Bezmaksas referāti skolai: SOCIĀLĀ psiholoģija 5

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

īslaicīgās redzes apjoms
ID-		f
ID-		f
S'	. _ _ _ _______ x		--------- f
8-7-	-------- ^------------------	_ J _		-------- •*
	J

	t i _ J
3-
2-
1 •
0	2 3 4 5		i 7 8 ^Sk0'^ēni'
12. zīm. Piekto klašu skolēnu īslaicīgās redzes atmiņas			apjoma sadales poligons.

Diezgan izplatīts rezultātu grafiskās atveides paņēmiens ir dažādas skalas, piemēram, 5, 9 ballu skalas, t skala, IQ skala u. с Šajā gadījumā uz skalas ass ar punktu atzīmē attiecīgās variantes atrašanas vietu. Piemēram, 5 ballu skalā var atzīmēt variantes sastapšanas biežumu.

S ballu skala

Sarežģītāks un bieži izmantots rezultātu uzrādīšanas paņēmiens ir lineārie grafiki. Piemēram, lineārais grafiks tiek izmantots ar MMPI testa palīdzību iegūtā personības profila uzīādīšanai.

Uzskatamāks statistisko rezultātu uzrādīšanas veids ir diagrammas. Nosacīti var izdalīt šādus diagrammu veidus: stabiņveida, lentes, diskogrammas.

Rezultātu uzrādīšanai visbiežāk tiek izmantotas stabiņveida diagrammas (skat. zīm.).

f~ļ Zēnu motoriskā atmiņa Meiteņu motoriskā atmiņa Zēnu un meiteņu dzirdes-verbātā atmiņa

Stabiņveida diagrammās katra rādītāja nozīmi attēlo vertikāls taisnstūris, kura platums visiem rādītājiem ir vienāds. Katra stabiņa augstums ir rādītāja proporcionālais lielums, kas sasniedzams, izmantojot vienotu mērogu visiem stabiņiem. Uzskatāmībai nereti izmanto stabiņu dažādu svītri-

14. zīm. Stabiņveida diagramma.

našanu vai krāsojumu.

Ja bāzes līniju izvieto vertikāli, bet stabiņus horizontāli, tad šādu diagrammu sauc par lentes diagrammu. Šāda veida diagrammas izmanto, lai uzrādītu bipolārus rādītājus. Šajā gadījumā ir mērķtiecīgi veidot divpusēju lentes diagrammu, turklāt lentes diagrammām var būt divi veidi. Piemēram, vienvirzes lentes diagramma var tikt attēlota šādi.

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati


Franklins Igo ■ Mocarts ■ Leonardo da Vinci ■ Rembrants ■ Darvins ■ Bēthovens ■ Ņūtons Linkolns ■ Luters ■ Napoleons ■

		■
	... iiilll^^^^ļļl^^ffiffi&ifflaaflļ iiin^JJ/iiļ]flfl\|ļ^^^^^ļļfflļļBij^SSi5ļ!ļļļļ$ ļ,'," \|\\'1,'1\|\|[Д^^ДИШВЯШИй!Ш!1Ш^-

		m





110 120 130 140 150 160 170 180 190 200 210 220 □ IQ 17 gados Щ IQ 26 gados 15. zīm. Slavenu cilvēku IQ 17 un 26 gadu vecumā.

Labākai uzskatāmībai var tikt izmantotas bipolaras lentes diagrammas.

	ntroversijat ™""^ЯИР '" *ЩЩш;'*	miii Д^^^ш Ekstra versija
Emocionāla nestabilitātē		Emocionālā stabilitāte

-10 -9 -8 -7 -6 -5 -4 -3 -2 -1 0 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 16. zīm. Personības profils pēc H. Aizenka (lineārās lentes diagrammas piemērs).

Uzskatāmai pētījuma rezultātu uzrādīšanai bieži tiek izmantotas dažādas diskogrammas: vienkāršās (17. zīm.), sarežģītās (18. zīm.), plaknes (19. zīm.) un telpiskās (20. zīm.) diskogrammas.

Aleksejs Vorobjovs

j ļ Augsta Щ Vidēja Q Zema

77. zīm. Testa uzdevumu izpildes

sekmības vērtējums (%) (vienkāršās

diskogrammas piemērs).

18. zīm. Personības profils pēc T. Lira metodikas.

19. zīm.

400

300

200

100

5. к.

1.k.

20. zīm. I. un 5. kursa studentu personīgās bibliotēkas apjoms.

Labākai uzskatāmībai un pētījuma rezultātu vizuālai uztverei var tikt izmantoti ■,., apjoma attēli u. c. nozīmei atbilstoši simboli.

Izmantojot diagrammas, jāvadās pēc šādiem noteikumiem: _t • Grafiskajiem attēliem jābūt uzskatāmiem un jāatspoguļo parādības vai procesa ķ kopējā aina.

л • Grafisko tēlu saturam jābūt precīzi izskaidrotam ar skaidrojošiem uzrakstiem

5 un pieņemtajiem apzīmējumiem, t. s. palīgelementiem. Palīgelementi ir:

grafika vai diagrammas nosaukums; pieņemto apzīmējumu īss skaidrojums;

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

koordinātu asu nosaukumi un to skalas; grafiska teļa radītāju lielumu skaitlisko vērtību nozīmes.

Jāatceras, ka tikai precīzs un lakonisks palīgelementu saturs ļauj skaidri izprast kā grafisko tēlu kopumā, tā arī atsevišķus tā rādītājus.

Pētīšanas metožu problēmas analīze pārliecinoši parāda zinātniski pamatotas, saskaņotas, viengabalainas pētīšanas metožu sistēmas esamību mūsdienu sociālajā psiholoģijā. Pētījumu zinātnisko metožu, pieeju un virzienu plašais spektrs ir saistīts ar- pētāmo sociāli psiholoģisko fenomenu sarežģītību un to specifiku.

Tikai pētījuma metožu pārzināšana, to zinātniski pamatota izvēle un organizācija konkrētās eksperimentālās situācijās, zinātnisko prasību un tradīciju ievērošana pētījuma rezultātu apstrādē ļauj pētniekam gūt validīvus un drošus rezultātus, izdarīt objektīvus secinājumus par sarežģītu sociāli psiholoģisku fenomenu funkcionēšanas likumsakarībām.

OTRĀ NODAĻA

Cilvēks, indivīds, individualitāte

Sarunvalodā mēs bieži lietojam šķietami līdzīgus jēdzienus: cilvēks, indivīds, individualitāte, personība, nedomājot par šo jēdzienu atšķirībām. Psiholoģijas zinātnē katram no tiem ir savs noteikts saturs.

Cilvēks — dzīva būtne no «Homo sapiens» dzimtas. Tāpēc par cilvēku var nosaukt gan zīdaini, gan prātā jukušu, gan arī normālu, veselu cilvēku. Tas ir plašs jēdziens, kas ietver visas šī bioloģiskā tipa dzīvās būtnes.

Indivīds (lat. individuum — nedalāmais; viens) — viens, cilvēku dzimtas atsevišķa būtne. Ja mēs runājam par atsevišķa cilvēka kaut kādām īpatnībām, tad zinātnē pieņemts lietot jēdzienu «indivīds». No otras puses, indivīdu raksturo viņa fiziskās (augums, svars, matu un acu krāsa u. c.) un fizioloģiskās (asins formula, nervu sistēmas uzbūve u. c.) īpašības, ar ko tas atšķiras no citiem.

Acīm redzams, ka mēs kā indivīdi atšķiramies cits no cita. Piemēram, viens ir garš, otrs — īss, viens — pilnīgs, otrs — kalsnējs utt. Bet, tā kā mēs visi esam no cilvēku dzimtas, mums visiem ir divas rokas, divas kājas, divas ausis, viena sirds utt., kaut gan pēc izskata cilvēki atšķiras. Tāpēc indivīdiem ir gan raksturīgās, specifiskās īpašības, kuras tos atšķir no citiem, gan tipiskās, vispārējās, kas piemīt visai šai bioloģiskajai sugai.

Fizisko un fizioloģisko īpatnību kopums, ar ko viens indivīds atšķiras no otra, ir individualitāte.

Vispārīgs priekšstats par personību

Dzīvojot sabiedrībā, katrs indivīds kontaktējas ar citiem indivīdiem un izpilda dažādas lomas. Kontaktu sistēmas apgūšanas procesā tam veidojas runa, domāšana, raksturs utt. Ar šīm tā saucamajām sociālajām īpašībām

Aleksejs Vorobjovs

indivīds nepiedzimst, bet iegūst tās socializācijas procesā, t. i., mijiedarbībā ar citiem indivīdiem. Indivīda sociālās īpašības definē kā psihiskās īpašības.

Apgalvojuma, ka indivīda psihiskās īpašības ir sociālas, patiesumu apskatīsim uz šausminoša eksperimenta piemēra, kas tika veikts 16. gs. 10 jaundzimušus bērnus ievietoja speciāli būvētā tornī tā, lai visa viņu apkalpošana (barošana, ģērbšana utt.) noritētu bez kontaktiem ar cilvēkiem. Eksperimenta galvenā hipotēze, kura eksperimentā bija jāapstiprina vai jānoraida, attiecas uz to, kādā valodā šie zīdaiņi runās, kad izaugs. Eksperimenta gaitā divi zīdaiņi tika izolēti atsevišķās kamerās, bet pārējie astoņi tika turēti kopā, vienā kamerā.

Kā bija sagaidāms, šis cietsirdīgais eksperiments beidzās ļoti bēdīgi. Izolētie bērni nomira 3—4 gadu vecumā, tā arī nesākuši runāt nekādā valodā. Bērni, kas dzīvoja kopējā kamerā, izgudroja savu valodu, kas pēc rakstura bija līdzīga «dvīņu valodai», t. i., valodai, kas var rasties normālos ģimenes apstākļos augušiem dvīņiem.

Šis pēc savas būtības antihumānais eksperiments ļauj secināt, ka visām cilvēka psihiskajām īpašībām (runa, domāšana, vajadzības utt.) ir spilgti izteikts sociāls raksturs.

Tātad pats vispārīgākais personības definējums varētu būt šāds: personība ir socializācijas procesā iegūto indivīda psihisko īpašību kopums. Šai sakarā var teikt, ka par indivīdu piedzimst, bet par personību kļūst.

Tai pašā laikā katrai personībai piemīt gan tipisko, gan arī individuālo īpašību kopums. Jebkurai personībai raksturīga runa, atmiņa, raksturs, vajadzības utt., bet šīm īpašībām savukārt ir individuālas īpatnības. Tāpēc, simboliski apzīmējot personību ar P, to var attēlot šādi:

P=(T+Ī), kur {T+I)— psihiskās īpašības, tipiskās un individuālās.

Psiholoģijas zinātnē personību viennozīmīgi saprot kā tās individualitāti, t. i., psihisko īpašību individuālo kopumu. Turpretī filozofijas zinātne, runājot par personību, vairāk orientējas uz tās tipiskumu. Mēs, tālāk runājot par personību, domāsim tās individualitāti.

Acīm redzams, ka indivīds par personību kļūst tikai saskarsmē ar citām personībām un aktīvā darbībā, t. i., socializācijas procesā.

Personības teorija mūsdienu psiholoģiskajās pieejās

Risinot jautājumu, cik un kādas psihiskās īpašības nosaka indivīda personību, pasaules psiholoģijā nosacīti var izdalīt divus etapus.

Pirmo etapu nosacīti var nosaukt par «kolekcionējošo». Apmēram no 19. gs. beigām zinātnieki mēģinājuši noskaidrot to psihisko īpašību daudzumu, kas raksturo personību. Šis etaps ilga apmēram līdz 50. gadiem.

ķ $ļciālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Piemēram, Krievijā, balstoties uz krievu valodu, tika izdalītas vairāk nekā 5 tūkstoši šādu īpašību. Apmēram tāds pats stāvoklis bija arī citās valstīs. Izveidot psiholoģisko portretu, izmantojot tādu vārdu daudzumu, ir ļoti grūti, pat neiespējami. Tādēļ uz tādiem svarīgiem personības audzināšanas jautājumiem: kuras no šīm īpašībām ir galvenās un kuras — otršķirīgas, kādas sakarības un atkarības pastāv starp šīm īpašībām (bet ja indivīdam piemīt tikai 3 tūkst. īpašību, vai tad tā ir personība?) — šāda pieeja personības modelim atbildi nespēja dot. Sākot ar 50. gadu vidu personības psiholoģiskajos pētījumos sāk iezīmēties otrs etaps, kam raksturīga strukturālā pieeja. Šīs pieejas būtība ir tā, ka zinātnieki, analizējot visdažādākās psihiskās īpašības, apvienoja tās apakšstruktūras, t. i., izdalīja galvenās un otršķirīgās (atkarīgās) īpašības un apvienoja tās blokos. Šo darbu veica dažādu valstu zinātnieki, taču vienotu struktūrmodeli izstrādāt neizdevās. Vēl šobaltdien pasaules psiholoģijā var atrast ap 200 personības struktūrmodeļu. Labākai šīs pieejas izpratnei apskatīsim dažus visizplatītākos. Apkopojot dažādu psiholoģijas virzienu personības teoriju izpētes galvenos rezultātus, tos var nosacīti attēlot šādi. 18. tabula Personības pamatteorijas sociālajā psiholoģijā
Psiholoģiskā pieeja	Personības tipoloģiskaiss modelis	Zinātnieki
Neobiheivioris-tiskā pieeja	mehāniska (reaģējoša) personība	N. Millers (N. Miller), I. Dollards (/. Bollard), S. Rozencveigs (S. Rozenzweig), В. Skiners (В. F. Skinner), A. Bandura (A. Bandura) u. с
Kognitīvā pieeja	kognitīvā (domājoša un uztveroša) personība	К. Levins (К. Levin), L. Festingers (L. Festinger), Dž. Roters (J. B. Rotter), Dž. Kellijs (G. A. Kelley), S. Ašs (S. E. Asch) u. с
Interaktīvā (humānistiskā) pieeja	lomu (spēlējoša) personība	V. Džeimss (W. Jams), K. Rodžers (С. Roger), A. Maslovs {A. H. Maslow), S. Grofs (S. Groj), R. Meijs (R. May) u. с
Dispozicionālā pieeja	stabila (unikāla) personība	H. Aizenks (H. Eysenck), R. Ketels (R. Cattell), G. Olports (G. W. Allport).
89

Aleksejs Vorobjovs

Psihoanalītiska pieeja

Darbības pieeja

psihoenerģetiska (vēloša) personība

darbojoša (ietekmējoša)
______ personība______

Z. Freids (Z. Freud), K. G. Jungs

(К. G. Jung), A. Ādlers (A. Adler),

Ē. Fromms (E. Fromm), K. Horneja

(K. Homey), Ē. Eriksons (£. Erikson).

K. Platonovs (К. К. Платонов), A, Petrovskis (А. В. Петровский).

Katra lietišķā tipoloģija apvienoja pietiekami lielu dažādu psiholoģisku orientāciju vadošo personologu konkrēto teoriju skaitu. īsi analizēsim katra modeļa paradigmas būtību.

Mehāniska, reaģējoša personība — tas ir amerikāņu biheivioristiskās orientācijas personības pamatmodelis. Šīs modelēšanas aizsākumi lasāmi E. Torndaika (£. Thorndike), bet to apstiprinājums — B. Skinera, A. Banduras un citu zinātnieku darbos. Šai gadījumā par personību tiek uzskatīta dzīva būtne, kura reflektori reaģē uz ārējiem kairinājumiem. Socializācijas galvenais mehānisms ir iemācīšanās un adaptācijas spējas. Iemācīšanās un adaptācijas pastiprināšanas process norit uz pozitīva pastiprinājuma pamata. Jebkuru personības sociālās uzvedības formu var izveidot, pamatojoties uz uzslavu un sodu sistēmu. Socializācijas procesu šajā gadījumā stādāmies priekšā kā mērķtiecīgu sodu un uzslavu sistēmu (B. Skinera «sociālā tehnoloģija»). Personības bāzes motivācijas vektora virziens izvietots kontiniumā «nonākšana līdz labsajūtai, vienlaicīgi izvairoties no diskomforta».

Nedaudz cits personības būtības saturs ir teorijā, kura apvienota kognitīvajā (domājošajā) personības modelī. Personība šajā gadījumā atklāta ar tās satura kognitīvajiem elementiem un shēmām, subjektīvo zināšanu par pasauli saturu. Personības motivācija, tās sociālā uzvedība tiek nodrošināta ar saskaņotības— nesaskaņotības līmeni starp pietiekami kustīgajiem tās kognitīvajiem elementiem. Tātad personība ar aktivitātes starpniecību tiecas iegūt iekšēju saskaņotību, loģiskumu, pasaules tēla vienotību. Uzskatāmi šie pamatnosacījumi analizēti L. Festingera disonanses teorijās.

Personības «psihoenerģētiskais» modelis visuzskatāmāk atklāts psihoanalītiskās orientācijas saturā. Tā pamattēze ir— personības būtība veidojas agrā bērnībā. Ģimene ir turpmāko sociālo sakaru etalons. Māte un tēvs ir pieaugušā personības satura un funkcionēšanas prototipi.

Personības intrapersonālo būtību atkarībā no tās noritēs bērnībā īpatnībām atspoguļo Z. Freids, A. Freida, Ē. Eriksons un citi.

«Lomu», «spēlējošā» personība ir plaši apskatīta ASV interaktīvajās teorijās. Personība ir kā lomu tēlotājs visā cilvēka dzīvē, no viņa dzimšanas līdz nāvei tā orientēta uz lomu apguvi un to spēlēšanu. Šim procesam ir 3 stadijas: lomas imitācija, lomas spēle un lomas izpildījums.

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Ša virziena pamatlicējs ir Dž. Mids. Та ka loma ir personības noteikta, normatīva uzvedības izpausme un gaidīšanas sistēma sakarā ar šo uzvedību no citu puses, tad jebkuri «traucējumi» lomu atveidošanā noved konkrēto personību līdz konfliktam ar citiem un pie psiholoģiskā diskomforta. «Noņemt» diskomforta stāvokli iespējams tikai pie «pareizās» sociāli gaidāmās no citu puses personības uzvedības, lomas izpildījuma.

Stabils, «unikāls» personības saturs tiek aplūkots kā noturīgs, stabils, individuāli tipisks psihisko īpašību vai līdzīgu iezīmju (dispozīciju) komplekts.

Piemēram, R. Ketels izdala 35 personības iezīmes, no kurām 23 piemīt «normālai» personībai, bet 12 ir patoloģiskas iezīmes. H. Aizenks izdala trīs faktorus: psihotismu, ekstraversiju un introversiju. Katrā faktorā apvienotas 9 bazālas personības iezīmes. Piemēram, faktorā (P) — psihotisms — apvienotas šādas personības iezīmes: agresivitāte, vēsums, kauns, bezjūtīgums, cietpaurība, radošums.

G. Olports aplūkoja katru personību kā personisko iezīmju individuāli unikālu kopu, kas veido pamatu trim viņa izdalītajām dispozīcijām: kardinālajai, centrālajai un sekundārajai.

«Darbojoša, ietekmējoša personība» atklāta Krievijas darbības psiholoģijas teorijās. Ievērojamu vietu šajās teorijās ieņem A. Petrovska (1984) personības personalizācijas koncepcija. Tiek izvirzītas personības trīs apakšstruktūras: intro-indivīdā, interindivīdā un metaindivīdā. Inroindivīdā atribucija interpretē personību kā pašam indivīdam piemītošās īpatnības. Pēc šādas teorijas personība ir it kā «iegremdēta» indivīda «apvalkā». Interindivīdā atribucija atklāta kā personības mijiedarbība ar citiem, kur uz šī procesa pamata notiek viņas introindivīdo raksturojumu «translācija». Metaindivīdā atribucija apskata personību kā tās ideālo atspoguļojumu citos. Ideālo atspoguļojumu, kura saturs tiek noteikts ar personības intraplāna un interplāna saturu. Līdz ar to tiek apstiprināts viedoklis, ka personības pamatīpašību meklējumi jāvērš ne tikai uz personības psihisko īpašību un raksturojumu analīzi, ne tikai uz saskarsmes un mijiedarbības spēju analīzi, bet galvenokārt uz to, lai radītu pēc iespējas pilnīgāku otras personības, kura mijiedarbojas ar pirmo, jēgas veidojumu izmaiņu ainu. Tātad personības determinantā aktivitāte ir prasība «būt personībai» un tās realizācijas grūtības grupā.

Personības teorijas ASV psiholoģijā

Pieeju daudzveidība šīs orientācijas personības teoriju veidošanā rada minētās problēmas vispārējas analīzes nepieciešamību.

Šajā orientācijā var nosacīti izdalīt trīs tradīcijas: neobiheivioristisko, interakcionistisko, kognitīvistisko. To rašanos sekmēja apstāklis, ka 30. gadu

Aleksejs Vorobjovs

sakuma uz konkrēti zinātnisko metodoloģiju pamata biheiviorisma psiholoģijas skolā notika sava veida šķelšanās — sāka attīstīties objektīvās uzvedības uzskatu virziens dažādos variantos, ko nosacīti apvienoja ar nosaukumu «neobiheiviorisms».

Neobiheivioristiskajā tradīcijā vērojamas divas tendences: B. Skinera un viņa sekotāju izstrādātā personības problēmas risināšanas operantā pieeja un N. Millera, D. Dollarda, A. Banduras u. c. mediatorā līnija personības izpētē.

Operantajā biheiviorisma personība galvenokārt tiek aplūkota kā pašas personības piedēvēts un uz iemācīšanas pamata pausts uzvedības repertuārs. Iemācīšana ir asociāciju veidošanās un maiņa starp apmācāmā reakcijām un stimuliem, kuri šīs reakcijas rada un pastiprina.

Mediatorās pieejas piekritēji galveno vērību pievērš reakciju iedalīšanai iekšējās un ārējās reakcijās. Līdz ar to personības uzvedības repertuārs determinējas nevis ar shēmu S — R, bet gan ar shēmu S — r — s — R. Šeit «r» un «s» ir mediatoru (vidutāju) loma.

«Frustrācijas — agresijas» teorijas autori pieņem, ka agresija personības uzvedībā vienmēr paredz frustrācijas esamību un otrādi. Frustrāciju viņi saprot kā jebkuru apstākli, kas bloķē vēlamā mērķa sasniegšanu. Agresija ir uzvedība, kuras mērķis ir frustrācijas apstākļu graušana vai novirzīšana. Līdz ar to, pēc šo zinātnieku domām, personības uzvedību nodrošinās personības aktivitāte, kas virzīta uz tiešu frustrācijas faktora iznīcināšanu vai «novirzīšanu», aktivitātes pārnešanu uz «nevainīgu» objektu.

Tātad personības frustrācijas noņemšana ar agresīvām uzvedības formām atslābina personību, mazina un reducē viņas psiholoģisko spriedzi.

Līdzīgs pēc nozīmes, bet nedaudz atšķirīgs pēc skaidrojošajiem mehānismiem ir priekšstats par personību kognitīvajā orientācijā. Te tiek apgalvots, ka personības uzvedību nodrošina tās iespaidi par pasauli. Iespaidi — tie ir integratīvi ideju, ticējumu, gaidu u. с savienojumi.

Svarīga loma šīs orientācijas izveidošanā bija geštaltpsiholoģijas un K. Levina lauka teorijas vispārteorētiskajām nostādnēm. No geštaltpsiholoģijas tika aizgūta tēla veseluma nostādne, izomorfisma ideja, «labo figūru» līdzsvarotības ideja u. с Šajā orientācijā personības uzvedību nosaka atkarība no uztveramo objektu pastāvīgas izskatīšanas un salīdzināšanas procesa rezultātu korelācija ar uzvedības saturu.

Līdzās viengabalaina tēla organizācijas un mehānismu likumsakarību izpētei svarīgu vietu šajā orientācijā ieņem K. Levina ideja par personības un apkārtējās vides mijiedarbību. K. Levina ieviestais «lauka» jēdziens apzīmē to vietu, kurā izpaužas personības uzvedība.

Geštaltpsiholoģijā «lauks», pirmkārt, ir receptīvā telpa, kura, otrkārt, ir norobežota un pastāv personības apziņā. Šīs divas «lauka» jēdziena puses tika

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

saistītas kopā un līdz ar to nodrošināja iespēju pariet no kognitivo struktūru funkcionēšanas izpētes pie starppersonu struktūru izpētes.

Vissvarīgāko vietu kognitīvajā orientācijā ieņem K. Levina atzinums par personības uzvedības valenci (vērtību). Apskatot «dzīves telpu», K. Levins parāda, ka pozitīva valence nodrošina personībai tieksmi uz noteiktiem spēka lauka rajoniem, bet negatīva — pretēju aktivitāti.

Šajā teorijā personības aktivitāti, no vienas puses, nodrošina personības «kognitīvās struktūras», no otras puses — iespēja salīdzināt dotajā momentā uztvertā rezultātus ar personībā jau eksistējošo nozīmju struktūru. Līdz ar to personība parāda noteikti virzītu uzvedību. Personības aktivitāti tātad nodrošina pasaules uztveres dotajā momentā nosacītās psihiskās spriedzes noņemšana un tās nozīmes, kuras veidojušās personībā uz pagātnes pieredzes pamata, pieņemot konkrētā momenta «kognitīvo struktūru» vai pagātnes zināšanu nosacītas nozīmes.

Ievērojama vieta personības psihiskās spriedzes noņemšanas mehānismu izpētei ir L. Festingera darbos. Viņa izstrādātā kognitīvās disonanses teorija, kuras pamatā ir «sociālā salīdzinājuma» ideja, daļēji sekmē šīs problēmas risināšanu. Izejot no tā, ka personības aktivitāti nosaka īpašs vajadzības veids — sevis vērtēšanas vajadzība, kas izpaužas personības tieksmē pēc pastāvīgas savu uzskatu un spēku salīdzināšanas ar grupas konsensu (lat. consensus — piekrišana, vienprātība), L. Festingers noteica, ka sevis salīdzināšanas tieksme mazinās, ja domas nozīmīgi dalās. Un, otrādi, uzskatu salīdzināšana būs pastāvīga un noturīga tikai tajos gadījumos, ja uzskati būs diezgan līdzīgi. Tāpēc personība centīsies izvairīties no situācijām, kurās saduras dažādi uzskati, un tieksies turp, kur valda vienprātība. Tātad pašas disonanses esamība ir personības psiholoģisks diskomforts, kurš motivē uz tā noņemšanu virzītas personības aktivitātes. Šajā gadījumā personība centīsies aktīvi izvairīties no tām situācijām un ignorēt to informāciju, kura sekmē disonanses palielināšanos.

Svarīgu vietu ieņem disonanses rašanās avotu un tās noņemšanas iespējamo veidu izpēte. L. Festingers izdala vairākus disonanses rašanas avotus. Disonanses rašanās pamats var būt:

1) loģiski, nekonsekventi spriedumi personības kognitīvo elementu un
uzvedības izpausmes neatbilstība vispārpieņemtajām normām;

2) konkrētas kognitīvās struktūras neatbilstība plašākai priekšstatu
sistēmai;

3) tagadnes neatbilstība pagātnes pieredzei.

Aprakstot disonanses noņemšanas veidus, L. Festingers atzīmē, ka disonansi var noņemt trijos veidos:

1) pamatojoties uz kognitīvās struktūras uzvedības elementu izmaiņām;

Aleksejs Vorobjovs

v 2) izmantojot uz vidi attiecināmos kognitīvos elementus;

3) pievienojot kognitīvajai struktūrai jaunus, disonansi mazinošus
» elementus.

Personība arī tiek aprakstīta un parādīta kā īpatnēja personības uzvedības arhitektūra, un tās priekšstats aptver divus slāņus — intrapersonālo un inter-personālo. Skats, kura sižetā ir disonanse, tiek «notēlots» personības intraplānā, bet tā cēloņi un sekas liek sevi manīt «skatītāju zālē», t. i., disonanses cēloņi un tās noņemšanas veidi izpaužas un determinējas tās interplānā — uzvedības izmaiņās attiecībā pret sevi un citiem cilvēkiem. Šajā gadījumā pašas personības modelēšana notiek kā intra-, tā arī interplānā, bet to saistošais pamats ir sprieguma redukcijas principa nosacīta aktivitāte.

Pēc savas būtības samērā tuvi uzskati jautājumā par personības saturu un tās attīstības virzošajiem spēkiem izteikti S. Aša, D. Kreča (D. Krech), R. Kračfīlda (R. Crutchfield) un citu mūsdienu sociālo psihologu darbos. Šie zinātnieki personību aplūko kā īpatnēju tās uzvedības arhitektūru, ko nodrošina tēls, viengabalains priekšstats u. с Personības uzvedību, pēc S. Aša domām, piemēram, nosaka tās tieksme realizēt maksimāli integrētu priekšstatu par pasauli sistēmu. Bet personības konkrētā uzvedība dotajā situācijā un dotajā momentā var atšķirties no tās uzvedības, kāda attīstāma uz šīs receptīvās integrācijas pamata. Šī neatbilstība, bez šaubām, rada personībai psiholoģisku diskomfortu, kuru tā cenšas noņemt ar adaptācijas mehānismu — konformisma vai nonkonformisma — palīdzību.

Personības satura uzbūvei ir svarīga vieta interakcionistiskajā orientācijā. Šīs teorijas pirmavots un teorētiskā bāze ir Dž. Mīda darbs «Apziņa, personība, sabiedrība», kurā personība parādīta kā «nozīmīgu žestu» vai «simbolu» kopums, kas izpaužas partneru mijiedarbībā viņu starppersonu telpā. «Žesti kļūst par nozīmīgiem simboliem, kad tie implicīti izsauc indivīdā tās reakcijas, \ kuras tiem eksplicīti jāizsauc citos indivīdos.» (10; 47) Tajos gadījumos, kad mijiedarbība notiek grupā, katrs tās loceklis «kristalizē» visas katra grupas locekļa «simbolu» izpausmes vienotā izpausmē, kuru Dž. Mīds nosaucis par «vispārināto citu».

Dž. Mīda sekotāji izveidoja personības triskomponentu modeli: /, me, self. Pirmā apakšstruktūra (I) ir impulsīvs, aktīvs, radošs, personību virzošs pirmsākums. Otrā apakšstruktūra (me) ir tā, kādu mani jāredz citiem, uz kā bāzes notiek iekšējā sociālā, uz gaidu, prasību, «vispārinātā cita» ievērošanas pamata veidota kontrole. Tāpēc me it kā kontrolē un virza impulsīvo /, kas atbilstoši pieņemtajām uzvedības formām nodrošina rezultatīvu mijiedarbību. Self («cilvēka patība», personība) ir divu apakšstruktūru (I un me) kopums, kas nodrošina aktīvu mijiedarbību. Kopumā personība tiek pieņemta kā aktīva, radoša būtne, kura spējīga vērtēt un virzīt personīgās darbības kopdarbībā.

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Līdz ar to par personības sistēmveidojumu tiek pieņemta self apakšstruktūra, kura ir / un me sadarbības lauks un nosaka visu personības uzvedības arhitektūru. Turklāt / un me sadarbība tiek nodrošināta nevis ar spriedzi un konfliktu, bet, gluži otrādi, tā ir tāda sadarbība, kura mijiedarbības procesā noņem jebkuru konfliktu katrai personībai. Tāpēc princips, uz kura balstās personības aktivitātes izpratne, ir spriedzes redukcijas princips.

Nedaudz atšķirīgi (kaut gan arī veidoti uz konkrētas zinātniskās metodoloģijas pamata) ir «lomu teorijas» gultnē veiktie personības pētījumi. Šī personības izpētes virziena pamatā ir Dž. Mīda «cita lomas pieņemšanas» ideja, t. i., personības prasme paskatīties uz sevi «no malas» «ar sarunas partnera acīm», būt apveltītam ar refleksiju.

Neskatoties uz to, ka daudzi zinātnieki (D. Tibo (D. Tibo), Dž. Kellijs (G. A. Kelly), Т. Ņūkoms (7: M. Newcomb), Č. Kūlijs (C. H. Cooly), Т. Sarbins (Т. Sarbin), E. Gofmans {E. Goffman), R. Lintons (R. Lintori), N. Gross (N. Gross) u. c.) pievērsās «lomas integrācijas» izpētei, vienota lomas jēdziena paradigma joprojām nav izveidojusies. Piemēram, «loma, — raksta R. Lintons, — tas ir satura dinamisks aspekts. Indivīdam sabiedrībā ir noteikts statuss, kurš saistīts ar citu statusu. Kad indivīds realizē no viņa statusa izrietošas tiesības un pienākumus, viņš spēlē atbilstošu lomu». (8a; 113)

Rezumējot lomas izpratni šajā psiholoģijas virzienā, jāatzīmē:

1) loma veidojas no citu cilvēku priekšstatiem par noteiktu vietu
sabiedrībā ieņemošas personības uzvedību;

2) loma ietver sevī personības priekšstatu sistēmu par to, kā tai jāuzvedas
vienā vai otrā situācijā;

3) lomas sastāvdaļa ir sabiedrībā noteiktu vietu ieņemošas personības
reālā uzvedība.

Šai gadījumā personība izvirzās kā savas iedomātās uzvedības subjektīvais (sociālā statusa nosacīts) faktors, kas izpaužas mijiedarbībā ar citām personībām. Tomēr pats galvenais personības raksturojums, tās sistēmveidojošais pamats būs vērtēšanas process. Pirmās personības personisko līdz ar to nosaka otrās personības gaidīto uzvedības lomu izpausmes pakāpe pirmās personības uzvedībā.

Acīm redzams, ka šajā gadījumā personības saturs tiek modelēts trijos plānos: intra-, inter- un metaplānā. Personības intraplāna saturu nodrošina subjektīvo priekšstatu sistēma par personības ieņemamā statusa nosacītas uzvedības arhitektūras nepieciešamību. Interplānā šī uzvedība tiek «notēlota», bet pirmā indivīda personisko nodrošina pirmā reālās uzvedības ar otrā gaidīto lomu salīdzinošā vērtējuma saskaņa vai disonanse. Līdz ar to pirmo personību lielākā mērā nosaka otrās personības subjektīvie vērtējumi.

Personības aktivitāte šajās teorijās tiek aplūkota uz pastāvīgas tieksmes pēc starplomu vai iekšlomu konfliktos radītas «lomas spriedzes» noņemšanas

Aleksejs Vorobjovs

mehānisma pamata. Acīm redzama ir jebkuras personības pastāvīga tieksme pēc spriedzes noņemšanas «pareizu», visiem saprotamu lornu spēlēšanas procesā. Tāpēc personības aktivitāti pastāvīgi nodrošina redukcijas princips.

Personības vienotas teorijas veidošanas idejas no etoģenētiskās pieejas pozīcijām apkopotas un koncentrētas mūsdienu zinātnieka R. Harres (R. Harre) darbos. īpašu vietu vienotas sociālās psiholoģijas teorijas izveidē R. Harre piešķir personības modeļa radīšanai, jo, pēc zinātnieka domām, viņa ir jebkuras sociālas teorijas pamats.

Galvenais princips, kas nodrošina aktivitāti jebkurai personībai, ir polārais
kontinuums «cieņa — nicinājums». Noteiktu vietu šajā kontinuumā personība
«iekaro» ar aktivitāti, kura izpaužas divos plānos: ar pašizteiksmi (ekspresiju)
un impresiju — noteikta iespaida atstāšanu uz citiem cilvēkiem. Līdz ar to
personība izpaužas divos plānos: 1) kā citu cilvēku cieņas patērētāja un 2) kā
cieņas ražotāja. Sevišķa loma šo divu plānu izpratnē ir E. Gofmana koncepcijas
postulātam «pasaule — teātris, cilvēki — aktieri». Šī postulāta atzīšana ļāva
R. Harrem izveidot personības «scenāro modeli». Galvenie aktivitātes
regulatori šajā modelī ir personības uzvedības noteikumi un plāni. Tieši viņi
nosaka personības satura arhitektūru. Uz noteikumiem un plānu balstītu
darbību zinātnieks izskaidro šādā alegorijā. Iedomāsimies, saka R. Harre, i
primitīvu itāļu makaronu fabriku. Tās otrajā stāvā atrodas tilpne ar mīklu.
No šīs tilpnes mīkla pa caurulēm iet uz pirmo stāvu. Pie apakšējā caurules
gala stāvošais meistars atkarībā no pasūtījuma uzskrūvē caurulei attiecīgas
formas un izmēra filtru. Izejot cauri filtram, mīkla iegūst vajadzīgo formu.
Saskaņā ar šo alegoriju makaronu fabrika — tā ir sabiedrība, mīklas plūsma —
cilvēku darbība, filtrs — personības sociālās uzvedības šablons. Šo šablonu
noteiks noteikumi un plāni. Noteikums — tas ir pazīstamā formā fiksēts
jebkuras personības izpildei obligāts normatīvās uzvedības šablons. Plāns —
tas ir uzvedības šablons, bet no ārpuses personībai neuzspiests, pašas rādīts.
Šablonu šai gadījumā noteiks situācija, arbitri, sociālā maska un noteikumu |,

sistēma. Tāpēc personības arhitektūru nodrošina visu četru sistēmkognitīvo ļ | komponentu — konkrēto situāciju repertuāra, masku, arbitru un sistēmas | j rīcībā esošo noteikumu — klātbūtnes saturs.

Iedomājoties šī personības modeļa funkcionēšanu konkrētā situācijā, shēma iegūst šādu saturu: vispirms personība cenšas noteikt, interpretēt doto situāciju, pēc tam — izvēlēties atbilstošu Es identifikācijas masku, pēc tam seko pārdomu un turpmākās situācijas «caurspēles» iztēlē process un tās korelēšana ar citu personu, t. i., ar arbitra lomu un noteikumiem. Personības «cieņu vai nicināšanu» no apkārtējo puses nodrošinās personības centieni atbilstoši sociāli pieņemtiem noteikumiem iespējami skaidri «notēlot» savu uzvedību.

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Tapec personības aktivitāte bus noteikti un pastāvīgi virzīta uz visu četru kognitīvo komponentu, no kuru funkcionēšanas ir atkarīga personības kontinuuma «cieņa — nicinājums» vieta sabiedrībā, slīpēšana. Kopumā personības aktivitāti nodrošinošais princips arī šajā gadījumā, šķiet, būs sociālās spriedzes redukcijas princips.

Pārskats par šīs orientācijas personības teorijas veidošanos nebūtu pilnīgs, ja netiktu atklātas konkrētu personības teoriju pamatnostādnes.

PERSONĪBAS TEORIJA NEOBIHEIVIORISTISKAJĀ PIEEJĀ

Personības teorijas izstrāde šajā pieejā balstās uz klasiskā biheiviorisma pamatnostādnēm. Nosacīti personības izpētē var izdalīt divas līnijas: radikālo līniju, kura balstās uz nedaudz izmainītām klasiskā biheiviorisma nostādnēm (to pārstāv B. Skinera operantās pieejas teorija) un adaptīvākā līnija vai mediatorā līnija, kuru pārstāv N. Millera, D. Dollarda, S. Rozencveiga, A. Banduras u. с teorijas.

Biheivioristiskās orientācijas pamatproblēma, kā zināms, ir iemācīšanas problēma. Tieši ar iemācīšanu personība apgūst visu uzvedības repertuāru. Līdz ar to personība šeit iedomājama kā viss tās uzvedības repertuārs. Minēto divu līniju atšķirības iezīmējas iemācīšanu nodrošinošo determinantu (cēloņu) izpratnē.

Personība no B. Skinera operantās iemācīšanas pozīcijām

B. Skiners uzskata, ka iemācīšanu nosaka uzvedību atbalstoši stimuli. Viņš izdala operanto uzvedību un respondetīvo uzvedību. Respondetīvā uzvedība ir uzvedība, ko nosaka stimuli iepriekšējā situācijā. Operantā uzvedība — gaidāmā, plānotā uzvedība, kas var izpausties uz situācijai sekojošu stimulu. Tādēļ iemācīšana ar pozitīvu pastiprinājumu nodrošina visu personības operantās uzvedības saturu. Līdz ar to personība, tās saturs ir kā viss tās operantās uzvedības repertuārs. Viss operantās uzvedības veidošanās process realizējas uz pastiprinājumu pamata.

Aleksejs Vorobjovs

В. Skiners izdala divus pastiprinājuma tipus — primāro pastiprinājumu un nosacīto pastiprinājumu.

Primārais pastiprinājums parasti nosaka respondento uzvedību. Cilvēks tieši redz ūdeni, ēdienu utt., un šie stimuli nosaka viņa konkrēto uzvedību. Taču šo primāro pastiprinātāju spektrs nav plašs un parasti spēj nodrošināt tikai cilvēka fizisko un fizioloģisko vajadzību apmierināšanu.

Sociālo vajadzību apmierināšana šajā gadījumā būs apgrūtināta. Šajā sakarā B. Skiners ievieš nosacītā ģeneralizējošā pastiprinājuma jēdzienu. Kā atzīmē B. Skiners, sevišķi uzskatāms ģeneralizējošais pastiprinātājs ir nauda. Nauda ir daudzpusīgu vajadzību un baudu spektra apmierināšanas iespēju ekvivalents.

Kā ģeneralizējošie pastiprinātāji var būt arī daudzi un dažādi sociālie un tikumiskie stimuli. Uzmanīga attieksme, sociāla atzinība un uzslava, glaimi un augsts pozitīvs vērtējums — tas viss var kļūt par vēlamās uzvedības pastiprinājumiem.

Svarīgu lomu operantās uzvedības organizācijā B. Skiners piešķīra aversīviem (fr. avers, lat. adversus — ar seju vērsts) — nepatīkamiem, sāpīgiem — stimuliem. Kā aversīvā pastiprinājuma realizācijas paņēmieni tiek izmantoti sodi un negatīvie pastiprinātāji.

Pēc B. Skinera domām, var būt divu veidu sodi — negatīvie un pozitīvie. Negatīvie sodi visbiežāk tiek realizēti ar apturēšanas vai aizlieguma metodi. Piemēram, nepaklausīgu, citiem traucējošu skolēnu skolotājs izraida no klases. Tā ir apturēšanas metode. Vai, piemēram, pārkāpumu izdarījušam bērnam aizliedz skatīties televizoru. Tā ir aizlieguma metode.

Pozitīvais sods tiek realizēts, izmantojot citu metodiku un citādi. Piemēram, par špikošanu eksāmenā skolēns vai students saņem negatīvu vērtējumu, vai ari — zādzību izdarījis cilvēks saņem naudas sodu vai cietumsodu.

Negatīvais pastiprinājums — tas ir veids, kā izvairīties no aversīviem stimuliem. Visizplatītākais paņēmiens — izvairīšanās no aversīviem stimuliem. Piemēram, zinot, ka kādā noteiktā vietā pulcējas nevēlama kompānija, cilvēks centīsies apiet šo vietu.

Analizējot pastiprinājuma kā cilvēka uzvedības kontroles formas izmantošanas problēmu, B. Skiners nonāk pie secinājuma, ka sods ir personības uzvedības organizācijas kontroles pats neefektīvākais veids.

Soda gaidīšana var izraisīt personībā noturīgas īpašības: bailes, trauksmi, pazeminātu pašvērtējumu un pašpārliecību. Draudošais sods kādu laiku var noteikt personības sociāli pozitīvu uzvedību. Bet, tiklīdz šie soda draudi zūd, personības uzvedība var kļūt vēl neaprēķināmāka. Piemēram, ja ģimenē kā audzināšanas paņēmiens prevalē sodi, vecāku klātbūtnē bērna negatīvā uzvedība var izpausties neparedzami.

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Par personības uzvedības nevēlamo izpausmju novērošanas visefektīvāko metodi B. Skiners uzskata pozitīvos pastiprinātājus.

	Iemācīšana,
	primārais		Operanīā
	pozitīvais pastiprinājums		uzvedība
	pozitīvais pastiprinājums		uzvedība

Pēc B. Skinera personības saturisko modeli nosacīti var ilustrēt šādi:

Svarīgu vietu B. Skinera eksperimentāli teorētiskajās izstrādnēs ieņem iemācīšanas metodikas. Viņš izstrādāja sekmīgas tuvināšanas metodiku, kura ietver pastiprinājumu sistēmu, kas vērsta uz vēlamajam rezultātam nepieciešamo reakciju secīgu pastiprināšanu.

Psihoterapijā sekmīgas tuvināšanas metodiku izmanto saskarsmes, personīgās pārliecības celšanas u. с treniņos.

Svarīgu lomu personības uzvedības saturā B. Skiners piešķīra runai. Grāmatā «Verbālā uzvedība» viņš parāda, ka runa attīstās pirmajos dzīves gados saskaņā ar operantās uzvedības likumiem.

Personība no «frustrācijas un agresijas» un atdarināšanas teorijas pozīcijām

Ievērojamu ieguldījumu personības teorijas attīstībā deva agresijas problēmas pētījumi, ko 50. gados uzsāka N. Millers, D. Dollards, S. Rozencveigs un 70. gados turpināja A. Bandura.

Autori izvirzīja hipotēzi, ka personības agresīvā uzvedība vienmēr paredz frustrācijas (lat. frustratio — māns, veltīga gaidīšana, satraukums) klātbūtni un, otrādi, frustrācija vienmēr ved pie kādas agresijas formas izpausmes.

Frustrācija ir emocionāls, negatīvs pārdzīvojums, kas rodas personībai nozīmīga mērķa sasniegšanu bloķējošos apstākļos. Agresija izpaužas uzvedībā, kas virzīta uz mērķa sasniegšanas ceļā stāvošās barjeras (frustratora) «sagraušanu» vai «nobīdīšanu».

Šajā virzienā veiktie K. Levina, A. Maslova, S. Rozencveiga, A. Banduras pētījumi parādīja, ka frustrāciju var izsaukt ne tikai uz mērķi virzītas personības uzvedības bloķēšana, bet arī personības apvainošana, draudi, sods, sāpes.

Svarīgs N. Millera teorijā ir agresijas «nobīdes» fakts. Pētījumos autors konstatē agresijas virzības «nobīdes» tendenci no tiešā frustratora uz citu, parasti «nevainīgu objektu». Katrs no mums droši vien ir vērojis agresijas «nobīdes» situācijas reālajā dzīvē. Piemēram, ja cilvēkam ir radušās sarežģītas situācijas (t. i., frustratori) darbā, viņš bieži vien ir viegli uzbudināms un agresīvs ģimenē vai uz ielas.

Aleksejs Vorobjovs

Nozīmīgs šī virziena zinātnieku teorētiskas analīzes punkts ir ari atdarināšanas un imitācijas problēma. Pēc viņu domām, viens no svarīgākajiem cilvēka sociālās dzīves signāliem ir citu cilvēku uzvedība dažādās situācijās. Vērojot modeļa uzvedību dažādās situācijās, vērotājs fiksē tās uzvedības formas, kuras tiek atalgotas, un tās, kuras netiek atalgotas. Vērošanas rezultātā izveidojas zināma vērtību hierarhija, ko turpmāk viņš arī izmanto.

Piešķirot lielu nozīmi «kļūdu un mēģinājumu» metodei, autori vērš uzmanību uz to, ka, atdarinot cilvēks var ierobežot mēģinājumus un kļūdas, ātrāk tuvināties pareizajam ceļam. Vēlāk šīs teorētiskās atziņas eksperimentāli pamatoja A. Bandura.

Piemēram, plaši pazīstami ir eksperimenti ar filmas demonstrējumu bērniem, kurā skatāmas dažādas pieaugušā uzvedības formas (agresīva un neagresīva). Turklāt filmā tika parādītas šo uzvedības formu izpausmes sekas — atalgojums vai sods. Pēc filmas noskatīšanās (tā demonstrēja noteiktu pieaugušā izturēšanos pret lellēm) bērnus ar filmā parādītajām lellēm atstāja vienus.

Rezultātā bērni, kuriem tika demonstrēts pieaugušā uzvedības agresīvais modelis, sāka izturēties pret lellēm daudz agresīvāk nekā tie bērni, kuri šo filmu neredzēja. Daudzos gadījumos bērni tieši kopēja ekrānā redzēto pieaugušā cilvēka uzvedību. Zīmīgi, ka atalgotās pieaugušā agresīvās uzvedības modeli vērojušie bērni agresiju atdarināja vairāk nekā tie bērni, kuri bija vērojuši pieaugušā agresīvās uzvedības sodāmo modeli.

No tā zinātnieki izdarīja secinājumus par cita uzvedības novērošanas nozīmīgumu un cita uzvedības atalgojuma un soda lomu šīs uzvedības formas nostiprināšanā bērna uzvedībā.

S. Rozencveiga teorijā un eksperimentos šīs pieejas specifika izpaužas vēl uzskatāmāk.

Balstoties uz «frustrācijas un agresijas» teorijas pamatnostādnēm, S. Rozencveigs izstrādāja agresijas virzības un tipa izpētes procedūru («PF-study» tests). Shematiski S. Rozencveiga izveidoto personības modeli var ilustrēt šādi (skat. zīm.).

Pēc virzības un tipa uzvedība var būt atšķirīga. Pēc virzības tā var būt ekstrapunitīva, intropunitīva, impunitīva.

Bezmaksas referāti skolai

SOCIĀLĀ psiholoģija 5

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru