galvenais
labvēlīga psiholoģiskā klimata radītājs grupā ir tās locekļa pilnīga apmierinājuma izjūta par līdzdalību grupā,
piederību tai.
Labvēlīga sociālpsiholoģiskā klimata pazīme grupā
ir uzticēšanās un empātija attieksmē citam pret citu, nesavtīga savstarpējā
palīdzība, pilnīga
303
Aleksejs Vorobjovs
komunikatīvo vajadzību apmierināšana, starppersonu attiecību pozitīvs emocionālais fons (t. i., nav slēptu un
atklātu konfliktu, klaču, draudu utt.), ir apmierinātība ar visu grupas locekļu
statusu sadali, nepastāv pretēji noskaņoti grupējumi.
Svarīga loma grupas psiholoģiskā klimata veidošanā
ir tās vadītājam. Daudzi pētījumi parādījuši, ka vadīšanas
autoritatīvais stils visbiežāk rada negatīvu psiholoģisko klimatu. Tāpat
naidīga pārvaldīšana iniciē negatīva klimata
tendenci. Un tikai demokrātiska vadīšana kļūst par svarīgu priekšnoteikumu, lai
grupā veidotos pozitīvs psiholoģiskais klimats.
Kā liecina sociālpsiholoģisko pētījumu rezultāti,
vienīgi visu grupas locekļu sadarbības
organizēšana kļūst par
nozīmīgu priekšnoteikumu pozitīva psiholoģiskā klimata
veidošanai grupā. Visu tās locekļu pareiza, pamatota pienākumu sadale, principa «ieguldījums — apbalvojums» taisnīga
realizēšana, vienotu vērtību, normu
un pārliecību veidošana, demokrātiska vadība — tas viss noteiks pozitīva
sociālpsiholoģiskā klimata radīšanu grupā.
GRUPU KONFLIKTI
Konflikti ir grupu dzīvesdarbības neatņemama dala.
Grupu psiholoģijā par konfliktu sauc mijiedarbības subjektu nesavienojamu
ideju, interešu, vērtību, pozīciju un darbību sadursmi. Pats vārds konflikts
(lat. conflictus) tiek tulkots kā sadursme. Konfliktējošās puses var
būt grupas loceklis un grupa vai grupa un grupa. Tāpēc nosacīti izšķir
iekšgrupu konfliktus un starpgrupu konfliktus.
Starpgrupu konflikti
Starpgrupu konflikti parasti rodas uz grupu mērķu
un darbību atšķirību pamata. Grupu mērķu un darbību saturs nosakāms diezgan
objektīvi, toties starpgrupu
konfliktu psiholoģiskos mehānismus atklāt ir visai sarežģīti. Kādi psiholoģiskie faktori izraisa starpgrupu konfliktus?
Uz faktoru pirmo grupu var attiecināt kopgrupu
fenomenu nozīmīgas atšķirības.
Tā, piemēram, grupas domāšana nodrošina grupas locekļiem iespēju novērtēt savu grupu kā tikumisku, pozitīvu un spēcīgu, bet pretinieku
grupu kā ļaunu, amorālu un vāju. Sakarā ar
atribūcijas fundamentālo kļūdu katra konfliktējošā
grupa uztver pretinieka grupas naidīgumu, kas nodrošina ikviena tās locekļa noliedzošu, ļaunu, negatīvu, zemas
inteliģences iezīmi, nevis reālu
304
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
apstākļu sagadīšanos. Grupu saliedētība un iekšgrupas uzņēmigums
pastiprinās katram tās loceklim lepnumu par savu grupu un ļaus piedēvēt tai
tikai pozitīvus raksturojumus,
kaut vienlaikus pastāvēs «intelektuālais kurlums» pret objektīvajiem
apstākļiem un «pretinieka» grupu. Starp konfliktējošo grupu locekļiem vērojamās
atšķirības sociālajās nostādnēs, negatīvajos stereotipos pastiprinās konflikta situāciju. Tādējādi visi
jau minētie grupu fenomeni noteiks tā tēla sagrozīšanu citam pret citu, kas
izpaudīsies izkropļotas uztveres, sociālās percepcijas rezultātā.
Starpgrupu
konfliktu situācijās noteikti darbojas vismaz divas grupas. Tā tiek nodrošināts savstarpējās uztveres,
savstarpējās sociālās percepcijas process. Uztveri no katras grupas puses sekmēs vienādi fenomeni, kas iekļauj sevī
spoguļa uztveri, spoguļa sociālās
percepcijas uztveri. Spoguļa uztveres konfliktējošās
grupās katram tās loceklim pastiprina «ienaidnieka tēlu». Tādēļ spoguļa uztvere ir otrs nozīmīgs faktors, kas
izraisa starpgrupu konfliktus.
Trešais
faktors, kā dēļ rodas starpgrupu konfliktu izpausmes iespēja, ir «neveselīga» starpgrupu konkurence. Šās
parādības būtība tika atklāta mūsdienu amerikāņu psihologa M. Šerifa (M. Sherif) pazīstamajos
eksperimentos, ko viņš veica 1966. gadā. Eksperiments tika organizēts skautu
vasaras atpūtas nometnē.
Zinātnieks 11—12 gadus vecus 22 zēnus sadalīja divās grupās. Katru no tām izvietoja atsevišķi pusjūdzes
attālumā. Pirmās nedēļas laikā abās grupās tika organizēts darbs atbilstoši to saliedētībai
un grupas identifikācijas paaugstināšanai.
Otrās nedēļas laikā eksperimentētājs nejauši sarīkoja šo grupu tikšanos. Turklāt tās pamatos tika likta sacensību sistēma starp abām
grupām pēc ļoti bargas shēmas: «uzvarētāji —
zaudētāji». Uzvarētājiem tika piešķirtas visas nozīmīgās balvas. Skarbi
organizētās starpgrupu konkurences rezultātā izraisījās
starpgrupu konflikts. Grupas sāka viena otru apsaukāt. Konflikts padziļinājās, un sākās pat kautiņš. Pēc
eksperimentētāja lūguma raksturot otru grupu
vienas grupas locekli teica, ka «viņi» ir «zaķpastalas», «nekauņas», «vārguļi» utt. Toties savu grupu tās locekļi
uzskatīja par «drošu», «draudzīgu», «spēcīgu»,
«taisnīgu» utt. Pēc shēmas «uzvarētāji — zaudētāji» organizētā konkurence sekmēja «ienaidnieka tēla» veidošanu
un, no otras puses, ievērojami paaugstināja
iekšgrupas saliedētību un katra dalībnieka apmierinātību ar piederību savai grupai. Tas vēl vairāk
pastiprināja noturīgu starpgrupu konfliktu. Tāpēc starpgrupu konkurence, kas organizēta pēc principa — vai nu 100% uzvarēt,
vai 100% zaudēt, bez kompromisa nenoliedzami izraisa konfliktu kā lielās, tā mazās
grupās.
Pēc līdzīgas shēmas, bet dažādās variācijās veiktie
eksperimenti deva iespēju
atklāt ceturto faktoru, kas radīja starpgrupu konflikta izpausmes iespējas.
