SOCIĀLĀ psiholoģija 7

Seriālos psiholoģes teorētiskie pamati

19. tabula

R. Ketela polārās iezīmes

Burtu indekss	Pozitīvās	Negatīvās
А	Afektotimija (labestība, mīkstsirdība, atklātība)	Sizotenija (noslēgtība, savrupība)
В	Augsts intelekts	Zems intelekts
С	Es spēks (emocionālais noturīgums)	Es vājums (emocionālais nenoturīgums)
E	Dominantitāte (neatlaidība, enerģiskums)	Konformitāte (atkarība, pakļautība)
F	Surgensija (bezrūpība)	Desurgensija (rūpes)
G	«Virs-Es» spēks (godprātīgums)	«Virs-Es» vājums (negodīgums)
H	Pārmija (drošsirdība)	Trektija (kautrīgums)
I	Premena (maigums)	Harrija (skarbums, cietsirdība)
L	Protensija (aizdomīgums)	Aleksija (pakļāvīgums)
M	Autija (sapņainība)	Praksemija (praktiskums)
N	Neīstums (apdomīgums, vērīgums)	īstums (naivums, vienkāršība)
0	Hipotemija (nedrošība, vainas apziņas tieksme)	Hipertimija (pašpārliecība)
Q,	Radikālisms (elastīgums)	Konservatīvisms (regidiotāte)
Q,	Pašpieticība (patstāvība)	Sociabilitāte (atkarība no grupas)
Q3	Vēlmju kontrole (augsta uzvedības kontrole)	Impulsivitāte (zema uzvedības kontrole)
Q4	Frustrēšanās (saspringums)	Neofrustrēšanās (atslābums)

Konstitucionālās iezīmes nosaka cilvēka ķermeņa fiziskais un fizioloģiskais veidojums.

Sociālās iezīmes ietver sevī personības vispārējās un individuālās spējas, sensomotoro koordināciju.

Dinamiskās iezīmes nosaka personības motivatīvas sfēras īpatnības, kuras var izpausties mērķtiecībā, varas tieksmē, tieksmē pēc labklājības un citu mērķu sasniegšanas.

Kopējās iezīmes raksturīgas vienas kopības (piemēram, profesionālās), kultūras, nacionalitātes pārstāvjiem.

Unikālās iezīmes ir iezīmes, kuras piemīt vienam cilvēkam vai nelielai cilvēku grupai.

131

Aleksejs Vorobjovs

Krustojoties visas šīs iezīmes nosaka katras personības kopējo profilu, personības saturu. Turklāt individuālais, no visiem iezīmju veidiem sastāvošais komplekts izpaužas tipiskās personības uzvedības formās, risinot nepārtraukti radušās situācijas.

Sākumiezīmes kā viennozīmīgu primāro iezīmju kopums un pirmās kārtas faktors tieši norisošās situācijās neizpaužas. Tās izpaužas personības uzvedības kopējās dispozīcijas.

Zinātnieka minētais kopums — otrās kārtas faktori — nosaka tikai personības ilgtermiņa tipisko uzvedību. Piemēram, introversija — ekstraversija ir otrās kārtas faktori.

Shematiski nosacīti R. Ketela personības modeli var attēlot šādi.

 

2. kārtas faktori

1. kārtas faktori un sākumiezimes

171 personības iezīme

33. zīm. R. Ketela personības faktormodelis.

H. Aizenka personības tipu teorija

Kā pamatnosacījumu personības izpratnei H. Aizenks izvirzīja ideju par personības uzvedības prognozi un paredzēšanu pēc noteiktu iezīmju esamības. Pēc H. Aizenka domām, šo iezīmju skaits nav liels. Viņš noteica trīs superiezīmes, kuras nosauca par tipu. Turklāt šo iezīmju daba ir vairāk ģenētiski fizioloģiska nekā sociāla. K. G. Junga, R. Vudvorta (R. S. WoodwortK), E. Krečmera (E. Krechmer), I. Pavlova darbi ļāva H. Aizenkam izdalīt trīs personības bāzes iezīmes: neirotismu, introversiju — ekstraversiju, psihotismu.

Neirotismu (vai emocionālo nenoturīgumu) raksturo neadekvāti stipra emocionāla reakcija attiecībā uz to izsaucošiem stimuliem.

132

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Introversiju — ekstraversiju H. Aizenks aizguva no K. G. Junga, bet piepildīja to ar citu saturu. Ekstravertam izpaudīsies sabiedriskums, plašs paziņu loks, impulsivitāte, optimisms, vāja jūtu un emociju kontrole. Intraverta tipiskā reakcija būs mierīgums, biklums, akurātība, pedantisms, savu jūtu un emociju kontrole, tam ir tikai tuvi draugi.

Psihotisms personības uzvedībā izpaužas kā egocentrisms, egoisms, noslēgtība.

H. Aizenks ir konstruējis daudz testu aptaujlapu triju personības superiezīmju mērīšanai. Pazīstamākais no tiem ir EPQ tests, kurš ļauj noteikt personības neirotisma, introversijas — ekstraversijas un psihotisma izpausmes. Nosacīti H. Aizenka personības tipu modeli var attēlot šādi:

Emocionālā stabilitāte

Ekstraverts Psihotisms

Emocionāla nestabilitāte

Intraverts

34. zīm. H. Aizenka personības tipu modelis.

PERSONĪBA HUMĀNISTISKAJĀ PSIHOLOĢIJĀ

Nozīmīgu vietu personības izpētē ieņem uz humānisma metodoloģijas (lat. humānus — cilvēcīgs) veidotās teorijas. Šajā gadījumā zinātnieks aplūko personību kā sistēmveselumu.

Humānistiskā psiholoģija radās kā pretnostatījums psihoanalīzei, kura apgalvo, ka personības saturu fatāli ietekmē bērnības norises īpatnības, un biheiviorismam, kurš personību pielīdzina iemācītai uzvedībai. Humānistiskie psihologi savu psiholoģiju nereti devēja par «trešo spēku». Galvenās humānistiskajā psiholoģijā risināmās problēmas ir personības ietekme uz nākotni, pilnu un

133

Aleksejs Vorobjovs

brīvu savu radošo spēju un potenču realizāciju, ticība savu ideālu sasniegšanas iespējām, savas dzīves jēgas izpratne.

Visu personības radošo spēju atraisīšanās, pēc zinātnieku domām, notiek nevis, pamatojoties un konformu pielāgošanos sociālajai videi, bet gan kā iekšēja izaugsme, kas nodrošina personībai nozīmīgu vajadzību apmierināšanu.

Kaut arī humānistiskā psiholoģija veidojas uz vispārfilozofiskiem humānisma principiem, tā nav vienota teorija. Humānistiskajā psiholoģijā nosacīti var izdalīt virkni dažādu zinātnieku personības teorijās pārstāvētu virzienu.

		[  HUMĀNISTISKĀ PSIHOLOĢIJA ]		------
	Fenomenoloģiskā personības teorija	Humānistiskā personības teorija	Transpersonala personības teorija	Eksistenciālā personības teorija
♦ V. Džeimss ♦ K. Rodžerss		♦ A. Maslovs                ♦ S. Grofs		♦ R. Meijs

Katrs teorētiskais virziens izmanto savu konkrēto zinātnisko aparātu, ka rezultātā tiek veidots savs personības modelis un personības iekšējās veidošanās un korekcijas īpatnības.

FENOMENOLOĢISKĀ PERSONĪBAS TEORIJA

Amerikāņu psiholoģijā fenomenoloģiskajai (gr. phainomenon — šķietama vai reta, neparasta parādība vai izcils, kaut kādā veidā neordinārs cilvēks) pieejai pirmais pievērsās visas ASV psiholoģijas zinātnes pamatlicējs Viljams Džeimss ĢV. James) (1842—1910). Viņa izstrādātā apziņas psiholoģija lika zinātniekam jo cieši pievērsties personības iekšējam saturam, tās izaugsmei un veidošanai.

Personība V. Džeimsa apziņas psiholoģijas skatījumā

V. Džeimsa (W. James) psiholoģiskie uzskati neveido saskaņotu, zinātniskas koncepcijas ietvaros izveidotu sistēmu. Zinātnieks ir apskatījis daudzas, nereti pretrunīgas idejas, kas palīdz labāk izprast psiholoģijas zinātnes būtību.      .

134

 psiholoģijas teorētiskie pamati

Džeimsa teorētiskajos uzskatos ievērojamu vietu ieņem personības problēma. Viņš aplūko personības saturu, tās struktūru četrslāņu saturā: mūsu Es, reālais Es, sociālais Es, garīgais Es.

Mūsu Es ietver sevī pārējos trīs slāņus — reālo Es, sociālo Es un garīgo Es kā personības kodolu. Tāpēc mūsu Es ir mainīgi nemainīga, nepārtraukta esamība ar visām tās zināšanām un pārdzīvojumiem, visu šīs personības dzīves pieredzi. Šis slānis ir visu apziņas procesu sākums.

Reālais (vai materiālais) Es (Material selft) ir personiskais slānis, kurš ietver sevī visus priekšmetus un savu ķermeni, t. i., visus materiālos priekšmetus, kuri personību identificē, tas ir — uzskata par savu īpašumu. Pats zinātnieks, aprakstot šo slāni, norādīja, ka kā savi identificējas ne tikai cilvēka ķermenis un psihe, bet arī viņa apģērbs un mājoklis, viņa sieva un bērni, viņa priekšteči, radinieki un draugi, viņa reputācija, viņa zeme, viņa zirgi, viņa jahta un rēķins bankā. Turklāt, ja visu personības identificēto priekšmetu klāstu neapdraud citi un priekšmeti funkcionē un attīstās, tad personība pārdzīvo pozitīvas emocijas. Jebkurš mēģinājums atņemt kaut vienu no priekšmetiem izraisa intensīvus negatīvus emocionālos pārdzīvojumus.

Sociālā Es (Social seifi) saturs parādās visā sociālo lomu gammā. Turklāt sociālā Es kodols ir tās lomas, ar kurām personība visvairāk identificējas (t. i., uzskata par savām). Pats Džeimss sociālo Es iedomājās kā masku komplektu, ko personība izmanto labu attiecību veidošanai ar apkārtējiem cilvēkiem.

Bez šaubām, šis personības slānis ir mobilāks, mainīgāks, nestabilāks, jo tas nodrošina visu personības sociālo attiecību daudzveidību. Sociālā Es dinamiskuma galvenais mehānisms ir konformisms. Sakarā ar to, ka šis slānis ir dinamisks un nenoturīgs, kādas lomas spēles ierobežošana no citu puses nerada personībai lielus emocionālus pārdzīvojumus. Šādi pārdzīvojumi var rasties tikai tajos gadījumos, kad personība ļoti stipri identificējas ar lomu. Piemēram, vīra vai sievas laulības pārkāpšana izraisa partnerim stipru emocionālu pārdzīvojumu, jo tiek apdraudēts viņa materiālā Es nozīmīgs elements un vienlaicīgi arī katram cilvēkam nozīmīgā vīra un sievas loma.

Garīgais Es (Spiritual selft) ir visnenoturīgākā, centrālā personības daļa, kas vieno visus personības augstākos pārdzīvojumus. Šis personības slānis arī rosina cilvēka uzmanību un gribu, viņa motivācijas sfēru. Bet, pēc zinātnieka domām, šo mainīgo, dinamisko personības būtību līdz galam izprast nevar, ja neskata tās apziņu, kas «caurauž» un regulē visus personības slāņus un pati ir pastāvīgi mainīga. Pats zinātnieks personisko apziņu identificēja ar domāšanas un uztveres procesiem, turklāt šo procesu rezultāts ir individuāla, pastāvīgi mainīga un nepārtraukta doma. Bet, tā kā doma ir apziņas saturs, tad arī pati apziņa ir nepārtraukta, straumei līdzīga. Šī straume ir regulējama.

135

Aleksejs Vorobjovs

Apziņas galvena īpatnība ir tas spēja pastāvīgi selektet, atlasīt attiecīgas domas. Džeimss pieļāva, ka apziņa dalās divās daļās: kodolā un bārkstīs (perifērijā). Kodola un perifērijas attiecību var iedomāties kā aisberga redzamās un neredzamās daļas attiecību. Domu atlase no bārkstīm (perifērijas) un to pārvietošana uz kodola daļu notiek ar uzmanības, paraduma un gribas palīdzību.

Uzmanību zinātnieks aplūkoja kā uz intelektu, saprātu un emocionālo noskaņu balstītu atlases pieredzi.

Paradums ir darbība vai doma, kuras personība automātiski izmanto tipiskās situācijās.

Gribu Džeimss aplūkoja kā uzmanības (apziņas fokusēšana) un piepūles (bremzēšana, pastiprināšana, slinkums, izklaidība) kombinējumu.

Garinais F.s

An7inas nlnsma

Rsalais Es

Sociālais F.q

Šo mehānismu darbība nosaka apziņas stāvokli. Apziņas stāvoklis var būt normāls un anomāls. Tēlaini to var iedomāties šādi: apziņa ir kā daudzi strauti, sabiedrības sociāli atzītu vai sociāli nopeltu domu plūsmas. Strautiņa, pa kuru «plūdīs» personības domas, izvēli nosaka griba, uzmanība un paradumi. Tas viss veido personības struktūru un uzvedību.

Shematiski V. Džeimsa
personības modeli var
attēlot šādi:                                    55. zīm. V. Džeimsa nosacīts personības modelis.

K. Rodžersa fenomenoloģiskā personības teorija

K. Rodžersa (K. Rogers) (1902—1987) zinātniskās intereses bija visai plašas. Viņš izstrādāja personības modeli, person(klient)centrētu un grupu terapiju, ko sauc par tikšanās grupu. Visu viņa psiholoģisko uzskatu pamatā ir personības modelis. Tā saturu viņš aplūkoja šādi.

Katrai personībai ir sava individuālās pieredzes joma (Field of experience), personības subjektīvā pasaule. Parasti pieredzes sfēra ir dinamiska un selektīva. Piemēram, ja mēs esam izsalkuši, tad visa pieredzes joma tiek aizpildīta ar domām par ēšanu, bet visas pārējās domas tiek novirzītas otrajā plānā.

136

■■    ■                                     1

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Izdalot personības struktūra divas galvenās apakšstruktūras (Es {Seifi)) vai Es-koncepciju (Self concept) un Es-ideālu (Ideal self), viņš izklāsta katras koncepcijas saturu un būtību.

Es-koncepcija — tā ir personības sevis veselumizpratne, kas balstās uz savas pagātnes, tagadnes un iespējamās nākotnes pašnovērtējumu. Es-koncepcija nav «sastindzis», nemainīgs rezultāts, tā aplūkojama kā nenoturīga un nepārtraukti mainīga sistēma. Turklāt Es-koncepcija atrodas personības pieredzes laukā, pastāvīgi vērtē iekšējā lauka saturu un uz tā pamata veido personīgo saturu.

Es-ideālais ietver priekšstatus un izpratni par to, kam personība gribētu līdzināties. Šī apakšstruktūra arī ir dinamiska pēc sava satura. Tas ir ideāls modelis, uz ko pastāvīgi tiecas personība.

Pēc zinātnieka domam, svarīgākā personiskā īpatnība ir atbilstības (congruence) vai neatbilstības (incongruence) starp Es un Es-ideālo mērs. Ja personības priekšstatos Es-ideālais un Es-reālais atšķiras, tad cilvēks izjūt psiholoģisku diskomfortu, neapmierinātību, viņam var attīstīties neiroze. Turklāt, ja Es-ideālā saturs ļoti stipri atšķiras no cilvēka reālajām iespējām, tas var kļūt par šķērsli viņa personības attīstībai. Pēc K. Rodžersa domām, katrai personībai piemīt motivējošais spēks, kurš nodrošina un fokusē visus augšanu un attīstību veicinošos centienus. Šo spēku zinātnieks dēvē par pašaktualizāciju.

«Pašaktualizācija,» raksta zinātnieks, «tā ir dzīvas būtnes tieksme uz izaugsmi, attīstību, patstāvību, pašapliecināšanos, visu dzīva organisma iespēju aktivizāciju.» (25; 35)

Analizējot personības pašaktualizācijas būtību, zinātnieks nonāk pie pilnvērtīgi funkcionējošas personības formulējuma un raksturo to ar trim parametriem: atvērtību pārdzīvojumiem, dzīvi konkrētajā momentā, ticību saviem iekšējiem pamudinājumiem un intuīcijai.

Atvērtība pārdzīvojumiem. Šī personības iezīme izpaužas kā pilnvērtīgi funkcionējošas personības atvērtība gan baiļu, bikluma un sāpju izjūtai, gan arī drošsirdības, maiguma un sajūsmas izjūtai. Fiksēšanās uz vienu pārdzīvojumu, piemēram, priekšlaicīgs satraukums pirms sarežģītas situācijas, sašaurina tās uztveri un izpratni, «saista rokas» tās risinājuma meklējumos.

Dzīves konkrētajā momentā būtība ir pilnīga koncentrēšanās, šī brīža un realitātes apzināšanās. Tieša saikne ar atspoguļoto objektīvo realitāti ļauj personībai bloķēt iluzoro, ar personīgajiem pārdzīvojumiem iespaidoto reālās situācijas skatījumu.

Ticība saviem iekšējiem pamudinājumiem un intuīcijai izpaužas personības pārliecībā par pieņemto lēmumu pareizību. Tikai pilnvērtīgi funkcionējoša personība spēj objektīvi uztvert informāciju, pareizi to izvērtēt, nepakļaujoties personīgajiem pārdzīvojumiem, un uz tā pamata pieņemt pareizos lēmumus.

137

Aleksejs Vorobjovs

 

Visu trīs personisko parametru esamība nodrošina personībai visaptverošu pašaktualizāciju un «pilnvērtīgu dzīvi».

K. Rodžersa personības satura modeli grafiski var attēlot šādi:

Uzvediba

36. zīm. K. Rodžersa nosacīts personības modelis.

A. Maslova personības humānistiskā teorija

Abrahams Maslovs (A. Maslow) (1908—1970) bija viens no izcilākajiem psihologiem, humānistiskās un transpersonālas psiholoģijas radītājiem.

Izstrādājot humānistiskās psiholoģijas pamatnostādnes, A. Maslovs rūpīgi izpētīja psiholoģijas teoriju, Margaretas Mīdās (M Mead) sociālo antropoloģiju (gr. anthropōs — cilvēks + logos — zinātne, mācība) un geštaltpsiholoģijas teoriju. Šo teorētisko pieeju kritiska analīze ļāva zinātniekam izdalīt svarīgus momentus katrā no tām un izveidot savu personības modeli.

Vissvarīgākā A. Maslova personības teorijas sastāvdaļa ir vajadzību hierarhijas modelis, kurš ietver cilvēka motivāciju komplektu. Vajadzību hierarhija, pēc A. Maslova, uzskatiem ir šāda:

Pie fizioloģiskajām vajadzībām pieskaitāmas vajadzība pēc ēdiena, dzēriena, skābekļa, miega, seksa u. с Tikai šo vajadzību apmierināšanas gadījumā personībai rodas psiholoģiskas vajadzības un nepieciešamība tās apmierināt. Piemēram, izsalkušu cilvēku

neinteresē, ir vai nav apmierinātas                             37. zīm. Vajadzību hierarhija

psiholoģiskās vajadzības. Bet, tiklīdz                                  (pēc A. Maslova)

138

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

izsalkums bus remdēts un vajadzība pec ēdiena kļūs mazāk svarīga, aktualizesies citas vajadzības.

Pie psiholoģiskajām vajadzībām zinātnieks pieskaita: vajadzību pēc drošības, aizsardzības, stabilitātes; vajadzību pēc mīlestības un piederības, stabilitātes; pašcieņas un cieņas vajadzību.

Psiholoģisko vajadzību augstākais līmenis — pašaktualizācijas vajadzība, t. i., vajadzība pilnībā realizēt sava talanta spējas un personības potenciālus.

Drošības vajadzības būtība ir tā, ka cilvēkam jādzīvo relatīvi stabilos, drošos un paredzamos apstākļos. Baiļu, trauksmes un haosa apstākļos cilvēks efektīvi funkcionēt nevar.

Piederības un mīlestības vajadzība izpaužas cilvēka tieksmē nodibināt ciešus kontaktus ar citiem cilvēkiem, just sevi kā kādas grupas daļu, mīlēt un būt mīlētam.

Vajadzība pēc cieņas cilvēkam izpaužas divējādi. Pirmā tendence ietver cilvēka vajadzību izjust savu kompetenci, personisko izaugsmi, sociālo stāvokli. No otras puses, katram cilvēkam ir nepieciešams, lai viņa kompetenci, individualitāti, sociālo stāvokli atzītu citi cilvēki. Tāpēc pašcieņa ietver sevī kā paša cilvēka vērtējumus, tā arī apkārtējo cilvēku adekvāto vērtējumu.

Pēc A. Maslova domām, personība nebūs ar sevi pilnīgi apmierināta, ja būs apmierinātas visas fizioloģiskās un psihiskās vajadzības, bet personība neizjutīs pašaktualizāciju — kā visa sava personiskā potenciāla izmantošanas vajadzību reālajā dzīvē.

Analizējot pašaktualizācijas vajadzību grāmatā «Cilvēka dabas jaunie mērījumi» (1970), Maslovs apraksta uz tās realizāciju virzītus astoņus uzvedības tipus.

1.            Koncentrācija — koncentrēšanās uz personības pašaktualizācijas
saturam atbilstošiem mērķiem, vērtībām un ikminūtes situācijām.
Citiem vārdiem — nedrīkst ieslīgt sīkumos, jākoncentrējas uz to,
kur ir personiskais potenciāls.

2.            Izaugsmes izvēle — tālākas izaugsmes pareizo orientieru un stratēģiju
izvēle, pareiza tuvāko mērķu, līdzekļu un to realizācijas paņēmienu
izvēle.

3.            Pašizzināšana — adekvāta sevis, savu iespēju, spēju, individualitātes
izzināšanas nepieciešamība. Tikai pareizi organizēta pašizzināšana
un tās rezultāti ļauj objektīvi organizēt koncentrēšanos personības
un izaugsmes izvēlei.

4.            Godīgums — atbildība un godīgums par visu savu rīcību un
darbību.

5.            Spriedums— prātošana, dialogs pašam ar sevi. Ticība saviem
spriedumiem un instinktīviem impulsiem.

139

Aleksejs Vorobjovs

6.         Pašattīstība ir nepārtraukts pašaktualizācijas attīstības process.
Attīstība —   tas ir process, kas nodrošina personiskā potenciāla
realizāciju. Pašaktualizācija ir cilvēka darba un dzīves veids, un tas
drīzāk ir saistīts ar visu pasauli, nevis ar kāda viena darba paveikšanu.
Piemēram, talants un pašaktualizācija nav viens un tas pats. Daudziem
apdāvinātiem cilvēkiem nav izdevies pilnīgi realizēt savu talantu,
toties cilvēki ar vidējām spējām, bet augstu pašaktualizācijas
potenciālu panākuši ļoti daudz.

7.         Augstākie pārdzīvojumi— tie ir priecīgie un satraucošie brīži katra
cilvēka dzīvē. Augstākos pārdzīvojumus var izraisīt dabas vai mākslas
skaistuma vērošana, brīnišķīga mūzika. Arī traģiski notikumi var
izraisīt augstākos pārdzīvojumus. Piemēram, atveseļošanās pēc
smagas slimības vai paglābšanās no nāves briesmām — tas viss var
izraisīt augstāko pārdzīvojumu, mīlestības un prieka momentus.

Pēc formas augstākie pārdzīvojumi var būt «Plato» un transcendentie (lat. transcendens — aiz robežām esošais).

Augstākie pārdzīvojumi «Plato» formā ir īslaicīgi (no dažām minūtēm līdz dažām stundām) pārdzīvojumi. Šo pārdzīvojumu iespaidā rodas jauni uzskati, jauni vērtējumi, dziļāka situāciju un pasaules izpratne. Piemēram, pēc smagas slimības cilvēks savu atveseļošanos uztver «Plato» formā un pēc tam pārskata visu savas dzīves stratēģiju.

A. Maslovs atzīmē, ka eksistē divi cilvēku tipi — dažiem ir daudz augstāko pārdzīvojumu, bet daži tos pārdzīvo reti vai vispār nekad. No otras puses, ir cilvēki, kuros augstākos pārdzīvojumus izraisa personiskie panākumi un savas personiskās izaugsmes un potenciāla realizācijas rezultāti. Bet ir cilvēki, kuri bieži vien ikdienišķuma līmenī, augsti attīstītas intuīcijas un ekstrasensorā uztverē dod pasaules transcendentu vērtējumu.

8.   Aizsardzības trūkums personīgajam Es. Pašaktualizācija būs efek
tīva, ja personība lietos Es psiholoģiskās aizsardzības stratēģijas
dažādās situācijās. Neadekvāti izvēlēta psiholoģiskā aizsardzība
(piemēram, izstumšana, apspiešana, izvairīšanās u. tml.) rada
izkropļotu priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli. Savas
psiholoģiskās aizsardzības zināšana un tās korekcija ļauj paaugstināt
pašaktualizāciju.

S. Grofa transpersonālā personības teorija

Transpersonalas psiholoģijas visparfilozofiska metodoloģija nav nekāds jaunums. Transpersonalo būtību personībai piedēvēja vēl Eiropas antīkā filozofija

140

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

(Platons, Aristotelis u. c.) un it sevišķi — Austrumu filozofija. Mūsdienu teoloģijas zinātnē transpersonālais aspekts dominē personības garīguma izpratnē, bet zinātniski psiholoģiskā aspekta pamatus personības transpersonālās būtības izpratnei 20. gadsimta 60. gados lika A. Maslovs.

Pētot augstāko pārdzīvojumu saturu, viņš parādīja, ka pašaktualizācijas saturā ir citas personības pārveidošanās iespējas. Šī pārveide nav tik cieši saistīta ar iekšējiem, intropārdzīvojumiem, bet izpaužas kādas varenas, plašākas vienotības pārdzīvojumos.

Ja humānistisko psiholoģiju Maslovs nosauca par psiholoģijas trešo spēku, tad transpersonālo psiholoģiju viņš nosauca par ceturto spēku.

Pastāvot vispārfilozofiskās metodoloģijas vienotībai, transpersonālajā psiholoģijā eksistē vairāki konkrēti teorētiskie uzskati.

Mūsdienu psihologi D. Laioe (D. Lajoie) un S. Šapiro (S. Shapiro), izanalizējuši transpersonālās psiholoģijas eksperimentāli teorētisko mantojumu, formulēja tās priekšmetu. Viņi raksta: «Transpersonālā psiholoģija nodarbojas ar cilvēces augstākā potenciāla izpēti, vienojošo, garīgo un transcendentālo pārdzīvojumu izzināšanu, izpēti un realizāciju.» (26; 80)

Transpersonālās psiholoģijas metodoloģija balstās uz četriem nosacītiem postulātiem:

1.  Pastāv transcendentāla, visas atsevišķas parādības aptveroša
realitāte.

2.           Individuālais Es (individuālais Ego, apziņa) ir tikai kopējās
transcendentālās realitātes atspoguļošanas atsevišķs fragments.

3.           Pastāv transcendentālās realitātes atspoguļošanas individuālās formas
un paņēmieni. (Tie var būt gaišredzība, hipnoze, intuīcija, ekstra-
sensorika, psihodeliku (narkotisko un psihotropo preparātu)
pielietošana.)

4.           Šīs atspoguļošanas rezultātā gūtie transcendentie pārdzīvojumi
kvalitatīvi pārveido personības apziņu un pašapziņu.

Dziļākai transpersonālās pieejas īpatnību apzināšanai un izpratnei veiksim mūsdienu Eiropas transpersonologa Staņislava Grofa (S. Grof) personības satura uzskatu analīzi.

S. Grofa pieejas īpatnība ir tā, ka viņš kā transcendentālo parādību atspoguļošanas organizācijas formu izmantoja psihodopingu 1SD. Personības apziņu viņš aplūkoja kā no personīgās pieredzes sastāvošu un, galvenais, kopējos transcendentālos modeļus saturošu.

Eksperimentu rezultātā zinātnieks izdalīja četru dzīves pamatetapu pieredzes īpatnību atspoguļošanā radušās personības transcendento pārdzīvojumu formas.

141

Aleksejs Vorobjovs

1.  Abstraktie pārdzīvojumi— ar priekšmetu un parādību uztveri
saistīti pārdzīvojumi, kas izraisa augstu emocionālu atbalsi sakarā
ar savu neparastumu (skaists saulriets, neparasta forma, krāsu
saskaņa u. c.).

2.           Psihodinamiskie pārdzīvojumi — ar eidētismu (spilgti redzes
priekšstati), sapņojumiem, fantāzijām un citām spilgtām atmiņām
saistīti pārdzīvojumi.

3.           Perinatālie (gr. peri — apkārt, blakus + lat. natalis — attiecināms
uz dzimšanu) pārdzīvojumi — ar dzimšanas procesu saistīti
pārdzīvojumi.

4.           Transpersonalie pārdzīvojumi.

Grofs parādīja, ka pastāv četras bērna dzimšanas stadijas un pirmsstadiju pārdzīvojumi saglabājas visu mūžu.

Pirmā stadija saistīta ar bērna psihofizioloģisko komfortu līdz dzimšanai. Tā nodrošina (normas gadījumos) bērnam neierobežotu aizsardzību un komfortu.

Otra stadija — dzemdību sāpju sākums. Bērna pārdzīvojumi asociējas ar trauksmainību, draudiem, nezināmā izjūtu.

Trešā stadija — bērna virzīšanās pa dzimumkanālu — asociējas ar bērna pārdzīvojumiem (cīņu par izdzīvošanu, elpas trūkuma sajūtu, fiziskām sāpēm).

Ceturtā stadija — bērna piedzimšana. Bērna pārdzīvojumus piepilda brīvības, izglābšanās, gaismas un gaisa, relaksācijas sajūtas.

Transpersonalie pārdzīvojumi saistīti ar sajūtu, ka individuālā apziņa izriet no pasaules esamības konkrētiem rādītājiem — telpas, laika, kustības. Šo pārdzīvojumu atsevišķas formas ir ekstrasensorā uztvere, arhetipiskā atmiņa, ar reinkarnāciju saistīti priekšstati, vienotības izjūta ar cilvēku vai cilvēku grupu.

\                       Transpersonalie 4N                       pārdzīvojumi	/ / / / /
\            Abstraktie' Psihodinamiskie / \    pārdzīvojumi | pārdzīvojumi    //	'    Interpersonālie pārdzīvojumi
\          Perinatālie          / 4        pārdzīvojumi        /	Intropersonālie pārdzīvojumi
38. zīm. Personības satura nosacīts modelis (pēc S. Grofa).

Nosacīti S. Grofa personības modeli var ilustrēt šādi:

142

ļjķiiālas psiholoģijas teorētiskie pamati

R. Meija eksistencionālā personības teorija

Eksistencionālās (lat. existentia— eksistence) personības teorijas tiek veidotas uz eksistenciālisma filozofijas un humānisma filozofijas pamata.

Eksistenciālisma filozofijas pamatlicējs bija dāņu filozofs un teologs Sērens Kirkegors (S. Kirkegaard) (1815—1855). Kirkegora idejas stipri ietekmēja vācu filozofa Fridriha Nīčes (F. Nietzche) (1844—1900) un citu tālaika filozofu uzskatu veidošanos.

Pazīstamākie eksistencionālisma psiholoģijas pārstāvji ir M. Boss (M Boss), V. Frankls (V. Franckl), R. Meijs (R. May). Savas psiholoģiskās personības teorijas viņi veidoja uz eksistenciālisma filozofijas pamatprincipiem. Šie principi ir šādi:

•        postulējas atšķirība starp «būtību» un «pastāvēšanu». Pastāvēšana —
nepārtraukts attīstības un veidošanās process. Būtība— statisks,
diskrēts rezultāts. Tāpēc personība nav būtība, bet viņas galvenais
raksturojums ir pastāvēšana (eksistence);

•        katra personība ir subjektīvi unikāla, un viņu nevar aplūkot kā
objektu;

•        svarīgākā un unikālākā personības īpatnība ir dzīves jēgas meklējums.
Kas es tāds esmu? Vai manai dzīvei ir jēga, un kāpēc es dzīvoju?
Kur ir mana vieta dzīvē? — tie ir galvenie jautājumi, kurus pastāvīgi
sev uzdod personība un uz kuriem tā meklē atbildi;

•        katrs cilvēks ir atbildīgs pats par sevi, savu rīcību, savu likteni.
Izvēli un atbildību paša un citu priekšā nosaka viņa tiešie vientulības
pārdzīvojumi, personīgās brīvības mērs un neiespējamība «aiziet»
no sevis;

•        priekšstats par personības eksistenci veidojas uz viņas fenomenoloģiskās
būtības pamata. Tas paredz, ka, dzīvojot ārpasaulē, personība pilnīgi
eksistē personīgo pārdzīvojumu pasaulē. Turklāt viņas pārdzīvojumu
pasaulei ir divas būtības: esamība pasaulē un nebūtība.

Uz šo principu pamata R. Meijs (1909—1994) veido savu personības teoriju un psihoterapiju.

Savā personības teorijā zinātnieks izdala trīs esamības pasaulē pārdzīvojumu saturiskos slāņus:

•        ar apkārtējo vidi un dabu saistītie pārdzīvojumi;

•        attiecību ar citiem cilvēkiem struktūras nosacītie pārdzīvojumi;

•     ar personības iekšējo attiecību novērtēšanu saistītie pārdzīvojumi.
Daba un priekšmetu pasaule pastāv neatkarīgi no mums, un katram cilvēkam

jāveido harmonisku attiecību sistēma, jāpielāgojas objektīviem likumiem, jāmācās dzīvot šajā pasaulē.

143

Aleksejs Vorobjovs

Attiecību ar citiem cilvēkiem struktūra ir «neredzams», bet objektīvi eksistējošs veselums. Šajā gadījumā psiholoģiski spēcīgi personības pārdzīvojumi ir mīlestība, cieņa un rūpes par citiem.

Attieksme pret sevi ietver sevis «kā cita», savu personīgo pārdzīvojumu, nozīmju, sava ķermeņa apzināšanos.

Disharmonija šajos pārdzīvojumos (t. i., attālināšanās no dabas, nozīmīgu starppersonu kontaktu trūkums, atsvešināšanās no sava Es) rada personībai izolētības un atsvešināšanās pārdzīvojumu.

Zinātnieks atzīmē, ka attiecību nesaskaņa pirmajās divas sfērās arī rada personības atsvešinātību un izolētību. Piemēram, attieksme pret citu cilvēku kā pret lietu vai priekšmetu atsvešina no viņa. Tāpēc attiecību sfēras harmonizēšana cilvēku starpā noteikti paredz gribu, atbildību un mīlestību šo attiecību uzturēšanā.

Gribu zinātnieks aplūko kā nepiekrišanu kaut kam, kā sava Es pozitīvu nostiprināšanu. Gribas un mīlestības saistība un to saprātīgs savienojums rada rūpju un atbildības pret citiem izjūtas. No otras puses, gribas un mīlestības savienojums rada četrus tipiskos mīlestības komponentus: seksmīlestību, eros-mīlestību, filijmīlestību, agapemīlestību.

Sekss (lat. sexus — dzimums) — dažāda veida dzimumaktos realizējama bioloģiska funkcija. Seksa akcentēšana attiecībās paredz atbildības un rūpju par citu pamazināšanos.

Veicot seksa vēsturisko analīzi no antīkā perioda līdz mūsdienām, zinātnieks parāda izmaiņas atieksmē pret to. Piemēram, antīkajā periodā pret seksu izturējās kā pret jebkuru fizioloģisku procesu (ēšanu, miegu utt.). Viduslaikos sāka veidoties seksa aizlieguma doktrīna. Uz tā pamata cilvēkam sāka attīstīties satraukuma un vainas izjūtas seksuālo attiecību realizācijā. Šodien attieksme pret seksu mainās, bet satraukuma un vainas izjūtas saglabājas. Šos pārdzīvojumus izraisa galvenokārt nevis sociālais aizliegums, bet it kā sekundāri cēloņi — dažāda veida slimības un it sevišķi — AIDS.

Eross (gr. Erōs — mīlas dievs) — tieksmes veids, kura pamatā ir iztēle, seksuālās fantāzijas. Erotiskās attiecības veidojas uz rūpju un cieņas pret partneri pamata. Eross — tas ir augstākais emocionālais pārdzīvojums attiecībā pret savu partneri. Erotiskās un seksuālās attiecības savstarpēji papildina viena otru.

Filija (gr. philia — mīlestība, draudzība) — draudzība, kuras pamatā nav seksuālas ievirzes. Pats zinātnieks rakstīja: «..filijmīlestības attiecībās mīļotā cilvēka dēļ mums nav jādara nekas cits, kā tikai jāpieņem viņš tāds, kāds viņš ir, jābūt blakus viņam un jāsaņem bauda no viņa sabiedrības. Tā ir draudzība visvienkāršākajā, vistiešākajā šī vārda nozīmē.» (27; 31)

I

144

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Agape (gr. agape — nesavtīga cieņa un rūpes par citu) — altruistiska mīlestība. Šajā gadījumā partneris tiek it kā dievišķots, neskatoties uz to, kādas personiskās īpašības viņam piemīt un kāda ir viņa rīcība. Tas ir augstākais pašaizliedzīgas un nesavtīgas cilvēciskās mīlestības līmenis.

Meijs atzīmēja, ka pieauguša cilvēka mīlestībā jābūt apvienotiem visiem četriem mīlestības tipiem, jo tikai visu četru mīlestības tipu esamība partnerattiecībās nodrošina pašas personības psiholoģisko veselību.

Otra personības pārdzīvojumu būtība — viņas attieksme pret nebūtību un nāvi. Nāve — esamības pasaulē obligātas un neizbēgamas beigas. Pārdomas par nāvi var radīt divu veidu pārdzīvojumus. Pirmais pārdzīvojumu veids saistīts ar nebūtības neizbēgamības apzināšanos un pieņemšanu, apzināšanos, ka nebūtība ir esamības neatņemama daļa. Nebaidīšanās no nebūtības «nesaburza» mūsu šodienas esamību, paaugstina personības brīvības pakāpi, nesašaurina viņas apziņu. Pārdzīvojumi, kas saistīti ar bailēm no nebūtības neizbēgamības, var radīt personībai daudzus citus kroplīgus aizsardzības paņēmienus: pārmērīgu alkohola lietošanu, narkotikas, seksuālo izvirtību, naidīgumu vai aklu pakļautību citiem.

Svarīga personības sastāvdaļa, pēc zinātnieka domām, ir viņas intencionalitāte. Intencionalitates galvenā funkcija ir pieredzes apjēgšana, esamības un nebūtības izpratne un novērtēšana, savas nākotnes prognozēšana. Tāpēc intencionalitāte ļauj personībai mērķtiecīgi plānot uzvedību, veikt stratēģiju un taktiku atlasi, apzināties un izprast apkārtējo pasauli un savus pārdzīvojumus. Zinātnieks atzīmēja, ka intencionalitāte ne vienmēr ir līdz galam apzināta.

Intencionalitates realizāciju noteiktā veidā nosaka personības priekšstati par brīvību un likteni. Brīvība — gatavība pārmaiņām un iespēju tās veikt esamība. Turklāt zinātnieks izdala divus brīvības veidus: eksistenciālo un būtisko.

Eksistencionālā brīvība — personības darbības izvēles brīvība. Piemēram, brīvība izvēlēties ceļojumu pa pasauli, piedalīties vēlēšanās, preču izvēles brīvība utt.

Būtiskā brīvība ir iekšējā brīvība. Piemēram, vieninieka kamerā ieslodzītajam ir ierobežota eksistencionālā brīvība, bet «iekšējā», būtiskā brīvība ierobežota nevar būt. Būtiskā brīvība — tā ir esamības brīvība, un viennozīmīgas atkarības no eksistencionālās brīvības tai nav. Bet pilnīgas, neierobežotas brīvības nevar būt. Papildus sociāli tiesiskiem, subjektīviem, intencionāliem ierobežojumiem, pēc zinātnieka domām, brīvību ierobežo liktenis.

Liktenis — tas ir galamērķis, uz kuru mēs virzāmies. Cilvēka liktenis, pēc Meija domām, nav fatāls, bet veidojas no personības objektīviem raksturlielumiem — intelekta līmeņa, fiziskās veselības, dzimuma, ķermeņa izmēriem, dzīvesvietas mikrovides sociālajiem un kultūras faktoriem utt. Savukārt

145

Aleksejs Vorobjovs

cilvēkam, uz attieksmes pret esamību un nebūtību pamata, intencionalitātes, ir iespēja mainīt sava likteņa robežas. Tai pašā laikā pilnīgi izmainīt savu likteni cilvēks nevar— pārvarēt nāvējošu slimību, gūt pilnīgus panākumus darbā, izveidot attiecības ar mīļoto cilvēku utt.

Brīvība un liktenis ir savstarpēji saistīti — riskējot, izaicinot likteni, mēs paplašinām savu brīvību, bet pašu brīvību ierobežo mūsu liktenis.

Viss šis sarežģītais eksistences process var personībai radīt satraukumu un dažādas pakāpes un satura vainas apziņu.

Meijs definējis satraukumu kā tādu personības subjektīvo stāvokli, kurā saprot, ka viņas eksistence var tikt sagrauta vai viņas vērtības var tikt iznīcinātas.

Satraukums var būt normāls un neirotisks, konstruktīvs un destruktīvs.

Normāls satraukums rodas tad, kad trauksmi radošās briesmas tiek apzinātas kā pārvaramas. No otras puses, visas ar cilvēka attīstību saistītās izmaiņas un sociāli vēsturiskās pārmaiņas, kas adekvātas to īstenošanas iespējām, rada normālu, konstruktīvu satraukumu. Turklāt, ja draudi ir pārāk lieli, tad to radītais satraukums būs neirotisks, nereti — destruktīvs.

Acīm redzams, ka cilvēka satraukumu rada viņa paša šaubas par savām
iespējām. Bet ļoti bieži cilvēks pats nevērīgi izturas pret savam iespējām. Šajā
gadījumā viņam rodas vainas sajūta. Piemēram, labi audzināts cilvēks var               jļ

sarunāt rupjības citam cilvēkam. Viņš ir ignorējis savu iespēju — audzinātību. Pēc tam viņam var rasties vainas sajūta.

Meijs izdalīja trīs vainas tipus.

Pirmais — vainas sajūta, kas saistīta ar atsvešināšanos no dabas. Otro vainas tipu determinē daudzšķautņaino starppersonu attiecību realizācijas kļūdas. Trešais tips — vainas sajūta, kuras pamatā ir negatīva attieksme pret sevi, savu Es.

Līdzīgi satraukumam vainas sajūta var iespaidot cilvēka stāvokli kā destruktīvi, tā arī konstruktīvi. Augsts vainas sajūtas līmenis, tāpat kā neirotiskais satraukums, izraisa neirotiskus simptomus: depresiju, agresivitāti, seksuālu impotenci, noslēgtību, atsvešinātību, apātiju utt.

Visai nosacīti personības modeli saskaņā ar R. Meija eksistenciālo teoriju shematiski var attēlot šādi".

146

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

[ESAMĪBA PASAULĒ1         NEBŪTJBA    ļ

1      *       *

Pārdzīvojumi     ) (   Intencionalitāte   ) {  Brīviba, liktenis

		"      1      ^		^^
Attiecfbā pret vidi		Attiecībā pret cilvēkiem		Attiecībā pret sevi
i

Rūpes, mīlestība, griba

Satraukums, vaina

Neirotiskie simptomi:
• atsvešinātība,	Uzvedība
• tukšums,	Personības
• apātija.	veselība

39. zīm. Nosacīts personības modelis (pec R. Meija).

PERSONĪBAS TEORIJAS PSIHOANALĪTISKAJĀ ORIENTĀCIJĀ

Z. Freida klasiskā psihoanalīze par personību

Nenovērtējamu ieguldījumu zinātniskajos priekšstatos par personību devusi Z. Freida (S. Freud) (1856—1939) klasiskās psihoanalīzes teorija, kuras centrā ir personības satura problēma.

Personības būtības skrupuloza analīze darbā «Es un īd» ļāva Z. Freidam izdalīt tajā šādus komponentus: apzināto, pirmsapzināto, neapzināto un virs-Es (vai Es-ideālu).

147

Aleksejs Vorobjovs

Apzinātais, pec Z. Freida domam, ir ārējās vides uztveres akts, t. i., jutekliska uztvere, un «iekšējās uztveres» akts, kas atspoguļo «dvēseles aparāta» dziļākajos slāņos norisošos sajūtu un jūtu procesus.

Iedziļinoties «apzinātā» analīzē, Z. Freids secina, ka arējā uztvere nevar būt ilgstoši apzināta. Viņš apgalvo, ka «..tai (ārējai uztverei) ir raksturīgs tas, ka apzinātības stāvoklis ātri izzūd; apzinātais priekšstats pēc mirkļa pārstāj tāds būt...» (30; 426) Savukārt objekta atkārtotas uztveres gadījumā priekšstats par to tiek viegli apzināts. Kas notiek ar šo priekšstatu starpposmā, grūti teikt, jo tas ir neapzināts. Pārdomas par šo neapzināto posmu ļāva Z. Freidam ieviest «latentā neapzinātā» jēdzienu.

Latentais neapzinātais, pastāvot virknei nosacījumu, var viegli nonākt pie apzinātā. Latentais neapzinātais tika nosaukts par pirmsapzināto, kas norāda uz tā saikni ar apzināto. Šai sakarā Z. Freids nonāk pie secinājuma, ka ārējās uztveres rezultāti lielākoties lokalizējas personības psihes pirmsapzinātā daļā.

Kas notiek iekšējās uztveres procesā? Uz iekšējās uztveres pamata gūtie priekšstati vienmēr pakļauti pretspēku iedarbībai, kuri traucē to ievadīt apziņā.

Z. Freids dod šādu neapzinātā skaidrojumu: «Stāvokli, kurā tie atrodas līdz apzināšanai, mēs saucam par izstumšanu, bet spēku, kas rada izstumšanu un sekmē to,... — par pretestību.» (30; 426) Tātad neapzinātais ir uz iekšējās uztveres pamata gūto izstumto personības priekšstatu sistēma.

Z. Freids min divus neapzinātā veidus: latento un izstumto.

Latentais neapzinātais, pēc Z. Freida domām, var pats no sevis kļūt apzināts. Tāpēc viņš to definē kā pirmsapzināto, bet izstumtais neapzinātais patstāvīgi, bez psihoanalītiskas darbības nevar kļūt apzināts. Sakarā ar to, ka visa psihiskā darbība ir vienota, šo vienotību Z. Freids definē kā personības Es. «Šis Es ir saistīts ar apziņu, tā dominē pār darbības ierosmi, t. i., izlādē spriedzi ārpasaulē. Tā ir tā garīgā instance, kas kontrolē visus atsevišķos procesus, kas naktī iemieg un tomēr vada sapņu cenzūru,» — definē Z. Freids, uzsverot Es saikni ar apziņu, no vienas puses, un ar izstumšanu— no otras puses. (30; 427) Tātad Es izrāda pretestību mēģinājumam tuvoties izstumtajam, kas, bez šaubām, ļauj domāt par noteiktas daļas izstumtā neapzinātā esamību tajā. Z. Freids apgalvo, ka Es neapzinātā daļa nav pirmsapzinātais, jo apzināt tā saturu ir ļoti grūti. Iekšējā uztvere ļauj atspoguļot tos procesus, kuri noris pat psihes dziļākajos slāņos, kaut arī šī atspoguļošana ir ļoti vāji diferencēta un tiek apzināta «patikas — nepatikas» stāvokļos. Iekšējā atspoguļojuma rezultātu apzināšanās var notikt tikai gadījumā, ja tie saistīti ar jēdzieniskiem priekšstatiem. Tieši ar vārda palīdzību neapzinātie iekšējie procesi un domas kļūst par apzinātām, uztvertām.

148

^г ">•■■

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Z. Freids personības teorija ievieš jēdzienu Id. Pec zinātnieka domām, īd ir divas sastāvdaļas: izstumtais Es un apzinātais Es, t. i., apziņa. Id Z. Freids definē kā «..no uztveres sistēmas izejošu un pirmsapzinātā sākumā esošu būtību..», kas iespiežas «..tajās psihiskā jomās.., kuras ir neapzinātas». (30; 427)

Saskaņā ar viņa teoriju attiecības starp Es un īd ir «..līdzīgas jātniekam, kam jāsavalda zirga pārspēks, tikai ar to starpību, ka jātnieks to dara saviem spēkiem (īd), Es—pastarpinātiem spēkiem... Kā jātniekam, ja viņš negrib šķirties no zirga, bieži nākas vadīt to turp, kur tam gribas, tā ari Es pārvērš īd gribu darbībā, it kā tā būtu ari viņa personīgā griba.» Tādējādi īd, kur tā esamība pakļauta patikas principam, nedalāmi valda pār Es, kura saturu nodrošina ārējā pasaules uztvere un kurš pakļauts realitātes principam. Tādēļ ārējai uztverei attiecībā uz Es ir tāda pati nozīme kā iekšējai attiecībā uz īd. Šajā sakarā Es var dēvēt par «..prātu un apdomību, pretstatā īd, kas satur kaislības». (30; 439)

Nosakot Es un īd attiecības, Z. Freids veic sīku saspringtās un smalkās intelektuālās darbības satura psiholoģisko analīzi un norāda, ka intelektuālā darbība bieži vien var noritēt neapzināti un gala rezultātā novest pie insaita — atbildes uz grūtu jautājumu, kas nākusi it kā pati no sevis, miegā vai distancējoties laikā no tiešas intelektuālās darbības.

Analizējot personības tikumisko uzvedību, Z. Freids parāda, ka ir cilvēki, kam paškritika un gods ir neapzinātā sfērā, tomēr nodrošina viņiem savas svarīgākās rīcības saturu. Šī analīze ļauj zinātniekam secināt, ka neapzinātai vainas sajūtai ir svarīga loma personības tikumiskajā uzvedībā un bieži tā ir cēlonis neirozei, kā arī šķērslis sekmīgas šīs slimības ārstēšanas procesā.

Es saturs, pēc Z. Freida domām, ir saistīts tikai ar īd un ir tā sastāvdaļa. Z. Freids izdala vēl vienu Es instanci, kura diferencē £5 saturu, un to viņš dēvē par Es-ideālu vai virs-Es. Pēc zinātnieka domām, šī Es daļa ari nav cieši saistīta ar apziņu. Lai to apliecinātu, Z. Freids veic «pieķeršanās» objekta maiņas teorētisko analīzi, t. i., tā identifikācijas nomaiņu apziņā. Šo analīzi viņš veic, pamatojoties uz Es un īd savstarpējo attiecību likumsakarībām ontoģenēzē. Kā fragmentu, kas ļauj labāk saprast viņa pārdomu loģiku un nodrošina virs-Es satura izpratni, minēsim šādu piemēru. Z. Freids analizē bērna (zēna) identifikācijas procesu attiecībā pret tēvu un māti. Sākumā bērnam (zēnam) raksturīga objektīva pieķeršanās mātei. Savukārt, kā atzīmē Z. Freids, viņš arī ļoti agri identificējas ar tēvu. Tālāk Z. Freids parāda, ka šādas bipolāras bērna attiecības pastāv paralēli, «..kamēr seksuālo tieksmju pastiprināšanās pret māti un apzināšanās, ka tēvs ir šo tieksmju traucēklis, nerada Edipa kompleksu». (30; 439)

Apskatot psihiskā procesa mehānisma tālāko attīstību, zinātnieks parāda divus virzienus, kuros īd var\attīstīties Edipa kompleksa izzušanas gadījumā:

149

Aleksejs Vorobjovs

vai nu zēns var identificēties ar mati, vai var nostiprināties identifikācija ar tēvu. Pirmajā gadījumā zēna uzvedībā vērojamas sievietēm raksturīgās uzvedības iezīmes. Otrajā gadījumā, kurš jāuzskata par normālāku, līdz ar Edipa kompleksa izzušanu zēna raksturā un uzvedībā pastiprinās vīrišķīguma iezīmes. Reālajā psihiskajā attīstībā, kā apgalvo Z. Freids, parasti bērna attieksme pret abiem vecākiem ir ambivalenta. Šajā gadījumā būs vērojams vienots, bet polārs identifikācijas process gan attiecībā pret tēvu, gan māti. Līdz ar to identifikācija būs līdzīga rindai, kuras vienā galā būs pozitīvo attiecību komplekss ar tēvu, otrā galā— ar māti. Kura no pusēm būs vairāk izteikta, tā noteiks bērna dzimumu.

Tātad īd «nogulsnējas» tikai tas, ko ietver sevī tikai bipolārās identifikācijas saskaņotā daļa. Bipolārās identifikācijas nesaskaņotā daļa sāk noteikt virs-Es saturu. Tādēļ Es un virs-Es attiecības «..neizsmeļ prasība «tev jābūt tādam pašam (kā tēvs)», tās arī aizliedz: «Tāds (kā tēvs) tu nedrīksti būt, t. i., tu nedrīksti darīt visu to, ko dara tēvs; dažos gadījumos tā rīkoties drīkst vienīgi viņš.» (30; 437) Šai sakarā zinātnieks apgalvo, ka Es galvenokārt pārstāv ārpasauli, turpretī virs-Es pārstāv iekšējo pasauli vai īd.

Virs-Es saturā saglabājas vecāku— objektu— saturs, bet, jo spilgtāk izpaužas Edipa komplekss bērnā, jo spēcīgāk virs-Es novirza to reliģijas, izglītības, paražu un tradīciju ievērošanas autoritātes ietekmē. Līdz ar to virs-Es «valda» pār Es kā sirdsapziņa vai kā neapzināta vainas sajūta.

īd, Es un virs-Es savstarpējās sakarības Z. Freids izsaka šādi: «Tātad Es-ideāls ir Edipa kompleksa mantinieks un visvarenāko īd virzību un pašu svarīgāko tā libido likteņu noteicējs. Izvirzot šo ideālu, es spēšu iekļauties Edipa kompleksā un vienlaicīgi pakļauties īd.»

Identifikācijas procesa nesaskaņotība, trūkumi audzināšanā un socializācijas procesa īpatnības visbiežāk rada konfliktus starp Es un Es-ideālu un gala rezultātā atspoguļo cilvēka reālās un psihiskās dzīves pretrunas.

Personības komponentu un to mijiedarbības mehānismu analīze ļāva zinātniekam izveidot personības modeli. Publikācijā «Es un īd» viņš raksta: «Vēloties dot grafisku attēlu, var piebilst, ka Es neietver īd pilnīgi, bet nosedz to tik daudz, cik sistēma W veido tā virsmu, t. i., ir novietota attiecībā pret to apmēram tāpat, kā iedīgļa disks izvietots olā. Starp Es un īd nav krasas robežas, un Es apakšā saplūst ar īd.» (30; 436)

4i

..■//ii

150

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

 

Konflikta zona

Super-Es, Super-Ego, Kolektīvā bezapziņa

Bezapziņa, Id

Iznīcināšanas

40. zīm. Z. Freida personības modeļa shematisks

priekšstats.

Otrs svarīgs jautājums, ko klasiskas psihoanalīzes robežas risina Z. Freids, ir atbildes meklējumi uz jautājumu par personības aktivitāti noteicošo dzinējspēku saturu. Parasti šī jautājuma risinājuma stratēģiju nodrošina vispārēja principa meklējumi, kas arī tiek likts personības aktivitātes determinantu izpratnes pamatā. Savos zinātniskajos meklējumos Z. Freids šim apstāklim piešķir nozīmīgu lomu.

Savā darbā «Baudas principa tajā pusē» Z. Freids viennozīmīgi apgalvo, ka «..psihoanalītiskajā teorijā mēs nešauboties pieņemam atzinumu, ka psihisko procesu norisi automātiski regulē baudas princips (lustprinzip)...». (29; 382) Dziļa baudas principa satura analīze, pamatojoties uz G. Fehnera ieviestajiem (noturīguma, konstantā u. c.) principiem psihiskā darbā, ļauj Z. Freidam secināt, ka «..dvēselē ir spēcīga baudas principa dominantes tendence, kurai tomēr pretstatīti dažādi citi spēki vai apstākļi, un līdz ar to galaiznākums ne vienmēr atbilst baudas principam». Šai gadījumā baudas princips tiek pakļauts korekcijai un pat aizstāts ar realitātes principu, «..kurš, neatstājot galamērķi — baudas gūšanu —, atliek apmierinājuma iespēju un īslaicīgi pacieš neapmierinātību dotajā aplinkus ceļā uz baudu». (29; 390)

Ieviešot realitātes principa psihiskā aktivitātes regulācijā jēdzienu, Z. Freids atstāj baudas principam sākumbāzes, pirmcēlonisku būtību. Savukārt personības tieksmes ir tās «elementārdaļiņas», uz kuru pamata funkcionē baudas princips. Saskaņā ar Z. Freida formulējumu, tieksmes «..varētu definēt kā dzīvā organismā esošus centienus pēc kāda līdzšinējā stāvokļa atjaunošanas, kurš ārēju šķēršļu iespaidā bijis spiests dzīvu būtni atstāt». (29; 391)

151

Aleksejs Vorobjovs

Noskaidrojot tieksmju sistēmu personības neapzinātajā sfēra, zinātnieks nonāk pie atziņas, ka seksuālās tieksmes (libido) un tieksme pēc nāves ir personības tieksmju sfēras galvenās intences.

Z. Freida sāktos pētījumus personības satura un aktivitātes jomā vēlāk turpināja daudzi šīs orientācijas zinātnieki.

Personības teorija K. G. Junga analītiskajā psiholoģijā

Savas analītiskās psiholoģijas pamatā K. G. Jungs (1875—1961) arī liek personības modeli.

Junga psiholoģiskā sistēma tapa, balstoties uz klīniskā darba pieredzes apkopojumu, saistot to ar folkloras, mītu, pasaules tautu reliģiju satura analīzi.

Veidojot savu personības modeli, nosakot tās būtību un aktivitātes avotus, K. G. Jungs uzstājās pret Z. Freida viedokli par seksuālo tieksmju (libido) noteicošo lomu cilvēka psihiskajā dzīvē. Saglabājot šo jēdzienu, viņš tam deva jaunu saturu — traktēja to kā psihisku enerģiju, kur seksualitāte ir viena no izpausmes formām.

K. G. Jungs bija vienisprātis ar Z. Freidu, atzīstot, ka psihe dalās apziņā un neapzinātajā, turklāt akcentējot neapzinātā nozīmīgumu. K. G. Jungs izstrādāja mācību par divām neapzinātā sistēmām — personīgo un kolektīvo neapzināto. Personīgais neapzinātais ir psihes virsējais slānis, kuru veido ar individuālo pieredzi saistīts saturs: aizmirstas atmiņas, izstumti impulsi un vēlmes, aizmirsti traumatiski iespaidi un kompleksi. Personīgā neapzinātā saturs var izpausties sapņos, fantāzijās, un to var pētīt asociatīvā eksperimentā.

Par svarīgāko personības saturā K. G. Jungs uzskatīja kolektīvo neapzināto. Pēc zinātnieka domām, tas ietver nacionālos, rasu un vispārcilvēciskos ticējumus, mītus, aizspriedumus, kā arī daļu mantojuma, ko cilvēks saņēmis no dzīvniekiem. Pēc Junga domām, kolektīvais neapzinātais ir cilvēka superpersoniskā un virsin-dividuālā pieredze, kura nav atkarīga no attīstības un apziņas, tā ir viņa senākā psihe. Par kolektīvā neapzinātā eksistences formu atzīstami instinkti un arhetipi. Instinkts nosaka personības specifisko uzvedību, bet arhetipi izpaužas apzinātā psihiskā saturā, tēlos un simbolos, personības psihopatoloģiskajā pieredzē. Psihopatologiskajā slimnieku pieredzē Jungs atzīmēja zināmu fantāziju satura kopību un vienādu secību to maiņā. Šo tēlu un fantāziju saturā zinātnieks saskatīja analoģijas ar dažādu tautu mītos un reliģijās esošajiem tēliem. Šie dati ļāva viņam interpretēt neapzinātā darbību kā cilvēka smadzeņu struktūrā bezgalīgi atkārtojošos iepriekšējo paaudžu pieredzes atspoguļojuma rezultātu.

152

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Aprakstot konkrētas arhetipu figūras — Personu (jeb Masku), Enu, Animu (Animuss), Gudro Sirmgalvi, Patību, K. G. Jungs mēģināja veidot personības diametrisku modeli. Aprakstītās figūras bija kā simboli noteiktām neapzinātās psihes tendencēm. Piemēram, Persona — simbolisks priekšstats par personības visvirspusējāko pusi, kas izpaužas cilvēka mijattiecībās ar citiem, bet neparāda personības īsto seju. Visdrīzāk tā ir maska, zem kuras slēpjas personības būtība. Ēna simbolizē personības negatīvo saturu: amorālu, asociālu īpašību summu, ar ko personība nevēlas saskarties. Gudrais Sirmgalvis cenšas saskaņot personības aktivitātes satura vienību, ko nodrošina Ēna un Patība. Visas šīs figūras ir kā personības līmeņi no Personas līdz Patībai, kura veido personības centru. Šo līmeņu veidošanos K. G. Jungs nosauca par «individualizāciju». «Individualizācija,» raksta K. G. Jungs, «ir atsevišķu īpatņu veidošanās un nošķiršanās process, kategoriski runājot, no kopības un kolektīvās psiholoģijas atšķirīgas būtnes kā psiholoģiskā indivīda attīstība. Tādēļ individualizācija ir diferenciācijas process, kura mērķis ir individualitātes attīstība.» Tādējādi «individualizācijas» pamatsaturs ir personības veidošanās visā tās neatkārtojamībā un vienībā, bet noteicošais faktors — apzinātā un neapzinātā autonomijas un to starpā esošā konflikta likvidēšana. «Individualizāciju» veic pats cilvēks vai arī ar psihoterapeita palīdzību analītiskās procedūras gaitā, jo šis process un tā saturs jau sākotnēji «ielikts» cilvēka neapzinātajā sfērā.

Nosacīti K. G. Junga personības satura modeli var ilustrēt šādi:

 

Apziņa Individuālais neapzinātais

Ēna       \

/ Animu ļ Animus \
Jf-VGudrais SirmgalvisA
—j          Esība          Д

41. zim. K. Junga personības satura modeļa nosacīta ilustrācija.

153

Aleksejs Vorobjovs

Personības teorija A. Adlera individuālpsiholoģijā

Savā individuālpsiholoģijā A. Ādlers (1870—1937), tāpat kā Z. Freids, atzīst psihes apzināto un neapzināto pusi, bet noraida libido kā galveno intenci (lat. intento — tieksme), kas rada starp tām konfliktu. Svarīgākā neapzinātā intence, pēc A. Adlera domām, ir neapzināta tieksme pēc pārākuma, pilnības un kopības ar citiem sajūtas. Reāla sevis un sava sociālā stāvokļa novērtēšana visbiežāk nonāk pretrunā ar šīm neapzinātajām tieksmēm, jo personības pilnības sasniegšana ir gandrīz neiespējama. Līdz ar to kā kompensācija personībai sāk attīstīties nepilnvērffbas sajūta. Šī sajūta nav savu defektu apzināšanās pasīvs pārdzīvojums. Tā kļūst par svarīgu avotu neapzināta, uz pilnības sasniegšanu vērsta mērķa izvirzīšanai. Šis visiem kopīgais mērķis katrai atsevišķai personībai iegūst savu specifiku, individuālu virzību. Tā rodas 4—5 gadu vecumā un neapzināti nosaka to viengabalaino individuālo personisko struktūru, kuru A. Ādlers nosaucis par «dzīves stilu». Kas ir «dzīves stils»? Tā saturu var izskaidrot ar vienkāršu piemēru.

Iedomāsimies jaunieti, kurš nolēmis kļūt pārāks pār citiem savu intelektuālo iespēju paaugstināšanas ceļā. No A. Adlera teorijas izriet, ka šī jaunieša dzīves stils būs «sēdošs dzīvesveids», t. i., grāmatu lasīšana, avotu studēšana, pārdomas u. с Savukārt, piemēram, ja cits jaunietis centīsies kļūt pārāks pār citiem, realizējoties sportā, viņa dzīves stils izpaudīsies pastāvīgos fiziskos vingrinājumos, treniņos, paaugstinātā fiziskā aktivitātē.

A. Ādlers, apgalvojot, ka katram cilvēkam piemīt savs neatkārtojams dzīves stils, tomēr mēģina cilvēku «dzīves stilus» nosacīti tipizēt.

Viņš izdala 4 dzīves stilu tipus. Tipoloģijas pamatā ir divi kritēriji: cilvēka «aktivitātes pakāpe» un «sociālā interese». Personības brieduma pamatrādītājs ir sociālā interese, kas var būt robežās no «empātijas jūtas pret visiem cilvēkiem» (nobriedušas personības gadījumā) līdz pat šauri «egoistiskai interesei». Shematiski dzīves stilu tipoloģiju var attēlot šādi:

dzīves stilu tipi

Vadošais tips

Ņemošais tips

Izvairīgais tips

Sociāli lietderīgais tips

Vadošā tipa cilvēki ir pašpārliecināti, aktīvi, mērķtiecīgi cilvēki ar spilgti izteiktu pārākuma apziņu, kas jebkuras viņu ceļā uz mērķi esošas grūtības pārvar naidīgā, bezkompromisa, antisociālā manierē.

154

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Ņemošais tips — tie ir cilvēki, kuri cenšas vairumu savu vajadzību apmierināt uz citu rēķina. Ja dažiem no viņiem aktivitātes pakāpe ir augsta, tas var izprovocēt pat agresīvi vardarbīgu uzvedības formu izpausmi; ja zema — apkārtējiem viņi lielas nepatikšanas nesagādā.

Izvairīgā tipa cilvēkiem raksturīgā uzvedība Jauj viņiem izvairīties no visām neveiksmēm un problēmām. Viņiem ir zema sociālā interese, bet sociālā aktivitāte paaugstinās, tikai izvairoties no problēmām.

Sociāli lietderīgais tips — nobriedis cilvēka tips ar augstu sociālo interešu līmeni un aktivitātes pakāpi. Šie cilvēki aktīvi un rezultatīvi strādā, prot draudzēties, un viņiem ir daudz draugu, viņi mīl un paši tiek mīlēti, prot dot labumu citiem cilvēkiem.

Dzīves stila pamati veidojas 4—5 gadu vecumā. To veidošanos iespaido radošās spējas, paša cilvēka radošais Es, audzināšanas procesa organizācija ģimenē, pati bērna dzimšanas kārtība ģimenē.

Pēc A. Ādlera domām, katram bērnam ir iedzimtas unikālas ģenētiskas iespējas. Mijiedarbībā ar sociālās vides īpatnībām, kur svarīga vieta ir paša cilvēka radošajai aktivitātei, viņā veidojas individuālais stils.

Svarīgu nozīmi dzīves stila veidošanā Ādlers piešķir bērna audzināšanas kārtībai un viņa pozīcijai ģimenē.

Pirmdzimtā pozīcija ģimenē vienmēr būs egocentriska, atzīmē A. Ādlers. Tāpēc pirmdzimtais saņem uzmanības maksimumu. Viņa dzīves stila pamatos tiks likta atkarība un egocentrisms, bet turpmākajā dzīvē nereti cilvēks nevarēs saņemt no apkārtējiem maksimumu uzmanības. Kopš bērnības izveidojusies ievirze uztvert sevi kā vienīgo noved pie konflikta, kura rezultātā attīstās nepilnvērtības sajūta, kas turpmāk producē viņa dzīves stilu. Tas var izpausties grūtībās kontaktu nodibināšanā ar cilvēkiem, kā izvairīšanās no grūtībām, noslēgtība.

Gadījumos, kad otra bērna piedzimšanas dēļ ģimenē pirmdzimtais zaudē savu egocentrēto pozīciju, viņš caur konfliktu sāk «radināt sevi izolācijai». Uz šī pamata veidojas «izdzīvošanas vienatnē» stratēģija. Šis stratēģijas rezultātā izveidosies tāds dzīves stils, kurš pieaugušam cilvēkam izpaudīsies konservatīvismā, varaskārē, līderībā.

Vidējā bērna pozīcija manāmi atšķiras no pirmā bērna pozīcijas. Šai gadījumā vecākais brālis vai māsa pašos pirmsākumos kļūst par atdarināšanas etalonu, kas savukārt nodrošina sacensību. Līdz ar to pakāpeniski veidojas dzīves stils, kas bērnam izpaužas tieksmē pierādīt, ka viņš nav sliktāks par brāli vai māsu. Bet, lai gūtu pārākumu, viņam jāorientējas uz augstiem mērķiem, kuru sasniegšanā nereti jācieš neveiksmes. Līdz ar to pieauguša cilvēka dzīves stilā dominēs sacensība un godkāre.

155

Aleksejs Vorobjovs

 

Ģimenes pēdējais bērns, pēc A. Adlera domam, atrodas «unikāla stāvokli». Pirmkārt, viņš vienmēr ir pieaugušo un savu brāļu un māsu uzmanības lokā, otrkārt, izmantojot savu brāļu un māsu rotaļlietas un priekšmetus, viņš vienmēr izjūt nepilnvērtības un atkarības sajūtu. Vienlaikus viņā attīstās pārākuma zona pār saviem vecākajiem brāļiem un māsām. Visbiežāk tas ir nosacījums, ka vēlāk viņš kļūst labākais mūziķis, labākais students, labākais speciālists. Savukārt konflikts starp nepilnvērtības un atkarības sajūtām, no vienas puses, un pārākuma realizācijas iespējas augsto līmeni — no otras, var nodrošināt jau pieaugušam cilvēkam revolucionāra dzīves stilu. īsumā raksturoto A. Ādlera personības modeli nosacīti

var attēlot šādi:                                               ^4Zzīm- ^{Personības modelis A}-^Adlera

individuālpsiholoģijā.

Personības teorija Ē. Fromma humānistiskajā psihoanalīzē

Savus psihoanalītiskos pamatprincipus Ё. Fromms (1900—1980) interpretē, vadoties no humānistiskās filozofijas pamatprincipiem, ko viņš izmanto personības teorijas veidošanā. Viņš dziļi analizē tās personības apkārtnes sociālās likumsakarības, kuras visiedarbīgāk nodrošina tai satura arhitektūru. Tāpēc viņa pētījumos svarīgu vietu ieņem personības attīstības atkarība no megasistēmas, t. i., valsts ietekmes uz personības attīstības īpatnībām, izpēte. Viņa ieviestais jēdziens «veselīgs patēriņš» atklāj personības «veselīgu vajadzību» sistēmas saturu atkarībā no sabiedrības dzīves ekonomisko, pārvaldes, informatīvo u. с organizācijas veidu ievērošanas. «Mans uzskats ir šāds: psihoanalīze ir jāsaista ar sabiedrības sociālās struktūras stingru zinātnisku analīzi,» tā savu viedokli pauž Ē. Fromms. Tāpēc viņa izveidotajā personības modelī apvienojas kā uz iekšējo neapzināto saturu orientēti psihoanalīzes elementi, tā arī personības interplānu — sociālā rakstura tipu — noteicoši elementi.

156

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Katra atsevišķa cilvēka sociālais raksturs atšķiras no individuāla rakstura ar to, ka tas piemīt veselai ļaužu grupai un, cilvēkiem to neapzinoties, nosaka viņu tipisko uzvedību.

Ē. Fromms izdala 5 sociālā rakstura tipus:

•       receptīvo;

•       ekspluatējošo;

•       uzkrājošo;

•       tirgus;

•       produktīvo.

Recepfīvā tipa pārstāvjiem raksturīga pārliecība, ka visa labā avots nav viņos pašos. Šiem cilvēkiem raksturīga atkarīgas, pasīvas, paļāvīgas, sentimentālas uzvedības izpausme.

Ekspluatējošais tips izpaužas aktīvā uzvedībā, kas virzīta uz visa sev lolotā iegūšanu un piesavināšanu. Šā tipa cilvēkiem piemīt šādas tipiskas uzvedības formas: agresivitāte, egocentrisms, augstprātība, impulsivitāte, ticība sev, augsta pašcieņa.

Uzkrājošais tips izpaužas paaugstinātā materiālo vērtību, varas un mīlestības uzkrāšanas tieksmē. Šo cilvēku uzvedībā izpaužas šādas īpašības: aizdomīgums, ietiepība, apdomība, savaldīgums.

Tirgus tips izpaužas pārliecībā, ka jebkurš cilvēks ir prece, kura jādemonstrē, jāreklamē un jāmaina. Aprakstot šā rakstura tipa pamatiezīmes, Ē. Fromms atzīmē, ka tās ir atklātība, zinātkāre, var būt devība, bet arī bezdarbība, netaktiskums, līdzekļu neizvēlība un garīgs tukšums.

Analizējot un prognozējot mūsdienu sabiedrības sociāli psiholoģiskās tendences, Ē. Fromms izvirza hipotēzi, ka no «..psiholoģiskas un ekonomiskas katastrofas mūs var glābt tikai krasas cilvēka rakstura izmaiņas..», ar to domājot rakstura mērķtiecīgu izmaiņu nepieciešamību. Viņš uzskata, ka personības sociālo raksturu var izmainīt pie šādiem nosacījumiem:

1.  Mēs ciešam un apzināmies to.

2.     Mēs saprotam, kādi ir mūsu ciešanu cēloņi.

3.           Mēs zinām, ka ir ceļš, kurš ved uz atbrīvošanos no šīm ciešanām.

4.           Mēs apzināmies, ka, lai atbrīvotos no mūsu ciešanām, mums jāseko
noteiktām normām un jāizmaina esošais dzīves veids.

Tikai ievērojot šos nosacījumus, cilvēkiem var veidoties produktīvā tipa raksturs, kurš var izpausties šādās īpašībās: neatkarībā, godīgumā, līdzsvarotībā, kreativitātē, īstā darba, dabas un cilvēku mīlestībā.

Ē. Fromma teorētiskajos darbos nozīmīgu vietu ieņem personības būtības un satura analīze.

Sākumtēze ir atzinums, ka personības eksistence kvalitatīvi atšķiras no dzīvnieku eksistences. Cilvēka eksistēšana sākas tad, kad darbības nefiksēšana

157

Aleksejs Vorobjovs

ar instruktiem sasniedz noteiktu pakāpi, kad adaptācija dabā zaudē savu piespiedu raksturu, kad darbības veids vairs netiek fiksēts ar iedzimtības dotu mehānismu. Citiem vārdiem, cilvēka eksistence un cilvēka brīvība ir jau sākotnēji neatdalāmas. Brīvība šajā gadījumā ir jāsaprot nevis pozitīvā nozīmē — «brīvība priekš», bet gan negatīvā — «brīvība no» un tieši «brīvība no darbības instinktīvas nosacītības». Šī cilvēka eksistences īpatnība, kad pārtrūkst dabiskas, instinktīvas saiknes ar dabu, kad primārā harmonija starp cilvēku un dabu ir iznīcināta, izvirza cilvēkam uzdevumu rast jaunus ceļus, lai pielāgotos tai. Instinkta noteiktas darbības vietā cilvēkam visas iespējas jāapsver prātā, viņš sāk domāt. Viņš maina savu attieksmi pret dabu no vienkāršas, pasīvas adaptācijas uz aktīvu adaptāciju: viņš rada, viņš izgudro ierīces un kļūst par dabas saimnieku, arvien vairāk no tās attālinoties, viņam rodas neskaidras zināšanas par sevi vai drīzāk par savu grupu kā par kaut ko atšķirīgu no dabas. Viņam nāk prātā, ka viņa liktenis ir traģisks — būt par dabas sastāvdaļu un, neraugoties uz to, pārspēt to.

Tā kā personība paliek saistīta ar dabu, «brīvība no» sekmē sevis kā no dabas un citiem cilvēkiem attālinātas būtnes apzināšanās veidošanos. Personība sāk just vientulību, bažas, bezcerību, briesmas, savu bezspēcību un niecību. Šo procesu Ē. Fromms parāda šādi: «No vienas puses, tas ir spēka un integrācijas, pārspēka pār dabu procesa pieaugums, cilvēka prāta spēka, vienotības ar citiem cilvēciskiem radījumiem pieaugums, bet, no otras puses, šis individualizācijas pieaugums nozīmē izolācijas, briesmu pastiprināšanos un galarezultātā — šaubu, kas skar cilvēka nozīmi Visumā, cilvēka jēgu un līdz ar to sevis kā indivīda nevarības un bezspēcības pieaugošās sajūtas pastiprināšanos.»

Ē. Fromms saskata divus veidus, kā uzvarēt neizturamu vientulību un bezspēcību. Viens — aktīva, patstāvīga, brīvprātīga, uz apzinātiem motīviem balstīta darbība, tās sekas — tiek sasniegta vienotība ar cilvēkiem, dabu un sevi. Šīs darbības rezultātā cilvēks no jauna savienojas ar pasauli, bet ne vairs ar primārām, instinktīvām saiknēm, bet gan sekundārām, kuras nodrošina viņam brīvību un neatkarību. Taču nereti sociālie apstākli neļauj cilvēkam iet šo attīstības ceļu, tāpēc viņš biežāk izvēlas citu, mazāk produktīvu ceļu, kā veidot saiknes ar pasauli. Šo veidu nosaka darbība, kuru izraisa neapzināta tās motivācija un kura slēpj īstos personības motīvus. Šajā gadījumā aktivitātes psiholoģiskos mehānismus Ē. Fromms nosauc par bēgšanas mehānismiem. Šie mehānismi izpaužas uzvedības tipiskuma tendencēs un sociālā rakstura iezīmēs. Šajā sakarā Ё. Fromms izdala trīs uzvedības formas: autoritārismu, destruktīvismu, konformismu. Tā kā šīs uzvedības formas nosaka neapzināti motīvi, tie neļauj personībai pilnīgi atbrīvoties no vientulības un bezspēcības

158

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

43. zīm. Ē. Fromma personības satura shematisks priekšstats.

bažām. Šī uzvedība tikai nedaudz mīkstina tās, kļūstot līdz ar to par sava veida aizsardzības mehānismu. No otras puses, svarīgu vietu personības saturā Ē. Fromms ierāda cilvēka produktīvai loģiskai domāšanai, kuras iespējamais rezultāts — produktīva mīlestība pret visu dzīvo uz Zemes. Produktīva mīlestība raksturo cilvēka sociālā rakstura brieduma un veseluma pakāpi. Shematiski sistematizēt Ē. Fromma personības satura teorētiskās atziņas var šādi (skat. zīm.).

K. Hornejas personības sociokulturālā teorija

Vācu — amerikāņu psihoanalītiķe Karena Horneja (К. Ногпеу) (1885— 1952) veica nozīmīgu klasiskās psihoanalīzes revīziju.

Galvenās klasiskās psihoanalīzes atziņas, kurām K. Horneja nepiekrita, bija šādas.

Pirmkārt, viņa uzstājās pret «libido» teorijas attiecināšanu uz sievietes neapzinātā dabas izpratni. (Z. Freids pieņēma, ka sievietes «libido» dabu nosaka «skaudība pret vīrieša penis».)

Otrkārt, praktiskā pieredze parādīja, ka psihiskās novirzes, neirozes ir cilvēka dzīves sociālo, kultūras un starppersonu īpatnību nosacītas. Tāpēc K. Horneja izvirza galveno pieņēmumu par personības starppersonu attiecību un tās psihiskās veselības dominējošo lomu.

No otras puses, viņa bez iebildumiem atzīst fatālo bērnības pārdzīvojumu ietekmi uz pieauguša cilvēka personības satura un funkcionēšanas īpatnībām. Tiek izdalītas divas vajadzības bērna vecumā— apmierinājuma un drošības vajadzība. Pēdējai K. Horneja piešķir vadošo lomu personības saturā.

Apmierinājuma vajadzība — tā ir visa fizisko un fizioloģisko vajadzību gamma. Drošības vajadzība izpaužas virknē citu motīvu— būt mīlētam, nozīmīgam, aizsargātam.

159

Aleksejs Vorobjovs

Ja ģimenē bērns negūst pilnīgu drošības vajadzības apmierinājumu, viņam rodas noturīga personiska ievirze — bazālais satraukums — intensīva, nedalāma, visaptveroša neaizsargātības sajūta. Bazālā satraukuma rašanās bērnības periodā ir noturīgu neirožu veidošanās cēlonis pieaugušajos.

Izstrādājot bērnu psihoanalīzes saturu, K. Horneja analizē aizsardzības stratēģijas, kuras izmanto bērni, lai izvairītos no bazālā satraukuma pastiprināšanās. Šīs bērna aizsargstratēģijas viņa nosauc par neirotiskām vajadzībām, kuras, pēc K. Hornejas domām, var būt desmit. Izveidojušās bērnībā, tās nosaka visu cilvēka dzīves motivāciju. Turklāt, ja cilvēks ir psihiski vesels, viņš atkarībā no sociālās situācijas prasībām elastīgi izmanto vienu no desmit neirotiskajām vajadzībām. Neirotiķiem parasti raksturīga rigiditāte šo vajadzību izmantošanā. Viņi orientējas uz vienu no tām visās dzīves situācijās. Kā norāda K. Horneja, neirotiķis, kā galveno vajadzību izvēlējies mīlestības un atzinības vajadzību, centīsies to realizēt draugu un ienaidnieku vidū «no darba devēja līdz skursteņslauķim». Ja neizdosies šo vajadzību apmierināt dažādās sociālās situācijās, pastiprināsies neirotiķa vēlme to apmierināt vēl un vēl, līdz ar to vēl vairāk pastiprināsies neirozes pakāpe.

Kāds ir K. Hornejas aprakstīto personības neirotisko vajadzību sastāvs?

Tās ir: mīlestības un atzinības, vadošā partnera, kontroles un ierobežojumu, varas, citu ekspluatācijas, sabiedriskās atzinības, sevis apjūsmošanas, godkāres, pašapmierinātības un neatkarības, nevainojamības un neapstrīdamības vajadzība.

Savos tālākajos pētījumos K. Horneja izzināja starppersonu attiecību realizācijas īpatnību un cilvēka dominējošo neirotisko vajadzību savstarpējo saikni. Šī darba rezultātā radās noteikta starppersonu attiecību optimizācijas stratēģiju topoloģija atkarībā no neirotisko vajadzību grupas dominēšanas. K. Horneja izdalīja trīs (no 10) dominējošo vajadzību grupas un ar tām saistītās trīs orientēšanās grupas starppersonu attiecībās. Nosacīti šo klasifikāciju var attēlot shēmā.