SOCIĀLĀ psiholoģija 9

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Pirmkārt, nobriedušas personības sistēmbūtību nosaka tas personiskas ietekmes uz apkārtējiem mērs un virzība. Tātad nobriedusi personība ir atvērta sistēma, kuru raksturo viņas ideālās klātbūtnes citos «ilgdzīvošana» un aktivitāte. Šajā gadījumā akcents personības satura analīzē it kā tiek pārnests no introplāna un interplāna satura priekšstatiem tās metaindividuālajā plānā.

Otrkārt, personības ietekme determinēta ideālās klātbūtnes citā divos saturiskajos slāņos. Sākumā tā nodrošina sev aktuālās mijiedarbības ar partneriem saturu un virzību. Turklāt pirmā ietekmi uz citu viņu aktuālajā mijiedarbībā lielā mērā nosaka pirmā «dzīvošanas» noturīgums un aktivitāte cita subjektīvajā sfērā, kontaktiem attālinoties. Tieši šis efekts vispilnīgāk raksturo pirmā personību kā atklātu, laikā funkcionējošu sistēmu.

Augstāk minētais personības selektīvās aktivitātes un personības veidošanās modelis nebūs pilnīgi izprotams, ja netiks analizēti personības aktivitāti kopumā nodrošinošie konkrētie mehānismi (t. i., vajadzības un to motīvi), kā arī audzināšanas, pašaudzināšanas un socializācijas procesi.

Vajadzība un motīvs kā personības aktivitātes avoti

Visās psiholoģijas teorijās, kas skar personības aktivitāti, tiek atzīts, ka tās pirmavots vienmēr ir vajadzība. Termins «vajadzība» apzīmē divas savstarpēji saistītas parādības:

1)  nepieciešamību pēc noteiktiem apstākļiem, kas nodrošina cilvēka
kā indivīda un personības dzīvi;

2)    noteiktu diskomfortu, nestabilu cilvēka psihes stāvokli dažādos
apstākļos.

Savā sākotnējā, rašanās etapā vajadzība ir nepieciešamība pēc tā, kas parasti atrodas ārpus cilvēka. Nepieciešamība izpaužas cilvēka atkarībā no pasaules un virzībā uz to. Kā stāvoklis, kas raksturo vajadzību, nepieciešamība ir iekšējs stāvoklis un priekšnoteikums cilvēka aktivitātei. Bieži vien tā izpaužas kā cilvēka pozitīvs vai negatīvs (diskomforts) emocionālais stāvoklis. Tāpēc vajadzība ir it kā personības «iekšējā», subjektīvā vajadzības puse. Tā var izsaukt neievirzītu aktivizāciju, piemēram, kustību, fizioloģisko, meklējuma un citu personības funkciju pastiprināšanos.

Tikai nepieciešamības kā vajadzības stāvokļa «sastapšanās» ar priekšmetu, kas var to novērst, rezultātā cilvēka aktivitāte kļūst mērķtiecīga. Šādu «sastapšanos» psihologi sauc par «vajadzības priekšmetošanās» aktu, t. i., vajadzības piepildīšanu ar konkrētu, no apkārtējās pasaules smeltu saturu. Šo procesu, kas ir vajadzības ārējais saturs, sauc par motīvu (lat. movere — piedot kustību, grūst). Tātad motīvs ir uz priekšmetu virzīta aktivitāte, ko nodrošina iekšējais psihiskais

191

Aleksejs Vorobjovs

stāvoklis (nepieciešamība), kas tiek «sašaurināta» ar vajadzības priekšmeta objektīviem raksturojumiem. Tāpēc, ja vajadzību raksturo gatavība darboties, tad motīva klātbūtne piešķir aktivitātei šaurāku un iedarbīgāku raksturu.

Piemēram, cilvēkam var rasties diskomforta emocionālais stāvoklis sakarā ar to, ka viņam nepieciešams jauns uzvalks. Šis stāvoklis stimulē viņu aktivizēt savu uzvedību— viņš sāk apdomāt, kā un kur var nopirkt uzvalku, sāk to meklēt utt. Bet, ja cilvēks atrod uzvalku, kas viņam patīk, tā aktivitāte kļūst iedarbīgāka un mērķtiecīgāka. «Vajadzīgs tieši šis uzvalks, tas maksā tik un tik, tas atrodas šajā veikalā» utt. Šī ar noteiktu priekšmetu konkretizētā aktivitāte šajā gadījumā ir kā motīvs.

Vajadzību klasifikācija un veidi

Psiholoģijas zinātnē pastāv dažādi uzskati par personības vajadzību klasifikāciju. Visbiežāk vajadzības nosacīti iedala bioloģiskajās, sociālajās un ideālajās vajadzībās.

Bioloģiskās vajadzības, nodrošina atsevišķa indivīda dzīvi un dzimtas turpinājumu, t. i., tās ir vajadzības pēc ūdens, ēdiena, siltuma, pretējā dzimuma pārstāvja utt.

Sociālās vajadzības nodrošina personības piederību sociālai grupai un izpaužas saskarsmē, emocionālos kontaktos ar tās locekļiem. Sociālajās vajadzībās svarīgu vietu ieņem vajadzība strādāt, mīlēt un būt mīlētam. Sociālās vajadzības var būt materiālas un garīgas. Materiālo vajadzību priekšmeti ir lietas, ko radījusi cilvēce savā attīstības procesā (māja, apģērbs, dažādi elektropiederumi, transporta līdzekļi utt.). Garīgās vajadzības — tās ir vajadzības pēc visdažādākajiem cilvēka kontaktiem ar sabiedrību, mākslu, literatūru utt.

Personības ideālās vajadzības saistītas ar apkārtējās pasaules un savas vietas tajā izziņu. Specifisks cilvēka vajadzību veids ir dzīves jēgas meklēšana, t. i., savas pasaules sūtības meklēšana.

Šīs klasifikācijas ietvaros pastāv pietiekami daudz cilvēka vajadzību struktūras konkrētu modeļu.

Piemēram, mūsdienu angļu psihologs M. Ergails (M. Argule) izdala 7 personības pamatvajadzības:

•       nesociālās vajadzības, kas var ietekmēt sociālo mijiedarbību (piemēram,
bioloģiska vajadzība pēc ēdiena, ūdens utt. rada vajadzību pēc
naudas utt.);

•       tieksme pēc atkarības — vajadzība pēc to personu protekcijas,
palīdzības un vadības, kam pieder vara un autoritāte;

192

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

afilacijas tendence (angl. affiliate — pievienoties) — tieksme atrast ciešu kontaktu, panākt noteiktu intimitātes pakāpi;

•       vajadzība dominēt, būt līdera pozīcijās, tieksme pieņemt lēmumus
pašam, ietekmēt grupu;

•       seksuālās   vajadzības   (lat.  sexualis —  attiecināmas  uz
dzimumdzīvi);

•       tendence uz agresiju (lat. aggredi— uzbrukt), draudiem, fizisku,
morālu vai kādu citu pāridarījumu citiem indivīdiem;

•       vajadzība pēc pašvērtējuma, kas saistīta ar tieksmi saņemt uzslavu
no apkārtējiem.

Ja M. Argaila modelī tiek atzīti visi trīs vajadzību veidi (bioloģiskās, sociālās un ideālās), tad, piemēram, Z. Freida psiholoģiskajos darbos par vienīgo iedzimto personības pamatvajadzību, uz kuras pamata veidojas visas obligātās vajadzības, tiek atzīta seksuālā vajadzība vai libido.

Z. Freids atzina faktu, ka personības pamatvajadzībām ir iedzimts raksturs, bet sociālā vide tikai «piekrāso» to izpausmi.

Z. Freida sekotājs, mūsdienu amerikāņu psihologs A. Bandura izdala trīs cilvēka iedzimtās pamatvajadzības: vajadzību pēc mīlestības, vajadzību pēc iekļaušanās un vajadzību pēc kontroles, kuras regulē visu personības aktivitāti. Vajadzība pēc mīlestības izpaužas katras personības emocionālā kontakta nepieciešamībā. Mīlestības vajadzības nepilnīga realizācija noved pie «aukstas», emocionāli «sausas» personības veidošanās, bet pārsatinātība tās apmierināšanā — pie stipras emocionālas atklātības. Vajadzība pēc iekļaušanās izpaužas kā katras personības tieksme pēc cieša, zināmā mērā pat intīma kontakta ar savu tuvāko apkārtni. Vajadzība pēc kontroles izpaužas kā personības nosliece pēc citu cilvēku palīdzības un vadības no citu cilvēku puses.

Rezumējot jāatzīmē, ka visu cilvēka vajadzību sistēmu vispārējos vilcienos var attēlot shēmā, kur iezīmēti personības pamatvajadzību iespējamie savstarpējie sakari un savstarpējā pakļautība.

Mūsdienu amerikāņu psihologs A. Maslovs parāda, ka cilvēkam piemīt vajadzību hierarhija. Viņš apstiprina šādu vajadzību hierarhiju.

193

Aleksejs Vorobjovs

Kognitīvas un estētiskas

/vajadzibas (pēc kārtības, taisnības,⁴

skaistuma, simetrijas)

Vajadzība pēc cieņas apliecinājuma (atbalsta, pateicības, atzinības, kompetences)

Vajadzība pieķerties, mīlēt, piederēt grupai

Vajadzība pēc drošības (fiziskas un psiholoģiskas)

Fizioloģiskas vajadzības

50. zim. Vajadzību hierarhija (pēc A. Maslova).

Svarīgs nosacījums personības pārejai no viena vajadzību līmeņa otra klust nepieciešamība pilnā mērā apmierināt zemākā līmeņa vajadzības. Piemēram, lai pārietu otrajā vajadzību līmenī, nepieciešams apmierināt visas savas bioloģiskās vajadzības. Tikai tādā gadījumā, ja šīs vajadzības ir apmierinātas un ir pārliecība, ka arī turpmāk tās tiks apmierinātas normāli, personība var pāriet uz citu, augstāk stāvošu vajadzību — piederības konkrētai grupai, pieķeršanās un mīlestības — apmierināšanu. Savukārt, tikai apmierinot paša augstākā līmeņa vajadzības — pašrealizācijas vajadzības — personība kļūst psihiski vesela, neatkarīga, brīva un radoša. Taču, kā atzīmē Maslovs, reālajā dzīvē lielākā daļa cilvēku nepaceļas līdz šim līmenim. Un pat tie, kas to sasniedz, nevar palikt aktivitātes līmenī, kuru nodrošina pašrealizācijas vajadzība, jo šī aktivitāte ir sarežģīts process, nevis stabils personības stāvoklis.

194

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Arējās vajadzības

[Vajadzība pēc daiļrades, darba, mācībām   J

Z

Vajadzība būt personībai			Tikumiskās un estētiskās vajadzības			Dzīves jēgas vajadzība			Vajadzība un gatavība pārvarēt grūtības
j				i Sociālās vajadzības
Vajadz pašapi šar	ba pēc lecinā-īās		Vajadzība pēc saskarsmes			Izziņas vajadzība			Vajadzība pēc pašizteikšanās

Psihofizioloģiskās vajadzības

Hedonistiskās vajadzības

Vajadzība pēc

emocionālā

piesātinājuma

Vajadzība pēc brīvības

Vajadzība pēc

enerģijas atjaunošanas

Bioloģiskās vajadzības

Drošības un

pašsaglabāšanās

vajadzība

Vajadzība pec

emocionālā

kontakta

Orientēšanas vajadzība

Vajadzība pec kustību aktivitātes un spēles

Darbs

Saskarsme

Izzina

Darbība

5/. zīm. Vajadzību klasifikācija (pēc S. Kaverina).

Apskatot personības vajadzību struktūru, var izdarīt secinājumu, ka tā nav iedzimta un ka personības vajadzību sfēru var veidot audzināšanas procesā.

Vajadzību attīstība

Acīm redzams, ka audzināšanas galvenais uzdevums ir personības sfēras vajadzību viengabalainas sistēmas veidošana. Jāpiezīmē, ka personībai var būt noteiktas «nobīdes» tās vajadzību struktūras sfērā. Ja personībai nav pilnā mērā izveidojušās augstākās vajadzības, tad visu tās aktivitāti noteiks tikai zemāko psihofizioloģisko vajadzību līmenis. Kā tas redzams tabulā, šīs aktivitātes līmenis ir saistīts ar hedonistisko vajadzību (gr. hēdonē — bauda) apmierināšanu, emocionālā piesātinājuma, brīvības, enerģijas atjaunošanas vajadzības apmierināšanu.

195

Aleksejs Vorobjovs

Droši vien jūs esat sastapuši cilvēkus, kuru mērķis ir meklēt un lietot alkoholiskos dzērienus, bezgalīgi klausīties skaļu un primitīvu mūziku, kuri ignorē vecāku cilvēku prasības, negrib neko darīt, bet tai pašā laikā mīl garšīgi paēst un ilgi gulēt. Tas ir tāpēc, ka uzvedību nosaka hedonistiskās vajadzības — tieksme panākt pozitīvu emocionālo stāvokli.

Tai pašā laikā mēs sastopam cilvēkus, kuri apmeklē teātri un kino, daudz lasa, daudz ko prot un labprāt arī dara, pārdomā un strīdas par dzīves jēgu utt. Šo cilvēku uzvedību, bez šaubām, nosaka vajadzību augstākais līmenis. Šo aktivitāti nosaka tikumiskās vajadzības: vajadzība būt personībai, vajadzība pēc dzīves jēgas, gribas vajadzība.

Apskatīsim galvenās augstākā līmeņa vajadzības.

Grūtību pārvarēšanas vajadzība vai gribas vajadzība saistīta ar personības nepieciešamību pārvarēt grūtības, kas traucē mērķa sasniegšanu, «diskomforta», neapmierinātības un spriedzes noņemšanu gadījumos, kad nav vajadzīga gribas piepūle.

Dzīves jēgas vajadzība saistīta vispirms ar personības apzinātu stratēģisko dzīves pamatmērķi. Dzīves jēga izpaužas personības eksistences ievirzes trīs formās: «sev», «sevī», «citiem». Šo formu vienotību nodrošina ideāls un pienākums.

Ideāls raksturo personības vērtību sistēmu. Ideāla pamatā ir ideja vai ideju sistēma, turklāt idejas (teorētiskās, pasaules uzskatu patiesības vai tēlaini priekšstati) ir cilvēkam personiski nozīmīgas, veido viņa personisko jēgu.

Kas ir personiskā jēga? Katrs priekšmets, ideja, notikums vai parādība izpaužas veselā īpašību un kvalitāšu sistēma. Piemēram, glāzi var izmantot kā trauku dzeršanai, kā vāzi ziediem, kā paliktni vai atbalstu — atkarībā no situācijas. Tātad dažādās situācijās viens un tas pats priekšmets var tikt izmantots atkarībā no dažādām tā īpašībām. Tās priekšmeta īpašības, kuras personībai ir nozīmīgas bieži sastopamās un svarīgās situācijās, personība uztver kā pašas vērtīgākās un nozīmīgākās. Šīs īpašības tad arī veido priekšmeta personisko jēgu.

Piemēram, smēķēšana pusaudzim, pēc viņa domām, ir pieauguša cilvēka «izpausme», bet otru smēķēšanas īpašību — kaitīgumu — tas neizprot. Tāpēc smēķēšanai viņa izpratnē ir personiska jēga.

Ideāla kā personības dzīves jēgas pamata apzināšana ir svarīgs personības veidošanas posms, bet ideāla sagraušana rada personībai frustrāciju situāciju. Personības attīstība ontoģenēzē, bez šaubām, ir ideāla pārveidošanās process (piemēram, bērnībā cilvēks grib kļūt par šoferi, pusaudža gados — par baņķieri, bet jaunībā, pēc kritiskas sevis izvērtēšanas, kļūst par fermeri). Personības attīstības procesā ir neizbēgamas dzīves jēgas un ideālu izmaiņas, kas, bez

196

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

šaubām, izsauc spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus personības attīstības lūzuma posmos.

Savukārt pienākums ir ar personības ideālu realizācijas procesu saistītu emocionālu pārdzīvojumu sistēma. Gadījumos, kad personības uzvedība «novirzās» no sava ideāla sasniegšanas ceļa, tā izjūt diskomfortu (grūtsirdību, vainu, kaunu, nožēlu utt.).

Vajadzība būt personībai izpaužas cilvēka tieksmē izdarīt vai pateikt kaut ko tādu, kas būtu nozīmīgs citam cilvēkam. Citiem vārdiem sakot, šī vajadzība izpaužas personības pašizteikšanās, pašaktualizācijas tieksmēs un tendencē sniegt informāciju par savu individualitāti citai personībai ar veselas līdzekļu sistēmas (domas, zināšanas, darbības priekšmeti, uzdevumu risinājumi u. c.) palīdzību.

Par šīs vajadzības eksistenci liecina eksperimenta rezultāti. Māksliniekiem tika piedāvāta šāda situācija: «Jūs saņemsiet lielisku darbnīcu, labākās krāsas, audeklus utt., turklāt par katru jebkurā stilā, žanrā un manierē uzgleznotu gleznu jums maksās pēc visaugstākajām likmēm. Pašizsakieties un saņemiet par to visus dzīves labumus, bet ar vienu noteikumu: nevienu no jūsu gleznām nekad neredzēs neviens cilvēks. Vai piekrītat?» Visi mākslinieki viennozīmīgi atteicās.

Katra cilvēka vajadzība būt personībai izpaužas tieksmē «translēt» savu individualitāti pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam ar dažādiem līdzekļiem. Piemēram, franču inženieris G. Eifelis to izdarīja, konstruējot un uzceļot torni Parīzē, citi — uzrakstot grāmatu, trešie — novadot labu stundu, ceturtie — kopjot un uzturot kārtībā māju utt.

Estētiskās vajadzības izpaužas personības tieksmē pēc saskarsmes ar skaisto, dabu, mākslas darbiem u. tml.

Tikumiskās vajadzības ir saistītas ar personības nepieciešamību pārdzīvot sabiedrībā pieņemto uzvedības normu ievērošanu, kā arī diskomforta un psiholoģiskās spriedzes stāvokli tajos gadījumos, kad šīs normas izpildīt nav iespējams.

Visas minētās augstākā līmeņa vajadzības nodrošina personībai sociāli nozīmīgas aktivitātes iespējas, tās sabiedrisko vērtību un nozīmību.

Motīvu klasifikācija

Jebkura cilvēka darbība sākas ar vajadzību, bet tās darbību konkrētā virzienā vada motīvi. Ja vajadzība raksturo cilvēka gatavību izpildīt kādu vispārinātu darbību, tad motīvs, kā tika atzīmēts jau iepriekš, piešķir aktivitātei «šaurāku», iedarbīgāku raksturu.

197

Aleksejs Vorobjovs

Psiholoģijā izdala tns motīvu grupas: motīvi, kas saistīti ar darbības saturu vai tās procesu; motīvi, kas saistīti ar personības sociālo apkārtni; motīvi, kas saistīti ar personības aktivitāti rosinošo faktoru apzināšanās līmeni.

Ar darbības saturu vai tās procesu saistītie motīvi, piemēram, ar skolēna mācību saturu saistītie motīvi var būt šādi: vēlēšanās uzzināt jaunus faktus, apgūt jaunas zināšanas, darbības veidus, iedziļināties parādības būtībā u. tml., ar pašu mācību procesu saistītie motīvi var izpausties skolēna vēlmē parādīt intelektuālo aktivitāti, pārvarot grūtības uzdevumu risināšanā, u. tml.

Motīvus, kas saistīti ar personības sociālo apkārtni, parasti iedala plaši sociālajos, šauri personiskajos un negatīvajos.

Plaši sociālie motīvi parasti izpaužas kā pienākuma un atbildības sajūta sabiedrības, ģimenes, kolektīva, priekšniecības, draugu utt. priekšā, kā pašnoteikšanās motīvi, kas izpaužas zināšanu nozīmes izpratnē, vēlmē sagatavot sevi nākamajai darba dzīvei utt., kā garīgās un fiziskās pašattīstības motīvi.

Šauri personiskie motīvi izpaužas cilvēka tieksmē saņemt uzslavu, atzinību, labu vērtējumu no citiem cilvēkiem, vēlmē būt līderim, dominēt, ieņemt cienīgu vietu biedru vidū u. tml.

Negatīvie motīvi var izpausties centienos izvairīties no nepatikšanām dažādās situācijās (piemēram, izvairīties no nosodījuma par izdarīto pārkāpumu).

Starp motīviem, kas saistīti ar personības aktivitāti veicinošo un noteicošo faktoru apzināšanos, izšķir apzinātos un neapzinātos motīvus. Pie apzinātajiem motīviem pieder pasaules uzskats, interese, centieni, bet pie neapzinātajiem — tieksmes un nostādnes.

Pasaules uzskats ir cilvēka pieņemta zināšanu un uzskatu sistēma par pasauli un viņa vietu tajā— cilvēka attieksme pret pasauli un sevi. Pasaules uzskats nosaka cilvēka dzīves pamatpozīcijas, viņa pārliecību, ideālus, mērķus un vērtību orientāciju.

Interese izpaužas personības apzinātā tendencē virzīt uzmanību, domas un darbību uz emocionāli pievilcīgu priekšmetu. Intereses attīstība parasti notiek divos etapos. Sākotnējam etapam raksturīga situatīvās intereses rašanās, bet otrajā etapā interesi uztur cilvēka spēju uz noteiktu darbības veidu stimulēšana, labvēlīga attieksme vai atzinība. Tāpēc noturīgas intereses pamatā vienmēr ir pozitīvs emocionāls stāvoklis, ko veido cilvēkam nozīmīgu vajadzību apmierināšanas process, panākumi cilvēka darbībā. Ja cilvēka darbībai nav panākumu, tad negatīvo emociju pārdzīvošana bremzēs noturīgas intereses rašanos par to.

Centieni— cilvēka emocionāls pārdzīvojums, kas izpaužas tieksmē uz viņam nozīmīgu objektu. Centienu objekts var būt reāli priekšmeti un situācijas vai subjektīvi objekti — vēlēšanās, sapņi, sapņojumi. Centienu pamatā ir

198

г

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

objekta nozīmīgums konkrētajai personībai. Turklāt centienu objektam parasti ir subjektīvs tēls, jo tas veidojas uz atmiņas iztēles un priekšstatu pamata.

Piemēram, sapnis — tas ir vēlamās nākotnes subjektīvs tēls. Cilvēks var iztēloties savas nākamās profesijas, ģimenes utt. tēlu. Turklāt šis tēls tiek veidots, ievērojot savas potenciālās iespējas, tāpēc cilvēkam tas ir pievilcīgs ar savu sasniegšanas iespējamību. Tātad sapņi ir cilvēka uzvedības motīvs. Turpretī sapņojumi parasti nevar būt cilvēka uzvedības iedarbīgi motīvi, jo tie ir konkrētam cilvēkam nesasniedzamās, vēlamās nākotnes tēli. Var, protams, guļot uz dīvāna, sapņot, cik labi būtu kļūt par čempionu svarcelšanā. Tāpēc visbiežāk sapņojumus var uzskatīt par vājas gribas cilvēka noteiktu psiholoģisku aizsardzību. Šajā gadījumā reālā īstenība tiek aizstāta ar tās «surogātu».

Uz uzvedības motīviem, kurus cilvēks var neapzināties, attiecina tieksmes un nostādnes.

Tieksme — psihisks stāvoklis, kas izpaužas kā cilvēka neapzināta vai nepietiekami apzināta vajadzība. Visbiežāk tieksmes izpaužas šāda veida izteicienos: «Man kaut ko gribas, bet es nezinu ko.» Parasti tieksme nav ilgstošs stāvoklis, jo neapzināta vajadzība var vai nu izzust, vai arī cilvēks to sāk apzināties, un tad šis stāvoklis pāriet konkrētā formā: vēlēšanās, sapnis, centieni utt.

Piemēram, tāds psiholoģijas virziens kā psihoanalīze centrālo vietu cilvēka aktivitātē atvēl seksuālajai tieksmei, uzskatot to par noturīgu, bet pēc formas mainīgu stāvokli.

Nostādne izpaužas kā cilvēka neapzināta gatavība izpildīt darbību noteiktā veidā.

Pirmie nostādnes pētīšanai pievērsās vācu psihologi L. Lange (1825—1885), G. Millers, T. Šūmans. Šie zinātnieki pierādīja un aprakstīja nostādni, kas rodas, personībai risinot dažādus uzdevumus. Piemēram, daudzas kļūdas rodas uztveres nostādnes dēļ. Ja uz ļoti īsu brīdi parādītu kļūdaini uzrakstītu vārdu, piemēram, «autmoobilis», tad gandrīz visi izlasītu vārdu pareizi un nepamanītu kļūdu.

Lielu ieguldījumu sociālo objektu (cilvēka, cilvēku grupas utt.) uztveres nostādņu problēmu risināšanā devuši amerikāņu psihologi. Sociālās nostādnes tika nosauktas par atitūdiem (fr. attitude — poza). Amerikāņu zinātnieki atklājuši un aprakstījuši daudzus nostādņu fenomenus: «oreola efekts», «bumeranga efekts», «primaritātes efekts», «stereotipizācijas efekts» utt.

Svarīga vieta nostādnes problēmas izstrādē ir D. Uznadzem (Д Узнадзе) un viņa skolai. D. Uznadze risinājis problēmas par nostādnes ietekmi uz darbības veikšanu.

Pētījumi pierādījuši, ka nostādne ir cilvēka uzvedības stabils, neapzināts motīvs.

199

mAleksejs Vorobjovs

Uzvedības motivācija

Lai noteiktu iemeslus, no kā veidojas cilvēka uzvedības tipiskās tendences, lieto jēdzienu «motivācija». Motivācija vienmēr ir ierosmju komplekss: vajadzības, motīvi, ideāli, mērķi, vērtību orientācijas utt. Visas šīs ierosmes ir savstarpēji saistītas un veido sistēmu, kura tad ari nosaka viengabalainu cilvēka uzvedību, piešķir tai ievirzi un intensitāti.

Motivācija veic vairākas funkcijas: rosina uzvedību, vada un organizē to, dod tai personisku jēgu un nozīmību.

Nosacīti var izdalīt šādus motivācijas tipus: labklājības motivācija, prestiža motivācija, sasnieguma motivācija, dominēšanas motivācija u. с Atkarībā no tā, kurš motivācijas tips ir pārsvarā, var prognozēt cilvēka uzvedību.

Piemēram, ja cilvēkam pārsvarā ir sasnieguma motivācija, tad viņam būs izteikta aktivitāte, lai gūtu panākumus un izvairītos no neveiksmēm. Šī uzvedības motivācija piemīt visiem cilvēkiem, taču katrs atsevišķs cilvēks var vairāk vadīties pēc sasnieguma motivācijas vai izvairīšanās no neveiksmēm motīva. Cilvēki, kam pārsvarā ir sasnieguma motivācija, nosprauž sev vidējas grūtības vai nedaudz paaugstinātus mērķus. Viņi izvēlas aprēķina risku. Cilvēkiem, kas motivēti uz neveiksmi, ir nosliece uz ekstremālām izvēlēm, turklāt vieni var nereālistiski pazemināt, bet citi — nereālistiski paaugstināt savus mērķus. Jāatzīmē, ka tie, kas orientēti uz sasniegumu, pārvērtē savas neveiksmes, bet orientētajiem uz neveiksmi ir tieksme pārvērtēt savus sasniegumus.

Katra atsevišķa cilvēka motivācijas izpēte, kas ļauj prognozēt viņa uzvedību, ir svarīgs jautājums, kas pastāvīgi tiek risināts visos pasaules psiholoģijas novirzienos, taču tā risinājumi ir dažādi.

Daži uzskati par cilvēka motivācijas mehānismiem

Lielu ieguldījumu motivācijas problēmas izpētē devuši L. Festingera darbi un viņa skola. Pēc Festingera domām, motivācijas pamatā ir kognitīvā disonanse. Ar «kognīciju» viņš saprata jebkuras cilvēka zināšanas, uzskatus vai pārliecību, bet ar «disonansi» — to neatbilstību citu cilvēku zināšanām, uzskatiem vai pārliecībai.

Piemēram, cilvēks, kurš smēķē, zina, ka smēķēt ir kaitīgi. Smēķēšana un zināšanas par smēķēšanas kaitīgumu nonāk neatbilstībā, t. i., disonansē. Pēc L. Festingera domām, disonanse rada cilvēkam diskomforta stāvokli, no kura viņš cenšas izkļūt ar savu uzvedību. Kādus ceļus smēķētājs var izvēlēties, lai samazinātu šo diskomforta stāvokli? Acīmredzot ir trīs šādi ceļi:

200

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

•       atmest smēķēšanu;

•       loģiski pamatot smēķēšanas derīgumu, piemēram, spriežot šādi: «Ja
smēķēšana sagādā man baudu, tad tā ir tā vērta. Ja atmetīšu
smēķēšanu, tad man krietni palielināsies svars, kas arī ir kaitīgi
veselībai, utt.»;

•       izvairīties no pārdomām par smēķēšanu un informācijas avotiem,
kas palielina ticamas informācijas daudzumu par smēķēšanas
kaitīgumu.

Tālākie kognitīvās disonanses problēmas pētījumi parādīja, ka neatbilstība rodas visos gadījumos, kad cilvēka uzvedība ir pretrunā ar viņa pašapziņu. Šajā sakarā ir atrasti trīs cilvēku uzvedības individuālo atšķirību raksturojumi disonanses situācijās:

•       cilvēki atšķiras pēc savām spējām paciest disonansi — dažādiem
cilvēkiem ir vajadzīga atšķirīga disonanses pakāpe, lai iedarbinātu
spēkus, kas virzīti uz tās samazināšanu;

•       cilvēki atšķiras pēc disonanses samazināšanas veidiem: dažiem ir
vieglāk noniecināt informācijas avota ticamību nekā mainīt savus
personīgos uzskatus, citiem vieglāk izdarīt otrādi;

•       vienus un tos pašus notikumus vieni cilvēki var uzskatīt par
disonantiem, bet otri — ne.

Cilvēka motivācijas psiholoģiskos mehānismus dziļi izpētījis K. Levins un viņa mūsdienu amerikāņu sekotāji T. Dembo (T. Dembo), F. Hope (F. Hoppe) u. с Šo zinātnieku darbos tiek pierādīta cilvēka «sevis paša» tēla un «ideālā tēla» attiecību ietekme uz viņa motivāciju un tai atbilstošu uzvedību. Pēc viņu domām, cilvēka kā indivīda un kā personības pašnovērtējums, no vienas puses, un viņa priekšstati par ideālu, no otras puses, var nesakrist, kas izsauc uz šīs nesakritības novēršanu virzītu cilvēka aktivitāti. Nesakritības ceļi starp ideālu un pašnovērtēšanu definēti jēdzienos «pretenziju līmenis» un «gaidīšanas līmenis».

Pretenziju līmeni raksturo personības uzvedība izvēles situācijās. (Piemēram, izvēloties realizācijai uzdevuma grūtības pakāpi, cilvēks var izvēlēties ļoti grūtu uzdevumu, kas neatbilst viņa iespējām, vai otrādi — ļoti vieglu vai adekvātu savām iespējām.) Tādēļ izšķir paaugstinātu, pazeminātu vai adekvātu pretenziju līmeni.

Kā piemēru var minēt pazīstamo F. Hopes eksperimentu cilvēka pretenziju līmeņa noteikšanai. Uz katras no 10 kartītēm bija uzrakstīti numuri no 1 līdz 10. Pārbaudāmajam tika paziņots, ka kartītē ar numuru 1 ir visvieglākais uzdevums, kartītē ar numuru 2 — grūtāks utt., bet visgrūtākais uzdevums ir kartītē ar numuru 10. Atkarībā no izvēlētās kartītes varēja spriest par pārbaudāmā pretenziju līmeni. Acīmredzot pretenziju līmenis ir cieši saistīts ar cilvēka

201

Aleksejs Vorobjovs

pašnovērtējumu, turklāt — ar ideāla pašnovērtējumu. Uzdevuma grūtības pakāpes izvēli nosaka ideāls, un, gadījumā, ja uzdevums tiek atrisināts, cilvēks izjūt apmierinājuma sajūtu par sava Es un ideāla sakritību.

Gaidīšanas līmenis, savukārt, ir atkarīgs no ticības savām spējām, un to nosaka indivīda ticība savām spējām attiecīgajā jomā, kā arī ticība sev kopumā. Tāpēc gaidīšanas līmenis ir saistīts ar «sevis paša» novērtējumu. Šie līmeņi var papildināt viens otru, sakrist vai neatbilst viens otram, kas tad arī noteiks cilvēka uzvedības tipu, t. i., kalpos par motivācijas veidošanas mehānismu.

Mūsdienu amerikāņu psihologs J. Robaije pētīja bērnu uzvedības atkarību no viņu gaidīšanas un pretenziju līmeņa atbilstības. J. Robaije noskaidroja sekojošo:

•       pacietības, mīlestības un maiguma atmosfērā audzinātam bērnam
ir augsts gaidīšanas līmenis un mērens pretenziju līmenis;

•       mīlētam, bet pārāk lielā aizbildniecībā augušam un neatkarības
sajūtu neizbaudījušam bērnam ir zems gaidīšanas līmenis un mērens
pretenziju līmenis;

•       bērnam, kurš audzināts stingrības un nepietiekama maiguma
atmosfērā, pēc sodu un atalgojumu metodes, ir augsts gaidīšanas
un augsts pretenziju līmenis;

•       kaprīzam, nervozam bērnam, kurš aug smagos frustrācijas apstākļos,
būs zems gaidīšanas līmenis un augsts, visbiežāk nerealizējams,
pretenziju līmenis.

Cilvēka motivācijas mehānismu problēmas psihoanalīzes aspektā pētījuši Z. Freids, A. Ādlers, Ē. Fromms u. с Pēc viņu uzskatiem, cilvēka motivācijas sfēras pamatmehānismu veido neapzinātas pretrunas. Austriešu psihologs A. Ādlers par motivācijas veidošanas pamatmehānismu uzskatīja «nepilnvērtības kompleksu». Pēc zinātnieka domām, šis komplekss ir neapzināts pārdzīvojums, kas rodas no neapmierinātības pašam ar sevi (ar savu ārējo izskatu, personiskām īpašībām un raksturojumiem utt.). Vācu amerikāņu psihologa Ē. Fromma darbos par cilvēka motivācijas veidošanas pamatmehānismu tiek atzīts neapzināts cilvēka pārdzīvojums, kas rodas, apzinoties cilvēka atsvešinātību no dabas sakarā ar zinātnes un tehnikas progresu. Šī atsvešināšanās no dabas un citiem cilvēkiem procesa apzināšanās izsauc cilvēkā vientulības, bezcerības, bezspēcības un savas niecības sajūtas. Tāpēc viņa uzvedība virzīta uz šīs negatīvās emocionālās spriedzes noņemšanu.

No minētā var secināt, ka lielākā daļa motivācijas psiholoģisko teoriju ir veidotas pēc «sprieguma redukcijas» (lat. reductio — atgriešanās, atvirzīšana atpakaļ) principa, t. i., psihiskas spriedzes, kas radusies uz priekšstatu par sevi un savu vietu dzīvē neatbilstības noņemšanas pamata.

202

/Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Krievu psihologu darbos par motivācijas pamatmehānismu visbiežāk tiek pieņemta personiskā jēga, kas veido veselu «nozīme man» sistēmu — zināšanu sistēmu par apkārtējo pasauli, pašiem priekšmetiem, cilvēku rīcību, normām, lomām, mērķiem un ideāliem. Citiem vārdiem sakot, visa nozīmju sistēma, t. i., īpašības un raksturojumi, kurus cilvēks priekšmetā atzīst un uzskata par saviem, kas veido viņa personisko jēgu.

Minēto cilvēka motivācijas organizācijas mehānismu analīze parāda uzskatu dažādību šīs problēmas risināšanā mūsdienu psiholoģijā. Tas saistīts ar to, ka cilvēka uzvedību nosaka ļoti sarežģīti iemesli. Tāpēc šo parādību zinātnieki pēta no dažādiem aspektiem, kas savukārt rada atšķirīgus uzskatus. Nevajag meklēt «sliktus» vai «nepareizus» motivācijas modeļus. Katrs no tiem dod savu noteiktu ieguldījumu šīs sarežģītās psiholoģiskās problēmas — kas ir cilvēka uzvedību rosinošie spēki — izpratnē.

Personības attīstības sociāli psiholoģiskā būtība

Personības attīstības problēma ir aktuāla jebkurā sabiedrības attīstības etapā. Jebkura sabiedrība «pasūta» visai savu sociālo institūtu sistēmai noteikta, tai pieņemama personības tipa veidošanu. Tāpēc indivīda socializāciju var definēt arī kā personības veidošanas procesu, ko veic visu sociālo institūtu sistēma.

Personība pasaules sakaru sistēmā

Katrs cilvēks ir ļoti daudzveidīgi saistīts ar apkārtējo pasauli, turklāt daudziem sakariem ir spilgti izteikts aktīvs, noteikti virzīts raksturs. Šos sakarus parasti sauc par attieksmi. Kādā sakaru sistēmā eksistē konkrētā personība? Tās ir attiecības ar materiālās pasaules objektiem, attiecības sistēmā «cilvēks — cilvēks», attiecības sistēmā «grupa — grupa», attieksme pret sevi pašu. Savukārt katra attieksme ietver sevī trīs procesus: praktisko, izziņas un vērtējuma procesu. Visas saites, kas personībai rodas iepriekš minētajās sistēmās, tiek novērtētas (piemēram, patīk — nepatīk), izzinātas un praktiski izmantotas.

No nosauktajām attiecību sistēmām personības veidošanā svarīgākās ir divas — sabiedriskās un starppersonu attiecības.

Par sabiedriskajām attiecībām sauc attiecības, kas veidojas sistēmā «grupa — grupa», jo tās veidojas starp sabiedrības grupām, kaut gan šīs grupas sastāv no personībām. Acīm redzams, ka šīs attiecības veidojas nevis, pamatojoties

203

Aleksejs Vorobjovs

uz kādas personības simpātijām vai antipātijām pret otru personību (kaut gan arī tas iespējams), bet bieži vien balstās uz vienas grupas personības vērtējumu par to, kādu vietu sabiedrībā ieņem citas grupas locekļi. Tāpēc šādām attiecībām būtībā ir «bezpersonisks» raksturs, jo tās veidojas uz lomu pamata, ko nosaka ražošanas, materiālās, politiskās, ideoloģiskās, dzimuma u. tml. pazīmes. No tā izriet sabiedrisko attiecību specifika — tās veidojas no dažādu šķiru, profesiju, etnisko grupu, politisko partiju utt. pārstāvju attiecībām citam pret citu, un parasti tās veidojas skaitliski lielās grupās.

Otra svarīga personības veidošanās procesa attiecību sistēma ir «cilvēks — cilvēks», ko psiholoģijā dēvē par starppersonu attiecībām. Starppersonu attiecības pēc dabas krasi atšķiras no sabiedriskajām attiecībām. Tās veidojas nevis uz sociālo lomu, bet noteiktu savstarpēju jūtu pamata, kuras rodas starp cilvēkiem mazās grupās. Tai pašā laikā šīs attiecības veidojas, katrai personībai izvērtējot katru grupas locekli no šīs grupas darbības viedokļa. Tāpēc starppersonu attiecības var iedalīt divos veidos: emocionālajās un lietišķajās.

Vai sabiedriskās un starppersonu attiecības ir savstarpēji saistītas? Var apgalvot, ka tās veido dialektisku vienību.

Nodemonstrēsim to ar piemēru. Jūsu klasē kā mazā sociālajā grupā ir personības ar dažādām sociālajām lomām. Piemēram, skolotājs varbūt sieviete vai vīrietis, māte vai tēvs, kādas partijas biedrs utt. Katrs skolēns arī ir noteiktas sociālas lomas nesējs: dēls vai meita, zēns vai meitene, futbolists, dejotājs utt. Tāpēc, stājoties savstarpējos kontaktos, visi šie cilvēki izpaužas vienlaikus divās kvalitātēs — kā bezpersoniskas sociālas lomas izpildītāji un kā personības. Tādēļ ārēji novērojamā starppersonu saskarsmē neredzami piedalās sabiedriskās, sociālo lomu attiecības. Citiem vārdiem sakot, uz starppersonu attiecībām klasē savu neredzamo zīmogu atstāj klases kolektīva locekļiem raksturīgo sociālo lomu īpatnības. Cilvēka attiecību sistēma ar pasauli, ar citiem cilvēkiem veidojas, apgūstot starppersonu attiecību sistēmu mazās grupās— ģimenē, klasē, darba kolektīvā utt. Mazās grupas ir galvenā «vieta», kur notiek personības veidošanās process, tāpēc šo grupu psiholoģijas pētīšana ir ļoti svarīga psiholoģijas un pedagoģijas zinātnē.

Svarīgs jautājums ir arī jautājums par mehānismiem, ar kuru palīdzību veidojas cilvēka attiecību ar pasauli un sabiedrību sistēma.

¹         Personības socializācija un audzināšana

«Eksistēšanas vides», kurā noris personības veidošanās, kur tā aktīvā formā gūst sabiedrisko pieredzi, pētīšana ļauj veidot uzskatu par personību no «sevī slēgtā» fenomena viedokļa, tās izpratnes makrosociālajā aspektā. Personība

204

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

 

>2. zim. Procesu «socializācija», «audzināšana» un «attīstība» savstarpējā saistība.

ka sistēma var eksistēt tikai mijiedarbībā ar megasistēmu. Šo mijiedarbību vienā vai citā līmenī kontrolē sabiedrība. Sabiedrība nosaka socializācijas un audzināšanas procesu mērķus un saturu, vadoties no savām vajadzībām. Lai dziļāk izprastu personības veidošanās problēmas, nepieciešams izanalizēt personības mijsakarības un savstarpējo saistību ar tās apkārtējo vidi, kā arī tos paņēmienus, kuri regulē šo mijiedarbību. Sākumā noteiksim jēdzienus «socializācija», «audzināšana» un to saistību ar personības attīstību.

Neapstrīdams ir fakts, ka šie procesi ir savstarpēji saistīti un mijiedarbojas. Lai būtu uzskatāmāk, procesu savstarpējo saistību var attēlot grafiska modeļa veidā (skat. zīm.).

Ar I nosacīti attēlota personības «attīstības» procesa sfēra, ar II — «audzināšana», bet ar III — «socializācija».

Saprotams, ka attīstība atklāj personības psihiskā satura izmaiņas, kuras tiek noteiktas vienlaicīgi ar audzināšanas un socializācijas saturu.

Sekojot pedagoģijas zinātnes teorētiķu atzinumiem, audzināšana šai gadījumā jāsaprot kā audzinātāja vai sociāla institūta organizēta un mērķtiecīga, tieša vai pastarpināta iedarbība uz audzināmo ar speciāli organizētu paņēmienu, metožu, veidu utt. sistēmu. Neapstrīdama ir atziņa, ka jēdzienu «audzināšana» nosaka iedarbības uz audzināmo pietiekami šaurs «diapazons». Piemēram, izejot no skolas, bērns nokļūst uz ielas, transportlīdzeklī, veikalā, kinoteātrī, mežā, pie ezera utt. Šai gadījumā uz viņu iedarbojas plaša faktoru sistēma, kuru skaidrojam ar jēdzienu «socializācija». «Socializācijas» process skatāms plašāk nekā «audzināšana». Šie procesi var viens otru papildināt gan pēc satura, gan virzības. Šo procesu savstarpējais papildinājums, protams, personības attīstībā rada labvēlīgu efektu, bet šie procesi var iesaistīties arī pretrunās, pamatojoties uz to objektīvo un saturisko orientāciju. Tāda audzināšanas un socializācijas savstarpējā saikne rada neprognozējamu personības attīstību. Analizējot audzināšanas un socializācijas procesu satura problēmu, var nosacīti izdalīt četras galvenās sastāvdaļas.

Socializācijas process un speciāli organizēts audzināšanas process var būt orientēti tikai uz sociāli atzītu personības uzvedības sabiedrībā formu «nokārtošanu». Tādā veidā organizētā orientācija it kā slavē «socializācijas» priekšrocības personības psihiskajā attīstībā. Personības satura «socioioģizēšanas» rezultāts ir tās harmonizēšana un saskaņa attiecībā pret citiem cilvēkiem, ar kuriem tā

205

Aleksejs Vorobjovs

funkcionē. Sakarā ar šo daudzšķautņaino pieeju ir izstrādāts liels skaits personības sociālo attieksmju attīstības formu.

Jāatzīmē, ka socializācijas un audzināšanas orientācija uz «socioloģizēšanu» bieži var radīt disonansi, iekšēju konfliktu starp apzinātajiem audzināšanas uzdevumiem (t. i., personības tikumiskās attīstības definīcijām) un psihiskā neapzinātajām sastāvdaļām kā socializācijas procesa veseluma ietekmes rezultāts. Šīs disonanses var izpausties neadekvātās, ne vienmēr plānojamās personības uzvedības formās. Piemēram, personība var paust sociālā vidē sociāli atzītu uzvedību, bet vienlaicīgi agresīvi un nežēlīgi izturēties pret dzīvās un nedzīvās dabas objektiem.

Socializācijas un audzināšanas organizācijā pastāv otrs virziens, kuru nosacīti var dēvēt par «pragmatizāciju». Šis virziens intuitīvi orientē uz personības savstarpējo attiecību ar nedzīvās dabas objektiem, ar priekšmetu pasauli dominēšanu. Bez tam notiek psihiskā funkcionēšanas likumsakarību pārcelšana no šīs sistēmas uz divām citām personības dzīves darbības sistēmām. Ar zināmu pārliecības pakāpi var apgalvot, ka sadzīves priekšmetu (apģērba, mēbeļu, mašīnu, jahtu utt.) nozīmības dominēšana personības psihiskajā laukā veido viengabalainu personības tipu— «uzkrājējtipu» (pēc Ē. Fromma). Šai gadījumā personības uzvedība attiecībā uz cilvēkiem vai dzīvās dabas objektiem var tikt pausta arī sociāli neatzītās formās. Personības saturs, kas nodrošināts ar akcentēto audzināšanu, var determinēt pietiekoši stingru, pragmatisku personības uzvedību sistēmās «cilvēks — cilvēks», «cilvēks — dzīvās dabas objekti».

Ir arī trešais personības audzināšanas un socializācijas veids. Šai gadījumā ar speciāli organizētu audzināšanas sistēmu personības psihiskajā laukā var paaugstināt dzīvās dabas objektu nozīmību. Tādā veidā organizētu audzināšanu nosacīti var nosaukt par «ekoloģizēto» audzināšanu. Tās rezultāts būs personības apziņas «ekoloģizācija», kura var izpausties tās pozitīvajā attieksmē pret visu dzīvo uz Zemes.

Iespējams arī ceturtais audzināšanas un socializācijas veids, kurš paredz personības veidošanās «egoistisko» orientāciju.

Socializācijas un audzināšanas sensitīvos periodus personības veidošanās onteģenēzē shematiski var attēlot šādi:

li!'

206

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Personības veidošanās ēra

Nobriedušas personības posms

0. Emocionālās veidošanās posms

1. Kognitīvās veidošanās posms

3. Lomu veidošanās posms

6. Integrācijas posms

11. Selekcij posms

16. Akcentācijas posms

23. Personalizaciia

Personības

«socioloģizētais»

tips

 

■'Pragmatiskais^ personības tips

«Ekoloģizētais-personības tips

Egoistiskais personības tips

ļ[ — shematisks personības attēls ļ-^ — nedzīvās dabas objekti

 dzīvās dabas objekti  — pašapziņa

53. zim. Personības sensitīvo periodu ontoģenēze apkārtējās pasaules formu nozīmīguma uztverē.

Socializācijas un audzināšanas procesu saturs neatvairāmi veido atbilstošu nobriedušas personības tipoloģiju. Viens no šiem četriem tipiem personībā var pamatīgi nostiprināties. Sociālās vides prasību izmaiņu gadījumā šie tipi personībai var radīt sociāli kognitīvu konfliktu.

Savukārt personības audzināšanas un socializācijas organizācijai pasaulē ir diezgan atšķirīgi mērķi. Individuālistiski orientētajās ASV un Centrālās Eiropas kultūrās socializācijas un audzināšanas procesi vadīti uz personības individualitātes, patstāvības un neatkarības attīstību. Te personības audzināšanas un socializācijas organizācijā dominē individuālisma koncepcija. Tā balstās uz cilvēka personīgo mērķu prioritāti salīdzinājumā ar grupas mērķiem. Individuālista personības saturā spilgti izcelsies tieksme pēc karjeras, kas orientēta uz apkārtējo cilvēku individuālajām īpatnībām, dzīves mērķu patstāvīgs plānojums un to realizēšana, vāja orientācija uz apkārtējo cilvēku viedokli, egoisma dominēšana attiecībā uz altruismu, attīstās izgudrotāja spējas un radošums. Vērojama atraisītība un spontānums (orientācija uz sevi) uzvedībā, apģērba stils — kā man ērti, sociālās gaidīšanas ignorēšana no apkārtējo puses. Vispār dominē orientācija «es», nevis «mēs».

Neapšaubāmi aktīva, radoša, patstāvīga personība ir pozitīvais šīs koncepcijas realizācijā. Bet, kā rāda mūsdienu amerikāņu psihologu H. C. Triandisa (H. C. Triandis) un R. Brislina (R. Brisliri)) pētījumi, individuālisma dominēšana provocē depresijas gadījumu paaugstināšanos, sociālās šķelšanās pazīmju pieau-

207

Aleksejs Vorobjovs

gurnu: šķiršanās, pieaugušu cilvēku un pusaudžu pašnāvības, pieaug vecāku nepiedienīga apiešanās ar bērniem, samazinās bērnu kontakti ar vecākiem, ari bērnu palīdzība vecākiem.

Acīm redzami, ka konkurējošā individuālistiskā sabiedrībā cilvēkiem ir lielākas brīvības iespējas, viņi lepojas ar saviem personīgajiem panākumiem un ir mazāk saistīti ar citu cilvēku gaidām. Bet maksa par to — vairāk vientulības gadījumu, vājas ģimenes saites, šķiršanās, stress un depresija. Pazīstamais amerikāņu psihologs un psihoterapeits F. Perlzs noformulējis individuālista problēmas nostādņu īpatnības šādā veidā: «Es nodarbojos ar savām lietām, bet jūs ar savām. Šai pasaulē es esmu ne tāpēc, lai apmierinātu jūsu gaidas, un jūs esat ne tāpēc, lai apmierinātu manējās.»

Līdz ar individuāli orientētajām savienībām pastāv kopas, kurās dominē kolektīvisma koncepcija — tā tiek realizēta bijušajā PSRS. Šajā koncepcijā prioritāte ir vienas vai otras grupas mērķiem salīdzinājumā ar katra atsevišķa cilvēka personīgajiem mērķiem. Organizējot audzināšanas un socializācijas procesu, dominē mērķi un vērtības, grupas labklājība, nevis atsevišķs cilvēks. Te spilgts piemērs ir PSRS, kur vairāk nekā 50 gadus audzināšanas process bērnudārzos, skolās, strādnieku grupās balstījās uz principu «kolektīvā un caur kolektīvu». Vēlāk šis princips guva praktisku pielietojumu «paralēlās darbības» pedagoģijā. Kolektīvista personības saturā dominē tādas rakstura īpašības kā pakļaušanās, atkarība no grupas, zema patstāvība, orientācija — Es kā «visi». Redzams, ka minētās īpašības ir negatīvais elements šīs koncepcijas realizācijā. Kā saistošas kolektīvista īpašības var minēt empātijas izpausmi, līdzjūtību pret citiem, altruismu.

Starpkultūru orientācijas psihologi atzīmē, ka kolektīvisma koncepcija dominē tur, kur cilvēkiem ekonomiski ir smagi izdzīvot, kur bieži notiek stihiskas nelaimes (zemestrīces, plūdi, sausums utt.), kur dzīve prasa savstarpēju izpalīdzību. Tātad šīs koncepcijas realizācijā ir kā pozitīvais, tā ari negatīvais.

Tieksme noraidīt individuālisma un kolektīvisma vājās puses un apvienot spēcīgās iedzīvina komunitārisma koncepcija personības audzināšanas un socializācijas organizācijā.

Komunitārisma koncepcija ir mēģinājums sintezēt individuālismu un kolektīvismu. Šīs koncepcijas ietvaros audzināta cilvēka personības īpatnības apvieno: aktivitāti, radošumu, patstāvību, no vienas puses, un empātiju, altruismu, sadarbību — no otras puses. Neapšaubāmi, komunitārisma koncepcija personības audzināšanas un socializācijas organizācijā ir pievilcīgāka un vērtīgāka.

Socializācijas procesa organizācijām pasaules savienībā jau piemīt tendence uzslavēt dažas personības brīvības un tai pašā laikā ierobežot tās brīvības, kuras var nest zaudējumu citiem cilvēkiem un kopām. Piemēram, rūpējoties par kolektīvām interesēm, ir aizliegts smēķēt lidmašīnās, kinoteātros utt. Uz

208

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

ceļiem ir stingra transportlīdzekļa vadītāja noteikumu izpildes uzskaite utt. Te arī tiek iezīmētas katras atsevišķas personības un apkārtējo cilvēku kopas tiesību «līdzsvarošanas» tendences.

Vispārējs jēdziens par pašaudzināšanu

Katra cilvēka dabisko vēlēšanos — atrast savu vietu dzīvē — nereti traucē piepildīt viņa vājā informētība ne tikai par savu izvēlēto nākamo profesiju, vietu dzīvē, bet arī par savām iespējām un to paplašināšanas ceļiem. Daudzu dzīves uzdevumu risināšanai cilvēkam ir nepieciešams mērķtiecīgi pilnveidot savas personiskās īpašības, attīstīt spējas un intelektu, audzināt gribu un raksturu.

Pašaudzināšana — tas ir sevis veidošanas process saskaņā ar saviem nodomiem un ideālu. Pašaudzināšana ir arī noteikts attiecību, rīcību, uz sevi un savu nākotni vērstu darbību tips un cilvēka redzes viedoklis par to, kādam viņam jābūt.

Lai organizētu pašaudzināšanas procesu, ir nepieciešams, pirmkārt, labi izpētīt pašam sevi. Pašaudzināšana ir cieši saistīta ar pašizziņu, tāpēc vispirms ir nepieciešama sava rakstura īpašību, tipiskās situācijās raksturīgāko uzvedības formu un motīvu analīze.

Psihologi izdala šādus aptuvenus cilvēka uzvedības stereotipus:

•       attieksme pret dabu;

•       organizētība;

•       attieksme pret cilvēkiem;

•       zinātkāre;

•       estētiskās intereses;

•       negatīvie paradumi;

•       gribas darbības.

Otrs ļoti nozīmīgs pašaudzināšanas faktors ir pašas darbības organizēšana sevis pilnveidošanai. Šī darbība ir grūta un prasa no cilvēka pastāvīgu fizisko un psihisko spēku sasprindzinājumu.

Dzīvē mēs bieži saskaramies ar faktu, kad cilvēks vakarā saka: «Tā vairs dzīvot nevar! No rītdienas sākšu jaunu dzīvi!» Taču nākamajā dienā viss turpinās pa vecam, tāpēc ka ir apziņa pārveidot sevi, bet trūkst pieraduma pārvarēt sevis pilnveidošanas grūtības. Turklāt, lai organizētu pašaudzināšanu, jāzina tās psiholoģiskie mehānismi.

209

Aleksejs Vorobjovs

Pašaudzināšanas psiholoģiskie mehānismi

Svarīgs apziņas raksturlielums ir apzināšanās process. Var apgalvot, ka apziņa vienmēr ir darbības un tās apstākļu apzināšanās.

Tā, pamostoties svešā, nepazīstamā vietā (piemēram, jūs nakšņojāt pie drauga), pārejai pie apziņas dažreiz ir vajadzīga liela psihiska piepūle, lai apzinātos sevi noteiktā vietā un laikā.

Visbiežāk savas netīšās kustības cilvēks neapzinās. Tātad var teikt, ka cilvēks apzinās tikai tīšas darbības. Tai pašā laikā atspoguļotās pasaules apzināšanos iespaido cilvēka emocionālie pārdzīvojumi.

Piemēram, var paņemt garšīgu konfekti un to norīt. Šajā gadījumā ļoti grūti būs apzināties — vai tā ir garšīga, vai ne. Taču, ja mēs ēdīsim konfekti maziem gabaliņiem, tos izgaršojot, mēs pastiprināsim pozitīvo emociju pārdzīvošanas procesu. Tas izraisīs konfektes garšas apzināšanos.

Tātad apzināšanās vienmēr ir saistīta ar tīšām darbībām un cilvēka pārdzīvojumiem. Šīs pārdomas liek secināt, ka pašaudzināšana, kā jebkura tīša darbība, ir iespējama, tikai apzinoties sevis pilnveidošanas nepieciešamību.

Savukārt cilvēkam, atšķirībā no dzīvnieka, piemīt pašapziņa, t. i., spēja atspoguļot pašam sevi. Tāpēc pašaudzināšanas psiholoģiskais pamats ir pašapziņas rezultātu apzināšanās. Sevis paša apzināšanās vienmēr notiek, sevi pielīdzinot tam, ko cilvēks attiecina tieši uz sevi.

Piemēram, kāds ir notraipījis manu grāmatu — tādējādi viņš ir apvainojis mani, apvainojis manu draugu — apvainojis mani utt. Citiem vārdiem, katram cilvēkam ir Es atskaites punkts, kas veidojas uz sevis pielīdzināšanas citiem cilvēkiem, priekšmetiem utt. pamata. Piemēram, ja mēs pielīdzinām sevi piedzīvojumu filmas varonim, mēs iekļaujam viņu savā Es un augsta novērtējuma gadījumā šis varonis kļūst par mūsu ideālu.

Katrs cilvēks cenšas noskaidrot savā Es attiecības starp «kāds es esmu» un «kāds es gribētu būt». Tie ir divi pašapziņas līmeņi. Pirmo no tiem psiholoģijā sauc par Es-koncepciju, otro — par reālo Es. Priecājas, cieš, iedvesmojas, mīl vai nīst nevis Es-koncepcija, bet reālais Es. No šāda viedokļa Es-koncepcija nav nekas cits, kā priekšstats par Es, kurš var būt patiess vai nepatiess, tas var sākt dialogu vai konfliktu ar reālo Es.

Es-koncepcija — tā ir stingra struktūra, kura ir daļēji apzināta, bet daļēji pastāv neapzinātā formā. Piemēram, ja cilvēks, saskaņā ar savu Es-koncepciju apzinās sevi kā «nesaudzīgu un stipru», tad viņam ir grūti paust augstsirdību un mīlestību.

Līdz ar to pašaudzināšanas psiholoģiskā pamatmehānisma būtība ir — pārvarēt Es-koncepcijas un reālā Es nesaskaņotību sevī, mainot savu dzīvesveidu, tiekties pēc apzinātām Es-koncepcijas izmaiņām.

210

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Ņemot vēra to, ka apzināšanas procesa pamatā ir cilvēka tīšas darbības un pārdzīvojumi, pašaudzināšana ir jāorganizē. Ir nepieciešams, lai cilvēks apzinātos pašizziņas un pašattīstības procesu nepieciešamību, lai viņam rastos vajadzība, bet pēc tam — paradums. Tāpēc nepieciešamības un nozīmības pārdzīvošanas process ir otrs svarīgs pašaudzināšanas organizēšanas psiholoģiskais mehānisms.

Pašaudzināšanas organizācijas formas

Bieži vien par pašizziņas un pašaudzināšanas procesu organizācijas pamatformu izvēlas dienasgrāmatu, kurā ieraksta plānoto dienai, mēnesim, gadam utt, fiksē pašizziņas rezultātus, vērtē veiksmes un neveiksmes mērķa sasniegšanas ceļā.

Kā piemēru apskatīsim tādu dienasgrāmatas veidošanas formu, kurā pašaudzināšanas mērķis ir smēķēšanas tieksmes pārvarēšana.

1.  Izpētiet un aprakstiet, kādos apstākļos un cik daudz jūs smēķējat!
Kādas situācijas un kādi apstākļi pastiprina impulsu uz smēķēšanu,
kas sekmē smēķēšanas sākšanu?

2.           Atjaunojiet apziņā, atcerieties un aprakstiet apstākļus, kādos jūs
pieradinājāt sevi pie smēķēšanas! (Kāda veida baudu jūs no tā guvāt?
Vai lepojāties ar pieaugušā statusu? Varbūt jūs savā kompānijā
uzņēma smēķētāji? Jūs slavēja jūsu draugs — smēķētājs?)

3.           Iedomājieties un aprakstiet to «patiku», ko jūs gūstat smēķējot, un
konkretizējiet, ar ko tā saistīta (saskarsmes patika, patika no
manipulācijām ar cigareti, dūmu smaržas uztveršanas, no cigaretes
sūkšanas, no iespaida, ko jūs atstājat uz citiem, no iespējas «paspīdēt»
ar oriģinālām un dārgām cigaretēm utt.)!

4.           Dodiet savas smēķētvajadzības kvantitatīvu raksturojumu (šim
nolūkam konstruējiet dienas, nedēļas, mēneša, svētku utt. laikā
izsmēķēto cigarešu skaita grafiku)!

5.           Izlasiet rakstus un grāmatas par smēķēšanas kaitīgumu, analizējot
visus sava kaitīgā paraduma rādītājus! Uz šīs analīzes pamata
dienasgrāmatā var iezīmēt šī paraduma pārvarēšanas ceļus, izdomāt
rituālus un stimulus — aizvietotājus, kas ļaus cīnīties ar šo
paradumu.

Svarīga var būt tā dienasgrāmatas nodaļa, kurā tiek plānots viss dzīves ritms un organizācija.

Mūsdienu amerikāņu filozofs B. Fullers rakstījis: «Es nodzīvoju 70 gadus. Tas ir 600 tūkstoši stundu. No tām 200 tūkstošus es nogulēju, 100 tūkstoši

211

Aleksejs Vorobjovs

aizgāja tam, lai ēstu, dzertu, atjaunotu savu veselību, 200 tūkstošus stundu es mācījos un pelnīju iztiku. No atlikušajām 60 tūkstošus stundu es pavadīju ceļā. Atlikums — laiks, ar kuru es varēju rīkoties brīvi, — bija pavisam ap 40 tūkstošiem stundu».

Šie dati ļauj apgalvot, ka sevis pilnveidošanai cilvēkam dzīvē tiek atvēlēts ļoti maz laika, tāpēc šis process ir speciāli jāorganizē.

Daudzi izcili cilvēki rakstījuši dienasgrāmatu. Pēc viņu domām, tā disciplinē, liek stingrāk izturēties pret sevi un savu rīcību. Lūk, kādi noteikumi bija ierakstīti jaunā K. Ušinska — nākamā Krievijas pedagoģiskās psiholoģijas pamatlicēja — dienasgrāmatā!

1.  Mierīgums pilnīgs, sliktākajā gadījumā— ārējs.

2.          Tiešums vārdos un rīcībā.

3.          Apdomība darbībās.

4.          Izlēmība.

5.          Neteikt par sevi bez vajadzības neviena vārda.

6.          Nepavadīt laiku bezmērķīgi, darīt to, ko gribi, nevis to, kas
pagadās.

7.          Katru vakaru godprātīgi dot atskaiti par savu rīcību.

8.          Ne reizes nelielīties ne ar to, kas bijis, ne ar to, kas ir, ne ar to, kas
būs.

Dienasgrāmatas īpašā nodaļā var tikt sastādīts dienas režīms, pārskaitīti darbi, kas veicami katru dienu, utt.

Svarīgs pašaudzināšanas moments ir visu izvirzīto uzdevumu izpildes vērtējums, to neizpildes iemeslu analīze, jaunu uzdevumu izvirzīšana. Tam nepieciešams veidot savas iekšējās aktivitātes, jūtu un psihisko stāvokļu vadīšanas iemaņas.

Pašaudzināšanas vadīšanas ceļi

Pašaudzināšanas vadīšanai izmanto pašuzbudināšanu, pašsaistību, pašpavēli, pašiedvesmu (vai autogēno treniņu).

Pašuzbudināšana — tā ir vēršanās pašam pie sevis ar mērķi nostiprināt ticību sev, savam nozīmīgumam. Šim nolūkam izmantojami vairāki paņēmieni:

•       pašnomierināšana;

•       ticības panākumiem iedvešana, t. i., iedvešana, ka darbs ir pa spēkam
un izpildāms;

•       ticības sev iedvešana (es spēšu!);

•       līdzināšanās nozīmīgam cilvēkam.

212

Modālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Pašsaistības — saistību pieņemšana atbilstoši izvirzītajiem pašattīstibas mērķiem. Šīm saistībām jābūt izpildāmām optimālā grūtības pakāpē, un tās ir fiksējamas pašaudzināšanas programmā, norādot aptuvenus izpildes termiņus, kuri ir jāievēro.

Pašpavēle— gribas piepūle, kas vērsta uz dažādu saistību izpildei traucējošu kārdinājumu pārvarēšanu. Lai šādus kārdinājumus pārvarētu, ir jāpavēl sev par katru cenu izpildīt to, kas plānots. Taču pašpavēli nevajag izmantot ļaunprātīgi, jo katra pavēle ir varmācība pret sevi un cilvēks, kas pastāvīgi lieto pašpavēles, iegūst nevis kaut kādas jaunas īpašības, bet gan tikai spēju sevi efektīgi vardarbīgi ietekmēt. Pašpavēle — tā ir privāta metode, kas jāizmanto ierobežoti.

Pašpavēles rupjas lietošanas nelietderīgumu demonstrē cilvēki, kuri sasnieguši augstus rezultātus sportā, tikai sistemātiski vardarbīgi ietekmējot sevi. Tikko viņi beidz aktīvās sporta gaitas, tā vairs nenodarbojas pat ar rīta rosmi.

Pašiedvesma (autosuģestija) ir iedvesma, kas adresēta sev. Speciāli izstrādātus pašiedvesmas paņēmienus sauc par autogēno (gr. autogēnās — pašveidojošs) treniņu.

Kā autogēnā treniņa piemēru var minēt šādus rīta autogēnā treniņa seansus.

Nosacījums: turpiniet gulēt rīta snaudā ar aizvērtām acīm!

1.  Atkārtojiet 2 reizes: «Manas smadzenes vēl snauž, tās ļoti spēcīgi
uztver vārdisko pašiedvesmu.»

2.           Pievērsiet uzmanību ieelpai, izelpai un nelielai pauzei pēc izelpas!
Atbilstoši elpošanas fāzēm domās atkārtojiet: «Ieelpa, izelpa, pauze.»
Atkārtojiet to 3 reizes! Turpiniet elpot tāpat, taču bez pauzēm,
izelpojot gaisu pa muti pagarinātā vājā strūklā! Turklāt tēlaini
iedomājieties, ka līdz ar elpu izplūst arī nevēlamās jūtas un paradumi!
Izelpas laikā izrunājiet: «Aiziet neticība, bailes, raizes.» Atkārtojiet
to 5—10 reizes!

3.           Tagad pasakiet pusčukstus: «Nervu sistēma ir pilnīgi sagatavota
pašiedvesmai.» Pēc tam čukstus atkārtojiet šādas iepriekš iemācītas
frāzes: «Es ticu sava organisma aizsargspēkiem»; «Es kļūstu laipnāks,
labsirdīgāks un aktīvāks»; «Es esmu laimīgs (laimīga) — viss iet
uz labo pusi.»

Piezīme. Katra frāze ir jāizrunā ar aizvērtām acīm 10 reizes.

Gadījumā, ja noskaņojums sāk pasliktināties, pašiedvesmas seanss ir jāatliek un jāatjauno jebkurā dienas laikā šādi.

Apsēdieties ērti, tīksmīga gurdenuma stāvoklī! Sajūta ir tāda, it kā jūs būtu «izkusis» saulītē, jums negribas pat pirkstu pakustināt. Aizveriet acis, lai nebūtu Heku kairinātāju! Sākumā elpojiet tīši un sekli (6—8 reizes)! Pēc

213

Aleksejs Vorobjovs

tam ieelpojiet ar vēderu (diafragmu) un izelpojiet pa muti tieva, vajā gaisa strūklā, un tēlaini iedomājieties, ka jūs ar šo strūklu kā ar spirāli apvijat visu ķermeni no kājām līdz kaklam! Atkārtojiet šo vingrinājumu 6—8 reizes un katru reizi izrunājiet: «Es norobežoju savu apziņu no nepatīkamām emocijām.» Nākamo divu izelpu laikā sakiet: «Es tagad esmu norobežots no nepatīkamām emocijām.»

Vingrinājumu beidzot, sasprindziniet roku un kāju muskuļus un atslābiniet tos! Paelpojiet vēl trīs reizes, imitējot žāvas! Pēc tam piecelieties, paskatieties spogulī un pasmaidiet, atceroties kaut ko ļoti patīkamu!

Rezumējot teikto, var izdarīt vairākus secinājumus:

•       personība ir sarežģīts garīgs dinamisks veidojums, kas veidojas,
indivīdam dzīvojot sabiedrībā;

•       personības saturu nosaka indivīda psihiskās īpatnības, to funkcionēšana
starppersonu telpā un, galvenais, tās «pēdas», ko atstāj citu personību
apziņā šīs īpašības un mijiedarbības;

•       personības saturam ir spilgti izteikta sociāla daba, sabiedrība ir
ieinteresēta noteikta tipa personības veidošanā, izmantojot sociāli
organizētu socializācijas procesu;

•       atsevišķas personības socializācijas process noris mazā grupā, bet
pati personība būtība ir apgūto šīs grupas sabiedrisko un starppersonu
attiecību sistēma;

•       grupas attiecību sistēmas apgūšanas mehānismu personībai veido
saskarsme un kopdarbība ar citiem grupas locekļiem.

214

TREŠĀ NODAĻA

Saskarsme starppersonu attiecību sistēmā

Pamatmehānisms, uz kura pamata realizējas cilvēku attiecības, ir saskarsme. Visbiežāk starppersonu saskarsme tiek saistīta tikai ar informācijas apmaiņu ar vārdu palīdzību, taču pats saskarsmes jēdziens ir daudz plašāks, un atkarībā no tā, kādā sistēmā— «cilvēks— daba», cilvēks— cilvēks» vai «grupa — grupa» — veidojas attiecību sistēma, to nodrošina trīs puses: komunikatīvā, perceptīvā un interaktīvā.

Komunikatīvā (lat. communicatio — sasaistu, padaru par kopīgu) saskarsmes puse nodrošina informācijas nodošanu no cilvēka cilvēkam ar dažādu zīmju sistēmas palīdzību: valoda, zīmes (piemēram, Morzes ābece) u. с

Perceptīvā (lat. perceptio — uztvere) saskarsmes puse nodrošina cilvēkam citu cilvēku izzināšanu un novērtēšanu, uztverot viņu ārējās pazīmes un salīdzinot tās ar personības iekšējo saturu un uzvedību.

Interaktīvā (angl. interaction — mijiedarbība) saskarsmes puse izpaužas cilvēku kopdarbības organizācijā (piemēram, ceļot kādu smagumu, viens no grupas locekļiem var komandēt «Viens, divi— reizē!»). Šī saskarsmes puse palīdz apvienot grupas pūles.

Saskarsme var būt ari īpašs, atsevišķs darbības veids (piemēram, lektoram), ne tikai apkalpot citus darbības veidus.

Vispārīgs jēdziens par saskarsmi

Dzīvojot sabiedrībā, tās loceklim vienmēr nākas kontaktēties ar citiem cilvēkiem, izmantojot dažādas zīmes un citus paņēmienus. Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi.

Piemēram, tu pasmaidīji cilvēkam uz ielas, bet viņš — tev, tu apkampi mīļoto meiteni, un viņa atbildēja ar to pašu, tu sarunājies ar draugu, utt. Šie

215

Aleksejs Vorobjovs

mijiedarbības veidi tad ari ir saskarsme. Kā redzam no piemēriem, saskarsmes līdzeklis var būt mīmika, žesti, darbības, vārdi, darbības rezultāti utt. Acīm redzams, ka visbiežāk kā saskarsmes zīmi cilvēki lieto vārdu, tāpēc šā procesa izpratnei ir svarīgi vēlreiz atcerēties jēdzienu «vārds», «valoda», «runa» nozīmi.

Vārds — zīme, valodas vienība, ko izmanto kā runas un saskarsmes līdzekli. Vārds veic šādas pamatfunkcijas:

•       apzīmē jēdzienu, t. i., «signalizē» par kaut kādu priekšmetu vai
parādību;

•       ir runas un saskarsmes līdzeklis.

Valoda — zīmju (visbiežāk vārdu) un noteikumu, kam šīs zīmes ir pakļautas, sistēma. Valodas pamatfunkcija— būt par runas un saskarsmes līdzekli.

Runa — aktīva valoda, valodas realizācijas veids saskarsmē. Runas pamatfunkcijas ir šādas:

•       saskarsmes līdzeklis;

•       domāšanas apkalpošana;

•    cilvēces pieredzes uzkrāšana un nodošana tālāk.
Saskarsmi ar runas palīdzību psihologi sauc par

54. zīm. Saskarsmes modelis.

verbālo saskarsmi. Tai pašā laikā saskarsmes procesā cilvēki papildina un padziļina runas saturu ar mīmiku, žestiem, pantomīmu. Šo saskarsmes sastāvdaļu sauc par neverbālo saskarsmi. Kā verbālajai, tā arī neverbālajai saskarsmei ir ļoti svarīga loma cilvēku mijiedarbības procesā.

Saskarsmi nosacīti var attēlot šādi (skat. zīm.).

Saskarsme ir cilvēku verbālās vai neverbālās mijiedarbības process. Piemēram, aktivitātes pārtraukšanas gadījumā no A._x (skat. zīm.) puses saskarsme pārvēršas par darbību tikai no otra cilvēka puses (A₂). Piemēram, skolotājs skaidro jauno vielu. Daudzi skolēni viņu klausās, uzdod jautājumus utt., bet daži, «iegrimuši sevī», domā par kaut ko citu. Viņiem ar skolotāju saskarsme nenotiek. Starp skolotāju un šiem skolēniem izveidojusies saskarsmes barjera.

Saskarsmes lomas svarīgumu cilvēka dzīvē ilustrēsim ar dažiem piemēriem.

Iedomājieties situāciju — slims cilvēks griežas pie ārsta. Ja ārsts, apskatījis un uzklausījis pacientu, pateiks, ka viņš ir neārstējami slims un drīz mirs, tad pat gripas slimnieks var pēc neilga laika nomirt. Tāpēc ne velti saka, ka ar neapdomātu vārdu saskarsmē var cilvēku «nogalināt». Ir pat slimības, kas cilvēkam rodas nepareizi pateikta vārda dēļ, tās medicīnā sauc par «jatrogēnajām» (gr. iatras — ārsts, gennao — radu) slimībām.

216

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Atcerieties pasakas «Tūkstots un viena nakts»! Prasme pareizi veidot saskarsmi Šeherezadai izglāba dzīvību. Šādu prasmi psihologs I. Kolominskis nosauca par «Šeherezadas fenomenu». Šis fenomens jums ir labi zināms. Parasti katra daudzsēriju mākslas filmas sērija beidzas pašā interesantākajā vietā. Jūs ar nepacietību gaidāt filmas turpinājumu un nākamās dienas vakarā atliekat visus darbus, lai to noskatītos. Šajā spilgti izteiktajā vajadzībā turpināt saskarsmi ar filmas varoņiem, ko vēl vairāk pastiprina filmas pārtraukšana visnozīmīgākajā, emocionālākajā, interesantākajā utt. vietā, arī izpaužas «Šeherezadas fenomens».

Iepriekš minētais ļauj secināt, ka saskarsme ir svarīgs cilvēku audzināšanas un uzvedības organizēšanas «instruments». Tāpēc, lai šo «instrumentu» pareizi lietotu, katram cilvēkam ir jāzina saskarsmes mehānismi.

Neverbālā saskarsme

Ikdienas dzīvē mēs maz uzmanības veltām neverbālajai saskarsmei, galvenokārt pievēršoties verbālajai saskarsmei, jo mums šķiet, ka ar vārdu var translēt visu. Ar vārdu var izsmeļoši sniegt faktus, bet ne vienmēr iespējams izteikt jūtas.

Lai to pārbaudītu, veiciet nelielu eksperimentu! Sarunas laikā ar draugu vai draudzeni nemanāmi ieslēdziet magnetofonu! Vēlāk, atskaņojot ierakstu, jūs ievērosiet daudzās pauzes, smieklus nesaprotamu iemeslu dēļ u. tml. Tieši šīs pauzes aizpildīja saskarsmi bagātinoša mīmika un žesti.

Dažādu tautu neverbālās valodas zīmes ir atšķirīgas (piemēram, galvas grozīšana no vienas puses uz otru latvietim nozīmē «nē», bet bulgāram — «jā»). Turklāt neverbālo valodu vieni cilvēki saprot labāk, citi — sliktāk; sievietes spēj translēt un uztvert savas jūtas ar neverbālām zīmēm labāk, bet vīrieši — sliktāk.

Neverbālos saskarsmes paņēmienus personības attīstības procesā cilvēks apgūst agrāk nekā verbālos. Mazs bērns, kas vēl neprot runāt, savu vajadzību un emociju izpausmei izmanto mīmiku un pantomīmu un, no otras puses, mācās uztvert apkārtējo un vispirms savas mātes emocionālo stāvokli pēc ārējām zīmēm — mīmikas, žestiem, balss intonācijas utt.

Prasme izmantot neverbālos saskarsmes līdzekļus (starppersonu telpa, vizuālais kontakts, ekspresija, empātija) nosaka personības saskarsmes spēju, tās sabiedriskumu.

Starppersonu telpa vai saskarsmes distance starp partneriem ir atkarīga no viņu vecuma, dzimuma, sociālā statusa, nacionālajām tradīcijām u. с Pareizi izvēlēts partneru izvietojums un attālums nodrošina saskarsmes efektivitāti.

217

Aleksejs Vorobjovs

Pārak mazs, ka ari pārāk liels attālums negatīvi ietekme saskarsmes efektivitāti.

Eksperimentāli pierādīts, ka vismazākā distance ir saskarsmē ar radiniekiem, tuviem paziņām, ārstiem. Izrādījās, ka gados vecāki cilvēki neizjūt diskomfortu no lielākas distances, bet jaunatne — no mazākas. Pārāk liels saskarsmes attālums dažkārt aizskar cilvēka patmīlību un cieņu. Dzimums un personiskās īpašības ari ietekmē saskarsmes partneru distanci. Parasti sievietes stāv vai sēž tuvāk sarunu biedram (neatkarīgi no viņa dzimuma) nekā vīrieši, bet ļoti trauksmainas personības cenšas distancēties.

Pēc amerikāņu psihologu datiem, pastāv saskarsmes procesa pieļaujamā attāluma optimālā robeža:

•       intīmais attālums (līdz 0,5 m) atbilst intīmām attiecībām;

•       starppersonu attālums (0,5—1,2 m) raksturīgs draugu sarunai (ar
pieskaršanos vai bez tās);

•       sociālais attālums (1,2—3,7 m) pieņemams neformālām un lietišķām
attiecībām, turklāt augšējā robeža atbilst formālām attiecībām;

•       publiskais attālums (3,7 m un vairāk) — šajā attālumā var apmainīties
tikai ar dažiem vārdiem vai vispār atturēties no saskarsmes.

Tai pašā laikā saskarsmes distanci var ietekmēt, piemēram, galds, kas atrodas starp partneriem. Tas veic barjeras lomu un simbolizē viena no sarunu partneriem augstāku sociālo statusu. Tāpēc ir svarīgi zināt arī tādu neverbālās saskarsmes komponentu nozīmi kā partnera orientācija, tas ir, leņķis, kādā partneri uztver viens otru.

46%       42%       11%        1%         0%         0% 55. zīm. Sarunu partneru pozīcijas pie galda (pēc 1. Jusupova).

Orientācija — partneru izvietojums attiecībā vienam pret otru, kas var varieties no stāvokļa «ar seju pret seju» līdz stāvoklim «mugura pret muguru». Atkarībā no saskarsmes rakstura partneru orientācija tiek noteikta šādi: ja tā ir «pretinieku» saskarsme, tad cilvēki sēžas viens otram pretī, ja «sabiedroto» saskarsme — vienā galda pusē. Gadījuma rakstura sarunām der pozīcija «ieslīpi», kad partneri uztver viens otru noteiktā (ne taisnā) leņķī.

Mūsdienu krievu psihologa I. Jusupova (И. Юсупов) pētījumos noteikts cilvēku procents, kuriem shēmā attēlotā stāvokļa

pozīcija pie galda izrādījusies vispie
ņemamākā.                                                              ,     —....................................... —

Ne mazāk svarīga neverbālās saskarsmes sastāvdaļa ir vizuālais kontakts. Kontakta laikā sarunu biedri gan skatās viens uz otru, gan novērš skatienu utt. Vizuālā kontakta ilgums un koncentrētība nodrošina saskarsmes efektivitāti,

218

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

aicina uz tas sakumu vai arī signalize par tas nobeigumu. Vizuālais kontakts stimulē saskarsmi partneriem patīkamu jautājumu apspriešanā. Apspriežot nepatīkamus un sarežģītus jautājumus, partneru atturēšanās no tieša vizuāla kontakta liecina par pieklājības izteiksmi, partnera emocionālā stāvokļa izpratni. Parasti neatlaidīgs skatiens vai ari skatiens nevietā var izraisīt sašutumu un tikt uztverts kā iejaukšanās personiskajos pārdzīvojumos. Ļoti bieži tāds skatiens tiek uzskatīts kā naidīguma pazīme.

Jānorāda, ka svarīga loma ir ari tam, kā partneri skatās viens uz otru. Ilgstošs vizuāls kontakts pozitīvi vērtējams intīmu un tuvu attiecību gadījumā, turklāt sievietēm ir nosliece uz ilgāku vizuālo kontaktu nekā vīriešiem. Vizuālā kontakta prasme ir sava veida māksla, kas jāapgūst. Neverbālajā saskarsmē vissvarīgākā loma ir ekspresijai, kas ietver mīmiku, pantomīmu, balss intonāciju.

Mīmika ir savstarpējs partneru emocionālā stāvokļa izpausmes paņēmiens ar smaida, acu kustības, to piemiegšanas, lūpu sakniebšanas, uzacu konfigurācijas u. tml. palīdzību. Mīmiku veido kā iedzimti pamatemociju atspoguļošanas faktori sejā (bailes, prieks, sāpes, izbrīns utt.), tā arī sociālie faktori (piemēram, ja apkalpojošais personāls pieklājīgi smaida klientam, tas ne vienmēr atspoguļo patiesās jūtas). Viennozīmīgas sakarības starp mīmiku un pārdzīvojamām emocijām nav. Cilvēks var «maskēt» savu īsto emocionālo stāvokli ar sejas izteiksmi, zinot mīmikas atbilstību konkrētām emocijām. Lai paaugstinātu saskarsmes procesa efektivitāti, nepieciešams, no vienas puses, prast «lasīt» sarunas biedra «mīmikas ainas» un, no otras puses, prast šīs ainas veidot. Šo prasmju apgūšanai ir nepieciešams speciāls treniņš.

Interesanti norādīt, ka sejas kreisā un labā puse var atspoguļot cilvēka emocijas atšķirīgi. Zināms taču, ka smadzeņu kreisā puslode kontrolē runu un intelektuālo darbību, bet labā — vada emocijas un sensoro darbību (lat. sensus — jūtas, sajūtas). Tāpēc sejas labo pusi, attēlojot savu emocionālo stāvokli, cilvēks vairāk kontrolē, bet emocijas, ko pauž sejas kreisā puse, ir grūtāk noslēpt. Turklāt pozitīvās emocijas sejas abās pusēs atspoguļojas apmēram vienādi, bet negatīvās parasti izpaužas spilgtāk sejas kreisajā pusē. Sevišķi ekspresīvas ir lūpas. Visiem zināms, ka, piemēram, cieši sakniebtas lūpas pauž dziļu domīgumu, izliektas — ironiju vai šaubas, pavērtas — izbrīnu utt.

Tiem, kas vēlas apgūt savu emocionālo pārdzīvojumu translēšanas un saskarsmes partnera emocionālo pārdzīvojumu atšifrēšanas mākslu, var ieteikt pastāvīgi trenēties spoguļa priekšā. Pamēģiniet noskaidrot savas mīmikas īpatnības un vispirms — vienkāršo emociju izpausmi (prieks, dusmas, izbrīns, nicinājums, bailes u. c), pamazām pārejot pie sarežģītākiem izpausmes veidiem!

219

Aleksejs Vorobjovs

Par cilvēka emocionālo stāvokli var spriest ari pec ta, kā viņš stāv, sež, žestikulē u. с Speciālie pētījumi parādījuši, ka žesti un mīmika saskarsmē var sniegt līdz 40% informācijas. Emocionālās informācijas translāciju sarunu biedram ar žestu, ķermeņa kustību utt. palīdzību sauc par pantomīmu.

Visā cilvēka žestu lielajā daudzveidībā var atrast dažus kopīgus to lietošanas principus.

Žestus, pozas (šeit runa būs galvenokārt par krieviem un angļiem) nosacīti var iedalīt trīs grupās:

1)  komunikatīvie žesti, kas aizstāj vārdus — sasveicināšanās un
atvadīšanās, draudu žesti, uzmanības pievēršanas žesti, uzaicinošie,
aizliedzošie, apvainojošie, apstiprinošie, noliedzošie, jautājošie,
pateicības u. c. žesti, kas sarunu biedram saprotami bez runas, jo
tiem ir patstāvīga nozīme;

2)    aprakstoši attēlojošie žesti, kas pavada runu, bet zaudē jēgu bez tās
konteksta;

3)          modālie žesti (lat. modus — paņēmiens) — tādi kā ciešanas, neziņa,
koncentrēšanās, apjukums, riebums, sajūsma utt. — parasti izsaka
vērtējumu, attieksmi pret priekšmetiem, cilvēkiem, parādībām.

Pantomīmas izmantošana bagātina saskarsmi.

Ieteicam jums veikt savas pantomīmas analīzi.

Tāpat kā runā ir vārdi — «parazīti» («tā sakot», «tātad», «nu» u. tml.), pantomīmā arī ir žesti — «nezāles». Saskarsmē nevajag bezmērķīgi kratīt galvu, ļoti bieži pieglaust matus vai «pielabot» brilles, kasīt pakausi, degungalu un citas vietas, grozīt pogu, berzēt rokas utt.

Sākumā novērtējiet, vai jums ir daudz žestu — parazītu! Pamēģiniet spoguļa priekšā nospēlēt iespējamos komunikatīvos, aprakstoši attēlojošos un modālos žestus, sekojot to izteiksmīgumam! Ļoti noderīga pantomīmas attīstīšanai ir bezvārdu situāciju spēlēšana. Piemēram, apmācāmajam var dot rakstisku informāciju: «Es uzlūdzu Jūs šodien, pīkst. 18.00, uz baleta «Gulbju ezers» izrādi!» Tā viņam jāpaziņo klātesošajiem bez vārdiem. Klātesošo uzdevums ir atšifrēt ar žestiem attēloto informāciju. Tādās individuālās — grupveida nodarbībās attīstās prasme ne tikai sniegt, bet arī uztvert neverbālo informāciju.

Verbālā saskarsme

Verbālā (runas) saskarsme aizņem trīs ceturtdaļas no visa cilvēku mijiedarbības procesa. Verbālās saskarsmes process ietver kā runu, tā arī klausīšanos. Šīm divām saskarsmes pusēm jābūt līdzsvarotām. Neprasme klausīties sarunu biedru ļoti bieži rada konfliktus, nesaprašanos utt.