305
Aleksejs Vorobjovs
Par tādu kļūst netaisnīguma izjuta, kura var rasties grupas locekļiem, novērtējot ieguldījuma un ieguvumu
līdzsvaru darbību izpildes rezultātā. Nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu,
kādi «ieguldījums — ieguvums» samēri izraisa taisnīguma vai netaisnīguma izjūtu. Bet var norādīt uz tendenci
— spilgti izteikts «ieguldījums
— ieguvums» disbalanss, t. i., ja ir acīm redzams mazs ieguvums, bet liels
ieguldījums, grupas dalībniekiem rada netaisnīguma pārdzīvojumu, kas var kļūt par starpgrupu
konfliktu provocējošu faktoru. Visu ekonomisko streiku pamatā ir šīs izjūtas.
Aprakstītie faktori ir galvenie starpgrupu
konfliktu izraisīšanas cēloņi. Starpnacionālajos,
starpreliģiskajos, starpšķiru un cita veida konfliktos tāpat svarīga loma ir jau iepriekš norādītajiem
ārējiem faktoriem. Izvirzās pamatoti jautājumi: Vai pastāv starpgrupu konfliktu
likvidēšanas paņēmieni? Kādi šajā gadījumā ir izlīgšanas
saskaitāmie?
Grupu psiholoģijā veikts pietiekami daudz
pētījumu par starpgrupu konfliktu novēršanas problēmām. Apkopojot šo pētījumu rezultātus, var konstatēt
virkni rekomendāciju un izlīgšanas
saskaitāmo. Protams, tie būs vērsti uz jau aprakstīto faktoru
daļēju vai pilnīgu apslāpēšanu. Par izslēgšanas saskaitāmajiem var uzskatīt šādus: vienāda statusa kontakti,
sadarbība, kopīgas vienādas grūtības un
draudi, kopīgi vienoti mērķi, speciāli organizēta komunikācija.
Dažāda statusa kontaktus nosaka pilnīga vienlīdzība starp
mijiedarbīgām grupām un to
locekļiem. Amerikāņu sociālajā psiholoģijā veikts daudz pētījumu par starprasu konfliktiem. Šie pētījumi
tika organizēti jauktajās skolās, kurās mācījās baltie un tumšādainie skolēni,
cietumu kamerās, kur bija ieslodzīti dažādu rasu pārstāvji, skolēnu un studentu atpūtas nometnēs. Kopumā
atklājās tendence: baltie
vairāk tiecas kontaktēties ar baltajiem, tumšādainie— ar tumšādainajiem. Šī
tendence krasi pastiprinājās, ja kaut kādu iemeslu dēļ palielinājās grupas
locekļu statusu kontrasts. Tā, piemēram, skolotājs pret baltajiem audzēkņiem izturējās kā pret spējīgākiem
un sekmīgākiem. Uzraugs vairāk izcēla un uzmundrināja baltos ieslodzītos.
Katras kontaktējošās grupas autoritāro
personu piešķirtie pēc būtības dažādie, nevienlīdzīgie statusi nekavējoties
noveda pie konflikta starp tām. Tikai tajās situācijās, kad konfliktējošās grupas piešķīra līdzīgus
statusus, konflikti pavājinājās vai vispār izzuda.
Svarīgs līdzeklis starpgrupu konfliktu
likvidēšanā ir līdztiesīgas sadarbības organizēšana starp tām. Jebkura katras grupas
mākslīga sadalīšana un nošķiršana, izpildot darbību un sasniedzot mērķi, pastiprina konfliktu. Tikai
kopīgā darbībā, kad būs nepieciešama savstarpēja
sadarbība, savstarpēja atkarība, t. i., kad izpaudīsies līdztiesīga sadarbība,
starpgrupu konflikti neradīsies.
Kopīgi
mērķi un draudi, kas vienādi dažādām grupām, var kļūt
par to saliedēšanas mehānismu. Kopīgais
«ienaidnieks», kas iezīmēts dažām pat
306
Sociālās psiholoģijas teorētiskie
pamati
konfliktējošam grupām, var ievērojami saliedēt šis grupas. Tas uzskatami
tika parādīts M. Šerifa
eksperimentos. Reālajā dzīvē politiķi, lai risinātu noteiktus uzdevumus, izmanto «ienaidnieka» veidošanas
paņēmienus grupas priekšstatos ar
nolūku saliedēt tās locekļus.
Nozīmīgāku kopīgo mērķu izvirzīšana, kuri var
aizraut uzreiz vairāku grupu
locekļus, sekmē starpgrupu saliedētības paaugstināšanos. Tā, piemēram, lai uzvarētu Vāciju, Itāliju un Japānu
Otrajā pasaules karā, ASV un PSRS apvienojās nozīmīgāka mērķa īstenošanai. Šis
mērķis un draudi nodrošināja visiem
ASV un PSRS iedzīvotajiem iespēju no nostādnēm «mēs» un «viņi» izveidot kopīgu nostādni «mēs» — sabiedrotie.
Uz šā pamata
saliedējās divas lielas grupas ar diezgan atšķirīgu politisko orientāciju.
Liela nozīme starpgrupu konfliktu novēršanā ir
pareizas mijiedarbības un komunikācijas
organizēšanai starp konfliktējošām grupām.
Svarīga loma konfliktējošo
mijiedarbības organizēšanā ir starpniekam. Divām konfliktējošām pusēm vienoties tieši,
atrast kompromisu ir ļoti sarežģīti, jo konflikts neļauj
to darīt. Neatkarīgais starpnieks var mīkstināt katras puses pozīciju, saglabājot ikvienai no tām savu seju.
Viņš konfliktējošām pusēm palīdz
nodrošināt integrālo vienošanos, kurā iekļaujas to savstarpējās intereses. Integrālās vienošanās būtību paskaidrosim ar
klasisko sižetu, ko 1940. gadā aprakstīja
Folets. Sižets bija šāds. Divas māsas sastrīdējās apelsīna dēj. Ar starpnieka
palīdzību tika panākts kompromiss — apelsīnu sadalīja uz pusēm. Viena māsa no savas daļas izspieda sulu, pārējo
izmeta. Otra māsa, gluži pretēji,
mizu izmantoja cepumiem, taču sulu izlēja. Tādējādi kompromiss — sadalīt apelsīnu uz pusēm— ne vienmēr izrādās
efektīgs. Ieteicamāk būtu vienai
māsai atdot visu mizu, otrai — sulu. Šāds risinājums uzskatāms par integrālo saskaņu. Lielā mērā to var nodrošināt
tikai neatkarīgais starpnieks. Līdztekus
integrālās saskaņas meklējumiem starpnieks var izpildīt neatkarīgā arbitra funkciju. Bet arbitra loma konflikta
risināšanā nav «panaceja». (No latīņu
panacea — pēc sengrieķu dievietes Panakijas vārda — visus
izveseļojošais. Panaceju sākotnēji
alķīmiķi izmantoja zāļu nosaukumam, kuras izdziedināja visas slimības.) Gadījumos, kad pretrunas ir ļoti
dziļas un intereses nav samierināmas,
arbitrs var konfliktu pat padziļināt.
Lai to novērstu, dažos strīdos arbitram piešķir
«pēdējā vārda arbitrāžas» lomu.
Tāda arbitrāža paredz meklēt kompromisu konflikta risināšanā un lēmuma pieņemšanā, kuram jāpakļaujas visām
konfliktējošām pusēm.
307
Aleksejs Vorobjovs
Starppersonu konflikti grupās (iekšgrupu konflikti)
Grupas locekļu savstarpējo attiecību daudzveidība
var izpausties arī «kritiskā»
— - stnrppersonu konfliktu— veidā. Starppersonu konflikti rodas tajā gadījumā, ja grupas locekļi mijiedarbībā seko
mērķiem, kas cits citam nav pieņemami, vai savstarpējās attiecībās cenšas realizēt
nesavienojamas vērtības un mērķus.
Sociālajā psiholoģijā nosacīti izšķir šādus starppersonu
konfliktus:
|
|
|
STARPPERSONU
KONFLIKTI
|
|
|
|
|||
|
|
|
•
|
~-—
|
|
||||
|
Pec
satura
|
Pec sociālas formalizācijas
|
Pec izpausmes veida
|
||||||
|
|
r
|
ļ
|
i
|
|
||||
|
Lietišķie
|
Perso- " niskie ,
|
Pa ' vertikāli
|
Г Pa hori- ļ [ zontāli
J
|
Atklāti 1
|
Slēpti
|
|||
Jebkura konflikta pamata ir pretruna. Ikvienas
pretrunas pamata var but priekšmetiski
lietišķas nesaskaņas, kas rodas starp grupas locekļiem. Šīs nesaskaņas reālajā dzīvē izpaužas dažādos
uzskatos par darbības izpildes paņēmieniem,
tās saturu, iegūstamajiem rezultātiem. Tas ir lietišķs konflikts, ko bieži vien iespējams atrisināt konstruktīvi.
No otras puses, pretrunu pamatā var būt
personiski pragmatiskas nesaskaņas. Šajā gadījumā pretrunas rada konfliktējošo pušu emocionālās attiecības
vienai ar otru. Tā var būt
nepatika vienai pret otru, to personisko raksturojumu negatīvs vērtējums. Tas ir personisks konflikts.
Šā konflikta atrisināšana mēdz būt
loti sarežģīta, jo tajā skarti katram cilvēkam nozīmīgi personiskie raksturojumi. Pēc būtības šie konflikti
ir destruktīvi, dziļi un ilgstoši. Reālajā dzīvē tie
izpaužas kā savstarpēji apvainojumi, bāršanās, kad tiek mākslīgi uzsvērti
konfliktējošo reālie un nereālie negatīvie personu raksturojumi.
Diemžēl bieži
vien lietišķie konflikti izvēršas personiskajos konfliktos. Nesaskaņas, kas
rodas uz kaut kādas darbības izpildes novērtējuma pamata, sāk provocēt un iniciēt katram konflikta
dalībniekam vajadzību citu apvainot.
Nereti nesaskaņas sakarā ar darbības reālo izpildi
tūlīt tiek izteiktas dialogā: «Tu
esi muļķis un sliņķis!» Un uzreiz seko atbildes reakcija: «Tu pats esi tāds!» Šis process var būt ļoti ilgstošs
un emocionāli intensīvs. Problēmu šajā gadījumā konstruktīvi nav iespējams atrisināt.
Atkarībā no konfliktējošo pušu ieņemamā statusa
konflikti var izvērsties «pa
vertikāli» un «pa horizontāli». Tā, piemēram, konflikts starp grupas
308
» Sociālās
psiholoģijas teorētiskie pamati
vadītāju un tas
ierindas locekli ir konflikts «pa vertikāli», bet starp diviem ierindas
locekļiem — konflikts «pa horizontāli». Visbiežāk konfliktiem «pa vertikāli» ir oficiāls un lietišķs raksturs.
Lietišķa konflikta pārnešana personiskajā plāksnē nenotiek. (Mēs «rājam»
savu priekšnieku tikai šaurā lokā, nevis tieši acīs. Tādējādi tiek provocēta «izslēgtības» vai slēpta konflikta
situācija.)
Konflikta «pa horizontāli», vienāda statusa grupas
locekļu konflikta, dinamika visbiežāk ir otrāda —
lietišķais konflikts uzreiz izvēršas personiskā un atklātā konfliktā.
Tādēļ slēptajam konfliktam nav ārējās
izpausmes, jūtu ekspresijas, verbālās vai neverbālās agresijas. Viss konflikts noris «pakļautā» un «vadītāja»
iekšējā sfērā un uzskatāms par
iekšpersonu konfliktu. Bet «aizsliekšņa» konfliktu situācijās iekšējais konflikts starp vadītāju un
pakļauto var izvērsties par atklātu konfliktu.
Atklātais konflikts — konflikts, kam ir ārējā izpausme
konfliktējošo uzvedības emocionālajās,
verbālajās un neverbālajās formās. Šis konflikts vienmēr
ir personisks.
Konfliktam grupā parasti ir trīs fāzes:
konfliktsituācija, konfliktmijiedarbība, konflikta
atrisinājums.
Konfliktsituācija
— situācija, kad rodas pozīciju, uzskatu, priekšstatu
utt. par grupas locekļu darbību un uzvedību nesaskaņa, bet dažreiz ir arī to
tiešs pretstatījums. Tā, piemēram, skolēna
nedisciplinētība, izlaidība, nenopietna attieksme pret mācībām un pārlieks skolotāja autoritārisms, nesavaldība
nereti izraisa konfliktus starp
skolotāju un skolēnu.
Konfliktmijiedarbība
— konflikta dalībnieku pretējo pozīciju realizācijas process, kas virzīts, lai sasniegtu savus mērķus
un kavētu pretiniekam sasniegt savus
mērķus. Šajā gadījumā lietišķie konflikti ļoti bieži pāraug personiskajos konfliktos, kas vēl vairāk padziļina
konfliktmijiedarbību.
Jums
droši vien pazīstama situācija, kad skolēns, pildot mājas darbu, ir kļūdījies vai izpildījis darbu nevīžīgi.
Skolotājs, izskatot darbu, izsmej skolēnu klases priekšā.
Ir svarīgi zināt, ka, lai samazinātu darbībā
radušās konfliktsituācijas asumu, nedrīkst pieļaut, ka tā pāraug personiskajā līmenī. Konfliktējošo
savstarpējie apvainojumi tikai
pastiprinās konfliktmijiedarbību, un tā pāraugs ilgstošā konfrontācijā.
Konflikta atrisinājums var rasties tikai tādā gadījumā, ja konfliktējošās
puses ieņem noteiktas
kompromisa (lat. compromissum — izlīgums, kas panākts, abām pusēm
piekāpjoties) pozīcijas. Prasme izprast konfliktsituāciju, konfliktmijiedarbību, tās iemeslus, pretinieka
motīvus šajā situācijā, prast iziet uz kompromisu — tie ir konflikta atrisināšanas
pamatnoteikumi.
309
Aleksejs Vorobjovs
PSIHOKOREKCIJAS GRUPAS
Jēdziens, struktūra, funkcijas, vadība un procesi psihokorekcijas
grupās
Psiholoģijā par psihokorekcijas grupām sauc nelielas,
uz laiku organizētas kopas, ar kurām nodarbojas īpaši
sagatavots vadītājs. Šo grupu uzdevumā ietilpst
zināšanu apguve katram tās loceklim par savu personību, citu grupas locekļu
izzināšana, saskarsmes iemaņu, vienotas domas izveide.
Pēc savām funkcijām var izdalīt četras grupu
kategorijas: organizētas attīstības vai problēmu risināšanas grupas, grupas
starppersonu kontaktēšanās iemaņu izveidei un vadītāju apmācībai, personības izaugsmes grupas, terapeitiskās
grupas.
