Bezmaksas referāti skolai: SOCIĀLĀ psiholoģija 10

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Pec funkcijām nosacīti var izdalīt šādas verbālas saskarsmes formas:

• referāts, uzstāšanās — monoloģiska publiska runa par noteiktu
tematu bez personiskiem komentāriem;

• lekcija — monoloģiska publiska runa ar improvizācijas elementiem
par tematu;

• dialogs — divpusīga improvizēta saruna ar domu apmaiņu;

• diskusija — strīds, apspriešana, daudzpusīga domu apmaiņa.
Referāts, kā rāda pieredze, vismazāk skar komunikatīvo mijiedarbību.

Parasti tā efektivitāti nosaka septiņi didaktiskie (apmācošie) principi: informācijas pieejamība, pamatnostādņu argumentācija, intensitāte, uzskatāmība, izteiksmes skaidrība, ekspresivitāte, saikne ar priekšzināšanām.

Atšķirībā no referāta lekcijai vairāk piemīt saskarsmes divpusējs raksturs. Tāpēc, gatavojoties lekcijai, jāievēro daži noteikumi, kas ļauj paaugstināt tās efektivitāti. Šie noteikumi ir šādi:

• pacentieties noskaidrot klausītāju sociālo un profesionālo sastāvu;
noskaidrojiet galveno tēzi, ko gribat izklāstīt;

• rakstiet savu uzstāšanos tā, kā runājat;

• neaizraujieties ar frāžu izsmalcinātību;

• nelasiet no uzrakstītā;

• lekciju nevajag pārāk detalizēt;

• centieties improvizēt;

• pastipriniet monologu ar mīmiku un žestiem;

• pacentieties radīt interesi jau pašā lekcijas sākumā!
Dialogs atšķiras ar abu pušu savstarpēju aktivitāti.

Lai risinātu efektīvu dialogu, jāatceras viens no slavenā sengrieķu oratora Cicerona padomiem: «Nevajag censties iekarot sarunu kā mitekli, no kura ir tiesības izdzīvot citu; tieši otrādi, jācenšas, lai katram sarunā, tāpat kā visur citur, būtu sava vieta.»

Dialogam parasti ir piecas stadijas: sākums, informācijas sniegšana, argumentēšana, pamatojumu apgāšana, lēmuma pieņemšana.

Ir vairāki dialoga sākšanas paņēmieni.

Sprieguma samazināšanas paņēmiens. Pacentieties sākt sarunu ar sirsnīgiem, sarunu biedram adresētiem vārdiem, netiešu komplimentu, joku! Tas dos iespēju likvidēt saskarsmes sākuma barjeru.

«Aizķeres» paņēmiens — kontakta nodibināšana ar sarunu biedru, izmantojot kādu notikumu, personiskos iespaidus, anekdotisku gadījumu, neparastu jautājumu u. с Ar to var ieinteresēt sarunu biedru un pēc tam novirzīt dialogu uz ieplānoto sarunas tematu.

Iztēles stimulēšanas paņēmiens paredz sarunas sākumā izvirzīt virkni jautājumu ar netradicionāliem to risināšanas variantiem.

221

Aleksejs Vorobjovs

Tiešā uzbrukuma paņēmiena būtība ir ta, ka uzreiz īsuma tiek izklāstīts vizītes iemesls. Šī stingri racionālā pieeja dialogam parasti tiek izmantota īslaicīgos, lietišķos kontaktos. Dialoga sākuma paņēmiena efektivitāte būs atkarīga no situācijas un prasmes ievērot šādus noteikumus:

• centieties iedomāties sevi sarunas biedra vietā, turklāt izmantojot
«Jūs- pieeju». Izvairieties no formulējumiem: «Es gribētu ...», «Es
domāju ...»u. tml., bet labāk sakiet: «Jums droši vien būs
interesanti ...», «Vai jūs nevēlētos ...» u. tml.; — pacentieties būt
pateicīgs klausītājs;

• sāciet dialogu, prasot padomu!

Informācijas efektīvai sniegšanai nepieciešams noteikts jautājumu izvirzīšanas un formulēšanas tehnikas līmenis starp dialoga partneriem. Dialoga korekcijai var izmantot vairākus jautājumu veidus.

Slēgtie jautājumi prasa no sarunu biedra atbildi «jā» vai «nē». Tādu jautājumu mērķis ir ievirzīt dialogu šaurā un ieplānotā gultnē. Taču šajā gadījumā informācija, ko saņem dialoga iniciators, ir minimāla. Tā, piemēram, jautājums «Vai jūs šodien esat gatavi stundai?» paredz viennozīmīgu atbildi — «jā» vai «nē».

Atklātie jautājumi paredz atbildi, kas satur izvērstu paskaidrojumu. Tie sākas ar vārdiem «kas», «kāpēc», «ar kādu nolūku» u. tml. Taču šajā gadījumā jautātājs var zaudēt iniciatīvu un dialogs var pārvērsties monologā.

Retoriskie jautājumi (gr. rhētor — orators) pievērš dialoga dalībnieku uzmanību kādai problēmai un neparedz sarunu biedra obligātu atbildi, piemēram: «Cik tad laika nepieciešams darba pabeigšanai?»

Diskusijas vadīšanas māku var apgūt treniņā, dziļi to pārdomājot utt. Lai labāk organizētu šo dialoga veidu, ņemami vērā šādi noteikumi:

• informāciju vēlams dot uzskatāmā veidā, izmantojot grafikus,
skaitļus utt.;

• jānorāda informācijas avoti;

• informācija jāsniedz sarunu biedram saprotamā valodā;

• jākombinē jautājumu veidi.

Argumentācijas veidošanai diskusijā var izmantot vairākas metodes:

• ignorēšanas metode, ko var izmantot, ja sarunu biedrs sniedz
neapstrīdamus faktus, šajā gadījumā var diplomātiski paklusēt;

• «jā, bet» metode — piekrītot sarunu biedra argumentiem sākumā,
pēc tam var pāriet pretuzbrukumā;

• fragmentu metode, kad oponenta uzstāšanos sadala fragmentos un
sīki izanalizē katru no tiem;

• bumeranga metode — sarunu biedra paņēmiena izmantošana pret
viņu pašu.

222

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Līdzas mākai neitralizēt sarunu biedra iebildumus jāzina arī vairāki diskusijas vadīšanas paņēmieni:

• jādod lakoniskas atbildes;

• uzmanīgi jāseko sarunu biedra uzvedībai;

• jāciena sarunu biedra personība;

• nedrīkst pieļaut viltus pārākumu pār sarunu biedru;

• biežāk «jāspēlē» šķietama piekrišana;

• jābūt izturētam personiskos vērtējumos;

• nedrīkst pieļaut rupjības.

Savstarpējās saprašanās mehānismi saskarsmē

No tā, cik pilnīgi un dziļi katrs partneris spēj saprast otru, ir atkarīga saskarsmes efektivitāte. Mehānismi, uz kuriem balstās saskarsmes partneru savstarpējās saprašanās process, ir šādi: empātija, identifikācija un refleksija.

Empātija (gr. efnpathea — līdzjūtība) ir īpašs otra cilvēka saprašanas paņēmiens, iedziļinoties viņa emocionālajos pārdzīvojumos, t. i., atsaucība, līdzjūtība. Šīs īpašības ir ļoti svarīgas tajās darbības jomās, kur līdzjūtība ir sevišķi nepieciešama (pedagoģija, medicīna, vadība u. c).

Dažādiem cilvēkiem šīs īpašības attīstītas dažādi. Tā, piemēram, sieviešu empātija kopumā ir augstāka nekā vīriešu empātija, tāpēc vīrieši ir «sausāki •>, bet sievietes — maigākas.

Identifikācija (lat. identificare — pielīdzināt) ir sevis pielīdzināšana citam. Tā ir spēja nostādīt sevi cita vietā, iedziļināties viņa intelektuālajā sfērā, iekšējā pasaulē, pārliecībā utt. Šī spēja ir ļoti tuva empātijai, taču atšķiras ar lielāku ievirzi sarunu biedra zināšanu un pārliecības izpratnē.

Refleksija (lat. reflexio — pagriešanās atpakaļ) — tas ir sarežģīts process, kurā starp saskarsmes partneriem rodas, piemēram, šādas uztveres un izpratnes pozīcijas: kādi viņi ir īstenībā, kā katrs no viņiem redz pats sevi, kā viņi redz viens otru un kādi ir viņu priekšstati par to, kā viņus redz saskarsmes partneris. Šī sarežģītā uztveres un priekšstatu sistēma vienam par otru ļoti stipri ietekmē saskarsmes procesu, vai nu apgrūtina to, radot barjeras, vai otrādi — paaugstina tā efektivitāti saskarsmes partneru labi attīstītas refleksijas gadījumā. Ar refleksiju cilvēks nepiedzimst, šis mehānisms viņam veidojas saskarsmes procesā.

Psihologi izstrādājuši refleksijas, identifikācijas un empātijas mehānismu intensīvas apgūšanas paņēmienus, ko sauc par saskarsmes treniņu. Saskarsmes treniņu var vadīt speciāli tam sagatavots psihologs.

223

Aleksejs Vorobjovs

Saskarsmes barjeras

Saskarsmē kā divpusējā informācijas apmaiņas un vērtēšanas procesā ļoti bieži var notikt kontakta «pārtraukums» vai samazināties tā dziļums un intensitāte no vienas puses, kā arī var notikt partneru pilnīga izvairīšanās no kontaktiem. Šīs parādības, kas pazemina saskarsmes efektivitāti vai traucē tās norisei, sauc par barjerām.

Var minēt trīs iemeslu grupas, kas rada saskarsmes barjeras. Pirmajai grupai pieskaitāmas partneru individuāli tipoloģiskās īpatnības (temperamenta, rakstura, emocionālā stāvokļa īpatnības).

Temperamenta barjera saskarsmē sastopama cilvēkiem ar spilgti izteiktu temperamentu.

Tā, piemēram, skolotājs ātri ieiet klasē, ātri sasveicinās, ātri izsauc pie tāfeles skolēnu. Izsauktais skolēns ļoti lēni pieceļas, loti lēni sāk virzīties uz tāfeles pusi... Šajā laikā ātrā skolotāja «pacietība» beidzas: «Sēdies— divi!» viņš ātri saka. Skolēns ļoti lēni apsēžas un pēc minūtes prasa: «Kāpēc man divi?» Konflikts? Protams. Barjeru šajā gadījumā radīja skolotāja un skolēna psihiskās un fiziskās aktivitātes norises ātruma atšķirības.

Rakstura barjera saskarsmē starp partneriem rodas kā rakstura akcentācija (lat. accentus — uzsvars), no vienas puses, un kā saskarsmes partneru zemas empātijas rezultāts, no otras puses (kā nevēlēšanās vai nespēja paskatīties uz sevi ar partnera acīm).

Tā, piemēram, ja vienam partnerim raksturīgs galējs jūtīgums, raudulība, bet otrs ir viegli uzbudināms, viņam raksturīgas arī aizkaitinājuma, iekaršanas, neadekvātas naida un niknuma izpausmes ar roku palaišanu un nežēlību, tad tas var novest līdz noturīgas saskarsmes barjeras izveidošanai.

Negatīvo emociju barjerai var būt liela loma, jo emocijas vispār bieži ir cilvēka uzvedības motīvs. Tāpēc, piemēram, kaut kādu iemeslu dēļ izjusta nepatika, riebums pret partneri var kļūt par visai nepārvaramu saskarsmes barjeru. Un otrādi — patika un sarunu biedra asprātība bieži vien to zīmē «rožainās krāsās».

Un tomēr tikai ļoti noturīgas negatīvās emocijas rada noturīgu saskarsmes barjeru. Mūsdienu amerikāņu psihologs K. Izards (K. Izard) uzskata, ka tās ir: ciešanas, naids, riebums, nicināšana, bailes, kauns, vaina, noskaņojums.

Ciešanu barjera var būt saistīta ar to, ka, piemēram, svešā panākums vai prieks var izraisīt skaudību vai radīt egoismu. Dažreiz, sevišķi bērnus, ciešanas noved pie agresijas: piemēram, no mātes šķirts bērns var sākt lauzt rotaļlietas, kļūt nepaklausīgs utt.

224

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Naida barjera izpaužas gadījumā, ja vienam no saskarsmes partneriem rodas šķērslis nozīmīgas vajadzības apmierināšanai vai ja to negaidīti apvaino, liek izdarīt kaut ko viņam nepieņemamu u. tml.

Riebuma un pretīguma barjeru visbiežāk rada partnera nevīžība (netīrs apģērbs, nelaba smaka u. c.), sliktas manieres, vāja paškontrole. Šī barjera rada kontaktu skaita ar partneri samazināšanos.

Nicināšanas barjera parasti rodas uz sarunu biedram nepieņemamu rakstura īpašību, pasaules uzskata, uzvedības, stabilas negatīvas reputācijas pamata.

Baiļu barjeru izraisa kā bioloģiski (piemēram, bažas par dzīvību un veselību, bailes no sakropļojuma u. c), tā arī sociāli apstākļi (bailes no soda, bažas par materiālo un morālo labklājību).

Vainas un kauna barjera rodas kā nevietā notiekošā izjūta, kā neērtības izjūta par sevi un citiem. Kauns visbiežāk pārņem cilvēku, kad to kritizē, bet dažreiz arī nevajadzīgi uzslavē. Vainas izjūta var rasties arī bezkritikas gadījumos, kad cilvēks pārstāj saņemt pierasto atzinību. Šāds kluss nosodījums var iedarboties stiprāk par asiem nosodījumiem.

Slikta noskaņojuma barjera rodas uz noturīga un relatīvi ilgstoša emocionālā stāvokļa pamata, kas kopumā ietekmē saskarsmi. Kā labs, tā slikts noskaņojums obligāti «translējas» uz sarunu biedru. Tādēļ ne velti, piemēram, Japānā sava sliktā noskaņojuma demonstrēšana tiek uzskatīta par sliktas audzināšanas pazīmi.

Otru svarīgu iemeslu grupu, kas nosaka saskarsmes barjeras, veido uztveres un izpratnes nostādņu atšķirības, kas balstās uz kļūdām partnera novērtējumā. Atcerēsimies, ka nostādne ir cilvēka neapzināta gatavība veikt kādu darbību, piemēram, tieksme jau iepriekš saskatīt cilvēkā labo vai slikto.

Pētot sociālās uztveres procesus, psihologi nosacījuši tipiskos izkropļojumus priekšstatos par cilvēku: «oreola efekts», «sākuma efekts», «jaunuma efekts», «stereotipizācijas efekts», «iecietības efekts».

Oreola efektu nosaka kopiespaida un emocionālā vērtējuma ietekme uz attieksmi pret cilvēku, uz viņa atsevišķu īpašību uztveri.

Tā, piemēram, ja viens cilvēks mīl otru, tas ir, attiecas pret viņu augstākā mērā emocionāli pozitīvi, tad šī cilvēka pozitīvās īpašības tiek pārvērtētas, bet negatīvās — samazinātas vai arī vispār netiek uztvertas.

Jums droši vien ir zināma situācija, kad, pastaigājoties ar jaunu puisi (vai meiteni), kurš (kura) jums ļoti patīk, jūs satiekat savu māti. Mājās viņa var izteikties: «Kur tu šo «briesmoni» atradi?» Šāda atšķirība viena un tā paša cilvēka uztverē iespējama uz dažādu «oreola efektu» pamata.

Sākuma efekts izpaužas tādā veidā, ka, satiekoties ar nepazīstamu cilvēku, dominē pirmā informācija par viņu. Šī pirmā informācija ilgu laiku koriģēs visu turpmāko informāciju par cilvēku.

225

Aleksejs Vorobjovs

Jaunuma efekts rodas jau pazīstama cilvēka uztveres situācijās. Šajā gadījumā pēdējā informācija par pazīstamu cilvēku ir visnozīmīgākā un ietekmē attieksmi pret viņu. «Jaunuma» un «sākuma» efekts rada psiholoģisko pamatu baumām, uz ko dažiem cilvēkiem vērojama nosliece.

Stereotipizācijas efekts izpaužas grupas īpašību pārnešanā uz personību un otrādi — personisko īpašību pārnešanā uz grupu. Stereotipizācija var norisēt, balstoties uz dažādiem raksturlielumiem: individuāliem, personiskiem, lomu, etniskiem utt.

Lai noskaidrotu cilvēkos izveidojušos sadzīves stereotipus, mūsdienu krievu psihologs A. Bodaļevs (А. Бодалев) aptaujāja 72 cilvēkus. Deviņi aptaujātie paziņoja, ka cilvēkiem ar kvadrātveida zodu ir stipra griba, 17 apgalvoja, ka cilvēki ar platu pieri ir gudri, 3 uzskatīja, ka cilvēkiem ar stingriem matiem ir nepakļāvīgs raksturs. 14 cilvēki atzina, ka korpulentiem cilvēkiem ir labsirdīgs raksturs, bet divi teica, ka biezas lūpas liecina par lielu seksualitāti. Pieci aptaujātie uzskatīja, ka neliela auguma cilvēki vienmēr izceļas ar valdonību, enerģiju, lielu vēlēšanos visus komandēt, bet viens atzīmēja, ka cilvēki ar tuvu izvietotām acīm ir ļoti ātras dabas. 5 cilvēki apgalvoja, ka skaisti cilvēki vienmēr ir vai nu muļķi, vai lieli patmīļi, bet 2 — ja cilvēkam ir liela mute, tad tās īpašnieks ir liels jokdaris, bet, ja viņam ir plānas, bālas lūpas, tad viņš ir svētulis un noslēpumains. Viens no aptaujātajiem norādīja uz pastāvīgi pavērtu muti kā muļķības pazīmi.

Šādas nostādnes veidojas literatūras, mākslas, ikdienas saskarsmes utt. iespaidā un zināmā mērā ietekmē saskarsmes procesa organizēšanu.

Ikdienas dzīvē ļoti izplatīta ir etnisko īpatnību tipizācija.

Tā, piemēram, specifisks humors raksturīgs anglim (kaut gan humora izjūta piemīt, protams, ne tikai angļiem), itālim — ekspresija, bet ebrejam — intelek-tualitāte utt. Etniskie stereotipi ir katram cilvēkam. Piemēram, amerikāņu Gelapa institūts pētīja Atēnu, Helsinku, Johannesburgas, Kopenhāgenas, Amsterdamas, Deli, Ņujorkas, Oslo, Stokholmas, Toronto, Berlīnes, Vīnes u. с pilsētu etniskos stereotipus attiecībā pret dažādiem raksturojumiem: kultūras līmeni, virtuvi u. tml. Visu grupu pārstāvji priekšroku deva savai personīgajai virtuvei, bet attiecībā uz kultūras līmeni domas dalījās: visaugstāko kultūras līmeni sev piedēvēja grieķi, islandieši, indusi, amerikāņi, norvēģi, zviedri, vācieši un austrieši.

Praktiski padomi saskarsmes optimizācijai

Efektīvas saskarsmes veidošanas praktiskos modeļus izstrādājuši amerikāņu zinātnieki D. Kārnegī (1888—1955) un E. Bērns (£. Berne) (1902—1970).

226

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Pamatojoties uz cilvēku saskarsmes īpatnību dziļas analīzes rezultātiem, D. Kārnegī formulēja virkni noteikumu efektīvas saskarsmes organizēšanai dažādās dzīves situācijās.

Seši noteikumi, kuru ievērošana ļauj atstāt uz cilvēkiem labu iespaidu:

• atklāti interesējieties par citiem cilvēkiem;

• smaidiet;

• atcerieties, ka cilvēka vārds — tā viņam ir vissaldākā un vissvarīgākā
skaņa jebkurā valodā;

• esiet labs klausītājs, mudiniet citus runāt par sevi;

• runājiet par to, kas interesē jūsu sarunu biedru;

• iedvesiet savam sarunu biedram viņa nozīmības apziņu un dariet
to no visas sirds!

Divpadsmit noteikumi, kas ļauj piesliet sarunu biedru savam redzes viedoklim:

• vienīgais paņēmiens, kā uzvarēt strīdā, — izvairīties no tā;

• cieniet sava sarunu biedra uzskatus, nekad nesakiet cilvēkam, ka
viņam nav taisnība;

• ja jums nav taisnība, atzīstiet to ātri un noteikti;

• no paša sākuma izvēlieties draudzīgu toni;

• rosiniet sarunu biedru uzreiz atbildēt jums ar «jā»;

• lai laika lielāko daļu runā jūsu sarunu biedrs;

lai jūsu sarunu biedrs uzskata, ka šī ir viņa doma;

• centieties skatīties uz lietām no jūsu sarunu biedra viedokļa;

• izturieties iejūtīgi pret citu domām un vēlmēm;

• aiciniet meklēt cildenākus motīvus;

• dramatizējiet savas idejas, izklāstiet tās efektīvi;

•

metiet izaicinājumu, aizskariet jūtas!

Deviņi noteikumi, kuri ļauj iedarboties uz cilvēkiem, neaizskarot viņu cieņu:

• sāciet ar uzslavu un sarunu biedra cieņas atzīšanu;

• norādiet uz citu kļūdām nevis tieši, bet netieši;

• vispirms parunājiet par savām kļūdām un tikai pēc tam kritizējiet
savu sarunu biedru;

• uzdodiet sarunu biedram jautājumus tā vietā, lai viņam pavēlētu;

• dodiet cilvēkiem iespēju glābt savu prestižu;

!&•■' • izsakiet cilvēkiem atzinību par viņu vismazāko veiksmi un uzsveriet katru panākumu, esiet atklāti savos vērtējumos un dāsni ar uzslavām;

• radiet cilvēkiem labu reputāciju, ko tie centīsies attaisnot;

• izmantojiet stimulēšanu;

227

Aleksejs Vorobjovs

■ ■ ■■ ' "■'' • radiet iespaidu, ka kļūda, kuru jus gribat redzēt izlabotu, ir viegli labojama, dariet tā, lai tas, uz ko jūs mudināt cilvēkus, liktos viegli izdarāms;

• panāciet, lai cilvēki ar prieku būtu gatavi darīt to, ko jūs
piedāvājat!

Septiņi noteikumi, kuru zināšana un ievērošana ļaus jauniem cilvēkiem padarīt ģimenes dzīvi laimīgāku:

• nepiesienieties;

• necentieties pārveidot savu dzīvesbiedru;

• nekritizējiet;

• izsakiet viens otram savu atzinību;

• izrādiet viens otram kaut nelielu uzmanību;

• esiet uzmanīgi;

• izlasiet labu grāmatu par ģimenes dzīves seksuālo pusi!

Ja D. Kārnegī vēršas pie saviem lasītājiem ar padomiem, kādi noteikumi jāievēro saskarsmē un kuri izstrādāti, izmantojot sadzīves situāciju analīzi, tad E. Bērns izveidojis saskaņotu starppersonu saskarsmes teoriju uz «transaktās analīzes» pamata, kurā tiek dotas vairākas praktiskas rekomendācijas saskarsmes efektivitātes paaugstināšanai.

Cilvēks, pēc E. Berna domām, saskarsmē var ieņemt trīs personiskas pozīcijas:

• bērna pozīcija (B) raksturīga cilvēkam kopš agras bērnības un
koncentrē sevī kā stiprās, tā arī vājās bērna dabas puses. Pie stiprajām
izpausmēm pieder nepiespiestība (atbrīvotība), radoši uzplūdi,
dzīvesprieks, fantāzija, zinātkāre, pie vājajām — bailīgums, nedrošība,
bezpalīdzība, paļāvība, nesavaldība;

• vecāku pozīcija (V) ari tiek apgūta bērnībā. To raksturo gan stipro
(pārliecība par morāles prasību taisnīgumu, autoritatīvs tonis,
aizbildniecība un aizsardzība), gan arī vājo (kategoriskums,
dogmatisms, pārākuma apziņa un apziņa par tiesībām «sodīt»)
īpatnību izpausme;

• pieaugušā pozīcija (P) izpaužas aukstā aprēķinā, pastiprinātā
kontrolē, dogmu relativitātes izpratnē un tajā pašā laikā — pārliekā

. T; skepticismā, stingumā, fantāzijas nabadzībā, dzīves emocionālo

pušu nenovērtēšanā.

¹ Atbilstoši šādam priekšstatam par personības pozīcijām saskarsmē to var attēlot šādi:

228

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

1. partneris 2. partneris

V V

P P

В В

Pēc E. Berna domām, saskarsmē piedalās nevis divi cilvēki, bet seši — dažādās variācijās. Viena partnera pozīciju nodošanu otram zinātnieks nosaucis par «transakciju». Viņš piedāvā virkni «transakciju», kas ļauj izprast un efektīvi veidot saskarsmes procesu.

/. piemērs Savstarpēji papildinošas «transakcijas»

у------- >■ у у------- *y 1. partneris. Kas noticis ar jaunajiem cilvēkiem?

p > p Viņi ir pavisam izlaidušies.

_D ' > _D²2. partneris. Jā, viņu gados mēs bijām

D _<_{_________} Do ..__..

pieticīgāki.

2. piemērs

p > p Skolotājs. Kādā veidā jūs ieguvāt trīsciparu skaitli? Skolēns. Ak, jā, es aizmirsu izvilkt kvadrātsakni.

3. piemērs

В ' Bļ 1. skolēns. Vai mums neaizskriet uz kino, kamēr nav skolotāja? 2. skolēns. Tikai ātrāk, kamēr viņš neatnāk.

Šo «transakcijas» veidu sauc par «partneru blakuspiekārtošanos», un tas saskarsmē neizraisa konfliktus.

Var minēt vairākus saskarsmes modeļus, kas tiek veidoti, «piekārtojoties no apakšas» vai «piekārtojoties no augšas».

1. piemērs «Piekārtošanās no augšas»

V v V___ > в !• partneris. Kā jums nav kauna sēdēt, kad blakus

p V\ p * stāv gados vecāka sieviete?

V¹2. partneris. Lūdzu, atvainojiet, es vienkārši

nepamanīju. Aizdomājos, ziniet...

229

Aleksejs Vorobjovs

2. piemērs «Piekārtošanās no apakšas»

V v В___ ► w 1- partneris. Jums ir tik liela pieredze, dodiet

p /f p * padomu, kā man dzīvot tālāk!

п ■ / о 2. partneris. Vispirms jums ir jāatpūšas un

jānomierinās. «Transakcija» bez savstarpēja papildinājuma, ievērojot adresātu.

/. piemērs «Krusteniskā transakcija»

\l у g<___ у 1. partneris. Vai mums neaizšaut uz kino, kamēr

p / p ^\» g nav skolotāja?

_в £___ g 2. partneris. Kaunieties, jums taču jābūt skolā!

2. piemērs

V V V___ > в ^" P^aftneris. Paņem, draugs, somu un aizej uz

p\/ p v«___ В veikalu pēc maizes!

_B /\ □ 3. partneris. Man slinkums celties augšā, aizstaigā

pats!

Šeit aplūkoti tikai saskarsmes veidošanas pamatvirzieni, pamatojoties uz E. Berna «transakta analīzes» koncepciju. Visus iespējamos modeļa variantus jūs varat izveidot paši un «izspēlēt» ar saviem biedriem. Tas, bez šaubām, paaugstinās jūsu saskarsmes meistarību.

Pamatojoties uz E. Berna piedāvāto saskarsmes procesa modelēšanu, var formulēt virkni ieteikumu efektīvas saskarsmes organizēšanai:

• sākot saskarsmi, centieties ieņemt pēc iespējas «zemāku» pozīciju,
tādējādi ļaujot sarunu biedram ieņemt «savstarpēji papildinošu» vai
«piekārtošanās no augšas» pozīciju;

• situācijās, kad sarunu biedrs aizkavējas vai ir izdarījis kādu pārkāpumu,
centieties sākt sarunu no «zemākās» pozīcijas, lai izvairītos no
konflikta padziļināšanās;

• iemācieties pārvaldīt saskarsmes pozīciju maiņu, atpazīt sarunu
biedra vēlamās pozīcijas!

230

CETURTĀ NODAĻA

GRUPU PSIHOLOĢIJA

Grupu izpētes problēmas

Cilvēks ir sociāla būtne, un tas nosaka viņam spilgti izteiktu vajadzību dzīvot sev līdzīgo vidē, dažādās grupās. Neraugoties uz to, šis grupas fenomens sociālajā psiholoģijā vēl nav pietiekami izpētīts. Mūsdienās pastāv daudz pieeju izpratnei par grupu kā galveno sociālo vidi, kurā cilvēks dzīvo, tādēļ izvirzās nepieciešamība analizēt cēloņus, kuru dēļ radušās atšķirības sociālo psihologu pieejās un uzskatos par grupas jēdzienu un tiem procesiem, kas grupā norisinās.

Galvenais cēlonis atšķirībām zinātnieku uzskatos ir tradīcijas un metodoloģija, kas dominē dažādos psiholoģijas virzienos. Sociālajai psiholoģijai ASV grupu izpētē izveidojušās savas tradīcijas. Pētījumu tradīcijas Eiropā pietiekami nozīmīgi atšķirsies no amerikāņu sociālajā psiholoģijā pastāvošajām tradīcijām.

Kaut gan pastāv atšķirības dažādu valstu zinātnieku uzskatos, nosacīti var izdalīt to problēmu loku, kas pakļautas viņu pastiprinātai uzmanībai un izpētei. Tas ir:

• grupas jēdziena noteikšana;

• grupu klasifikācijas paņēmieni;

• starppersonu mijiedarbības saturs un mehānismi grupā;

• starpgrupu mijiedarbības saturs un mehānismi;

• grupu procesu izpētes metodes problēma.

Jebkuras šīs problēmas konkrēts risinājums būs atkarīgs no dažādu virzienu zinātnieku teorētiskajām nostādnēm.

231

Aleksejs Vorobjovs

Grupu veidi

Psiholoģijā par grupu sauc ierobežota apjoma cilvēku kopību, kuri apvienojušies uz kādu pazīmju pamata. Viena no šādām pazīmēm var būt grupas locekļu skaits.

Psiholoģijas literatūrā ilgu laiku tiek diskutēts par mazās grupas «apakšējo» un «augšējo» robežu. Veselā saprāta līmenī mazās grupas «apakšējā» robeža ir divu vai trīs cilvēku kopība («diāde» vai «triāde»). Nedaudz lielāka nosliece ir uz «triādes» pusi, jo konflikts starp grupas locekļiem divu cilvēku grupā ir praktiski neatrisināms, un tam ir personisks raksturs. Pēc daudzu pētnieku domām, tikai trešās personas klātbūtne veido jaunu pozīciju — novērotāju, kurš var ietekmēt konflikta atrisināšanu.

Ne mazāk strīdīgs ir arī jautājums par mazās grupas «augšējo» robežu. Pasaules psiholoģijā dominē doma, ka mazās grupas «augšējā» robeža ir 7 ± 2 cilvēki. No otras puses, reālās mazajās grupās, piemēram, skolas klasēs, var būt 10, 15, 20 un pat 30 cilvēku.

Tātad mazās grupas «augšējo» robežu nosaka šīs grupas veicamās darbības specifika.

Grupas, kuru «apakšējā» robeža pārsniedz mazās grupas «augšējo» robežu, var uzskatīt par lielām. Pie lielām grupām pieder pilsētas un valsts iedzīvotāji utt.

Atkarībā no statusa, kādu grupas ieņem sabiedrībā, tās var būt formālas (oficiālas) un neformālas (neoficiālas). Formālajām grupām vienmēr ir ārējs juridisks noformējums: grupas saraksts, tās locekļu tiesības un pienākumi, statuss sabiedrībā utt. Neformālajām grupām šāda noformējuma nav. Tās ir grupas, kurās cilvēkus apvieno sociāli nenozīmīgi, bet viņiem kopīgi iemesli, piemēram, vienotas intereses, vienotas vajadzības utt. (Piemēram, cilvēki katru dienu parkā spēlē šahu.)

Ja grupas locekļiem ir reālas iespējas kontaktēties citam ar citu, tad šādas grupas sauc par reālām (kontaktgrupām); ja cilvēki apvienoti grupā nosacīti, pēc kādas pazīmes (piemēram, pilsētas pusaudži vai valsts skolu skolotāji) un bieži vien tiem nav reālas iespējas kontaktēties citam ar citu, tad tādas grupas sauc par nosacītām.

Pastāv arī iedalījums pēc ilgstoši pastāvošo grupu attīstības kritērijiem. Pēc šiem kritērijiem iedala zema attīstības līmeņa (asociācijas, korporācijas, difūzās grupas) un augsta attīstības līmeņa grupās (kolektīvi).

Svarīgs grupas raksturojums ir tas, kā grupu vērtē tās locekļi. Ja grupas loceklis grupu vērtē ļoti augstu un viņam tā ir nozīmīga, tad šāda grupa viņam būs referenta (lat. referens — ziņojošs), bet, ja nenozīmīga, tad tā būs dalības grupa.

232

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

GRUPAS

—\

( Lielas

Mazas

со

101

tas

со

._ irt

irt

Cīt

с Ф

^>w 1ф

со

irt

W !ч|

ali

eja ani,

Ф ПГ

•2 CD

'СО о)

1___ i

L_ /

rit

со

/ ^

aug-

Ar zemu

stu

attīs-

attīstī-

tības

bas

līmeni

Grupu veidus shematiski var attēlot šādi (skat. zīm.).

LIELO GRUPU PSIHOLOĢIJA

19. gadsimta otrajā pusē palielinājās interese par sociālo psiholoģiju un līdz ar to tika nodrošināta dažādu psiholoģijas skolu un virzienu rašanās. Nosacīti var uzskatīt, ka sociālā psiholoģija kā zinātne izveidojās 1908. gadā, kad iznāca divas mācību grāmatas: V. Makdugala (W. McDougall) «Ievads sociālajā psiholoģijā» (Londona, 1908) un J. A. Rosa «Sociālā psiholoģija» (Ņujorka, 1908).

Pirms sociālās psiholoģijas kā zinātnes veidošanās procesa bija pietiekami ilgstošs sociālo parādību zinātniski eksperimentālās izstrādes posms, ko veica tā laika ievērojamākie psihologi, filozofi un sociologi. Sākotnēji dominēja tendence izprast sociālās parādības lielās grupās. Gandrīz vienlaikus lielo grupu analīzei pievērsās V. Vunts (W. Wundi), К. Markss (К. Marx) Vācijā, G. Lebons (G. LeBon) un G. Tards Francijā, Z. Freids (S. Freud) Austrijā, V. Makdugals Amerikā. Ar šo zinātnieku darbiem tika likts pamats nākamajai zinātnei, taču no pietiekami atšķirīgām principiālām pozīcijām.

Principiālās atšķirības izpaudās zinātnieku izpratnē par to, kādiem paņēmieniem klasificējamas grupas un precizējams grupas jēdziens, kādi ir mijiedarbības mehānismi grupā un starp grupām, kāda ir līdera, vadoņa loma grupās. Lai dziļāk izprastu atšķirības šo zinātnieku uzskatos, noskaidrosim viņu pētījumu galvenās nostādnes.

233

Aleksejs Vorobjovs

V. Vunta «Tautu psiholoģija»

V. Vunts (W. Wundt) (1832—1920) — vācu psihologs, fiziologs, filozofs un valodnieks. Savas zinātniskās karjeras sākumā V. Vunts izvirzīja fizioloģiskās psiholoģijas programmu un tās galvenās atziņas realizēja 1879. gadā Leipcigas Universitātē viņa paša atklātajā pirmajā psiholoģijas laboratorijā. Ņemot vērā tā laika tradīcijas, kuras nosacīja, ka laboratorijas apstākļos var izpētīt tikai «zemākos» psihiskos procesus, tika organizēti sajūtu, reakcijas laika, asociatīvo sakaru, uzmanības, cilvēka vienkāršāko jūtu pētījumi. «Augstākos» psihiskos procesus, pēc tā laika zinātnieku priekšstatiem, laboratorijas apstākļos eksperimentāli izpētīt nav iespējams.

Šāds viedoklis pamudināja V. Vuntu izstrādāt programmu augstāko psihisko procesu— domāšanas, runas, vērtību, gribas un citu— izpētei. No 1900. līdz 1920. gadam viņš teorētiski pamatoja sociālās psiholoģijas programmu — «Tautu psiholoģija».

Savā darbā «Tautu psiholoģijas problēmas» V. Vunts pakāpeniski ievieš individuālās psiholoģijas un tautu psiholoģijas savstarpējo saikņu principus, apstiprina tautu psiholoģijas izpētes priekšmetu un procedūru.

Analizējot jautājumu par atsevišķas «personības kā progresa radītājas» lomu, zinātnieks uzsver, ka jau pirmatnējā mitoloģijā ir izveidots «cilvēces glābēja» tēls, kurš cilvēkiem izgudrojis uguni, ieročus un darba rīkus, izdomājis reliģiozās ceremonijas un kultu. V. Vunts parāda, ka agrīnajos ķīniešu filozofiskajos uzskatos prevalē varoņa, radītāja personība, no kuriem viens izgudroja valodu, otrs — rakstību, trešais — zemkopību.

Antīkās pasaules vēlākajā posmā vērojams akcentu — viena cilvēka — varoņa — nozīmīgums un izraudzītās tautas nozīmīgums — sajaukums. V. Vunts analizē Izraēlas, Ēģiptes un Babilonijas lomu reliģijas, mākslas un zinātnes izveidošanā.

Analizējot viduslaiku uzskatus, tieši Fomas Hobsa biedrības individuālistisko teoriju, vēlākos M. Lacarusa (M. Lazarus) un Hēgeļa (G. F. Hegel) darbus psiholoģijā, V. Vunts secina, ka cilvēces sabiedrības vēstures pamatposms bijis nevis atsevišķs cilvēks, bet gan cilvēku kopa. Savā darbā «Tautu psiholoģijas problēmas» viņš raksta: «No ģints, no radinieku loka pakāpeniskas individualizācijas ceļā izdalās patstāvīga personība pretēji racionālās izglītošanas hipotēzēm, atbilstoši kurām īpatņi daļēji vajadzību žņaugos, daļēji pārdomu ceļā apvienojas sabiedrībā.»

Sabiedrības kā cilvēces sākotnējās filoģenēzes atzīšana noveda V. Vuntu pie «tautas dvēseles» jēdziena izdalīšanas. Savukārt atsevišķa cilvēka individuālā dvēsele šajā gadījumā ir sekundāra. Tādēļ īstenībā tautu psiholoģija attiecībā pret individuālo, vispārīgo psiholoģiju ir primāra, bet starp individuālo psiholoģiju

234

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

un tautu psiholoģiju pastāv sakarība — vispār nav tādu faktu tautu psiholoģijas jomā, kuri tajā pašā laikā nebūtu arī individuālās psiholoģijas fakti. Apgalvodams, ka individuālā psiholoģija eksperimentāli nosaka atsevišķas dvēseles likumu, V. Vunts loģiski turpina: tautu psiholoģijai jānosaka tautu dvēseles likumi.

Pētījumu organizēšana abos gadījumos būs atšķirīga. Individuālo dvēseli var izpētīt uz psihofizioloģisko eksperimentu izmantošanas pamata, toties «tautas dvēseli» — uz valodas, mītu, paradumu, tiesību un citu attīstības likumu pētījumu pamata.

Te par svarīgāko metodi var kļūt filoloģiskās izpētes metode. Analizējot šīs metodes specifiku, kura dod iespēju izzināt cilvēku augstākās psihiskās funkcijas, kas identiskas viengabalainai «tautas dvēselei», V. Vunts nonāk pie secinājuma: valoda bieži vien ir individuālo vārdu summa.

Šis viedoklis radās tādēļ, ka dominē pieņēmums — visa sākumā eksistējis atsevišķi dzīvojošs cilvēks. Pirmoreiz sastapdamies ar saviem tuvajiem, viņš izgudrojis valodu. Tieši tāpat iztēlots mīts. Mīts — nezināma vēstītāja vēstījums un teiksmu summa. Lai nodrošinātu savu drošību, šis atsevišķais cilvēks pēc vienošanās ar citiem ļaudīm izveidojis valdi un tiesības, iedibinājis reliģisko kultu. Šādi priekšstati uzreiz orientē psihologu izpētīt individuālo cilvēku, nevis sabiedriskās dzīves vispārīgo, viengabalaino fenomenu.

No otras puses, V. Vunts nepiekrīt tam, ka filoloģiskā metode ir tikai filoloģiskās interpretācijas būtība, kā cilvēka refleksija, kā tās izskaidrošana, ko teksta autors gribējis paust lasītājiem. Šajā gadījumā zinātnieks uzsver: «Aiz kokiem mežu neredz.» Speciālists, kurš filoloģiskās pētīšanas metodi izprot tikai šādā veidā, ir pārņemts ar «atsevišķa koka pētīšanu un vispār nepamana, ka ir mežā». Tāda literāro darbu filoloģiskās izpētes procedūras satura mehāniska pārnešana uz citiem «cilvēciskās dvēseles veidojumiem», kā teiksmas, mīti, paradumi un, beidzot, pati valoda, var būt tikai individuālistiska metode.

Pārvarot šīs šaurās vietas filoloģiskās izpētes metodes pielietošanā, V. Vunts uzsver nepieciešamību izpētīt vienotas cilvēku kopības sabiedriskās dzīves, «tautas dvēseles» vēsturiski viengabalainos fenomenus un likumus. Ar zinātnieka izvirzītajiem viedokļiem saprotama akcenta pārnešana no atsevišķa cilvēka izpētes uz cilvēku nacionālās kopas izpēti. «Tautas dvēsele» kā vienots veidojums izpaudīs katra kopas locekļa personības īpatnības. Tādējādi tiek apstiprināta sociālās psiholoģijas prioritāte attiecībā pret individuālo psiholoģiju. Tāpat tiek apstiprināta sociālpsiholoģiskās izpētes metodes specifika un tās prioritāte salīdzinājumā ar laboratorijas psihofizioloģisko metodi.

Galvenais grupas kā viengabalainas klasifikācijas kritērijs ir nacionālie raksturojumi — valoda, mīti, tēli, paradumi, normas, tiesības utt.

235

Aleksejs Vorobjovs

G. Lebona «Pūļa psiholoģija»

Pūļa psiholoģiju pirmoreiz skaidroja franču zinātnieks, ārsts Gustavs Lebons (G. LeBori) (1841—1931).

Pūļa psiholoģijā viņš risināja trīs galvenos jautājumus: pirmkārt, zinātnieks centās noskaidrot pūļa jēdzienu; otrkārt, pamatot pūļa ietekmi uz indivīdu un otrādi; treškārt, izzināt vadoņa lomu pūlī.

Atbildot uz pirmo jautājumu, G. Lebons uzsver, ka pūlis psiholoģiskajā izpratnē ir cilvēku kopums, kam piemīt vienota psihiskā kopība. Turklāt viņš īpaši uzsver, ka nebūt nav obligāta cilvēku sapulcināšana vienuviet, piemēram, laukumā, teātrī, stadionā vai kur citur. Pūļa galvenā pazīme — cilvēku vienota psihiskā kopība, nevis kopība, kas ierobežota kaut kādā teritorijā, rāmjos.

Kā izpaužas cilvēku vienotas psihiskās kopības būtība? Kādi psihiskie mehānismi nodrošina šo kopību? Šajā sakarā atbilžu meklējumi pamatojas uz galvenajiem rezultātiem: indivīds darbojas apzināti, balstoties uz loģisko domāšanu, toties pūlis — neapzināti. Jebkurš indivīds pūlī rīkojas tāpat kā citi — neapzināti kopīgi. Līdz ar to apstiprinās fakts, ka ikviens cilvēks pūlī zaudē individuālo kritisko domāšanu un viņam pārsvaru gūst automātiskā domāšana.

Kritiskā domāšana, kā zināms, operē ar idejām — jēdzieniem, kas veido secinājumus uz to loģisko virkņu pamata. Automātiskā domāšana, kas piemīt katram pūļa loceklim, operē ar idejām — tēliem. Līdz ar to G. Lebons uzsver galveno savu teorētisko atziņu — pūlī valda iztēle.

Analizējot pūļa automātiskās domāšanas darbību, viņš tajā izdala divus procesus: uzspiešanu un projekciju.

Uzspiešanas procesā vienmēr savienojas nejauši tēli, turklāt veidojot pēc ārējām pazīmēm jaunu tēlu. Turpmāk jaunie tēli iegūst katram cilvēkam vienīgi pareizā rezultāta šķietamību. Lai to noskaidrotu, minēsim piemēru no G. Lebona spriedumiem. Savā grāmatā «Pūļa psiholoģija» viņš raksta: «..Viņi (tēli — idejas) apvienojas tādā pašā veidā ka eskimosam, kurš, zinādams no pieredzes, ka ledus ir caurspīdīgs ķermenis, kas kūst mutē, izdara secinājumu, ka stiklam, arī caurspīdīgam ķermenim, vajadzētu kust mutē; vai ka mežonim, kurš iztēlojas, ka, apēdis drosmīga ienaidnieka sirdi, pats kļūs drošsirdīgs; vai tāpat strādnieks, kurš, viena saimnieka ekspluatēts, secina, ka visi saimnieki ir ekspluatatori.» (8; 34) Šis piemērs uzskatāmi ilustrē nejaušu tēlu stereotipu uzspiešanas procesu gala tēlā, kas nepakļaujas kritiskai analīzei.

Projekcija— otrs pūļa un indivīda mijiedarbības mehānisms. Projekciju raksturo vēlamā, subjektīvā un reāli notiekošā norobežošanas trūkums. Šajā sakarā ideja — tēls automātiskajā domāšanā var kļūt par pūļa katra locekļa un visa pūļa uzvedības, reālās darbības motīvu. Tā, piemēram, projekcija

236

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

spilgti izpaužas panikas vai jebkura cita krīzes situācija. Luk, izplatās baumas, ka ebreji izpilda rituālas slepkavības, uzspiešanas process kopas locekļiem veido ideju — tēlu, kas kļūst par palaišanas mehānismu pūlim grautiņu rīkošanā.

Vēl dziļāk ielūkojoties indivīda un pūļa mijiedarbības mehānismos, G. Lebons analizē kritiskās un automātiskās domāšanas atšķirības. Viņš izdala trīs atšķirības: visu pūļa locekļu vienaldzība pret acīm redzamām pretrunām idejās, idejas — tēla dzīvīgums un to atkārtojamība.

Vienaldzība izpaužas tādējādi, ka pūlī netraucēti cita ar citu var tikt sajauktas pretrunīgas idejas. Pēc tam tās pēc kārtas aptvers atbilstošu nekritisku pūļa uzvedību politisko pārkārtojumu situācijās. Pūlis diezgan iecietīgi attiecas pret visām pretrunām, kas izpaužas valdību, politisko partiju darbībā, un paklausīgi seko līderiem. Pats G. Lebons raksta: «Tā pūlī var redzēt, ka pašas pretrunīgākās idejas nomaina cita citu pēc acumirklīgas nejaušības. Pūli ietekmēs viena no dažādajām idejām, kuras uzkrājušās tā spriedumos, un tas veiks pašas pretrunīgākās darbības.» (8; 32)

Dzīvīgums izpaužas pūļa intuitīvajā spējā no pastāvošo ideju spektra izraudzīties vadošo ideju. Kas nosaka idejas izvēles virzību? Parādīsim to ar piemēru. Ja mītiņā orators pievēršas loģiski sakārtotai informācijai, turklāt izmantojot lielu daudzumu skaitļu un statistikas datu, pūlis nav spējīgs pakļauties iedvesmošanai. Tā kā, pēc G. Lebona domām, pūlis atgādina arī daļēji «gulošu cilvēku», tikai skaisto vai kroplīgo, komisko vai traģisko spilgto tēlu, kuri pastāv pūla katra locekļa vai visa pūļa emocionālās atmiņas saturā, izmantošana ļauj izdarīt idejas izvēli. Lūk, kāpēc daudzās kopās ir zināmi un tiek cienīti satīriskā žanra aktieri. Viņi virtuozi izmanto pūļa automātiskās domāšanas raksturīgo īpatnību, kas izpaužas dzīvīguma īpašībā.

Pēc G. Lebona domām, dzīvīgums var īstenoties pa diviem ceļiem: caur valodu un tēlu.

Valoda šajā gadījumā nav komunikācijas un loģiskās informācijas sniegšanas līdzeklis. Valoda ir līdzeklis, kas pūļa locekļiem izraisa noturīgas, emocionāli piesātinātas idejas — tēlus. Tādēļ ļoti nozīmīga ir vārdu, kuri var nodrošināt pūļa iedvesmošanu un ietekmēšanu, izvēles problēma. G. Lebons raksta, ka tādiem vārdiem kā «demokrātija, sociālisms, līdztiesība, brālība u. c.» ir diezgan «miglaina» jēga un, lai tos izskaidrotu, būtu vajadzīgi daudzi «biezi» sējumi. Bet to būtību neapzināti intuitīvi uztver katrs pūļa loceklis, tādējādi aktualizējot tēlus un to izmantošanas neskaidrās izjūtas. Līdz ar to šie vārdi kļūst par iedvesmojošu spēku, jo tēlam sekos darbība.

Šo vārdu izvēlē, pēc G. Lebona domām, jāņem vērā, lai to nozīmē būtu asociācijas, kas saista tagadni ar pagātni, vecās attieksmes ar jaunām situācijām, un lai rezonētu vēsturiskā emocionālā atmiņa. Tā, piemēram, publisko uzstāšanos

237

Aleksejs Vorobjovs

reizēs daudzkārtēja tādu īsu tēlu ka «Franciju — francūžiem» vai «Visu zemju proletārieši, savienojieties!» lietošana pūli ietekmēs spēcīgāk nekā vēsturiski saturiskā, loģiskā analīze par francūžu dzīvošanu Francijas teritorijā vai proletariāta dzīves grūtībām. Bez šaubām šīs idejas — tēli būs iedarbīgas tikai tad, kad pats pūlis neapzināti noslieksies uz tām. Pēc G. Lebona domām, pilnībā manipulēt ar pūli nevar: pūli nevajag mudināt nosliekties uz ideju, ja tas pats uz to netiecas, nav ar to hipnotizēts.

Tēls — otrs iedarbīgs ceļš, kas apstiprina dzīvīgumu. Analizējot uzskatāmā tēla ietekmējošo spēku, tas parāda afišas, fotogrāfijas, teātra izrādes, reālo tēlu un vadoņa imidža lomu. (G. Lebona laikos televīzijas un radio nebija. Mūsdienās zinātnieka idejas par reālā tēla, imidža ietekmi uz pūli apstiprinās un ir ļoti aktuālas.)

Atkārtošanās — mehānisms, kas, pēc G. Lebona uzskatiem, ideju — jēdzienu pārvērš darbībā. Atkārtošanās var īstenoties tikai tad, ja izpildīta virkne nosacījumu. Visas teorijas, programmas, doktrīnas jāizklāsta īsā, saprotamā, tēlainā veidā, bet ne kā loģiska, stingra spriedumu virkne. Pūlim nav laika un iespējas izzināt visus argumentus, ciparus, izvērtēt ikvienu «par» un «pret». Un, kā likums, vadonis ar pūli tiekas laukumos, ielās, stadionos vai citur — vietās, kur nevienam pūļa loceklim nav iespēju loģiskai, intelektuālai darbībai.

Tādēļ ziņām, kas sniegtas pūlim, jābūt elementāri uzskatāmā veidā, bieži un ilgi atkārtojamām. Pūlim pieņemamāki ir lozungi, aicinājumi un citas īsas izteikšanās formas. G. Lebons uzsvēra, ka idejas, kas iedvešamas pūlim, var kļūt iedarbīgas, ja tās ietērpj vienkāršā formā un daudzkārtīgi tēlu veidā iesakņo apziņā.

Svarīgu vietu G. Lebona teorijā ieņem tas, kāda ir vadoņa loma pūlī. Kurš kļūst par pūļa vadoni? Viņš pats uz šo jautājumu atbild ar mūsdienās par spārnotu kļuvušu frāzi: «Pārvaldīt mākslu panākt ietekmi uz pūli nozīmē mākslu pārvaldīt to.» (8; 35) No kādiem saskaitāmajiem sastāv māksla radīt iespaidu?

Pirmkārt, vadoņa augsts intuitīvais jutīgums pūļa neapzināto vēlmju un ilgu aktualizēšanā un izpratnē.

Otrkārt, izveicīga ideju iedzīvināšana, pamatojoties uz valodas un tēla izmantošanu, ņemot vērā pūļa automātiskās domāšanas mehānismus, pūļa vienaldzību pret ideju — tēlu pretrunām, dzīvīgumu un atkārtošanos.

238

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

G. Tarda «Pūļa psiholoģija»

Nedaudz atšķirīgāku uzskatu par pūļa psiholoģiju paudis franču sociologs un kriminālists Gabriels Tards (G. Tarde) (1843—1904). īsi izanalizēsim viņa galvenos atšķirīgos uzskatus.

Spilgtāk G. Tarda teorijā izpaužas vadoņa loma pūlī. Viņš uzsver, ka pūlī vienmēr ir subjekti, kuri aizrauj ar sevi, sapulcina visus apkārtējos, pārvalda viņus. Par tādiem kļūst politiķi, reliģiskie darbinieki, zinātnieki un citi. Pakļau-damies iedvesmošanai, vairākums kopas vai apvienības locekļu atdarina viņus un tiem seko. Bet, tā kā vadoņi vienmēr ir personības, tad pūļi, kas tās atdarina, attīstās un paceļas pāri iepriekšējiem pūļiem. Tādējādi realizējas sabiedrības attīstības process.

Vadoņa ietekmes uz pūli galvenais mehānisms ir imitācija kā iedvesmošanas veids. Imitēto iedvesmošanu viņš iedomājas nevis kā viena cilvēka tiešu iedvesmu uz otru, bet kā iedvesmošanu caur «starpnieku». Par starpnieku imitētajā iedvesmošanā kļūst prese, mūsdienās — radio, televīzija.

Mehānisms, ar kura palīdzību tiek realizēta imitācija, ir atdarināšana. Atdarināšana, kā likums, nozīmē uzvedības, uzskatu, modes utt. kopēšanu.

Kādi cēloņi pamudina cilvēku atdarināt? Pirmkārt, tā ir jebkura instinktīva tieksme izpildīt universālās atkārtošanās likumu, kas nosaka un nodrošina atražošanas veidu bezgalību. Otrkārt, atdarināšana nodrošina cilvēka resursu ekonomiju. Sekojot citiem, atsevišķs cilvēks netērē enerģiju, lai izgudrotu kaut ko pats sev.

Šajā sakarā savā darbā «Les Lois l'imitation» G. Tards raksta: «.. ja atdarināšana ir sociāla parādība, tad tas, kas nav sociāls, bet augstākā pakāpē dabisks, — ir instinktīvs slinkums, no kura izriet noslieksme uz atdarināšanu, lai izvairītos no darba kaut ko izdomāt.» (17; 133)

Tādējādi vadonis kļūst par jebkura pūļa_ kodolu, kas ar spēku apvieno pūli, kurš viņu atdarina, bet vadonis no savas puses nodrošina pienācīgu pūļa imitējošu iedvesmošanu.

Kādi ir vadoņa imitētās iedvesmošanas organizēšanas paņēmieni? īsi ilustrēsim G. Tarda galvenās domas. Šajā gadījumā viņš veic filozofiski vēsturisku analīzi par sarunām un pārrunām kopās.

Dzimtas, pirmās ģimenes sākotnē runāja tikai viens cilvēks — ģimenes tēvs vai dzimtas galva. Visi pārējie ģimenes locekļi viņu atdarināja — tā radās dialogs. Turklāt tā saturu noteica divējādi monologi: monologs no augšas uz leju — no vadoņa pie grupas — un no lejas uz augšu — no grupas uz vadoni. Pirmajā gadījumā tas ir pavēlošais monologs, otrajā — pakļaušanās un glaimu monologs. Tikai ilgā laika gaitā veidojās paralēli monologi starp grupas locekļiem, un tos var nosaukt par dialogiem — sarunām. G. Tards ļoti sīki

239

Aleksejs Vorobjovs

analizē dialoga— sarunas lomu senajā Roma, kurai bija savi rituāli un pat sava vieta senā romieša namā, kur bija iekārtotas ložas, lai pusdienu un sarunu laikā tajās varētu atlaisties. Zinātnieks iztirzā salonu lomu dialoga — sarunas veidošanās aristokrātiskajā Francijā, kā ari kafejnīcu, bistro un citu mūsdienu formu, kurās var risināties dialogi — sarunas, lomu. Analīzes rezultātā G. Tards parādīja, ka viss šis process bagātinājis valodu un, galvenais, pašas sabiedrības intelektuālo attīstību.

No otras puses, G. Tards pieņēma, ka paralēlie dialogi ir partnerības dialogi un līdz ar to tie iegrožo un pavājina varu, garantē kaut kādu brīvību katram partnerim. Zinātnieks ļoti uzskatāmi parāda, ka despoti vienmēr bijuši slepeni un nerunīgi, aizlieguši saviem padotajiem savstarpēji sarunāties. Līdz ar to viņš apgalvo, ka brīvība un līdztiesība pūlī atkarīga no iespējām tā locekļiem sarunāties.

Bet, kā uzsvēris G. Tards, dialogus — sarunas pamazām izskauž dažādu masu komunikācijas veidu parādīšanās. G. Tarda laikā bija prese, mūsdienās ir arī radio, televīzija un pat internets.

Lai risinātos dialogi — sarunas, nepieciešama kopīga vieta. Līdz ar masu komunikāciju attīstīšanos tā vienkārši vairs nav vajadzīga. Jebkuras mājas jebkurā dzīvoklī, visā zemē domas izplatās uzreiz ar preses un televīzijas palīdzību. G. Tards tēlaini uzsvēris: «Pietiek ar vienu spalvu, lai kustībā iesaistītu miljonus valodu.» (17; 76)

Uz šā pamata dialogi pa horizontāli apsīkst un tie sāk dominēt tikai pa vertikāli. Parādās jauns «pirmās ģimenes» prototips, kad runājas viens cilvēks — ģimenes tēvs vai cits ģimenes galva. Sāk dominēt monologs no augšas uz leju. Šis monologs veido katra pūļa izolētā locekļa domas. Tādējādi pūlis vairs nav vienuviet tieši savstarpēji saistīti kopas locekļi, bet tas pastāv visur, taču to apvieno viena ideja, kuru iedveš prese. Tātad pats pūlis iegūst jaunu veidolu — publika. Jaunu veidu iegūst arī iedvesmošana — katra atsevišķa publikas locekļa pārliecināšana. Iedvesmošana virzīta uz ikviena publikas locekļa individuālās domāšanas «vajadzīgā» satura organizēšanu. Visu publikas locekļu vienādo pārliecību un domas nodrošinās vienveidība viņu uzvedībā. Līdz ar to prese kļūst par pūļa pārvaldīšanas galveno mehānismu.

Līdera, vadoņa loma iegūst nedaudz citādu formu. Vadoņa galvenā īpatnība šajā gadījumā ir spēja un prasme izdalīt pašas galvenās, vispārīgās idejas un pamudinājumus, kas pārņemtu katru publikas locekli, tātad arī visu publiku kopumā. Pēc tam, izmantojot masu komunikācijas līdzekļus, kā uzsver G. Tards, nepieciešama «.. nepārtraukta vienu un to pašu ideju, vienu un to pašu himēru atkārtošana». (18; 236)

Turklāt G. Tards uzsver, ka efektīvāk publiku hipnotizēt var tad, kad vadonis zina, ko tā mīl un ko neieredz. Spēja izraisīt ienaidu ir vadoņa galvenā īpašība,

240

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

ja viņš grib piespiest publiku aktīvi darboties. Iedvest publikai sajūsmu, labvēlību, mīlestību uz kaut ko — tas nozīme neiesaistīt publiku kustībā un darbībā.

«Masu psiholoģija» Z. Freida psihoanalīze

Savā zinātniskajā jaunradē Zīgmunds Freids (S. Freud) virkni darbu veltījis grupu analīzei. Tajos viņš izzinājis reliģijas, sociālo institūtu, varas, masu psiholoģijas rašanos. Šī analīze atspoguļota darbos «Totēms un tabu», «Masu psiholoģija un cilvēka «Es» analīze», «Vienas ilūzijas nākotne», «Mozus un monoteisms».

Šo darbu saturā nosacīti var izdalīt trīs jautājumus, uz kuriem Z. Freids centies atbildēt: Kas ir masa? Kā masa ietekmē indivīdu? Kādas pārmaiņas indivīda personība piedzīvo masā?

Kas ir masa? — Tas ir pirmais jautājums. Atbildot uz to, Z. Freids veic masu klasifikāciju. Viņš tās iedala neorganizētās un organizētās masās. Neorganizētās masas ir nejauši un stihiski sapulcētas vienuviet uz laiku. Piemēram, masas revolucionārajā kustībā. Organizētās masas — disciplinētas organizācijas, mākslīgi radītas ciema, partijas, armijas, baznīcas organizācijas. Tās pastāv ilgstoši un noturīgi, tāpēc tās vispirms ir kultūras auglīgas radītājas.

Otrs nozīmīgs jautājums ir — indivīdu apvienošanās masās mehānismi un masu ietekme uz indivīdu. Šajā gadījumā Z. Freids lieto jēdzienu «libido». Ņemot vērā libido divējādo dabu — narcisisko un erotisko libido, viņš analizē visu indivīda un masu mijiedarbības procesu.

Kā zināms, narcisiskais libido nosaka sevišķo mīlestību pret savu ķermeni, savu Es. Savukārt tas izraisa neiecietību pret visu, kas nav cilvēks pats. Tieši šī libido daba kļūst par pamatu iedzīvotāju mīlestībai pret savu pilsētu, pilsoņu mīlestībai pret savu zemi, savu reliģiju, savu nacionalitāti utt. Bet, no otras puses, tā arī izraisa antipātijas pret visu, kas mums nepieder. Mīlestība, simpātijas pret visām cilvēku kopām, uz kurām tiek pārnests narcitiskais libido, un ienaids pret svešo — nacionālisms, šķiru aizspriedumi — pastāv vienlaikus.

Erotiskais libido, pēc Z. Freida domām, nosaka cilvēku attieksmi citam pret citu. Bet, tiklīdz šīs erotiskās tieksmes ir apmierinātas, viņi šķiras. Taču šķīrušies cilvēki atkal metas jaunu partneru meklējumos.

No tā acīm redzams, ka narcisiskais libido kā mīlestība pret sevi un erotiskais libido kā mīlestība pret pretējā dzimuma īpatņiem var cilvēkus gan apvienot, gan nošķirt.

241

Aleksejs Vorobjovs

Mehānismu, kā pārvarēt cilvēku nodalīšanos no masām vai apvienot viņus tajās, lielā mērā nosaka vadonis, vadītājs. Līdz ar to Z. Freids pievēršas daļēji organizētu kopu, tādu kā reliģiskās kopas, analīzei. Šajā gadījumā vienā polā ir galva, otrā — masa. Galva, vadonis, vadītājs — cilvēks, kuram dominējošais ir narcisiskais libido. Tādēļ viņš nemīl un nespēj mīlēt nevienu, izņemot pašam sevi. Z. Freids spriež tā: «.. šķiet pilnīgi loģiski, ka viņa (vadītāja) «Es» nebija pārāk ierobežots ar libido sakariem, ka viņš nekad nemīlēja, izņemot sevi, un cienīja citus tādā mērā, kādā tie kalpoja viņa prasību apmierināšanai.» (28; 103)

No šiem spriedumiem izvirzās likumsakarīgs jautājums: kādi mehānismi nodrošina, lai masas mīlētu vadoni un pakļautos viņam, kurš mīl tikai sevi? Meklēdams atbildi uz šo jautājumu, Z. Freids ievieš identifikācijas mehānismu, kas saistīts ar libido impulsiem.

Identifikācijai kā cilvēka un sabiedrības vispārīgajam mehānismam ir savs funkcionēšanas mehānisms. Šis mehānisms īstenojas ar atkārtošanu, imitāciju un piesavināšanos.

Tā, piemēram, mums piemīt neapzināta tieksme atkārtot žestus, kaut kādus vārdus, darbības, ģērbšanās stilu u. c, kurus izmanto citi cilvēki vai to grupas. Atdarināšanai šajā ziņā ir galvenā loma. Atkārtošana cilvēku kopā nozīmē indivīda apliecināšanu ar piederību pie tās un sevis pasargāšanu no briesmām, kas var apdraudēt, atdaloties no kopas. Te arī izpaužas psiholoģiskā jēga gadu no gada svinēt svētkus, gadadienas, piemiņas datumus utt. Te ari atklājas viena lozunga daudzkārtējas skandēšanas būtība gājienu un demonstrāciju laikā.

Imitācijas mehānisms vai mimētisms (gr. mimētēs — atdarinātājs) veic tādu pašu psiholoģisko funkciju kā atkārtošana. «Mimētisms,» raksta Z. Freids, «ir bērna labākā māksla, motīvs, kas virza vairākumu viņa rotaļu. Godkāres dēļ bērns vairāk lolo cerību atdarināt pieaugušos, nevis būt pirmais līdzīgo vidū. Visas humora, masku, parodiju, pārģērbšanās, pārveidošanās formas nosaka imitācijas saturu. Caur šīm iluzorajām identifikācijas formām cilvēks atbrīvojas no briesmām tikt noraidīts vai izjust agresiju no kopas puses.»

Identifikācija kā piesavināšanās izpaužas vēlmē psiholoģiski pilnīgi saliedēties ar citiem.

Z. Freida aprakstītie mīlestības un identifikācijas mehānismi ļāva viņam iedomāties masu psiholoģisko matēriju. Pa vertikāli izvietota katra grupas locekļa visa mīlestības pret vadoni tieksmes sistēma. Pa horizontāli darbojas identifikācijas mehānisms. Tieši tas daudziem kopas locekļiem, kuriem ir viens un tas pats Es-ideāla objekts, nodrošina iespēju identificēties citam ar citu. Reāli to var iedomāties šādi: visi mīl vadoni, un katrs identificējas ar katru. Līdz ar to vadonis mīl sevi, visi viņu mīl, pastiprinot šo mīlestību uz identifikācijas pamata. Tāpēc masu psiholoģijā vadonis kļūst par vispārīgu

242

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

elementu — virs-Es, bez kura kopas locekļi nevar iztikt un ap kuru viņi grupējas.

Kā top vadoņa vara un spēks?

īsi rezumējot Z. Freida idejas par šo jautājumu, varam teikt: pirmatnējā tēva nogalināšana, ko izdarīja viņa dēli sazvērnieki, nosaka šā izstumtā ļaunuma atgriešanos pat pie katra mūsdienu cilvēka. Acīm redzot nepieciešams to paskaidrot. Šajā nolūkā pievērsīsimies Z. Freida darbam «Mozus un monoteisms», kurā viņš izklāsta uzskatu par cilvēces evolūciju un pieņem, ka tā ir lēna «izstumtā atgriešanās» būtība. Pēc autora domām, pirmsvēstures laikmetā cilvēki dzīvoja ordā, ko veidoja visvarenais tēvs. Viņš uzkurināja pastāvīgas briesmas, nepacieta nekādu autonomiju, atdalīja dēlus no sievietes. Viņš no tiem prasīja pilnīgu pakļaušanos. Turklāt tēvs vienkārši un viennozīmīgi izbeidza visu ordas locekļu mēģinājumus apmierināt erotiskās vajadzības. Sākotnēji visu mīļotais tēvs ar savu uzvedību sekmēja ordas locekļu ienaida rašanos pret viņu. Brieda sazvērestība, kas apvienoja sieviešu sakūdītos sazvērniekus. Šās sazvērestības rezultātā viens no jaunākajiem dēliem nogalināja savu tēvu. Tieši šajā laikā visi sazvērnieki bija apvienoti, tapa pirmā sociālā organizācija.

Pēc tēva nogalināšanas dēli nožēlo notikušo un katrs vēlas vadoni aizvietot ar citu kopas locekli. Kopā parādās ķildīgi spēki: brāļi sazvērnieki kļūst par brāļiem ienaidniekiem. Un viens no viņiem, kurš visvairāk dievinājis tēvu un parādījis sevi kā turpinātāju, var tikt atzīts par vadoni no brāļu un pēc tam masu puses. Tādējādi Z. Freids apstiprina jebkura vadoņa divējādo būtību, viņš rada priekšstatu par to, ka vadonis ir «virs citiem», un vienlaikus par to, ka viņš ir «kā citi».

Turpmākajā attīstībā visa sabiedrība sadalījās ģimenēs. Par katras ģimenes galvu kļuva tās tēvs, kam bija vara pār visiem tās locekļiem. Bez šaubām, tēvs kā mājas tirāns saviem bērniem un sievai neapzināti atjaunoja pirmatnējo ordu nedaudz citādā veidā.

Tieši šādu skaidrojumu Z. Freids izmanto vadoņa un masu analīzē. Viņš pieņem, ka attiecības starp masas locekļiem, no vienas puses, pamatojas uz likumiem, no otras — uz reliģiju, ko radījuši dēli, lai slēptu savu noziegumu un atbrīvotos no vainas izjūtas. Jebkuras masas virsotne vienmēr būs vadonis. Tāpēc visas organizētās masas dzīvos realitātes, idealizācijas un ilūziju pasaulē.

243

Aleksejs Vorobjovs

V. Makdugala lielo grupu hormiska psiholoģija

Angļu — amerikāņu psihologs Viljams Makdugals (W. McDougall) (1871— 1938), izstrādājot savu teoriju par lielajām grupām, pamatojās uz jēdzienu «horme» (gr. hormē— cenšanās, tieksme). No Anglijas pārbraucis uz Ameriku, V. Makdugals 1908. gadā uzrakstīja darbu «Ievads sociālajā psiholoģijā», kurā secīgi izklāstīja hormiskās koncepcijas galvenos viedokļus. Jau Anglijā apgūtās nozīmīgākās zinātniskās tradīcijas, kas pastāvēja Eiropā, autors izmantoja sabiedriskā progresa analīzē. Viņa lielo grupu teorija pamatojas uz Č. Darvina (C. Darwin) evolucionāro pieeju, Z. Freida atziņām par neapzināto, sociālo psihologu G. Tarda un G. Lebona uzskatiem.

V. Makdugala teorijas pamatā ir viedoklis par cilvēka sociālajiem instinktiem, kas nodrošina visu viņa uzvedību. Ar instinktiem zinātnieks saprata iedzimtās spējas, kuru saturu noteica iekšējās «enerģijas» pārmantotība no paaudzes uz paaudzi, no vecākiem uz bērniem. Pats iekšējās «enerģijas» repertuārs ir pietiekami ierobežots, t. i., pastāv diezgan ierobežots sociālo instinktu skaits, bet to iekšējais saturs var varieties, mainīties.

Šīs izmaiņas un variācijas nodrošina «nostiprināšanās» iespējas kaut kādām cilvēkam svarīgām īpašībām, kas turpmāk instinktīvi uzkrāsies un tiks nodotas nākamajām paaudzēm. Te izpaužas analoģija ar Č. Darvina teoriju par konkurences un izdzīvošanas veidu.

Par galveno sociālo instinktu V. Makdugals izvirza instinktu tiekties uz mērķi, tāpēc mērķa vienotība kļūst par cilvēkus apvienojošu spēku grupā. Par vadoni iespējams izvirzīties tam cilvēkam, kuram instinkta izpausmes veids tieksmē uz mērķi ir liels. Šī tieksme izpaužas cilvēka mērķtiecīgā uzvedībā un emociju ekspresijā. Šie ārējie faktori nodrošina visiem pārējiem kopas locekļiem, kuriem ir identiskas instinktīvās tieksmes, iespēju atdarināt vadoni, «saindēties» ar viņa.

V. Makdugala veiktā cilvēka sociālo instinktu repertuāra turpmākā analīze lāva viņam izdalīt šādus to veidus: cīņas instinkts, bēgšanas instinkts, dominēšanas instinkts. Šie instinkti kā iekšējie neapzinātie impulsi nodrošina cilvēku visu sociālo mijiedarbību.

Tā, piemēram, cīņas instinkts arēji izpaudīsies tādu emocionālo pārdzīvojumu ekspresijā kā bailes, briesmas, agresija, niknums un tādējādi noteiks visu starp-personu mijiedarbību gammu. Bēgšanas instinkts atbilst visiem cilvēka uzvedības veidiem, kas saistīti ar pašsaglabāšanās jūtu izpausmi, dominēšanas instinkts nodrošina cilvēkam tos uzvedības veidus, kas atbilst viņa tieksmei pēc varas, citu pakļaušanas un pārvaldīšanas.

244

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Par cilvēka savstarpējās iedarbības mehānismu sabiedrība kļūst «saindēšanās» un atdarināšana. Tieši uz šā mehānisma pamata realizējas katra grupas locekļa instinkti, un tādējādi tiek nodrošināta viņam atbilstošs uzvedības veids.

V. Makdugala hormiskajai paradigmai zinātniskajā vidē bija ļoti lieli panākumi. To apguva tūkstošiem studentu dažādās augstākajās mācību iestādēs. ASV daudzi zinātnieki šo paradigmu izmantoja, lai izskaidrotu tādas sociālās parādības kā agresija, līderība u. с

К. Marksa «Šķiru psiholoģija»

Šķiru kā lielo grupu psiholoģiju izklāstījis vācu ekonomists un filozofs Kārlis Markss (K. Marx) (1818—1883).

Galvenais cēlonis, kas cilvēkus apvieno lielās grupās, ir viņu attieksme

pret ražošanas līdzekļiem (fabrikām, rūpnīcām, iekārtu, resursiem u. c.) un

atbilstoši tam — pret labumu un peļņas sadali starp viņiem. Pie tāda secinājuma

K. Markss nonācis savā galvenajā darbā «Kapitāls», veicot tajā sabiedrības

^ attīstības filozofiski vēsturisko analīzi.

K. Marksam galvenais ir determinisma princips, atbilstoši kuram visas cilvēka psihes parādības, tostarp arī sabiedrisko, šķirisko apziņu, nosaka dzīves с apstākļi un cilvēku darbība. Tādēļ determinisma princips par primāro atzīst sabiedrisko esamību, bet par sekundāro — sabiedrisko, šķirisko apziņu.

Lai to pamatotu, K. Marksam vajadzēja atrisināt četras galvenās problēmas:

1) izdalīt šķiras kā lielas cilvēku grupas;

2) pamatot sabiedriskās, šķiriskās apziņas saturu;

3) pamatot cēloņus, determinantes, kas nosaka sabiedrisko, šķirisko
apziņu;

4) konstatēt atšķirības dažādu šķiru sabiedriskajā apziņā.

Risinot pirmo problēmu, K. Markss balstās uz to, ka cilvēku dzīves ekonomisko apstākļu atšķirības (t. i., viņu atšķirīgā attieksme pret ražošanas līdzekļiem un dividenžu sadali) viņus apvieno divās galvenajās šķirās: buržuāzijā un strādnieku šķirā.

Pamatojoties uz determinisma principu, K. Markss apstiprina abu šo grupu šķiriskās apziņas noturīgās atšķirības.

Šāda nostādne radīja nepieciešamību analizēt šķiriskās apziņas saturu. Tās struktūru K. Markss iedomājās šādi: psihiskās parādības, kas pamudina un motivē cilvēku uzvedību; psihiskie procesi, kas ietekmē īstenības atspoguļojumu un izpratni no kopas locekļu puses un stāvokļa.

245

Aleksejs Vorobjovs

Uz stimulējošām un motivējošām psihiskajam parādībām K. Markss attiecināja šķiru vajadzības un intereses, pasaules uzskatu un ideālus. Šajā sakarā tika apgalvots, ka par šķiru aktivitātes galveno iekšējo avotu kļūst vajadzības. Tās grupējot, zinātnieks izdalīja materiālās, garīgās, politiskās un tikumiskās vajadzības, turklāt materiālās vajadzības tika atzītas par primārajām un pamatu šķiru dzīves darbībai, un tās savukārt nosaka attiecības dažādās šķirās. Uz vajadzību pamata veidojas intereses. Šķiras vajadzības var noteikt kā tās izvēles attieksmi pret kaut kādu objektu vai situāciju atbilstoši to emocionālajai pievilcībai.

Aktivitāti stimulējoši faktori ir arī šķiras pasaules uzskats un ideāli. Pasaules uzskats šajā gadījumā ir uzskatu sistēma par dabu, sabiedrību, cilvēku kā īstenības atspoguļojuma rezultātu. Šķiras pasaules uzskata augstākais sistematizētais tīmenis ir ideoloģija. Šķiriskie, sabiedriskie ideāti — augstākie motīvi, kas nosaka kopas aktivitāti. Augstākā ideāla vārdā šķiras spēj nest upurus, pašaizliedzīgi cīnīties, protestēt utt. Tādēļ ideāls, pēc K. Marksa domām, ir tēls, kurā uz fantāzijas, iztēles pamata labākais tagadnē un nākotnē saplūdīs kopā.

īstenības atspoguļojumu šķiras realizē uz procesu pamata. Uz tiem attiecas šķiru kolektīvā uztvere un atmiņa, domāšana un iztēle, gribas darbība. Neapšaubāmi šiem procesiem ir kolektīvs raksturs, un tādējādi tie atšķiras no atsevišķu cilvēku procesiem.

Šķiras stāvokli nosaka emocijas, noskaņojums, jūtas. Tā ir elastīgākā un mainīgākā šķiras apziņas daļa. Jūtas, emocijas un noskaņojums nosaka šķirā dominējošos pārdzīvojumus atkarībā no tās locekļu vadošo vajadzību realizēšanas. Turklāt par galveno vajadzību kļūst vajadzība pēc darba.

Savos darbos K. Markss analizē un salīdzina buržuāzijas un proletariāta šķiriskās apziņas satura īpatnības, atklāj to pretrunas un īpatnības.

Determinisma princips, ko pasludināja K. Markss, tika izmantots krievu psiholoģijā padomju periodā. Konkrētajā zinātniskajā kontekstā tas tika priekšstatīts kā «apziņas un darbības vienotības princips». Šis princips izmantots arī citu dažādu orientāciju psihologu darbos. Tā, piemēram, Ē. Fromms, aprakstīdams personības sociālā rakstura saturu, pievēršas minētajam principam.

246

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamali

īsa salīdzinoša analīze par galvenajiem viedokļiem lielo grupu teorijā

Lielo grupu pētījumos dažādiem zinātniekiem ir ievērojamas atšķirības izpratnē par šādu grupu organizācijas principiem, vadoņa lomu tajās, cilvēku mijiedarbības galvenajiem raksturojumiem.

Šīs atšķirības uzskatāmi var parādīt shematiski.

( Teritoriāli kulturālais) ( Nejauši organizētais) ( Šķiriski organizētais ]

Teoriju autori

V. Vunts

Tautas

psiholoģija

G. Lebons un G. Tards

Pūļa psiholoģija

Z. Freids

Masu psiholoģija

V. Makdu-

gals

Hormiskā psiholoģija

K. Markss

Šķiru psiholoģija

Grupas g

alvenie raksturojumi

«Tautas dvēsele» -valoda,

mīti, tradīcijas,

tiesības

Automātiskā

domāšana-

idejas, tēli

Vienota pārliecība un domas

Narcisis-

kais un

erotiskais

libido

Sociālie instinkti: tiekšanās uz mērķi, cīņu, bēgšanu, dominēšanu

Šķiru

apziņa -

psihiskās

parādības,

psihiskie

procesi

Mijiedarbības mehānismi grupās

Identifi- If Atdarinā-kācija II šana

Iedvesmo-šana

Identifikācija

«Saindēšanās»

Pārliecināšana

		г	1 1 Vadoņa tips

«Progresa radītājs»	«Orators»		«Publicists»	«Mīļotais tēvs»	«Atdarināšanas etalons»	«Ideju akumulators un paudējs»

247

Aleksejs Vorobjovs

Veiktā analīze parāda, ka nozīmīgākajās lielo grupu teorijas nav vienotu uzskatu par principiem to organizācijā un klasifikācijā. Cilvēkus grupā var apvienot gan pietiekami stingri fiksēti principi — vienota kultūra, teritorija vai attieksme pret ražošanas līdzekļiem un peļņas sadale, gan ne tik stingri fiksēti principi — demonstrācijas, mītiņi, lasītāji, skatītāji utt.

Atšķirības pieejās cilvēku apvienošanās principiem lielās grupās likumsakarīgi noved pie atšķirībām izpratnē par grupas galveno raksturojumu, grupas locekļu mijiedarbības mehānismiem un vadoņa lomu tajās.

Lielās grupas galvenie veidotāji var būt to cilvēku valoda, tradīcijas utt., kuri dzīvo vienā teritorijā, vai visu grupas locekļu priekšstats par nozīmīgām sociālajām parādībām, vai viņu kopīgā doma, vai iecietīga mīlestība pret vienu cilvēku, vai vienots etalons atdarināšanai, vai kopīgas intereses, vajadzības, vērtības, ideāli.

Atšķirības grupas galveno raksturojumu izpratnē zinātniekus viennozīmīgi noveda pie atšķirībām izpratnē par starppersonu mijiedarbības mehānismiem grupās. No rezultātu analīzes redzams, ka par galvenajiem mehānismiem var kļūt identifikācija, «saindēšanās», iedvesmošana, atdarināšana, pārliecināšana.

Identifikācija (lat. identificare — identificēt) nozīmē pielīdzinājumu, kaut kā identificēšanu. Lielās grupās uz šā procesa pamata noris mijiedarbība ar vadoni un grupas locekļiem citam ar citu.

Pārņemšana savā varā — cilvēka neapzināta pakļaušanās grupas emocionālajam stāvoklim. Noteiktiem mērķiem šis process tika izmantots jau cilvēces rītausmā. Arī mūsdienās tas izpaužas dažādās formās: reliģiozi emocionālie stāvokļi, sporta azarts, panikas situācijas, ovācijas izrādēs un koncertos u. с Šī mehānisma specifika slēpjas tajā apstāklī, ka cilvēks neizjūt grupas mērķtiecīgu spiedienu. Viņš uztver apkārtējo cilvēku mīmiku un pantomīmu, atbilstoši tam viņam «pielīp» masu emocionālais stāvoklis. Apkārtējie šai gadījumā ir kā savdabīgs emocionālo stāvokļu «paātrinātājs».

īpašu situāciju, kurā pārņemšana savā varā izpaužas vislielākā mērā, sauc par paniku.

Panikai ir vairākas stadijas. Parasti tā sākas, ja nav informācijas par situāciju. Tas savukārt grupas locekļos rada negatīvas emocijas, kas tiek «translētas» plašumā, aizvien pieaug un pastiprinās. Ja negatīvo emociju «translācijas» process netiek apturēts sākotnējā stadijā, panika kļūst pilnīgi nepārvaldāma un cilvēku rīcība — neaprēķināma.

Kā var novērst panikas rašanos?

Pirmkārt, veidojot cilvēkiem precīzas zināšanas un uzvedības iemaņas iespējamās kritiskās situācijās, piemēram, plūdu, ugunsgrēka u. с gadījumos. Katram cilvēkam ļoti precīzi jāzina, kas viņam šādos gadījumos jādara.

248

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Otrkārt, gadījuma grupās, piemēram, panikas izcelšanas bridi kinoteātri, kādam no grupas locekļiem uzskatāmi jādemonstrē uzvedība, kas sniegtu patiesu informāciju par konkrēto situāciju. Tā, piemēram, ir zināms gadījums, kad Leņingradas blokādes laikā operas solistam izdevās novērst paniku pēc aviobumbas tieša trāpījuma teātra ēkā. Solists, kam bija spēcīga balss, kādu laiku turpināja dziedāt, bet pēc tam sāka norādīt, kā iziet no zāles.

Treškārt, jācenšas izolēt no grupas tos cilvēkus, kas ar ļoti spilgti izteiktu mīmiku, pantomīmu un citām uzvedības formām stimulē emocionālā stāvokļa translāciju citiem grupas locekļiem.

Iedvesmošana ir informācijas sniegšanas process klausītāju nekritiskas uztveres gadījumā.

Iedvesmošanas efektivitāte, pirmkārt, atkarīga no vecuma. Tai vairāk pakļaujas bērni, ari noguruši, fiziski novārdzināti, slimi cilvēki. Otrkārt, iedvesmošanas efektivitāti lielā mērā ietekmē informācijas avota «uzticības efekts». Autoritatīvs cilvēks, autoritatīvs masu informācijas līdzeklis spēj spēcīgi ietekmēt.

Pastāv īpaša imidža (angl. image — tēls) — dažādu sociālu objektu specifiska «tēla», kurā mākslīgi pārspīlētas dažas to puses — koncepcijas. Starp imidžu un reālu objektu pastāv «ticamības pārrāvums», taču, pateicoties tam, ka imidžā ir «sabiezinātas krāsas», tas veic iedvesmošanas mehānisma funkciju.

Vai jūs varat šajā sakarā izskaidrot, kāpēc 80. gadu beigās ārsta psihoterapeita A. Kašpirovska iedvesmas seansiem bija tik liela piekrišana?

Atdarināšana ir to uzvedības formu atkārtošana, kuras aizgūtas nekritiskas uztveres ceļā no citiem cilvēkiem vai grupām.

Atdarināšanas pamatā parasti ir cilvēka intelekta nepietiekama attīstība, tāpēc atdarināšanai ir svarīga loma bērnībā, kad bērns apgūst uzvedības normas u. с Pieaudzis cilvēks arī izmanto šo paņēmienu gadījumos, kad nav citas iespējas nezināmas darbības vai uzvedības veida apgūšanai.

Tā, piemēram, visas modes formas— domas, teorijas, dejas, politiskās idejas, apģērbs utt. — balstās uz atdarināšanas mehānismiem. Taču, ja cilvēks akli kopē modi, piemēram, apģērbu, neapdomājot un neizdarot labojumus atbilstoši savai individualitātei, tad viņš bieži vien ne tikai izskatās smieklīgi, bet arī «signalizē» apkārtējiem par savu vāji attīstīto intelektu.

Pārliecināšana ir iedarbība uz cilvēka zināšanām un pasaules uzskatu saskarsmes procesā. Pārliecināšanas svarīgākais noteikums ir teiktā atbilstība reālajai īstenībai. Pārliecināšanas process ir efektīvs tikai gadījumā, ja zināšanas, kuras cilvēkam tiek sniegtas, atbilst reālai pārbaudei praksē. Ja pārņemšana savā varā, atdarināšana un iedvesmošana galvenokārt ir virzītas uz personības neapzināto sfēru, pārliecināšana ir iedarbība uz cilvēka apziņu.

249

Aleksejs Vorobjovs

Idejām, kas par lielo grupu psiholoģiju radušas 19. gadsimta, ir turpinājums mūsdienās. Visnozīmīgāk tas izpaužas pūļa teorijā. Ļoti auglīgi šo teoriju turpina risināt mūsdienu franču zinātnieks S. Moskoviči. Savos pētījumos viņš apkopo G. Lebona, G. Tarda, Z. Freida galvenos viedokļus un uz to pamata interpretē mūsdienu īpatnības. Daudzas V. Vunta atziņas izmantotas starpkultūru psiholoģijas pētījumos. Turpinājums ir arī K. Marksa dažām idejām, kas saistītas ar determinisma principu. It īpaši šis princips ietekmējis Ē. Fromma pētījumu par personības sociālo raksturu saturu, padomju un krievu psihologu pētījumus par lielajām grupām.

MAZO GRUPU PSIHOLOĢIJA

Mazās grupas izpēte vienmēr ir bijis prioritārs virziens sociāli psiholoģiskajos pētījumos. Visintensīvāk tiek pētītas grupu dalībnieku starppersonu mijiedarbības, pozīciju, lomu, uzskatu, ieviržu, normu un ietekmes problēmas. Bet, neskatoties uz pētāmo fenomenu līdzību grupās, to saturu dažādu psiholoģisko skolu zinātnieki izprot dažādi. Tā iemesls ir metodoloģija un dažādās psiholoģiskajās skolās izveidojušās mazo grupu izpētes tradīcijas. Krasākās atšķirības mazo grupu satura, grupu dinamikas un grupu fenomenu izpratnē ir eiropeiski amerikāniskās un Krievijas darbības psiholoģijas starpā.

Eiropeiski amerikāniskajā mazo grupu sociālajā psiholoģijā vērojama visai plaša to būtības izpratnes daudzveidība. Turklāt Krievijas psiholoģijā mazās grupas kā kolektīva izpratnē iezīmējas savdabīga uzskatu vienotība. Iepriekš minētais liek pievērsties dažādu psiholoģisko skolu un virzienu uzskatu dziļākai analīzei.

Mazo grupu teorijas amerikāņu sociālajā psiholoģijā

Atšķirības visas amerikāņu sociālās psiholoģijas zinātniski konkrētās metodoloģijas saturā nosaka daudzu mazās grupas teoriju veidošanos. Nosacīti var izdalīt vairākas pamatorientācijas mazās grupas izpētē: interakcionistiskā, biheivioristiskā, kognitīvā un sociometriskā. Katra orientācija ietver daudzas parasti pēc viena principa veidotas un tieši šai orientācijai raksturīgas teorijas. Nozīmīgākās mazās grupas teorijas amerikāņu psiholoģijā var klasificēt šādi:

Bezmaksas referāti skolai

SOCIĀLĀ psiholoģija 10

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru