SOCIĀLĀ psiholoģija 8

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

		NEIROTISKO VAJADZĪBU GRUPĒJUMS
-Л-—-		■—~~~                             \
♦ Mīlestības un atzinības vajadzība ♦ Vadošā partnera vajadzība ♦ Precīzu ierobežojumu vajadzība			♦ Varas vajadzība ♦ Citu ekspluatācijas vajadzība ♦ Sabiedriskās atzinības vajadzība ♦ Sevis apjūsmošanas vajadzība		♦ Godkāres vajadzība ♦ Pašapmierinātības un neatkarības vajadzība ♦ Nevainojamības un neapstrīdamības vajadzība
	Orienta starpperson r                             i			:ijas tipi u attiecībās			ļ
Orientācija uz cilvēkiem Piekāpīgais tips			Orientācija no cilvēkiem Norobežotais tips		Orientācija pret cilvēkiem Naidīgais tips

Piekāpīgajam tipam raksturīgs atkarīgums, neapņēmība, bezpalīdzība. Viņam nepieciešams, lai viņu mīlētu, aizsargātu un vadītu. Šā tipa cilvēka dzīves principu K. Horneja definē šādi: «Ja es piekāpšos, mani neaiztiks.»

Norobežoto tipu raksturo vientulības, neatkarības, pieticības tieksmes. Šā tipa dzīves princips: «Ja es atkāpšos, ar mani viss būs kārtībā.»

Naidīgajam tipam raksturīga dominēšana, naidīgums un citu cilvēku ekspluatācija starppersonu sakaru stratēģiju risināšanā. Šā tipa cilvēka dzīves princips:

«Man ir vara, neviens mani neaiztiks.» Visi šie starppersonu attiecību risināšanas stratēģiju tipi piemīt katram cilvēkam, bet tie, kā likums, ir cēlonis antagonismam un iekšējam konfliktam. Vesels cilvēks elastīgi izmanto vajadzīgo tipu attiecīgajā starppersonu situācijā, neirotiķis visā starppersonu attiecību gammā visu laiku akcentēs vienu tipu.

44. zim. Nosacīts K. Hornejas personības modelis.

Pamatojoties uz šo modeli, K. Horneja izstrādāja personības orientācijas starppersonu attiecībās stratēģiju korekcijas procedūru.

K. Hornejas personības modeli nosacīti var attēlot šādi (skat. zīm.).

161

Aleksejs Vorobjovs

Ē. Eriksona egopsiholoģiska personības teorija

Personības dinamisko modeli izstrādājis vācu — amerikāņu psihologs Ēriks Eriksons (E. Erikson) (1902—1994).

Ē. Eriksons personības teoriju veido, vienlaicīgi izmantojot psihoanalīzes un biheiviorisma metodoloģiju. No psihoanalīzes teorijas viņš aizgūst «libido» piepildījuma jēdzienu, bet paplašina to ar ķermeņa un apkārtējā attiecību tipu. Kā «libido» sociālās izplatības nodrošināšanas mehānismu viņš pieņem Es iespēju veidošanos un diferenciāciju. Biheivioristiskā metodoloģija noteic personības uzvedības arhitektūras un stratēģijas satura veidošanu katrā no astoņiem personības dzīves etapiem, kuri realizējas starp divām pozīcijām — galapunktiem, kas norāda iespējamo izeju no «normatīvā» konflikta. «Normatīvais» konflikts ir ierastas polāras situācijas, caur kurām iziet katrs bērns. Šo situāciju pārvarēšana atstāj «pēdas» katra cilvēka personībā. Šajā apstāklī izpaužas attiecību epiģenētiskais princips — katrs personības attīstības iepriekšējais periods ir izšķirošais, bāzes, izejas punkts personības attīstībai nākamajā periodā.

Personības attīstību nodrošina divas savstarpēji saistītas determinantes: identitāte, kura dod Es vienotu dinamisku koncepciju, un ar to savstarpēji saistītās, polāros situāciju saturos «nospēlētās» uzvedības stratēģijas un arhitektūra.

Identitāti Ē. Eriksons izprot vispirms kā personības laika rituma apzināšanos: Es aptver viņam piederošo pagātni, apzinās tagadni un tiecas nākotnē. Līdz ar to personība nodrošina sev «normatīvo» situāciju risināšanas stratēģiju izvēli un nosaka savas attīstības galveno ceļu. Bez tam identitāte nodrošina personības identifikāciju pati sev un beidzot nodrošina funkcionālo dziļāko procesu vienotību, uz kuru pamata personība atšķir sevi no citām un vienlaicīgi identificē sevi ar citām.

Izstrādājot identitātes teoriju, Ē. Eriksons apgalvoja, ka «pirmo psihoanalītiķu pacienti visbiežāk sirga ar nomāktību, kas traucēja viņiem būt tādiem, kādi viņi, pēc viņu domām, bija; šodien pacients drīzāk cieš no problēmas «kam man jātic?» un «par ko man vajag (pareizāk, par ko es varu) kļūt?»

Ē. Eriksons apgalvoja, ka «identitātes izpēte šodien ir tikpat nozīmīga, cik seksualitātes izpēte Freida laikos».

Pēc Ē. Eriksona domām, identitātes ģenēze aktivizējas ārējās, polārās situācijās. Viņš izdalīja astoņus dzīves etapus, kuru sākums un beigas ir pagrieziena punkti bipolārā konflikta saturā.

Savu psihodinamisko personības modeli Ē. Eriksons shematiski attēloja šādi:

162

psiholoģijas teorētiskie pamati

20. tabula

Ē. Eriksona personības psihodinamiskais modelis

	Stadija	Vecums	Psihosocialā krīze	Stiprā puse
1.	Orāli sensorā	Dzimšana — 1. gads	Bazāla uzticība — bazāla neuzticība	Cerība
2.	Muskuļanālā	1-3 gadi	Autonomija — kauns un šaubas	Gribasspēks
3.	Lokomotori ģenitālā	3-6 gadi	Iniciatīva — vaina	Mērķis
4.	Latentā	6-12 gadi	Darba mīlestība — nepilnvērtība	Kompetence
5.	Pusaudžu	12-19 gadi	Ego identitāte — lomu sajaukšanās	Uzticība
6.	Agrīnais briedums	20-25 gadi	Intimitāte — izolācija	Mīlestība
7.	Vidējais briedums	26-64 gadi	Produktivitāte — stagnācija	Rūpes
8.	Vēlīnais briedums	65-nāve	Ego integrācija — izmisums	Gudrība

Pirmie pieci etapi ir līdzīgi klasiskajam Z. Freida psihoseksualas attīstības stadijām.

Personības psihosociālās attīstības kritērijs ir Es-identitātes ģenēze. Es-identitātes veidošanās mehānismi apstiprinās difūzijas un sajaukšanās procesos. Difūzijas process paredz iepriekšējās Es ģenēzes stadijas satura iespiešanos Es-identitātes saturā. Sajaukšanās process paredz atkarībā no bipolārā konflikta atrisināšanas veida Es-identitātes veidošanās ceļa izmaiņas katrā atsevišķā stadijā. Tāpēc bipolārā konflikta realizācijas izvēli katrā atsevišķā stadijā veic iepriekšējās stadijas Es-identitātes saturs.

Personības attīstības procesu īsumā var iedomāties šādi. Uz introjekciju balstīta savstarpējo attiecību ar māti sakumpieredze ļauj bērnam izveidot pirmo interizētu tēlu sistēmu saturošo Es kodolu. Bērnam augot, Es veidošanās procesā iekļaujas nozīmīgu vecāku lomu identifikācijas mehānismi. Tomēr, pēc Ē. Eriksona domām, šo identifikāciju summa personību izveidot nevar.

Šajā sakarā attīstības ģenitālajā stadijā personība seksuālos objektus atlasa ārpus identifikācijas ar vecākiem zonas un līdz ar to pārnes dažādās sociālās dzīves plaknēs.

163

Aleksejs Vorobjovs

Pusaudža gadiem ir galvena loma identitātes satura un ievirzes veidošana, jo turpmāk — gan brieduma gados, gan vecumā — tā saglabā savu aktualitāti.

Pirmās četras bipolārā konflikta situācijas virzītas uz pusaudža pašapziņas dažādu funkciju pārbūvi, kuras vispārējs saturs tika ielāgots vēl bērnībā. Trīs pēdējās atspoguļo identitātes trīs zonas: dzimuma identitātes, attiecību ar varu un pasaules uzskata ievirzes.

Jaunu skanējumu gūst Es pagātnes — tagadnes — nākotnes attiecību problēma. Pusaudža Es-identitātē dibinās sakari starp «mani kā bērnu» un «to pieaugušo, par kādu es kļūšu». Pagātnes asimilācijai un nākotnes anticipācijai nepieciešama augsta pašpārliecinātības pakāpe, un kaut viena posma trūkuma ķēdē «pagātne — tagadne — nākotne» apzināšanās izraisa pusaudzī jaunu kauna un šaubu uzliesmojumu.

Bipolārā konflikta atrisināšana «lomu eksperimentēšana — lomas fiksācija» labvēlīgā gadījumā ļauj pusaudzim eksperimentēt un apgūt daudzaspektu aktivitāti. Tad Es-identitātē tiek pakļauta jaunu iniciatīvu un lomu paplašināšanai līdz lielam daudzumam. Aktivitātes fiksācija atsevišķās lomās garantē Es-identitātei spēka pielikšanas un izteiksmes diapazona šaurību.

«Apmācība — darbības stagnācija» var radīt pusaudzim apstākļus jaunu lomu un māku apgūšanai dažādos darbības veidos, kas gala rezultātā dod viņam brīvību un pareizas profesionālās izvēles iespēju. Pretējā gadījumā viņā veidojas apātija un pasivitāte, kas sekmē bezpalīdzības un neaizsargātības jūtu rašanos. No pēdējo triju pusaudža bipolaro konfliktu atrisināšanas būs atkarīga tālāka pamatuzdevumu realizācija pieaugušā vecumā.

Antinomija «dzimumpolārizācija — biseksuālā sajaukšanās» rada pusaudžu vecuma galveno jaunveidojumu — tuvuma attiecības, kas turpmāk determinē homoseksuālo vai heteroseksuālo izvēli. Apgūstot līdera vai pakļautā pieredzi bipolārā konflikta «vara un pakļautība — autoritāšu sajaukšanās» risināšanā, pusaudzis mācās rūpēties par citiem un izmantot varu.

Negatīva situācijas atrisinājuma gadījumā jau pieaugušam cilvēkam var izpausties pārmērīgas atkarības vai, pretēji, pārmērīgas pašapliecināšanās autoritārā un despotiskā lomā īpašības. No pēdējā konflikta risināšanas stratēģijas būs atkarīga pasaules uzskata un pasaules skatījuma izvēle.

Neiedziļinoties identitātes ģenēzes satura analīzē jaunības, brieduma un vecuma stadijās, jāatzīmē, ka identitātes ģenēzes tālākā stratēģija būs ļoti atkarīga no bipolaro konfliktu risināšanas pieredzes pusaudžu vecumā.

Ē. Eriksons atzīmēja: «..optimāla identitātes sajūta tiek pārdzīvota kā labklājība..., sevis «kā mājās» jušana savā ķermenī..., «zināšana, kurp ejam» un iekšējā pārliecība, ka citi nākotnē atzīs.» (22; 163)

164

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Jaunākie personības pētījumi psihoanalītiskajā orientācijā

R. Asadžoli (R. Assagioli) un viņa skolnieku darbi, kuros personības harmonis-ma cēloņu meklējumi notiek nevis personības sociālajā stāvoklī, bet gan tās psihiskā dziļumslāņos, satur daudzas Z. Freida, K. Junga, P. Zanē (P. Janet) un citu psihoanalītiķu atziņas par harmoniskas personības attīstību.

R. Asadžoli savu teoriju veido, pamatojoties uz Pjēra Zanē atklāto «psihiskā automātisma» parādību. Šī parādība izpaužas apstāklī, ka jebkurai personībai

piemīt tādas psihiskās darbības formas, kuras nav atkarīgas no apziņas. Tās ir it kā «dubult-persontbas», kuru kopums, pat neskarot ikdienas personību, spēj viņu sev pakļaut. Uz «dubult-personību» kopuma noskaidrošanas un tā saskaņošanas ar pašas personības saturu pamata R. Asadžoli veido savu praktiskās psihosintēzes teoriju. Šīs teorijas izejas punkts ir personības modelis, kurš, pēc R. Asadžoli domām, izskatās šādi (skat. zīm.).

R. Asadžoli modelī izdalīti septiņi psihiskā lauki:

45. zim. R. Asadžoli personības modelis

1 — zemākais neapzinātais;

2 — vidējais neapzinātais;

3 — virsapzinātais;

4 — apziņas lauks;

5 — apzinātais Es;

6 — augstākais Es;

7 — kolektīvais neapzinātais.

Katram psihiskā laukam ir savs saturs. Zemākais neapzinātais ietver tieksmes, kompleksus, sapņus un fantāzijas, fobijas, mānijas, uzmācīgas idejas un vēlmes. Vidējais neapzinātais sastāv no elementiem, kas satura ziņā ir tuvi pašai apziņai un viegli tajā var iekļūt. Tas piepildīts ar zināšanu, centienu un māku iedīgļiem, kuri vēlāk nosaka pašas apziņas saturu.

Virsapzinātais ietver augstākās intuīcijas un iedvesmas formas, augstākās jūtas, augstākās parapsihiskās funkcijas.

Apziņa ir pašreizēja, nepārtraukta, mūsu analīzei un vērtējumam pieejamu sajūtu, tēlu, domu, jūtu un vēlmju plūsma.

Apzinātais Es ir «tīrās» pašapziņas eksistence. Apzinātais Es atšķiras no apziņas ar to, ka apziņas plūsma (sajūtas, domas, jūtas) izmainās laikā un ir atkarīga no dotajā momentā atspoguļojamās situācijas. Apzinātais Es ir maz-

165

Aleksejs Vorobjovs

dinamisks, noturīgs, apziņas «centrs». Šī atšķirība, pec R. Asadžoli domām, «..atgādina atšķirību starp ekrāna apgaismoto zonu un uz tā projicētiem attēliem. Augstākais Es pastāv «..aiz vai virs apzinātā Es...», kā «..pastāvīgs centrs, no kurienes Es atgriežas apziņā» un saistās ar to.

Kolektīvais neapzinātais ir fenomenoloģiski tāds pats, kā K. G. Jungām, īsumā pievēršoties personības visa psihiskā darba analīzei, var izdarīt vairākus secinājumus.

Psihosintēzes pamatbūtība ir apzinātā Es un augstākā Es identificēšanas process. Lai to izdarītu, «bezbailīgi jānolaižas zemākā neapzinātā ellē». Pateicoties tam, var sevī atrast diezgan daudz personības apspiesto potenciālo iespēju. Parasti augstākā Es saturā ir samērā daudz subpersonību.

\

«Katrā no mums ir pūlis. Te var būt dumpinieks un domātājs, pavedējs un mājsaimniece, sabotieris un estēts, organizators un labsirdis — katrs ar savu mitoloģiju, un visi viņi — vairāk vai mazāk laimīgi — iespraukušies vienā cilvēkā» — tā par subpersonībām savā darbā «Par ko mēs varam būt» (21; 56) raksta Pjero Feruči (P. Ferrucci).

1. Apzinātais Es. 2.    Ārējais apvienojošais centrs 3.    Augstākais Es 46. zīm. Psihosintēzes procesa shēma.

Visa psihoterapeitiskā darba pamatmērķis psihosintēzē ir augstākā Es enerģijas izbrīvēšana. Šai nolūkā vispirms jāsekmē indivīda integrācija ap personīgo Es, pēc tam jāveic personīgā un augstākā Es sintēze. Šis process balstās uz principu, kuru R. Asadžoli formulējis šādi: «Pār mums valda tas viss, ar ko mēs sevi identificējam; mēs varam valdīt pār to un kontrolēt visu to, no kā mēs sevi nošķiram.» (21; 16) Shematiski to var attēlot šādi (skat. zīm.).

Apvienojošā centra kā jaunas, oriģinālas, iekšēji saskaņotas personības attīstības pamata veidošanas process noris sevis identificēšanā un nošķiršanā no kvazipersonību satura, savstarpējām attiecībām, sajūtām u. с

Tikai sekmīgas šī procesa norises gadījumā personību pārpildīs hedonisma jūtas, kuras nodrošina sava psiholoģiskā lauka pilnības un saskaņotības apziņa.

166

 йи>

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

PERSONĪBA DARBĪBAS PSIHOLOĢIJAS SATURĀ

Krievijas sociālajā psiholoģijā personības izpētē bija vērojams ilgstošs «stagnācijas» etaps. Laika posmā no 1918. līdz 1970. gadam (tikai 1962. gadā Ļeņingradas Universitātes Filozofijas fakultātē tika atvērta Padomju Savienībā pirmā Sociālās psiholoģijas laboratorija) personības problēmai kā pamatnotei-cošajam sociālās psiholoģijas jēdzienam tika ierādīta ļoti nenozīmīga vieta, kaut arī jau pirmie ar personības izpēti saistītie darbi viesa cerības un tiem bija svarīga zinātniska nozīme. Piemēram, krievu psihiatrs G. Rosolimo (Г. И. Россолимо) 1909. gadā izstrādāja skolēnu personības kognitīvo modeli un personības tipoloģiju, personības attīstības mērīšanas skalu un testu.

No zinātniskā viedokļa ļoti nozīmīga personības izpētē bija Ļ. Vigotska pedoloģiskā pieeja. Pedoloģija (gr. pais — bērns, logos — mācība) kā galveno pieņēma personības individuālās īpašības, personības saturu. Bet noteikti politiskie apstākļi Krievijā līdz pat 70. gadiem «bremzēja» personības problēmas izstrādi. Tikai 70.—80. gados šī problēma atkal nonāca pētnieku uzmanības lokā.

Kopumā raksturojot personības problēmas attīstību sociālajā psiholoģijā padomju periodā, tās attīstībā var izdalīt trīs etapus: kolekcionāra, strukturālo un sistēmisko.

Šīs problēmas attīstības sākumposmā (līdz 50. gadu vidum) veidojās kolekcionārā pieeja: personība tika aplūkota kā noteiktu psihisku īpašību un kvalitāšu «komplekts», sava veida «tvertne». Tēlaini šo periodu varētu iedomāties kā grāmatu plauktu, kur pats plaukts varētu būt indivīds, bet grāmatas plauktā — indivīda psihisko īpašību un kvalitāšu «komplekts».

Šajā pieejā tomēr nevarēja atrisināt virkni teorētisku un praktisku uzdevumu — tā nenoskaidroja galvenās un pakārtotās īpašības, savstarpējās cēloņsakarības, sociālās determinācijas cēloņus. Tēlaini izsakoties, tā neatrisināja «grāmatu izvietošanu plauktā atbilstoši to nozīmīgumam un pakārtotībai». Šī apstākļa dēļ kolekcionārās pieejas vājās vietas personības teorijas un praktisku rekomendāciju par personības attīstības procesu izstrādē kļūst acīm redzamas.

Šo teorētisko uzskatu par indivīda personības būtību efektīvas praktiskas pielietošanas neiespējamība sekmēja šīs problēmas aktīvu izstrādi, virzot to uz personības īpašību sakārtotības un savstarpējās sakarības noskaidrošanu, t. i., kādu struktūru veidošanu. Izmantojot jau minēto alegorisko salīdzinājumu, šo procesu var iedomāties kā «grāmatu izvietošanu plauktā atbilstoši to nozīmīgumam un pakārtotībai». Šo pieeju nosacīti var nosaukt par «strukturālo» pieeju.

Pat pavirši izskatot šā perioda psihologu pētījumus, var konstatēt lielu personību noteicošo īpašību daudzveidību psiholoģiskajās struktūrās.

167

li

Aleksejs Vorobjovs

Viena no pirmajiem vispārinošajiem darbiem personības psiholoģija A. Kovaļovs piedāvā izšķirt trīs personības stāvokļus: psihiskos procesus, psihiskos stāvokļus un psihiskās īpašības.

Svarīgu vietu personības struktūras izpēte ieņem sociālo psihologu K. Platonova un A. Petrovska darbos.

K. Platonova personības struktūrdinamiskais modelis

 

Personības strukturdinamiskaja modeli, ko izstrādāja krievu psihologs K. Platonovs (1906—1984), izdalītas 6 apakšstruktūras (skat. zīmējumu). Ar kvadrātu zinātnieks nosacīti apzīmēja personību. Personība, viņa skatījumā, sastāv no 4 patstāvīgām apakšstruktūrām un 2 apakšstruktūrām, kas apvieno šīs 4 apakšstruktūras.

47. zim. K. Platonova struktūrdinamiskais modelis.

Pirmā apakšstruktūra raksturo personības ievirzi, kas nosaka personības vajadzības, uzskatus, pārliecību, orientāciju, vērtību orientāciju, priekšstatus par dzīves jēgu, pašnovērtējumu utt. Otrā apakšstruktūra iekļauj sevī cilvēka pieredzi, viņa zināšanas, prasmes, iemaņas. Trešā apakšstruktūra ir saistīta ar psihisko izziņas procesu norises īpatnībām: atmiņu, uzmanību, domāšanu, runu, iztēli. Ceturtā apakšstruktūra apvieno sevī indivīda psihofizioloģiskas īpatnības: temperamentu, dzimumu, vecumu. Piektā apakšstruktūra — cilvēka raksturs, sestā apakšstruktūra — viņa spējas.

Iedziļinoties struktūrpieejas piedāvātajos personības modeļos, rodas vairāki jautājumi, uz kuriem atbildēt nav iespējams. Piemēram, vai var pastāvēt personība pēc indivīda nāves? Daudzi no mums ir redzējuši A. Puškina kapu, bet kā personība dzīvo bez tās nesēja — indivīda, kurš dus kapā kopā ar savām fiziskajām, fizioloģiskajām un ar tām saistītajām psihiskajām īpašībām? Struktūrpieeja nedod atbildi arī uz jautājumu, kā personības īpašības saistītas ar indivīda īpašībām. Taču zināms, ka neliela auguma cilvēki atšķiras ar savām personības īpašībām no gara auguma cilvēkiem.

Lai atrisinātu tos teorētiskos un praktiskos jautājumus, ko neatrisina struktūr
pieeja, tika izstrādāta personības modeļa analīzes sistēmpieeja, kas raksturo
personības teorijas attīstības trešo, mūsdienu posmu.                   : s             i

168

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Pirms pārejam pie sistempieejas pamatnostādņu izklāsta, noskaidrosim, ar ko atšķiras jēdzieni «struktūra» un «sistēma».

Struktūra — tās ir parādību, notikumu utt. īpašības, kas sakārtotas pēc to nozīmības un pakļautības pakāpes, t. i., pirmajā vietā tiek likta pati galvenā un nozīmīgākā īpašība, otrajā — mazāk nozīmīgā utt. Sistēma arī ir struktūra, taču īpašības tajā sakārtotas tā, ka to kopums dod jaunu īpašību sistēmai kopumā, bet šī īpašība neizriet no to veidojošo īpašību summas (būtībā tā ir viena no dialektikas likuma par kvantitātes pāreju kvalitātē izpausmēm).

Psihologi sāka analizēt personību nevis kā struktūru, bet kā sistēmu, t. i., mēģināja izdalīt jaunu, sistēmveidojošu īpašību, kas izrietētu no psihisko īpašību struktūras.

A. Petrovska personības personalizācijas koncepcija

Ilustrācijai dosim personības analīzes sistempieejas pamattēzes, ko personalizācijas koncepcijas ietvaros izstrādājis mūsdienu krievu zinātnieks A. Petrovskis (1924). Šajā koncepcijā personības struktūrā tiek izdalītas trīs apakšstruktūras — intraindivīdā, interindivīdā un metaindivīdā.

Apzīmējot indivīdu ar \y, bet personību — ar L, personības modeli var
ittēlot šādi:
Л'            1. V/— intraindivīdā (lat. intra— iekšā) personība (personība, kas

izvietota indivīda iekšienē).

Visi struktūrmodeļi tā arī saprot personību: indivīds ir savas personības nesējs. Taču šajā gadījumā nav iespējams atbildēt uz jautājumu: kā var eksistēt personība pēc indivīda nāves? Tāpēc nākamais solis personības modeļa izveidē bija — priekšstatīt personības esamību ārpus indivīda, starpindivīdā telpā;

⁷ — interindivīdā (lat. inter — starp) personība (personība

eksistē starpindivīdā telpā) Bez šaubām, tāda personības izpratne bija auglīgāka, jo kontaktējoties, veicot kopīgu darbību, apmainoties ar tās rezultātiem, personība «iznes» savas psihiskās īpašības starpindivīdā telpā. Skaidrs, ka iznest visas psihiskās īpašības starpindivīdā telpā vienlaikus (t. i., visu savu personību) nav iespējams, tāpēc notiek tikai dažu īpašību «translācija» (zīmējumā apzīmēts ar L_t).

169

Aleksejs Vorobjovs

Acīm redzams, ka A. Puškina personība pirmajā (intraindividaja) tas izpratnē nepastāv. Tomēr dzejnieks ir atstājis daudz darbu, t. i., savu rakstu valodu, ar kuras palīdzību jebkura cita personība ar dzejnieku var sarunāties. Tādēļ otrajā (interindivīdajā) personības izpratnē A. Puškina personība eksistē arī šodien. Un, neskatoties uz to, tomēr šķiet, ka šim modelim šādā veidā nav loģiskas noslēgtības. Vai personībai, kas sarunājas ar A. Puškinu, lasot viņa darbus, izmainās kādas īpašības? Lasot viņa darbus, mainās lasītāja zināšanu sistēma, tikumiskās nostādnes utt.

Tātad kopumā personības modelis izskatās šādi: indivīda pirmā personība saskarsmē un mijiedarbībā «translējas» otrā indivīdā. Šo procesu var nosaukt par personalizāciju.

Trešā personības apakšstruktūra tika nosaukta par metaindivīdo (gr. meta — pēc, aiz), kas atrodas kā apakšstruktūra otras iekšienē. Tāpēc, lai aprakstītu pirmo personību kopumā, pirmkārt, jāizpēta pirmā indivīda psihiskās īpašības, otrkārt, jāizpēta šo īpašību translācijas process, treškārt, jāizpēta pirmās personības pati galvenā īpašība, kas nosaka šīs personības ietekmi uz citu personību. Balstoties uz šo koncepciju, personību var definēt kā iedarbību summāro sistēmu (L"), ko nosaka pirmā personība, ietekmējot otru personību, saskarsmes procesā. Ietekmes rezultātā mainās otrās personības apziņa un uzvedība. Tātad pirmās personības svarīgākais raksturojums ir tās ietekme uz citiem cilvēkiem, tāpēc pirmā personība jāpēta nevis kā tāda, bet caur tiem iespaidiem, ko tā atstāj citu cilvēku apziņā.

Personības sistēmveidojošā īpašība, kā noskaidrojām, ir tās ietekme uz citiem cilvēkiem, kas tieši neizriet no konkrētā indivīda psihisko īpašību katras atsevišķas apakšstruktūras, bet to raksturo cita indivīda personības izmaiņas. No teiktā varētu secināt, ka ir personības,

a)          kurām ir spēcīga ietekme uz daudzu cilvēku apziņu un uzvedību,

b)          kurām nav nozīmīgas ietekmes,

c)           kas atstāj negatīvu ietekmi.

Sabiedrības attīstības vēsturē var minēt veselu virkni izcilu cilvēku, kas ietekmējuši un ietekmē miljoniem cilvēku apziņu un uzvedību. To vidū ir gan izcili rakstnieki, mākslinieki, komponisti, zinātnieki, gan politiķi. Taču iedomājieties, cik miljonu cilvēku ir nodzīvojuši uz šīs zemes, gandrīz neatstājot citu cilvēku apziņā nekādas pēdas? Šai sakarā rodas jautājums, kāpēc dažas personības ietekmē citu cilvēku apziņu un uzvedību, bet vairākums — ne? Kas to nodrošina? Neiedziļinoties teorijā, jāsaka, ka to liela mērā nodrošina

170

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamali

personības spilgtas individuālās īpašības. Tāpēc, jo lielākā mēra mēs spējam izteikt individualitāti, jo lielākā mērā mēs esam personība citu skatījumā.

Zinātniskus meklējumus šajā virzienā A. Petrovskis veica, analizējot problēmu — «spēja un vajadzība būt personībai».

Personalizācijas koncepcija pamato pamattēzi, ka visu cilvēka darbības un rīcības motīvu pamatā ir divi vajadzību veidi. Pirmais — cilvēka dabiskās vajadzības, kuras nodrošina viņa eksistenci un sevis kā indivīda turpinājumu. Otrais veids — vajadzība būt personībai, t. i., personalizācijas vajadzība. Turklāt šī vajadzība izpaužas un realizējas tikai indivīda saskarsmē un kopdarbībā ar citiem indivīdiem sociālā veseluma iekļaušanās procesā. Šai vajadzībai piemīt spilgti izteikts sociāls raksturs.

Šo atzinumu labi ilustrējis A. Tolstojs, aprakstot šādu iedomājamu situāciju: «Jūs, rakstniek, esat izmests neapdzīvotā salā. Jūs, pieņemsim, esat pārliecināts, ka nekad vairs neredzēsiet nevienu dzīvu cilvēku un tas, ko Jūs atstāsiet, nekad neieraudzīs gaismu. Vai šajā situācijā Jūs rakstītu romānus, drāmas, dzeju? Protams— ne... Radošai ierosmei nepieciešams otrs pols— uzklausītājs, līdzdzīvotājs: šķira, tauta, cilvēce.» (27; 284)

A. Tolstoja sniegtais piemērs rāda, ka rakstnieka aktivitāti nerosina pašiz-teiksmes, pašaktualizācijas motīvi vai tieksme pēc materiāliem labumiem. Pat ja šie motīvi arī ir personības aktivitātes avoti, tie atvasināti no personalizācijas vajadzības: rakstniekam «nepieciešams otrs pols» — citi cilvēki — «uzklausītāji un līdzdzīvotāji», kuros ar mākslas starpniecību viņš «ienes» sevi, transformē sevi caur savām domām un pārdzīvojumiem.

PERSONĪBAS AKTIVITĀTES UN ATTĪSTĪBAS PROBLĒMAS

Līdzās problēmai par personības modeļa uzbūvi un saturu, ko risina psihologi, pastāv personības aktivitātes problēma.

Kā cilvēks uzvedīsies tajā vai citā situācijā? Kas nosaka cilvēka rīcību konkrētajā situācijā? Zināt uzvedību noteicošās likumsakarības un mehānismus, kā arī cilvēka aktivitātes ievirzi ir sevišķi svarīgi tiem, kas nodarbojas ar audzināšanu dažādu sociālo institūtu sistēmā (ģimenē, skolā utt).

Personības aktivitāte ir tās tieksme paplašināt sakarus ar pasauli uz tipisku un savdabīgu šo sakaru apguves un producēšanas paņēmienu pamata.

171

Aleksejs Vorobjovs

Jautājums par cēloņiem, kas mudina cilvēku pastāvīgi paplašināt sakaru sfēru, realizēt dažādus uzvedības līmeņus, ir ļoti sarežģīts un šobrīd psiholoģijā nav viennozīmīgi atrisināts.

Personības aktivitātes vadības principi

Centrālā problēma — personības aktivitātes vadība. Tas arī nosaka sabiedrībā izveidojušās šīs vadības organizācijas metodoloģisko pamatu daudz sīkākas analīzes nepieciešamību. Neapstrīdami, ka personības aktivitātes vadības principi cilvēces attīstības gaitā ir mainījušies. Sabiedrības vēsturē zināmi trīs galvenie metodoloģiskie principi, uz kuru pamata tiek realizēta personības aktivitātes psiholoģiskā vadība. Tie ir: hedonisma princips, redukcijas princips un spriedzes samazināšanās jeb relaksācijas princips.

Hedonisma princips (gr. hēdonē — bauda) tiek pieteikts sengrieķu filozofijas skolā, ko dibinājis Aristips no Kirēnes 4. gs. p. m. ē. Šī mācība pamatojas uz faktu, ka jebkura cilvēka dzīves mērķis ir tieksme pēc maksimālas baudas, bet laime — tā ir cilvēka dzīves laikā gūtā kopējā baudu summa. Radikālā hedonisma metodoloģija pastāvēja ilgu laiku un pastāv vēl mūsdienās. Tā pārstāvēta 17. un 18. gs. filozofu Spinozas, Hobsa, Lametrīu. с darbos. Hedonisma princips nav tikai filozofu teorētisks prātojums, tam bija un ir reālas praktiskas izpausmes bagāto sabiedrības slāņu dzīves organizācijā. Ar jaunu spēku tas izskanēja Z. Freida teorētiskajā mantojumā. Viņš paplašināja šī principa funkcionēšanas sfēru — zemapzinātais piemīt katram cilvēkam, un tas «dzīvo» pēc hedonisma principa likumiem. Uz šā pamata elitārā, bagātā sabiedrības slāņa dzīvesveida organizāciju varēja attiecināt uz katra cilvēka dzīves un aktivitātes organizāciju. Šī procesa veidošanos sekmēja strauja sabiedrības ekonomiskā un tehniskā attīstība.

Hedonisma princips, otrreiz «atdzimdams» psihoanalīzes saturā, kļuva par pamatu veselam virzienam audzināšanas un socializācijas organizēšanā. Vesela rinda personības audzināšanas un socializācijas tehnoloģiju veidotas, ievērojot hedonisko mehānismu— personības tieksmi pēc situācijām, kurās tā var gūt fizisku, fizioloģisku baudu, un izvairīšanos no tām situācijām, kurās tā var piedzīvot ciešanas.

Neskatoties uz visu hedonisma principa pievilcību, daži zinātnieki to apšauba, jo saskata tā darbības ierobežotību. Mēģinājums likvidēt šo pretrunu, neatzīstot personības aktivitātes vadības iespēju, pamatojoties uz hedonisma principiem, iezīmējās I. Kanta, K. Šveicera un citu 18.—19. gs. filozofu darbos. Viņu veiktā aktivitātes satura un tās nozīmes personības dabā skrupulozā

172

1: Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

analīze ļāva izvirzīt un formulēt pēc būtības pretēju principu — relaksācijas principu (lat. relaksatio — spriedzes samazināšanās, atslābināšanās).

Aristotelis, definējot aktivitāti, ievieš jēdzienu «praxis», bet neiekļauj tā saturā nogurdinošo, ikdienišķo verga darbu. «Praxis» — tā ir aktivitāte, kas saistīta tikai ar tiem darbības veidiem, ko veic brīva personība. Šis viedoklis tiek pausts Akvīnas Toma un citu viduslaiku domātāju darbos. Spinozas darbos («Ētika») iezīmējas virzība aktivitātes izpratnē — to saprot kā atkarīgu no sabiedriskās nepieciešamības, nevis no cilvēka kaislībām. Uzskatu, ka darbs simbolizē cilvēcisku darbību, atbalstīja arī K. Markss. Ikdienišķs, nogurdinošs, bet sabiedrības mērķiem atbilstošs, uz sabiedriski nozīmīgu mērķu realizāciju virzīts darbs pats ir «brīva, radoša darbība». Šis filozofiskais postulāts kļuva par pamatu darbības kategorijas izpratnei psiholoģijas zinātnē Krievijā. Tikai ar hedonisma principu vien determinēta personības aktivitāte nevar nodrošināt rutinēta, nogurdinoša, ikdienišķa darba veikšanu. Tā radās cita metodoloģiska būtība: pats process — bieži vien nogurdinoša darbība — personībai rada negatīvas emocijas, neapmierinātību. Bet darbības sabiedriskā nozīmīguma apzināšanās, tas, ka mazais ir daļa no lielā, kopējā, it kā noņem personības negatīvo psihisko stāvokli. Pati darbības organizācija arī var samazināt negatīvo emociju pārdzīvojuma pakāpi. Tajos gadījumos, kad cilvēks ir labi apguvis darbības veikšanas paņēmienus, viņa negatīvais emocionālais fons samazinās.

Krievijas psihologs S. Rubinsteins (С Рубинштейн), aprakstot personības aktivitāti noteicošo virzošo spēku saturu, atzīmēja, ka vajadzības ir sākotnējais pamudinājums cilvēka darbībai — pateicoties tām un tajās viņš realizējas kā aktīva būtne. Vajadzībās cilvēks ir iekļauts kā trūkumu izjūtoša būtne, turklāt kā darbīga, aktīva un kaislīga būtne.

Vajadzības apmierināšana likvidē trūkuma stāvokli un «psihisko spriedzi». Tas notiek vajadzības priekšmeta iegūšanas rezultātā. Bet vajadzības apmierināšanas process ir cieši saistīts ar veidu, kādā tiek iegūts vajadzības priekšmets. Tā kā vajadzību saturs ir cieši saistīts ar sociāli vēsturisko kontekstu, vajadzību loks pastāvīgi paplašinās, bet paņēmienu, kas ļauj personībai tās apmierināt, apguve parasti manāmi atpaliek. Līdz ar to konkrētas personības vajadzību loks, kas pakļauts «maksimizācijas principam», strauji paplašinās, bet paņēmieni, kas ļauj šīs vajadzības apmierināt, attīstās daudz lēnākā tempā. Šajā gadījumā personība ir spiesta atrasties trūkuma, frustracijas stāvoklī, jo pastāvēs bipolarais konflikts— «gribu, bet nemāku». Toties, ja vajadzība apmierināta, frustrācija mazinās un personība kādu laiku izjūt relaksācijas stāvokli, pēc tam viss process atkārtojas. Šeit personības aktivitātes vadību nosaka frustrācija, pastāvīgi negatīvo emociju pārdzīvojumi, tāpēc personības aktivitātes vadības relaksācijas princips ir polāri pretējs hedonisma principam.

173

Aleksejs Vorobjovs

Trešais princips, kurš var būt par pamatu personības aktivitātes vadības organizācijai, ir redukcijas princips (lat. reductio — atgriešanās, atbīdīšana atpakaļ, vienkāršošana, kaut kā vājināšana). Atbilstoši šim principam funkcionē visas Zemes fiziskās sistēmas — lodīte ripos no paaugstinājuma un ieņems viszemāko un stabilāko stāvokli, ūdens pile gar glāzes malu noslīdēs tās dibenā, svārsts centīsies ieņemt līdzsvara un miera stāvokli utt.

Biheivioristiskā koncepcija ieviesa šo principu personības aktivitātes vadības sistēmā. Personība šajā gadījumā reaģē un izvēlas tos stimulus, kuri viņai dod psiholoģisku komfortu uz pozitīvo pastiprinājumu pamata. Raksturīgi, ka tādās nozīmīgās teorijās kā kognitīvās atbilstības teorija, agresijas un atdarināšanas teorija, diādiskās mijiedarbības teorija, kongruences teorija personības aktivitāte tiek noteikta pēc tās tieksmes uz psiholoģisku komfortu. Šeit personības aktivitāti nosaka bipolārs konflikts — «diskomforts — komforts». Turklāt aktivitāte vienmēr būs virzīta uz personības diskomforta sajūtas likvidēšanu, aizejot no situācijām, kurās rodas līdzīgi stāvokļi.

ASV psihologs G. Olports, analizējot personības motivācijas galvenos nosacījumus dažādos amerikāņu psiholoģijas teorētiskajos konstruktos, atzīmēja, ka «tieksme pēc līdzsvara», «spriedzes redukcija», «nosliece uz nāvi» liekas triviāli un kļūdaini priekšstati par normāla pieauguša cilvēka motīviem. Ar to viņš norādīja uz uzskatu par personības aktivitātes determinantēm, kuru saturu nodrošina redukcijas un hedonisma principi, šaurību.

Pilnībā jāatzīst Olporta šaubu par to, ka personības aktivitāte nevar būt determinanta tikai uz kāda viena principa pamata, patiesīgums.

Svarīgi ir tas, ka katrā psiholoģiskajā orientācijā var vērot tendenci viennozīmīgi pielietot kādu no principiem personības aktivitātes modelēšanas procesā. Tas nozīmē, ka personības aktivitāte no dzimšanas līdz nāvei ir vadāma, balstoties tikai uz vienu principu. Kaut gan acīmredzams ir tas fakts, ka personības aktivitāte kā sarežģīta tās mijiedarbības ar pasauli sistēma nevar būt vadāma tikai ar vienu principu. Šīs problēmas teorētisko risinājumu var rast, tikai apvienojot minētos principus. Bez tam to rašanās personības attīstības ontoģenēzē ir pakārtota. īsi analizējot dažus darbus bērnu psiholoģijā, var ievērot pat šī fakta nepatvaļīgu aprakstu.

Piemēram, A. Freidas darbi bērnu psiholoģijā pārliecinoši pierāda, ka bērna uzvedības aktivitāte no dzimšanas līdz 1. gadam tiek nodrošināta pēc hedonisma principa. Šajā ontoģenēzes stadijā mātes «narcisisms» izplatās arī uz bērnu, bet bērns savukārt māti iekļauj savā «narcisiskajā» vidē. Šāda mātes un bērna psihobioloģiska vienotība arī nodrošina bērnam vienotu pārdzīvoto pozitīvo emociju procesu. Tieši šajā attīstības stadijā bērns veido «vērtējuma skalu», kura ļauj viņam neapzināti vērtēt no mātes puses raidīto empātiju. Šajā gadījumā viņš iemācās atpazīt empātiju un vērtēt tās mēru.

174

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Ontoģenēzes posmā no 1 līdz 3 gadu vecumam bērnam sākumā jāapgūst visa mijiedarbību ar apkārtējo pasauli daudzveidība. Viņš neko neprot, bet paveikt grib daudz saskarsmē ar apkārtējiem. Viņam jāiemācās runāt, ģērbties, ēst, spēlēties utt. Tāpēc vadošais princips, uz kuru balstās bērna aktivitāte, nepārprotami ir relaksācijas princips. Šajā gadījumā bērns aktīvi meklē etalonu un subjektu, kurš nodrošina viņam paņēmienus radušos prasību apmierināšanai. Tā ir bērna attīstības stadija, kurā notiek referentuma skalas procesa attiecībā uz apkārtējo pasauli un cilvēkiem veidošanās. Minētā vecuma bērna aktivitātes funkcionēšanas psiholoģiskos mehānismus un īpatnības pietiekoši dziļi pētījuši krievu psihologi Ļ. Vigotskis (Л. С. Выготский), В. Eļkoņins (Б. Д. Ельконин) и. с.

Laika posmā no 3 līdz 6 gadiem bērnam ir intensīvs visu iespējamo lomu apguves process. Pamatojoties uz to, viņam veidojas «apkopotā cita» tēls. Sociāli atzīstamu uzvedības formu apgūšana, to izpildes atzinīgs vērtējums no pieaugušo puses nodrošina bērnam psiholoģisku komfortu, kā arī noņem psiholoģisko spriedzi. Acīm redzami, ka šā vecuma bērna aktivitāti lielā mērā nosaka redukcijas princips. Savukārt šādas aktivitātes apgūšana un pielietošana sekmē bērna un apkārtējo uzvedības lomu vērtējuma skalas «noslīpēšanu». Teorētiskās atziņas liecina, ka personības aktivitāte dzīves gaitā netiek nodrošināta tikai ar vienu principu. Jāatzīmē, ka katrā vecumposmā vadošā loma personības aktivitātes organizācijā tiek nodrošināta, balstoties nevis uz vienu no minētajiem principiem, bet gan uz to kopumu.

No 6 līdz 11 gadiem bērna personības aktivitāti determinē jau visi trīs principi. Šo principu apvienošanu nodrošina interferences un integrācijas procesi. Tas liek domāt, ka pusaudžu vecumā var notikt dezintegrācija principu organizācijas loģikā un hierarhijā viens no principiem var izpausties dominējošā aktivitātē. Visbiežāk dezintegrācijas procesā dominē visagrāk ontoģenēzē attīstījies princips — hedonisma princips. Šis princips bieži vien ir vadošais pusaudža uzvedības formu izpausmē, kuras orientētas uz baudas gūšanu. Tas liecina, ka šajā latentajā periodā bērns ir sensitīvs pret to audzinošo darbību, kura nodrošina viņa motivācijas interferences un integrācijas procesus.

Jauniešu orientācija uz nākotni arī var ietekmēt principus, kuri nosaka viņu aktivitāti. Pieaugušiem cilvēkiem šie procesi var pārkārtoties atkarībā no sociālajām prasībām.

Ļoti būtiski ir tas, ka personības aktivitāte tiek nodrošināta ar dialektiskas konglomerācijas (lat. conglomeration — savākt kopā) principu. Šo principu apliecina fakts, ka veselais tiek sastādīts uz pakāpeniskās daļu apvienošanas pamata, kuras turpmāk rindas kārtībā var dominēt. Shematiski šos apgalvojumus var attēlot šādi:

175

Aleksejs Vorobjovs

		redukcija    -	redukcija	■-
	relaksācija   -		relaksācija	-
hedonisms   -			-   hedonisms   -	--

0 vecums

11

48. zīm. Dialektiskās konglomerācijas principa organizācijas posmi.

Var droši apgalvot, ka personības motivācijas saturu nevar aplūkot kā vienreiz un uz visiem laikiem uz viena principa pamata izveidotu struktūru, bet gan kā dialektisku triju principu maiņas, dominēšanas un akcentēšanas aizvietošanas procesu.

Lai labāk izprastu dialektiskās konglomerācijas principa būtību selektīvas personības aktivitātes veidošanā, apskatīsim sīkāk personības veidošanās periodizācijas koncepciju ontoģenēzē.

Personības selektīvās aktivitātes un satura veidošanās periodizācija ontoģenēzē

Personības psiholoģijā ir diezgan daudz uz personības psihiskās attīstības izpēti orientētu teoriju (Ž. Piažē (J. Piage), D. Eļkoņins u. c.) Bet ir arī diezgan daudz teoriju, kurās akcentēta cilvēka kā personības attīstības periodizācija (Z. Freids, Ё. Eriksons, A. Freida, A. Petrovskis u. c).

Piedāvātajā personības aktivitātes un satura veidošanās periodizācijas koncepcijā izmantoti dažādu šīs problemātikas teoriju svarīgi zinātniski atzinumi.

Minētais dialektiskās konglomerācijas princips paredz viena no trim principiem dominēšanu vai to kombināciju katrā personības veidošanās etapā, tāpēc katram cilvēka vecumposmam atbilst noteikta selektīva aktivitāte.

Uzskatāmi visu personības selektīvās aktivitātes un tai atbilstošā satura veidošanās ēru, laikmetu un periodu periodizāciju shematiski var attēlot šādi.

176

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

 

0                         1                    3 Emocionā-    Kognitīvās         Lomu lās        veidošanās      veidoša- i/eidošanās      periods            nās periods                   periods

Personības veidošanās ēra

Intropersonālās veidošanās laikmets

Nobriedušas personības ēra

A_____

Metapersonālas veidošanās laikmets

Reverberācijas periods

49. zīm. Personības selektīvās aktivitātes veidošanās ēras, laikmeti un periodi

ontoģenēzē.

Šī periodizācija prasa dziļāku teorētisku analīzi. (23)

Personības veidošanās ēra

Personības veidošanās ēra ietver trīs personības veidošanās laikmetus: intropersonālo, interpersonālo un metapersonālo. Savukārt intropersonālās veidošanās laikmets ietver emocionālās, kognitīvās un lomu veidošanās periodus, interpersonālās veidošanās laikmets — integrācijas un selekcijas periodus, bet metapersonālas veidošanās laikmets ir pilnīgi saistīts ar personības aktivitātes akcentāciju.

Personības intropersonālās veidošanās laikmets

Personības attīstības galvenā īpašība šinī etapā ir intensīva personības introplāna satura veidošanās. Šis laikmets ietver trīs periodus. Katrs no tiem nodrošina personības sistemveidojumus, kuri ļauj personībai atspoguļot, novērtēt noteiktas dzīves jomas un puses un reaģēt uz tām.

Personības emocionālās veidošanās periods (0—1 g.)

Emocionālās veidošanās periodā (no 0 līdz 1 g.) bērna motivācijas arhitektūras veidošanā dominē hedonisma princips. Šīs motivācijas nosacīta aktivitāte pamatā realizējas caur pieaugušo, bet visbiežāk caur tiešu emocionālu

177

Aleksejs Vorobjovs

mijiedarbību ar māti. Pamatojoties uz A. Freidas, G. Breslava (Г. Бреслав), L. Božovičas (Л. Божович) и. с psihologu veiktajiem bērna personības emocionālās veidošanās pētījumu rezultātiem, var droši apgalvot, ka šis attīstības periods nodrošina bērnam emocionālās vērtēšanas attiecību ar pieaugušajiem sajūtu stratēģijas apguvi.

Emocionālās veidošanās periodā bērnam sāk rasties emocionālo vērtējumu «skala» attiecībā pret tuvāko apkārtni. Spēcīgāka bērna emocionālās skalas «graduācijas» determinante šajā vecumā ir viņa mijiedarbība ar māti. Šajā bērna attīstības periodā viņa psihes apzinātajā un neapzinātajā tiks fiksēti emocionālie komponenti. Acīm redzams, ka bērna personība šajā attīstības periodā ir sensitīvāka pret pieaugušo, sevišķi mātes, izpaustās empātijas uztveri un apguvi. Empātijas «vērtēšanas» izvēršanās būs atkarīga no realizētām bipolārā satura— «patika— nepatika»— situācijām. Tikai «patikas» pola izsauktas bērna aktivitātes realizācija var kvalitatīvi izmainīt viņa personības saturu līdz augstai empātijai. Ja šī vecuma bērna aktivitāti nodrošina «nepatikas» pols, viņa empātijas mērs var būt visai zems. Tāpēc bērna personības attīstības bāzes sistēmveidojums šajā periodā ir empātijas veidošanās process un tās izpausme pret citiem. Empātijas mēru determinē no vecākiem mantotās empātijas saturs.

Šajā periodā bērna personības satura galvenā sastāvdaļa ir empātijas skalas, kas vēlāk kļūs par citu empātijas vērtēšanas «bāzi» un noteiks viņa paša empātijas virzības un izpausmes mēru, veidošana un «graduēšana».

A. Freidas veiktā bērna nošķiršanas no mātes dažādos bērna attīstības etapos problēmas analīze pietiekami pārliecinoši pierāda, ka gadījumā, ja bērns tiek nošķirts no mātes bioloģiskās vienotības fāzē (nav svarīgi, kāpēc), bērnam vērojami ciešanu un baiļu uzliesmojumi. Bet, ja māte nepietiekoši pilda patikas avota lomu, bērnam rodas individualizācijas traucējumi, analītiskas dispersijas, agrs briedums Es attīstībā vai tā saucamais «viltotais» Es.

Veicot šīs problēmas konsekventu teorētisko analīzi, A. Freida pārliecinoši pierāda, ka šā perioda norises specifika atstāj nozīmīgu iespaidu uz bērna personības saturu. Neapstrīdams pierādījums tam ir A. Freidas sniegtie 6 mēnešu vecu bērnu izpētes materiāli koncentrācijas nometnē. Novērojumi parādīja, ka bērniem, kuriem nometnē nebija neviena tuva pieauguša cilvēka, sirsnīgas attiecības veidojās tikai starp viņiem pašiem. Citus bērnus viņi uztvēra kā svešiniekus un izturējās pret viņiem bez pozitīvām emocijām, neuzticējās tiem. Toties savstarpējā pieķeršanās grupā bija tik liela, ka viņus ļoti uztrauca un uzbudināja šķiršanās pat uz neilgu laiku.

Krievijas bērnu psiholoģes M. Ļisinas (M Лисина) pētījumos izdalītas četras saskarsmes formas, kuras pirmajos septiņos bērna dzīves gados nomaina cita citu. Svarīgu vietu bērna pirmajā dzīves gadā ieņem situatīvi personiskā

178

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

saskarsme, kas visspilgtāk izpaužas 2,5—3 mēnešu vecuma ka «rosības komplekss— sarežģīta uzvedība, kura ietver sevī koncentrētu skatienu cita cilvēka sejā, smaidu, rosīgas kustības». (24; 126) īpaši liela nozīme šim saskarsmes veidam ir bērna personības turpmākajā psihiskajā attīstībā. «Pieaugušo uzmanība un labvēlība,» atzīmē Ļisina, «rada bērnos spilgtus, priecīgus pārdzīvojumus, bet pozitīvas emocijas paaugstina bērna dzīves tonusu, aktivizē visas viņa funkcijas.» (24; 127)

Diezgan heiristiska teorija, ar kuras palīdzību tiek mēģināts iekļūt pieauguša cilvēka personības īpatnību veidošanās atkarības no adekvātu starppersonu vajadzību apmierināšanas formām agrīnās ontoģenēzes etapos mehānismā, ir V. Sutca (W. C. Schutz) interpersonālās uzvedības trīsmēru teorija.

Šajā teorijā zinātnieks izvirza trīs bioloģiskajām vajadzībām analoģiskas, indivīdam piemītošas personības pamatvajadzības. Tās ir mīlestības, iekļaušanās un kontroles vajadzības. Ja indivīda bioloģiskās vajadzības regulē viņa mijiedarbība ar fizisko, priekšmetisko vidi, tad mīlestības, iekļaušanās un kontroles vajadzības regulē starppersonu attiecības. Šo vajadzību apmierināšanas mērs agrā bērnībā, pēc Šutca domām, pilnīgi noteiks pieaugušas personības starppersonu kontaktu saturu un virzību. Ar to zinātnieks cenšas pierādīt agrīnās bērnības noteicošo lomu personības izpausmju attīstībā. Viņš pārliecinoši parāda, ka pieauguša cilvēka starppersonu kontaktu pieredze ir atkarīga no bērnībā gūtās pieredzes. Svarīga loma bērnības pieredzes gūšanā ir vecākiem. Piemēram, atkarībā no iekļaušanās vajadzības apmierināšanas starppersonu attiecībās ģimenē bērnībā, pieaugušam cilvēkam var izpausties virssociāla (oversocial), sociāla (social) vai nepietiekoši sociāla (undersocial) uzvedība. Pirmajā gadījumā uzvedību nosaka pārmērīga iekļaušanās, otrajā— adekvāta, trešajā — nepietiekama iekļaušanās ģimenes starppersonu attiecību sistēmā.

Bērna kontroles vajadzības apmierināšanas raksturs nodrošina nobriedušai personībai atbilstošu uzvedību— no pārliekas disciplinētības līdz pilnīgai nedisciplinētībai. Pirmais pols — vecāku pārmērīgas un piespiedu kontroles rezultāts, otrs pols — vecāku bezkontroles rezultāts.

Beidzot, trešās svarīgākās vajadzības saturs — vajadzība patikt un būt mīlētam — vislielākā mērā nosaka visu nobriedušas personības psihisko «garastāvokli». Šutcs atzīmēja, ka visas neirozes tā vai citādi saistītas ar šīs pamatvajadzības apmierināšanas raksturu bērnībā. Atkarībā no vajadzības būt mīlētam realizācijas pakāpes turpmāk personībai var izpausties nepietiekami personiska, virspersoniska vai personiska uzvedība.

Nepietiekami personiska uzvedība izpaužas tendencē izvairīties no ciešiem, siltiem, draudzīgiem kontaktiem starppersonu attiecībās. Virspersoniska uzvedība izpaužas pārliekas emocionālas tuvības tendencēs attiecību veidošanā. Personiska uzvedība nosaka starpppersonu emocionālo kontaktu adekvāto normu.

179

Aleksejs Vorobjovs

Veiktā teorētisko avotu analīze pārliecinoši parada, ka šajā vecuma bērns «iestrādā» savas uzvedības, emocionālo vērtējumu un emocionālās pieredzes skalu. Uz tiešas emocionālas mijiedarbības ar māti pamata bērna personībā dominējošo vietu ieņem empātijas skalēšanas, atpazīšanas un ekspresijas process. Domājams, ka minētā procesa raksturu galvenokārt nosaka mātes emocionālo attiecību pret bērnu saturs un stils. Varam droši apgalvot, ka citu empātijas izpratni un novērtēšanu un savas empātijas ekspresiju nobriedušai personībai nodrošina šinī bērnības periodā gūtā pieredze.

Personības kognitīvās veidošanas periods (no 1 līdz 3 gadiem)

Bērna personības kognitīvās veidošanās periodu raksturo ārpasaules intelektuālās vērtēšanas kopējās stratēģijas veidošanās. Visas situācijas, kurās bērns šajā attīstības periodā nonāk, viņš vērtē pēc bipolāras skalas «protu — neprotu». Šajā gadījumā viņa aktivitāte vērsta uz risināmajām situācijām. No otras puses, uz pola «protu» paplašināšanu vērstas vajadzības rašanās, bez šaubām, radīs pieaugušo vērtējumu, kuru viņš var uzskatīt par sava «protu» sfēras paplašināšanas līdzekli. Tas savukārt nodrošinās bērna vērtējumu un skalēšanas attīstību attiecībā pret pieaugušā iespējām daudzu situāciju risināšanā. Turklāt parasti šajā periodā referentākā persona bērnam ir tēvs. No otras puses, situāciju vērtēšana pēc skalas «protu— neprotu» garantē viņam sava referentuma attiecībā pret apkārtējām situācijām attīstību. Sava un pieaugušā (tēva) referentuma savstarpējais novērtēšanas process būs bērna attīstības šā perioda neatņemama un dominējoša sastāvdaļa. Tieksme līdzināties tēvam un prast līdzīgi viņam risināt daudzas problēmsituācijas veidos bērnā savu vērtējošo kognitīvo komponentu un «spēju» vērtēt un skalēt cita referentumu. Tā rezultātā šie procesi veidos bērna personībā personisko pamatveidojumu, kuru nosacīti var nosaukt par operacionāli kognitīvo referentumu.

Bērna aktivitāti šajā periodā nosaka relaksācijas princips. Bipolāro skalu, kura raksturo reālo bērna uzvedību, nosaka ass «gribu — nevaru». Šajā gadījumā bērns attīsta tādu aktivitāti, kura nodrošina viņam sevis kā darbības subjekta izzināšanas procesu. Daudzas bērna darbības šajā vecumā vada ne tikai pieaugušais, bet arī viņa uztvertie ārpasaules tēli, kā arī personīgie, subjektīvie atmiņas priekšstati. Subjektīvā aspekta aizsākumu subjektīvo priekšstatu par apkārtējās pasaules priekšmetiem veidā esamība bērnā stimulē viņa aktivitāti tos apgūt (nereti arī pretēji pieaugušā prasībām). Šos aizsākumus L. Božoviča nosaukusi par «motivējošajiem priekšstatiem».

Līdz ar to bērna attiecības ar apkārtējo vidi raksturo divas determinantes: aktivitātes subjekts, kur subjekta aktivitāte ir atkarīga no bērna motivējošo

180

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

priekšstatu satura, un viņa orientācija uz pieaugušo tur, kur situācijas atrisinājums viņam nav iespējams. Šī attīstības īpatnība izraisa bērnā divas dažādas aktivitātes. No vienas puses, viņš parādās kā darbības subjekts, piemēram, vairākkārt pārbīda rotaļlietu, pārvieto pa galdu karoti u. c, sekojot katrai izdarītajai kustībai. No otras puses, sarežģītu kustību apguvei bērns meklē šim nolūkam referentu cilvēku. Visbiežāk par referento personu kļūst tēvs. Pierādījumu tam mēs atrodam baltkrievu psihologa J. Kolominska (Я. Л. Коломинский) veiktajos pētījumos. Pētot faktorus, kas ietekmē bērna adaptāciju skolā, viņš noskaidroja, ka tēva (nevis mātes) izglītojošais cenzs ir nozīmīgs bērna kognitīvās sekmības faktors.

Bērna meklējumu aktivitātei un tās rezultātiem, kas izpaužas viņa subjektīvo priekšstatu par citu personu veidošanās procesā, veltīti Dž. Mīda darbi par «vispārināto citu», A. Banduras darbi par «nozīmīgo citu» u. с

Personības lomu veidošanās periods (3 gadi — 6—7 gadi)

Personības lomu veidošanās periods — tas ir periods, kad notiek bērna netīša orientācija uz lomu uzvedības stratēģiju sistēmā «māte — tēvs» un citu pausto lomu stratēģiju apguve. Šā perioda bērna personībā neapzināti interiorizējas viņa vecāku lomu uzvedības tipiskās stratēģijas, kuras turpmāk nosaka bērna uzvedību tipiskās situācijās. No otras puses, netīši un neapzināti apgūtais tipisko stratēģiju komplekss turpmāk izpaužas kā apkārtējo uzvedības stratēģiju vērtēšanas mērinstruments visas dzīves garumā. Labvēlīgas starppersonu attiecības sistēmā «māte — tēvs», viņu pozitīvu attiecību ar apkārtējiem izpausmes nodrošina bērna personībai psiholoģisku komfortu un nosaka viņa personīgo lomu stratēģiju attīstību un citu lomu uzvedības stratēģiju vērtēšanu. Starppersonu attiecību sistēmas «māte — tēvs» satura uztveres un vērtēšanas neiespējamība vai tās asociāls saturs rada bērnā psiholoģisku diskomfortu un var nostiprināt viņa personības saturā negatīvas lomu stratēģijas un izkropļojumus prasībās pret citu lomu uzvedību. Tātad uz vecāku lomu stratēģiju polu interiorizācijas pamata bērnam veidojas vēl viens viņa personības pamatsaturs — loma.

Vadošo vietu bērna personības veidošanā šajā periodā ieņem lomu spēle. Kāpēc tieši lomu spēlei ir vadošā vieta bērna personības attīstībā? — šis jautājums ir interesējis, interesē un vienmēr interesēs zinātniekus. Šajā teorētiskajā analīzē mēs sīki neapskatīsim lomu spēles instinktīvās vai sociālās dabas problēmas. Šie jautājumi pietiekami dziļi analizēti A. Ādlera, Ļ. Vigotska (Л. С. Выготский), S. Holla (St. Holl), V. Šterna (W. Stern), D. Eļkoņina un daudzu citu zinātnieku darbos, bet būtu lietderīgi pievērsties dažiem metodoloģiskiem atzinumiem.

181

Aleksejs Vorobjovs

Atbilstoši Ļ. Vigotska, A. Ļeontjeva (А. Н. Леонтьев), D. Eļkoņina idejām lomu spēle jāsaprot kā sabiedrības radīta bērnu dzīves īpaša forma bērnu psihiskās attīstības vadīšanai. Spēles būtība — dažādu lomu apguve un tēlošana. Kāds ir lomas apguves mehānisms? Acīm redzams, ka šāda mehānisma funkciju veic apkārtējo pieaugušo visa plašā sociālā konteksta «translācijas» process. Uz attiecību sistēmā «cilvēks — cilvēks» paraugu «translācijas» pamata notiek to apguve un «nostiprināšanās» bērnā, vairākkārt tos «nospēlējot» lomu spēlē.

Ļoti svarīgs ir sižeta un satura atšķirību atzīšanas fakts lomu spēlē. «Spēles sižets — tā ir tā īstenības joma, kuru bērni reproducē spēlē» — tā šo jēdzienu definē D. Eļkoņins. «Spēles saturs,» pēc zinātnieka domām, «tas ir tas, ko bērns reproducē kā centrālo raksturīgo momentu...» (32; 6)

Šajā kontekstā ir svarīga atbilde uz jautājumu: kur bērns «ņem» lomu spēles sižetu un saturu?

Neapšaubāmi spēles saturu un sižetu bērnam «dod» daudzveidīgo lomu plaši sociālais konteksts. Tomēr «translācijas» fenomena dziļākā izpētē jākonstatē, ka «fokusējošā ierīce», caur kuru notiek bērna visa plašā sociālo lomu lauka «atspoguļošana», ir viņa vecāki. Tieši viņi ir bērna lomu spēļu sižeta un satura reālie nesēji un «translētāji». Tāpēc daudzpusīgo lomu saturu apgūstošam bērnam kā «skatuve» un atdarināšanas piemērs būs sistēmā «māte — tēvs» izveidojušos starppersonu attiecību raksturs un stils. Bērns, apgūstot un izspēlējot visas daudzpusīgo lomu nianses, kuras pēc būtības ir sistēmā «māte — tēvs» «tēloto» lomu tuvas kopijas, līdz ar to aizsargā sevi psiholoģiski daudzu sociālo problēmu risināšanā un uz tā pamata mazina savu psiholoģisko diskomfortu. Šādas pārdomas mūs neizbēgami vedina pie atziņas, ka bērna dominējošās aktivitātes saturu šajā vecumā nosaka spriedzes redukcijas princips.

Daudzveidīgo lomu apguves un nostiprināšanās procesi ļauj bērnam, no vienas puses, iegūt «aizsardzības sistēmu» pret socialitāti, bet, no otras puses, — veido viņā noturīgu vērtēšanas etalonu, ar kuru turpmāk tiks vērtētas apkārtējo cilvēku lomu izpausmes. Šis fakts ir ļoti svarīgs personības uzvedības prognozes problēmas risināšanā.

Personības interpersonālas veidošanās laikmets

Personības interpersonālas veidošanās laikmets ietver divus periodus: izlases aktivitātes organizācijas integrācijas periodu un selekcijas periodu.

Interpersonālas veidošanās laikmetā (6—7 līdz 15—16 gadi) notiek savas personības satura funkcionēšanas aprobācija caur starppersonu telpā projicēto

182

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

aktivitāti. Šajā gadījuma personība «iestrādā» un shpe sava personiska satura pieredzi. No otras puses, tajā pašā laikā noris intensīvs savu personisko veidojumu satura salīdzināšanas un vērtēšanas process ar attiecīgo no apkārtējiem translēto personisko veidojumu saturu.

Aktivitātes integrācijas un selekcijas periods personības saturā (6—7 — 16 gadi)

Šis periods ietver bērna mācības sākumskolā un pamatskolā. Tas ir sensitīvāks periods personības motivācijas sfēras vienotas arhitektūras satura veidošanai. Šajā periodā personības aktivitāti nosaka trīs principi — hedonisms, redukcija un relaksācija. No tā, kā noritēs personības aktivitātes integrācijas process, kura sekmīga norise saistīta ar katra minētā principa realizācijas pakāpi, lielā mērā būs atkarīgs personības saturs brieduma ērā.

Nosacīti šajā laikmetā var izdalīt divus periodus — motivētu vajadzību sfēras un aktivitātes satura integrācijas un selekcijas periodus. Šajos periodos personība apgūst galvenokārt sava interplana funkcionēšanas kompleksus starpindivīdu telpā. Personības attīstības procesā veidojas kvalitatīvi jauns personības saturs: personības apzinātajā plānā rodas jauns vērtējoši motivējošais komplekss.

Motivatīvi vērtējošā kompleksa rašanos šā vecuma bērna personības saturā nodrošina «divlīmeņu» struktūras rašanas tajā.

Paredzot jautājumu, kā noris bērna personības «divlīmeņu» satura veidošanās process, jāatgādina Z. Freida teorētiskie atzinumi par Es un īd mijiedarbību.

Sadalot uztveri ārējā un iekšējā uztverē, Z. Freids pārliecinoši pierāda, ka ārējā uztvere veido priekšstatu apzinātās formas. Bet, kā raksta zinātnieks, «iekšējās uztveres attiecībai pret Es nepieciešama īpaša izpēte». Pēc viņa domām, «iekšējā uztvere rada dažādos, arī dziļākos dvēseliskā aparāta slāņos norisošo procesu izjūtu... Tie ir primārāki, elementārāki nekā no ārienes radušies un var izpausties miglainas apzināšanās stāvoklī». (30; 432)

Priekšstati kā ārējās un iekšējās uztveres rezultāti un paši šie procesi «..var noritēt no dažādām pusēm vienlaicīgi, turklāt tiem var būt dažādas, pat pretējas īpašības». (30; 432)

Tieši uz ārējo un iekšējo uztveri, kuras attiecīgi veido satura apzināto vai neapzināto priekšstatu sistēmu, bāzējas šā laikmeta personības divlīmeņu motivatīvi vērtējošais komplekss.

Šā kompleksa apzinātā veidojuma rašanās nodrošina, pirmkārt, personības vienota motivatīvi vērtējošā kompleksa apzināto un neapzināto komponentu integrācijas procesu un, otrkārt, tā satura «inventarizāciju» un pārbūvi, lai sekmētu selekciju, pamatojoties uz papildinājuma un pietiekamības principiem.

183

Aleksejs Vorobjovs

Personības visas motivatīvi vērtējošas sfēras apzināti neapzināta kompleksa papildinājuma princips funkcionē tikai tad, kad nav ticis īstenots iepriekšējā laikmeta uz dialektiskās konglomerācijas principa bāzētais socializācijas process. Šajos gadījumos aktivitātes kādas daļas trūkums personības saturā tiek intensīvi aizpildīts. Piemēram, uz hedonisma principa bāzētās aktivitātes nepietiekoša realizācija liks personībai apgūt tās aktivitātes, kuras realizē šis princips. Personība būs koncentrēta uz tām aktivitātēm, ar kurām nekavējoties tiek panākts hedonisks efekts — uz alkohola vai narkotisko vielu lietošanu, smēķēšanu utt.

Redukcijas principa noteikto aktivitāšu formu nepietiekama realizācija bērna lomu veidošanās periodā var novest pie psiholoģisku diskomfortu veidojošas akcentētas aktivitātes.

Personības metapersonalās veidošanās laikmets

Personības metapersonalās veidošanās laikmets ietver sevī jaunības posmu. Šis laikmets ir nobriedušas personības ēras priekšvēstnesis. Tāpēc galvenais ir intropersonālajā laikmetā «uzkrātā» sava iekšējā personiskā satura pilnvērtīgas un maksimālas translācijas citiem aprobācijas un izmantošanas iespēju īstenošanas apgūšana.

Kā paņēmieni te neapstrīdami tiek izmantoti starppersonu iedarbības un individuālās saskarsmes izpildes īpatnības un saturs. Galvenais personības sistēmveidojošais pamats šajā gadījumā, kā atzīmē A. Petrovskis, būs «iepīts» pirmā un otrā veida saskarsmes saturā. Pirmā veida saskarsmi raksturo personības verbālo formu izmantošanas specifika saskarsmē, bet otrā veida saskarsmi — materializētas darbības reālie galarezultāti. (Piemēram, franču inženieris Eifelis garantēja sava personiskā translāciju materializētā objektā — viņa uzceltajā slavenajā tornī.) Jāatzīmē, ka personības metapersonalās veidošanās laikmetā notiek sava personiskā translācijas veidu «pirmā apļa» slīpēšana. Šajā gadījumā personība aprobē visai plašu pirmā un otrā veida saskarsmes formu spektru un uz to atlases un selekcijas pamata akcentē un turpmāk nostiprina tikai tās, kuras ir iedarbīgākas un nodrošina vislielāko personisko pozitīvo ietekmi uz citiem tiešos kontaktos ar viņiem. Līdz ar to personības metapersonalās veidošanās laikmets ir tas dzīves etaps, kurā personība apgūst sava personiskā satura translācijas veidus tiešā kontaktā ar apkārtējiem cilvēkiem. Tāpēc personības saturu šajā periodā raksturo personiskā «iespaida» virzība un mērs tiešas starppersonu iedarbības situācijās. Saskarsmē un mijiedarbībā notiek personības pamatveidojumu — empātijas, referentuma, lomu raksturojumu — translācija.

184

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

No otras puses, starppersonu iedarbības laukā tajā paša laika notiek katras personības sava translētā satura novērtēšana. Katrai personībai šos vērtējumus nosaka arī viņas intro- un interplāna saturs. Tātad starppersonu mijiedarbības laukā pastāvīgi noris divi procesi — sava personiskā satura translācija un vienlaicīgi arī mijiedarbības partnera personiskā satura vērtēšana.

Tāpēc ir interesanti zināt, kas notiek katrā no mijiedarbības partneru personībām translācijas un vērtēšanas integrācijas procesu rezultātā, kāds ir satura veidojumu pilnīgāko izmaiņu mehānisms, izmaiņas kognitīvo, empātiju un lomu raksturojumos, ko ienes personība citos mijiedarbības procesā.

Personiskā translācijas un vienlaicīgi personiskā translējamā satura no partnera puses novērtēšanas procesā katrā personībā veidojas šāds perceptīvi nozīmīgs saturs.

Pirmkārt, salīdzināšanas procesā var rasties gandrīz pilnīga tā personības satura, ko translē otra personība, līdzība ar to saturu, kuru gaida pirmā.

Otrkārt, salīdzināšanā var atklāties otras personības translētā personiskā satura pilnīga neatbilstība tam, ko gaida pirmā.

Treškārt, var būt pirmā personiskā izpausmes daļēja neatbilstība otrā vērtējumam.

Tajos gadījumos, kad otrā interindivīdajā telpā translēto personisko raksturojumu vērtēšanas process nodrošina pilnīgu līdzību ar pirmā introindivīdajiem raksturojumiem, pirmajam otrā personiskais iespaids ir viennozīmīgi pozitīvs. Otrā ideālās pārstāvības mērs pirmā psihiskajā laukā šajā gadījumā ir vislielākais, bet otrā personības satura translācija pirmā personības saturā izpaužas visspilgtāk. Tieši ar šī mehānisma palīdzību pusaudži un jaunieši meklē un izvēlas draugus, tā sākas draudzība.

Translējamā un etalona modeļu pilnīgas neatbilstības gadījumos otrais vienveidīgi negatīvi personiski ietekmē pirmo. Otrā personības ideālās klātbūtnes mērs pirmā psihiskajā laukā arī var būt liels, bet pirmais to nepieņem. Tas nosaka pirmā «izvairīšanos» no visiem iespējamiem starppersonu kontaktiem ar otro. Tomēr, kad starppersonu kontakts tiek oficiāli fiksēts, pirmā uzvedība ar precizitāti līdz «otrādi» atspoguļo otrā uzvedību. Otrā kontaktēšanās ar pirmo process vienmēr ir spēcīgs frustricējošs faktors pirmajam.

Daļēja vērtējumu nesaskaņotība rada intensīvu otrā personisku iespaidu uz pirmo. Vērtējumu nesaskaņotību var radīt divas saturiskas atšķirības.

Pirmkārt, pirmajam, vērtējot otro, var tikt fiksēts viņa translēto personisko raksturlielumu līdzības fakts, bet tikai otrā apzinātajā sfērā. Vienlaicīgi neapzinātā līmeņa vērtējumu saturā ir zīmīga nesaskaņotība. Šāda personiskā satura vērtējumu disonanse nodrošina pirmajam samērā ērtu un bezkonflikta, tiešu mijiedarbību ar otro, bet nozīmīgu personisku iespaidu šajā gadījumā otrais uz pirmo neatstās.

185

Aleksejs Vorobjovs

Otrkārt, pirmajam, vērtējot otro, var veidoties neapzināta līmeņa raksturlielumu saskanēšana, identitāte, ja ir vienlaicīga to nesaskaņotība apzinātā līmenī. Parasti tāds subjektīvo vērtējumu saturs rada pirmajam konflikta un pretrunīgu uzvedību un frustrācijas un īgnuma stāvokli attiecībā pret otro.

Apkopojot personības satura īpatnību metapersonālās veidošanās laikmetā analīzes rezultātus, vēlreiz jāakcentē turpmākais.

Personības pamatsaturs šajā laikmetā ir tās spēja personiski iespaidot citu, spēja tiešā kontaktā translēt savu ideālo klātbūtni citā. Tieši šajā laikmetā personība «izstrādā» un nostiprina sava introplāna efektīvas translācijas paņēmienus, tieši šajā laikmetā tiek slīpēti to translāciju mehānismi, kurus realizē saskarsmes un mijiedarbības partneris tiešā kontaktā.

Selektīvās aktivitātes galvenā īpatnība šajā laikmetā ir tādas aktivitātes formas izvēle, kura ļautu personībai atstāt spēcīgu ietekmi uz apkārtējiem. Tieši šajā laikā tiek uzkrāta līderisma, varas un pakļaušanas pieredze, tai skaitā arī psiholoģiskās varas pieredze. Šāda selektīvās aktivitātes forma ir galvenā šim vecumam piemītošā psiholoģiskā īpatnība. Selekcijas mehānismi palīdz pusaudzim izstrādāt to aktivitātes formu, kura, pēc viņa domām, spēj lielākā mērā producēt savu psiholoģisko varu pār citiem. Selektīvās aktivitātes formas izvēle var novest pie samērā stingras kādas šīs formas fiksācijas. Ja priekšroka tiek dota «hedoniskai» selektīvai aktivitātei, tā nerada personībai lielu psihisku piepūli, jo hedonisma princips ontoģenēzē izpaužas agrāk nekā citi. Ar grūtību pārvarēšanu saistītas aktivitātes realizēšana, bez šaubām, prasa augstu patvaļības līmeni, tāpēc socializācijas un audzināšanas saturs un prasības var nostiprināt vienu vai vairāku selektīvās aktivitātes formu kombinējumu. Šajā periodā personībai var izveidoties trīs galvenās akcentācijas: hedonisma principa noteikta akcentācija, spriedzes relaksācijas principa noteikta akcentācija un spriedzes redukcijas principa noteikta akcentācija.

Hedonisma principa akcentācija personības aktivitātes determinācijā. Šajā gadījumā personības selektīvā aktivitāte būs virzīta tikai uz tām dzīves sfērām, tikai uz tām situācijām un objektiem, kuri dos personībai fizioloģisku, fizisku vai psihisku patiku. Personības ar dominējošu hedonisku orientāciju nosacīti var nosaukt par «baudkārām» personībām. Šo personības aktivitāti ir grūti mainīt ar pedagoģisku iedarbību. Izskaidrot to var tā, ka personības aktivitāti ir determinējis tās visagrākajā ontoģenēzes etapā radies princips. Acīm redzams ir arī fakts, ka sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri visu savu dzīvi organizē, pamatojoties tikai uz šo principu. Nereti «baudkāres» princips noved pie dažādu personības deviantu, asociālu uzvedības formu izpausmēm.

Spriedzes relaksācijas principa akcentācija personības aktivitātes determinācijā. Šā principa stimulēta personības selektīvā aktivitāte rada iekšēji pretrunīgu efektu. Nosacīti to var nosaukt par «maza bērna» efektu. Šajā

186

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

gadījuma personība visu laiku atrodas «gribu, bet nevaru» stāvoklī. Šis stāvoklis parasti nodrošina tai pastāvīgu frustrāciju, pastāvīgu psihisku slodzi. Te audzināšanai ir izšķiroša loma. Tieši pateicoties «citam», kurš apguvis vajadzības objekta ieguves procesā radušās spriedzes noņemšanas paņēmienus, vai pateicoties piepūlei šo paņēmienu apguvē, īstenojas personības aktivitāte. Uz šā principa bāzētās aktivitātes mehānismi un likumsakarības plaši un pilnīgi atspoguļotas Ļ. Vigotska «Tuvākās attīstības zonas teorijā» un citos darbos.

Spriedzes redukcijas akcentācija. Personības selektīvā aktivitāte šai gadījumā tiek veicināta ar bipolārās motivācijas «komforts — diskomforts» norošinājumu. Šāda motivācijas virza personību uz tās psihisko, fizioloģisko un psihisko komfortu ar vienlaicīgu novirzi no diskomforta situācijām. Vispārēju šādas personības tipu var nosaukt par «maigu» personību.

Personības saturs personības brieduma ēra

Personības brieduma ēra ietver divus periodus — personalizācijas periodu un reverberācijas periodu. Personalizācijas (lat. —persona — personība + process) būtība ir personības īpatnību translācija citiem.

Reverberācija (lat. reverberare — atspoguļot, dzist) — parādības (piemēram, skaņas, vibrācijas utt.) pakāpeniskas izdzišanas process pēc papildus iedarbības uz to izbeigšanas.

Ilgo personības brieduma periodu raksturo personalizācijas procesi.

Gerontoloģiskajā (gr. — gerontos— vecis) periodā arī ir personības selektīvās aktivitātes funkcionēšanas īpatnības un to nodrošinoši principi.

Nobriedušas personības pamatsaturā ir divi raksturlielumi: personiska ietekmes pakāpe un virzība, kā arī recipienti, kuri šo ietekmi uztver. Šo faktu var ilustrēt ar daudziem reālās dzīves un literatūras piemēriem.

Piemēram, fakti, kas apliecina personības translāciju citiem, atrodami daudzās tautas parunās. Piemēram: «Uzcēli māju, uzaudzināji dēlu, iestādīji koku — dzīvi neesi nodzīvojis veltīgi.» Šajā parunā fiksēti vispārpieejami, izpildāmi personības translācijas paņēmieni.

Arī reālajā ikdienas dzīvē pastāvīgi sastopamies ar līdzīgiem faktiem. Piemēram, kāda ir alkoholu bieži lietojošu cilvēku tipiska dialoga psiholoģiskā būtība? Noteiktā «kondīcijā» esošo partneru sarunā parasti bieži dzirdētās replikas «Vai tu mani cieni?» būtība ir tā, ka «spirtoto» lietojis cilvēks bieži vien lieliski saprot, ka uz apkārtējiem viņš translē savu negatīvo iespaidu. Tāpēc dialogā ar citiem, kurš notiek šim cilvēkam svarīgajā «spirtotā» lietošanas procesā, viņš grib apstiprināt, ka, «daloties» ar viņam nozīmīgu objektu, viņš kā personība atstāj uz sarunu biedru pozitīvu iespaidu.

187

Aleksejs Vorobjovs

Tas pats mehānisms ir ari jautājuma, kuru bieži viens otram uzdod iemīlējušies, pamatā: «Vai tu mani mīli?» Šī jautājuma un atbildes psiholoģiskā būtība ir iemīlējušos pastāvīgā prasība pēc personiskās pozitīvās ietekmes vienam uz otru apliecinājuma. Šādus piemērus varētu turpināt minēt, sevišķi ja pievēršamies daiļliteratūrai.

Nobriedušas personības satura izpratni vislabāk raksturo tās ideālās klātbūtnes citos dziļums un plašums un it sevišķi šīs personības ideālās klātbūtnes «ilgdzīvošanas» un «dzīvotspējas» mērs un dziļums mijiedarbības partneru psihiskajā laukā.

Eksperimentāli pierādīta šāda ikvienas personības iedarbības uz otru tipoloģija:

•       pozitīva ietekme ar tās pastiprināšanās tendenci, kontaktiem
attālinoties;

•       negatīva ietekme ar tendenci tālāk pastiprināties;

•       pozitīva ietekme ar tendenci tālāk pastiprināties;

•       pozitīva ietekme ar samazināšanās tendenci;

•       negatīva ietekme ar turpmākas polarizācijas tendenci, t. i., ar pozitīvas
ietekmes paplašināšanos.

īsi apskatīsim katra personiskās ietekmes tipa izpausmes un psiholoģiskos mehānismus, kas tās nodrošina.

Ir pierādīts fakts, ka mijiedarbības procesā katra personība translē it kā divus verbāli neverbālo zīmju līmeņus. Tiek translēts gan tiešais saturs, gan arī šī satura slēptais zemteksts. Katras personības sensitivitāte šo līmeņu «lasīšanai» ir dažāda, bet katrai personībai ir iespēja šo informāciju «nolasīt». Šajā sakarā būtu lietderīgi atsaukt atmiņā E. Torndaika veiktos eksperimentus bērna «perceptīvās iemācīšanas» attīstībā.

Parasti mijiedarbībā «tiešā teksta» nolasīšana katrai personībai saturu translē un vērtēšanu veic apzinātā līmenī. Katra mijiedarbības partnera spēja «nolasīt» mijiedarbības «zemtekstu» rada vērtēšanas procesu katrā no viņiem. Šajā sakarā var atzīmēt, ka vienveidīgi pozitīva ietekme būs tikai personībai, kura spēj translēt attiecīgā satura «tiešo tekstu» un arī «zemtekstu». Šim saturam ir pilnīgi «jāpārklāj» otras personības subjektīvo vērtējumu saturs. Tādi, šķiet, ir psiholoģiskie mehānismi, kuri ļauj vienai personībai vienveidīgi pozitīvi ietekmēt otru. Turklāt šī ietekme otrai personībai pastiprinās, mijiedarbības partneru tiešajiem kontaktiem attālinoties.

Personības satura nesaskaņotības un neatbilstības gadījumā ar mijiedarbības partnera tiešā kontaktā translēto personības saturu otrs partneris atstāj vienveidīgi negatīvu personisku ietekmi uz pirmo. Otrā verbālo uz neverbālo zīmju (kā «tiešā teksta», tā arī «zemteksta») nolasīšana rada pirmajam viņa personiskā modeļa pilnīgu neatbilstību otrā translētajam modelim. Modeļu nesaskaņotības

188

ъ -

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

un neatbilstības mērs ir ari vienveidīgi negatīvās personiskās ietekmes pakāpes (spēka) mērs. Tāds otrās personības personiskās ietekmes veids uz pirmo veicina pirmās personības aktivitāti, kas virzīta uz izstāšanos no aktuālās mijiedarbības ar otro personību.

Bet, izejot no aktuālās mijiedarbības un pat attālinoties no tās, pirmā personība «izjūt» otrās personības vienveidīgās negatīvās personiskās ietekmes pastiprināšanos. Jebkuri otrās personības ideālo klātbūtni aktualizējoši objekti (piemēram, fotogrāfijas u. c.) kļūst par šāda pastiprinājuma «iedarbināšanas mehānismu».

Pirmā personība otrās personības verbālo portreta saturu raksturos šādi: «Viņa klātbūtne mani kaitina. Es pārstāju domāt, sakarīgi spriest un pastāvīgi atrodos afekta stāvoklī. Jebkura viņa uzvedības forma, viņa vārdi un izteiktās domas ir nepieņemamas un pastiprina nepatiku. Gribas pēc iespējas ātrāk beigt sarunu un aiziet. Pēc tikšanās ilgu laiku saglabājas nepatīkamas atmiņas, ko nevar aizmirst. Jebkurš atgādinājums par viņu izsauc dziļu īgnumu. Tas viss liek man izvairīties no jebkādiem kontaktiem ar viņu.»

Interesantas psiholoģisko efektu izpausmes vērojamas daļējas otrās personības subjektīvās klātbūtnes nesaskaņotības gadījumos ar pirmās personības sevis izvērtējumu. Tajos gadījumos, kad vērtējuma rezultātā atklājas pirmās personības personīgā etalona sakritība ar otrās personiskā translējamo modeli tikai apzinātā sfērā, aktuālā mijiedarbība viņu starpā ir psiholoģiski komfortabla. Ja verbalizētu pirmās personības vērtējumu par otro, tā būtu apmēram šāda: «Tas ir labs, iejūtīgs cilvēks. Viņš ir gudrs, izglītots, daudz zina un prot. Viņš ir kulturāls, apdomīgs, laipns, bieži dāvina puķes. Viņa uzvedība kompānijās ir prognozējama un nerada pretenzijas.» Un tālāk parasti seko svarīga psiholoģiska īpatnība, kuru var aprakstīt šādi: «Viņš ir ļoti labs cilvēks, bet kaut kas man viņā nepatīk. To nevar līdz galam apzināt, bet šī «sajūta» pastāvīgi ir, un tā dara piesardzīgu.»

Mijiedarbības partneriem no tieša kontakta attālinoties, otrā personiskās ietekmes mērs uz pirmo būs pakļauts «dzišanas efektam». Dzišanas procesa paātrinājumu nodrošina pirmā personīgā personības etalonmodeļa nesaskaņotība ar otrā translēto personības modeli, kas veidojas pirmā neapzinātā sfērā. Tautā šāda personiskā ietekme izteikta parunā: «No acīm tālāk, — no sirds ārā».

Nedaudz citāda pēc savas psiholoģiskās būtības ir otrā ietekme uz pirmo, ja ir apzināto vērtējumu nesaskaņotība, vienlaicīgi saskaņojot tos neapzinātā sfērā. Otro personību pirmā var raksturot šādi: «Mēs bieži konfliktējam. Daudzi viņa izteicieni, uzvedības formas un «nedabiskie uzmanības apliecinājumi» mani kaitina. Bet viņa prombūtnes laikā kāds «nezināms spēks» velk pie viņa. Man viņa pietrūkst, un šī sajūta aizvien vairāk pastiprinās. Palielinās viņa nozīmīguma manā dzīvē sajūta.»

189

Aleksejs Vorobjovs

Šajā gadījumā otrā personiskajai ietekmei uz pirmo raksturīgs tas, ka viņu mijiedarbībā pirmā personība izjūt vienveidīgi negatīvu ietekmi uz sevi. Tiešam kontaktam attālinoties, uz personiskās ietekmes saturu iedarbojas polarizācijas efekts — no vienveidīgi negatīvas tā kļūst par vienveidīgi pozitīvu. Tautā šādu starppersonu attiecību veidu raksturo šādi: «Dzīvo kā kaķis ar suni, bet atsevišķi dzīvot nevar.»

No sistēmprocesuālās pieejas pozīcijām veiktā personības satura analīze ļauj heiristiskāk risināt virkni jautājumu, kas saistīti ar personības prognozēšanu vadīšanas situācijās, pedagoģiskajā procesā, politikā, ģimenes organizācijā u. с

Šo jautājumu risināšanas novitāti un heiristiskumu nodrošina tas, ka personību brieduma posmā determinē viņas subjektīvā klātbūtne citā, kur tā (subjektīvā klātbūtne) var mainīt savas iepriekšējās, tiešās partneru mijiedarbības nosacītu aktivitātes struktūru. Šajā gadījumā briedušas personības modelēšanā akcents tiek novirzīts no viņas intro- un interplāna satura uz cita metaindividuālā plāna saturu.

Briedušas personības ēra ietver vēl vienu maz izpētītu personības dzīves periodu — cilvēka dzīves gerontoloģisko periodu.

Personības saturs gerontoloģiskaja periodā

Jādomā, ka šajā dzīves periodā cilvēka personības saturs orientēts uz savas pagātnē «iestrādātās» arhitektūras saglabāšanu. Šajā sakarā Ē. Eriksons atzīmē, ka «..vecumā, kas, neskatoties ne uz ko, aktīvi koncentrēts uz dzīvi, pat ja skatās nāvei acīs..., liecina par pieredzes integrāciju, neskatoties uz fizisko un garīgo spēku apsīkumu.» (4; 116) Personības aktivitātes izpausmes iespēju samazināšanās neļauj cilvēkam organizēt personisko ietekmi. Līdz ar to cilvēks nevar realizēt vajadzību būt personībai citu acīs. Atbilstoši Ē. Eriksona terminoloģijai var iedomāties, ka šī personība to ļoti pārdzīvos, kļūs noslēgta, atsvešināsies no apkārtējiem.

Savas kvazipersonālās ideālās klātbūtnes realizācija citos ļauj cilvēkam integrēties apkārtējo cilvēku emocionāli psiholoģiskajā un uzvedības sfērā, kas savukārt pastiprina viņa personisko ietekmi uz citiem un vairo komforta izjūtu. Pretējā gadījumā pastiprināsies visas pretējās tendences — personiskās ietekmes izsīkšana radīs cilvēka noslēgtību, atsvešinātību. Šis process paātrinās personiskās ietekmes mazināšanos un darīs personalizācijas procesu neiespējamu, kas izraisīs personībā diskomfortu un izmisumu.

Apkopojot personības satura teorētiskās analīzes rezultātus tās brieduma ērā, varam izdarīt virkni secinājumu.