Bezmaksas referāti skolai: SOCIĀLĀ psiholoģija 11

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

	Г ORIENTĀCIJA 1		■—
			■—	¹—-^
interakcionistiskā	biheivioristiskā	kognitivā		sociometriskā
J ♦ referentes grupas ♦ lomu ♦ simboliskā interakcionisma	ļ Teorijas ļ ♦ diādiskās ♦ sociālās mijiedarbības salīdzināšanas ♦ komunikatīvo aktu ♦ kongurences ♦ preceptīvās integrācijas

Mazās grupas teorijas interakcionistiskajā orientācijā

Interakcionistiskajai orientācijai ir pietiekami plašas, «izskalotas» robežas, bet tajā var izdalīt trīs galvenās orientācijas: referentās grupas teorijas, lomu teorijas, simboliskā interakcionisma teorijas.

Visu šo teoriju teorētiskā bāze ir Dž. Mīda (G. H. Mead) sociālpsiholoģiskā koncepcija. Galvenā premisa šajā koncepcijā ir tā, ka jebkurš sociālais process nozīmē lielu daudzumu mijiedarbību summu starp indivīdiem grupās, sabiedrībā. Šis viedoklis izriet no Dž. Mīda priekšstatiem par personības struktūru. Pamatodamies uz amerikāņu psiholoģijas pamatlicēja V. Džeimsa (W. James) uzskatiem par personību, kuros bija precizētas trīs tās bāzes apakšstruktūras — fiziskais Es, garīgais Es, empīriskais, sociālais Es —, Dž. Mīds ievieš galveno personības apakšstruktūru — «vispārinātais cits». «Vispārinātā cita» satura organizēšanas mehānismus nosaka indivīda mijiedarbības rezultāti grupā. Daudzi zinātnieki šos mehānismus iedomājas diezgan dažādi. Tādējādi rodas atšķirības konkrētās grupu teorijās.

Referentās grupas teorijas

Termins «referents» cēlies no latīņu referens — vēstošs. Pirmoreiz terminu «referentā grupa» lietoja amerikāņu sociālais psihologs H. Haimans (H. H. Hymari)

251

Aleksejs Vorobjovs

1942. gadā. Pēc zinātnieka domam, referentā grupa, kas personībai ir etalons, uzskatāma gan par reāli eksistējošu, gan par subjektīvi iedomājamu. Pēdējā gadījumā grupas sastāvs tiks nodrošināts ar komplektu, kas nozīmīgs dažādu reālo grupu locekļu personībai. Analizēdams referentās grupas skaitlisko sastāvu, H. Haimans secina, ka tas var būt robežās no četriem līdz deviņiem cilvēkiem. Galvenā funkcija, ko pilda referentā grupa, ir sevis salīdzināšana, sava statusa pašnovērtējums (t. i., ieņemamā vieta sabiedrības sociālajā struktūrā) attieksmē pret referentās grupas locekļiem

Dziļāk jēdzienu «referentā grupa» iztirzājis zinātnieks T. Ņūkoms (7! M. Newcomb). Šajā gadījumā referentās grupas definējums ievērojami mainās. Referentā grupa — grupa, kurai personība sevi pieskaita «psiholoģiski». Lai īstenotu «psiholoģisko» pierakstīšanos grupai, personībai nepieciešams piekrist tās mērķiem, vērtībām, uzvedības normām un formām kopumā un katram loceklim atsevišķi. Uz eksperimentālā darba pamata T. Ņūkoms konstatēja, ka pastāv pozitīvās un negatīvās referentās grupas.

Pozitīvā referentā grupa personībai ir grupa, normas, vērtības, orientācija, ko pieņem personība un kas cenšas tikt pieņemta no grupas puses.

Negatīvā referentā grupa ir tāda grupa, pret kuras normām un vērtībām nostājas personība un no kuras piederības tā tiecas izvairīties.

Būtiski uzskatus par referentās grupas funkcijām un nozīmīgumu personībai paplašinājis mūsdienu amerikāņu zinātnieks M. Šerifs (M. Sherif). Pēc viņa domām, šādas grupas galvenā funkcija ir tās normu un vērtību pārvēršanās personības sociālajās nostādnēs. Sociālās nostādnes, kā zināms, kļūst par personības pašnovērtējuma un visu vērtējumu, pasaules uzskata atskaites punktu.

Mūsdienu amerikāņu psihologs Dž. Kellijs (G. A. Kelly) 1952. gadā apkopoja būtiskākos uzskatus referentās grupas jomā. Attīstīdams personības konstruktu teoriju, viņš izmantoja konstruktīvā alternatīvisma filozofiskos pamatus. Konstruktīvā alternatīvisma galvenie viedokļi ir apgalvojumi par to, ka pasaulē nepastāv lietas, notikumi, attieksmē pret kuriem nevar būt divu vai vairāku domu. Šīs teorijas pamatviedoklis ir jēdziens «konstrukts». Personības konstrukts nozīmē cilvēka ideju, domu, uzskatus, kurus viņš izmanto, lai analizētu, izskaidrotu un paredzētu savas ikdienas dzīves situāciju. Personības konstruktu saturs bieži vien ir bipolārs. Bipolaritāte tiek nodota uz līdzības un kontrastu mehānisma pamata. Tā, piemēram, personības konstrukti var būt vērtējuma kategorijas «gudrs — muļķis», «labs — slikts», «mīksts — ciets» utt.

Personības konstruktu visas struktūras saturu un saskaņotību daudzējādā ziņā nosaka personības piederība referentajai grupai. Personību, pēc Dž. Kellija domām, ar referento grupu saista divi attiecību veidi — motivētās un perceptīvās. Tāpēc jebkura referentā grupa nodrošina divas funkcijas: normatīvo un salīdzinoši novērtējošo.

252

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Normatīva funkcija, ko realize referenta grupa, sekmē to, ka personība apgūst šai grupai atbilstošus uzvedības standartus un noturību to izpildē. Grupa to var sekmīgi īstenot tikai tad, ja grupā pastāv katra tās locekļa atalgojuma mehānismi konformisma gadījumā vai sodi par nonkonformismu.

Otra — salīdzinoši novērtējošā — funkcija nodrošina personībai atskaites punktu pašnovērtēšanā un visas apkārtējās pasaules novērtēšanā. Uz salīdzinoši novērtējošās darbības pamata, kura referentajā grupā kļūst par etalonu, personībai veidojas vērtību, sociālo nostādņu Es-tēla sistēma.

Referentā grupa var būt gan reāla locekļu grupa (tātad personība ir tās locekle), gan arī subjektīva, nereāla grupa, par kuras locekli personība cenšas kļūt vai kurai tā sevi pieskaita psiholoģiski. Tā, piemēram, subjektīvās, psiholoģiskās grupas piemērs varētu būt vadošo aktieru, sportistu vai līdzaudžu grupa, kurā gribētos iesaistīties.

Liels skaits eksperimentāli teorētisku pētījumu virzīti uz to, lai risinātu jautājumu par apstākļiem un mehānismiem referentās grupas izvēlē, ko izdara personība.

Mūsdienu psihologs R. Mertons (R. K. Merton) izdalījis virkni apstākļu, kas piespiež personību psiholoģiski izstāties no reālās, oficiālās grupas un mudina meklēt savu referento grupu ārpus tās robežām. Lūk, šie apstākļi:

• ja reālā grupa nodrošina aktīvu, pietiekamu prestižu ikvienam tās
loceklim, tad daudzi tās locekļi būs noskaņoti izvēlēties ārēji
prestižāku grupu;

• grupas locekļiem, kam starppersonu attiecību sistēmā ir zems statuss
(t. i., viņi tiek «atstumti»), diezgan spilgti izpaudīsies vajadzība
meklēt referento grupu, kurā viņi var rēķināties ar augstāku
statusu;

• iespējas personībai mainīt savu sociālo statusu un prestižu ļauj tai
izvēlēties grupu ar augstāku sociālo statusu;

• tās vai citas referentās grupas izvēle atkarīga no katra cilvēka
personības un individuālajām īpatnībām.

Rezumējot referentās grupas teorijas analīzes galvenos viedokļus, var norādīt uz lielo ieguldījumu, ko tie devuši personības mijiedarbības ar grupu, grupas ietekmes uz personības saturu un veidošanos izpratnē.

Grupas lomu teorijas

Mūsdienu grupu lomu teorija pamatojas uz Dž. Mīda koncepcijas galvenajiem viedokļiem. Viņš viens no pirmajiem sociālajā psiholoģijā ieviesa jēdzienu

253

Aleksejs Vorobjovs

«loma». Neraugoties uz to, ka šis jēdziens nebija pietiekami skaidri precizēts, zinātniskā interese par tā izmantošanu bija liela.

Jebkurai grupai ir «skatuve», uz kuras cilvēki izspēlē lomu scenāriju. Tieši grupa ir tā sociālā vide, kur top lomu saturs un kur tās tiek izspēlētas.

Šāds uzskats noteicis daudzu pētījumu gaitu un saturu, bet pietiekami plašā pētījumu spektrā var izdalīt virkni pamatproblēmu:

• jēdziena «loma» izpratne un aprakstīšana;

• personības «lomu» veidu klasifikācija;

• starplomu apmaiņas mehānismi grupās;

• starplomu konflikti.

Pirmais zinātnieks, kurš centās izprast lomu jēdzienu, bija Dž. Mīds. Par atbalsta punktu lomu rašanās mehānismu analīzē viņš pieņēma Č. Kūlija (С. Н. Cooly) ideju par «atspoguļoto Es» katrai personībai. «Atspoguļotā Es» būtību un tā izpausmes mehānismus Č. Kūlijs aprakstījis šādā veidā: «Līdzīgi tam, kā mēs spogulī redzam savu seju, figūru un apģērbu un kā tie izraisa mūsu interesi, jo pieder mums..., tā arī savā iztēlē mēs cenšamies iedomāties, kā citu cilvēku acīs atspoguļojas mūsu āriene, manieres, mērķi, rīcība, raksturs utt., un tas noteiktā veidā iedarbojas uz mums.» (5; 4)

Šāda viedokļa apjēgšana Dž. Mīdu noveda pie fenomena «cita lomas pieņemšana» izvirzīšanas. Šā fenomena galvenais mehānisms izpaužas tādējādi, ka ikvienai personībai ir prasme paskatīties uz sevi ar mijiedarbības partnera acīm. Šis fenomens ieguva refleksijas nosaukumu (lat. reflexio — pagriešanās atpakaļ).

Uz refleksiju pamata analizējot bērnu rotaļas un pēc tam cilvēku starppersonu mijiedarbību, Dž. Mīds ieviesa terminus «loma» un «sociālā loma». Tas pamudināja daudzus zinātniekus rast savu lomas definējumu. Vairākums no viņiem (R. Lintons (R. Lintori), E. Gofmans {E. Goffmari), Dž. Tibo (D. Tibo), Dž. Kellijs u. c.) secina, ka sociālā loma ietver trīs galvenos aspektus priekšstatos par uzvedību:

• cilvēku priekšstats par to, kā jāuzvedas tam, kurš ieņem noteiktu
sociālo stāvokli, statusu. Šajā gadījumā loma ir sabiedrībā pastāvošo
gaidu sistēma attiecībā pret cilvēka uzvedību noteiktā sociālajā
stāvoklī;

• cilvēka priekšstats par to, kā viņam jāuzvedas dažādās sociālajās
situācijās;

• cilvēka, kurš ieņem noteiktu stāvokli, reālā uzvedība, risinot dažādas
sociālās situācijas.

Šajā sakarā kļūst acīm redzams, ka lomu nosaka gaidu organizēšana no citu puses, paša cilvēka priekšstats un zināšanas par lomas «rāmjiem» un viņa reālā uzvedība tās ietvaros.

254

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Svarīgu ieguldījumu lomas un lomu mijiedarbības mehānismu izpratnē dod pētījumi par personības lomu uzvedības klasifikāciju. Lomu teorijās izmantots pietiekami daudz lomu klasifikāciju pēc dažādiem kritērijiem. Nosacīti var izdalīt lomu klasifikācijas trīs galvenos kritērijus.

Pirmais kritērijs ir tā sociālā vide, kurā izvēršas lomas saturs. Šī sociālā vide pastāv kontinuitātē: makrovide — mikrovide — personība. Šajā gadījumā ir šāds lomu sadalījums: «konvencionālās», «sociālās» vai «starppersonu», «formālās» un «neformālās».

Konvencionālās lomas dzīvo makrovide, un tās fiksētas sabiedrības lielākās daļas locekļu vienotā priekšstatā par uzvedību, kas jāizrāda šo lomu veicējiem. Tā, piemēram, valsts prezidents, ministrs, skolotājs pilda konvencionālu lomu, jo vairākumam valsts iedzīvotāju ir vienots priekšstats par šo lomu nesēju uzvedības saturu. Konvencionālās lomas var klasificēt pēc sociālajiem, šķiriskajiem un etniskajiem kritērijiem.

Sociālās vai starppersonu lomas pastāv mikrovide (t. i., reālajās grupās) un ir fiksētas nenoteiktākās formās ar lielu noviržu diapazonu gaidītās uzvedības izpausmēs no šo lomu nesēju puses. Vispirms lomu nesēju uzvedību «piekrāso» viņu individuālās un personības īpatnības un, no otras puses, nosaka pietiekami plašu priekšstatu spektru par lomas saturu kā iniciatoram, tā ari mijiedarbības dalībniekam. Tā, piemēram, priekšstatiem par vīra, sievas, mātes, brāļa un citu lomas saturu var būt pietiekami plašs konkrētu mijiedarbības dalībnieku priekšstatu diapazons.

Formālās lomas nosaka precīzāki un vienotāki priekšstati par šo lomu nesēju tiesībām un pienākumiem. Bieži vien šo lomu saturs fiksēts rakstiskā veidā. Tā, piemēram, precizētas skolotāja, pārdevēja, menedžera un citu tiesības un pienākumi. Turklāt formālās lomas ietver visu cilvēku mijiedarbības viengabalainu, ideālu hierarhiju kā makrosociālajos, tā mikrosociālajos veidojumos.

Formālās, t. i., stingri pierakstītās lomas izpilda reāli cilvēki. Katram no viņiem piemīt personības individuālās īpatnības, kuras var būt iniciatori dažām izmaiņām formālo lomu konkrētajā izpildē. Viņu individuālās īpatnības nosaka «izejas» tendences no formālo lomu izpildes ietvariem. Personības individualizētās formālās lomas bieži vien sauc par neformālajām lomām.

Lomu klasifikācijas otrs kritērijs pēc veidiem ir mijiedarbības dalībnieku intensīvās izpildes pakāpe.

Tā, piemēram, mūsdienu amerikāņu sociālais psihologs T. Sarbins (T. Sarbiri) izdala septiņas lomu izpausmes intensitātes stadijas. Domu izpausmes nulles stadija būs tādā gadījumā, kad cilvēks tikai skaitās kaut kādas lomas nesējs, bet pēc būtības to nepilda. Septīto stadiju nosaka cilvēka kaut kādas lomas

255

Aleksejs Vorobjovs

maksimāla un pastāvīga izpilde. Starpstadijas aptver visu cilvēka lomu izpausmes spektru — no profesionālajām līdz dzīves epizodiskajām.

Lomu trešo nosacīto klasifikāciju veicis amerikāņu mūsdienu zinātnieks R. Lintons. Viņš izdalījis aktīvās un latentās lomas. Jebkurš cilvēks kā sabiedrības loceklis ir liela, daudzveidīga lomu spektra atveidotājs, bet noteiktā brīdī viņš var izpildīt tikai vienu konkrētu lomu. Šo tieši darbojošos konkrēti attiecīgajā brīdī izpildāmo lomu R. Lintons nosaucis par aktīvo lomu. Visas pārējās lomas zinātnieks nodēvējis par latentām.

Lomu klasifikācijas analīzi uzskatāmi var parādīt shematiski.

			( LOMU KLASIFIKĀCIJA ]
			Klasifikācij		as kritēriji
Determinācijas īpatnības				Izpausmes pakāpe		Dominēšana laika
				1 1 Lomu veidi I i
				Augsti organizētās	Zemu organizētās	Aktīvās	Latentās

		\
Konvencionālās		Sociālas starp-. personu		Formālas	Neformālās


	1
(Gendera ) (Sociālās )(Etniskās )

Svarīga vieta grupas dzivesdarbibas izpratne no lomu teorijas pozīcijām ir lomu konfliktu problēmai. Šajā sakarā konkretizēti divi konfliktu tipi: starplomu un iekšlomu konflikti.

Ar lomu konfliktu vienmēr saprotama situācija, kad cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ nav spējīgs pilnīgi vai daļēji izpildīt piedāvātajai lomai izvirzītās prasības.

Lūk, faktori, kas ietekmē lomas izpildes kvalitāti un līdz ar to nosaka lomu konfliktu esamību un dziļumu:

• lomas satura zināšana, priekšstats par tiesībām un pienākumiem,
kas saistīti ar attiecīgo lomu;

• lomas reālās izpildes iemaņas un prasmes;

256

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

•

to iespēju mēru apzināšanas «izejai» no ietvariem, ko paredz lomas
saturs;

• sakritības (vai atšķirības) mērs savstarpējā sadarbībā esošu cilvēku
priekšstatos par lomu;

• stingrības pakāpe, ko izvirza tiem, kuri savstarpēji sadarbojas lomas
izpildē.

Starplomu konflikti saistīti ar prasību, kuras izvirzītas dažādām lomām, kuru nesējs ir pats cilvēks, nesavienojamību. Tā, piemēram, marginālā (lat. margo — gals, robeža) personība, t. i., personība, kas vienlaikus pieder dažādām polārām sociālajām grupām, atrodas starplomu konflikta stāvoklī. Marginālās personības stāvoklī parasti atrodas cilvēki, kuri ir jauktā, starpnacionālā laulībā un kuru vecāki pievēršas dažādām reliģijām, tradīcijām utt. Starplomu konflikti rada grūtības cilvēkam izvēlēties normas un vērtības, lomu saturu pēc dažādām nozīmēm, bet polārām — grupu satura ziņā.

Iekšlomu konflikts nosaka pretrunīgas prasības, ko vienas lomas nesējam izvirza dažādas sociālās grupas. Tā, piemēram, ievērojamāks iekšlomu konflikts rodas, kad cilvēki pilda gendera lomas. Ar gendera lomu saprotams gaidu — prasību komplekts, kas izvirzītas vīriešiem un sievietēm. Acīm redzams, ka gendera lomu saturs nosaka sabiedrības sociāli kulturālās īpatnības. Dažādās sociālās kopās un nacionālās kultūrās pastāv gendera lomu satura noturīgi stereotipi. Šie stereotipi fiksē vīriešu un sieviešu lomas attieksmē pret mājas darbu veikšanu, bērnu audzināšanu, izglītības ieguvi, piedalīšanos vadībā, sadalīšanu pēc specialitātēm.

Tā, piemēram, ASV lielo kompāniju augstākajā vadībā ir tikai 3% sieviešu, 97% ir apkopējas, 99% — sekretāres. Krievijā vairākums skolotāju un ārstu ir sievietes.

Pastāv kultūras, kur gendera lomu saturs ir ļoti stingri fiksēts. Paaugstinātas, stingras sabiedriskās prasības — normas neļauj lomu nesējiem iziet no to izpildes ietvariem. Tāds lietu stāvoklis bieži vien izraisa sarežģītus iekšlomu konfliktus. Cienījamajām lasītājām iespējams noteikt sava iekškonflikta mēru, kurš varētu viņām rasties, piemēram, pārbraucot no Latvijas uz Pakistānu.

Mūsdienu sociālais psihologs I. Hasans (/. Hassan) no Pakistānas Psiholoģijas nacionālā institūta sieviešu lomas prasības — normas apraksta šāda veidā.

Jauniete zina, ka vecākus nav iepriecinājusi meitenes piedzimšana, un viņa nedrīkst žēloties, ja netiek sūtīta skolā, jo paredzams, ka strādāt neies. Meitai māca būt pacietīgai, pašaizliedzīgai, paklausīgai. Ja arī laulība nebūs laimīga, vaina tiks uzvelta viņai. Ja kādam no viņas bērniem dzīvē neveiksies, viņa izrādīsies galvenā vaininiece. Bet tajos retajos gadījumos, kad sieva grib šķirties un ari dabū šķiršanos, viņas izredzes otrreiz apprecēties ir visai mazas, jo Pakistānas kultūra ļoti bargi attiecas pret šķirtajām sievām.

257

Aleksejs Vorobjovs

Ļoti daudz pētījumu lomu teoriju joma veltīti starplomu un iekšlomu konfliktu risināšanas paņēmienu analīzei. Nozīmīgākie pētījumi atspoguļoti mūsdienu psihologa E. Gofmana darbos. Viņš izstrādāja sociālās «dramaturģijas» koncepciju. Zinātnieks pamatojās uz to, ka ikviens cilvēks ir visdažādāko lomu nesējs. No otras puses, katram cilvēkam piešķirta spēja uz refleksiju (lat. reflexio — atspoguļošana), t. i., spēja paskatīties uz sevi mijiedarbības partnera acīm. Refleksijas spējas attīstības līmenis cilvēkam nodrošina lomas labilo izpildi, kas ļauj viņam veidot pozitīvu imidžu, pozitīvu priekšstatu par sevi mijiedarbības partneru acīm, priekšstatu par to, ka viņš pareizi pilda konkrēto lomu.

E. Gofmans izstrādājis lomu uzvedības «tehnoloģiju», izmantojot teatrālus jēdzienus. Lomu mijiedarbībā svarīga vieta ir «avanscēnai». Tajā notiek stingra lomu izspēlēšana, jo «skatītāji» stingri «recenzē» lomu uzvedības saturu.

Avanscēna un lomu izspēlēšanas īpatnības tajā izraisa konfliktus, tāpēc no «aktiera» atkarīgs to saturs un dziļums, bet «aktiera» meistarību var paaugstināt ar speciālas treniņu tehnoloģijas palīdzību.

Grupu teorija simboliskajā interakcionisma

Simboliskā internacionālisma teorijas pamatus licis Dž. Mīds. Viņš izvirzīja «simboliskās komunikācijas» problēmu kā grupas funkcionēšanas pamatu. «Simboliskā komunikācija» nozīmē saskarsmi un mijiedarbību grupā ar neverbālo simbolu līdzekļu palīdzību: žestiem, mīmiku, pozu un pantomīmu. Šajā gadījuma grupas locekļus apvieno neverbālās informācijas nodošanas (kodēšanas) un atpazīšanas (dekodēšanas) procesi. Grupas saliedētība kļūs augsta tad, ja tās locekļiem būs neverbālās informēšanas kodēšanas un dekodēšanas iemaņas.

Šajā virzienā plašāk pazīstami ir H. Blumera (H. Blumer), M. Kūna (M. H. Kuhii), T. Šibutani (T. Shibutani) un citu autoru darbi. Tajos analizēta personības īpašību, pārdzīvojumu un attiecību saikne ar translācijas īpatnībām un neverbālajiem simboliem.

Šā virziena mūsdienu pētnieki apgalvo: tā kā cilvēks ir apzinīga būtne, viņam visi stimuli apzināti jānovērtē, iekams uz tiem atbild. Tādēļ sarunu biedra visu neverbālo zīmju pareiza izpratne grupā kļūst par starppersonu mijiedarbības psiholoģisko pamatu.

No otras puses, apstiprinās doma par to, ka translējamā neverbālā informācija pēc savas nozīmes var atšķirties no verbālās informācijas, no tā, ko cilvēks runā. Tā, piemēram, politisko kampaņu laikā politiķis, teikdams: «Es dedzīgi tiecos pēc dialoga ar jaunatni» pakrata rādītājpirkstu, bet pēc tam vicina dūri pār klausītāju galvām. Skaidri redzama informācijas nesakritība starp translējamo

258

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

verbāli apzināto un neverbāli neapzināto saturu. Neverbālo simbolu psiholoģiskās būtības zināšana var palīdzēt novērtēt verbālās informācijas patiesīgumu, izprast personības emocionālo stāvokli un tās īpašības, paaugstināt un pastiprināt verbālās informācijas atbilstību īstenībai.

Kā pierādījumu tam minēsim dažus piemērus no šā virziena zinātnieku praktiskajām izstrādēm.

Tā, piemēram, mūsdienu zinātnieks M. Ergails (Л/. Argyle) savā grāmatā «Starppersonu uzvedības psiholoģija» aprēķinājis, ka cilvēki cits uz citu skatās 30—60% no kopā pavadītā laika. Viņš tāpat norādīja, ka tad, ja divi cilvēki sarunas laikā viens uz otru skatās ilgāk par 60% laika, viņi vairāk interesējas viens par otru, nevis par to, kas tiek runāts. Ilgstošam acu kontaktam piemīt divas attiecību galējības — cilvēki ir iemīlējušies vai nežēlīgi pretinieki, gatavi kautiņam. Pēc acu kontakta īpatnībām zinātnieks cenšas noteikt mijiedarbības partneru intelektuālās īpatnības un viņu emocionālo stāvokli. M. Ergails norāda, ka cilvēkam ar abstrakto domāšanu saskarsmes procesā ar partneri būs vairāk acu kontakta nekā tam, kuram ir konkrēta, tēlaina domāšana. Ja cilvēks pārdzīvo naidu, agresivitāti vai pāriet aizsardzībā, acu kontakta ilgums parasti pieaug.

Šā virziena zinātnieki sīki izstrādājuši atbilstību starp cilvēku žestiem, pozu, personības un emocionālajām īpatnībām. Dž. Nirenberga (D. Nirenberģ) un G. Kalero (G. Kalero) grāmatā «Kā lasīt grāmatu gluži kā cilvēku» izanalizējuši cilvēku gaitas, rokas spiediena, pozu sistēmas saikni ar viņu personības īpatnībām, neverbālās jēgas translāciju.

Tā, piemēram, cilvēka gaita signalizē par emocionālajiem pārdzīvojumiem.

Daudzi personības raksturojumi, piemēram, atklātība, aizsardzība, novērtējums,

aizdomīgums, translējas ar roku, kāju un ķermeņa pozu. Atvērtas, izplestas

rokas signalizē par atklātu pozīciju, savukārt roku sakrustošana uz vidukļa

un vienlaikus sažņaugtas dūres — par cilvēka aizsardzības pozīciju.

Cilvēki, kuri ir sakrustojuši kājas, jums izrāda lielāku sāncensību, prasa pastiprinātu uzmanību. Ja sakrustotas arī rokas — jūsu priekšā patiesi ir sāncensis. Ja sieviete, sakrustojusi kājas, šūpo virsējo, tad tas liecina, ka situācija viņai apnikusi.

Grāmatas autori norāda, ka grūtāk interpretējami ir tie žesti, kas saistīti ar cilvēka domīgumu un pārdomām. Kaut ari šajā gadījumā viņi veic to analīzi.

Par personības neverbālās uzvedības izskaidrojošo mehānismu neapstrīdami kļūst tās lomu un sociometriskā būtība. Personības neverbālo simbolu saturs un arhitektūra atkarīga no tās lomu satura un ieņemamā statusa. Šos viedokļus pierādījis zinātnieks M. Kūns savā «personības pašnovērtējuma teorijā». Viņš

259

Aleksejs Vorobjovs

uzsvēris, ka personības operacionālo būtību nosaka ikvienas personības atbildes uz jautājumiem «Kas es tāds esmu?» un «Kas jūs tāds esat?».

Šajā sakarā M. Kūns izstrādājis (1950) «20 atbilžu testu par pašnovērtējumu» (Twenty statements self-attitude test). Šā testa būtība ir tāda, ka pārbaudāmajam 12 minūšu laikā vajadzēja atbildēt uz jautājumu «Kas es tāds esmu?». Turklāt tika uzsvērts, ka raksturojumi par sevi jāuzraksta tādā secībā, kādā tie «ienāk prātā».

Atbilžu analīzē M. Kūns izdalīja divas kategorijas. Uz pirmo kategoriju viņš attiecināja visus raksturojumus, kas nosaka sociālo statusu, lomu, piederību grupai, piemēram, «students», «vīrietis», «dēls», «ārzemnieks», «menedžeris», «vīrs» u. с Atbilžu otro kategoriju apvienoja personības pašnovērtējums, piemēram, «skaists», «gudrs», «laimīgs», «ekonomisks».

M. Kūna liela skaita pārbaudāmo atbilžu analīze lāva viņam atklāt virkni likumsakarību. Vidēji tika dotas 17 atbildes. Turklāt absolūtais atbildētāju vairākums pirmajā vietā lika raksturojumus, kas attiecās uz viņu sociālo statusu un lomām. Otrās kategorijas atbilžu daļēji nebija, vai tās nelielā skaitā tika aprakstītas beigās. Pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, zinātnieks secināja, ka cilvēka lomu un statusa pozīcijas pašnovērtējuma hierarhijā ir vadošās. Turklāt to saturu un sastāvu daudzējādā ziņā nosaka neverbālo zīmju izpausmes arhitektūra: personības žesti, mīmika, poza, pantomīmas.

Simboliskā interakcionisma teorija iekšgrupu mijiedarbības izpētē pastāv kā patstāvīgs virziens. Šās teorijas pietiekami heiristiski atklāj starppersonu mijiedarbības verbālās un neverbālās komunikācijas satura saiknes. Neverbālās komunikācijas satura nozīmīgums, prasme to izmantot, prasme «atšifrēt» divus partnerus saskarsmē paaugstina iekšgrupas dinamikas un grupas funkcionēšanas līmeni.

Grupa diādiskās mijiedarbības teorijas

Šajā virzienā pārsvaru gūst pieeja grupu procesu pētīšanai, kuru sākums meklējams klasiskā biheiviorisma teorijā. Kā zināms, pie klasiskā biheiviorisma šūpuļa stāvēja E. Torndaika (E. Thorndike) pētījumi par pamācīšanu «pozitīvās» atbalstīšanas, «apbalvošanas», «apmierinājuma» situācijā. Tādēļ par grupas locekļu mijiedarbības saturisko mehānismu kļūst apbalvojumu un sodu summa un veids, kurus ikviens grupas loceklis saņem mijiedarbībā ar katru tās locekli. Šajā gadījumā tiek aplūkota visu diādisko (priedēklis di... grieķu valodā nozīmē — divkāršs) mijiedarbību summa. Tādēļ diāde — pirmšūniņa, jebkuras grupas kodols. Bet grupa uzlūkojama par visu diāžu summu.

260

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Šajā virziena nozīmīgākie pētījumi ir Dž. Kellija un Dž. Homensa (G. C. Homans) darbi.

Dž. Kellijs un Ž. Tibo izstrādāja «iznākumu mijiedarbības teoriju». «Iznākumu» raksturo apbalvojumu un zaudējumu (izdevumu) daudzums, kurus grupas locekļi gūst mijiedarbībā. Savukārt tiek populēts viedoklis par to, ka diādiskā mijiedarbība efektīvi funkcionē tikai tad, ja ikviens diādes dalībnieks sev nodrošina apbalvojumus un samazina zaudējumus.

Apbalvojumu un zaudējumu lielumu nosaka divi faktori: ekzogēnais un endogēnais.

Eksogēno, tas ir, ārējo, cēloņu izraisāmo faktoru vajadzību vienotība, diādes dalībnieku nostādņu un vērtību līdzība vai atšķirības. Autori pierādīja, ka līdzība starp diādes pusēm domās, vērtībās, uzskatos, nostādnēs utt. jau sākotnēji mijiedarbībā atvieglina tām abām pozitīvu iznākumu sasniegšanu. Stiprais atšķirībās iniciēs distancētību mijiedarbībā. Diādē, kur mijiedarbības dalībnieku distance ir liela, katrs tās loceklis, nevarēs rēķināties ar pozitīva iznākuma gūšanu. Pašas distances tuvināšana prasa diezgan lielu iznākumu translāciju no katra diādes locekļa. Šie mehānismi rada grūtības kontaktu nokārtošanā draugiem pēc strīda.

Vēl viena svarīga īpatnība diādiskajā mijiedarbībā ir komplementaritāte vai papildinātība. Papildinātība mijiedarbībā paredz, ka ikviens diādes dalībnieks var nodrošināt to, pēc ka jūt vajadzību otrs dalībnieks, bet pats sev to nespēj panākt. Tādās attiecībās apbalvojumi abiem ir augsti, bet izdevumi — zemi, tādējādi iznākums abiem ir pozitīvs.

Tā, piemēram, zinātniskā projekta sagatavošanas gadījumā dominē katra tās dalībnieka individuālās spējas: viens labi zīmē, otrs dziļi analizē, trešais noformē un maketē utt. Ikviens mijiedarbības dalībnieks nodrošina pozitīvo iznākumu augstu līmeni.

Cita kategorija, kas katram grupas dalībniekam nodrošina apbalvojumus un zaudējumus, ir endogēnie faktori. Šie faktori rodas pašas mijiedarbības gaitā un tās gala produktā. Tā, piemēram, ja vienam diādes dalībniekam gribas klausīties skaļu mūziku, bet otram jāgatavojas nodarbībām, šāda mijiedarbība rada maksimālus zaudējumus katram no viņiem. Zaudējumu līmeni var mazināt tikai viena mijiedarbības dalībnieka uzvedības maiņa.

Svarīgs minēto zinātnieku teorijā ir viedoklis par to, ka ikvienam mijiedarbības dalībniekam darbojas divi iznākumu novērtējuma mehānismi: iznākumu salīdzināšanas līmenis un alternatīvu salīdzināšanas līmenis.

Iznākumu salīdzināšanas līmeni nosaka visu pozitīvo iznākumu vidējais lielums, kurus cilvēks guvis iepriekšējās attiecībās ar citiem. Tādēļ «salīdzināšanas līmenis» ir cilvēka subjektīvais, vidējais etalons. Jebkura turpmākā mijiedarbība tiks salīdzināta ar šo vidējo etalonu. Mijiedarbība diādē tiks veicināta, ja katrs

261

Aleksejs Vorobjovs

tas dalībnieks novērtēs iegūstamos iznākumus gan ka atbilstošus salīdzināšanas līmenim, gan arī augstākus par to. Pretējā gadījumā diāde izirst vai tās dalībnieki palielina mijiedarbības distanci.

Alternatīvu salīdzināšanas līmeni nosaka iznākumu novērtējums visās diādiskajās mijiedarbībās, kas veidojas grupā. Šis mehānisms katram grupas dalībniekam nodrošina iznākumu novērtējumu un uz tā pamata tādu diāžu izvēli, kurās var gūt pozitīvus iznākumus. Visas diādiskās mijiedarbības ar negatīviem iznākumiem zūd.

Šās pieejas autori izstrādāja eksperimentālu procedūru, lai grupas diādēs izmērītu visu iznākumu sistēmu. Šās procedūras nosaukums— iznākumu matrica. Pati iznākumu matricas būtība ir aizgūta no rotaļas teorijas matemātiskās analīzes — jauna virziena matemātikas zinātnē.

Piemēram, kā iznākumu matricu izmantosim «cietumnieka dilemmas» situāciju. Šī uzskatāmā situācija savu nosaukumu ieguvusi no literatūras par rotaļu teoriju. Saturiski tā tiek parādīta šādā veidā.

	А, А₂
	\ + 1	N. +2
в,	N.
	+ 1 \^	-2 N.
	\^ -2	N. -1
	+ 2 \^	-1 N.
	58. zīm. «Cietumnieka
	dilemmas» situācijas.

Divus ieslodzītos tur aizdomās par kopīgi izdarītu noziegumu. Abi ievietoti atsevišķās kamerās. Katram no viņiem ir iespēja — atzīties vai neatzīties izdarītajā noziegumā. Grafiski iznākumu matricas saturu var iedomāties šādā veidā (skat. zīm.).

Uz parādītās matricas pamata var izanalizēt šās diādes locekļu visas uzvedības reakcijas un iznākumus. Tā, piemēram, ieslodzītajiem ir zināms, ka tad, ja abi neatzīsies, viņus atbrīvos. Tāds iznākumu sadalījums apzīmēts ar kreiso augšējo kvadrātu, un iznākumu sadalījums būs šāds: A, = + 1; B, = + 1 (kur A — iznākums, ko iegūst pirmais ieslodzītais, В — otrs). Šajā gadījumā abi ieslodzītie nodrošina pozitīvus, bet ne maksimālus iznākumus. Ja abi apcietinātie atzīstas, viņi saņem nenozīmīgu sodu. Iznākumu sadali matricā parāda labais apakšējais kvadrāts, un sadalījums būs šāds: A₂ = - 1; B₂ = - 1. Ja viens ieslodzītais, piemēram, A, atzīstas, bet otrs (B) — ne, tad pirmais iegūst maksimāli iespējamo pozitīvo iznākumu. Šī situācija matricā parādīta labajā augšējā kvadrātā, un sadalījums būs šāds: A, = + 2; B_t = —2. Iespējama arī otrāda situācija, kad otrs ieslodzītais atzīstas, bet pirmo bargi soda. Iznākumu sadalījums būs šāds: A,=-2;B₂ = + 2.

Uz iznākumu matricas pamata parādīta situācija ļauj izanalizēt visu stimulēšanas un sodu sistēmu, kurus var saņemt katrs dalībnieks atkarībā no savas

262

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

uzvedības stratēģijas. Šajā virzienā veikts ļoti daudz pētījumu, kuros izzināti mijiedarbības dalībnieku uzvedībai atbilstošas stratēģijas izvēles cēloņi un motīvi. Šajā nolūkā tiek pētīts, kā mijiedarbības dalībnieku intelektuālā attīstība un stratēģijas izvēle ietekmē viņu mijiedarbību, slēptos motīvus, partneru pazīšanās ilgumu un dziļumu utt.

Pietiekami līdzīga pēc sava satura ir E. Gofmana «elementārās sociālās uzvedības» teorija. Ja iznākumu mijiedarbības teorija izstrādāta no klasiskā biheiviorisma pozīcijām, tad E. Gofmans savas teorijas metodoloģijā pieņem B. Skinera (B. F. Skinner) operantā biheiviorisma principus. No šā biheiviorisma zināms, ka pozitīvais pastiprinājums nodrošina operantās iemācīšanās efektivitāti. Izmantojot šos viedokļus, zinātnieks ievieš jēdzienu «sentiments» un atklāj tā nozīmi mijiedarbībā. Sentiments — neverbāla zīme, piemēram, galvas mājiens, smaids, skūpsts, rokas spiediens, glāsts un citi kontakti. Ar sentimentu palīdzību mijiedarbības dalībnieki cits citam translē savu attieksmi, jūtas, labvēlīgumu vai naidīgumu. Sentimenti saistīti ar personības iekšējiem pārdzīvojumiem un ir to izpausmes ārējā forma. Tāpēc ar sentimentiem var apmainīties un šajā apmaiņas procesā tie pozitīvi vai negatīvi pastiprina saskarsmes partnera uzvedību.

E. Gofmans eksperimentāli izsekoja, kāda ir piesātinātības, biežuma un kvalitātes ietekme, ko izmanto mijiedarbībā. Viņš izstrādāja sentimentu nodošanas organizēšanas piecus noteikumus.

Šie noteikumi skan šādi: jo biežāk viens cilvēks pateicas otram, translē pozitīvus sentimentus par sniegto palīdzību, jo proporcionāli biežāk šis otrais sniegs palīdzību pirmajam. Uz šā vispārīgā noteikuma fona zinātnieks E. Hofmans izsecināja virkni noteikumu ar kopīgu nosaukumu «sadalītais taisnīgums». Tas nozīmē, ka ikviens mijiedarbības dalībnieks gaida izdevumu un apbalvojumu taisnīgu apmaiņu.

Pirmkārt, ja mijiedarbībā viens tās dalībnieks no partnera negūst gaidīto sentimentu, tad ļoti ticams, ka viņā atklājas emocionāla uzvedība, ko sauc par naidu.

Ļoti bieži reālajā mijiedarbībā vērojami pārkāpumi šā noteikuma izpildē — viens grupas dalībnieks otram tās dalībniekam izrāda pozitīvus sentimentus, piemēram, bieži smaida, dāvina ziedus, izmanto citas uzmanības zīmes, bet otrs vienlaikus šos sentimentu veidus ignorē. Tāds stāvoklis vienmēr pirmajam izraisa negatīvus emocionālos pārdzīvojumus un bieži vien nodrošina viņa mijiedarbības ar otru pārtraukšanu.

Otrkārt, apbalvojumu saņemšana neproporcionāli ieguldījumam mijiedarbības dalībniekā izraisa vainas izjūtu. Tā, piemēram, ļoti intensīvi un pārspīlēti sentimenti mijiedarbības partnerim radīs apmulsumu, vainas izjūtu, pat kaunu.

263

Aleksejs Vorobjovs

Šāds stāvoklis, ļoti iespējams, ari var sekmēt partneru mijiedarbības pārtraukšanu.

Mēru un intensitāti grupas locekļu apmaiņā ar sentimentiem nosaka katra grupas locekļa «apmaiņas norma». «Apmaiņas norma» tiek noteikta pēc iepriekšējās sentimentu saņemšanas pieredzes. Tā, piemēram, var izrādīties, ka vienu grupas locekli sociālā pieredze pieradinājusi pie maziem apbalvojumiem par lielu ieguldījumu, bet otru— otrādi. Reālajā mijiedarbībā viņiem izraisīsies konflikts tādēļ, ka pastāvēs atšķirības sakarā ar sadalītā taisnīguma izpratni translācijā un sentimentu saņemšanā. Visbiežāk tas noved pie mijiedarbības pārtraukšanas. Labvēlīgākus apstākļus iekšgrupai nodrošina visu grupas locekļu vienota «apmaiņas normas» izpratne.

Šajā gadījumā grupā pastāv tradīcija paust sentimentu pat mazākā iemesla dēļ vai, otrādi, — sentimenti tiek izrādīti ļoti reti un tikai par lielu ieguldījumu. Turklāt pirmais vai otrais noteikums jāpieņem katram grupas mijiedarbības dalībniekam.

Grupu procesa analīze par diādiskās mijiedarbības teoriju saturu ļauj aplūkot grupu saliedētības galveno spēku kā visas apbalvojumu un sodu sistēmas summu, kurus proporcionāli ieguldījumam saņem katrs grupas loceklis. Jebkurš šīs sistēmas izkropļojums pazemina diādes dalībnieku mijiedarbības efektivitāti un pavājina grupas saliedētību.

Grupu teorijas kognitīvajā pieejā

Grupu satura un dinamikas aplūkošanas teorētiskais pamats šajā virzienā ir K. Levina (K. Levin) lauka geštaltpsiholoģijas teorija. Pašā vispārīgākajā veidā šīs pieejas grupu teorijai būtību var iedomāties kā zinātnieku tieksmi izskaidrot personības sociālo uzvedību, personību mijiedarbību to izziņas sfērā. Kā zināms, par jebkura cilvēka kognitīvā procesa rezultātu kļūst viņa iespaidi un pasaules novērtējums, vērtības un ticējumi, kognitīvās shēmas un zināšanas, sociālās gaidas un atitūdi (fr. attidude — poza). Tādējādi visu personības sociālo uzvedību nodrošina tās tēlu, jēdzienu un vērtību sistēmas saturs. Pie šādas izpratnes nonākuši šīs pieejas zinātnieki. Viņu pētījumu galvenās problēmas ir šādas: sociālā percepcija (uztvere), atrakcija (lat. attrahere — valdzināt, pievilkt), atitūdu veidošana un saturs. Viens no vadošajiem kognitīvās sociālās psiholoģijas teorētiķiem R. Abelsons (R. P. Abelsori) pētījumu specifiku šajā virzienā apraksta šādi: «Mans Katra Cilvēka variants liek aplūkot to lielākā mērā kā Domātāju, nevis kā Darītāju.» (28; 113)

264

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Lai pilnīgāk izprastu grupu fenomenoloģijas īpatnības šajā pieejā, izanalizēsim pamatteoriju, kas tās veido, galvenos viedokļus: L. Festingera (L. Festinger) sociālās salīdzināšanas teorija, T. Ņūkoma (Т. М. Newcomb) komunikatīvo aktu teorija, Č. Osguda (C. E. Osgood) kongurences (lat. congurens — atbilstošs, sagadījies) teorija, S. Aša (S. E. Asch) perceptīvās integrācijas teorija.

Galvenais viedoklis šajās teorijās ir fakts, ka cilvēka kognitīvā (izzinošā) struktūra nevar būt nesabalansēta. Tas ir, divas pretrunīgas domas nevar vienlaikus sadzīvot cilvēka psihes saturā. Viņam vajadzēs samazināt disonansi, mainot vai nu zināšanas, vai atbilstošu uzvedību. Tādēļ pamatviedoklis te ir fakta atzīšana, ka cilvēks uzvedas tā, lai maksimāli pietuvinātu viņa kognitīvo shēmu iekšējo atbilstību, bet grupas locekļi izturas tā, lai maksimāli sabalansētu iekšējo atbilstību starppersonu attiecībām.

Percepcijas un it īpaši sociālās percepcijas problēma izvirzās priekšplānā.

Tā, piemēram, T. Ņūkoms savu komunikatīvo aktu teoriju veido uz starppersonu attiecību pamata, kuras grupā pakļautas līdzsvaram. Sākumā viņš apgalvo, ka tad, ja divi grupas locekļi pozitīvi uztver viens otru un veido kaut kādas attiecības ar trešo grupas locekli, viņiem rodas tendence pārnest savu pozitīvo attieksmi arī uz trešo personu. Tādēļ sākotnēji tika postulēts tas, ka grupā vienmēr rodas spiediens, piespiedu vienveidība, kas arī nosaka tās saliedētību. Un, ja pārī vai grupā rodas atšķirības zināšanās, priekšstatos vai atitūdos, tas veicina komunikācijas palielināšanos starp grupas locekļiem. Tieši viņu komunikatīvo aktu biežuma palielināšana var nodrošināt zināšanu, atitūdu vai, kā raksta zinātnieks, «orientāciju simetriju», grupas locekļu līdzīguma izmainīšanu un attīstību. Ja grupā valda saskaņotība, tas ir, ja pastāv apkārtējās vides, vērtību, zināšanu, atitūdu u. с vienveidīgs vērtējums, tad komunikatīvo aktu biežums starp visiem grupas locekļiem samazinās. Tādējādi grupas locekļu komunikatīvo aktu biežuma koeficients kļūst par

______________ grupas saliedētības rādītāju.

Kā T. Ņūkoms pierāda saikni starp komunikatīvo aktu biežumu un atitūdu izmaiņām mijiedarbības dalībniekiem? To viņš paskaidro ar vienkāršu piemēru.

А — kāds biznesmenis, kurš sapņo par dārgas laivas iegādi; В — biznesmeņa sieva, kas ļoti pretojas šim pirkumam; X — laiva, kuru biznesmenis vēlas iegādāties.

Visu savstarpējo attiecību sistēmu T. Ņūkoms attēlojis 59. zīm. T. Ņūkoma _triādes _veidā _(skat _zīm )

savstarpējo attiecību sistēma.

265

Aleksejs Vorobjovs

Aprakstītajā triāde trūkst pozitīva līdzsvara. Bet, lai mijiedarbība tas nostiprinātos, var izmantot attiecību izmaiņu stratēģijas trīs veidus.

1. Pamatojoties uz komunikatīvo aktu ar sievu (B) palielināšanos,
biznesmenim (A) izdodas pozitīvi mainīt viņas attieksmi pret laivu
(X).

2. Biznesmeņa (A) attieksme pret laivu (X) kļūst negatīva, un ta viņam
zaudē pievilcību.

3. Biznesmenis (A) veido pozitīvu attieksmi pret sievu (B) un tādējādi
iegūst sev «šķietamu» balansu.

Uz minētā piemēra satura analīzes pamata zinātnieks formulē atbilstošus noteikumus, uz kuriem balstoties var regulēt triādes savstarpējās attiecības grupā un tās saliedēt. T. Ņūkoms norāda, ka attiecību līdzsvars pastāv vienmēr, ja visas trīs attiecības ir pozitīvas, vai tad, ja viena no tām pozitīva, bet divas — negatīvas. Attiecību disonanse būs vērojama gadījumos, kad divas no tām būs pozitīvas, bet vien — negatīva. Galvenais mehānisms, kas ļauj triādē izmainīt attiecības, ir komunikācija starp tās locekļiem. Tieši triādes dalībnieku komunikācijas biežums un saturs var nodrošināt zināšanu, atitūdas un attiecību izmaiņas katram grupas dalībniekam kopumā un tādējādi paaugstināt grupas saliedētību.

Uz pietiekami tuva metodoloģiskā pamata, bet no diametrāli pretējām pozīcijām savas sociālās salīdzināšanas un kognitīvās disonanses teorijas izstrādāja L. Festingers. Šīs teorijas lielā mērā cenšas atklāt personības uzvedības motivācijas iekšējos mehānismus, bet daži to viedokļi pievienojami dinamisko procesu grupā izpratnei.

Šo teoriju bāzes jēdziens ir personības īpaša veida vajadzību izdalīšana — vajadzība novērtēt pašam sevi, vajadzība pēc pašnovērtējuma un vajadzība novērtēt savas zināšanas. L. Festingers apgalvo, ka personības obligāta vajadzība ir tās cenšanās novērtēt savas domas un spējas. Bet, tā kā cilvēka domas par kaut ko vai spējas ir sociāls fenomens, par to salīdzināšanas vietu kļūst grupa. Savas domas pareizību cilvēks var pārbaudīt, salīdzinot to ar grupas kopīgo domu. Tādēļ grupas konsenss (lat. consensus — saskaņa, vienprātība) kļūst par katra cilvēka domu un spēju novērtēšanas atskaites punktu.

L. Festingers formulēja grupas funkcionēšanas galvenos noteikumus. Tendence salīdzināt sevi ar citiem grupas locekļiem samazinās, ja palielinās atšķirības grupas locekļu un konkrēta cilvēka domās vai spējās. Sevis salīdzināšanas process ar citiem grupas dalībniekiem kļūst noturīgs tikai tajā gadījumā, ja cilvēka domas un spējas ir tuvas visu grupas dalībnieku spējām un domām. Šādā gadījuma tiek sasniegts grupas konsenss.

Noteikumu formulēšana ļāva zinātniekam aprakstīt personības uzvedības stratēģiju grupā. Acīm redzams, ka cilvēks netieksies pēc grupas, kuras domas ir tālu no viņa domām, un otrādi. Tāpat personība spēju ziņā nesalīdzinās sevi ar cilvēkiem,

266

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

kuriem spējas tīšuprāt paaugstinātas. Tādēļ personība necentīsies iekļauties grupā, kur atšķiras tās locekļu domas un spējas, vai tieksies aiziet no tās. Grupas locekļa domas minimālo nesakritību var izlīdzināt ar konformisma mehānisma palīdzību. Šajā gadījumā personība var nenozīmīgi, bez zaudējuma izmainīt savu domu un tādējādi to tuvināt grupas locekļu domai, iegūt konsensu ar to. Par personības sociālās uzvedības galvenajiem dzinējspēkiem šajā gadījumā kļūst konsenss un disonanse. Apstiprinās fakts, ka visi cilvēki tiecas pēc saskaņotības kā ar visu sociālo vidi grupā, tā arī ar savu iekšējo pasauli. Tieši šo viedokli L. Festingers turpināja padziļināti izpētīt jau citā — kognitīvās disonanses teorijā.

Mazās grupas sociometriskā teorija

Sociometrisko teoriju, kas pēc tam sociālajā psiholoģijā attīstījās pietiekami plaši, radīja Jakobs Levijs Moreno (J. L. Moreno) (1892—1974). J. L. Moreno dzimis Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē. Pēc tam viņš ar ģimeni pārbrauca uz Austriju un Vīnes universitātē studēja medicīnu un filozofiju. 1925. gadā J. L. Moreno devās uz ASV un strādāja dažādos sociālajos institūtos un universitātēs. Lielu vietu mazās grupas psiholoģijā ieņem viņa psihokorekcijas procedūra — psihodrāma. J. L. Moreno ir pamatlicējs arī starppersonu attiecību struktūras sociometriskās analīzes metodei un sociogrammai — visu emocionālo attiecību shematiska priekšstata veidošanas līdzeklim: patikai, nepatikai un vienaldzībai, kas valda starp visiem grupas locekļiem.

Sociometriskās teorijas pamatā bija viedoklis par to, ka sociālās dzīves visas puses — ekonomiskās, politiskās u. с — nosaka emocionālo attiecību stāvoklis, kas izveidojies starp grupas locekļiem, viņu simpātijas un antipātijas attieksmē citam pret citu. Tāpēc šo attiecību pētīšana un to pārveidošana ir centrālā problēma J. L. Moreno teorijā. Viņš apgalvoja, ka mūsdienu sabiedrības problēmas var atrisināt, pārstatot cilvēkus atbilstoši tam, kam viņi dod emocionālo priekšroku.

J. L. Moreno teorijas galvenais jēdziens ir «teli» — vienkāršākā jūtu vienība, ko grupas locekļi mijiedarbībā pauž cits pret citu. «Teli» nozīmē divpusēju emocionālo apmaiņu starp visiem grupas locekļiem. Turklāt «teli» apvieno ka pozitīvas, tā negatīvas emocijas. Pats zinātnieks terminu «teli» definēja kā «.. indivīdu iejušanos citam pret citu, cementu, kas stiprina grupu, emociju pārplūšanu starp indivīdiem— te uz vienu, te uz otru pusi». (13; 62) Grupa tiek iedomāta kā visas «teli» sistēmas savijums un hierarhija. Grupas kodols ir visa tās emocionālā vide. Tāpēc grupas veidošanā, tās funkcionēšanā galvenā loma piemīt nevis sociālajai percepcijai, kuras rezultāti ir savstarpēji sadarbojošos personību individualitātes novērtējums, bet gan visai attiecību sistēmai, kuras

267

Aleksejs Vorobjovs

katrs grupas loceklis izspēle attieksme pret katru. Tādejādi grupa atspoguļo visu tās locekļu emocionālo statusu hierarhiju. Rodas «sociometriskās zvaigznes», kuru sociālo statusu nosaka pozitīvais «teli» ar daudziem grupas locekļiem. Ja parādās «sociometriskie autsaideri», «teli» attieksmē pret to no grupas locekļu puses būs negatīvs. Lai izpētītu «teli» visas saturiskās arhitektūras sadali starp grupas locekļiem, J.L.Moreno izstrādāja īpašu procedūru — sociometriju (lat. societas — sabiedrība, metreo — izmēru). Šās procedūras kodols ir katra grupas locekļa brīva izvēle dot priekšroku citiem grupas locekļiem. Šajā nolūkā tiek piedāvāts, piemēram, šāds izvēles kritērijs: kuru no grupas locekļiem tu ielūgtu uz savu dzimšanas dienu? Pēc tam grupas locekļu atzīšanas sistēmu analizē uz sastādītās sociometriskās matricas pamata, bet gala rezultāti tiek uzskatāmi parādīti ar sociogrammas palīdzību. Sociogramma atspoguļo visu emocionālo atzīšanu sistēmu grupā. Uz tās pamata iespējams noskaidrot emocionāli vairāk atzītos grupas locekļus — sociometriskos līderus, «zvaigznes», mazāk atzītos, emocionālo atzīšanas sistēmu starp visiem grupas locekļiem, izskaitļot grupas saliedētības koeficientu.

Katram pētāmajam izsniedz lapu, kas viņam noteikti jāparaksta. Pēc tam tiek dots, piemēram, šāds izvēles kritērijs: «Jūsu klase tiek izformēta. Kuru no klases skolēniem jūs ņemtu sev līdzi uz jauno klasi?» Atbilžu lapā pētāmais ieraksta savas klases skolēnu uzvārdus, izkārtojot tos pēc nozīmības pakāpes: ar 1. numuru— skolēnu, kuru pētāmais vispirms ņemtu līdzi uz jauno klasi, ar 2. numuru — otrām kārtām, utt. Jāpiebilst, ka var izvēlēties ne vairāk par trim skolēniem. Pēc atbilžu lapu izpildīšanas tās savāc un apstrādā.

Rezultātu apstrāde

Tiek sastādīta šāda sociometriskā matrica:

Nr.	Uzvārds	1	2	3	4	5	■ * ■
1.	Kalniņš			I	III	II
2.	Liepiņa	I		II		III
3.	Putniņš				II	III
4.	Ozoliņa		II	I		I
5.	Bērziņa		II	II I	I	II
	Izvēles kopā:	1	2	3	4	5	0

Matrica atbilstoši noteiktiem numuriem pieraksta visu klases skolēnu uzvārdus. Pēc tam, izmantojot atbilžu lapās dotās ziņas, šādi aizpilda matricu.

268

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Piemēram, Kalniņš ka pirmo izvēlējās Ozoliņu. Rindas, kurā ierakstīts Kalniņa uzvārds, un kolonnas ar Ozolinas kārtas numuru 3 krustpunktā liek romiešu ciparu I. Ja otrā izvēle bijusi Bērziņa, tad 1. rindas un 5. kolonnas krustpunktā liekams romiešu cipars II. Kalniņa trešā izvēle bija Putniņš, tātad romiešu cipars III liekams 1. rindas un 4. kolonnas krustpunktā. Šādā veidā matricā ierakstāmas visu skolēnu izvēles.

Pēc tam visas izvēles summē pa stabiņiem. (Var summēt, piemēram, tikai pēc pirmās izvēles vai arī pēc visām.) Summēšanas rezultātā katrs skolēns saņems noteiktu izvēļu skaitu. Tas, kuram šis skaits ir vislielākais, kļūst par «sociometrisko zvaigzni», tas, kuram nav nevienas izvēles, — par «pastarīti».

Uzskatāmībai rezultātus var attēlot sociogrammā.

Pieņemtie apzīmējumi:

Л — zēni (__) — meitenes

vienpusēja izvēle ; — savstarpēja izvēle

Uz papīra lapas novelk tik daudz līniju (līmeņu), kāds bija lielākais izvēļu skaits + 1. Piemēram, ja līderim bija 5 izvēles, tad tiek zīmēti 6 līmeņi. Pēc tam pa līmeņiem tiek izvietoti visi klases skolēni atkarībā no savāktā izvēļu skaita. Piemēram, ja Ozoliņa savāca 6 izvēles, tad viņa izvietojama uz 5. līmeņa.

Pēc tam tiek uzzīmēti izvēles virzieni.

60. zim. Sociogrammā.

Iegūtie rezultāti ļauj spriest par to, 1) kurš ir «sociometriskā zvaigzne», kurš— «pastarītis» utt.; 2) kādi grupējumi ir klasē. Piemēram, ja pastāv savstarpējas izvēles tikai starp diviem numuriem, tad tas ir slēgts grupējums, ja ir arī citu numuru izvēles, — atklāts grupējums. Dodot dažādus izvēles kritērijus un veicot pētījumus dažādos laikos, var pētīt grupas emocionālā slāņa starppersonu attiecību dinamiku.

269

Aleksejs Vorobjovs

Lai harmonizētu grupas locekļu savstarpējo emocionālo attiecību sistēmu, J. L. Moreno izstrādāja psihokorekcijas procedūru — psihodrāmu. Viņš pieņēma, ka ikvienam cilvēkam piemīt aktiera spējas. Tādēļ, radīdams situāciju, kad katrs cilvēks, brīvi izspēlējot dažādas lomas, piemēram, cietsirdīgu slepkavu, viltīgu pavedēju u. c, kādas nav iespējamas parastajā ikdienas dzīvē, var aktualizēt un iztirzāt savas personiskās problēmas un iekšējos konfliktus. Sīkāk psihodrāmas procedūra aprakstīta sadaļā «Psihokorekcijas grupas».

MAZĀS GRUPAS TEORIJA DARBĪBAS PSIHOLOĢIJĀ

Mazās grupas priekšstata īpatnības darbības psiholoģijā

Mazās grupas pētīšana darbības psiholoģijā atšķiras ar savdabību, un tai ir zināmi panākumi. Mazās grupas priekšstatu savdabību nosaka princips, kas veido pamatu grupas teorētiskajam konstruktam. Tas ir grupas kopīgās darbības determinācijas, grupas starppersonu attiecību visas sistēmas princips. Citiem vārdiem var teikt, ka grupas, starppersonu attiecību attīstību tajā nosaka tas, cik sekmīgi visi grupas locekļu izpilda tās kopīgo darbību. Kopīgā grupas darbība — grupas kodols. Ko nozīmē kopīgā grupas darbība? Kādi raksturojumi to nosaka?

Pat cilvēka darbības veidu virspusēja analīze parāda, ka pastāv individuālā darbība, kopīgā sadalītā un kopīgā grupas darbība.

Individuālo darbību raksturo iespēja to izpildīt vienam cilvēkam. Tā, piemēram, skolēns kontroldarbu raksta patstāvīgi. Par šīs darbības izpildes procesu un rezultātu atbild viņš pats.

Kopīgās sadalītās darbības formu raksturo nedaudz citādi saturiskie apstākļi. Parādīsim to ar piemēru. Visi skolēni klasē raksta kontroldarbu. Jā, viņi visi atrodas grupā, bet darbu katrs izpilda individuāli un tā vērtējumu ikviens saņem individuāli. Tādēļ darbības kopīgo sadalīto formu raksturo formāla grupas organizēšana (t. i., visi atrodas klasē), no vienas puses, katra grupas locekļa individuālās darbības izpilde, no otras puses. Grupas darbības kopīgā rezultāta nav — ikviens saņem savu vērtējumu.

270

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Kopīgā grupas darbība galvenokārt atšķiras ar to, ka visu individuālo darbību summa nosaka grupas gala produktu. Tā, piemēram, pie konveijera strādā rokas pulksteņu komplektētāju brigāde. Ikviens tās loceklis izpilda savu individuālo operāciju. Bet visu individuālo operāciju summēšanas rezultātā būs viens grupas rezultāts — pulkstenis, kurš pareizi darbojas. Ja kaut viens grupas loceklis neizpilda savu individuālo darbību, grupas rezultāta nebūs — pulkstenis nedarbosies. Tāpēc kopīgās grupas darbības veidu var noteikt kā grupas darbību, kur katrs grupas loceklis dod savu individuālo ieguldījumu kopīgajā rezultātā un var novērtēt visu grupas locekļu ieguldījuma apjomu un kvalitāti gala rezultātā.

Tāpēc darbības psiholoģijā tiek uzsvērts, ka tikai kopīgās grupu darbības organizācijas un izpildes apstākļos tiek nodrošināta visu grupas procesu attīstība — līderība, starppersonu attiecību struktūra, grupu vērtības, konfliktu attīstība un risināšana, grupas ietekme uz personību.

Veiksmīgi šo principu realizējis mūsdienu krievu psihologs A. Petrovskis (А. В. Петровский) kolektīva stratometriskajā koncepcijā. Sīkāk aplūkosim šīs koncepcijas galvenos teorētiskos viedokļus.

Mehānismi, kas nodrošina dinamiskos procesus grupā

Tātad grupas «iekšējo» psiholoģisko struktūru raksturo starppersonu attiecības tajā (t. i., attiecības starp grupas locekļiem). Tās veidojas uz katra grupas locekļa kā indivīda un kā personības novērtēšanas pamatā. No vienas puses, šīs attiecības pamatojas uz emocionāliem pārdzīvojumiem, kā, piemēram, «patīk — nepatīk» (tāpēc tās sauc par emocionālām vai personiskām), no otras — ikviens grupas loceklis vērtē katru pēc viņa prasmes veikt grupas darbu (šīs attiecības sauc par lietišķām). Personisko un lietišķo attiecību summa nosaka starppersonu attiecības grupā, tās psiholoģisko klimatu.

Starppersonu attiecības veidojas uz divu kopīgu procesu — diferenciācijas un integrācijas — pamata.

Diferenciācija — vērtēšanas process, uz kura pamata ikviens grupas loceklis katram grupā iedala noteiktu pozīciju.

Tā, piemēram, ja visi ļoti augstu vērtē Pēteri, tad viņš iegūs grupas līdera statusu. Un otrādi, ja visi «nemana», t i., ļoti zemu vērtē, Juri, viņš var kļūt par «atstumto».

Katras grupas locekļa vērtēšanas process norit kā individuālā (skaists — neglīts, garš — mazs utt.), tā arī personiskā (gudrs, godīgs, čakls utt.) aspektā.

271

Aleksejs Vorobjovs

Bet tai pašā laikā katrs grupas loceklis tiek vērtēts ari pēc viņa ieguldījuma grupas kopdarbībā. Citiem vārdiem, diferenciācijas process norit vienlaicīgi divos virzienos: katrs vērtē ikvienu grupas locekli pēc viņa personiskajiem un lietišķajiem raksturojumiem. Šā procesa rezultātā grupas locekļi sarindojas atkarībā no tā, kā viņus vērtējis katrs grupas loceklis. Tātad katram grupas loceklim veidojas rangu tabula par visiem grupas locekļiem.

Shematiski to var attēlot šādi.

Piemēram, grupā ir desmit cilvēki. Katrs grupas loceklis sarindo deviņus grupas biedrus pēc to personiskajiem un lietišķajiem raksturojumiem. Tādējādi ikviens grupas loceklis iegūs trijstūrim līdzīgu modeli, kura virsotnē atradīsies visaugstāk novērtētais, bet pamatā — viszemāk novērtētais. Turklāt ir jābūt diviem šādiem modeļiem (skat. zīm.).

Augsts vērtējums

0 0

Zems vērtējums

Sociogramma Referentogramma

(personisko īpašību vērtējums) (lietišķo īpašību vērtējums)

61. zīm. Sociogramma un referentogramma.

Kreisajā pusē (sociogramma) attēlots deviņu grupas locekļu izkārtojuma modelis pēc visu grupas locekļu emocionālās attieksmes pret tiem. Psiholoģijā šo modeli sauc par sociogrammu, bet uzbūves un izpētes metodi — par sociometriju.

Labajā pusē (referentogramma) redzams modelis, kurā grupas locekļi izkārtoti atkarībā no katra grupas locekļa ieguldījuma kopīgā grupas darbībā. Šo modeli sauc par referentogrammu, bet uzbūves metodi — par referentometriju.

Šie modeļi var nesakrist. Tā, piemēram, ne vienmēr klases visskaistākais jauneklis, tas ir, sociometriskais līderis, būs labākais skolnieks. Tāpēc līdera

272

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

loma nav uz visiem laikiem dota personības spēja ietekmēt citas personības. Vienā darbības jomā grupā var būt viens līderis, citā — jau cits. Piemēram, mācībās var būt viens līderis, praktiskajās nodarbībās— otrs, atpūtā — trešais utt.

Tātad var apgalvot, ka minētie modeļi ir kustīgi, dinamiski, nevis sastinguši. Tāpēc katram vadītājam, piemēram, klases audzinātājam, vadot grupas attīstības procesu, jāprot «saskatīt» starppersonu attiecību diferenciācijas procesu dinamiskās izmaiņas.

Svarīgs grupas attīstības mehānisms ir starppersonu attiecību integrācijas process. Šī procesa rezultāts ir grupas kopīgā saliedētība, tās psiholoģiskais klimats, audzinošā ietekme uz katru grupas locekli. Integratīvie raksturojumi ir tas viss kopīgais, ko katrs grupas loceklis gūst— atbildība, saliedētība, kolektīvisms, kontaktspēja, atklātums, organizētība, informētība.

Atbildību raksturo grupas locekļu apzināta pakļaušanās disciplīnai, darbs grupā ar pilnu atdevi, iesāktā darba pabeigšana līdz galam.

Kolektīvismam raksturīga savstarpēja palīdzība, grupas tradīciju uzturēšana, kopīga visu jautājumu risināšana.

Saliedētība izpaužas grupas locekļu vienādā pārliecībā, vienādos uzskatos par grupas darbības mērķiem, to veikšanas paņēmieniem un līdzekļiem, vienādos grupas locekļu uzvedības tikumiskajos vērtējumos.

Kontaktspēja atklājas pozitīvos savstarpējos emocionālos kontaktos, morālā atbalstā, savstarpējā uzticībā un taktiskumā, personisko konfliktu neradīšanā.

Atklātumam raksturīga jaunu biedru viegla iekļaušanās grupā — sakarā ar to, ka grupā ir savstarpējās palīdzības, atbalsta un līdzjūtības gaisotne.

Organizētība izpaužas grupas locekļu prasmīgā savstarpējā mijiedarbībā, pienākumu un vadīšanas sadalē bez konfliktiem, ātrā «kopīgas valodas» atrašanā, organizējot grupā jaunu pasākumu.

Informētība izpaužas grupas locekļu savstarpējā individuālo īpatnību, personisko problēmu un katra iespēju, kā arī uzvedības normu un formu, grupas darbības veidu un mērķu zināšanā.

Minēto integratīvo raksturojumu nesēji ir kā grupa kopumā, tā arī katrs tās loceklis, jo tie kļūst par viņu personiskajiem raksturojumiem. Grupās, kurās šie integratīvie raksturojumi izveidojušies, ir labs psiholoģiskais klimats.

Iedomājieties grupu, kurā visi tās locekļi zina un labi veic savas funkcijas, dzīvo līdzi un palīdz cits citam utt., un otrādi: katrs pats par sevi, cits citam nepalīdz, priecājas par viņu neveiksmēm, apskauž par panākumiem utt.! Kuras grupas darbība būs efektīvāka?

273

Aleksejs Vorobjovs

Grupas attīstības līmeņi

Dinamisko procesu norise grupā vedina domāt, ka savā attīstībā grupām jāiziet noteikti etapi un līmeņi. Šo problēmu vairāk pētījuši krievu psihologi. Grupas tapšanas un attīstības procesā, piemēram, A. Petrovskis izdala četrus līmeņus: difūzo, asociatīvo, korporatīvo un kolektīvo. Kopumā katru grupas attīstības līmeni raksturo starppersonu attiecību izveidošanās pakāpe — saliedētība, sociometriskie un referentometriskie procesi.

Grupu attīstības līmeņus un starppersonu attiecību izveidošanās pakāpi tajās shematiski var attēlot tabulas veidā.

21. tabula

Grupas attīstības līmeņi

Grupas attīstības līmenis	Saliedētība	Sociometriskās (emocionālās) attiecības	Referentometriskās (lietišķās) attiecības
Difūzais	nav	ir
Asociatīvais	zems izvedošanās līmenis	ir	zems izvedošanās līmenis
Korporatīvais	vidējs izveidošanās līmenis (asociāla ievirze)	ir	vidējs izveidošanās līmenis
Kolektīvais	augsts izveidošanās līmenis (prosociāla ievirze)	ir	augsts izveidošanās līmenis

Analizējot šo tabulu, var izdarīt vairākus secinājumus.

Pirmkārt, acīm redzams, ka emocionālās attiecības nav grupas attīstības līmeņa kritērijs.

Piemēram, pat iekāpjot autobusā, kura pasažieri veido nestabilu, gadījuma grupu, cilvēks uz savu etalonu un ideālu pamata uzreiz novērtē katru pasažieri un atbilstoši šim vērtējumam ierindo tos rangu tabulā. Turklāt šie emocionālie vērtējumi ir pietiekami stabili, kaut arī tie veidojas loti īsā laika sprīdī.

Otrkārt, grupas attīstības līmeņa svarīgākais raksturlielums ir tāds integratīvais raksturojums kā saliedētība: jo tā augstāka, jo augstāks grupas attīstības

274

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

līmenis. Turklāt svarīgs grupas attīstības līmeņa rādītājs ir arī grupas saliedētības ievirze.

Piemēram, visa klase aizgājusi no stundas. Kaut arī šis fakts liecina par klases augstu saliedētību, taču tās ievirze ir pretrunā ar tiem uzdevumiem, kurus klasei izvirza sabiedrība. Jeb, piemēram, zagļu grupai var būt augsta saliedētība, taču tās ievirze ir asociāla.

Treškārt, svarīgākais grupas attīstības līmeņa rādītājs ir referento (lietišķo) attiecību izveidošanās grupā.

Difūzais attīstības līmenis raksturīgs grupu pastāvēšanas sākuma stadijām (jauna klase mācību gada pirmajā dienā utt.). Pamatprocess, kas norit šādās grupās, ir emocionāli tiešo (personisko) attiecību diferenciācija, kuru struktūra gandrīz neizmainās pat kolektīvos.

Kolektīvs kā grupas attīstības augstākais līmenis

Kolektīva jēdziens krievu psiholoģijas zinātnē tiek lietots vārda «šaurākajā» nozīmē. Ar šo jēdzienu apzīmē ļoti augsta attīstības līmeņa grupu. Kas raksturīgs šim līmenim, varam noskaidrot, aplūkojot vienas no vadošajām kolektīva koncepcijām — stratometriskās koncepcijas (lat. stratum — slānis) — pamatnostādnes, ko izstrādājis A. Petrovskis. Pamatojoties uz šo koncepciju, kolektīvs uzskatāms par trīsslāņu starppersonu attiecību veidojumu:

I slānis — emocionāli tiešās attiecības kolektīvā;

II slānis — lietišķās attiecības;

III slānis — kopīgā grupas darbība ar tās mērķiem,
paņēmieniem, pienākumu sadali.

Tikai pastāvot visiem trim slāņiem, grupu var uzskatīt par kolektīvu. Kolektīva kodols ir kopīgā grupas darbība, t. i., darbība, kur katrs grupas loceklis dod savu ieguldījumu kopīgajā lietā un visi savstarpēji novērtē šo ieguldījumu. Tā, piemēram, strādnieku brigāde montē pulksteņus. Katrs tās loceklis veic noteiktu operāciju, dodot ar to zināmu ieguldījumu kopīgajā lietā. Ja kaut viens no strādniekiem neieliks vajadzīgo detaļu, kopīgajai grupas darbībai pozitīvu rezultātu nebūs: pulkstenis neies. Tātad visus brigādes locekļus savā starpā saista gala rezultāts. Tas liek veidoties starppersonu attiecībām. Acīmredzot šajā gadījumā emocionālajām attiecībām ir otršķirīga loma, toties lietišķajām attiecībām ir svarīga nozīme. Piemēram, pulksteņu montāžas procesu maz ietekmēs tas, ka divi brigādes locekļi ir iemīlējušies viens otrā, bet liela nozīme

275

Aleksejs Vorobjovs

būs tādiem starppersonu attiecību integrativajiem raksturojumiem ka savstarpēja palīdzība, informētība par darbu un citam par citu u. tml.

Kolektīvu lielā mērā ietekmē starppersonu attiecību II slāņa izveidotības pakāpe. Tāpēc rezultāti, ko iegūst II slāņa integratīvo raksturojumu pētījumos, vispilnīgāk informē par grupas attīstības līmeni.

I slāņa starppersonu attiecību diferenciācijas procesu pētīšanai kolektīvā izmanto sociometrijas metodi, bet II slāņa — referentometriju. Starppersonu attiecību integrāciju, kas notiek tikai II slānī, var izmērīt ar atbilstošu metodiku palīdzību.

Minētais modelis ļauj noformulēt grupas kā kolektīva veidošanās pamatprincipu: kopīgās grupas darbības veikšanas nepieciešamību. Šis pamatprincips darbojas jebkurā grupā: ģimenē, klasē, brigādē utt. Tikai šajā gadījumā tās locekļi intensīvi kontaktēsies savā starpā un grupā sāks veidoties starppersonu attiecību II slānis.

Rodas pamatots jautājums: vai starppersonu attiecības grupā vienmēr veidojas gludi un bez konfliktiem? Atbilde uz šo jautājumu acīmredzot būs negatīva: grupā bieži vien var rasties konflikti kā starppersonu attiecību veidošanās procesa rādītāji.

Personības veidošanās starppersonu attiecību sistēmā

Cilvēki, apvienojoties grupās, dzīvojot tajās un apgūstot starppersonu attiecību sistēmu, kas piemīt šīm grupām, veidojas kā personības. Tātad, no vienas puses, personības veidošanos ietekmē attiecīgās grupas attīstības līmenis, bet, no otras, — šīs personības «iekļaušanās» grupas starppersonu attiecību sistēmā. Katra personība iziet trīs šīs «iekļaušanās» fāzes: adaptāciju, individualizāciju un integrāciju.

Adaptācija (lat. adaptatio — pielāgošanās) ir grupā izveidojušos uzvedības normu, vērtību, mērķu, darbības un saskarsmes paņēmienu u. с apgūšana — t. i., cilvēks, ienākot jaunā grupā, sākumā novērtē un apgūst tās starppersonu attiecību īpatnības, prasības utt. Šajā etapā iespējami divi varianti: vai personība pieņem visas grupas vērtības, t. i., adaptējas tajā, vai nepieņem tās, kas var būt cēlonis šīs personības «izstumšanai» no grupas. Šajā gadījumā personība būs it kā «izslēgta» no starppersonu attiecību sistēmas, kas savukārt izraisīs tās adaptācijas bremzēšanu. «Izstumtie» vienmēr grupā ir adaptācijas fāzē, tā arī nepārejot uz nākamo fāzi. Sakarā ar to personībai veidojas tādas rakstura īpašības kā biklums, neticība sev utt.

276

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Individualizācija (lat. individuum — īpatnis) nodrošina personībai tas īpatnību, darbības veikšanas paņēmienu, vērtību, uzvedības formu, kādu nav citiem grupas locekļiem, translācijas (nodošanas citiem) procesu. Individualizācija iespējama, tikai pamatojoties uz katra grupas locekļa un grupas vērtējumu kopumā. Šajā gadījumā arī iespējami divi varianti: grupa var pieņemt personības individuālo īpatnību translāciju vai arī to noraidīt. Noraidījuma gadījumā šī personība tiek «izstumta» no grupas starppersonu attiecību sistēmas. Parasti šādai personībai ir raksturīga tieksme konfliktēt, būt nesavaldīgai utt. (tādi, piemēram, ir aktīvie neveiksminieki, kuri nevar translēt savu individualitāti daudzās grupās). Ja grupa pieņem personības individualitāti, tā pāriet nākamajā starppersonu attiecību attīstības fāzē — integrācijā.

Integrācija (lat. integration — aizpildīšana) ir individuālo īpatnību savstarpējā apmaiņa grupā. Šajā gadījumā visi grupas locekļi savstarpēji «bagātinās», pārņemot individuālās īpatnības.

Tātad personības efektīva veidošanās grupā ir atkarīga no diviem faktoriem: grupas attīstības līmeņa un personības «ieiešanas» procesa tajā. Šie faktori ir savstarpēji saistīti un papildina viens otru. Turklāt šo faktoru attīstību var vadīt, līdz ar to veicinot katras personības attīstību grupā.

GRUPU FENOMENI

Kā jau iepriekš bija norādīts, mūsdienu sociālajā psiholoģijā virkne fenomenu (gr. phainomenon— parādība) un likumsakarību radušies, pamatojoties uz grupu locekļu mijiedarbību un tās dzīvesdarbību kopumā.

Apkopojot daudzu zinātnieku eksperimentāli teorētisko pētījumu rezultātus, visus fenomenus nosacīti var klasificēt šādi: fenomeni, kas rodas, grupai ietekmējot tās locekļus, fenomeni — kā grupas locekļa ietekmes rezultāts uz grupu kopumā un kopgrupas fenomeni, kas piemīt grupai.

Fenomenu pirmajā grupā visbiežāk izdala sociālo kūtrumu, deindividuāciju, grupas polarizāciju, konformismu, kolektīvismu, sociālo facilitāciju.

Uz fenomenu otro grupu attiecina līderību un autoritāti.

Fenomenu trešajā grupā psiholoģijā visbiežāk aprakstīta saliedētība, grupas domāšana, iekšgrupas neobjektivitāte, grupas normas, sociālie viedokļi, sociāla atribūcija.

Galveno grupu fenomenu klasifikāciju var parādīt shematiski:

277

Aleksejs Vorobjovs

__—-—■	(	GRUPU FENOMENI ]
__—-—■	,- —■ )	— 1 ------------ —
Grupas ietekme uz tās locekļiem	,- —■ )	Locekļa ietekme uz ļ ļ grupu J [	Kopgrupas
♦ sociālais kūtrums		♦ līderība ♦	saliedētība
♦ sociālā facilitācija		♦ autoritāte ♦	grupas domāšana
♦ deindividualizācija		♦	sociālā atribūcija
♦ grupas			iekšgrupas
polarizācija			neobjektivitāte
♦ konformisms		*	grupas normas
♦ kolektīvisms		♦	grupas fantāzija
			sociālās nostādnes
			grupas altruisms,
			empātija, agresija

Var apgalvot, ka iepriekš aplūkotie grupas fenomeni izpaužas ka lielas, ta mazās grupās. Grupas apjoms var izrādīties faktors, kas kā katalizators vai nu pastiprina, vai pavājina fenomena izpausmi. Šo faktu ļoti uzskatāmi apstiprināja mūsdienu amerikāņu zinātnieka P. Zimbardo (P. Zimbardo) eksperimenta rezultāti. Viņš pierādīja, ka grupas apjoms būtiski regulē sociālā fenomena izpausmi. Lai to apstiprinātu, zinātnieks nopirka divas lietotas automašīnas un tās ar neaizslēgtām durvīm un paceltu motora pārsegu novietoja dažādās pilsētās. Vienu — lielās pilsētas Ņujorkas ielā, kur mēdz būt daudz cilvēku, otru— mazās pilsētiņas Pilo— Alto ielā.

Pirmie zaglēni, kas paņēma radiatoru un akumulatoru, parādījās jau desmit minūtes pēc tam, kad mašīna bija novietota Ņujorkā. Turklāt triju diennakšu laikā tā regulāri tika apzagta 23 reizes.

Tajā pašā laikā mazajā pilsētiņā, kur iedzīvotāji cits citu pazina, mašīna netika apzagta ne reizi. Vienīgi tad, kad sāka līt, viens garāmgājējs bija aizvēris pārsegu.

Turpmākie pētījumi par noziedznieku agresijas un cietsirdības izpausmi lielās un mazās grupās apstiprināja P. Zimbardo hipotēzi par to, ka fenomenu intensitāte, to izpausmes pakāpe ievērojami atkarīga no grupas locekļu skaitliskā sastāva.

278

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Grupas ietekmes "uz tās locekļiem fenomeni

Lai dziļāk izprastu lielo un mazo grupu būtību, to lomu cilvēka dzīvē, īsi atklāsim katra jau iepriekš izdalītā grupas fenomena saturu.

Sociālais kūtrums izpaužas šādi: kaut kādas darbības individuālās izpildes efektivitāte un rezultāts ir augstāki nekā visu grupas locekļu veiktajai tāda paša veida darbībai. Citiem vārdiem var teikt, ka tad, ja saskaitītu atsevišķu cilvēku darbības rezultātus, to summa būtu lielāka nekā grupā izpildītās darbības kopīgais rezultāts. Tādējādi grupas darbība it kā stimulē «slaistus».

Šo fenomenu apstiprināja pietiekami liels skaits ASV sociālajā psiholoģijā veikto pētījumu. Tā, piemēram, Dž. Svīnijs (John Sweeney) Teksasas Universitātē organizēja šādu eksperimentu. Viņš ierosināja studentiem katram atsevišķā velotrenažierī, bet pēc tam grupas velotrenažierī, cik iespējams, intensīvi mīt pedāļus un attīstīt lielāko ātrumu. Rezultātā bija vērojama vidējā aritmētiskā ātruma, kurš iegūts eksperimenta pirmajā daļā, nesakritības noturīga tendence ar grupas ātrumu tā otrajā daļā. Grupas ātrums vienmēr bija mazāks nekā atsevišķu pārbaudāmo vidējais aritmētiskais ātrums. Acīm redzams, ka bija vērojams katra grupas locekļa kūtrums, nepietiekama piepūle kopīgas darbības situācijā.

Sociālā kūtruma fenomens diezgan spilgti izpaužas arī lielās grupās. Tas tika pierādīts, analizējot kolhozu zemes izmantošanu (šī zemes izmantošanas forma pastāvēja bijušajā PSRS) un zemes izmantošanu privātajās, fermeru saimniecībās. Pēc statistikas datiem, 80. gados PSRS privāti tika izmantots tikai viens procents visas auglīgās zemes, bet 99% bija kolhozu īpašums. Taču 27% visas lauksaimniecības produkcijas saražoja uz privātīpašnieku zemes. Sociālais fenomens šajā gadījumā izpaužas ļoti spilgti.

Galvenais mehānisms, kas izraisa sociālo kūtrumu, ir tas, ka mazā grupā, pūlī, ļoti lielā grupā parādīsies katra atsevišķā locekļa «atstumtības» efekts. Turklāt, jo lielāka grupa, jo šis efekts ir augstāks. Tas automātiski pazemina grupas locekļa bailes tikt adekvāti novērtētam. Grupa it kā «aizskalo» katra tās locekļa adekvāto vērtējumu. Var teikt, ka ikvienam grupas loceklim iespējams citiem «slēpties aiz muguras» un, jo lielāka grupa, jo šī iespēja lielāka, jo vairāk aug katra grupas locekļa sociālais kūtrums.

Sociālā facilitācija izpaužas tendencēs uzlabot, paaugstināt rezultātu, izpildot nozīmīgu, agrāk apgūtu darbību citu klātbūtnē. Šajā gadījumā pati citu klātbūtne kļūst par «stimulatoru», lai paaugstinātu darbības sekmīgu izpildi. Mēs jau zinām, ka 1898. gadā psihologs N. Triplets (TV. Tripplett) ievēroja šo fenomenu.

279

Aleksejs Vorobjovs

Bija novērots, ka klātesošo skaita palielināšana pastiprina spiedienu uz katru cilvēku. Tā, piemēram, uzturoties pūļa «iekšienē», ikvienam tā loceklim iespējams «uzlādēties» no katra, tādējādi sociālās facilitates pakāpe aug.

Kāds mehānisms nodrošina sociālo facilitāciju? Par galveno mehānismu kļūst bailes no vērtējuma, kuru var saņemt no klātesošajiem grupas locekļiem. Ja sociālais kūtrums parādās, pamatojoties uz to, ka mazinās cilvēka bailes saņemt grupas locekļu vērtējumu, tad baiļu palielināšanos saņemt vērtējumu nosaka šis fenomens.

Grupas «spiedienam» uz tās locekli pretējs fenomens ir inhibīcija (lat. inhibere — valdīties, apturēt). Sociālā inhibīcija izpaužas tad, ja pasliktinās citu klātbūtnē izpildītās darbības rezultāti un kvalitāte. Sociālā inhibīcija vērojama intelektuālu, radošu uzdevumu risināšanas gaitā. Šis fenomens pietiekami labi aplūkots G. Lebona un G. Tarda darbos.

Deindividuāciju (lat. de... — attālināšana, atcelšana) nosaka individualitātes jūtu zaudējums un pievienošanās grupas Es. Šo jēdzienu 1952. gadā ieviesa mūsdienu amerikāņu psihologi L. Festingers un T. Ņūkoms.

Galvenais mehānisms, kas nosaka deindividuāciju, ir anonimitāte, kas rodas apstākļos, kad ir apgrūtināta katra atsevišķa kopas locekļa personifikācija (lat. persona — personība + facere — darīt = personificējums, atpazīšana).

Apstākļi, kas apgrūtina personifikāciju, var būt grupas lielums un depersoni-fikāciju izraisoši faktori: vienāds apģērbs; dažādas seju aizsedzošas maskas; slikts ielu apgaismojums naktī utt.

Tā, piemēram, no grupas lieluma ļoti stipri ir atkarīgs deindividuācijas mērs. Mazā pilsētiņā, kuras iedzīvotāji cits citu pazīst, deindividuācija gandrīz nav iespējama; lielā pilsētā, kur praktiski visi ir sveši, tā var parādīties pilnīgi.

Kāpēc kareivji ir apģērbti vienādi un seja viņiem aizsegta ar masku vai nokrāsota melna? Šādu paņēmienu izmantoja un vēl joprojām izmanto dažādu cilšu karavīri. Amerikāņu antropologs R. Votsons (R. Watson) apraksta faktus, kuros atklājas sakarība starp depersonalizacijas mēru un karavīru cietsirdību. Cilšu karotāji, kurās valdīja tradīcija visiem vienādi nokrāsot seju un ķermeni, izcēlās ar ļoti lielu cietsirdību attieksmē pret pretinieku. Mazāk cietsirdīgi izturējās tie cilšu karotāji, kuriem bija savs individuālais izkrāsojums.

Deindividuācijas otrs mehānisms ir katra grupas locekļa pievienošanās grupas Es. Šajā gadījumā ikviena grupas locekļa uzvedība atbildīs tipiskai grupas uzvedībai. Tā, piemēram, futbola fani pēc iemīļotās komandas zaudējuma var sarīkot nekārtības. Katru no viņiem virza jūtas par iespēju izbēgt no soda un pievienoties grupas Es, tātad ir vērojama deindividuācija.

Grupas polarizācija paredz katra grupas dalībnieka domu izmaiņas tendenci grupas ietekmē vai domas izmaiņu grupā.

Bezmaksas referāti skolai

SOCIĀLĀ psiholoģija 11

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru