Bezmaksas referāti skolai: SOCIĀLĀ psiholoģija 6

Bezmaksas referāti skolai

SOCIĀLĀ psiholoģija 6

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

$jļķxālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Ekstrapunitīvā reakcija augsta agresijas verbālās vai neverbālas ārējās izpausmes pakāpē ir vērsta pret apkārtējo vidi.

A	V, a A V, a —•/ S \*— V	-0
A Ekstrapunitīvā	f V, a Intropunitīvā	Impunitīvā
22. zīm.	Uzvedības reakcijas	virzība.

Intropunifīvo reakciju raksturo virzība uz sevi ar vainas vai atbildības uzņemšanos par radušos frustratīvo situāciju un tās labošanu.

Impunitīvajai reakcijai raksturīga frustratīvās situācijas kā nenozīmīgas un neizbēgamas situācijas atzīšana, bet neviens tajā netiek vainots. Shematiski to var ilustrēt šādi (skat. zīm.). Līdzās reakcijas virzībai reakcijas iedala arī pēc to tipa. S. Rozencveigs izdala trīs reakciju tipus: šķēršļdominanto, pašaizsargājošo un konstruktīvo (vai vajadzībuzstājīgo).

Šķēršļdominaiitā tipa personības agresijas reakcija būs virzīta uz frustratoru neatkarīgi no tā, vai frastrators ir labvēlīgs, nelabvēlīgs vai neitrāls.

Pašaizsargajoša tipa personības agresija izpaudīsies dažādās uz sava Es aizsardzību virzītās uzvedības formās. Tās var izpausties kā nosodījums, savas vainas atzīšana vai noliegšana, izvairīšanās no pārmetumiem un nopēluma u. с

Konstruktīvā tipa personības agresija izpaudīsies frustratīvās situācijas aktīvā risinājumā, palīdzības meklējumos vai arī atziņā, ka laiks un notikumi situāciju atrisinās.

i	\ »	и	) и	X
Sķēršļdominantais Pašaizsargājošais tips tips				Konstruktīvais tips
23. zīm.	Reakcijas	virzība	(pēc	■S. Rozencveiga).

Reakciju tipus nosacīti ilustrēsim šādi (skat. zīm.).

Katrai personībai būs individuāls virzības, tipa un uzvedības savienojumu salikums dažādās ar mērķa sasniegšanas grūtībām saistītās situācijās.

101

Aleksejs Vorobjovs

PERSONĪBAS TEORIJA KOGNITĪVAJĀ PIEEJĀ

Šajā pieejā personības saturs tiek aplūkots kā personības psihiskā darbība, kā izziņas process un rezultāts. Šīs pieejas teorētiskie avoti ir ģeštaltpsiholoģija, K. Levina lauka teorija un daļēji V. Šterna ĢV. Stern) personanalītiskā teorija.

No ģeštaltpsiholoģijas aizgūta pamatnostādne, ka cilvēka apziņa ir visas viņa aktivitātes svarīgākā determinants Tika nostiprināta un izmantota konkrēta ģeštaltpsiholoģijas nostādne — tēla kā apziņas veselumveidojuma ideja. Par sociālo objektu atspoguļošanas galveno mehānismu tika ņemta Dž. Brunera (J. Brunei) ieviestā sociālā uztvere un uz tās pamata veidots savs citas personības vai grupas kopvesels tēls. Sava citu, starppersonu attiecību grupā u. с sociālo tēlu veidošanās procesu analīzē tika izmantoti ģeštaltpsiholoģija izstrādātie likumi. Sociālos fenomenus sāka analizēt no «kontrastu likuma», «labo figūru» likuma, kopveseluma u. с pozīcijām. Šos likumus jaunā sociālā kontekstā sāka izmantot cilvēku, dažādu sociālo grupu savstarpējās uztveres specifikas izpētē.

Otrs kognitīvās orientācijas personības izpētes teorētiskais avots ir K. Levina lauka teorija. Neskatoties uz to, ka K. Levins bija ģeštaltpsiholoģijas piekritējs, lauka teorijā izstrādātie jaunie, raksturīgie akcenti kļūst sevišķi nozīmīgi sociālajā psiholoģijā.

K. Levina personības lauka teorija

Svarīgākā nostādne ir personības un vides mijiedarbības ideja. Šāda problēmas izpratne ļāva zinātniekam un viņa sekotājiem organizēt ne tikai perceptīvo struktūru, personības tēlu, bet arī motīvu un uzvedības izpēti. Tas deva iespēju personības izpratni novirzīt no tīri kognitīviem veidojumiem reālās uzvedības jomā.

Visa personības reālā uzvedība izvēršas laukā. Turklāt lauka jēdzienam ir divējāda izpratne — tas, ko personība uztver, un tā struktūra, kur atbilstoši uztverei viņas uzvedība noris.

Personības interpersonālās izpratnes akcentēšana radīja tās sociālo uzvedību noteicošo motīvu izpētes nepieciešamību. Līdz ar to šīs orientācijas sociālās psiholoģijas pētījumos svarīgu vietu ieņēma K. Levina izstrādātie pamatjēdzieni: dzīves telpa, reģioni un robežas, lokomocijas, pagaidu perspektīva, valentitāte.

Dzīves telpa ir personības un grupu teoriju veidošanas pamatjēdziens. Dzīves telpu K. Levins formulēja kā visu reālo un nereālo, bijušo un nākamo notikumu kopu, kas kādā momentā atrodas cilvēka psihiskajā telpā. Šo jēdzienu

102

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

K. Levins ieviesa 1929. gada savos referātos 9. starptautiskajā psihologu kongresā ASV. Šī lauka ilustrācija kļuva par visu tā laika vadošo psihologu īpašumu.

24. zim. K. Levina dzīves telpas nosacīts priekšstats.

Dzīves telpa ir piepildīta ar mērķiem, gaidām, visu ārējo objektu tēliem, šķēršļiem mērķa sasniegšanas ceļāutt. Pēc zinātnieka domām, personības uzvedību nosaka tās

""" .... * ~~" ~ dzīves telpas saturs dotajā momentā.

Dzīves telpai ir neviendabīga struktūra. Tā sastāv no pēc sava nozīmīguma dažādiem norobežotiem reģioniem. Un, jo tuvāk personības Es reģions atrodas, jo lielāku iespaidu uz personības uzvedību tas atstāj, jo lielāka spriedze ir starp tiem.

Visus sakarus starp reģioniem, pēc zinātnieka domām, veic lokomocija (lat. locija — vieta + moto — kustība). Lokomocija ir saskaņotu kustību kopums. (Piemēram, viens no lokomocijas veidiem ir iešana, kur saskaņoti darbojas cilvēka skelets un daudzi muskuļi.) K. Levins uzskatīja, ka lokomocijas ir arī cilvēka psihiskajā laukā. Galvenā lokomociju funkcija ir spriedzes regulēšana starp dažādiem personības dzīves telpas reģioniem. Piemēram, tuva cilvēka zaudējums paaugstinās spriedzi tajā reģionā, kurā atradās viņa tēls. Līdz ar to tiks traucēts viss personības dzīves telpas saturs. Bet uz lokomociju pamata cilvēks var regulēt spriedzi citos reģionos, līdz ar to pazeminot visas dzīves telpas spriedzi.

Dzīves telpas izveidē subjektīvi svarīga loma ir laikam. Tāpēc zinātnieks izdalīja psiholoģiskā laika vienības, tās ir — pagātne, tagadne un nākotne. Personības psiholoģiskais lauks veidojas hronoloģiski, un svarīgu vietu tajā ieņem cilvēka pagātnes priekšstats un nākotnes prognoze. Bet, neskatoties uz hronoloģisko laika starpību, visas psiholoģiskā lauka daļas cilvēks pārdzīvo vienlaicīgi, kā konkrētajā brīdī esošas, un tās vienādā mērā nosaka cilvēka uzvedību. Tāpēc laika perspektīvu zinātnieks definēja kā pagātnes, tagadnes un nākotnes (kā vienības) savstarpējo sakaru un savstarpējās nosacītības fenomenu personības apziņā un uzvedībā dotajā momentā.

Cenšoties iedziļināties un aprakstīt personības uzvedību noteicošos mehānismus, K. Levins ievieš vēl vienu jēdzienu — lauka valentitāte (lat. valenta — spēks). Pēc zinātnieka domām, visiem dzīves telpas reģioniem ir dažāda vērtība. Nozīmīgajiem reģioniem ir pozitīva valentitāte, atbaidošajiem reģioniem — negatīva valentitāte. K. Levins atzīmēja, ka var būt arī neitrāla valentitāte. Piemēram, izsalkušam cilvēkam kotlete un tās tēls radīs pozitīvu valentitāti un nodrošinās noteiktu uzvedību. Ja cilvēks ir paēdis, attieksme pret kotleti būs neitrāla, bet, ja pārēdies — kotletes tēls izsauks negatīvu valentitāti.

103

Aleksejs Vorobjovs

Dažādu polu valentitāte var radīt speķa un virzības ziņā dažādu spriedzi starp cilvēka psihiskā lauka dažādiem punktiem un reģioniem. Līdz ar to tiks izraisīts iekšējais konflikts.

K. Levins izdalīja trīs personības iekšējā konflikta veidus:

• konflikts var rasties, ja cilvēks atrodas starp divām pozitīvām
valentitātēm. Piemēram, viņam jāizvēlas viens no diviem vienlīdz
patīkamiem un vērtīgiem objektiem;

• konflikts rodas vienlaicīgi pozitīvu un negatīvu valentitāti saturoša
objekta vai situācijas izvēles gadījumos. Piemēram, «gan gribas,
gan bail»;

• uz negatīvām valentitātēm radies konflikts. Piemēram, ja cilvēkam
jāizdara izvēle starp ļoti nepatīkama darba veikšanu vai sodu šī
darba neizpildīšanas gadījumā.

Lai izprastu personības aktivitātes virzību (tās lokomociju) «dzīves telpā», Levins ievieš šādu atzinumu. Viņš apgalvo, ka situācijas pozitīva valentitāte nodrošina personības virzību uz noteiktiem sociālā lauka spēka rajoniem, negatīva — pretējā virzienā. Tas nozīmē, ka tiek akcentēts personības receptīvo procesu, motivācijas un mērķtiecīgas uzvedības nozīmīgums.

Galvenais jēdziens, kurš apvieno visas kognitīvās teorijas vienotā virzienā, ir «kognitīvās organizācijas» vai «kognitīvās struktūras» jēdziens.

Kognitīvās struktūras pamatelementi, pēc L. Festingera domām, ir jebkādas zināšanas, uzskati, pārliecība par sevi un apkārtējiem cilvēkiem un priekšmetiem. Taču, kā apgalvo daži zinātnieki (Č. Osguds (Ch. E. Osgood), Dž. Bruners (J. Bruner) u. c), jebkuras personības «kognitīvās struktūras» kodols ir ne tikai pašas zināšanas, bet to nozīme personībai.

Teoriju loks, kurās akcentēts intelektuālās darbības nozīmīgums personības uzvedībā, ir visai plašs, tādēļ nepieciešama to nosacīta klasifikācija.

	PERSONĪBAS KOGNITĪVĀS TEORIJAS
_——•	____ "	_--—"	~~~------ -.	——-.	■—-_
Kognitīvās atbilstības teorijas		Kognitīvā holisma teorijas		Sociāli kognitīvās teorijas
♦ F. Haidera struktūrlīdzsvara teorija; ♦ L. Festingera kognitīvās disonanses teorija; ♦ Č. Osguda kongruentitātes teorija		♦ Dž. Kellija personības ♦ Dž. Rotera sociālās konstruktu teorija; iemācīšanas teorija ♦ S. Aša sociālās ♦ A. Banduras sociāli personības teorija kognitīvā teorija ♦ V. Mišela kognitīvi afektīvā teorija

104

•Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

KOGNITĪVĀS ATBILSTĪBAS TEORIJAS

Šīs teorijas vieno atziņa, ka cilvēka kognitīvajai struktūrai jābūt sabalansētai, harmoniskai un noturīgai. Pretējā gadījumā personībai radīsies vajadzība (un ar to saistīta aktivitāte) kaut kādā veidā šo stāvokli mainīt. Personības kognitīvās struktūras sabalansētību un harmoniju radošie faktori var būt dažādi. Tieši šī atziņa radīja zinātniekos dažādu izpratni.

F. Haidera struktūrlīdzsvara teorija

Pozitīvi emocionāli pārdzīvojumi

Stress

Uzvedība

F. Haidera (F. Heider) teorijas pamattēze ir apgalvojums, ka personība ir jāpēta no «dzīves psiholoģijas» pozīcijām, kur dominē veselā saprāta princips. Izskaidrojumu tam viņš rod apstāklī, ka personības uzvedības svarīga deter-minante ir viņas tieksme pēc sakārtotas un sakarīgas attieksmes pret pasauli un sevis izpratne. Šāda pasaules izpratne iespējama tikai tajā gadījumā, ja savā analīzē personība balstīsies uz veselā saprāta spriedumiem. Veselā saprāta saturu veido sentences (lat. sententia — doma, spriedums), kuras iegājušas un nostiprinājušās sadzīves valodā, pasakās, teikās, literārajos un filozofiskajos darbos. Tātad personības saturs ir veselā saprāta sentenču sabalansēts kopojums. Piemēram, sadzīvē kā postulāti nostiprinājušās sentences «man patīk tas, kas patīk arī manam draugam», «mani draugi ir draudzīgi» u. с Analizējot ar sabalansētu sentenču sistēmu pildītas personības «kognitīvās struktūras» saturu, zinātnieks parāda balansu nodrošinošos mehānismus. Viņš izdala divus attieksmju veidus: «vērtējuma attieksmes» un «piederības attieksmes». «Vērtējuma attieksmes» izpaužas jēdzienos «patīk — nepatīk», «mīl — nemīl», «atzīst par

25. zīm. Personības saturs F. Haidera labāku — neatzīst par

struktūrlīdzsvara teorijā. labāku» u. С

105

Aleksejs Vorobjovs

«Piederības attieksmes» mehānisms izpaužas jēdzienos «līdzīgs — atšķirīgs», «tuvs — tāls», «pieder — nepieder» utt.

Pēc Haidera uzskatiem, personības «kognitīvās struktūras» saturs būs nodrošināts tikai tajā gadījumā, ja «vērtējuma attieksmes» un «piederības attieksmes» uztverē būs vienlaicīgi pozitīvas vai negatīvas. Piemēram, «patīk» — pēc «vērtējuma attieksmes» un vienlaicīgi «pieder» — pēc «piederības attieksmes». Vai arī «nepatīk» un «nepieder».

Vienlaicīgi pozitīvas un negatīvas («patīk, bet «nepieder») attieksmes gadījumā personība pārdzīvos stresu, kura noņemšana noteiks tās aktivitāti.

Personības modeli no struktūrbalansa pozīcijām shematiski varam iedomāties aptuveni šādi (skat. zīm.).

Pēc savas metodoloģiskās būtības visai tuva ir L. Festingera kognitīvās disonanses teorija.

L. Festingera kognitīvās disonanses teorija

Savas teorijas pamatnostādnes L. Festingers (L. Festinger) zinātniskajā apritē ievieš 1957. gadā. Šīs teorijas pamatatziņa ir ideja par «sociālā salīdzinājuma» esamību katrai personībai. Viņš pierādīja, ka katrai personībai dominē īpašs vajadzību veids — vajadzība novērtēt savus uzskatus, zināšanas un spējas. Bet reāli realizēt šo vajadzību personība var, tikai pamatojoties uz «sociālo salīdzinājumu» — savu uzskatu, zināšanu, spēju salīdzināšanu ar citu cilvēku uzskatiem, zināšanām, spējām, ar viņu kopējiem uzskatiem. Šīs salīdzināšanas rezultāts var būt gan saskaņots, gan nesaskaņots. Tas mudināja zinātnieku pievērsties nesaskaņotības, disonanses stāvokļu izpētei. Zinātnieks postulē šādu atziņu: cilvēks tiecas pēc saskaņotības kā vēlamā iekšējā stāvokļa un aiziet no disonanses stāvokļiem.

Šī atziņa tēlaini ilustrēta ar smēķētāja piemēru. Cilvēks smēķē, zinot, ka smēķēt ir kaitīgi veselībai. Uz šī pamata rodas disonanse, kura noņemt smēķētājs var trejādi.

Pirmais ceļš — atmest smēķēšanu un līdz ar to pilnīgi noņemt kognitīvo disonansi.

Otrais — pārliecināt sevi, ka smēķēšana ne vienmēr ir kaitīga un briesmas ir stipri pārspīlētas.

Trešais — pilnīgi ignorēt informāciju par smēķēšanas kaitīgumu.

Analizējot šos atzinumus, zinātnieks secina, ka kognitīvā disonanse rada diskomfortu. Personība cenšas to samazināt un panākt konsonansi. Tas tad arī ir personības uzvedības motīvs. Turklāt sākumā tiek pārveidots personības motivācijas kognitīvais pamats, kurš norāda ceļu uzvedības turpmākai realizācijai. Festingera personības modeli var nosacīti ilustrēt šādi.

106

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Personigais kognitivais

elements (uzskati,

zināšanas)

Konsonanse vai

disonanse

Jaunais kognitivais elements

Motivācija

Uzvedība

		^^-^^
Izmaiņas uzvedībā saskaņā ar jauno kognitivo elementu	Personīga kognitīvā elementa nozīmīguma nostiprināšanās		Jaunā kognitivā elementa ignorēšana

| 26. zim. Personības saturs L. Festingera kognitīvās disonanses teorijā.

Analizējot kognitīvās disonanses rašanos, Festingers izdala četrus galvenos avotus.

Pirmo avotu nosaka personības kognitīvo elementu neatbilstība sabiedrības sociālajām normām. Piemēram, skolotājs sāk kliegt uz skolēnu, zinot, ka šāda uzvedība ir klajš pedagoģiskās ētikas pārkāpums. Šajā gadījumā disonansi rada skolotāja pedagoģiskās ētikas zināšanas, no vienas puses, un nepareizas uzvedības konkrētā situācijā apzināšanās, no otras puses.

Otrs avots var būt iepriekš gūtās pieredzes neatbilstība tā brīža pieredzei. Piemēram, uz ilgstošas draudzības pamata personībai izveidojas personisks kognitīvais komponents — pārliecība par drauga godīgumu un uzticību, bet drauga negodīga rīcība un nodevība radīs personībai kognitīvu disonansi.

Trešais disonanses avots var būt personības kognitīvā elementa neatbilstība sabiedrības sociālajām ievirzēm un pieņemtajiem uzskatiem. Piemēram, cilvēks ar ateistisku pārliecību izjutīs kognitīvu disonansi, dzīvojot reliģiozas orientācijas valstī.

Ceturtais kognitīvais disonanses avots ir loģiskās secības pārtraukšana kog-nitīvajā sistēmā. Piemēram, jebkurš burvju triks ir loģiski nekonsekvents. Skatītājs zina, ka ūdens no apgāztas glāzes noteikti izlīs, bet burvju triks demonstrē pretējo — ūdens neizlīst. Rodas loģiskās nekonsekvences disonanse.

Personības kognitīvās disonanses teorijā veiktie teorētiskie un praktiskie pētījumi padziļina un apstiprina šīs teorijas pamatnostādnes.

107

Aleksejs Vorobjovs

Č. Osguda kongruentitātes teorija

Šīs teorijas pamatnostādnes zinātniskajā apritē Č. Osguds (Ch. E. Osgood) ieviesa 1955. gadā. Termins «kongruentitāte» ir termina «balanss» sinonīms. Savu zinātnisko darbību Osguds sāka ar semantiskā diferenciāla metodikas, kura ļauj izmērīt personības «pragmatiskās nozīmes», izstrādi. Šī metodika tika izstrādāta un izmantota personības sociālo stereotipu izpētē 1942.—1946. gadā. Šī metodika ir personības subjektīvo jēdzienu nozīmes izpētes procedūra. Uzskatāmībai sīkāk apskatīsim pašu semantiskā diferenciāla procedūra, kuras saturs izstrādāts tā, ka ļauj pētīt personības attieksmes pret jebkura priekšmeta, parādības vai jēdziena nozīmi, virzību un intensitāti. Zinātnieks izdalīja trīs attieksmi noteicošus faktorus: vērtējums, aktivitāte, spēks.

Metodikas pamatā ir jēdzienu, priekšmetu, simbolu utt. vērtēšanas procedūra, attiecinot tos pret skalā dotajiem polārajiem īpašības vārdiem. Uzskatāmībai minēsim konkrētu piemēru — pašvērtējuma un pašapmierinātības aprēķināšanu. Vērtējuma skala (to izstrādāja pats zinātnieks) var būt šāda.

	+ 3	+ 2	+1	0	ļ — 1	-2	-3
labs			*\			Y		slikts
Vērtējuma patīkams		'-+		>			"Y	nepatīkams
faktors glīts		X					У	nepievilcīgs
pievilcīgs	+-'					v--		atbaidošs
spēcīgs			>4				у	vājš
Spēka liels			-,+	>		V''		mazs
faktors resns			xC					tievs
izturīgs								nogurdināms
aktīvs	t		>4				V	pasīvs
Aktivitātes ātrs	+			>			S/	lēns
faktors nepiekāpīgs	+		f				V	piekāpīgs
kustīgs							V	inerts
	ideals		reālais		Es	sliktais Es

27. zīm. Č. Osguda vērtējuma skala.

Pētāmajam tiek dots uzdevums — novērtēt sevi un savu ideālu pēc šis skalas. Iegūtie rezultāti ļauj veikt pētāmā reālā Es, ideāla un sliktā Es profilu kvalitatīvo un kvantitatīvo analīzi.

108

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Organizējot kvantitatīvo analīzi, var aprēķināt katra faktora koordinātas. Iepriekš minētajā piemērā tās būs šādas:

Vērtējuma faktors (+1+0 + 0+1) = + 2

Spēka faktors (+ 1 + 0 + 1 - 1) = + 1

Aktivitātes faktors (+ 1+0+1 + 1) = + 3

Pētāmā reālā Es koordinātas tiks izteiktas formulā: (+ 2; + 1; + 3).

Tieši tāpat aprēķināmas viņa ideāla koordinātas.

Vērtējuma faktors (+ 3 + 2 + 2 + 3) = + 10

Spēka faktors (+3 + 1+2 + 3) = + 9

Aktivitātes faktors (+3 + 3+3+3) =+12

Ideāla koordinātas būs šādas: (+ 10 + 9 + 12).

Šī procedūra izmantojama arī sliktā Es aprēķināšanā.

Vērtējuma faktors (- 2 - 3 - 3 - 2) = - 10

Spēka faktors (-3-2-3-3) = -11

Aktivitātes faktors (- 3 - 3 - 3 - 3) = - 12

Sliktā Es koordinātas ir (- 10 - 11 - 12).

Visu triju personības pašapziņas nozīmju atšķirības un līdzības pakāpi nosaka pēc formulas

D — semantiskais attālums starp salīdzināmo objektu x un у nozīmēm.

cp — starpības kvadrāts starp attiecīgajām koordinātām. Semantiskie attālumi iepriekš minētajā piemērā būs šādi:

= 13,9.

D, ₍^,_£,_л,,,„,ь, = V(+2+10)² +(+1+11)² +(+3 + 12)² = 22,6 .

Iegūtie semantisko attālumu rezultāti ļauj apgalvot, ka attālums starp reālo Es un ideālu ir mazāks nekā starp reālo Es un slikto Es. Tas nozīmē, ka pētāmā personības pašvērtējumam ir paaugstināšanas tendence.

No otras puses, var noteikt pētāmā pašapmierinājuma pakāpi. Tam nepie-

ciešams aprēķināt А „«*»<,&.*/*/„= a/H°-²)² +H ^l~^lf +(-12-3)² = 22,6. Pēc tam jāaprēķina attiecība starp D₃ un D_r

109

Aleksejs Vorobjovs

Pašapmierinājuma K = —x\00% = —— х 100% = 100% .
^JA 22,6

Rezultāts liecina, ka personība ir pilnīgi apmierināta ar sevi (jo mazāks procents, jo mazāks pašapmierinājums).

Minētā konkrētā semantiskā diferenciāla procedūra ļauj izprast zinātnieka uzskatus par personības saturu.

Kongruentitātes teorijā personību saprot kā zināšanu par sevi un apkārtējo pasauli nedalāmu, hierarhizētu sistēmu. Nozīmes personība vērtē, balstoties uz trim pamatskalām: vērtējuma; jebkura priekšmeta, parādības, zīmes utt. spēka un aktivitātes.

KOGNITĪVĀ HOLISMA TEORIJAS

Kognitīvā holisma teorijas veidojas uz kognitīvās psiholoģijas pamatnostādnēm, bet uzskata personības uzvedību par kaut ko nedalāmu, tāpēc atzīst, ka percepts, ideja, tēls, gaidas utt. nodrošina personības turpmāko uzvedību. Pēc šā virziena zinātnieku domām, nevar izprast personības uzvedības kopumu, pētot tās atsevišķus komponentus.

Veseluma svarīgākais elements ir izziņa. Galvenā loma izziņā ir percepcijai, kura nodrošina datu ienākšanu kognitīvajā struktūrā. Tāpat tiek atzīts iemācīšanas mehānisms, kurš nodrošina personības jēdzienstruktūru reorganizāciju. Līdz ar to kopējā konceptuālā shēma vieno šīs teorijas ar citām kognitīvajām teorijām un tai pašā laikā atšķir tās no kognitīvās atbilstības teorijām.

S. Aša sociālās percepcijas teorija

S. Aša (S. E. Asch) pētījumi fokusēti uz sociālo percepciju. Sociālās percepcijas jēdzienu 1947. gadā ieviesa Dž. Bruners (J. Bruner). Tajā laikā sociālo percepciju izprata kā visu sociālo un kultūras objektu uztveri. Vēlāk sociālās percepcijas jēdzienā ieviesa norobežojumu. Sākās pētījumi, kā viens cilvēks uztver otru, t. i., «personības uztvere» un dažādu grupu un apvienību uztvere — «starppersoniskā uztvere».

Kopumā sociālās percepcijas pētījumi pierādīja sociālo objektu (cilvēks, grupa, lielā grupa utt.) uztveres atšķirības faktu no fizisko priekšmetu uztveres īpatnībām. Šo pamatnostādni atzina S. Ašs.

110

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

No otras puses, S. Ašs apgalvoja, ka cilvēks tiecas izveidot savu priekšstatu par pasauli kā maksimāli integrētu sistēmu, katru reizi to organizējot atbilstoši situācijas un laika apstākļiem.

Pētot personības uztveri šādā virzienā, viņš pierādīja, ka, uztverot citu cilvēku, vērojamas viņa tendences uztveramos raksturlielumus apvienot organizētās jēdzieniskās sistēmās. Turklāt viens raksturlielums būs centrālais, jēdzienveido-jošais, un ap to tiks sagrupēti visi pārējie raksturlielumi. Šos rezultātus S. Ašs ieguva plaši pazīstamā eksperimentā, kura būtība bija šāda.

Uz īpašības vārdu saraksta pamata divām pētāmo grupām bija jānovērtē iedomāta personība. Vienas grupas īpašības vārdu sarakstā bija iekļauts vārds «silts» (sarakstā bija 6 īpašības vārdi un septītais — atslēgas īpašības vārds), bet otras — «auksts».

Otrajā eksperimenta posmā visiem pētāmajiem tika piedāvātas lapas ar 18 personības raksturlielumiem. Abām pētāmo grupām bija jāatzīmē, kādas īpašības ir raksturīgākas viņu iedomātajai personībai. Abu grupu rezultātu salīdzināšana parādīja, ka jēdzienveidojošais raksturlielums vienā grupā bija «silts», bet otrā — «auksts». Tieši uz šī raksturlieluma pamata tika apvienotas personības īpašības otrajā eksperimentā. Saistīts, nedalāms priekšstats par personību lielā mērā veidojas no centrālā raksturlieluma («silts» vai «auksts»). Šis kopveselums arī nosaka vienas personības attieksmes un uzvedības īpatnības attiecībā pret otru.

Turpinot sociālās percepcijas īpatnību izpēti, S. Ašs pievērsās konformisma — grupas ietekmes uz personības jēdzienveidojošo kognitīvo struktūru caur starp-personu uztveres īpatnībām — izpētei. Pazīstamajos S. Aša eksperimentos (sīkāk

Sociālie objekti (personība, grupa)

skat. «Grupas psiholoģija») tika konstatēti konformisma izpausmes gadījumi («37%).

Jedzienveidojošā vienība

Šajā gadījumā pētāmā kog-nitīvās struktūras «jēdzien-veidojošā vienība» ir visu grupas dalībnieku vienveidīgā uzvedība un personības modeli nosacīti var attēlot šādi (skat. zīm.).

Konformisms

Nonkonformisms

S. Aša eksperimentāli teorētiskos atzinumus izmantoja un papildināja daudzi kognitīvās orientācijas zinātnieki, no kuriem plaši pazīstami ir Dž. Kellija 28. zīm. Nosacīts S. Aša personības modelis. personības pētījumi.

111

Aleksejs Vorobjavs

Dž. Kellija personisko konstruktu teorija

Liela zinātniska nozīme personības izpētē ir mūsdienu amerikāņu psihologa Džordža Aleksandra Kellija (G. A. Kelly) (1905—1966) pētījumiem. Savu pieeju personības izpratnē Dž. Kellijs nosauca par personisko konstruktu teoriju. Galvenais jēdziens viņa teorijā ir personiskā konstrukta jēdziens, kura saturs aptver visu personības kognitīvo struktūru. Pēc zinātnieka domām, personiskais konstrukts ir cilvēka izstrādāta un viņam saprotama doma, ideja, kura viņš izmanto visa apkārtējā apjēgšanā un vērtēšanā. Šī doma vai konstrukts veidojas uz divu procesu — līdzības un atšķirības — atklāšanas pamata. Tāpēc jebkura personiskā konstrukta saturs vienmēr būs bipolārs un dihotomisks (gr. dicha — divas daļās + tomē — griezums).

Personiskā konstrukta bipolārā būtība slēpjas apstāklī, ka cilvēka kognitīvie vērtējumi apzināti izvietoti polāros polos: «gudrs — dumjš», «bagāts — nabadzīgs», «skaists — neglīts» utt. Vērtējot sevi vai citus, cilvēks vērtējumus pieskaita vienam vai otram polam. Ļoti reti kādām pazīmēm tiek dotas kognitīvā vērtējuma vidējās izteiksmes.

Zinātnieks apgalvoja, ka, vērtējot dažādas situācijas, cilvēka domāšana vienmēr «izskaitļo» (dala) līdzīgas un atšķirīgas īpašības, t. i., strādā uz dihotomiskā principa pamata. Tāpēc jebkurā personiskā konstrukta vienmēr būs divi — līdzības un kontrasta — poli.

Personisko konstruktu teorijas pamatmērķis ir konstruktu veidošanās un satura izklāsts un izskaidrošana, kā arī ar to saistītā sava dzīves rituma prognozēšana.

Analizējot personisko konstruktu būtību, Kellijs secina, ka tie veic personības uzvedības motivācijas funkciju. Viņš apgalvo, ka personiskā konstrukta saturs nosaka un prognozē turpmāko uzvedību. Pie šāda secinājuma viņš nonāk, analizējot konstruktu īpašības un tipus un to funkcionēšanas mehānismus. Zinātnieks ir nosacīti klasificējis personiskos pamatkonstruktus.

112

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

—-■—

KONSTRUKTU TIPI ļ

--—

\ Pēc pielietošanas \ fokusa un diapazona

Pec satura uzbūves

Pēc uzbūves plastiskuma

fPamat-konstrukts

ļ [ Daļējs

f Perifēriskais ļ.

ļ Vispusīgais

Apsteidzošais

ļ Varbūtējais 1

'га о га

S to

с о

СО

О)

ļ Brīvais L

Nosacīti tipoloģizejot personiskos konstruktus pēc to diapazona un pielietošanas fokusa, Kellijs pieņēma, ka katrai personībai ir daudzpusīgi konstrukti. Piemēram, konstrukts «labs — slikts» ir izmantojams ļoti daudzu parādību vērtēšanai.

Personiskie pamatkonstrukti ietver šaurāku, bet personībai nozīmīgu parādību diapazonu. Piemēram, konstrukti «izglītots — neizglītots», «ticīgs — ateists» utt. veido personības pamatkonstruktu pamatu.

Daļējie konstrukti ietver šaurāku specifisku parādību grupu vērtējumu. Piemēram: «Sony» ir laba firma.

Perifēriskie personiskie konstrukti ir brīvāki un pauž personības uzskatus par tai nenozīmīgām parādībām.

Svarīga konstrukta īpašība ir tā saturs. Pēc konstruktu satura uzbūves principa Kellijs izdala apsteidzošo, varbūtējo un konstelatoro konstruktu.

Apsteidzošā konstrukta saturu veido viskonservatīvākās, maz apstrīdamas un kritizējamas, noturīgas personības domas. Šajā konstrukta dominē domāšanas rigiditāte. Piemēram, šajā konstrukta ir vieta visām ētiskajām un sociālajām ievirzēm.

Konstelatorais konstrukts veidojas šabloniskas domāšanas rezultātā. Piemēram, šabloniska domāšana var izpausties šādos spriedumos: «visi skolotāji ir pedanti» vai «visi biznesmeņi ir bagāti» utt.

Varbūtējie konstrukti ir atklāti veidojumi, kas ļauj personībai, pieņemot alternatīvas domas vai uzskatus, pārveidot sava konstrukta saturu. Varbūtējā konstrukta dominē elastīga, kreatīva domāšana.

Vēl viena svarīga konstruktu īpašība ir to uzbūves stingrība vai pārveidošanas brīvība. Piemēram, visi personiskie konstrukti var būt ļoti stingri un tātad nosaka viennozīmīgu personības uzvedību.

113

Aleksejs Vorobjovs

Citiem cilvēkiem personiskie konstrukti var but visai brīvi un pieļauj to satura izmaiņas. Šajā gadījumā prognozēt personības uzvedību būs visai problemātiski.

Visa personisko konstruktu sistēma parasti ir individuāla un unikāla ar piramidālu struktūru. Šajā struktūrā būs kā dominējoši, tā arī pakļauti konstrukti. Taču visi hierarhiskie sakari starp tiem nav pastāvīgi un nemainīgi. Izmaiņas konstruktu piramidālajā pakārtojumā var notikt tad, ja notikumu interpretācijā un prognozē lietotājs konstrukts dod nepareizu un realitātei neadekvātu praktisku rezultātu. Šajā gadījumā personība var mainīt ne tikai konstrukta saturu, bet arī tā polu.

Tātad personības konstruktu sistēma ir kā teorētisku hipotēžu komplekts, kas tiek pārbaudītas, precizētas (dažas arī atmestas), praktiski veidojot un realizējot visu sociālo attiecību gammu.

Personisko konstruktu teorētisko atziņu pārbaudei Dž. Kellijs 1955. gadā izstrādāja «Lomu konstrukta repertuāra testu» (saīsināti Rep-tests).

Ar speciālu uz repertuāra tīkla pamata veidotu procedūru var veikt to svarīgo konstruktu vērtēšanu, kurus personība izmanto tās dzīvē nozīmīgu cilvēku interpretēšanā.

PERSONĪBAS SOCIĀLI KOGNITĪVĀS TEORIJAS

Šajā virzienā ir mēģināts izprast personības saturu divu tās faktoru — kognitīvās sfēras un sociālās vides — kopsakarā. Šis virziens postulē, ka personības uzvedību ietekmē sociālā vide, kuru tādā vai citādā veidā pati personība kognitīvi izstrādā. Šā virziena tipiskākās teorijas ir A. Banduras sociāli kognitīvā teorija un Dž. Rotera personības sociālās iemācīšanas teorija, V. Mišela personības kognitīvi afektīvā teorija.

A. Banduras sociāli kognitīvā personības teorija

Alberts Bandura (A. Bandura) (1925. g.) ir mūsdienu amerikāņu psihologs, iemācīšanas teorijas tradīciju turpinātājs personības psiholoģijā.

Līdzās tam, ka Bandura atzīst ārējā pastiprinājuma svarīgumu personības uzvedības veidošanā, viņš neapskata pastiprinājumu kā vienīgo veidu. Daudz svarīgāku vietu šai procesā ieņem iemācīšanās ar novērošanas palīdzību. Viņš parādīja, ka jaunu uzvedības repertuāru cilvēks var iegūt, atdarinot tos

114

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

cilvēkus, kurus viņš novēro. Šajā gadījuma svarīgu vietu personības uzvedības organizācijā ieņem pašregulācija.

Pašregulācijas process notiek uz personības savu ilgstošā atmiņā saglabāto verbālo un tēlaino sastāvdaļu izmantošanas pamata.

Pirmkārt, pašregulācija var īstenoties caur iemācīšanos, kurā galvenā loma ir modelēšanai. Šajā gadījumā personības kognitīvo tēlu veido novērotā un apkopotā citu cilvēku uzvedība līdzīgās situācijās. Piemēram, bērns, vērojot citu braukšanu ar velosipēdu, modelē savu kognitīvo braukšanas ar velosipēdu tēlu.

Braucot pats, viņš šo kognitīvo tēlu sāk savienot ar visām braukšanai nepieciešamajām kustībām un darbībām. Acīm redzams, ka modelēšanas procesā personība izmanto tādus kognitīvos procesus kā uztvere, atmiņas priekšstati, tēlainā domāšana. To darbības rezultātā notiek konkrētajai darbībai nepieciešamā visu darbību tēla modelēšana.

Otrkārt, pašregulācija var īstenoties caur iemācīšanos, kuras galveno funkciju veic no četriem komponentiem — uzmanības, saglabāšanas atmiņā, motoriski reproduktīvā un motivatīvā procesa — sastāvošas darbības novērošana.

Uzmanība šajā gadījumā veic novērošanas semitīvo (izlases) virzību. Lai turpmāk atdarinātu modeļa uzvedību, nepieciešams rūpīgi un mērķtiecīgi izsekot visiem tā uzvedības elementiem.

Ilgstošās saglabāšanas process ļauj cilvēkam pievērsties kādreiz novērotajai situācijai un izmantot tās komponentus uzvedības reprodukcijai konkrētajā situācijā. Zinātnieks apgalvoja, ka ilgstošajā saglabāšanā piedalās divi mehānismi: pirmais — uztveramās informācijas tēlainā kodēšana, otrais — informācijas verbālā kodēšana.

Tēlainā kodēšana ir atmiņas un iztēles priekšstatu darbība. Šī kodēšana dominē 1—1,5 gadus veciem bērniem. Jāatzīmē, ka pieauguša cilvēka vizuālajiem tēliem ir visai svarīga nozīme viņa uzvedības organizācijā.

Verbālajā kodēšanā kā līdzeklis tiek izmantota runa. Piemēram, novērojot cita uzvedību, cilvēks var iekšēji «pārrunāt» un iegaumēt visus uzvedības elementus. Vēlāk, izmantojot verbālo domāšanu, cilvēks var modelēt savas turpmākās uzvedības jaunās nianses.

Motoriski reproduktīvie procesi ir cieši saistīti ar saglabāšanu, un uz to pamata cilvēks īsteno visu savas uzvedības daudzveidību. Protams, ka viennozīmīgas saiknes starp saglabāšanu un darbības veikšanu nav. Reālajā dzīvē tā nemēdz būt — vienreiz ieraudzīji un uzreiz precīzi atkārtoji. Novērojot modeļa sarežģītas uzvedības formas (piemēram, mūzikas instrumenta spēli), cilvēks tās precīzi atkārtot nevar. Nepieciešama pastāvīga prakse, kurā tiks slīpēts kognitīvais modelis, visa darbību un to savstarpējo sakaru gamma.

115

Aleksejs Vorobjovs

Ceturtais svarīgais pašregulacijas komponents ir motivācija. Galvenais uzvedību motivējošais faktors, pēc zinātnieka domām, ir pastiprinājums.

Viņš izdalīja tiešo pastiprinājumu, netiešo pastiprinājumu un pašpastip-rinājumu.

Tiešo pastiprinājumu parasti izsauc ar pašas situācijas īpatnībām vai novērojamā modēja īpatnībām saistīti faktori. Šī pastiprinājuma pamatā ir netīšā uzmanība. Modeļa īpaša frizūra, apģērbs, uzvedības veids utt, protams, pievērsīs uzmanību un kļūs par novērošanas tiešu pastiprinātāju. Cilvēks nesamēro modeļa novērošanā iegūtos datus ar gaidāmajiem rezultātiem un sekām to neapzinātas kopēšanas gadījumos. Tā ir modeļa spilgtu īpašību «akla» kopēšana.

Netiešā pastiprinājuma saturā nozīmīgu vietu ieņem modeļa uzvedības kopēšanas rezultāta paredzēšana. Šajā gadījumā cilvēks prognozē kopēšanas rezultātu — viņš tiks atbalstīts vai sodīts par modeļa uzvedības kopēšanu. Cilvēkam jāizvēlas modeļa uzvedības kopēšanas mērs. Ja viņš redz, ka par šādu uzvedību kāds tiek atbalstīts, viņš centīsies uzvesties tāpat.

Par svarīgu personības motivācijas punktu zinātnieks uzskatīja pašpastipri-nājumu. Viņš pieņēma, ka ne tikai ārējs pastiprinājums nosaka personības uzvedību, bet svarīga nozīme šajā procesā ir arī tās iekšējā intraplāna īpatnības. Pašpastiprinājuma būtība ir apstāklī, ka nereti cilvēks pats nosaka savas uzvedības stratēģiju un taktiku. Noteiktu rezultātu sasniegšanas gadījumos viņš pats sev izvēlas pamudinājuma vai soda formu. Ļoti bieži cilvēks nosprauž sev mērķi un, sasniedzis to, izdomā sev materiālo vai morālo stimulu. «Izdarīšu to un iedzeršu tasi kafijas,» — ļoti bieži šādā vai līdzīgā formā funkcionē personības pašpastiprinājums.

Vērtējot personības vesehimfunkcionešanas rezultātus, zinātnieks ievieš tās pašefektivitātes rādītāju. Pašefektivitāte nosaka personības sociālā brieduma līmeni. Pēc zinātnieka domām, personība, kura apzinās savu sociālo pašefektivitāti, ir aktīva, radoša, rezultatīva. Personība, kura savu pašefektivitāti uzskata par zemu, nav spējīga gūt panākumus, tā ir orientēta uz neveiksmi, viņai pietrūkst gribasspēka mērķa sasniegšanā.

Pašefektivitāte — apzināta personības spēja vērtēt situāciju daudzveidību un izvēlēties adekvātas uzvedības formas to risinājumam.

Pašefektivitāti veido virkne saskaitāmo: veiksmes vai neveiksmes pārsvars personības pieredzē, tiešas un netiešas pieredzes esamība un šīs pieredzes rezultāta adekvāta analīze ar tai sekojošu savas uzvedības stratēģijas un taktikas vērtēšanu un pārbūvi, personības fiziskā, psihiskā un emocionālā veselība.

Apkopojot augstāk minēto, personības modeli atbilstoši A. Banduras
personības sociāli kognitīvajai teorijai var nosacīti iztēloties šādi. к

116

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Pastiprinājums

Pastiprinājums

Pašefektivitāte

ļ Uzvedības stratēģija un taktika ]

29. zīm. Л. Banduras personības sociāli kognitīvais modelis.

Dž. Rotera personības sociālās iemācīšanās teorija

Mūsdienu amerikāņu psihologs Džulians Bernards Roters (G. B. Rotter) (1916—1995) nodarbojās ar cilvēka uzvedības prognozēšanu mijiedarbībā ar viņam nozīmīgu apkārtējo vidi.

Izstrādājot savu teoriju, zinātnieks postulē piecas pamatnostādnes.

1. Konkrētajā momentā personība ir relatīvi stabila, un tāpēc tās
uzvedību var prognozēt.

2. Izmaiņas personībā saistītas ar iemācīšanos.

3. Iemācīšanās tiek nodrošināta ar situācijas nozīmes un svarīguma
personībai subjektīvu piedēvēšanu un pozitīvu ārējo un iekšējo
pastiprinājumu.

4. Personības uzvedību lielākā mērā nosaka gaidas (iedarbības empīriskais
likums), ka šāda uzvedība viņu tuvinās mērķim.

5. Personības vajadzības (tās zinātnieks visbiežāk saprot kā mērķus)
ir selektīvās uzvedības virzošie spēki.

Dž. Rotera teorētisko un praktisko izstrādņu galvenais punkts ir personības uzvedības sarežģītās situācijās mehānismu un prognozes iespēju izpēte.

117

Aleksejs Vorobjovs

Lai pietiekami precīzi prognozētu personības uzvedību konkrēta situācija, skrupulozi jāizanalizē četras sastāvdaļas: uzvedības potenciāls, gaidas, pastiprinājuma vērtība un psiholoģiskā situācija.

Uzvedības potenciāls, pēc zinātnieka domām, ir «..iespējamība, ka jebkura dotā uzvedība izpaudīsies noteiktā situācijā vai daudzās situācijās..» (16; 95) Acīmredzot šī atziņa prasa sīkāku skaidrojumu, izmantojot konkrētus piemērus.

Jebkuras situācijas risinājumā iespējamas dažādas uzvedības formas. Pēc zinātnieka domām, uzvedība sastāv no motorajiem aktiem, verbālās uzvedības (kliedzieni, lamas, raudāšana, smiekli utt.), neverbālās uzvedības (pozas, žesti, mīmika) un emocionālajām reakcijām.

Iedomāsimies, piemēram, ka jūs kafejnīcā apvainojis oficiants. Kāda būs jōsu uzvedība? Acīmredzot iespējamas dažādas tās formas. Var noklusēt un izlikties, ka nekas nav noticis. Var nesavaldīties un sarunāt oficiantam rupjības. Var sākt raudāt, utt. Katrai no minētajām uzvedības formām ir savs potenciāls, t. i., tās iedarbības apzināšanās no jūsu puses konkrētajā situācijā. Noteiktas uzvedības formas izpausmes iespējamību šajā situācijā nodrošinās vērtīga pastiprinājuma gūšanas gaidas. Tāpēc svarīgākais mainīgais turpmākās uzvedības formas izvēlē ir gaidas — cilvēka domas par to, vai viņš gūs pozitīvu pastiprinājumu.

Gaidas ir cilvēka subjektīvs vērtējums par pozitīva pastiprinājuma gūšanas iespējas mēru tai vai citai uzvedībai situācijas risinājumā. Dž. Roters izstrādāja gaidu klasifikāciju un iedalīja tās 3 tipos — ģeneralizētās gaidas (vai vispārinājumi), konkrētās (specifiskās) gaidas un kopējās panākumu gaidas.

Ģeneralizētās gaidas nosaka visas cilvēka pagātnes pieredzes saturs, kas apkopo zināšanas par to, ar kādām uzvedības formām tikuši gūti pozitīvi pastiprinājumi tipiskās situācijās. Ja jūs bieži esat saņēmis kompensāciju par skandalozu konflikta ar oficiantu atrisināšanas veidu — jūsu zināšanas par to būs ģeneralizēto gaidu pamatā līdzīgās situācijās. Padziļinot ģeneralizēto gaidu satura analīzi, Dž. Roters ievieš vienu no centrālajiem jēdzieniem — lokus kontroles jēdzienu.

Lokus kontrole ir cilvēka ģeneralizātās gaidas attiecībā uz to, kā tiek nodrošināts uzvedības pastiprinājums. Zinātnieks izdala interālo un eksterālo lokus kontroli.

Interālā lokus kontrole ir cilvēkiem, kuri iedomājas, ka pastiprinājumu nodrošina pats cilvēks ar savu aktivitāti, paša spēkiem un iespējām.

Cilvēki ar eksterālo lokus kontroli ir pārliecināti, ka pastiprinājumu nodrošina
tikai dažādi ārējie apstākļi, tādi kā liktenis, citu cilvēku lēmumi, saga
dīšanās U. C. iii

118

Sttciālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Zinātnieks izveidoja iekšējas un arējās kontroles noteikšanas skalas {Internal-External Controle Scald) ar 29 apgalvojumu pāriem, kurus pētāmais izvēlas.

Vēl viena ģeneralizējamā pastiprinājuma forma, pēc zinātnieka domām, ir uzticēšanās cilvēku attiecībās. Sakarā ar to, ka jebkurš cilvēks atrodas sarežģītā sociālo sakaru sistēmā, tos realizējot, viņam veidojas gaidu par viņa uzvedības formu realizāciju no sabiedrības puses sistēma. Tāpēc uzticību cilvēku savstarpējās attiecībās zinātnieks uztver kā cilvēka kopējās gaidas, kas izpaužas apstāklī, cik var uzticēties cilvēkiem attiecībā uz viņu izteicieniem, solījumiem, apgalvojumiem utt. Uzticēšanās ir viens no svarīgākajiem sabiedrības funkcionēšanas mehānismiem. Svarīgi, lai cilvēks uzticētos ziņojumiem presē un televīzijā, ticētu, ka visi produkti veikalā ir kvalitatīvi, ka darba devējs izmaksās darba algu laikā un pilnā apjomā, utt. Uzticības līmenis noteiks cilvēka uzvedību daudzās sociālajās sfērās.

Pamatojoties uz to, ka uzticības līmenis ir ļoti svarīgs cilvēka uzvedības prognozēšanā, Dž. Roters izstrādāja cilvēcisko attiecību uzticības skalu {Interpersonal Trusts Scale). Izmantojot šo skalu, var noteikt cilvēka uzticības līmeni attiecībā pret dažādām sociālajām parādībām. Turklāt zinātnieks pierādīja, ka personību ar augstu, vidēju un zemu uzticības līmeni uzvedība būs visai dažāda.

Piemēram, cilvēks ar augstu uzticības līmeņa izpausmi mazāk melo, krāpjas un zog, viņš ciena citu tiesības un uzticas citiem, retāk strīdas ar citiem, ir uzticīgs, drošs, intelektuālāks. Cilvēkam ar zemu uzticības līmeni uzvedības formas būs pretējas.

Dzīves laikā cilvēks bieži nokļūst situācijās, kuras nav tipiskas, un viņam nav zināšanu par to risināšanas ceļiem. Šajā gadījumā viņš, pamatojoties uz intelektuālo darbību, plāno savu uzvedības formu tā, lai sagaidītu pozitīvu pastiprinājumu. Šo gaidu tipu zinātnieks nosauca par konkrētām (vai specifiskām) gaidām.

Pēc zinātnieka domām, visu cilvēka ģeneralizēto un konkrēto gaidu orientācija veido viņa gaidu kopējo orientāciju — kopējās panākuma gaidas. Visu cilvēka uzvedību motivē kopējās panākuma gaidas visdažādāko situāciju risinājumā.

Vēl viena svarīga personības uzvedību noteicoša sastāvdaļa ir pastiprinājuma vērtības par attiecīgu uzvedību apzināšanās. Pastiprinājuma vērtības selekcija parasti bāzējas uz cilvēka iepriekšējo pieredzi. Dž. Roters izdala pastiprinājuma pozitīvo un negatīvo saturu. Pozitīvu pastiprinājumu viņš izprot kā jebkuru notikumu vai noteikumu, kas paaugstina konkrētas uzvedības izpausmes iespēju tādos pašos vai līdzīgos apstākļos. Pēc zinātnieka domām, negatīvs pastiprinājums ir sods, kas traucē vai pilnīgi pārtrauc kaut kā atkārtošanos uzvedībā turpmāk.

119

Aleksejs Vorobjovs

Pozitīvam pastiprinājumam ir augsta vērtības pakāpe, negatīvam — zema.

Pastiprinājuma vērtību nosaka arī ārējie un iekšējie apstākļi. Ārējo pastiprinājumu nodrošina tā sociālā vide, kurā cilvēks dzīvo. Iekšējo pastiprinājumu cilvēks sev organizē pats. Nereti ārējais un iekšējais pastiprinājums nonāk savstarpējās pretrunās. Piemēram, cilvēkam patīk koncentrētas ķiploku mērces, bet smaka, tās lietojot, nereti izsauc negatīvas pastiprinājuma formas apkārtējos. Iekšējo un ārējo pastiprinājumu neatbilstības situācijās viennozīmīga personības prognoze būs apgrūtināta.

Trešā pastiprinājuma vērtības sastāvdaļa ir empīriskā iedarbības likuma izpildes mērs. Šis likums nosaka, ka pastiprinājuma vērtība pieaug gadījumā, ja cilvēks apzinās, ka viņa pastiprinātā uzvedība konsekventi virza uz vēlamo mērķi. Bet sakarā ar to, ka mērķa sasniegšanai cilvēkam nepieciešamas daudzas pastiprinātas uzvedības formas, kur katru formu stimulē attiecīgs pastiprinātājs, svarīga ir visas to ķēdes vienota, mērķtiecīga organizācija. Vienveidīgi organizēta, uz galvenā mērķa sasniegšanu orientēta pastiprinājuma ķēdes grupa ir ceturtā pastiprinājuma vērtību nodrošinošā sastāvdaļa.

Pats mērķa saturs ir pastiprinājuma kopvērtība. Savā teorijā Dž. Roters cilvēka mērķus nereti aplūko kā vajadzības. Atšķirība starp mērķiem un vajadzībām, pēc autora domām, ir šāda: ja runā par personības sociālo vidi, viņš izmanto jēdzienu «mērķis», ja par personību — jēdzienu «vajadzība».

Pašu jēdzienu «vajadzība» Roters aplūko kā personības uzvedības aktu sociālu mērķu sasniegšanai. Tāpēc vajadzība ir uzvedības vektors, virziens. Šajā sakarā viņš apraksta sešas galvenās vajadzību kategorijas.

	f VAJADZĪBU KATEGORIJAS J				—-----
____ -	-*--- Z^^/'* ^C^------**				—-----
f Fiziskais [ komforts	Atzinība	Dominēšana	Neatkarība	Aizsardzība ļ un atkarība J	Mīlestība un pieķeršanās

Visu vajadzību kategoriju funkcionēšanu Dž. Roters aplūko no šāda redzes viedokļa — cilvēks ar savu uzvedību tiecas minimalizēt sodu un maksimalizēt atbalstīšanu.

Cilvēka pamatvajadzība, pēc zinātnieka domām, ir fiziskais komforts. Šī vajadzība vieno visus ar ēdiena iegūšanu un savas fiziskās veselības saglabāšanu saistītos cilvēka uzvedības aktus. Ja fiziskā komforta vajadzību nodrošina galvenokārt instinktīvas sastāvdaļas, tad piecas nākamās kategorijas cilvēks iegūst iemācīšanās ceļā.

Atzinības vajadzība ietver visas uz panākumiem mācībās, sportā, darbā virzītās uzvedības reakcijas. Turklāt atzinību nosaka ne tikai augsti rezultāti, bet ari atzinība no sociuma puses.

120

"f Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Dominēšanas vajadzība apvieno uz varas realizāciju par citiem virzītu personības aktu komplektu. Ietekmēt savu ģimenes locekļu, kolēģu, padoto dzīvi, vēlēšanās redzēt savas varas atzīšanu— lūk, galvenā dominēšanas vajadzības jēga.

Neatkarības vajadzība izpaužas uz patstāvību lēmumu pieņemšanā, mērķu un to sasniegšanas līdzekļu izvēlē, uz noteiktas brīvības un patstāvības pakāpi virzītos cilvēka uzvedības aktos.

Aizsardzības un atkarības vajadzība ietver visas uzvedības reakcijas, kas virzītas uz rūpju, palīdzības, aizsardzības no nepatikšanām saņemšanu no citiem cilvēkiem. Ir acīm redzams, ka šis uzvedības reakciju spektrs ir pretējs dominēšanas un neatkarības vajadzību uzvedības spektram.

Mīlestības un pieķeršanās vajadzība apvieno uz draudzīgu attiecību veidošanos un to saglabāšanu, uzticību tām, tuvu, intīmu attiecību veidošanu virzītas uzvedības formas.

Jebkura no minētajām vajadzībām var izpausties dažādos kvalitātes un intensitātes līmeņos, tāpēc zinātnieks ievieš vajadzību norises procesu raksturojošus komponentus: vajadzības potenciāls, vajadzības vērtība un pārvietošanu brīvība.

Vajadzības potenciāla jēga ir tā, ka viena un tā paša mērķa realizācijā cilvēks var nodrošināt dažādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, viesībās katrs to dalībnieks var apmierināt dažādas vajadzību kategorijas. Viens grib garšīgi un izmeklēti paēst un līdz ar to apmierināt fiziskā komforta vajadzību, otrs — realizēt dominēšanas vajadzību, cits — mīlestības vajadzību utt.

Vajadzības vērtību nosaka vienas vajadzības kategorijas priekšroka attiecībā pret citām. Piemēram, dominējošās uzvedības izpausmē daudzās situācijās un gūstot pozitīvu pastiprinājumu, cilvēkam rodas iespaids par šīs vajadzības priekšroku attiecībā pret citām. Tas nozīmē, ka tās vērtība pieaug un tā bieži tiks izmantota daudzu situāciju risināšanā.

Trešais vajadzību komponents, pēc zinātnieka domām, ir pārvietošanu brīvības, t. i., cilvēka gaidas attiecībā pret savas uzvedības spektra realizāciju viņam svarīgas vajadzības apmierināšanā. Piemēram, ja jaunam cilvēkam radīsies vajadzība iepatikties meitenei, to panākt var dažādi: viņš var ekstravaganti ģērbties, teikt komplimentus, rādīt savu erudīciju utt. Atkarībā no tā, cik un kādus vajadzības iepatikties apmierināšanas veidus jaunais cilvēks izmantos, varēs noteikt pārvietošanu brīvību. Ja to būs daudz un tie būs daudzveidīgi, pārvietošanu brīvības līmenis ir augsts.

Savukārt pārvietošanu brīvības vajadzību apmierināšanā esamība nodrošinās optimālu un mērķtiecīgu vajadzības apmierināšanas veidu izvēli.

No otras puses, pastāv savstarpēja sakarība starp pārvietošanu brīvību un vajadzības vērtību. Dziļi izanalizējot šo sakarību, zinātnieks parādīja, ka, ja

121

Aleksejs Vorobjovs

vajadzības vērtība ir liela, bet cilvēks apzinās, ka viņam nav tās apmierināšanas veidu brīvības, viņam rodas frustrācija. Tāpēc, pēc zinātnieka domām, vajadzības augsta vērtība, pastāvot zemam tās apmierināšanas brīvības līmenim, liecina par cilvēka adaptācijas zemo līmeni. Augstu adaptētam cilvēkam parasti ir augsta brīvības pakāpe vajadzību apmierināšanā.

Ceturtais mainīgais, uz kura pamata var paredzēt un prognozēt personības uzvedību, ir psiholoģiskā situācija. Pēc Dž. Rotera domām, cilvēks nedzīvo sastingušā tukšumā. Viņš mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, kura atspoguļojas visā viņa iekšējā kognitivajā saturā. Ja šī procesa nebūtu, uz vienu un to pašu ārējo stimulu cilvēks reaģētu vienādi.

Reāli tas tā nenotiek. Uzvedības potenciāla, gaidu, pastiprinājuma vērtības, vajadzību satura un psiholoģiskās situācijas nosacīts personības iekšējais saturs nodrošina personības uzvedības savdabību, ko var prognozēt un paredzēt.

Zinātnieks mēģināja izveidot divas formulas, uz kuru pamata varētu paredzēt un prognozēt personības uzvedību: paredzēšanas vispārīgo formulu un paredzēšanas pamatformulu.

Personības uzvedības paredzēšanas vispārīgā formula ir šāda:

Uzvedības potenciāls = pārvietošanu brīvība + vajadzības vērtība.

Šīs formulas sastāvdaļas parāda, ka cilvēkam ir tieksme visiem zināmajiem līdzekļiem apmierināt viņam vērtīgās vajadzības, un uz šī pamata viņš gaida saņemt augstvērtīgu pastiprinājumu.

Paredzēšanas pamatformula ir šāda:

Uzvedības potenciāls ~ gaidas + pastiprinājuma vērtība.

Ģenerālā uzvedība

30. zīm. Dž. Rotera personības modelis.

Šīs iekšējās sastāvdaļas (gaidas un pastiprinājuma vērtība), pēc zinātnieka domām, nosaka nevis personības ģenerālo līniju, bet risināmo uzdevumu izvēli. Piemēram, apjēdzot veicamo darbu izvēli, viņš novērtē pastiprinājuma vērtību, ko gūtu pēc darba veikšanas. Piemēram, eksāmena priekšvakarā students, novērtējis gaidas un pastiprinājuma vērtību, visticamāk, izvēlēsies iet uz bibliotēku, nevis uz diskotēku.

Dž. Rotera personības modeli nosacīti var
iedomāties šādi: ..._........... ,

122

% Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

V. Mišela kognitīvi afektīvā personības teorija

Volters Mišels QV. Micshet) dzimis 1930. gadā Austrijā, kopš 1938. gada dzīvo ASV.

Personības teoriju viņš balstīja uz daudzām A. Banduras, Dž. Rotera un citu kognitīvās orientācijas zinātnieku pamatnostādnēm.

Zinātnieks uzskatīja, ka psihologiem vairāk jāpievēršas nevis personības globālo iezīmju izpētei, bet konkrētās situācijās notiekošai personības kognitīvajai, domāšanas darbībai. Līdz ar to viņš licis pamatus personības uzvedības situati-vitātes un variabilitātes (angļu — variable un fr. — variable — mainīgums) principam. Turklāt zinātnieks pieņēma, ka katrai personībai piemīt daudzas tādas pamatiezīmes kā punktualitāte, akurātība, agresivitāte un citas, bet neatzina, ka iezīme viennozīmīgi nosaka personības uzvedību dažādās situācijās. Piemēram, agresivitātes izpausme atkarīga no situācijas. Vīrs, piemēram, var paust savu agresivitāti attiecībā pret sievu, bet attiecībā pret savu priekšnieku vai policistu — ne. Tāpēc, pēc zinātnieka domām, personība un situācija ir cieši saistītas. Personības uzvedību lielā mērā nosaka situācijas saturs, un pati situācija ietekmē personības uzvedību.

Veidojot savu kognitīvi afektīvo personības teoriju, zinātnieks atklāja virkni tādu fenomenu kā personības uzvedības konsekvences un nekonsekvences paradokss un apmierinājuma atlikšana uzvedības motivācijā.

Konsekvences paradoksa būtība ir šāda — cilvēkiem ir izveidojies stereotips, ka katra cilvēka uzvedība ir noturīga, un to nosaka viņa personīgo īpašību arhitektūra. Pats zinātnieks apgalvoja, ka šiem cilvēkiem, labākajā gadījumā, tikai daļēji ir taisnība (1990. g.).

Atlasot cilvēkus kādam amatam vai izvēloties jebkuru darbinieku, mēs to darām, pamatojoties uz konkrētā darba veikšanai nepieciešamo personisko iezīmju izpausmēm. Piemēram, amatpersonām raksturīgs godīgums, neatlaidība, noteiktība utt., un tāds cilvēks, šķiet, ir atrasts, bet cik daudz pēc tam var būt dažādu atkāpju, šim darbiniekam risinot jautājumus reālās situācijās!

Veidojot savu kognitīvi afektīvo personības sistēmu, zinātnieks pieņēma, ka tā sastāv no vairākām kognitīvi afektīvām vienībām — kompetences, mērķiem un vērtībām, gaidām, informācijas kodēšanas un emocionālajām reakcijām —, kas pārklāj cita citu.

Kompetences terminu zinātnieks ieviesa visu personības zināšanu par pasauli un visas informācijas apzīmēšanai. Zināms, ka katrs cilvēks uztver pasauli selektīvi, tāpēc katram cilvēkam veidojas subjektīva reālās pasaules versija. Kompetences jēdziens tad arī ietver sevī subjektīvās pasaules ainas dziļumu, plašumu un specifiku.

123

Aleksejs Vorobjovs

Zinātnieks an pierādīja, ka svarīga loma cilvēka kompetences veidošanā ir intelektam. Taču, pēc zinātnieka domām, kreativitātes rādītāji, vairāk nekā IQ rādītāji, signalizē par personības kompetenci.

Lai veidotu kompetences saturu, ārējie stimuli personībai jāpārveido personīgos kognitīvos konstruktos. Šajā gadījumā svarīga loma ir katras personības izveidotajām informācijas kodēšanas stratēģijām. Kodēšana noteiktā veidā sistematizē visu iegūto informāciju. Sistematizētajiem informācijas blokiem ir individuāla struktūra, kas nosaka uzvedību. Piemēram, viens cilvēks par zobgalību dusmosies, bet cits — ignorēs vai pieņems piedāvāto «spēli».

No otras puses, viennozīmīgi kodēta informācija dažādās situācijās var nosacīt dažādas cilvēka uzvedības reakcijas. Piemēram, drauga atnākšana ciemos var tikt uztverta kā pozitīvs notikums, bet drauga ierašanās «nelaikā» var tikt novērtēta pretēji un uzvedības reakcija var būt pilnīgi citāda.

Informācijas kodēšanas stratēģijas ir nozīmīgas subjektīvas sastāvdaļas, kuras nosaka personības uzvedību konkrētās situācijās.

Vēl viena personības sastāvdaļa, pēc Mišela domām, ir gaidas. Turklāt zinātnieks izdala divus gaidu veidus — uzvedības rezultāta gaidas un stimula seku gaidas.

Acīm redzams ir fakts, ka jebkurā sociālajā situācijā var izpausties daudzi personības uzvedības varianti, bet tieši pirmā un otrā veida gaidas parasti nosaka to vienīgo uzvedības variantu, kurš tiks realizēts konkrētajā situācijā.

Neapstrīdami, ka cilvēks, izvēloties uzvedības variantu, izmanto savas zināšanas un gūto pieredzi, vērojot citus cilvēkus līdzīgās situācijās. Liekot to visu lietā, viņš mācās realizēt tos uzvedības veidus, kuri dod labākus rezultātus.

Ceturtā kognitīvi efektīvā vienība ietver sevī personības mērķus, vērtības un intereses. Pat tajos gadījumos, kad diviem cilvēkiem ir līdzīgas dispozīcijas un iezīmes un viņi ir vienā situācijā, tās risināšanā viņi var paust dažādas uzvedības stratēģijas. Uzvedības stratēģiju dažādību var noteikt dažādu mērķu, vērtību un interešu esamība. Piemēram, diviem ar aptuveni vienādām spējām, uzcītību utt. apveltītiem studentiem var būt pilnīgi dažāda attieksme pret psiholoģijas kursa apguvi universitātē. Students, kurš izvirzījis sev mērķi turpināt padziļinātu psiholoģijas apguvi un savu turpmāko karjeru saistīt ar šo nozari, kursa apguvē paudīs aktīvas uzvedības stratēģijas. Cits, kura mērķis nebūs saistīts ar šo zinātņu nozari, šī paša kursa apguvē paudīs citādu uzvedības stratēģiju.

Piektā, pēc zinātnieka domām— svarīgākā, vienība ir cilvēka afektīvās emocionālās reakcijas uz situāciju. Zinātnieks uzsvēra, ka «..kognitīvie un emocionālie stāvokļi dinamiski mijiedarbojas viens ar otru un abpusēji ietekmē

124

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

viens otru, un šī attiecību organizācija viņu starpā veido personības struktūras kodolu.» (10; 253)

Jebkuras zināšanas par priekšmetiem, parādībām nevar būt bez cilvēka emocionālā vērtējuma. Atkarībā no pozitīva vai negatīva vērtējuma izpaudīsies uzvedības stratēģija attiecībā pret tiem.

Otra svarīga determinante, kas kopā ar kognitīvi afektīvajiem momentiem nosaka cilvēka uzvedības stratēģiju un specifiku, ir situācijas īpatnības un situatīvas pārmaiņas, kurās uzvedība izpaužas. Pēc zinātnieka domām, starp afektīvi kognitīvajiem komponentiem un situatīvajām pārmaiņām ir divas mijiedarbības īpatnības. Pirmajā gadījumā personības uzvedības stratēģiju vairāk nosaka situatīvas pārmaiņas. Tās it kā «atspēko» kognitīvi afektīvās sfēras iedarbību cilvēka uzvedības izpausmēs. Paskaidrosim šo situāciju ar konkrētu piemēru.

Dažādu cilvēku uzvedība var būt gandrīz vienāda asa sižeta kinofilmas vai teātra uzveduma skatīšanās, mūzikas skaņdarba klausīšanās vai grandiozas kalnu ezera ainas vērošanas situācijās. Šajā gadījumā situatīvas pārmaiņas ir spēcīgākas un tās it kā «nomāc» visu cilvēku personisko individuālo īpatnību ietekmi.

Citā gadījumā var būt otrādi — personības kognitīvi afektīvās īpatnības var dominēt pār situatīvajām pārmaiņām cilvēka uzvedībā. Piemēram, var sagaidīt ļoti dažādu uzvedības stratēģiju no eksāmenā vienādu vērtējumu saņēmušiem studentiem. Studentam, kurš atbilstoši viņa mērķu saturam, vērtībām, gaidām, kompetencei, emocionālajai reakcijai saņēmis vērtējumu «labi», var izpausties pozitīvi orientēta uzvedība. Turpretim citam — agresīva,

Kognitīvi

afektīvās

vienības:

kompetence,

kodēšanas

stratēģija, gaidas,

mērķi, vērtības

konfliktējoša uzvedība. Šī īsā V. Mišela personības kognitīvi afektīvās teorijas analīze apstiprina ideju par cilvēka uzvedības stratēģijas vadību, viņa kognitīvo, emocionālo sfēru un situatīvajām pārmaiņām situācijās, kurās cilvēks darbojas.

V. Mišela personības modeli nosacīti var attēlot

Uzvedības stratēģija ^šā^di (^skat ^z^ī^m-)-

31. zim. V. Mišela kognitīvi afektīvais personības modelis.

125

Ueksejs Vorobjovs

PERSONĪBAS IEZĪMJU TEORIJAS

Priekšstatu par personību kā individuālo un kopējo iezīmju noturīgu kopumu radīja un izstrādāja ievērojamie angloamerikāņu zinātnieki G. Olports (G. W. Allpori) (1897—1967), R. Ketels (R. Cattell) (1905) un H. Aizenks (H. EysencK) (dz. 1916. g.). Šā virziena zinātnieki postulēja, ka katra personība apkopo sevī pietiekami noturīgu, bet unikālu individuālu iezīmju kopumu, kurš nosaka to uzņēmību pret samērā tipisku uzvedības, emocionālo un kognitīvo, no laika, situācijas, sociālā statusa u. с neatkarīgu aktu izpausmēm. Tāpēc galvenā personības satura vienība ir iezīme. Personības viengabalaino satura nosaka visa viņas individuāli unikālā iezīmju arhitektūra.

Kā kopējā personības satura formula šajā virzienā pieņemta izteiksme: personība =/ (īpašību kopums). ^

Personības pamatteorijas atbilstoši šai pieejai var iedalīt šādi:

Г PERSONĪBAS IEZĪMJU TEORIJAS 1
		~~—-—	■"------------------------- -_
G. Olporta dispozicionālā personības teorija	R. Ketela strukturālā personības iezīmju teorija		H. Aizenka personības tipu teorija

Līdzas vienotiem principiāliem uzskatiem par personības saturu zinātniekiem ir atšķirīgi uzskati attiecībā uz iezīmes jēdzienu un iezīmju kopumu, kas nosaka personības būtību, tāpēc īsumā aplūkosim katra šī virziena zinātnieka teorētiskās pamatnostādnes.

G. Olporta dispozicionālā personības teorija

Pirmais šī virziena pamatnostādnes par personību pamatoja mūsdienu amerikāņu zinātnieks Gordons Olports (G. W. Allpori) (1897—1967).

Pamatojot vispārīgo personības jēdzienu, zinātnieks nonācis pie secinājuma, ka personību nosaka kāda pašā indivīdā esoša un visai viņa rīcībai un uzvedībai sekojoša, pamatnoteicoša struktūra. Šāds skatījums uz personības būtību rosināja zinātnieku izstrādāt to iezīmju koncepciju, kuras nosaka šo pamatnoteicošo struktūra.

Šajā gadījumā iezīme ir atsevišķs pamatelements, kurn individuālā summa nosaka personības saturu un no citiem atšķirīgu uzvedību.

Pēc zinātnieka domām, iezīme ir personības sliecība uz samēra vienveidīgu uzvedību dažādās sociālās situācijās. Šāda personības būtības izpratne ļāva

126

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

zinātniekam domāt par to, ka pastāv individuāli unikālas iezīmes katra indivīda un noturīgas uzvedības formas dažādās situācijās.

Padziļinot jēdzienu «iezīme», Olports norāda, ka personības iezīmes ir personības realitāte un nav tikai tās paradums. Zināms, ka paradums funkcionē kā tipiska uzvedība konkrētā situācijā vai kā atbilde uz konkrētu kairinātāju. No otras puses, viņš parādīja, ka iezīme kā sliecība uz noteiktu personības uzvedību ir ari tās motīvs. Šajā gadījumā iezīme var būt rosinošs spēks, kas nosaka noteiktu personības uzvedību.

Savukārt personības iezīmi nevar uzskatīt par identisku raksturam, temperamentam un kognitīvās darbības (zināšanas, vērtējumi, pārliecība utt.) rezultātiem, jo personības iezīme nosaka sliecību uz vienveidīgu uzvedību plašā sociālā kontekstā.

Visas personības iezīmes neatklājas kā atsevišķi, savā starpā nesaistīti veidojumi. Parasti pēc būtības līdzīgās iezīmes veido sava veida vienību, kurā katra atsevišķa iezīme var tikt «uzlikta» kādai citai iezīmei. Šie iezīmju veselum-veidojumi tika nosaukti par dispozīciju (lat. dispositio — izvietojums, sadalījums).

Analizējot dispozīciju saturu, Olports izdalīja kopējās un individuālās dispozīcijas. Kopējās dispozīcijas saistītas ar kopēju, vienotu, tipisku, visiem cilvēkiem piemītošu uzvedību. Bet vislielākā zinātniskā aktualitāte un praktiskā nozīme, pēc zinātnieka domām, ir personības individuālo dispozīciju izpētei, jo tās saistītas ar tikai viņai raksturīgu uzvedību.

Analīzes rezultātā zinātnieks izdalīja trīs individuālo dispozīciju tipus: kardinālās, centrālās un sekundārās dispozīcijas.

Kardinālās dispozīcijas ir personības iezīmes, kuras nosaka vienotu virzību jebkurai situatīvai rīcībai un visai uzvedībai. Kardinālo dispozīciju tēlaini var salīdzināt ar cilvēka mugurkaulu, uz kura balstās visa viņa ķermeņa konfigurācija. Šī dispozīcija «caurauž» visas personības dispozīcijas un vada tās. Piemēram, pazīstamajam franču zinātniekam ekologam Ž. Kusto spilgti izpaudās kardinālā dispozīcija— dabas mīlestība. Visu viņa dzīvi, rīcību un uzvedību vadīja šī dispozīcija. Par nožēlu, kā atzīmējis Olports, ne visiem cilvēkiem ir kardinālā dispozīcija, kas klusībā noteiktu visu viņu mērķtiecīgo darbību.

Kardinālo dispozīciju nevar būt daudz, tā var būt tikai viena, to var nebūt arī nemaz.

Centrālās dispozīcijas raksturīgas visiem cilvēkiem, un to saturs vairāk saistīts ar personības individualitāti. Pētot studentu dispozīciju skaitu un saturu, Olports noskaidroja, ka centrālo dispozīciju skaits svārstās starp 5 un 10. Tās uzskatāmi izpaužas cilvēka individuālajā uzvedībā kā akurātība, punktualitāte, rūpes, kritiskums, niknums u. с

127

Aleksejs Vorobjovs

Katra personība apkopo sevi nelielu skaitu pec satura diezgan noturīgu dispozīciju. Gadījumos, kad cilvēkam ir kardinālā dispozīcija, centrālo dispozīciju saturu «caurauž» tās saturs, tāpēc visa personības uzvedība kļūst mērķtiecīga un zināmā mērā prognozējama.

Sekundārās dispozīcijas saistītas, pirmkārt, ar personības uzvedības sliecību uz ikdienišķu, bieži sastopamu situāciju risinājumu. Piemēram, tās izpaužas nosliecēs ēdiena (gaļa, zivis utt), dzērienu, ģērbšanās stila, frizūras utt. izvēlē. Otrkārt — centrālo dispozīciju funkcionēšanas pārslēgšanas situācijās. Piemēram, maigam, labam cilvēkam noteiktās situācijās var izpausties cietsirdība un rupjība.

Sekundāro dispozīciju izpētei nepieciešama ilgstoša cilvēka uzvedības novērošana, sevišķi viņa centrālo dispozīciju darbības un satura pārslēgšanas izpētes gadījumos.

Izstrādājot savu teoriju, Olports paredzēja, ka personības saturu noteikti veido veselums, kur vienotā vienībā iekļautas visas šīs personības vajadzības, iezīmes un dispozīcijas. Šo vienoto veselumu viņš nosauca par propriumu (patību). No otras puses, veselumvienība jeb propriums nerodas momentāli. Pastāv ilgstošs propriuma veidošanās process personības ontoģenēzē un šī procesa rezultāts — individualitāte. Šajā procesā viņš izdalīja vairākas stadijas:

• ķermeniskā patība (0—1. g.)— sevis kā atsevišķas personas
apzināšanās;

• pašcieņa (3.—4. g.) — sevis ar citiem salīdzināšana un dažādu
darbības veidu apguves un izpildes rezultātu apzināšana;

• patības paplašināšana (4.—5. g.) — sevis izzināšanas pārnešana uz
apkārtējo pasauli;

• savs tēls (5.—6. g.) — sevis kopapzināšanās un sevis kā cita
iztēlošanās, sevis apzināšanās citu cilvēku prasību kontekstā, šo
prasību apzināšanās;

• sevis racionāla vadība (6.—12. g.) — sevis apzināšanās daudzveidīgās
reālās dzīves sakarībās, tikumisko normu un gribas piepūles
apguve;

• prokreatīvā tieksme (12.—18. g.) — dzīves mērķu, dzīves jēgas
izvirzīšana, sevis apzināšanās un izvērtēšana, karjeras izvēle.

Nobriedušu personību, pēc Olporta domām, raksturo šādas īpatnības:

• Es plašās robežas, kas izpaužas plašā sociālajā, darba, politiskajā
x un citos personības aktivitātes veidos;

• i • sociālo attiecību esamība, kas izpaužas empātijā pret apkārtējiem,
: intīmos un draudzīgos sakaros ar apkārtējiem;

, • emocionālais briedums izpaužas mākā vadīt savas emocijas;

128

psiholoģijas teorētiskie pamati

uztveres realitāte — prasme reāli novērtēt savas un citu iespējas,

reāli novērtēt visas dzīves situācijas;

dzīves jēgas un dzīves filozofijas esamība kā spēja izdalīt vērtības,

nozīmes un to realizācijas ceļus reālajā dzīvē;

humora izjūta un adekvātas pašizziņas spēja.

Socializācija Propriums

\ \	Sekundārās dispozīcijas
N	\	Centrāla dispozīcija
	\ \		Kardināla dispozīcija	/ > /
	г		^ / \ / \ / \ /	/ > /

Visas nobriedušas personības īpatnības zinātnieks neuzskata par nemainīgiem fenomeniem. Sociali-zācijas process pastāvīgi iespaido to saturu un izpausmes intensitāti. To veidošanās process ilgst visu dzīvi.

Veidošanās procesi

Shematiski G. Olporta personības modeli nosacīti varam iedomāties šādi (skat. zīm.).

Personības individuāla uzvedība

32. zim. G. Olporta personības satura nosacīts modelis.

Personības satura izpētei zinātnieks un viņa sekotāji adaptēja kontentanalīzes un individuālās struktūranalīzes metodes. Šīs metodes paredz to vai citu pētāmā personības iezīmju vērtēšanu pēc noteiktām shēmām (shēmu saturu nosaka personības iezīmes), no kurām eksperti strukturizē attiecīgas dispozīcijas.

R. Ketela personības iezīmju struktūrteorija

Priekšstatu par personību daudzveidība deva R. Ketelam (R. Cattelī) (1905) iespēju personības satura izstrādē pamatoties nevis uz «veselā saprāta» principu, bet izmantot precīzus psihodiagnostikas datus un matemātisko procedūru faktoranalīzi.

Viņš formulēja atziņu, ka personība ir tas saturs, kas samērā viennozīmīgi nosaka šīs personības uzvedību. Personības satura vienība ir iezīme. Personības iezīme ļauj nosacīti pastāvīgi, noteiktā veidā reaģēt dažādās situācijās un dažādā laikā. Līdz ar to iezīme nodrošina diezgan vienveidīgu personības uzvedību. Ilgstošs un skrupulozs eksperimentālais darbs ļāva Ketelam secināt, ka personības iezīmes var noteiktā veidā klasificēt un apvienot faktoros. Šī darba sākuma etapā zinātnieks izdalīja 18000 terminu, kas kaut kādā veidā

129

Aleksejs Vorobjovs

apraksta personību. Ekspertu grupa visus šos terminus pec to nozīmes apvienoja 4 500 personības iezīmju nosaukumos. Pēc tam šīs iezīmes pēc vienotas nozīmes tika apvienotas 171 pamatiezīmē. Visas šīs iezīmes klasificēja pēc to veidiem.

Virspusējas - izejas

Konstitucionālās - sociālās

Intelektuālās - dinamiskās

Kopējās - unikālās

Virspusējās iezīmes ir mazāk izteiktas, un to izpausmei ir situativs un ne vienmēr viennozīmīgs raksturs.

Izejas iezīmes ir personības pamatnoteicošās iezīmes, un tieši tās nosaka personības uzvedības pastāvību. Uz faktoranalīzes pamata R. Ketels izdalīja 16 personības sākumiezīmes, kuras tiek pētītas ar testa 16 PF palīdzību.

Pēc izpausmes šīs iezīmes ir polāras, un tās ir šādas:

ii ■

i" t ■■

ļ Uztveramais modelis ļ

Uztvere

T

Iemācīšanās modelējot

Iemācīšanās _ж -novērojot

Pašregulācija