Runājot par locekļu skaitu, var norādīt, ka
dzīvotspējīgas psihokorekcijas
grupā ir četri cilvēki. Veiktie pētījumi un prakse
pierādījuši, ka tad, ja šādā
grupā palielinās locekļu skaits, tās terapeitiskās
iedarbības efektivitāte pazeminās.
No otras puses, grupas augšējo robežu daudzējādā
ziņā nosaka tās uzdevumi
г un funkcijas. Tā, piemēram, veicot psihoanalītiskās procedūras, kad
psihoterapeitam
t jāiedziļinās katra grupas locekļa psihē, grupas apjoms ir mazskaitlisks —
no
i sešiem līdz desmit cilvēkiem. Terapeitiskajām
grupām darbojas «astoņu likums».
Personības izaugsmes grupas var būt skaitliski
lielākas — no astoņiem līdz
piecpadsmit cilvēkiem. Tāds grupas apjoms ļauj
katram tās loceklim izteikties
un saņemt atgriezenisko saiti no katra grupas
dalībnieka.
Psihoterapeitiskajās grupās svarīga loma ir
vadītājam. Grupu vadītāju darba pieredzes analīze parādījusi, ka efektīvam vadītājam jāpilda četras
funkcijas: eksperta,
aranžētāja, katalizatora un paraugdalībnieka funkcija.
Eksperta funkcija ietver nepieciešamību vadītājam komentēt
un saprāta robežās, turklāt
neaizstājot grupas locekļus, izskaidrot tos procesus, kas noris grupā.
Aranžētāja funkcija izpaužas palīdzības organizēšanā, lai
grupas locekļi varētu
apmainīties jūtām, pārdzīvojumiem, informāciju it īpaši tad, kad grupā veidojas sarežģīta situācija. No otras
puses, vadītājs neuztiepjot nosaka iekšgrupas darba stratēģiju un ierobežo grupas locekļiem
nepieņemamu uzvedību, pasargā viņus no uzbrukumiem, kuriem
var tikt pakļauti atsevišķi grupas locekļi no visas
grupas puses, nepieciešamības gadījumā darbā maina akcentus, neuzkrītoši pasaka priekšā, kā rīkoties sarežģītās situācijās.
Ar katalizatora funkciju saprotams tas, ka
vadītājs izrāda nodomātās uzvedības specifiskās iemaņas, dedzīgu, sirsnīgu un līdzjūtīgu saskarsmes manieri,
atsaucību un gatavību
ievērot un kontrolēt visus grupā notiekošos procesus.
310
iSociālās psiholoģijas teorētiskie
pamati
Paraugdalībnieka funkcija izpaužas tādējādi, ka vadītājs var ieņemt dinamisku pozīciju grupā — no līdera līdz
autsaideram. Viņš aktīvi iesaistās grupas uzdevumu risināšanā, izpildīdams tās
ideāla, parauglocekļa lomu. Līdz ar to grupas dalībnieki viņu atdarina un pastāvīgi pakļaujas starppersonu
grupas funkcionēšanā.
Grupas
psihokorekcijas efektivitāte veidojas uz grupas iekšējās loģikas, iekšgrupas
starppersonu efektu, kuri rodas grupas procesā, pamata. Grupas psihoterapeitiskā iedarbība uz katru tās
dalībnieku būs sekmīga tad, ja grupas aktivitātes gaitā tiks analizēti
desmit galvenie psihoterapeitiskie faktori. Šo faktoru saturu un lomu psihoterapeitiskajā iedarbībā precizējis mūsdienu amerikāņu psihoterapeits I. D. Jaloms (/. D. Yalom):
• Saliedētība — katra grupas locekļa
apzināšanās, ka viņš pieder šai
grupai.
grupai.
•
Cerības
iedvešana — ikviena
grupas locekļa pārliecība par iespēju
mainīt sevi.
mainīt sevi.
•
Universalizācija
— katra grupas locekļa
apzināšanās, ka visiem tās
dalībniekiem ir tādas pašas problēmas kā viņam.
dalībniekiem ir tādas pašas problēmas kā viņam.
•
Altruisms
— katra grupas locekļa
apzināšanās par savu vajadzīgumu
un noderīgumu.
un noderīgumu.
•
Informācijas
nodošana — pietiekamas
zināšanas katram grupas
loceklim par katru.
loceklim par katru.
•
Daudzskaitliskais
pārnesums izpaužas
tādējādi, ka ikviens grupas
loceklis nodod visas funkcionēšanas sistēmas iepriekšējo pieredzi
dažādās grupās un producē to psihokorekcijas grupā.
loceklis nodod visas funkcionēšanas sistēmas iepriekšējo pieredzi
dažādās grupās un producē to psihokorekcijas grupā.
• Starppersonu
apmācība rada augsni un
nodrošina summētās pieredzes
£.. harmonizācijas procesu starppersonu attiecību un katra grupas
£.. harmonizācijas procesu starppersonu attiecību un katra grupas
dalībnieka uzvedības veidošanā.
1,, • Saskarsmes iemaņu veidošana— grupas
darbības organizēšana nodrošina
komunikatīvo iemaņu un prasmju izveidi katram tās dalībniekam.
•
Atdarinošā
uzvedība kļūst par
mehānismu, kas nodrošina grupas
normu izstrādi, pamatojoties uz novērojumu un grupas katra locekļa
un visu tās locekļu atdarināto vadītāju.
normu izstrādi, pamatojoties uz novērojumu un grupas katra locekļa
un visu tās locekļu atdarināto vadītāju.
•
Katarse
(gr. katharsis —
attīrīšana; ieviesis Aristotelis «Poētikā») —
«atbrīvošanās» mehānisms grupā drošības apstākļos un uz ilgu laiku
aizturamo baiļu izpratnē, kas uztiepj idejas, kaitīgus paradumus,
katra grupas locekļa vainas izjūtu.
«atbrīvošanās» mehānisms grupā drošības apstākļos un uz ilgu laiku
aizturamo baiļu izpratnē, kas uztiepj idejas, kaitīgus paradumus,
katra grupas locekļa vainas izjūtu.
Visi šie mehānismi ir
savstarpēji saistīti, un to funkcionēšana nodrošina katra grupas locekļa
personības izaugsmi, nosaka psihoterapeitisko efektu.
311
Aleksejs Vorobjovs
Psihokorekcijas grupu
veidi
Psihokorekcijas procedūru organizēšanas modeļu
saturu nodrošina psihologu pielietotā
vispārzinātniskā metodoloģija, tādēļ procesu organizēšanas modeļi, psihokorekcijas darbības veidi un
paņēmieni ir stipri atkarīgi no tā, kādai metodoloģijai un virzieniem psihologs pievēršas.
Šajā sakarā nosacīti var izdalīt psihokorekcijas grupas, kad lielā mērā tiek izmantota psihoanalīzes
metodoloģija, geštaltpsiholoģijas
metodoloģija, humānistiskā psiholoģija, sociometriska pieeja un citi virzieni. Nosacīti shēmas veidā
psihokorekcijas grupu veidus var klasificēt šādi:
 |
 |
||||
 |
|||||
Grupu veidi
|
—[ PSIHOKOREKCIJAS GRUPU VEIDI ] Vispārzinātniskā
orientācija vai pieeja
Geštaltpsiholoģiska J-- ļ
Geštaltgrupas ļ
Psihoanalītiska
Artterapija I
Ķermeniskā terapija
Transaktā [
analīzes terapija
Psihosinteze
Kognitīvā
T grupa
Humānistiskā J----- Tikšanās grupa
Sociometriska
{Sociāli biheivioristiskā
|
|
34.
и
|
Psihodrāma
Izmaiņas
treniņa grupas
Šī klasifikācija
nepretendē uz pilnību un uzskatama par nosacītu, tomēr ļauj lasītājam sākotnēji sistematizēt pietiekami plašo jomu, kas bieži
grupu psiholoģijā krustojas.
312
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Geštaltpsiholoģiskā orientācija
Geštaltgrupas pamatoja amerikāņu — eiropiešu psihologs F.
Perlzs (F. Perls). Neiropsihiatra
izglītību viņš ieguva Berlīnē, kopā ar K. Horneju (K. Homey) strādāja par praktizējošu ārstu —
psihiatru, izmantojot psihoanalīzes metodoloģiju. Pēc tam F. Perlzs 1933. gadā aizbrauca uz
Dienvidāfriku, kur sāka novērsties no psihoanalīzes principiem un nosliekties
uz galvenajiem geštaltpsiholoģijas viedokļiem. 1946. gadā viņš devās uz ASV, kur pamatā veidojās viņa
oriģinālā koncepcija. 1969.
gadā F. Perlzs aizbrauca uz Kanādu un tur tajā pašā gadā mira.
F. Perlzs līdz 60. gadiem nodarbojās ar
individuālo terapiju. Tomēr grupas locekļu darba organizēšanas procedūra atšķīrās no citām psihokorekcijas grupām. Ja parasti grupās savstarpēji
sadarbojas visi to dalībnieki, tad viņa grupās vadītājs sadarbojas tikai ar vienu brīvprātīgo dalībnieku, kas
atrodas uz «karstā krēsla».
Pārējie grupas dalībnieki vēro visu mijiedarbības procesu — kā grupas vadītājs savstarpēji sadarbojas
ar minēto dalībnieku. Tādēļ jebkurš loceklis var sevi identificēt ar to, kurš sēž «karstajā krēslā», un
atbilstoši novērojumiem
izraisīt sevī spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus, un rezultātā mainīt savu personību.
Šai procedūrai bija savs teorētiskais pamatojums,
kurā tika iesaistīti pieci pamatviedokļi, kas aizgūti no geštaltpsiholoģijas.
īsi izanalizēsim galvenos. Teorētiskais
pamats bija divu geštaltpsiholoģijas likumu «figūra — fons» un «šeit un tagad» sakarība.
No iepriekšējā materiāla atcerēsimies, ka
geštaltpsiholoģija pētīja uztveres likumus. F. Perlzs tos attiecināja uz personību kopumā un it īpaši — uz emocionālo un motivācijas sfēru.
Savas
koncepcijas teorētiskajā pamatojumā F. Perlzs nozīmīgāku vietu ierāda geštalta likumam «figūra— fons».
Paskaidrosim to ar piemēru. Gatavodamies eksāmenam,
students lasa grāmatu. Kādā brīdī viņam rodas jauna
vajadzība — jūtams izsalkums. Sākotnēji gatavošanās eksāmenam personības saturā bija galvenais geštalts, tātad
«figūra», bet viss pārējais — «fons». Kad priekšplānā izvirzās vajadzība pēc
ēdiena, tā kļūst par «figūru», bet «fonā» paliek gatavošanās eksāmenam.
Students akcentē savu uzmanību uz minēto
vajadzību, un tā kļūst par viņa uzvedību tieši ietekmējošu motīvu. Tiklīdz šī vajadzība ir apmierināta, geštalts
zaudē savu nozīmi un sākas citas «figūras» meklējumi no personības apkārtējā
«fona». Tādēļ visa personības dzīvesdarbība priekšstatīta kā geštaltu
pārmaiņus formējums un pabeigšana.
Kas notiks, ja geštalts netiks pabeigts? Kā
«figūra» var parādīties emocionāli pārdzīvojumi: naids,
sarūgtinājums, prieks, mīlestība u. с Šie pārdzīvojumi ilgu laiku var saglabāties kā noturīgas «figūras», daudzveidīgajā «fonā»
313
Aleksejs Vorobjovs
analizējot visu parejo. Tapec geštaltgrupa «figūra» ir jutas, kuras
izraisa uz «karstā krēsla» sēdošajam dalībniekam, līdz ar
to pabeidzot geštaltu. Šajā sakarā vadītāja
uzdevums ir aktualizēt treniņa dalībniekam nepabeigtos geštaltus, kas radušies viņa dzīves gaitā.
Izmantojot geštaltmetodes, šos nepabeigtos geštaltus cilvēkam var
padarīt par saprotamākām «figūrām» un tad
jūtas, kas rada šos geštaltus, iespējams izpaust, bet paši geštalti kļūst
slēgti. Sākas jaunu «figūru»
meklējumi cilvēka apkārtējā «fonā», sākas darbs, kas saistīts ar citam
svarīgām problēmām.
Otrs nozīmīgs geštalts, ko pielietoja F. Perlzs,
ir geštalts «šeit un tagad». Geštaltpsiholoģijā
galvenais viedoklis ir notiekošā apzināšanās un koncentrēšanās uz tagadni.
Pamatojoties uz šo viedokli, F. Perlzs izklāstīja
triju koncentrēšanās zonu esamību katram cilvēkam:
iekšējo, ārējo un vidējo.
Koncentrēšanās iekšējā
zona cilvēkam nodrošina dabisko vajadzību un apstākļu apzināšanos. Mums kļūst auksti — uzvelkam mēteli, jūtam
izsalkumu — paēdam utt.
Ārējā
zona apstrādā subsensoros un sensoros signālus, tos
neanalizējot. Spilgtas gaismas uzliesmojuma dēļ aizveram acis, spēcīgu skaņu un
trokšņu dēļ attālināmies no to avota.
Koncentrēšanās vidējā zona (vai, kā F.
Perlzs to nosauca, «fantāzijas zona») iekļauj zināšanas un pārliecību, iztēli un domāšanu, viedokļus un visus intelektuāli saprātīgās darbības produktus.
Pēc F. Perlza domām, neirozes izraisa tas, ka
cilvēks lielā mērā nosliecas savu uzmanību pievērst geštaltiem un konstruēt tos
vidējai zonai, ignorējot iekšējo un ārējo zonu. Tāda uzmanības akcentēšana,
koncentrēšanās vidējai zonai,
kas saistīta ar intelektuāli saprātīgo darbību, neizbēgami «aizved» cilvēku vai nu pagātnē, vai nākotnē,
turklāt ignorējot tagadni. Tādējādi cilvēks sāk zaudēt
pielāgošanās, adaptācijas mehānismu attieksmē pret tagadni, pret to, kas šobrīd notiek. Tas viss kopumā rada
nepabeigtu geštaltu tapšanu, «figūras» izšķīdināšanos, dziļus
emocionālos pārdzīvojumus.
Tādēļ viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem
geštaltgrupu locekļu darbības organizēšanā ir iemācīt viņus izvairīties no
ekskursiem pagātnē, veidot
nākotnes plānus un fiksēt tagadni.
Šajā sakarā visi treniņu vingrinājumi būs virzīti
uz tagadnes, šā laika sprīža,
fiksēšanu. Pārejot uz «karstā krēsla» etapu, vingrinājumi tiek organizēti tā, lai brīvprātīgais sīki un apzināti
verbalizētu savus emocionālos pārdzīvojumus pašreizējā momentā. Līdz ar to viņš it kā veido
pabeigtus geštaltus. Visi pārējie grupas dalībnieki identifikācijā ar viņu dzīvo tam līdzi un sniedz
psiholoģisku atbalstu. Uz šā
procesa pamatiem visiem grupas locekļiem aktualizējas geštaltu
314
Sociālās psiholoģijas teorētiskie
pamati
pabeigšanas process un to apzināšanās, kas paaugstina viņu vispārīgo briedumu.
Psihoanalītiskās tradīcijas psihokorekcijas grupu
organizēšanā ir ļoti daudzveidīgas
un plašas. Mēs paliksim tikai pie nozīmīgāko koncepciju īsas analīzes.
Psihoanalītiskā
orientācija
Artterapiju
(angl. art therapy — terapija ar mākslu) kā
darba metodi ar slimajiem sanatorijās 1938.
gadā sāka izmantot A. Hills. Mūsdienu artterapijas metodoloģijā ir divi virzieni: psihodinamiskais un
humānistiskais.
Psihodinamiskā virziena pamatā ir Z. Freida un K.
Junga ideja, ka zīmējumiem, tāpat
kā sapņiem, ir skaidrs, redzes tēlos iztēlots un simboliskā saturā noslēpts, neapzinātu procesu noteikts saturs.
Savukārt sublimācija kā sociālo impulsu vājināšanas mehānisms, pateicoties tam,
ka katra grupas dalībnieka daiļrades rezultātus atzīst apkārtējie, ļauj viņam
pievārēt satraukumu un palielināt savu adaptivitāti. Pēc Z. Freida domām, viena
no sublimācijas formām varētu būt daiļrade.
Mākslinieciskās daiļrades saturā katrs cilvēks var transformēt savas fantāzijas
un mākslinieciskos tēlus.
Svarīgs grupu
darbības organizācijas nosacījums ir katra grupas locekļa brīvu asociāciju
izmantošanas iespēja.
Viens no izplatītākajiem grupu artterapijas
paņēmieniem ir kolektīvā zīmēšana,
t. i., uz kopējas papīra lapas vai audekla katrs grupas dalībnieks zīmē visu, kas vien ienāk prātā, papildinot
cits citu. Pēc tam dalībnieki komentē uzzīmēto, bet grupas vadītājs palīdz komentārus organizēt.
Artterapijas humānistiskais virziens tēlotāja mākslu
uzskata par katra grupas dalībnieka pašrealizācijas un
radošā potenciāla attīstības paņēmienu. Šajā
gadījumā svarīgs ir pats daiļrades process, nevis slēptā tā rezultātu semantika. Daiļrades procesa organizācijas formas
var būt ļoti dažādas — no individuāliem un diādiskiem uzdevumiem līdz kopīgiem
uzdevumiem visai grupai. Piemēram, pazīstamā artterapijas pārstāve D. Raiņa (D.
Rhyne) savu klientu darbā izmanto
dažādus materiālus: mālu, krāsas, plastilīnu, līmi, krītu u. с Darbs ar šiem materiāliem organizēts kā
secīga darba formu maiņa.
Vispirms katrs grupas dalībnieks zīmējot vai
veidojot identificējas. Pēc tam
seko diādiska forma, kad katrs dalībnieks zīmē diādes, piemēram, sava partnera portretu, kuru vēlāk katrs grupas
loceklis komentē.
315
Aleksejs Vorobjovs
: Grupas vadītāja
darbības svarīgs etaps ir diāžu, kuras portreti apvienoti ar dažādām personības īpašībām, veidošana.
Piemēram, kautrīga vīrieša un . enerģiskas sievietes
portreti u. tml.
Trešais etaps var būt veidošana vai zīmēšana ar
mērķi izpētīt starppersonu attiecības grupā vai aplūkot
sevi telpā un laikā. Tāpēc humānistiskā pieeja izmanto intensīvās individuālās
vai grupu terapijas procedūru.
Nereti
artterapiju izmanto kā tradicionālās terapijas palīglīdzekli un kā patstāvīgu psihoterapijas metodi.
Ķermeniskās
terapijas kā psihoterapeitiskas procedūras pamatlicējs
bija Vilhelms Raihs ĢV. Raich). Būdams
Z. Freida sekotājs, viņš izstrādāja savu personības teoriju un uz tās pamata — psihoterapeitisko procedūru.
Personības
saturu zinātnieks aplūkoja kā vienotu aizsardzības struktūru, kuru nosaka libido. Viņš ievieš ģenitālās
personības jēdzienu.
Cilvēks, pēc zinātnieka domām, ir ģenitāla
personība tad, ja attīstības procesā
viņš savu Edipa kompleksu ir pārstrādājis tā, ka nav nekādas nepieciešamības to ne mainīt, ne apspiest.
Tāpēc ģenitāla personība brīvi pārdzīvo
orgasmu, turklāt izstumj visus liekos libido. Bet attīstības noviržu gadījumā cilvēkam veidojas aizsargbruņas. Zinātnieks apgalvojis, ka
katrai personiskajai aizsargpozīcijai
atbilst muskuļu pozīcija jeb bruņas. Viņš izdala un aplūko 7 cilvēka ķermeņa bruņu segmentus: acu, orālo, kakla, krūšu, diafragmas, vēdera un iegurņa segmentu.
Acu bruņu segments veidojas agra bērnībā agresīvu un bailes izraisošu
vides izpausmju uztverē. Tas
izpaužas pieres muskulatūras nekustīgumā, «tukšā», «stīvā» skatienā. Sagraut šīs
aizsargbruņas var uz pieres muskuļa un acu pagrieziena muskuļa kustības palielināšanas pamata.
Orālais bruņu segments ietver mutes, zoda, kakla un galvas mugurpuses muskuļus. Šie muskuļi kontrolē raudu,
grimašu, vēlmes kost un zīst izpausmes. Aizsargbruņas visus šos muskuļus var sasprindzināt vai atslābināt.
Sagraut šīs bruņas var uz raudu, lūpu kustību,
grimašu utt. imitācijas vingrinājumu pamata.
Kakla bruņu segments ietver kakla un mēles muskuļus un pārvalda dusmu un raudu savaldīšanu. Šīs bruņas var
sagraut treniņos, kuri saistīti ar kliegšanu, bļaušanu,
brēkšanu, spiegšanu utt.
Krūšu bruņu segments ietver krūšu, plecu, krūšu kurvja, lāpstiņu, roku un plaukstu muskuļus. Šī segmenta muskuļu
sasprindzināšana ļauj apslapēt smieklus,
dusmas, raudas, skumjas, vēlmes. Galvenais apslāpēšanas mehānisms ir elpas aizturēšana. Tāpēc bruņu
sagraušanu var īstenot, pamatojoties uz elpošanas
vingrinājumiem, kuros elpošanas cikla sākums un beigas ir pilna izelpa.
316
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Ir an roku un plaukstu vingrinājumi — sitienu, priekšmetu pārciršanas
utt. imitācija.
Diafragmas bruņu segments ietver diafragmas, kuņģa, iekšējo
orgānu un mugurkaula
apakšējās daļas muskuļus. Par šo bruņu klātbūtni liecina mugurkaula izliekums uz priekšu. Šis segments apslāpē
stipras dusmas un niknumu.
Sagraut šīs bruņas var ar speciāli izstrādātu
elpošanas vingrinājumu palīdzību.
Vēdera bruņu segments apvieno vēdera un muguras muskuļus. Par šo bruņu
klātbūtni signalizē bailes no kutināšanas. Sagraut šīs bruņas var ar speciāliem vingrinājumiem.
Iegurņa bruņu segments ietver visus iegurņa un kāju muskuļus. Jo
stiprākas bruņas, jo vairāk iegurnis izvirzīts atpakaļ, ko
uzreiz var ievērot pēc gūžām. Iegurņa bruņas apslāpē satraukumu, dusmas un
baudu. Šīs bruņas var sagraut ar
vingrinājumiem, kuros iekļautas iegurņa kustības, speršanas ar kājām imitācija u. с
Pēc zinātnieka priekšstatiem psihoterapeitiskās
procedūras būtība ir elpas nostādīšana
grupas dalībniekiem, dažāda veida saspringtu pozu, kustību vingrinājumu izpildes, dažāda veida fizisko
kontaktu realizācija grupas locekļu starpā.
Balstoties un V. Raiha teoriju, izstrādātas
dažādas psihokorekcijas organizācijas pieejas. Tās ir: A. Louena (A. Lowen) un Dž. Pjerrakosa (D.
Pierrakos) bioenerģē-tiskā
analīze, F. Matiasa Aleksandera (F. Mathias Alexander) tehnika, M. Feldenkreisa (M. Feldenkrais) metode
u. с
Transakcijas analīzi kā grupveida psihokorekcijas procedūru izstrādāja
Sanfrancisko psihiatrs Ēriks Bērns (E. Berne). Transakcijas analīzes
pamatā ir Id (Ego) struktūranalīze.
Ego stāvokļos tika izdalīti noturīgi uzvedības modeļi
(pattern): Vecāks, Pieaudzis, Bērns.
Grupas terapijas organizācijā tiek izmantoti E. Berna ieviestie
transakcijas, spēļu un scenāriju jēdzieni.
Transakcija — divu partneru Ego stāvokļu mijiedarbību
maiņa. Mijiedarbību maiņa
notiek speciāli organizētā laikā un vietā, t. i., spēlē, kurā katram grupas loceklim radīti apstākļi, lai īstenotu
savu scenāriju — cilvēka dzīves stratēģisko, ģenerālo līniju. Scenārijs sāk veidoties agrā
bērnībā (Bērns), slīpējas un papildinās
ar transakcijām visa mūža garumā. Cilvēka scenārijs izpaužas viņa žestos, pozās, balss intonācijas, manierēs utt.
Viss transaktās analīzes
process ietver sevī vairākas procedūras.
Kontakta
procedūra. Visas
procedūras sākums ir kontakta izstrādāšana. Šajā etapā katrs grupas loceklis formulē savu
galveno mērķi, piemēram, samazināt
konfliktēšanu darbā vai ar ģimeni utt.
317
J
Aleksejs Vorobjovs
Nākošajā grupas darba
etapa tiek veikta Id (Ego) stāvokļu, transakciju, spēļu un scenāriju analīze. Šajā gadījumā vadītājs
izmanto darba ar grupu 3 virzienus:
•
vārdu,
žestu, mīmikas, pozu analīzes māku veidošana;
•
transakciju analīzes māku
veidošana;
•
nepieciešamās
transakcijas plānošanas un translācijas māku
veidošana.
veidošana.
Nodarbību gaitā vadītājs analizē grupas locekļu
savstarpējās transakcijas, to iedarbību.
Vēl viena transakcijas analīzes svarīga procedūra
ir scenāriju analīze un pārorientācija.
Galvenais treniņa uzdevums ir tā dalībnieku dzīves
scenāriju «pārrakstīšana». Dzīves
scenāriju izpētei vadītājs bieži vien izmanto E. Berna izstrādāto aptaujlapu ar daudziem tajā iekļautajiem jautājumiem:
«Kā dzīvoja jūsu vecāki?», «Kāds ir jūsu vecāku kredo?», «Kādas bija savstarpējās attiecības ģimenē?»
utt.
Balstoties uz ģimenes savstarpējo attiecību
vērtējumu, vadītājs analizē katra
dalībnieka «Bērns» un «Vecāks» transakcijas tipisko scenārija arhitektūru un izstrādā individuālo koriģējošo scenāriju.
Uz Ego stāvokļu struktūranalīzes pamata tiek
noskaidrotas katra dalībnieka domāšanas,
jūtu, uzvedības paterna, kuras tiek apvienotas tipiskās personību «Vecāks», «Pieaugušais», «Bērns» struktūrās. Funkcionējot tās izpaužas
kā kritiskais «Vecāks» vai rūpīgais
«Vecāks», Ego stāvoklis ietver brīvo «Bērnu» un adaptēto «Bērnu».
Veiktā struktūranalīze ļauj konkretizēt katra
treniņa dalībnieka dzīves scenāriju
korekciju.
Psihosintēze, kuras autors ir itāļu psihiatrs R. Asadžoli {R.
Assagioli) (1888—1974),
ir gan individuāla, gan grupas korekcijas procedūra. Uzdevumi grupai psihosintēze rada drošu vidi katram
dalībniekam un ļauj atklāt savu dziļi personisko, nebaidoties, ka viņu nosodīs vai izsmies. Katra
dalībnieka uzdevums —
pārdzīvot to, ko piedāvā vadītājs un salīdzināt savus pārdzīvojumus ar citu grupas dalībnieku pārdzīvojumiem.
Pati psihosintēzes organizācijas procedūra pēc
sava satura (dažādiem psihoterapeitiem) var būt dažāda,
tomēr visbiežāk tā tiek veidota, pamatojoties uz 12 klasiskajiem (pēc R.
Asadžoli domām) vingrinājumiem. Veiksim īsu to analīzi.
1. «Darba burtnīcas» vai «dienasgrāmatas»
aizpildīšana, kurā tiek
fiksēti visi pārdzīvojumi, vērtējumi, domas, sapņojumi utt.
fiksēti visi pārdzīvojumi, vērtējumi, domas, sapņojumi utt.
2.
Uz
pašapziņas attīstību virzītie vingrinājumi «Kas es esmu?»
3.
Subpersonību
pārskats. Par subpersonībām R. Asadžoli dēvēja ļoti
daudzos psiholoģiskos veidojumus ar savu lomu piepildījumu, kurš
daudzos psiholoģiskos veidojumus ar savu lomu piepildījumu, kurš
318
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
dzīvē reāli nerealizējas. Piemēram,
par subpersonībam varētu būt Dons Žuans, Meklētājs, Ķīveklis, Skopulis utt.
4. Pretidentifikācijas vingrinājumi. Šie vingrinājumi virzīti
uz pašam
sevis apzināšanās pretidentifikācijas stāvokļa apgūšanu, sevis kā Es
apzināšanos. Piemēram, šie vingrinājumi tiek veidoti uz šādu
apzināšanos:
sevis apzināšanās pretidentifikācijas stāvokļa apgūšanu, sevis kā Es
apzināšanos. Piemēram, šie vingrinājumi tiek veidoti uz šādu
apzināšanos:
Man ir
ķermenis, bet es neesmu ķermenis. Man ir prāts, bet es neesmu prāts. Man ir jūtas, bet
es neesmu jūtas.
5.
Pašidentifikācijas
vingrinājumi. Šo vingrinājumu mērķis ir iemācīties
identificēt savu Es pret augstāko Es.
identificēt savu Es pret augstāko Es.
6.
Iekšējā dialoga vingrinājumi virzīti uz sevī un katrā
cilvēkā esošo
iespēju, gudrības avotu apzināšanās spēju apguvi. Šī spēja «savienojas»
ar «Gudrā sirmgalvja» arhetipu.
iespēju, gudrības avotu apzināšanās spēju apguvi. Šī spēja «savienojas»
ar «Gudrā sirmgalvja» arhetipu.
7.
Nepieciešamās īpašības attīstošie vingrinājumi. To mērķis —
individuālo personisko īpašību attīstību sekmējoša iekšējo iespēju
radīšana. Piemēram, tā varētu būt īpašības «miers» attīstības
procedūra.
individuālo personisko īpašību attīstību sekmējoša iekšējo iespēju
radīšana. Piemēram, tā varētu būt īpašības «miers» attīstības
procedūra.
8.
Virspersoniskās īpašības attīstošie vingrinājumi. Šie
vingrinājumi
virzīti uz tādu augstāko morālo īpašību attīstību kā cildenums,
uzticība, labsirdība, sapratne u. с
virzīti uz tādu augstāko morālo īpašību attīstību kā cildenums,
uzticība, labsirdība, sapratne u. с
9.
Vingrinājumi ar «ideālo modeli» paredz iztēles izmantošanu
un
attīstību. Uz speciāli izstrādātu vingrinājumu pamata katrs dalībnieks
veido savu ideālo modeli, par ko viņš var un īstenībā varētu kļūt.
attīstību. Uz speciāli izstrādātu vingrinājumu pamata katrs dalībnieks
veido savu ideālo modeli, par ko viņš var un īstenībā varētu kļūt.
10.
Vingrinājumi «psihosintētiskā autobiogrāfija». Piedāvātās
darba
formas pamatmērķis — apzināšanās, ka pagātne nosaka tagadni un
kā, pēc dalībnieka domām, tā var iespaidot viņa dzīvi nākotnē.
formas pamatmērķis — apzināšanās, ka pagātne nosaka tagadni un
kā, pēc dalībnieka domām, tā var iespaidot viņa dzīvi nākotnē.
11.
Vingrinājumi «rozes ziedēšana» veidoti uz identifikācijas
ar sabiedrībā
pieņemtajiem augstākajiem garīgajiem simboliem pamata. Piemēram,
augstākais skaistuma, garīguma un gudrības simbols Indijā ir lotosa
zieds, Eiropā — roze utt.
pieņemtajiem augstākajiem garīgajiem simboliem pamata. Piemēram,
augstākais skaistuma, garīguma un gudrības simbols Indijā ir lotosa
zieds, Eiropā — roze utt.
12.
Vingrinājumu «augstākā Es» vai ontoloģiskās (gr. ontos
— tīrs, īsts)
realitātes attīstības mērķis ir transpersonālo pārdzīvojumu un Es
sajūtu attīstība.
realitātes attīstības mērķis ir transpersonālo pārdzīvojumu un Es
sajūtu attīstība.
S.c,
Kognitivā orientācija
Tgrupas (treniņa grupas) 1946.—1950. gadā ieviesa K. Levins (К.
Lewiri), iestrādājot grupu dinamikas teoriju un praksi. T grupu treniņa pamatmērķis
319
Aleksejs Vorobjovs
ir starppersonu mijiedarbības grupa apgūšana un mazajās grupas norisošo procesu izpēte. Grupā, kuru vada treneris,
ir 10—15 cilvēki. Treneris organizē pašprezentāciju— katra grupas locekļa uztveri un novērtēšanu darbībā un viņu darbības rezultātus grupā.
Otrs obligāts šī procesa
elements ir atgriezeniskā saite.
T grupa aplūkojama nevis kā mehāniska tās
atsevišķu locekļu summa, bet kā
savstarpēji atkarīgu attiecību sistēma, un tikai pie šī nosacījuma noris katra grupas locekļa personības attīstība,
apzinoties sevi un citus, kā arī grupā norisošos procesus. Tāpēc no visas grupas izejošā un līdz katram tās
loceklim nonākošā atgriezeniskā
saite palīdz izveidot vienotu veselumu. Tā var izpausties tādā formā kā, piemēram, — «tu mani jau divreiz
pārtrauci» vai «šī ir mana doma»
u. tml.
Trešais obligātais mācīšanas mācīties elements ir
eksperimentēšana. Eksperi-mentēšana
ir jaunu paņēmienu un stratēģiju grupas kopējo uzdevumu risināšanā konstatēšana un aprobācija. Bet, pastāvot
atgriezeniskajai saitei, kas raksturīga katram grupas loceklim,
eksperimentēšana tiek mērķtiecīgi orientēta uz grupas darbības efektīvu risināšanu.
Svarīgs T grupas darba nosacījums ir «te un
tagad». T grupa ir starppersonu mijiedarbības māku
attīstības un noslīpēšanas laboratorija.
Kā tiek organizēts darba
process T grupā?
Piemēram, treneris grupas locekļiem dod uzdevumu
— izveidot efektīvu biznesa kompānijas modeli. Viņš arī nosaka, kādas grupas
normas var tikt izmantotas, nosaka dalībnieku iesaistīšanās pakāpi, lēmuma
reprezentācijas formu utt.
Pēc tam grupa mēģina risināt piedāvāto uzdevumu patstāvīgi.
Izvirzītā uzdevuma kolektīvam risinājumam
jāorganizē ne tikai lietišķās, bet arī komunikatīvās
attiecības, kuras tās kontrolē un mērķtiecīgi orientē. Tāpēc katram grupas loceklim nepieciešamas komunikatīvās mākas —
uzvedības apraksta, jūtu attēlošanas, aktīvas klausīšanās,
konfrontācijas mākas.
Uzvedības aprakstīšanas māka komunikatīvajā grupas locekļu mijiedarbībā
nepieciešamas, lai varētu mutiski komentēt katra grupas locekļa darbību kopīgā uzdevuma risināšanā. Šajā gadījumā
attīstās vērīgums un atgriezeniskās saites, kā šo māku pamata, precizitāte.
Jūtu attēlošanas māka izpaužas precīzā sava iekšējā stāvokļa
pašnovērtēšanas spējā un prasmē šo stāvokli raksturot un
izteikt visiem grupas locekļiem. Uz tā
pamata attīstās katra grupas locekļa spēja izprast savas jūtas un visu grupas locekļu pārdzīvojumus.
Aktīvas klausīšanās māka paredz spēju uzmanīgi un izprotoši
uztvert un izprast cita cilvēka teikto. Attīstīt šo spēju var tikai kopdarbībā,
kad partnera izteiktā doma
var ietekmēt visa uzdevuma izpildi.
320
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru