SOCIĀLĀ psiholoģija 12


Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati
Šajā sakarā var izpausties virkne tendenču: «pārbīde uz risku», domu polarizācija, mazākuma ietekme.
Grupu polarizācijas fenomenus pirmoreiz sistemātiski apkopoja un aprakstīja mūsdienu franču psihologs S. Moskoviči 1969. gadā.
Fenomenu «pārbīdi uz risku» grupas lēmumu pieņemšanā pirmais 1961. gadā konstatēja amerikāņu zinātnieks Dž. Stouners (J. Stoner). Eksperimentāli viņš konstatēja, ka grupa pēc diskusijas par neviennozīmīgu problēmu pieņem drošāku, «riskantāku» lēmumu nekā izlīdzinoša lēmuma rezultātu, kas gūts, pamatojoties uz šīs grupas katra atsevišķa locekļa domas izpēti. Pētījamie sākumā attiecīgo problēmu pieņēma individuāli. Tā ir pirmssaskaņošanas fāze. Pēc tam notika šīs problēmas kolektīva apspriešana. Tā ir saskaņošanas (konsensa) fāze. Eksperimenta trešā fāze — pēcsaskaņošanas fāze, kad vēlreiz tiek fiksēta ikviena grupas locekļa doma. Fenomens «pārbīde uz risku» izpaužas tādējādi, ka grupas locekļu domu izlīdzinošie novērtējumi saskaņošanas un pēcsaskaņošanas stadijā izrādījās vairāk «riskanti», ekstremāli attiecībā pret vidējo individuālo novērtējumu pirmssaskaņošanas fāzē.
Turpmāk fenomena «pārbīde uz risku» pētījumos tika noskaidrotas daudzas interesantas tendences un faktori, kas to ietekmē. Tā, piemēram, S. Moskoviči konstatēja, ka tad, ja diskusijas dalībnieki sasēdināti vienā rindā, «pārbīde uz risku» ir mazāka nekā tad, ja viņi izvietojušies ap galdu. «Pārbīde uz risku» lielā mērā izpaudās tad, kad tika apspriesta dalībniekiem maz zināma problēma un viņi par to nebija kompetenti. Grupas dalībnieki, kas ir kompetenti apspriežamajos jautājumos, vienmēr pieņem izsvērtākus, mazāk «riskantus» lēmumus. Šādu metodoloģiju, kas pamatojas uz fenomenu «pārbīde uz risku», bieži izmanto, lai novērtētu dažādu padomju ekspertu grupu locekļu un pat parlamenta locekļu kompetences līmeni.
Domu polarizācijas fenomens izpaužas, ja pastiprinās domu atšķirības tendence pēc to apspriešanas apjoma grupā attieksmē pret tās dalībnieku sākotnējām domām. Pastāv divi šo fenomenu teorētiskie pamatojumi: informatīvais un sociāli normatīvais.
Informatīvā teorija atzīst informācijas ietekmi, katra grupas dalībnieka sākotnējās domas nostiprināšanas argumentāciju un šās domas tālāko attīstību. Kā zināms, grupā visbiežāk apvienojas vienādi domājošie (skat. Grupu kognitīvās teorijas). Un, ja grupā piedalās cilvēki ar dažādām, polārām domām, tad viņi diskusijas norisē «klausīsies» un pieņems argumentāciju, kas atbilst viņu domām. Otra grupa darīs to pašu. Līdz ar to domu polarizācija pastiprināsies.
Domu polarizācija notiek arī lielās grupās. Lasot dažādus informācijas avotus, vienā iedzīvotāju grupā nostiprināsies viena doma, otrā — pretējā. Turklāt vienas un tās pašas informācijas izmantošanā būs vērojama selektīva (izvēles) attieksme pret to. Katra puse «klausīsies» un pieņems tos argumentus,
281

Aleksejs Vorobjovs
kas atbilst viņu domai. Tads stāvoklis bieži vien noved pie starpetniskiem, starpnacionāliem, starpsociāliem konfliktiem.
Grupas locekļu mazākuma ietekmes uz vairākumu fenomens paredz iespēju «mazākumam» ietekmēt kopgrupas normas, vērtības, «vairākuma» domas.
«Mazākums» grupās nav obligāti saistīts ar locekļu skaitu. Par «mazākumu» grupā uzskata to daļu, kurai ir mazākas ietekmes iespējas varas trūkuma, zema statusa, autoritātes, kompetences dēļ. Būtībā «mazākums» skaitliski var būt lielāks par «vairākumu».
Sociālajā psiholoģijā ir pietiekami daudz pētījumu, kas veltīti apstākļu noskaidrošanai, kuri ļauj «mazākumam» organizēt ietekmi uz «vairākumu».
Kā pirmo apstākli izdala uzvedības secību, noturību, vienprātīgu, sinhronu, konsensa uzvedību konkrētā brīdī un vienlaikus šīs pozīcijas monotonu saglabāšanu un atkārtošanu laika gaitā.
Otrs apstāklis ir tā pārrunu un saskarsmes taktika, kuru lieto «mazākums», organizējot ietekmi uz «vairākumu».
Mūsdienu psihologs G. Mjuņi (G. Mugny) veica eksperimentu, lai pētītu divu stilu pārrunu ietekmi: «elastīgs» un «bargs». Bargais stils atšķiras ar kategoriskumu, bezkompromisu, shematiskumu, izteikumu un formulējumu stingrību. Elastīgajam stilam raksturīga Ik'a adaptivitāte, maigāki formulējumi, citu cilvēku domu cienīšana, gatavība uz kompromisu. Eksperimentāli tika pierādīts, ka elastīgais stils ir efektīvāks, bet bargais stils var novest pie «mazākuma» pozīciju pasliktināšanās un «vairākuma» pozīciju pastiprināšanās.
Trešais apstāklis, kas nodrošina «mazākuma» ietekmes efektivitāti uz «vairākumu», ir «tēlu» satura ietekme citam uz citu. Ja sociāli perceptīvie tēli būs izteikti pretēji, ietekmes nebūs. Ja «mazākuma» tēls «vairākumam» būs negatīvs, tad tas pēdējam bloķēs jebkuras ietekmes pieņemšanu no pirmā.
Šajā ziņā liela loma ir sociāli perceptīvo efektu radīšanai un tādiem rezultātiem kā «oreola efekts», «stereotipizācijas efekts», «nosebošanās efekts» utt.
Konformisms (lat. conformis — līdzīgs, saskanīgs) — cilvēka daļēji apzināta piekāpība reālā vai iedomātā grupas spiediena pieņemšanā. Tāpēc konformisms izpaužas tādējādi, ka cilvēks maina savu uzvedību vai pārliecību grupas spiediena ietekmē.
Pastāv divi konformisma paveidi: ārējais (publiskais) un iekšējais (personiskais). Ārējais konformisms izpaužas tādējādi, ka mēs, nesaskaņojoties «dvēselē», rīkojamies tā, kā pieņēmis vairākums. Mēs apģērbjamies atbilstoši situācijai, kaut gan mums tas nepatīk. Mēs tā rīkojamies, lai izvairītos no grupas locekļu «nosodījuma» un saņemtu uzslavu.
Iekšējais konformisms nodrošina cilvēka bezierunu piekrišanu tam, ko liek darīt grupa. Tas viņam ir iekšēji saskaņotais, dedzīgais konformisms.
282

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Lai vairāk iedziļinātos konformisma īpatnības, cēloņos, īsi aplūkosim to klasisko eksperimentu, kurus veikuši mūsdienu amerikāņu zinātnieki M. Šerifs (M. Scherif) un S. Ašs, rezultātus.
M. Šerifs centās izpētīt konformismu sociālās normas veidošanas procesā. Šajā nolūkā tika veikts laboratorijas eksperiments. Tajā piedalījās trīs pētāmie. Eksperiments ilga četras dienas. Procedūra bija šāda. Tumšā istabā aptuveni piecu metru attālumā no pētāmā parādījās punktēts gaismas avots. Sākumā dažas sekundes tas bija nekustīgs, bet pēc tam dažas sekundes kustējās ļoti haotiski un izzuda. Katram pārbaudāmajam vajadzēja novērtēt attālumu, kādā izkustējās punktētais gaismas avots no sākotnējā punkta savas haotiskās kustības rezultātā.
Katra eksperimenta dalībnieka noteiktais attālums ievērojami atšķīrās — no 15 līdz 25 cm. Nākamajās dienās viņi novērtēja punktētā avota pārvietošanos, apmainījās domām un novērojumiem. Pēc četrām dienām pārbaudāmo novērtējums par gaismas avota pārvietošanos kļuva vienots. M. Šerifs uz šā eksperimenta pamata apstiprināja tā dalībnieku vienotas domas rašanos un grupas vienotas normas izveidošanos.
Vairāk zināmi ir eksperimenti ar nolūku izpētīt grupas spiedienu uz vienu no tās locekļiem. Tos veica S. Ašs, izzinot uztveres novērtējumus. Eksperimenta


1

2

3
shēma bija šāda. Grupu veidoja septiņi cilvēki. Turklāt seši bija «nosēdināto» grupa, t. i., eksperimentētāja palīgi. Rindā sēdošais septītais cilvēks ir pārbaudāmais, kurš nezināja par «nosēdināto» grupas uzdevumu eksperimenta gaitā mainīt savu novērtējumu uz pretējo pusi.
Atgriezumu etalons
Atgriezumi
Visiem pārbaudāmajiem tika izdalītas kartītes, kurās attēloti trīs salīdzināmi atgriezumi un to etalons.
Eksperimenta pirmajā daļā visiem septiņiem dalībniekiem tika izdalītas kartītes un izvirzīts jautājums: Kurš atgriezums— 1., 2., vai 3.— atbilst etalonam? Tad visi «nosēdinātās» grupas dalībnieki pēc kārtas skaļi pateica, ka tas ir 2. atgriezums, un to argumentēja. Pēc tam atgriezumus novērtēja septītais dalībnieks — pārbaudāmais. Viņš apstiprināja to pašu.
Pēc kāda laika eksperiments tika atkārtots, bet visi «nosēdinātās» grupas dalībnieki mainīja savu vērtējumu un apstiprināja 1. atgriezuma sakritību ar etalonu. Pārbaudāmajam vajadzēja izdarīt savu izvēli — ticēt savām acīm vai pakļauties «nosēdinātās» grupas locekļu domām. Rezultātā 37% pārbaudāmo mainīja savu vērtējumu grupas ietekmē. Tā arī ir konformisma izpausme. 63% eksperimenta dalībnieku nepieņēma grupas ietekmi un izrādīja nonkonformismu.
283

Aleksejs Vorobjovs
Turpmāk konformisma fenomena pētījumi sociālajā psiholoģija tika veikti ļoti plaši. Tika izzināti faktori, kas nosaka konformo uzvedību. Par tādiem tika izdalīti: grupas apjoms, grupas locekļu saliedētība un autoritāte, publicitātes un anonimitātes situācija. Daudzos eksperimentos noskaidrojās, ka cilvēks augstāko konformisma pakāpi izrāda tad, kad viņš sastopas ar piecu cilvēku vienprātīgu domu, kuriem ir augsts statuss. Konformisma augstākais līmenis izpaužas publiskajā (grupas locekļu klātbūtnē) atbildē un novērtējumā.
Liela skaita eksperimentu mērķis bija noskaidrot personības īpatnības, kas liecina par konformismu. Šajā gadījumā tika noskaidrotas šādas tendences. Pirmkārt, gendera (vai dzimuma) piederība zināmā veidā nosaka konformismu. Sievietēm tas piemīt nedaudz vairāk nekā vīriešiem. Otrkārt, cilvēka vecums nodrošina nonkonformismu vai konformismu. Bērnu vecumā dominē konformisma tendence, pieaugušo — nonkonformisma tendence. Treškārt, dažādās kultūrās parādās konformās uzvedības atšķirības attiecīgās kultūras locekļu uzvedībā. Tika, piemēram, noskaidrots, ka Libānā ir 31% konformistu, Brazīlijā— 34%, Zimbabvē, bantu ciltī,— 51%.
Nozīmīgus sakarus starp konformismu un personības īpatnībām tomēr eksperimentāli pierādīt neizdevās.
Kolektīvisms (lat. collectivus — sapulcinošs) ir cilvēka uzvedības apzināta forma, kas veidota uz personisko interešu apzinātu pakļaušanu sabiedriskajām, grupas interesēm. Šās uzvedības saturā dominēs gatavība mijiedarbībai citam ar citu, interese par citu problēmām un vajadzībām (bieži vien vairāk nekā par savām vajadzībām un problēmām), sasvstarpējā palīdzība, savstarpēja izlīdzēšana, pieejas pieņemšana attiecībā uz labumu vienādu sadali.
Šajā gadījumā kolektīvisms, kas uzskatāms par personības iezīmi, tiek apzinīgi pieņemts no cilvēka puses kā savas grupas vērtība un labklājības prioritāte — ģimenes, darba, nacionālās utt. grupas loceklis it kā apzināti pieņem ietekmi, ko uztiepj grupa, to nostiprina un pastāvīgi izpauž visā sociālo un starppersonu attiecību sistēmā, jaunās paaudzes audzināšanā (kolektīvā audzināšanā).
Personības ietekmes uz grupu fenomens
Tradicionāli grupu sociālajā psiholoģijā tiek analizēts fenomens, kā cilvēks, grupas loceklis ietekmē grupu. Šajā nolūkā pētījumam pakļauta personības statusa problēma grupā, līderības problēma, autoritātes problēma un grupas ietekmēšanas mehānismi.
Statusu (lat. status — stāvoklis) nosaka cilvēka vieta, kuru viņš ieņem visā grupas starppersonu attiecību sistēmā. Tādēļ katrā grupā veidojas statusu
284

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
hierarhija, kuras «piramīdas» virsotne atrodas līderis, bet tas pamatnē ir «atstumtie» (pēc J. L. Moreno vārdiem). No cilvēka statusa grupā būs atkarīgs viņa ietekmes mērs uz grupu. Šāds fakts izvirza nepieciešamību izpētīt cēloņus, kas nosaka grupas locekļa līderību. Kas kļūst par grupas līderi?
Lielo grupu teorijās, kā izriet no iepriekšsniegtajiem materiāliem, pastāv pietiekami daudz zinātnieku uzskatu par līdera, vadoņa determinanti grupā. Mazo grupu teorijās līdera problēmai ierādīta svarīga vieta, un dažādos psiholoģijas virzienos veidojušās savas tradīcijas un pieejas šīs problēmas risināšanai.
Amerikāņu sociālajā psiholoģijā atbilžu meklējumi uz šo jautājumu sākās 30. gados. Nozīmīgākie pētījumu rezultāti gūti līderības «iezīmju» teorijā, līderības stilu teorijā un līderības sintētiskajā teorijā.
Visizplatītākais šā jautājuma risinājums balstās uz «līdera iezīmju» teoriju, kura mēģina noskaidrot, kādas iezīmes ļauj personībai nodrošināt līdera lomu grupā. Šiem pētījumiem daudzkārt pievērsušies amerikāņu psihologi. Tā, piemēram, mūsdienu amerikāņu pētnieks K. Berds (K. Beard) sastādīja sarakstu no 79 šādām iezīmēm (iniciatīva, sabiedriskums, humora izjūta, draudzīgums utt). Taču izrādījās, ka līderiem iespējama ļoti dažāda kā individuālo, tā personisko raksturojumu struktūra: viņi var būt gan gara, gan maza auguma, kalsnēji vai korpulenti, gudri vai arī ne pārāk gudri, sabiedriski vai noslēgti utt.
Vienotu līdera vai «atstumtā» personisko modeli tā arī neizdevās atrast. Tāpēc nākamais uzskats par līderi tika dots «situāciju teorijā».
Tās autori mūsdienu amerikāņu psihologi С Gibbs (C. A. Gibb) un M. Forvergs (M. Forwerg) līdera lomu apskata kā situācijas produktu: konkrētā situācijā par līderi kļūst cilvēks, kurš spēj lielākā mērā parādīt tās iezīmes, kas nepieciešamas konkrētajā situācijā. Tā, piemēram, skolēnu grupa pārgājienā sapulcējas pie ugunskura. Un, kaut arī spēlēt ģitāru un dziedāt prot daudzi no viņiem, par līderi kļūs tas, kurš šīs prasmes spēs parādīt lielākā mērā. Taču pēc šās teorijas ir grūti izskaidrot stabila līdera, autoritātes u. tml. rašanās mehānismus.
Līdera lomas problēma dziļāk izstrādāta tajos pētījumos, kuros analizēti cilvēka stabilas uzvedības mehānismi grupā. Personības stabilu uzvedību grupā psihologi dēvē par līdera stilu. Pēc šīs pieejas līderi izvirza grupa atkarībā no viņa stila.
Šā novirziena sākums meklējams K. Levina un viņa sekotāju darbos, kuros aprakstīti eksperimenti, kur pusaudžu grupu vadība noritēja trīs stilos: autoritārā, demokrātiskā un liberālā. Šajos eksperimentos tika salīdzināta vadības stila ietekme uz skolēnu darba efektivitāti masku izgatavošanā. Tika norādīts, ka autoritārā vadības stila gadījumā grupas darbība bija pietiekami efektīva, bet, tikko skolotājs izgāja no klases, skolēni darbu pārtrauca. Pēc demokrātiskā vadības stila darbs bija mazāk efektīvs, bet skolēni strādāja patstāvīgi un
285

Aleksejs Vorobjovs
skolotajā iziešana no klases neietekmēja darbības procesu. Liberālajā vadības stilā izpaudās tikai negatīvie raksturojumi: zema efektivitāte un darbības procesa neorganizētība.
Līdera autoritārajam stilam raksturīgi īsi, lietišķi rīkojumi. Tiek aizliegts bez paskaidrojumiem un iecietības, un aizliegumus pavada draudi. Līdera runa ir precīza, tonis — nelaipns. Uzslavas un nopēlumi ir subjektīvi, emocijas netiek ņemtas vērā, piemēri netiek minēti. Līdera pozīcija atrodas ārpus grupas. Grupas darbu līderis plāno jau savlaicīgi, bet viņa domas ir izšķirošas.
Par līdera demokrātisko vadības stilu var runāt tad, ja instrukcijas tiek dotas ieteikumu veidā, bet līdera valoda nav sausa un tajā ir biedrisks tonis. Uzslavas un nopēlumus pavada padomi, bet rīkojumi un aizliegumi mijas ar diskusijām. Līdera pozīcija ir grupas iekšienē. Darbs tiek plānots grupā, un to dara visa grupa. Par darbu atbild ikviens. Grupas darbu vispusīgi apspriež visi kopā.
Līdera vadības liberālo stilu raksturo instrukciju, kā arī uzslavu un nopēlumu trūkums. Nekādas sadarbības. Līdera pozīcija — nemanāma, atrauta no grupas. Darbs grupā atstāts pašplūsmai. Grupā paveikto ietekmē atsevišķu tās locekļu vai jaunā līdera intereses.
Turpmākie pētījumi, kas tika veikti ar nolūku noskaidrot līdera izvirzīšanas mehānismus, balstoties uz viņa vadības stilu, parādīja, ka vienota efektīva grupas vadības stila nevar būt. Jo ilgāk cilvēki darbojas grupā, jo nepieņemamāks viņiem ir autoritārais vadības stils. Demokrātiska vadības stila ieviešana grupā, kur līdz tam bijis liberālais stils, pilnīgi dezorganizē grupas darbību; šai grupai efektīvāks būs autoritārais vadības stils. Tāpēc visbiežāk par grupas līderi kļūst personība ar dialektisku līdera stilu.
Apkopojot grupas attīstības un katra tās locekļa apmierinātību raksturojošo dinamisko procesu analīzi, jānorāda, ka tas ir sarežģīts, bet vadāms process. Grupas vadību nodrošina to mehānismu zināšana, uz kuriem pamatojas grupas attiecību dinamika.
Autoritāti (lat. autoritas — ietekme, vara) nosaka grupas locekļa ietekmes mērs uz citiem tās locekļiem. Tādēļ autoritāte paredz grupas locekļu bezierunu pakļaušanos vienam no viņiem. Grupu psiholoģijā izveidojusies noteikta tradīcija autoritātes problēmas pētīšanā. Pirmā problēma — izzināt pakļaušanās fenomenu autoritātei un otra — autoritātes saskaitāmie.
Problēmu par pakļaušanos autoritātei eksperimentāli pētījis mūsdienu amerikāņu zinātnieks S. Milgrems (S. Milgram). Viņa veiktie laboratorijas eksperimenti 1965. un 1974. gadā ar «nosacītu» elektrisko lādiņu kļuva plaši pazīstami sociālo psihologu vidē un tika novērtēti diezgan neviennozīmīgi.
S. Milgrema eksperimentu galvenais mērķis bija noskaidrot pakļaušanos autoritātei un tās pakāpi. Eksperimenti tika veikti Jēlas Universitātes Psiholoģijas
286

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati
laboratorijā. To shēma bija šāda. Eksperimenta piedalījās trīs cilvēki. Tika pētīta barga, akadēmiska tipa vadītāja autoritātes ietekme. «Nosēdinātais» bija «skolnieks» un pārbaudāmais — «skolotājs».
Eksperimenta vadītāja pienākums bija tā vispārēja organizēšana, dalībnieku instruktāža un, galvenais, stingra kontrole pār «skolotāja» liecinājumu izpildi kļūdu gadījumos, kuras pieļautas no «skolnieka» puses.
Par «skolotājiem» kļuva dažādi brīvprātīgie, kas uz eksperimentu atnāca pēc sludinājuma avīzē un par tā būtību neko nezināja. Katram no viņiem eksperimenta vadītājs izvirzīja šādu uzdevumu — organizēt «skolnieku» pāra vārdu saraksta iegaumēšanai un tajos gadījumos, kad viņš kļūdīsies to atdarināšanā, tikt sodītam ar elektriskās strāvas sitieniem. Ar katru reizi elektrisko lādiņu palielināja par 15 voltiem. «Skolotāja» priekšā atradās strāvas pārslēdzējs no 15 līdz 450 voltiem, kur ap katru dalījumu bija uzrakstīts: 15 V — «vājš sitiens», 30 V — «jutīgs sitiens»..., 400 V — «bīstami spēcīgs sitiens», 450 V — XXX.
«Skolnieku» ieaicināja citā istabā, piesēja pie krēsla, un viņam uz rokām piestiprināja elektrodu. Tas viss tika darīts «skolotāja» klātbūtnē. Tad eksperimentu veica pēc šāda scenārija. Ja «skolnieks» vārdu atdarināšanā kļūdījās, organizētājs prasīja viņu sodīt. Ar katru kļūdu strāvas sitiena pakāpe palielinājās, «skolnieks» nospēlēja sāpīgas izjūtas utt.
Kādi ir eksperimenta vispārīgie rezultāti? No 40 vīriešiem 20—50 gadu vecumā 25 (63%), pakļaudamies eksperimenta vadītāja prasībām, saņēma sodu līdz 450 V.
Turpmākie eksperimenti bija modificēti. Tā, piemēram, eksperimenta vadītājs pavēlēja «skolotājam» turpināt sodīšanu pa tālruni. Pakļaušanās procents pazeminājās līdz 21%. Vadītāju uz laiku nomainīja cits cilvēks — apkopēja, laborants, nejaušs pusaudzis, un pakļaušanās procents pazeminājās no 10 līdz 20%. Šo eksperimentu rezultāti ļāva fiksēt pašu pakļaušanās fenomenu vispār un, galvenais, pakļaušanās mēra atkarību no vadītāja autoritātes, kuru noteica viņa ieņemamais stāvoklis, amats, statuss, vecums utt.
Pastāv vēl viena pieeja autoritātes saskaitāmo izpētē. Bija mēģinājums noskaidrot saikni starp personības īpatnībām un tās autoritāti. Pašam autoritatīvākajam cilvēkam var netikt piešķirti varas pilnvaru atribūti, bet viņš ir sava veida tikumiskais etalons un ir apveltīts ar augstu references pakāpi grupas locekļiem. Cilvēka reference saprotama kā viņa personības sevišķa īpašība, kas nosaka tās atkarības mēru no citiem. Faktori, kas nosaka cilvēka referenci, var būt kompetence un kreativitāte jautājumos, ko risina grupa, spēju, prasmju un zināšanu izpausmes līmenis, rakstura īpašības un vērtīborientācija. Šajā gadījumā grupas locekļi izrāda pakļaušanos, ko nosaka nevis cilvēka varas pilnvaras, bet gan viņa psihiskā ietekme.
287

s Vorobjovs
Kopgrupu fenomeni
Grupas psiholoģijas teorijās liela uzmanība tiek veltīta grupu dinamikas procesiem un tiem integratīvajiem rezultātiem, kas šajos procesos iegūti. Integratīvie procesi grupā ir kaut kas vispārīgs, kas piemīt visu grupas locekļu vienveidībai uzvedībā, kā arī kognitīvi novērtējošā darbībā, emocionāli afektīvajās reakcijās. Šajā sakarā izanalizēsim tikai pašus nozīmīgākos kopgrupu fenomenus: saliedētību, grupas kopīgo domāšanu, iekšgrupas neobjektivitāti, grupas normu, «grupas fantāziju», sociālās nostādnes un sociālo atribūciju.
Saliedētība ir grupas vienveidības rādītājs pēc trijiem komponentiem: uzvedības, kognitīvi novērtējošā un emocionālā.
Kognitīvi novērtējošais komponents izpaužas grupas kopīgās domāšanas, sociālo nostādņu un sociālās atribūcijas fenomenos.
Emocionālie grupas fenomeni vērojami grupu altruismā, empātija un agresijā.
Grupas saliedētība nosaka pieķeršanās un pakļāvības pakāpi grupas locekļiem citam pret citu un visai grupai kopumā. Pirmoreiz saliedētības problēma tika izklāstīta amerikāņu psihologu K. Levina un L. Festingera darbos. To turpināja pētīt daudzi citi psihologi, kas pievērsās grupu dinamikai.
Kas nosaka grupas saliedētību?
Pirmkārt, ikviena grupas dalībnieka simpātiju mērs pret katru no pārējiem. Tajos gadījumos, kad grupas locekļi vairākumā cits citam patīk, kad starp viņiem veidojas draudzīgas, emocionāli pozitīvas emocijas, saliedētības pakāpe būs augstāka.
Otrkārt, katra grupas locekļa pievilcības un noderīguma grupai apzināšanās pakāpe. Gadījumā, ja atzīst šo pievilcību un, galvenais, uzturēšanās grupā noderību, grupas locekļu vairākums, grupas saliedētība pieaug.
Treškārt, katrs grupas loceklis apzinās, ka tieši šajā, nevis kādā citā grupā biedru secinājumi prevalē pār «izdevumiem». Grupas locekļu vairākums izprot, ka tikai šajā grupā viņi ir atzīti par labākajiem, viņus mīl vairāk un viņi mīl citus.
Ceturtkārt, saliedētība izpaužas, ja grupas locekļiem ir vērtību, uzskatu, vajadzību un interešu sistēmas līdzība un pietiekama vienotība.
Piektkārt, uzvedības savstarpējās atkarības, kooperatīvo attiecību izpausmes vienotās formās grupā.
Tādējādi saliedētība liecina par grupas apvienojošo spēku un, no otras puses, nodrošina grupas ietekmi uz katru tās locekli.
Kognitīvi novērtējošos grupas fenomenus nodrošina vienveidība grupas locekļu bāzes vērtībās un intelektuālajās darbībās.
288

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Grupas domāšana izpaužas objektīvās realitātes nekritiska, pretrunīgā uztverē, grupas lēmumu nepilnīgā pieņemšanā, grupas visas dzīvesdarbības iluzorā organizēšanā. Mūsdienu amerikāņu sociālais psihologs Ē. Dženiss (/. Jānis) aprakstījis grupas domāšanas izpausmes simptomus. Pirmais simptoms ir tas, ka visi grupas locekļi pārvērtē savas iespējas un tiesības. Grupas locekļiem veidojas priekšstats par to, ka viņu grupai ir taisnība un ka tā sludina pareizas ētiskās normas. Turklāt katrs grupas loceklis un visa grupa kopumā izrāda optimismu un zaudē kritiskumu. Otrs simptoms ir grupas «intelektuālais kurlums». Visbiežāk šajā gadījumā grupa noskaņota meklēt attaisnojumu un izskaidrojumu saviem mērķiem, stratēģijai, pieņemtajiem lēmumiem un lietām, nevis tos kritiski analizēt un prātīgi pārlūkot.
Grupas domāšanas izpausmes gadījumos grupas locekļu attieksme pret pretiniekiem var būt divējāda — viņus pilnībā uzskata vai nu par pārāk vājiem un nesaprātīgiem, vai par pārāk ļaunprātīgiem. Abos gadījumos vērojama grupas pasīva pozīcija attieksmē pret saviem pretiniekiem.
Grupas domāšanas trešais simptoms ir visu grupas locekļu vienveidīga konformistiska pozīcija. Tomēr pret visiem grupas locekļiem, kuri izsaka atšķirīgu domu, būs organizēta nevis konstruktīva, argumentēta diskusija, bet gan, kā likums, «personiska vajāšana» ar izsmieklu, pazemošanu, intelektuālu teroru, ko rīko pārējie grupas locekļi.
Tāda atmosfēra izraisa un nodrošina pašcenzūru katram grupas loceklim — ikviens no viņiem slēps un noklusēs visu to, kas būs pretrunā ar grupas domu, darbiem un mērķiem, nepieļaus iedziļināšanos nekādā informācijā no malas, kad varētu izvirzīt morāla rakstura jautājumus vai apšaubīt grupas lēmumu efektivitāti.
Sociālā atribūcija (lat. attribution — piedēvēšana, pierakstīšana) atspoguļo to, ka cilvēku, grupas locekļu uzvedības procesu un rezultātus interpretē citi ļaudis, grupas locekļi. Pirmoreiz 1958. gadā atribūcijas fenomenu aprakstīja mūsdienu amerikāņu zinātnieks F. Haiders. Savā atribūcijas teorijā viņš nonāca pie secinājuma, ka ļaudis, cenzdamies izskaidrot citu cilvēku uzvedību, pievēršas vai nu iekšējiem (personības īpatnības), vai ārējiem, situatīviem cēloņiem. Turpmākie pētījumi atribūcijas jomā parādīja, ka pastāv fundamentāla kļūda sevis un citu interpretācijā. Šī kļūda izpaužas tādējādi, ka savas uzvedības interpretācijā cilvēks lielā mērā par nozīmīgu uzskata situāciju, bet citu uzvedības interpretācijā dominē un tiek pārvarēti iekšējie, personības faktori. Tā, piemēram, aprakstot un izskaidrojot savu uzvedību konflikta situācijā, mēs visbiežāk sakām: «Es sadusmojos un «norāvos» tāpēc, ka biju nostādīts tādos apstākļos.» Kad interpretējam cita uzvedību tādā pašā situācijā, parasti apgalvojam: «Viņš ir ļauns un aizkaitināms!» Par sevi mēs tā nerunājam.
289

Aleksejs Vorobjovs
Jebkurai grupai piemīt atribucija un tas kļūdas. Lietu stāvokļa, visu panākumu un neveiksmju novērtēšanai grupā tiks piedēvēti ārējie, situatīvie cēloņi. Citu grupu locekļu, grupas lietu stāvokļa novērtēšana un interpretācija pamatosies nevis uz situācijas analīzi, bet gan uz visu grupas locekļu personības īpatnību analīzi. Tas ļoti bieži izraisa starpgrupu konfliktus.
lekšgrupu neobjektivitāte — kopgrupas fenomens, kas nosaka visu grupas locekļu tendenci labvēlīgi izturēties pret to. Sava grupa vienmēr šķiet vairāk pozitīva. Psiholoģiski tas tiek izskaidrots — lai katram grupas loceklim būtu iespējams sevi kā šās grupas locekli novērtēt pozitīvi. Ja skolēnam uzdos jautājumu: «Kura klase labāka — tavējā vai blakus klase?», atbilde būs viennozīmīga, ka viņa klase ir labāka.
Mūsdienu sociālo psihologu H. Taifela (#. Tajfel) un Dž. Ternera (/. Turner) veiktie sērijveida eksperimenti par iekšgrupas neobjektivitāti parādīja, ka tā vērojama cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma, nacionalitātes un kultūras. Tāpat tika atklāta tendence, kas izpaudās tādējādi, ka iekšgrupas objektivitātes trūkums pastiprinās tādas grupas locekļiem, kura nav liela salīdzinājumā ar apkārtējam grupām. Tā, piemēram, Anglijā, kur angļu un skotu attiecība ir 10:1, iekšgrupas objektivitātes trakums skotiem ir augstāks nekā angļiem. Skotu pārliecība radusies neobjektivitātes dēļ: «mēs» esam labāki nekā «viņi» pat tad, ja «mēs» un «viņi» būtu līdzīgi.
Galvenais psiholoģiskais mehānisms, kas izraisa iekšgrupas neobjektivitāti, ir katra grupas locekļa sociālā identitāte, kas identificējas ar «labo», sekmīgu grupu. Ikviens tās loceklis jūtas ar sevi apmierināts, jo savu Es-koncepciju viņš «patirda» pozitīvi.
Tāpēc iekšgrupas neobjektivitāte ir rezultāts tam, ka sava grupa tiek uzskatīta par labu, bet visas pārējās sliktākas vai pavisam sliktas. Šis iekšgrupas fenomens var radīt starpgrupu konfliktus.
Grupas norma (lat. norma — paraugs, vadošais sākums) — grupas locekļu uzvedības vispārpieņemto un gaidāmo formu kopums. Normas ierobežo un kontrolē cilvēka uzvedību tā, ka viņš nepamana to pastāvēšanu. Normas kalpo kā savdabīga «ziede» cilvēku sociālo mijiedarbību daudzveidīgajai paletei. Cilvēkam zināmās situācijās norma automātiski nodrošina viņam atbilstošu normatīvo uzvedību, bet nezināmās situācijās viņš cenšas vērot citu cilvēku uzvedību un atdarināt to.
Sociālajā psiholoģijā izdala universālās normas, sociālās normas un grupu normas.
Universālās normas — kopīgās normas visai cilvēcei. Tā, piemēram, neviena sabiedrība pasaulē neatzīst incestu (lat. incestum — dzimumsakari starp tuvākajiem radiniekiem, asinsgrēks). Pietiekami universālas normas ir sirsnīgu attiecību un uzmanības draudzīgu zīmju normas. Vēršoties pie vecākiem vai
290

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
nepazīstamiem cilvēkiem, viņi parasti tiek uzrunāti ar «jūs». Universālo normu spektrs nav ļoti plašs. Plašāks tas ir sociālajām normām, kuru saturu nodrošina visa nacionāli kulturālo kopu daudzveidība. Tā, piemēram, naža un dakšiņas lietošana pusdienās ASV un Eiropā ir dažāda. Amerikāņi nazi vispirms ņem labajā rokā, dakšiņu — kreisajā un, kad viss ēdiens sagriezts mazos gabaliņos, dakšiņu paņem labajā rokā. Eiropā nazi visu laiku tur labajā rokā, dakšiņu — kreisajā. Japānā un Ķīnā nazi un dakšiņu vispār neizmanto, tur norma ir lietot bambusa irbuļus, kuri šķiet pilnīgi neērti amerikānim vai eiropietim.
Sociālo normu saturu nosaka nacionālās tradīcijas un kultūra. Tā, piemēram, vīrieša parādīšanās uz ielas vai darba vietā svārkos Latvijā apkārtējiem izraisītu neizpratni, toties Skotijā šāds apģērbs tiek uzskatīts par normālu.
Grupu norma, kā likums, veidojas no universālajām un sociālajām normām, bet «piekrāsojas» ar specifiskām gaidām un prasībām pret konkrētas grupas locekļu uzvedību. Tādējādi grupas normas sevī fokusē visas pastāvošās normas, tomēr fokusēšanas īpatnības nodrošina pašas grupas klimata un vērtību satura specifika. Ģērbšanās stils, simbolika, starppersonu attiecību saturs, kas grupai piemīt kā norma, var būt pietiekami daudzveidīgi. Tā, piemēram, savstarpējo attiecību agresīvā sistēma, īpašs tetovējums, ģērbšanās stils var kļūt par normu noziedzīgā grupā. Šī norma bieži vien nonāk konfliktā ar universālajām sociālajām normām. No otras puses, grupas loceklis kā normu sistēmas nesējs var pieņemt vai nepieņemt grupas normu, tā nodrošina viņa adaptācijas procesu grupā. Pretējā gadījumā tiks meklētas iespējas izstāties no tās.
Tādējādi visa normu grupa, kuru nesējs ir cilvēks, grupa, kopa, var izraisīt un iniciēt kā iekšgrupas, tā arī starpgrupu konfliktus.
«Grupu fantāzija» kā kopgrupu fenomens pārstāvēts mūsdienu amerikāņu psihologa L. de Mouza (L. De Mouz) ļoti interesantajā nācijas «grupu fantāzijas» koncepcijā. Šī koncepcija noteikti pelnījusi uzmanību. «Grupu vēsturiskā fantāzija» ir vispār izplatīta neapzinātu pārliecību virkne, kas neattiecas uz «objektīvo» realitāti; atbilstoša sevis kā vēsturiskas grupas locekļa izjušana konkrētā vēstures brīdī. «Grupas fantāzija» ir tas, ko atklāj sabiedriskās domas nacionālās aptaujas, kad periodiski cenšas noteikt cilvēku «noskaņojumu»: vai viņi izjūt savu līderi kā spēcīgu vai vāju, vai viņi mana, ka valsts ir drošībā vai satraukumā, ka atbilstoši šīm izjūtām var vest uz nākotni utt.
Pēc L. de Mouza domām, vairākums cilvēku ir vienoti galvenajās politiskajās pārliecības: viņi grib redzēt savu līderi un nāciju «stiprus»; viņi bieži ir vienoti tajā ziņā, ka atzīst valdību par pārāk lielu; viņi ir vienoti savos priekšstatos par nācijas ienaidnieku un par to, cik tas bīstams; viņi ir vienoti priekšstatos par to, kad jāizbeidz karš vai kad tas jāsāk, utt.
Pēc zinātnieka domām, šo «grupas fantāzijas» līmeni var koncentrēt un pēc tam izmērīt. Viņa hipotēze: sabiedriskā noskaņojuma izmaiņas ir paredzamas
291

Aleksejs Vorobjovs
un cieši saistītas ar valsts realizēto politiku. Veikta pētījuma rezultāta tika precizēts cikls, kas sastāv no «grupas fantāzijas» attīstības četrām stadijām, kuras, kā uzskata L. de Mouzs, atkārtojas pēc katriem trim četriem gadiem.
1.  Pirmajā stadijā līderis tiek uztverts kā «stiprs», nācija— laimīga,
bet ienaidnieki «piespiesti pie sienas». Politika koncentrējas ap
personību, kas rūpējas par līdera nāciju, un sastāv no pārspriedumiem,
cik viņš ir «stiprs», kā valdība tiek galā ar savām lietām, utt.
2.          Ar laiku līdera iespēja atbalstīt vispārējā maģiskā audzinātāja lomu
mazinās un sākas šķelšanās stadija. Veidojas doma par to, ka iekšējās
problēmas valstī draud nacionālajai varai, ka līderības process
piedzīvojis krīzi, kas var novest pie nestabilitātes un bīstamas
situācijas; ka nacionālais ienaidnieks, kas iedomāts «fantāzijā», kļūst
mazāk pārvaldāms.
3.          Sabrukuma stadija bieži vien sākas ar konkrētu notikumu, ko var
uzskatīt par iepriekšējo vērtību sabrukumu, kuru līderis, kas iztēlots
«fantāzijā», nespēj novērst. Centrālais jautājums masām šajā periodā
ir šāds: vai bezpalīdzīgais līderis var aizstāvēt savu tautu pret
iespējamām pārmaiņām un katastrofām?
4.          Un, beidzot, pārmaiņu stadijā nācija meklē izeju no neizturamās
situācijas, dodoties «cīņā par brīvību», kas var nozīmēt kara sākumu
vai tā sākšanās draudus. Pēc krīzes situācija stabilizējas un nācija
atkal jūtas stipra. L. de Mouzs uzskata, ka periodā no 1952. līdz
1977. gadam amerikāņu vēsturē bija pilni seši «grupu fantāzijas»
attīstības cikli. Turklāt katra sākumstadija, pēc pētnieka domām,
izveidojās no kara vai pirmskara situācijas.
Pamatojoties uz viedokļiem par «grupu fantāziju» ciklisko raksturu un par to ietekmi uz valsts iekšpolitiku, valsts prezidents vispirms tiek uztverts kā līderis, kas atbilst «grupas fantāzijai» un atspoguļo masu noskaņojumu.
«Grupas fantāzijas» fenomens rodas lielās grupās— valstīs, nācijās un bieži vien ļauj izprast to attīstības stratēģiju.
Sociālās nostādnes vai atitūdus (fr. attitude — poza) sociālajā psiholoģijā ieviesa amerikāņu zinātnieki V. Tomass (W. Thomas) un F. Znaņeckis (F. Znaniecki). Sociālā nostādne nozīmē cilvēka kā grupas locekļa subjektīvās, noturīgās, neapzinātās orientācijas uz noteiktām vērtībām, vērtējumiem, uzvedības veidiem, kas tajā pieņemti. Turklāt nostādnes par sociālām kļūst tikai tad, kad šīs vērtības, novērtējumi, uzvedības veidi piemīt ievērojamai cilvēku daļai.
Sociālās nostādnes veidošanas paņēmiens ir kategorizacija. Tā piemīt vairākumam cilvēku (un katram cilvēkam atsevišķi) kā paņēmiens, lai vienkāršotu pasaules uztveri un izpratni, tās objektus grupējot un klasificējot. Kategorizacija galvenokārt tiek realizēta, pamatojoties uz līdzdalības un atšķirības uztveri
292

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
un izdalīšanu sociālajās kopas. Sociālajā pasaulē spilgti izceļas klasifikācija pēc dzimuma (gendera atšķirības un līdzības), nacionalitātes (etniskās nostādnes), rases, sociālajām lomām, reliģiskajiem un kultūras faktoriem.
Pats kategorizācijas process katrā ziņā noved pie sociālo stereotipu veidošanās. Sociālais stereotips, pēc amerikāņu zinātnieka V. Lipmana (W. Lipmari) vārdiem, ir tēlains emocionāls priekšstats par sociālo objektu, «aina cilvēka galvā» par otru cilvēku vai grupu.
Ir pietiekami plaša sociālo stereotipu gamma pēc dzimuma pazīmes, tātad runa ir par gendera stereotipizāciju. Tā, piemēram, pastāv «skaisto sieviešu efekts», kas izpaužas tādējādi, ka vairākumam cilvēku «sievietes» patīk labāk nekā «vīrieši». Vai arī— sievietēm lielākā mērā piešķirta bērnu audzinātāju loma ģimenē, prioritāte mājas saimniecības vadīšanā, kas bieži vien atsaucas uz viņu darba apmaksas samazināšanos. Līdz ar to sociālais stereotips saistīts ar diskrimināciju attieksmē pret sievieti no sabiedrības puses. Vīriešiem, piemēram, ir izveidojies diezgan noturīgs stereotips — sievietes automašīnu vada sliktāk nekā viņi.
Etniskie stereotipi, kas veidoti uz etnisko nostādņu pamata, izpaužas daudznacionālajās kopās. Tā, piemēram, pastāv stereotipi, ka briti ir noslēgti, amerikāņi noskaņoti uz panākumu sasniegšanu utt. Etniskie stereotipi var būt precīzi un neprecīzi, pozitīvi un negatīvi. Etniskā stereotipa precizitāte atkarīga no vienas nācijas pārstāvju tipiskās uzvedības līdzības un atšķirības pareiza novērtējuma salīdzinājumā ar citas nācijas pārstāvjiem. Stereotipiskais eiropiešu priekšstats par amerikāņiem kā kustīgiem ekstravertiem būs nepietiekami precīzs un ārkārtīgi vispārināts.
Psiholoģiski un sociāli svarīga problēma rodas tad, kad etniskie stereotipi ir neprecīzi un negatīvi. Šos stereotipus sociālajā psiholoģijā sauc par aizspriedumiem. Aizspriedums — negatīva un neprecīza nostādne. Tā, piemēram, aizspriedums, ka čigāni ir zagļi, var provocēt viņu diskrimināciju no citas nacionalitātes puses. Diskriminācija — negatīva, bieži vien agresīva uzvedība attieksmē pret minētās nacionalitātes pārstāvjiem. Nacionālisms — aizspriedumu izpausmes forma, kad sava nācija tiek uzskatīta kā augstākais kopas veids, kura ir izņēmums un pārāka par citām kopām. Uz šā pamata pret visiem citiem nacionālajiem veidojumiem attiecīgajai nācijai attīstās noturīgi, kļūdaini, negatīvi stereotipi. Nacionālisms parasti rada diskrimināciju gammu un bieži vien provocē starpnacionālos konfliktus.
Pēc psiholoģiskās būtības nacionālismam tuvs ir rasisms. Rasisms ir aizspriedumu sistēma, un tas saistīts ar diskriminējošu uzvedību pret citu rasi, atsevišķiem tās pārstāvjiem.
Kāds ir sociālo nostādņu veidošanās mehānisms? To tapšanu ietekmē negatīvi emocionālie un sociālie faktori. Par negatīvo faktoru, kas nodrošina
293

Aleksejs Vorobjovs
sociālas nostādnes saturu un dziļumu, kļūst pārliecība. Pārliecība ir zināšanu sistēma par pasauli, ko cilvēks pieņēmis kā savu. Tas ir viņa redzes viedoklis, izpratne par dabu un sabiedrību. Tā kā pārliecība atspoguļo redzes viedokli, tā gandrīz nemaz nepakļaujas kritiskajai analīzei un apjēgšanai no cilvēka puses. Tieši tāpēc pārliecība nodrošina viņam tādu uzvedību, ko maz kontrolē apziņa. Šajā ziņā pārliecība kļūst par mehānismu, kas nodrošina cilvēka nostādņu satura un dziļumu.
Visu sociālo stereotipu saturu veido (tādā vai citādā pakāpē) cilvēka pārliecība. No kā tā veidojas? Kā likums, sociālajā psiholoģijā izdalīt šādi saskaitāmie, kas nosaka pārliecības tapšanas procesu.



«Komunikatora»

Saskarsmes

Komunikācijas

Recipienta
īpatnības

saturs
1     r
īpatnības

īpatnības










^~~*ļ        Pārliecības saskaitāmie        г*"""










Pārliecības veidošanās procesa nozīmīga vieta ir «komunikatoram». Par «komunikatoru» var kļūt subjekts (lektors, diktors, skolotājs u. c.) vai jebkurš masu komunikācijas kanāls. «Komunikatora» efektivitāte būs augsta, ja viņš ir autoritāte, kompetents, uzticams. Tikai tādā gadījumā uztvērējam trūks paaugstināta kritiskuma pret informāciju. Bieži vien «komunikators» izmanto «atstumtās pozīcijas efektu», kas palielina viņa izklāstāmās informācijas ietekmi un iedarbību. Šajā gadījumā informācija tiek sniegta nevis kā no personas pašas, bet gan kā personas, kam ir autoritāte. Tā, piemēram, izklāsts var būt šāds: «Ievērojamais psihologs un psihiatrs Z. Freids apgalvo, ka sapņu redzēšana atklāj neapzinātā struktūru.» u. tml. Tādējādi «komunikators» it kā pastarpina savu pozīciju, «slēpdamies» aiz Z. Freida neapstrīdamās autoritātes.
Informācijas saturs ir pārliecības veidošanās procesa «kodols». Tikai patiesa informācija, ko ikvienam iespējams pārbaudīt savā pieredzē, var iekļauties pārliecībā. Svarīgi ir tas, ka tiek ņemts vērā informācijas «primārais efekts» un «otrreizējais efekts». «Primārais efekts» izpaužas tādējādi, ka vienādos informācijas sniegšanas apstākļos informācija, kuru iegūst pirmoreiz, nosaka pārliecības pamatu. Vienlaikus «strādā» arī «otrreizējais efekts» — pēdējā informācija efektīgi ietekmē klausītāju pārliecības saturu. (No tā var secināt, ka uzstāties labāk pirmajam un pēdējam.)
Svarīga loma ir pašam informācijas sniegšanas procesam. Tas notiek ar komunikācijas kanālu palīdzību: rakstiski, vārdiski, ar tēliem. Turklāt pastāv divi sniegšanas veidi — tiešais un netiešais.
294

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Informācijas sniegšanas tiešais veids tiek realizēts, tieši ietekmējot auditoriju, vēršoties pie tās loģiskās domāšanas. Šajā gadījumā informācija būs loģiska, pierādīta, patiesa un argumentēta.
Netiešais veids apelē pie mājieniem, un izklāstāmā informācija it kā nejauši iekļūst otršķirīgas informācijas saturā. Netiešais veids pārliecības veidošanā ļoti bieži tiek izmantots reklāmā. Atgādināšu кока-kolas reklāmu. Priekšplānā jauni cilvēki atpūšoties skaistā mašīnā ēd, peldas, joko utt. Tad viņi paņem dzēriena pudeli un ļoti apmierināti dzer кока-kolu. Šeit ir it kā nejaušais «triks», mājiens ar pudeli nemanāmi iesakņojas cilvēka pārliecībā— koka-kola palīdz izskaistināt atpūtas veidu.
Sociāli psiholoģiskajos pētījumos pierādīts, ka pārliecība, kas dibināta uz pirmā veida pamata, ir noturīgāka un dziļāka nekā pārliecība, kas balstīta uz netiešo veidu.
Lai efektīvi veidotu pārliecību, nepieciešams ņemt vērā auditorijas, recipientu (lat. recipiens — pieņemošais) īpatnības. Šajā ziņā svarīga loma ir recipientu vecumam, interesēm, zināšanu līmenim, gatavībai uztvert informāciju.
Labi sagatavotā un ieinteresētā auditorijā efektīvāka ir tiešā veida izmantošana pārliecības veidošanai. Mazāk sagatavotā auditorijā noderīgāks ir netiešais veids.
Situācijās, kad auditorijas sastāvs ir dažāds, kad recipienti atšķiras sagatavotības un ieinteresētības līmeņa ziņā, pietiekami augstu rezultātu pārliecības veidošanā var sasniegt, izmantojot «kognitīvā svārsta šūpošanas efektu». Šis efekts izpaužas tādējādi, ka komunikators, it kā šūpojot «svārstu», pārmaiņus izmanto gan tiešo, gan netiešo informācijas sniegšanas veidu. Šā efekta realizēšana prasa komunikatora augstu sagatavotības līmeni.
Arī emocionālā faktora ietekme pārliecības veidošanas procesā ir ļoti nozīmīga. Auditorijas, recipientu kopīgais noliedzošais emocionālais noskaņojums kļūs par savdabīgu barjeru pārliecības veidošanā. Tādēļ recipientu emocionāli pozitīvā «noskaņa» ir pārliecības veidošanas procesa neatņemama sastāvdaļa. Tikai «laba noskaņojuma» efekts var nodrošināt pārliecinātību informācijas pieņemšanā. Klausītāju komforts vai tā trūkums, ērtības vai dažādas neērtības — visi šie ārējie faktori nodrošinās recipientu pozitīvo vai negatīvo pārdzīvojumu vispārējo gammu. Uz emocionālo pārdzīvojumu pamata radies «oreola efekts» informācijas pieņemšanā var pastiprināt tās pārliecinātību, ja ir pozitīvs emocionālais tonis, un pavājināt to negatīvā emocionālā toņa gadījumā.
Organizējot recipientu emocionālo «piebūvi», pietiekami efektīvu rezultātu var panākt, ja izmanto «emocionālā svārsta šūpošanas efektu». Šajā gadījumā informācijā nepieciešams ietvert saturu, kas aktivizē klausītājos bivalento, emocionālo pārdzīvojumu. Tā, piemēram, mūsdienu amerikāņu psihologa D. Vilsona (D. Wilson) eksperimentos šis efekts tika parādīts ļoti uzskatāmi.
295

Aleksejs Vorobjovs
Eksperiments bija šāds. Zinātniski eksperimentāla centra ārstu vārdā smēķētajiem nosūtīja vēstules ar dažādu saturu. Vieniem pacientiem tajās tika paskaidrots, ka viņi, atmetuši smēķēšanu, dzīvos ilgāk, būs laimīgi, iegūs daudz prieku (visi šie prieki bija tēlaini aprakstīti). Citiem tika norādīts, ka tad, ja smēķēšana netiks pārtraukta, viņus piemeklēs dažādas slimības (visas slimības bija uzskatāmi aprakstītas). No tiem, kas saņēma vēstules ar pozitīvu saturu, smēķēt pārstāja 8%, bet no tiem, kuriem nosūtīja vēstules, kurās bija aktualizētas spilgtas negatīvās emocijas, bailes, — smēķēšanu atmeta ap 30% pacientu.
Eksperimenta rezultāti rāda, ka, aktualizējot bailes, var panākt lielāku efektu pārliecības veidošanā. No otras puses, pozitīvo emociju aktualizēšana arī sekmē pārliecības veidošanu, tomēr tas notiek mazākā mērā. Labākus rezultātus iespējams sasniegt tad, ja «iešūpo emocionālo svārstu» no vienas puses uz otru, no pozitīvo pārdzīvojumu aktualizācijas uz baiļu aktualizāciju, pēc tam izvēloties vajadzīgo «vilni» recipientu noskaņā.
Arī sociālajiem faktoriem nebūt nav pēdējā loma recipientu pārliecības un sociālo nostādņu veidošanā. Galvenais no tiem ir pārbaudīt informāciju, organizējot savu pieredzi. Jebkura netaisnība — ekonomiskā, juridiskā u. с — var kļūt par «katalizatoru», kas paātrina šā virziena sociālo nostādņu veidošanu.
Sociālo nostādņu satura un to veidošanas mehānismu īsa analīze ļauj izdarīt secinājumu, ka sociālās nostādnes ir «aktīvs» kopgrupas fenomens, kas grupas locekļiem nodrošina iespēju neapzināti paust vienveidīgu uzvedību. Tāpēc šā fenomena pētīšana grupu psiholoģijā ir pietiekami aktuāla un nozīmīga.
Altruisms, empātija un agresija kā kopgrupu fenomeni. Iepriekšējais materiāls pierāda, ka grupās pastāv kognitīvie kopgrupu fenomeni, kas to locekļiem nosaka vienveidīgu, tipisku intelektuālo uzvedību. Taču grupās veidojas arī vienots emocionālais klimats. To nosaka kāds vienveidīgs emocionālais fons, kas ir tipisks šīs grupas locekļiem. Par tādu sociālajā psiholoģijā tradicionāli atzīst altruismu, empātiju un agresiju. Pat virspusēja analīze parāda, ka ir grupas, kurās dominē altruisms un empātija kā kopgrupas emocionālie fenomeni. Diemžēl pastāv arī grupas, kurās emocionālo klimatu rada agresīvi, egoistiski fenomeni. Tā, piemēram, gangsteru bandā, kur pārsvarā ir kopgrupas emocionālais fenomens, valdīs agresija attieksmē pret citiem un arī šās bandas locekļu attiecībās. Tas viss izvirza nepieciešamību īsi izanalizēt altruisma, empātijas un agresijas būtību.
Altruisms (fr. altruisme, sakne no latīņu alter — cits) — nesavtīgas rūpes par citu labumu, gatavība un apzināta vajadzība savas intereses upurēt citu vārdā.
Kādi ir cilvēka altruistiskās uzvedības cēloņi? Sociālajā psiholoģijā atbildes meklējumi uz šo jautājumu nav viennozīmīgi. Var izdalīt trīs galvenās altruisma
296

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
teorijas: sociālas apmaiņas teorija, sociālo normu teorija un evolucionārā teorija.
Līdzīgi apmaiņas ekonomiskajai teorijai, kad adekvāti naudai apmainās ar precēm, sociālās apmaiņas teorija postulē sociālās apmaiņas faktu. Šajā gadījumā apmaiņā piedalās nevis prece un nauda, bet gan jūtas un emocijas, atzīšana, pieķeršanās un statusi. Tāpat kā ekonomikā mēs par mazāku naudu cenšamies iegūt vairāk preču, tā arī sociālās apmaiņas apstākļos ar mazāku psihisko patēriņu tiecamies saņemt vairāk psihisko apbalvojumu.
Tāpēc altruisms šajā teorijā tiek saprasts kā adekvāta apmaiņa starp psihisko patēriņu un apbalvojumu vai pat apbalvojuma pazeminātas gaidas par realizētajiem patēriņiem. Egoisms tāpat izpaužas tieksmē sasniegt augstākus ieguvumus ar minimālu patēriņu. Reālajā dzīvē pastāv diezgan liels skaits grupu, kurās dominē altruistiska orientācija. Daudzās reliģiskajās kopās, labdarības kopās valda šī orientācija. Diemžēl ir liels skaits grupu (pat valstu), kur par kopgrupas emocionāli orientētiem fenomeniem kļūst egoisms un agresija.
Sociālo normu teorija (atceramies, ka norma— tā ir gaidu un prasību sistēma, kuras sabiedrība izvirza sociālo statusu nesējiem) postulē vispārcilvēcisko normu pastāvēšanu. Šajā sakarā izdala savstarpības normu un atbildības normu.
Savstarpības norma— vispārcilvēciskās savstarpējās attiecības sistēmā «vienāds — vienāds». Šajā gadījumā pieņemts palīdzēt tiem, kas palīdz mums. Uz minētās normas pamata veidotās savstarpības attiecības šajā mijiedarbībā neproducē altruistisko uzvedību attieksmē citam pret citu.
Atbildības norma kā vispārcilvēciska norma ir savstarpējo attiecību sistēma, kur tās izteiktas ar formulu: vajag palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams. Tieši šī norma kļūst par altruistiskās uzvedības motīvu. Mēs autobusā dodam sēdvietu invalīdam vai vecam cilvēkam, grūtos brīžos palīdzam jebkuram bērnam utt. Grupās, kurās socializācijas un audzināšanas process veidots pēc kolektī-vistiskajiem principiem, sociālās atbildības normas izpaužas spilgtāk nekā tajās grupās, kur šos procesus realizē atbilstoši individuālistiskajiem principiem. Tā, piemēram, mūsdienu krievu sociālais psihologs A. Petrovskis kolektīva stratometriskajā koncepcijā parādījis, ka tikai kolektīvā pastiprinās sociālās atbildības normas, ko viņš nosaucis par iedarbīgu, emocionālu grupas identifikāciju (šā fenomena abreviatūra — DEGI).
Pastāv vēl viens altruisma skaidrojums no evolucionārās teorijas viedokļa. Šī teorija radās salīdzinošās psiholoģijas ietvaros. Teorijas galvenais postulāts ir tas, ka cilvēkam piemīt ģenētiskais egoisms. Ģenētiskais egoisms izpaužas tādējādi, ka nesavtīga palīdzība, altruisms atklājas tikai attieksmē pret saviem bērniem, radiniekiem u. с ar mērķi turpināt un aizsargāt savu dzimtu. Altruisma satura pamatā attieksmē pret ģenētiski tuviem cilvēkiem pastāv ģenētiskais
297

Aleksejs Vorobjovs
egoisms. It ka nesavtīgi palīdzot mums tuvā ģenētiska koda pārstāvjiem un nesējiem un aizsargājot tos, būtībā mēs netieši apmierinām savu ģenētisko egoismu un tādējādi ģenētiski turpinām «savu dzīvi». Pret visiem citiem ļaudīm, kuriem ir atšķirīgs ģenētiskais kods (piemēram, citu rasu, nacionalitāšu utt.), cilvēks var izrādīt reālu egoismu un pat agresivitāti. Tāpēc šajā teorijā egoisms un altruisms aplūkots kā cilvēka galvenais instinkts — sava ģenētiskā koda saglabāšanas instinkts, tādējādi apstiprinās tā bioloģiskā, ģenētiski pārmantotā būtība. Nostājoties šajā pozīcijā, var paredzēt, ka eksistē grupas (tautas, ģintis u. c), kurās ģenētiski nostiprinās altruisms vai egoisms, ko šo grupu locekļi pārmantos no paaudzes uz paaudzi.
Vēl grupu emocionāli veido empātija. Empātija (gr. empatheia — spēja līdzpārdzīvot) ir to emocionālo stāvokļu pārdzīvojums, ko izjūt otrs cilvēks, un savu emocionālo stāvokļu pārdzīvojums sakarā ar otra cilvēka jūtām.
Pastāv divi uzskati par empātijas dabu. Pirmais apstiprina viedokli par empātijas jūtu iedzimtību. Šis fakts tika pamatots ar jaundzimušo novērojumu rezultātiem dzemdību namos. Tā, piemēram, mūsdienu amerikāņu psihologa Gofmana novērojumi pierādīja, ka dienu veci zīdainīši sāk raudāt skaļāk, ja dzird, ka blakus raud cits bērns. Viena bērna raudas nereti kļūst par «palaišanas» mehānismu, lai iniciētu visu mazuļu raudas.
Otrs uzskats nosliecas uz to, ka empātiju kā personības īpatnību nosaka socializācijas un audzināšanas process. Spēja līdzpārdzīvot un līdzjust otram cilvēkam rodas, ja tā tiek iemācīta. Šajā nolūkā bērnu māca atpazīt relizorus — ārējos signālus, kas liecina par otra emocionālajiem pārdzīvojumiem. To, piemēram, var iedomāties šādi: «Paskaties— viņš raud, tātad viņam sāp!» Pēc tam nepieciešama personifikācijas (lat. persona — personība + facere — darīt) iemācīšana. Personifikācija — cilvēkam, dzīvniekam u. с personificētas un piešķirtas cilvēciskas īpašības. Šajā gadījumā nepieciešama savu pārdzīvojumu pārnešana uz cita cilvēka, dzīvnieka pārdzīvojumu saturu. Ar empātiju saistītu psihiskās darbības kopīgo shēmu vienkāršoti var iedomāties šādi: «Man sāp — es zinu, kā tas ir. Es redzu, ka arī viņam sāp. Viņam sāp tāpat kā man, tāpēc viņam vajadzīga palīdzība.»
Turpmākie empātijas pētījumi ļāva tajā izdalīt virzību, izvēlamību un izpausmes līmeņus. Empātija lielā mērā var būt orientēta uz bērniem, veciem cilvēkiem vai vispār uz visiem ļaudīm. Iespējama arī orientācija uz dzīvniekiem un augiem. Tāpat var būt cilvēki ar empātijas izpausmes augstu vai ļoti zemu līmeni. Piemēram, mīloši vecāki pārdzīvo, ja cieš viņu bērni, un priecājas, ja bērni jūtas laimīgi. Tiem, kas moka bērnus vai citus cilvēkus, ir nosliece uz cietsirdību, empātijas trūkst vai tā ir ļoti zema.
Grupās katra locekļa individuālās īpatnības var noteikt vispārīgo rezultējošo līmeni. No otras puses, grupas empātijas vispārīgais rezultējošais līmenis un
298

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
virzība būs atkarīgi no grupas darbības izpildes īpatnībām un grupas vadības. Katra grupas locekļa ieguldījumu un apbalvojumu pareiza sadale, veselīga konkurence, grupas darbības gala rezultāta atkarība no ikviena grupas locekļa ieguldījuma, demokrātiskais vadīšanas stils — tas viss nodrošinās individuālo empātiju integrāciju un noteiks kopgrupas empātijas veidošanos. Empātija šajā gadījumā iniciēs kopgrupas altruismu un katra grupas locekļa altruistisko attieksmi pret ikvienu no viņiem un pret visiem apkārtējiem cilvēkiem.
Grupas kļūdainas vadīšanas un darbības organizēšanas gadījumos var rasties pretējs iekšgrupas emocionālais efekts. Ikviena grupas locekļa izpratnes augsts līmenis par citu grupas locekļu emocionālajiem pārdzīvojumiem var tikt izmantots viņam pašam par ļaunu. Katrs grupas loceklis attieksmi un uzvedību pret katru citu grupas locekli veidos uz neveselīgas konkurences, egoisma un pat «emocionālā terora» pamata. Šajā gadījumā kopgrupa integrējamā empātija nevar rasties. Kopgrupas emocionālais klimats būs negatīvs, bet starppersonu attiecības grupā tiks attīstītas uz konfliktu un uzvedības agresīvo formu izpausmes pamata attieksmē citam pret citu.
Tāpēc atsevišķu grupas locekļu augsts empātijas līmenis var iniciēt gan kopgrupas empātijas un altruisma augstu līmeni, gan arī emocionālā klimata neveselīgu, konfliktējošu, agresīvu fonu grupā.
Šāds viedoklis izvirza nepieciešamību aplūkot agresiju kā kopgrupas fenomenu.
Agresija (lat. aggressio — uzbrukt) ir individuāla vai grupu fiziska vai verbāla uzvedība, ko nosaka dusmu, naidīguma, naida u. tml. emocionālie stāvokļi, un ir virzīta uz ļaunuma, zaudējuma nodarīšanu otram cilvēkam vai grupai, pat to iznīcināšanu.
Psiholoģijā izveidojusies tradīcija klasificēt agresijas veidus.






AGRESIJAS VE1D
li.

^^


Fiziska      ļ
Naidīgā
Intropunitīva (slēptā)
Impunitīva



i



Verbālā
ļ  Instrumentāla
Ekstrapunitīva (atklātā)









Naidīgajai agresijai ir vienots mērķis — tieši nodarīt ļaunu vai sagādāt zaudējumus atsevišķai personai vai grupai.
299

Aleksejs Vorobjovs
Instrumentālā agresija nozīme agresiju, kad tā tiek izmantota kā «instruments», kā līdzeklis kaut kāda mērķa sasniegšanai un nav pašmērķis. Tā, piemēram, teroristi var uzvesties agresīvi pret ķīlniekiem, lai sasniegtu savu mērķi.
Fiziskā agresija izpaužas fiziskā spēka un citu iznīcināšanas līdzekļu pielietošanā.
Verbālā (vārdiskā) agresija atklājas vārdiskas agresijas formās — strīdos, draudos, lamās utt.
Agresijas intropunitīvos, ekstrapunitīvos un impunitīvos veidus izdalīja psihologs S. Rozencveigs (S. Rozenzweig) 1945. gadā, pamatojoties uz savu izstrādāto projektīvo metodiku. Metodikā ietverti 24 zīmējumi, kuros attēloti personāži, kas bieži sastopami dzīvē frustrācijas (lat. frustratio— apmāns, apjukums) situācijās. Pētāmajam jāatbild uz jautājumu, kā viņš uzvedas šādu situāciju risināšanā. Uz šās procedūras rezultātu analīzes pamata tika noteikti trīs agresijas virzības veidi.
Intropunitīvā — agresija virzīta pašam pret sevi, uzņemoties vainas apziņu par notikušo un atbildību par radušās situācijas labošanu.
Ekstrapunitīvo virzību nosaka agresija, kas vērsta pret situācijas partneri, un viņam tiek izteikta prasība šo situāciju labot.
Agresijas impunitīvo virzību nosaka zems tās izpausmes līmenis vai vispār šās izpausmes trūkums. Nav apkārtējo vai pašam sevis apvainošanas.
Protams, visi šie nosacīti izdalītie agresijas veidi nepastāv cilvēka vai grupas uzvedībā atsevišķi. Tie visi ir saistīti, un šī savstarpējā saikne var nodrošināt kādu tipisku īpatnību cilvēka vai grupas agresijas izpausmē.
Kā psiholoģijā tiek skaidrota cilvēka vai grupas agresija? Pastāv četras galvenās teorijas: instinktīvās agresijas teorija, agresijas bioloģiskā teorija, frustrācijas un agresijas teorija (ar frustrācijas un agresijas teoriju sīkāk iepazināmies iepriekš) un sociālās iemācīšanās teorija.
Par instinktīvās agresijas teorijas pamatlicēju var uzskatīt Z. Freidu. Viņš agresivitāti pamatoja ar instinktu «tieksme pēc nāves». Agresija rodas tad, kad šis instinkts pārorientēts pašam no sevis uz apkārtējiem objektiem un subjektiem. Šajā gadījumā agresīvajai enerģijai ir gluži instinktīva daba.
Pazīstamais austriešu zoologs un zoopsihologs K. Lorencs (K. Lorenz), pētot dzīvnieku agresīvo uzvedību, arī nonāca pie secinājuma par to, ka šai uzvedībai ir instinktīva daba. Bet atšķirībā no Z. Freida viņš apgalvoja, ka agresija dzīvnieku dzīvesdarbībā veic adaptīvo funkciju. Aplūkojot pašu agresīvās uzvedības mehānismu, abi šie zinātnieki nonāca pie viena secinājuma: agresīvajai enerģijai piemīt instinktīva daba, tādējādi, ja nav iespējams to realizēt, bloķēt vai bremzēt šās enerģijas izlādēšanos, tā uzkrājas un noteiktos apstākļos noved pie tās «atbrīvošanas» agresīvā uzvedība. Tāpēc agresīvā uzvedība ir instinktīva iedzimta uzvedība, kas nav atkarīga no socializācijas,
300

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
audzināšanas īpatnībām un izpaužas visiem attiecīgās dzimtas vai sugas pārstāvjiem.
Pārnesot šos viedokļus uz grupas agresīvās uzvedības analīzi, grūti izskaidrot grupas agresivitātes līmeņa variācijas (lat. variatio — izmaiņas) dažādās sociālajās situācijās. Tā, piemēram, indiāņi—irokēzi pirms balto iebrukuma viņu teritorijā izturējās miermīlīgi, neagresīvi pret tiem, bet pēc tā — cietsirdīgi un augstākajā mērā agresīvi. Šādu piemēru ir daudz.
Otra ir bioloģiskā teorija. Tajā uzsvērts, ka agresīvo uzvedību nosaka bioloģiskie un fizioloģiskie faktori: nervu sistēmas uzbūves īpatnības, ģenētiski pārmantotās īpatnības, bioķīmiskie faktori.
Psihofiziologu centieni lokalizēt «agresijas centru» cilvēka un dzīvnieku smadzenēs nedeva panākumus. Tajā pašā laikā zinātnieki atklāja nervu sistēmas un smadzeņu iecirkņus, kuri atbild par agresīvās uzvedības izpausmi. Agresīvā uzvedība lielā mērā tiek vadīta no «bremzēšanas centra». «Bremzēšanas centrs» ir «kodols», un pa visām smadzenēm izkaisīti elementi. Psihofizioloģijā zināmi daudzu eksperimentu rezultāti, kas saistīti ar tādu dzīvnieku novērošanu, kuru «bremzēšanas centram» pievadīti elektrodi ar vāju elektrisko lādiņu. Dažāda smadzeņu stimulēšana varēja paaugstināt vai pazemināt agresijas līmeni.
Savukārt nervu sistēmas tips, kas, kā mēs zinām, nosaka cilvēka temperamentu, arī var kļūt par determinant, kura ietekmē viņa agresivitāti. Augsti kosenzīvie, impulsīvie ekstraverti būs uzņēmīgāki pret agresīvās reakcijas izpausmi nekā, teiksim, zemu kosenzīvais, emocionāli noturīgais flegmatiķis.
Ari cilvēka ķermeņa humorālā (šķidruma) sastāva īpatnības var noteikt viņa agresivitātes līmeni. Alkohols, narkotiskās vielas ķermeņa humorālajā sastāvā neizbēgami kļūst par agresiju provocējošu faktoru.
Vīriešu agresijas izpausmes līmeni stipri ietekmē dzimuma hormons — testosterons. Daudzi psihofiziologu un sociālo psihologu kopīgie pētījumi pierādījuši, ka ieslodzītajiem, kas notiesāti par varmācīgu, agresīvu rīcību, vīriešu hormona līmenis ir augstāks nekā tiem, kas izdarījuši ar vardarbību nesaistītus noziegumus.
Iepriekš aprakstītais parāda, ka bioloģiskās un fizioloģiskās īpatnības piedalās cilvēka agresīvās uzvedības līmeņa noteikšanā. Bet grupās var apvienoties cilvēki ar dažādiem bioloģiski fizioloģiskiem priekšnoteikumiem, kas nosaka agresijas izpausmi. Tāpēc iespējams pastāvēt grupām, kuru locekļiem pārsvarā ir tendence uz agresijas izpausmes pastiprināšanu. Visu grupas locekļu agresīvo tendenču saskaitāmie nosaka kopgrupu agresīvo orientāciju. Iespējamas arī tieši pretējas orientācijas grupas, kuru locekļi pēc psihobioloģiskajām īpatnībām nav noskaņoti uz agresijas izpausmi. Kopgrupas agresijas fons būs zems.
301

Aleksejs Vorobjovs
Sakarā ar bioloģizeto uzskatu par cilvēku un grupas agresīvas uzvedības determinantēm pastāv arī socioloģizētais uzskats. Šajā gadījumā galvenais apstiprinājums tam, kas nosaka cilvēka agresijas līmeni, ir sociālie faktori. Šā virziena nozīmīgākās ir frustrācijas un agresijas teorija un sociālās iemācīšanās teorija.
Frustrācijas un agresijas teoriju pasludināja mūsdienu amerikāņu psihologi N. Millers (N. Miller), Dž. Dolards (J. Dollard), L. Berkovics (L. Berkowitz) un citi. Mēs atceramies, ka frustrācija kā negatīvs emocionālais pārdzīvojums, kas saistīts ar cilvēkam nozīmīgas vajadzības apmierināšanas bloķēšanu, izraisa tiešu agresiju vai tās pārnesumu un aizstāšanu. Cēloņi, kas bloķē vajadzības apmierināšanu, ir sociāli nosacīti: aizliegumi, līdzekļu un paņēmienu trūkums, likumi, tabu utt.
60.—70. gados šo virzienu pastiprināja mūsdienu amerikāņu psihologa A. Banduras un viņa sekotāju darbi. Viņi izvirzīja sociālās iemācīšanās teoriju. Tajā agresija aplūkota kā organizētas iemācīšanās rezultāts. Agresijas teorijas galvenie viedokli no iemācīšanās principa pozīcijas izklāstīti A. Banduras darbā «Agresija: analīze no sociālās iemācīšanās pozīcijas». Viņš uzskatīja, ka iemācīšanās un to sekmējošā pastiprināšana ir galvenā agresīvās uzvedības veidošanās procesā. A. Banduras organizētie daudzie pētījumi parādīja, ka iemācīšanās tiek īstenota, novērojot «nozīmīga otra» uzvedību, bet apbalvojums vai sods par tās gala rezultātu var to pastiprināt vai pavājināt, atbalstīt vai izdzēst.
Tā, piemēram, plaši pazīstami ir A. Banduras un viņa kolēģu pētījumi par bērnu un jauniešu agresivitāti, kuri veikti pēc dotās paradigmas (gr. paradigma piemērs, paraugs).
Eksperimenta laikā bērniem demonstrēja filmas, kurās tika parādīti dažādi pieaugušo uzvedības paraugi — agresīvie un neagresīvie — ar dažādām sekām — apbalvojumu vai sodu. Filmā varēja vērot arī pieaugušo apiešanos ar rotaļlietām. Pēc filmas noskatīšanās bērnus atstāja vienus pašus spēlēties ar rotaļlietām — tāpat, kā viņi to redzēja uz ekrāna.
Eksperimenta rezultāti bija šādi. Bērni, kuriem demonstrēja pieaugušo agresīvās uzvedības modeļus attieksmē pret rotaļlietām, atkārtoja tos pašus. Turklāt tur, kur bērni vēroja apbalvojumu par pieaugušā uzvedības agresīvo formu, viņu agresija pieauga. Bērni, noskatījušies filmu, kurā pieaugušais attieksmē pret rotaļlietām neizturējās agresīvi, rīkojās tāpat.
Interpretējot šos rezultātus, A. Bandura apgalvoja, ka bērna uzvedību nosaka pieaugušā uzvedības īpatnību tieši vērojumi konkrētā situācijā un, galvenais, bērna gatavību atdarināt, kopēt un pilnveidot šo uzvedību daudzējādā ziņā ietekmē tas, vai modelis par attiecīgu uzvedību tiek apbalvots vai sodīts.
302

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Šie teorētiskie viedokļi plaši tika izmantoti sociālpsiholoģiskajos pētījumos. Šajā gadījumā īpaši izceļas longitīdie sociālpsiholoģiskie pētījumi, kad tika izzināts, kā pusaudžus un jauniešus ietekmē televīzijas raidījumu, kuros redzama vardarbība ar agresīvās uzvedības izpausmēm, saturs un skatīšanās.
Tā, piemēram, mūsdienu amerikāņu psihologs L. D. Irons (L. D. Erori) un viņa kolēģi veica šādu eksperimentu. Viņi pētīja 8—10 gadus vecu 875 zēnu un meiteņu agresijas līmeni. Līdztekus tam tika organizēti mērķtiecīgi vērojumi ar nolūku izzināt viņu skatīto televīzijas programmu ilgumu un saturu.
Pēc desmit gadiem zinātnieki atkārtoja viņu agresivitātes līmeņa izpēti. Rezultātā tika noskaidrotas šādas tendences: tika atklāti nozīmīgi korelatīvie sakari starp televīzijas programmu skaitu un saturu, ko viņi skatījās 8—10 gadu vecumā, un to, cik agresīvi viņi bija 18—20 gadu vecumā. Bieža un ilgstoša televīzijas programmu skatīšanās, kurās parādīta agresivitāte un vardarbība, kaut kādā pakāpē noteica agresivitātes izpausmi pēc desmit gadiem. Turklāt šo gadu laikā bija vērojama noturība agresīvās uzvedības izpausmēs. L. D. Irona (L. D. Erori) un viņa kolēģu vēl pēc divdesmit gadiem veiktais agresivitātes «griezums» tiem pašiem pētāmajiem atklāja tendences saglabāšanos: daudzi no viņiem parādīja agresivitāti un vardarbību pret saviem ģimenes locekļiem, piedzīvoja nepatikšanas un konfliktus ar likumu.
Šajos pētījumos tika iegūti arī rezultāti, kas apstiprināja, ka daudzreizēja ar vardarbību saistītu raidījumu skatīšanās padara vērotājus zemu kosenzitīvus pret vardarbību vispār, «notrulina» sociālo percepciju, maina attieksmi pret vardarbību. Cilvēks it kā nepamana vardarbību un pret to neizturas negatīvi.
Tādēļ izdarāms secinājums, ka socializācijas un audzināšanas process var pietiekami nozīmīgi noteikt cilvēka agresivitāti un attieksmi pret to. Savukārt grupā var būt «savākti» locekļi, kam ir dažāda (vai vienāda) socializācijas pieredze un rezultāts. Tas arī noteiks grupas agresivitātes izpausmes vispārējo līmeni, kopgrupas emocionālo klimatu.
Grupas sociālpsiholoģiskais klimats
Atkarībā no grupas darbības specifikas, locekļu personības īpatnībām, visu iepriekš aprakstīto fenomenu summārās izpausmes īpatnībām, pārvaldīšanas īpatnībām katram grupas loceklim veidojas integrāla, pozitīva vai negatīva atmosfēra (gr. atmos — par + sfēra — šajā gadījumā apkārtējie apstākļi). Galvenais labvēlīga psiholoģiskā klimata radītājs grupā ir tās locekļa pilnīga apmierinājuma izjūta par līdzdalību grupā, piederību tai.
Labvēlīga sociālpsiholoģiskā klimata pazīme grupā ir uzticēšanās un empātija attieksmē citam pret citu, nesavtīga savstarpējā palīdzība, pilnīga
303

Aleksejs Vorobjovs
komunikatīvo vajadzību apmierināšana, starppersonu attiecību pozitīvs emocionālais fons (t. i., nav slēptu un atklātu konfliktu, klaču, draudu utt.), ir apmierinātība ar visu grupas locekļu statusu sadali, nepastāv pretēji noskaņoti grupējumi.
Svarīga loma grupas psiholoģiskā klimata veidošanā ir tās vadītājam. Daudzi pētījumi parādījuši, ka vadīšanas autoritatīvais stils visbiežāk rada negatīvu psiholoģisko klimatu. Tāpat naidīga pārvaldīšana iniciē negatīva klimata tendenci. Un tikai demokrātiska vadīšana kļūst par svarīgu priekšnoteikumu, lai grupā veidotos pozitīvs psiholoģiskais klimats.
Kā liecina sociālpsiholoģisko pētījumu rezultāti, vienīgi visu grupas locekļu sadarbības organizēšana kļūst par nozīmīgu priekšnoteikumu pozitīva psiholoģiskā klimata veidošanai grupā. Visu tās locekļu pareiza, pamatota pienākumu sadale, principa «ieguldījums — apbalvojums» taisnīga realizēšana, vienotu vērtību, normu un pārliecību veidošana, demokrātiska vadība — tas viss noteiks pozitīva sociālpsiholoģiskā klimata radīšanu grupā.
GRUPU KONFLIKTI
Konflikti ir grupu dzīvesdarbības neatņemama dala. Grupu psiholoģijā par konfliktu sauc mijiedarbības subjektu nesavienojamu ideju, interešu, vērtību, pozīciju un darbību sadursmi. Pats vārds konflikts (lat. conflictus) tiek tulkots kā sadursme. Konfliktējošās puses var būt grupas loceklis un grupa vai grupa un grupa. Tāpēc nosacīti izšķir iekšgrupu konfliktus un starpgrupu konfliktus.
Starpgrupu konflikti
Starpgrupu konflikti parasti rodas uz grupu mērķu un darbību atšķirību pamata. Grupu mērķu un darbību saturs nosakāms diezgan objektīvi, toties starpgrupu konfliktu psiholoģiskos mehānismus atklāt ir visai sarežģīti. Kādi psiholoģiskie faktori izraisa starpgrupu konfliktus?
Uz faktoru pirmo grupu var attiecināt kopgrupu fenomenu nozīmīgas atšķirības. Tā, piemēram, grupas domāšana nodrošina grupas locekļiem iespēju novērtēt savu grupu kā tikumisku, pozitīvu un spēcīgu, bet pretinieku grupu kā ļaunu, amorālu un vāju. Sakarā ar atribūcijas fundamentālo kļūdu katra konfliktējošā grupa uztver pretinieka grupas naidīgumu, kas nodrošina ikviena tās locekļa noliedzošu, ļaunu, negatīvu, zemas inteliģences iezīmi, nevis reālu
304

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
apstākļu sagadīšanos. Grupu saliedētība un iekšgrupas uzņēmigums pastiprinās katram tās loceklim lepnumu par savu grupu un ļaus piedēvēt tai tikai pozitīvus raksturojumus, kaut vienlaikus pastāvēs «intelektuālais kurlums» pret objektīvajiem apstākļiem un «pretinieka» grupu. Starp konfliktējošo grupu locekļiem vērojamās atšķirības sociālajās nostādnēs, negatīvajos stereotipos pastiprinās konflikta situāciju. Tādējādi visi jau minētie grupu fenomeni noteiks tā tēla sagrozīšanu citam pret citu, kas izpaudīsies izkropļotas uztveres, sociālās percepcijas rezultātā.
Starpgrupu konfliktu situācijās noteikti darbojas vismaz divas grupas. Tā tiek nodrošināts savstarpējās uztveres, savstarpējās sociālās percepcijas process. Uztveri no katras grupas puses sekmēs vienādi fenomeni, kas iekļauj sevī spoguļa uztveri, spoguļa sociālās percepcijas uztveri. Spoguļa uztveres konfliktējošās grupās katram tās loceklim pastiprina «ienaidnieka tēlu». Tādēļ spoguļa uztvere ir otrs nozīmīgs faktors, kas izraisa starpgrupu konfliktus.
Trešais faktors, kā dēļ rodas starpgrupu konfliktu izpausmes iespēja, ir «neveselīga» starpgrupu konkurence. Šās parādības būtība tika atklāta mūsdienu amerikāņu psihologa M. Šerifa (M. Sherif) pazīstamajos eksperimentos, ko viņš veica 1966. gadā. Eksperiments tika organizēts skautu vasaras atpūtas nometnē. Zinātnieks 11—12 gadus vecus 22 zēnus sadalīja divās grupās. Katru no tām izvietoja atsevišķi pusjūdzes attālumā. Pirmās nedēļas laikā abās grupās tika organizēts darbs atbilstoši to saliedētībai un grupas identifikācijas paaugstināšanai. Otrās nedēļas laikā eksperimentētājs nejauši sarīkoja šo grupu tikšanos. Turklāt tās pamatos tika likta sacensību sistēma starp abām grupām pēc ļoti bargas shēmas: «uzvarētāji — zaudētāji». Uzvarētājiem tika piešķirtas visas nozīmīgās balvas. Skarbi organizētās starpgrupu konkurences rezultātā izraisījās starpgrupu konflikts. Grupas sāka viena otru apsaukāt. Konflikts padziļinājās, un sākās pat kautiņš. Pēc eksperimentētāja lūguma raksturot otru grupu vienas grupas locekli teica, ka «viņi» ir «zaķpastalas», «nekauņas», «vārguļi» utt. Toties savu grupu tās locekļi uzskatīja par «drošu», «draudzīgu», «spēcīgu», «taisnīgu» utt. Pēc shēmas «uzvarētāji — zaudētāji» organizētā konkurence sekmēja «ienaidnieka tēla» veidošanu un, no otras puses, ievērojami paaugstināja iekšgrupas saliedētību un katra dalībnieka apmierinātību ar piederību savai grupai. Tas vēl vairāk pastiprināja noturīgu starpgrupu konfliktu. Tāpēc starpgrupu konkurence, kas organizēta pēc principa — vai nu 100% uzvarēt, vai 100% zaudēt, bez kompromisa nenoliedzami izraisa konfliktu kā lielās, tā mazās grupās.
Pēc līdzīgas shēmas, bet dažādās variācijās veiktie eksperimenti deva iespēju atklāt ceturto faktoru, kas radīja starpgrupu konflikta izpausmes iespējas.
305

Aleksejs Vorobjovs
Par tādu kļūst netaisnīguma izjuta, kura var rasties grupas locekļiem, novērtējot ieguldījuma un ieguvumu līdzsvaru darbību izpildes rezultātā. Nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kādi «ieguldījums — ieguvums» samēri izraisa taisnīguma vai netaisnīguma izjūtu. Bet var norādīt uz tendenci — spilgti izteikts «ieguldījums — ieguvums» disbalanss, t. i., ja ir acīm redzams mazs ieguvums, bet liels ieguldījums, grupas dalībniekiem rada netaisnīguma pārdzīvojumu, kas var kļūt par starpgrupu konfliktu provocējošu faktoru. Visu ekonomisko streiku pamatā ir šīs izjūtas.
Aprakstītie faktori ir galvenie starpgrupu konfliktu izraisīšanas cēloņi. Starpnacionālajos, starpreliģiskajos, starpšķiru un cita veida konfliktos tāpat svarīga loma ir jau iepriekš norādītajiem ārējiem faktoriem. Izvirzās pamatoti jautājumi: Vai pastāv starpgrupu konfliktu likvidēšanas paņēmieni? Kādi šajā gadījumā ir izlīgšanas saskaitāmie?
Grupu psiholoģijā veikts pietiekami daudz pētījumu par starpgrupu konfliktu novēršanas problēmām. Apkopojot šo pētījumu rezultātus, var konstatēt virkni rekomendāciju un izlīgšanas saskaitāmo. Protams, tie būs vērsti uz jau aprakstīto faktoru daļēju vai pilnīgu apslāpēšanu. Par izslēgšanas saskaitāmajiem var uzskatīt šādus: vienāda statusa kontakti, sadarbība, kopīgas vienādas grūtības un draudi, kopīgi vienoti mērķi, speciāli organizēta komunikācija.
Dažāda statusa kontaktus nosaka pilnīga vienlīdzība starp mijiedarbīgām grupām un to locekļiem. Amerikāņu sociālajā psiholoģijā veikts daudz pētījumu par starprasu konfliktiem. Šie pētījumi tika organizēti jauktajās skolās, kurās mācījās baltie un tumšādainie skolēni, cietumu kamerās, kur bija ieslodzīti dažādu rasu pārstāvji, skolēnu un studentu atpūtas nometnēs. Kopumā atklājās tendence: baltie vairāk tiecas kontaktēties ar baltajiem, tumšādainie— ar tumšādainajiem. Šī tendence krasi pastiprinājās, ja kaut kādu iemeslu dēļ palielinājās grupas locekļu statusu kontrasts. Tā, piemēram, skolotājs pret baltajiem audzēkņiem izturējās kā pret spējīgākiem un sekmīgākiem. Uzraugs vairāk izcēla un uzmundrināja baltos ieslodzītos. Katras kontaktējošās grupas autoritāro personu piešķirtie pēc būtības dažādie, nevienlīdzīgie statusi nekavējoties noveda pie konflikta starp tām. Tikai tajās situācijās, kad konfliktējošās grupas piešķīra līdzīgus statusus, konflikti pavājinājās vai vispār izzuda.
Svarīgs līdzeklis starpgrupu konfliktu likvidēšanā ir līdztiesīgas sadarbības organizēšana starp tām. Jebkura katras grupas mākslīga sadalīšana un nošķiršana, izpildot darbību un sasniedzot mērķi, pastiprina konfliktu. Tikai kopīgā darbībā, kad būs nepieciešama savstarpēja sadarbība, savstarpēja atkarība, t. i., kad izpaudīsies līdztiesīga sadarbība, starpgrupu konflikti neradīsies.
Kopīgi mērķi un draudi, kas vienādi dažādām grupām, var kļūt par to saliedēšanas mehānismu. Kopīgais «ienaidnieks», kas iezīmēts dažām pat
306

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
konfliktējošam grupām, var ievērojami saliedēt šis grupas. Tas uzskatami tika parādīts M. Šerifa eksperimentos. Reālajā dzīvē politiķi, lai risinātu noteiktus uzdevumus, izmanto «ienaidnieka» veidošanas paņēmienus grupas priekšstatos ar nolūku saliedēt tās locekļus.
Nozīmīgāku kopīgo mērķu izvirzīšana, kuri var aizraut uzreiz vairāku grupu locekļus, sekmē starpgrupu saliedētības paaugstināšanos. Tā, piemēram, lai uzvarētu Vāciju, Itāliju un Japānu Otrajā pasaules karā, ASV un PSRS apvienojās nozīmīgāka mērķa īstenošanai. Šis mērķis un draudi nodrošināja visiem ASV un PSRS iedzīvotajiem iespēju no nostādnēm «mēs» un «viņi» izveidot kopīgu nostādni «mēs» — sabiedrotie.
Uz šā pamata saliedējās divas lielas grupas ar diezgan atšķirīgu politisko orientāciju.
Liela nozīme starpgrupu konfliktu novēršanā ir pareizas mijiedarbības un komunikācijas organizēšanai starp konfliktējošām grupām.
Svarīga loma konfliktējošo mijiedarbības organizēšanā ir starpniekam. Divām konfliktējošām pusēm vienoties tieši, atrast kompromisu ir ļoti sarežģīti, jo konflikts neļauj to darīt. Neatkarīgais starpnieks var mīkstināt katras puses pozīciju, saglabājot ikvienai no tām savu seju. Viņš konfliktējošām pusēm palīdz nodrošināt integrālo vienošanos, kurā iekļaujas to savstarpējās intereses. Integrālās vienošanās būtību paskaidrosim ar klasisko sižetu, ko 1940. gadā aprakstīja Folets. Sižets bija šāds. Divas māsas sastrīdējās apelsīna dēj. Ar starpnieka palīdzību tika panākts kompromiss — apelsīnu sadalīja uz pusēm. Viena māsa no savas daļas izspieda sulu, pārējo izmeta. Otra māsa, gluži pretēji, mizu izmantoja cepumiem, taču sulu izlēja. Tādējādi kompromiss — sadalīt apelsīnu uz pusēm— ne vienmēr izrādās efektīgs. Ieteicamāk būtu vienai māsai atdot visu mizu, otrai — sulu. Šāds risinājums uzskatāms par integrālo saskaņu. Lielā mērā to var nodrošināt tikai neatkarīgais starpnieks. Līdztekus integrālās saskaņas meklējumiem starpnieks var izpildīt neatkarīgā arbitra funkciju. Bet arbitra loma konflikta risināšanā nav «panaceja». (No latīņu panacea — pēc sengrieķu dievietes Panakijas vārda — visus izveseļojošais. Panaceju sākotnēji alķīmiķi izmantoja zāļu nosaukumam, kuras izdziedināja visas slimības.) Gadījumos, kad pretrunas ir ļoti dziļas un intereses nav samierināmas, arbitrs var konfliktu pat padziļināt.
Lai to novērstu, dažos strīdos arbitram piešķir «pēdējā vārda arbitrāžas» lomu. Tāda arbitrāža paredz meklēt kompromisu konflikta risināšanā un lēmuma pieņemšanā, kuram jāpakļaujas visām konfliktējošām pusēm.
307

Aleksejs Vorobjovs
Starppersonu konflikti grupās (iekšgrupu konflikti)
Grupas locekļu savstarpējo attiecību daudzveidība var izpausties arī «kritiskā» — - stnrppersonu konfliktu— veidā. Starppersonu konflikti rodas tajā gadījumā, ja grupas locekļi mijiedarbībā seko mērķiem, kas cits citam nav pieņemami, vai savstarpējās attiecībās cenšas realizēt nesavienojamas vērtības un mērķus.
Sociālajā psiholoģijā nosacīti izšķir šādus starppersonu konfliktus:




STARPPERSONU KONFLIKTI





~-

Pec satura
Pec sociālas formalizācijas
Pec izpausmes veida

r
ļ
i

Lietišķie
Perso- " niskie  ,
Pa    ' vertikāli
Г Pa hori- ļ [ zontāli J
Atklāti 1
Slēpti









Jebkura konflikta pamata ir pretruna. Ikvienas pretrunas pamata var but priekšmetiski lietišķas nesaskaņas, kas rodas starp grupas locekļiem. Šīs nesaskaņas reālajā dzīvē izpaužas dažādos uzskatos par darbības izpildes paņēmieniem, tās saturu, iegūstamajiem rezultātiem. Tas ir lietišķs konflikts, ko bieži vien iespējams atrisināt konstruktīvi.
No otras puses, pretrunu pamatā var būt personiski pragmatiskas nesaskaņas. Šajā gadījumā pretrunas rada konfliktējošo pušu emocionālās attiecības vienai ar otru. Tā var būt nepatika vienai pret otru, to personisko raksturojumu negatīvs vērtējums. Tas ir personisks konflikts. Šā konflikta atrisināšana mēdz būt loti sarežģīta, jo tajā skarti katram cilvēkam nozīmīgi personiskie raksturojumi. Pēc būtības šie konflikti ir destruktīvi, dziļi un ilgstoši. Reālajā dzīvē tie izpaužas kā savstarpēji apvainojumi, bāršanās, kad tiek mākslīgi uzsvērti konfliktējošo reālie un nereālie negatīvie personu raksturojumi.
Diemžēl bieži vien lietišķie konflikti izvēršas personiskajos konfliktos. Nesaskaņas, kas rodas uz kaut kādas darbības izpildes novērtējuma pamata, sāk provocēt un iniciēt katram konflikta dalībniekam vajadzību citu apvainot.
Nereti nesaskaņas sakarā ar darbības reālo izpildi tūlīt tiek izteiktas dialogā: «Tu esi muļķis un sliņķis!» Un uzreiz seko atbildes reakcija: «Tu pats esi tāds!» Šis process var būt ļoti ilgstošs un emocionāli intensīvs. Problēmu šajā gadījumā konstruktīvi nav iespējams atrisināt.
Atkarībā no konfliktējošo pušu ieņemamā statusa konflikti var izvērsties «pa vertikāli» un «pa horizontāli». Tā, piemēram, konflikts starp grupas
308

» Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
vadītāju un tas ierindas locekli ir konflikts «pa vertikāli», bet starp diviem ierindas locekļiem — konflikts «pa horizontāli». Visbiežāk konfliktiem «pa vertikāli» ir oficiāls un lietišķs raksturs. Lietišķa konflikta pārnešana personiskajā plāksnē nenotiek. (Mēs «rājam» savu priekšnieku tikai šaurā lokā, nevis tieši acīs. Tādējādi tiek provocēta «izslēgtības» vai slēpta konflikta situācija.)
Konflikta «pa horizontāli», vienāda statusa grupas locekļu konflikta, dinamika visbiežāk ir otrāda — lietišķais konflikts uzreiz izvēršas personiskā un atklātā konfliktā.
Tādēļ slēptajam konfliktam nav ārējās izpausmes, jūtu ekspresijas, verbālās vai neverbālās agresijas. Viss konflikts noris «pakļautā» un «vadītāja» iekšējā sfērā un uzskatāms par iekšpersonu konfliktu. Bet «aizsliekšņa» konfliktu situācijās iekšējais konflikts starp vadītāju un pakļauto var izvērsties par atklātu konfliktu.
Atklātais konflikts — konflikts, kam ir ārējā izpausme konfliktējošo uzvedības emocionālajās, verbālajās un neverbālajās formās. Šis konflikts vienmēr ir personisks.
Konfliktam grupā parasti ir trīs fāzes: konfliktsituācija, konfliktmijiedarbība, konflikta atrisinājums.
Konfliktsituācija — situācija, kad rodas pozīciju, uzskatu, priekšstatu utt. par grupas locekļu darbību un uzvedību nesaskaņa, bet dažreiz ir arī to tiešs pretstatījums. Tā, piemēram, skolēna nedisciplinētība, izlaidība, nenopietna attieksme pret mācībām un pārlieks skolotāja autoritārisms, nesavaldība nereti izraisa konfliktus starp skolotāju un skolēnu.
Konfliktmijiedarbība — konflikta dalībnieku pretējo pozīciju realizācijas process, kas virzīts, lai sasniegtu savus mērķus un kavētu pretiniekam sasniegt savus mērķus. Šajā gadījumā lietišķie konflikti ļoti bieži pāraug personiskajos konfliktos, kas vēl vairāk padziļina konfliktmijiedarbību.
Jums droši vien pazīstama situācija, kad skolēns, pildot mājas darbu, ir kļūdījies vai izpildījis darbu nevīžīgi. Skolotājs, izskatot darbu, izsmej skolēnu klases priekšā.
Ir svarīgi zināt, ka, lai samazinātu darbībā radušās konfliktsituācijas asumu, nedrīkst pieļaut, ka tā pāraug personiskajā līmenī. Konfliktējošo savstarpējie apvainojumi tikai pastiprinās konfliktmijiedarbību, un tā pāraugs ilgstošā konfrontācijā.
Konflikta atrisinājums var rasties tikai tādā gadījumā, ja konfliktējošās puses ieņem noteiktas kompromisa (lat. compromissum — izlīgums, kas panākts, abām pusēm piekāpjoties) pozīcijas. Prasme izprast konfliktsituāciju, konfliktmijiedarbību, tās iemeslus, pretinieka motīvus šajā situācijā, prast iziet uz kompromisu — tie ir konflikta atrisināšanas pamatnoteikumi.
309

Aleksejs Vorobjovs
PSIHOKOREKCIJAS GRUPAS
Jēdziens, struktūra, funkcijas, vadība un procesi psihokorekcijas grupās
Psiholoģijā par psihokorekcijas grupām sauc nelielas, uz laiku organizētas kopas, ar kurām nodarbojas īpaši sagatavots vadītājs. Šo grupu uzdevumā ietilpst zināšanu apguve katram tās loceklim par savu personību, citu grupas locekļu izzināšana, saskarsmes iemaņu, vienotas domas izveide.
Pēc savām funkcijām var izdalīt četras grupu kategorijas: organizētas attīstības vai problēmu risināšanas grupas, grupas starppersonu kontaktēšanās iemaņu izveidei un vadītāju apmācībai, personības izaugsmes grupas, terapeitiskās grupas.
Runājot par locekļu skaitu, var norādīt, ka dzīvotspējīgas psihokorekcijas
grupā ir četri cilvēki. Veiktie pētījumi un prakse pierādījuši, ka tad, ja šādā
grupā palielinās locekļu skaits, tās terapeitiskās iedarbības efektivitāte pazeminās.
No otras puses, grupas augšējo robežu daudzējādā ziņā nosaka tās uzdevumi
г un funkcijas. Tā, piemēram, veicot psihoanalītiskās procedūras, kad psihoterapeitam
t jāiedziļinās katra grupas locekļa psihē, grupas apjoms ir mazskaitlisks — no
i sešiem līdz desmit cilvēkiem. Terapeitiskajām grupām darbojas «astoņu likums».
Personības izaugsmes grupas var būt skaitliski lielākas — no astoņiem līdz
piecpadsmit cilvēkiem. Tāds grupas apjoms ļauj katram tās loceklim izteikties
un saņemt atgriezenisko saiti no katra grupas dalībnieka.
Psihoterapeitiskajās grupās svarīga loma ir vadītājam. Grupu vadītāju darba pieredzes analīze parādījusi, ka efektīvam vadītājam jāpilda četras funkcijas: eksperta, aranžētāja, katalizatora un paraugdalībnieka funkcija.
Eksperta funkcija ietver nepieciešamību vadītājam komentēt un saprāta robežās, turklāt neaizstājot grupas locekļus, izskaidrot tos procesus, kas noris grupā.
Aranžētāja funkcija izpaužas palīdzības organizēšanā, lai grupas locekļi varētu apmainīties jūtām, pārdzīvojumiem, informāciju it īpaši tad, kad grupā veidojas sarežģīta situācija. No otras puses, vadītājs neuztiepjot nosaka iekšgrupas darba stratēģiju un ierobežo grupas locekļiem nepieņemamu uzvedību, pasargā viņus no uzbrukumiem, kuriem var tikt pakļauti atsevišķi grupas locekļi no visas grupas puses, nepieciešamības gadījumā darbā maina akcentus, neuzkrītoši pasaka priekšā, kā rīkoties sarežģītās situācijās.
Ar katalizatora funkciju saprotams tas, ka vadītājs izrāda nodomātās uzvedības specifiskās iemaņas, dedzīgu, sirsnīgu un līdzjūtīgu saskarsmes manieri, atsaucību un gatavību ievērot un kontrolēt visus grupā notiekošos procesus.
310

iSociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Paraugdalībnieka funkcija izpaužas tādējādi, ka vadītājs var ieņemt dinamisku pozīciju grupā — no līdera līdz autsaideram. Viņš aktīvi iesaistās grupas uzdevumu risināšanā, izpildīdams tās ideāla, parauglocekļa lomu. Līdz ar to grupas dalībnieki viņu atdarina un pastāvīgi pakļaujas starppersonu grupas funkcionēšanā.
Grupas psihokorekcijas efektivitāte veidojas uz grupas iekšējās loģikas, iekšgrupas starppersonu efektu, kuri rodas grupas procesā, pamata. Grupas psihoterapeitiskā iedarbība uz katru tās dalībnieku būs sekmīga tad, ja grupas aktivitātes gaitā tiks analizēti desmit galvenie psihoterapeitiskie faktori. Šo faktoru saturu un lomu psihoterapeitiskajā iedarbībā precizējis mūsdienu amerikāņu psihoterapeits I. D. Jaloms (/. D. Yalom):
       Saliedētība — katra grupas locekļa apzināšanās, ka viņš pieder šai
grupai.
       Cerības iedvešana — ikviena grupas locekļa pārliecība par iespēju
mainīt sevi.
       Universalizācija — katra grupas locekļa apzināšanās, ka visiem tās
dalībniekiem ir tādas pašas problēmas kā viņam.
       Altruisms — katra grupas locekļa apzināšanās par savu vajadzīgumu
un noderīgumu.
       Informācijas nodošana — pietiekamas zināšanas katram grupas
loceklim par katru.
       Daudzskaitliskais pārnesums izpaužas tādējādi, ka ikviens grupas
loceklis nodod visas funkcionēšanas sistēmas iepriekšējo pieredzi
dažādās grupās un producē to psihokorekcijas grupā.
    Starppersonu apmācība rada augsni un nodrošina summētās pieredzes
£..               harmonizācijas procesu starppersonu attiecību un katra grupas
dalībnieka uzvedības veidošanā.
1,, • Saskarsmes iemaņu veidošana— grupas darbības organizēšana nodrošina komunikatīvo iemaņu un prasmju izveidi katram tās dalībniekam.
      Atdarinošā uzvedība kļūst par mehānismu, kas nodrošina grupas
normu izstrādi, pamatojoties uz novērojumu un grupas katra locekļa
un visu tās locekļu atdarināto vadītāju.
      Katarse (gr. katharsis — attīrīšana; ieviesis Aristotelis «Poētikā») —
«atbrīvošanās» mehānisms grupā drošības apstākļos un uz ilgu laiku
aizturamo baiļu izpratnē, kas uztiepj idejas, kaitīgus paradumus,
katra grupas locekļa vainas izjūtu.
Visi šie mehānismi ir savstarpēji saistīti, un to funkcionēšana nodrošina katra grupas locekļa personības izaugsmi, nosaka psihoterapeitisko efektu.
311

Aleksejs Vorobjovs
Psihokorekcijas grupu veidi
Psihokorekcijas procedūru organizēšanas modeļu saturu nodrošina psihologu pielietotā vispārzinātniskā metodoloģija, tādēļ procesu organizēšanas modeļi, psihokorekcijas darbības veidi un paņēmieni ir stipri atkarīgi no tā, kādai metodoloģijai un virzieniem psihologs pievēršas. Šajā sakarā nosacīti var izdalīt psihokorekcijas grupas, kad lielā mērā tiek izmantota psihoanalīzes metodoloģija, geštaltpsiholoģijas metodoloģija, humānistiskā psiholoģija, sociometriska pieeja un citi virzieni. Nosacīti shēmas veidā psihokorekcijas grupu veidus var klasificēt šādi:













 

Grupu veidi
[  PSIHOKOREKCIJAS GRUPU VEIDI ] Vispārzinātniskā
orientācija vai pieeja
Geštaltpsiholoģiska J-- ļ   Geštaltgrupas   ļ

Psihoanalītiska

Artterapija      I
Ķermeniskā terapija
Transaktā [ analīzes terapija

Psihosinteze

Kognitīvā

T grupa

Humānistiskā    J----- Tikšanās grupa

 

Sociometriska
{Sociāli biheivioristiskā

34.
и
Psihodrāma
Izmaiņas treniņa grupas

Šī klasifikācija nepretendē uz pilnību un uzskatama par nosacītu, tomēr ļauj lasītājam sākotnēji sistematizēt pietiekami plašo jomu, kas bieži grupu psiholoģijā krustojas.
312

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Geštaltpsiholoģiskā orientācija
Geštaltgrupas pamatoja amerikāņu — eiropiešu psihologs F. Perlzs (F. Perls). Neiropsihiatra izglītību viņš ieguva Berlīnē, kopā ar K. Horneju (K. Homey) strādāja par praktizējošu ārstu — psihiatru, izmantojot psihoanalīzes metodoloģiju. Pēc tam F. Perlzs 1933. gadā aizbrauca uz Dienvidāfriku, kur sāka novērsties no psihoanalīzes principiem un nosliekties uz galvenajiem geštaltpsiholoģijas viedokļiem. 1946. gadā viņš devās uz ASV, kur pamatā veidojās viņa oriģinālā koncepcija. 1969. gadā F. Perlzs aizbrauca uz Kanādu un tur tajā pašā gadā mira.
F. Perlzs līdz 60. gadiem nodarbojās ar individuālo terapiju. Tomēr grupas locekļu darba organizēšanas procedūra atšķīrās no citām psihokorekcijas grupām. Ja parasti grupās savstarpēji sadarbojas visi to dalībnieki, tad viņa grupās vadītājs sadarbojas tikai ar vienu brīvprātīgo dalībnieku, kas atrodas uz «karstā krēsla». Pārējie grupas dalībnieki vēro visu mijiedarbības procesu — kā grupas vadītājs savstarpēji sadarbojas ar minēto dalībnieku. Tādēļ jebkurš loceklis var sevi identificēt ar to, kurš sēž «karstajā krēslā», un atbilstoši novērojumiem izraisīt sevī spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus, un rezultātā mainīt savu personību.
Šai procedūrai bija savs teorētiskais pamatojums, kurā tika iesaistīti pieci pamatviedokļi, kas aizgūti no geštaltpsiholoģijas. īsi izanalizēsim galvenos. Teorētiskais pamats bija divu geštaltpsiholoģijas likumu «figūra — fons» un «šeit un tagad» sakarība.
No iepriekšējā materiāla atcerēsimies, ka geštaltpsiholoģija pētīja uztveres likumus. F. Perlzs tos attiecināja uz personību kopumā un it īpaši — uz emocionālo un motivācijas sfēru.
Savas koncepcijas teorētiskajā pamatojumā F. Perlzs nozīmīgāku vietu ierāda geštalta likumam «figūra— fons». Paskaidrosim to ar piemēru. Gatavodamies eksāmenam, students lasa grāmatu. Kādā brīdī viņam rodas jauna vajadzība — jūtams izsalkums. Sākotnēji gatavošanās eksāmenam personības saturā bija galvenais geštalts, tātad «figūra», bet viss pārējais — «fons». Kad priekšplānā izvirzās vajadzība pēc ēdiena, tā kļūst par «figūru», bet «fonā» paliek gatavošanās eksāmenam. Students akcentē savu uzmanību uz minēto vajadzību, un tā kļūst par viņa uzvedību tieši ietekmējošu motīvu. Tiklīdz šī vajadzība ir apmierināta, geštalts zaudē savu nozīmi un sākas citas «figūras» meklējumi no personības apkārtējā «fona». Tādēļ visa personības dzīvesdarbība priekšstatīta kā geštaltu pārmaiņus formējums un pabeigšana.
Kas notiks, ja geštalts netiks pabeigts? Kā «figūra» var parādīties emocionāli pārdzīvojumi: naids, sarūgtinājums, prieks, mīlestība u. с Šie pārdzīvojumi ilgu laiku var saglabāties kā noturīgas «figūras», daudzveidīgajā «fonā»
313

Aleksejs Vorobjovs
analizējot visu parejo. Tapec geštaltgrupa «figūra» ir jutas, kuras izraisa uz «karstā krēsla» sēdošajam dalībniekam, līdz ar to pabeidzot geštaltu. Šajā sakarā vadītāja uzdevums ir aktualizēt treniņa dalībniekam nepabeigtos geštaltus, kas radušies viņa dzīves gaitā. Izmantojot geštaltmetodes, šos nepabeigtos geštaltus cilvēkam var padarīt par saprotamākām «figūrām» un tad jūtas, kas rada šos geštaltus, iespējams izpaust, bet paši geštalti kļūst slēgti. Sākas jaunu «figūru» meklējumi cilvēka apkārtējā «fonā», sākas darbs, kas saistīts ar citam svarīgām problēmām.
Otrs nozīmīgs geštalts, ko pielietoja F. Perlzs, ir geštalts «šeit un tagad». Geštaltpsiholoģijā galvenais viedoklis ir notiekošā apzināšanās un koncentrēšanās uz tagadni.
Pamatojoties uz šo viedokli, F. Perlzs izklāstīja triju koncentrēšanās zonu esamību katram cilvēkam: iekšējo, ārējo un vidējo.
Koncentrēšanās iekšējā zona cilvēkam nodrošina dabisko vajadzību un apstākļu apzināšanos. Mums kļūst auksti — uzvelkam mēteli, jūtam izsalkumu — paēdam utt.
Ārējā zona apstrādā subsensoros un sensoros signālus, tos neanalizējot. Spilgtas gaismas uzliesmojuma dēļ aizveram acis, spēcīgu skaņu un trokšņu dēļ attālināmies no to avota.
Koncentrēšanās vidējā zona (vai, kā F. Perlzs to nosauca, «fantāzijas zona») iekļauj zināšanas un pārliecību, iztēli un domāšanu, viedokļus un visus intelektuāli saprātīgās darbības produktus.
Pēc F. Perlza domām, neirozes izraisa tas, ka cilvēks lielā mērā nosliecas savu uzmanību pievērst geštaltiem un konstruēt tos vidējai zonai, ignorējot iekšējo un ārējo zonu. Tāda uzmanības akcentēšana, koncentrēšanās vidējai zonai, kas saistīta ar intelektuāli saprātīgo darbību, neizbēgami «aizved» cilvēku vai nu pagātnē, vai nākotnē, turklāt ignorējot tagadni. Tādējādi cilvēks sāk zaudēt pielāgošanās, adaptācijas mehānismu attieksmē pret tagadni, pret to, kas šobrīd notiek. Tas viss kopumā rada nepabeigtu geštaltu tapšanu, «figūras» izšķīdināšanos, dziļus emocionālos pārdzīvojumus.
Tādēļ viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem geštaltgrupu locekļu darbības organizēšanā ir iemācīt viņus izvairīties no ekskursiem pagātnē, veidot nākotnes plānus un fiksēt tagadni.
Šajā sakarā visi treniņu vingrinājumi būs virzīti uz tagadnes, šā laika sprīža, fiksēšanu. Pārejot uz «karstā krēsla» etapu, vingrinājumi tiek organizēti tā, lai brīvprātīgais sīki un apzināti verbalizētu savus emocionālos pārdzīvojumus pašreizējā momentā. Līdz ar to viņš it kā veido pabeigtus geštaltus. Visi pārējie grupas dalībnieki identifikācijā ar viņu dzīvo tam līdzi un sniedz psiholoģisku atbalstu. Uz šā procesa pamatiem visiem grupas locekļiem aktualizējas geštaltu
314

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
pabeigšanas process un to apzināšanās, kas paaugstina viņu vispārīgo briedumu.
Psihoanalītiskās tradīcijas psihokorekcijas grupu organizēšanā ir ļoti daudzveidīgas un plašas. Mēs paliksim tikai pie nozīmīgāko koncepciju īsas analīzes.
Psihoanalītiskā orientācija
Artterapiju (angl. art therapy — terapija ar mākslu) kā darba metodi ar slimajiem sanatorijās 1938. gadā sāka izmantot A. Hills. Mūsdienu artterapijas metodoloģijā ir divi virzieni: psihodinamiskais un humānistiskais.
Psihodinamiskā virziena pamatā ir Z. Freida un K. Junga ideja, ka zīmējumiem, tāpat kā sapņiem, ir skaidrs, redzes tēlos iztēlots un simboliskā saturā noslēpts, neapzinātu procesu noteikts saturs. Savukārt sublimācija kā sociālo impulsu vājināšanas mehānisms, pateicoties tam, ka katra grupas dalībnieka daiļrades rezultātus atzīst apkārtējie, ļauj viņam pievārēt satraukumu un palielināt savu adaptivitāti. Pēc Z. Freida domām, viena no sublimācijas formām varētu būt daiļrade. Mākslinieciskās daiļrades saturā katrs cilvēks var transformēt savas fantāzijas un mākslinieciskos tēlus.
Svarīgs grupu darbības organizācijas nosacījums ir katra grupas locekļa brīvu asociāciju izmantošanas iespēja.
Viens no izplatītākajiem grupu artterapijas paņēmieniem ir kolektīvā zīmēšana, t. i., uz kopējas papīra lapas vai audekla katrs grupas dalībnieks zīmē visu, kas vien ienāk prātā, papildinot cits citu. Pēc tam dalībnieki komentē uzzīmēto, bet grupas vadītājs palīdz komentārus organizēt.
Artterapijas humānistiskais virziens tēlotāja mākslu uzskata par katra grupas dalībnieka pašrealizācijas un radošā potenciāla attīstības paņēmienu. Šajā gadījumā svarīgs ir pats daiļrades process, nevis slēptā tā rezultātu semantika. Daiļrades procesa organizācijas formas var būt ļoti dažādas — no individuāliem un diādiskiem uzdevumiem līdz kopīgiem uzdevumiem visai grupai. Piemēram, pazīstamā artterapijas pārstāve D. Raiņa (D. Rhyne) savu klientu darbā izmanto dažādus materiālus: mālu, krāsas, plastilīnu, līmi, krītu u. с Darbs ar šiem materiāliem organizēts kā secīga darba formu maiņa.
Vispirms katrs grupas dalībnieks zīmējot vai veidojot identificējas. Pēc tam seko diādiska forma, kad katrs dalībnieks zīmē diādes, piemēram, sava partnera portretu, kuru vēlāk katrs grupas loceklis komentē.
315

Aleksejs Vorobjovs
: Grupas vadītāja darbības svarīgs etaps ir diāžu, kuras portreti apvienoti ar dažādām personības īpašībām, veidošana. Piemēram, kautrīga vīrieša un . enerģiskas sievietes portreti u. tml.
Trešais etaps var būt veidošana vai zīmēšana ar mērķi izpētīt starppersonu attiecības grupā vai aplūkot sevi telpā un laikā. Tāpēc humānistiskā pieeja izmanto intensīvās individuālās vai grupu terapijas procedūru.
Nereti artterapiju izmanto kā tradicionālās terapijas palīglīdzekli un kā patstāvīgu psihoterapijas metodi.
Ķermeniskās terapijas kā psihoterapeitiskas procedūras pamatlicējs bija Vilhelms Raihs ĢV. Raich). Būdams Z. Freida sekotājs, viņš izstrādāja savu personības teoriju un uz tās pamata — psihoterapeitisko procedūru.
Personības saturu zinātnieks aplūkoja kā vienotu aizsardzības struktūru, kuru nosaka libido. Viņš ievieš ģenitālās personības jēdzienu.
Cilvēks, pēc zinātnieka domām, ir ģenitāla personība tad, ja attīstības procesā viņš savu Edipa kompleksu ir pārstrādājis tā, ka nav nekādas nepieciešamības to ne mainīt, ne apspiest. Tāpēc ģenitāla personība brīvi pārdzīvo orgasmu, turklāt izstumj visus liekos libido. Bet attīstības noviržu gadījumā cilvēkam veidojas aizsargbruņas. Zinātnieks apgalvojis, ka katrai personiskajai aizsargpozīcijai atbilst muskuļu pozīcija jeb bruņas. Viņš izdala un aplūko 7 cilvēka ķermeņa bruņu segmentus: acu, orālo, kakla, krūšu, diafragmas, vēdera un iegurņa segmentu.
Acu bruņu segments veidojas agra bērnībā agresīvu un bailes izraisošu vides izpausmju uztverē. Tas izpaužas pieres muskulatūras nekustīgumā, «tukšā», «stīvā» skatienā. Sagraut šīs aizsargbruņas var uz pieres muskuļa un acu pagrieziena muskuļa kustības palielināšanas pamata.
Orālais bruņu segments ietver mutes, zoda, kakla un galvas mugurpuses muskuļus. Šie muskuļi kontrolē raudu, grimašu, vēlmes kost un zīst izpausmes. Aizsargbruņas visus šos muskuļus var sasprindzināt vai atslābināt.
Sagraut šīs bruņas var uz raudu, lūpu kustību, grimašu utt. imitācijas vingrinājumu pamata.
Kakla bruņu segments ietver kakla un mēles muskuļus un pārvalda dusmu un raudu savaldīšanu. Šīs bruņas var sagraut treniņos, kuri saistīti ar kliegšanu, bļaušanu, brēkšanu, spiegšanu utt.
Krūšu bruņu segments ietver krūšu, plecu, krūšu kurvja, lāpstiņu, roku un plaukstu muskuļus. Šī segmenta muskuļu sasprindzināšana ļauj apslapēt smieklus, dusmas, raudas, skumjas, vēlmes. Galvenais apslāpēšanas mehānisms ir elpas aizturēšana. Tāpēc bruņu sagraušanu var īstenot, pamatojoties uz elpošanas vingrinājumiem, kuros elpošanas cikla sākums un beigas ir pilna izelpa.
316

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Ir an roku un plaukstu vingrinājumi — sitienu, priekšmetu pārciršanas utt. imitācija.
Diafragmas bruņu segments ietver diafragmas, kuņģa, iekšējo orgānu un mugurkaula apakšējās daļas muskuļus. Par šo bruņu klātbūtni liecina mugurkaula izliekums uz priekšu. Šis segments apslāpē stipras dusmas un niknumu.
Sagraut šīs bruņas var ar speciāli izstrādātu elpošanas vingrinājumu palīdzību.
Vēdera bruņu segments apvieno vēdera un muguras muskuļus. Par šo bruņu klātbūtni signalizē bailes no kutināšanas. Sagraut šīs bruņas var ar speciāliem vingrinājumiem.
Iegurņa bruņu segments ietver visus iegurņa un kāju muskuļus. Jo stiprākas bruņas, jo vairāk iegurnis izvirzīts atpakaļ, ko uzreiz var ievērot pēc gūžām. Iegurņa bruņas apslāpē satraukumu, dusmas un baudu. Šīs bruņas var sagraut ar vingrinājumiem, kuros iekļautas iegurņa kustības, speršanas ar kājām imitācija u. с
Pēc zinātnieka priekšstatiem psihoterapeitiskās procedūras būtība ir elpas nostādīšana grupas dalībniekiem, dažāda veida saspringtu pozu, kustību vingrinājumu izpildes, dažāda veida fizisko kontaktu realizācija grupas locekļu starpā.
Balstoties un V. Raiha teoriju, izstrādātas dažādas psihokorekcijas organizācijas pieejas. Tās ir: A. Louena (A. Lowen) un Dž. Pjerrakosa (D. Pierrakos) bioenerģē-tiskā analīze, F. Matiasa Aleksandera (F. Mathias Alexander) tehnika, M. Feldenkreisa (M. Feldenkrais) metode u. с
Transakcijas analīzi kā grupveida psihokorekcijas procedūru izstrādāja Sanfrancisko psihiatrs Ēriks Bērns (E. Berne). Transakcijas analīzes pamatā ir Id (Ego) struktūranalīze. Ego stāvokļos tika izdalīti noturīgi uzvedības modeļi (pattern): Vecāks, Pieaudzis, Bērns.
Grupas terapijas organizācijā tiek izmantoti E. Berna ieviestie transakcijas, spēļu un scenāriju jēdzieni.
Transakcija — divu partneru Ego stāvokļu mijiedarbību maiņa. Mijiedarbību maiņa notiek speciāli organizētā laikā un vietā, t. i., spēlē, kurā katram grupas loceklim radīti apstākļi, lai īstenotu savu scenāriju — cilvēka dzīves stratēģisko, ģenerālo līniju. Scenārijs sāk veidoties agrā bērnībā (Bērns), slīpējas un papildinās ar transakcijām visa mūža garumā. Cilvēka scenārijs izpaužas viņa žestos, pozās, balss intonācijas, manierēs utt.
Viss transaktās analīzes process ietver sevī vairākas procedūras.
Kontakta procedūra. Visas procedūras sākums ir kontakta izstrādāšana. Šajā etapā katrs grupas loceklis formulē savu galveno mērķi, piemēram, samazināt konfliktēšanu darbā vai ar ģimeni utt.

317

J

Aleksejs Vorobjovs
Nākošajā grupas darba etapa tiek veikta Id (Ego) stāvokļu, transakciju, spēļu un scenāriju analīze. Šajā gadījumā vadītājs izmanto darba ar grupu 3 virzienus:
       vārdu, žestu, mīmikas, pozu analīzes māku veidošana;
       transakciju analīzes māku veidošana;
       nepieciešamās transakcijas plānošanas un translācijas māku
veidošana.
Nodarbību gaitā vadītājs analizē grupas locekļu savstarpējās transakcijas, to iedarbību.
Vēl viena transakcijas analīzes svarīga procedūra ir scenāriju analīze un pārorientācija.
Galvenais treniņa uzdevums ir tā dalībnieku dzīves scenāriju «pārrakstīšana». Dzīves scenāriju izpētei vadītājs bieži vien izmanto E. Berna izstrādāto aptaujlapu ar daudziem tajā iekļautajiem jautājumiem: «Kā dzīvoja jūsu vecāki?», «Kāds ir jūsu vecāku kredo?», «Kādas bija savstarpējās attiecības ģimenē?» utt.
Balstoties uz ģimenes savstarpējo attiecību vērtējumu, vadītājs analizē katra dalībnieka «Bērns» un «Vecāks» transakcijas tipisko scenārija arhitektūru un izstrādā individuālo koriģējošo scenāriju.
Uz Ego stāvokļu struktūranalīzes pamata tiek noskaidrotas katra dalībnieka domāšanas, jūtu, uzvedības paterna, kuras tiek apvienotas tipiskās personību «Vecāks», «Pieaugušais», «Bērns» struktūrās. Funkcionējot tās izpaužas kā kritiskais «Vecāks» vai rūpīgais «Vecāks», Ego stāvoklis ietver brīvo «Bērnu» un adaptēto «Bērnu».
Veiktā struktūranalīze ļauj konkretizēt katra treniņa dalībnieka dzīves scenāriju korekciju.
Psihosintēze, kuras autors ir itāļu psihiatrs R. Asadžoli {R. Assagioli) (1888—1974), ir gan individuāla, gan grupas korekcijas procedūra. Uzdevumi grupai psihosintēze rada drošu vidi katram dalībniekam un ļauj atklāt savu dziļi personisko, nebaidoties, ka viņu nosodīs vai izsmies. Katra dalībnieka uzdevums — pārdzīvot to, ko piedāvā vadītājs un salīdzināt savus pārdzīvojumus ar citu grupas dalībnieku pārdzīvojumiem.
Pati psihosintēzes organizācijas procedūra pēc sava satura (dažādiem psihoterapeitiem) var būt dažāda, tomēr visbiežāk tā tiek veidota, pamatojoties uz 12 klasiskajiem (pēc R. Asadžoli domām) vingrinājumiem. Veiksim īsu to analīzi.
1.  «Darba burtnīcas» vai «dienasgrāmatas» aizpildīšana, kurā tiek
fiksēti visi pārdzīvojumi, vērtējumi, domas, sapņojumi utt.
2.           Uz pašapziņas attīstību virzītie vingrinājumi «Kas es esmu?»
3.           Subpersonību pārskats. Par subpersonībām R. Asadžoli dēvēja ļoti
daudzos psiholoģiskos veidojumus ar savu lomu piepildījumu, kurš
318

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
dzīvē reāli nerealizējas. Piemēram, par subpersonībam varētu būt Dons Žuans, Meklētājs, Ķīveklis, Skopulis utt.
4.    Pretidentifikācijas vingrinājumi. Šie vingrinājumi virzīti uz pašam
sevis apzināšanās pretidentifikācijas stāvokļa apgūšanu, sevis kā Es
apzināšanos. Piemēram, šie vingrinājumi tiek veidoti uz šādu
apzināšanos:
Man ir ķermenis, bet es neesmu ķermenis. Man ir prāts, bet es neesmu prāts. Man ir jūtas, bet es neesmu jūtas.
5.            Pašidentifikācijas vingrinājumi. Šo vingrinājumu mērķis ir iemācīties
identificēt savu Es pret augstāko Es.
6.            Iekšējā dialoga vingrinājumi virzīti uz sevī un katrā cilvēkā esošo
iespēju, gudrības avotu apzināšanās spēju apguvi. Šī spēja «savienojas»
ar «Gudrā sirmgalvja» arhetipu.
7.            Nepieciešamās īpašības attīstošie vingrinājumi. To mērķis —
individuālo personisko īpašību attīstību sekmējoša iekšējo iespēju
radīšana. Piemēram, tā varētu būt īpašības «miers» attīstības
procedūra.
8.            Virspersoniskās īpašības attīstošie vingrinājumi. Šie vingrinājumi
virzīti uz tādu augstāko morālo īpašību attīstību kā cildenums,
uzticība, labsirdība, sapratne u. с
9.            Vingrinājumi ar «ideālo modeli» paredz iztēles izmantošanu un
attīstību. Uz speciāli izstrādātu vingrinājumu pamata katrs dalībnieks
veido savu ideālo modeli, par ko viņš var un īstenībā varētu kļūt.
10.        Vingrinājumi «psihosintētiskā autobiogrāfija». Piedāvātās darba
formas pamatmērķis — apzināšanās, ka pagātne nosaka tagadni un
kā, pēc dalībnieka domām, tā var iespaidot viņa dzīvi nākotnē.
11.        Vingrinājumi «rozes ziedēšana» veidoti uz identifikācijas ar sabiedrībā
pieņemtajiem augstākajiem garīgajiem simboliem pamata. Piemēram,
augstākais skaistuma, garīguma un gudrības simbols Indijā ir lotosa
zieds, Eiropā — roze utt.
12.        Vingrinājumu «augstākā Es» vai ontoloģiskās (gr. ontos — tīrs, īsts)
realitātes attīstības mērķis ir transpersonālo pārdzīvojumu un Es
sajūtu attīstība.
S.c,
Kognitivā orientācija
Tgrupas (treniņa grupas) 1946.—1950. gadā ieviesa K. Levins (К. Lewiri), iestrādājot grupu dinamikas teoriju un praksi. T grupu treniņa pamatmērķis
319

Aleksejs Vorobjovs
ir starppersonu mijiedarbības grupa apgūšana un mazajās grupas norisošo procesu izpēte. Grupā, kuru vada treneris, ir 10—15 cilvēki. Treneris organizē pašprezentāciju— katra grupas locekļa uztveri un novērtēšanu darbībā un viņu darbības rezultātus grupā.
Otrs obligāts šī procesa elements ir atgriezeniskā saite.
T grupa aplūkojama nevis kā mehāniska tās atsevišķu locekļu summa, bet kā savstarpēji atkarīgu attiecību sistēma, un tikai pie šī nosacījuma noris katra grupas locekļa personības attīstība, apzinoties sevi un citus, kā arī grupā norisošos procesus. Tāpēc no visas grupas izejošā un līdz katram tās loceklim nonākošā atgriezeniskā saite palīdz izveidot vienotu veselumu. Tā var izpausties tādā formā kā, piemēram, — «tu mani jau divreiz pārtrauci» vai «šī ir mana doma» u. tml.
Trešais obligātais mācīšanas mācīties elements ir eksperimentēšana. Eksperi-mentēšana ir jaunu paņēmienu un stratēģiju grupas kopējo uzdevumu risināšanā konstatēšana un aprobācija. Bet, pastāvot atgriezeniskajai saitei, kas raksturīga katram grupas loceklim, eksperimentēšana tiek mērķtiecīgi orientēta uz grupas darbības efektīvu risināšanu.
Svarīgs T grupas darba nosacījums ir «te un tagad». T grupa ir starppersonu mijiedarbības māku attīstības un noslīpēšanas laboratorija.
Kā tiek organizēts darba process T grupā?
Piemēram, treneris grupas locekļiem dod uzdevumu — izveidot efektīvu biznesa kompānijas modeli. Viņš arī nosaka, kādas grupas normas var tikt izmantotas, nosaka dalībnieku iesaistīšanās pakāpi, lēmuma reprezentācijas formu utt. Pēc tam grupa mēģina risināt piedāvāto uzdevumu patstāvīgi.
Izvirzītā uzdevuma kolektīvam risinājumam jāorganizē ne tikai lietišķās, bet arī komunikatīvās attiecības, kuras tās kontrolē un mērķtiecīgi orientē. Tāpēc katram grupas loceklim nepieciešamas komunikatīvās mākas — uzvedības apraksta, jūtu attēlošanas, aktīvas klausīšanās, konfrontācijas mākas.
Uzvedības aprakstīšanas māka komunikatīvajā grupas locekļu mijiedarbībā nepieciešamas, lai varētu mutiski komentēt katra grupas locekļa darbību kopīgā uzdevuma risināšanā. Šajā gadījumā attīstās vērīgums un atgriezeniskās saites, kā šo māku pamata, precizitāte.
Jūtu attēlošanas māka izpaužas precīzā sava iekšējā stāvokļa pašnovērtēšanas spējā un prasmē šo stāvokli raksturot un izteikt visiem grupas locekļiem. Uz tā pamata attīstās katra grupas locekļa spēja izprast savas jūtas un visu grupas locekļu pārdzīvojumus.
Aktīvas klausīšanās māka paredz spēju uzmanīgi un izprotoši uztvert un izprast cita cilvēka teikto. Attīstīt šo spēju var tikai kopdarbībā, kad partnera izteiktā doma var ietekmēt visa uzdevuma izpildi.
320

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru