CILVĒKS DZĪVO GRUPĀ 2

4.0

3)  spēļu repertuāra stadija (5—7 gadi);

4)  lomu un statusu institucionalizācijas sākuma stadija (7—16 gadi);

5)  dzīves ceļa vektora meklēšanas un sākotnējās izvēles stadija (16—18
gadi);

6)  bāziskās sociāli ekonomiskās institucionalizācijas stadija (18—25±5
gadi);

7)      galīgās sociāli ekonomiskās institucionalizācijas stadija (25—50±5
gadi);

8)  lomu un statusu relaksācijas stadija (pēc 50±5 gadu vecuma).
Aplūkosim nedaudz sīkāk katru stadiju, lai redzētu, kā pakāpeniski

veidojas un bagātinās indivīda sociālā programma un uz tās pamata diferencējas indivīda sociālās uzvedības formas.

1. Pirmslomu stadija

Šajā stadijā veidojas indivīda psiholoģiskā matrice. Bērns apgūst bāziskās sociālās zīmes, simbolus, sociālās uzvedības paņēmienus un formas, primārās sociālās normas. Galvenie socializētāji šajā stadijā ir bērna vecāki vai personas, kas tos aizstāj. Tieši viņi rada koordinātes bērna uzvedībai laikā un telpā (dienas režīms), kā arī nosaka uzvedības sociālos parametrus, ko drīkst, ko ne, kas ir labi un kas ir slikti. Sociālā apmācība notiek netīši, bērnam atdarinot pieaugušos.

2. Lomu un statusu uzspiešanas stadija

Šajā stadijā bērns pilnībā apgūst ģimenes saskarsmes areālu, viņam veidojas pirmā referentā grupa, grupa, uz kuras normām un vērtībām viņš orientē savu uzvedību, — "savējie". Palielinās bērnam pazīstamo simbolu, zīmju un nozīmju kopums, uzvedība kļūst daudzveidīgāka, uzvedības tehnoloģiju kopums pieaug. Sāk veidoties pasaules aina. Parādās uzvedības un saskarsmes stereotipi. Rodas vajadzība atdarināt apkārtējos pieaugušos. Attīstās apzinātas atbildības, sociālās salīdzināšanas, sociālās apmaiņas (es tev — tu man) vienkāršākās formas un iemaņas.

3. Spēļu repertuāra stadija

Šo stadiju var saukt arī par lomu repertuāra stadiju. Bērns autonomizējas. Cenšas paplašināt savu saskarsmes areālu, rodas apzināta vajadzība pēc saskarsmes ar vienaudžiem. Bērna uzvedībai raksturīgi divi repertuāri — spēļu

4-1

repertuārs un vecāku uzspiestās uzvedības formas, kuru starpā nereti pastāv pretrunas. Nozīmīgākā vieta bērna socializācijā šajā vecuma posmā ir spēlei. Kā saka latviešu psiholoģe Anita Vecgrāve [12], "spēle ir atslēga, ar kuru apgūst pasauli". Sākumā spēle ir pieaugušo darbības primitīva atdarināšana, taču, bērnam augot, viņa bērnībā 6—7 gadu vecumā tā pilnveidojas līdz sižetiskai lomu rotaļai. Spēle pēc noteikumiem, uzsver psiholoģe, ir galvenais bērna personības formēšanas rīks pirmsskolas vecumā, jo jau pats spēles prieks ir pietiekams dzinulis, lai bērns mācītos sevi kontrolēt, mācītos pārvarēt savas acumirkļa vēlmes, lai paskatītos uz situāciju arī no otra cilvēka viedokļa. Spēle ir bērnības valoda. Bērni spēlējas, lai apgūtu dzīvei nepieciešamās lomas, lai mācītos analizēt savu darbību un sadarboties ar citiem cilvēkiem. Teorētiski to iemācīties bērna vecumā nav iespējams, taisnākais un pareizākais ceļš uz to ved caur lomu rotaļu.

Spēļu repertuāra stadijā paplašinās bērna referento grupu diapazons (kaimiņi, draugi), veidojas savs draugu pulciņš. Parādās sociālās uzvedības jauna kvalitāte — izvēlīguma fenomens, bērns jau pats izvēlas, ko ģērbt mugurā, kādas spēles spēlēt un ar ko draudzēties.

4. Lomu un statusu institucionalizācijas sākuma stadija

Šī stadija aptver skolas gadus. Bērns iegūst jaunu sociālu statusu — skolēns. Vadošā darbība viņa dzīvē kļūst mācīšanās, kas ir saistīta ar pieaugušo mērķtiecīgi organizētu sociālās pieredzes apgūšanu. Skolā indivīds saskaras ar vēlamā, nepieciešamā (obligātā) un uzspiestā sfērām un apjēdz to atšķirības. Skolēns realizē formalizētas un laikā un telpā fiksētas normatīvi uzdotas uzvedības formas (stundu saraksts, priekšmetu un skolotāju maiņa, kabinetu sistēma, skolas dežūras un pašapkalpošanās utt). Personību ietekmē sociālās kontroles institūtu darbība, skolēnam tiek uzlikta atbildība par viņa rīcību. Skolas laikā bērns kļūst par sociālās alternācijas subjektu (izvēlas savu rīcību no daudziem iespējamiem variantiem), mācās pieņemt patstāvīgus lēmumus un uzņemties atbildību par tiem. Skolas laikā cilvēks sāk pa īstam dzīvot plašā sociālā kontekstā, apgūstot jaunu saskarsmes areālu, balstot savu uzvedību ne vairs tikai uz ģimenes, bet arī citu referento personu (skolotāju, vienaudžu) autoritāti un norādījumiem. Skolas gados aktīvi veidojas bērna un pusaudža pašapziņa un pašizziņa, cilvēks apgūst ar vecumposmu un dzimumu saistītās sociālās lomas, konkrētajai sabiedrībai raksturīgās sociālās normas un vērtības, sāk veidot pasaules uzskatu. Beidzot deviņgadīgo skolu, pusaudzis konstituējas kā pilsonis un iegūst bāzisko dzīvei un darbam nepieciešamo izglītību, kā arī saskarsmes iemaņas.

+2

5. Dzives ceļa vektora meklēšanas un sākotnējās izvēles stadija

Agrās jaunības, profesionālās un morālās pašnoteikšanās laiks. Indivīds, no vienas puses, apzinās sevi kā noteikta sociuma (šķiras, slāņa, nācijas, valsts) pārstāvi, identificē sevi ar apkārtējiem; no otras puses, apzinās sevi kā unikālu personību un izvēlas tieši sev atbilstošu vietu sabiedrības sociālās stratifikācijas (statusu un lomu) sistēmā. Cilvēks jūt sociālo ietekmi, kas prasa no viņa šo pašnoteikšanos, pāreju no bērnības uz pieaugušo dzīvi, kas ir saistīta ar divu galveno uzdevumu veikšanu — atrast darbu un nodibināt savu ģimeni [13]. Kā atzīmē Ēriksons, kura jaunības koncepcija ir vadošā psiholoģijā, agrā jaunība ir neatkarības iekarošanas un jaunās identitātes atrašanas laiks. Lai kļūtu par pieaugušu, jaunietim ir "jāizrauj saknes" no vecāku ģimenes — no atkarīga, emocionāli vecākiem "piederīga" cilvēka jāpārtop par personību, kas spējīga dzīvot patstāvīgi un veidot savu ģimeni, kurā emocionālās saites būs ne mazāk ciešas. Jaunība ir emocionāli piesātināts un psiholoģiski ļoti grūts etaps cilvēka dzīvē, ko visai bieži pavada sociāli konflikti un lomu konfrontācijas. Personīgā sociālā pieredze ir neliela, tāpēc, lai kļūtu par relatīvi stabilu personību, jaunietis cenšas konfrontēt un vienlaikus integrēt ģimenē, skolā, ārpusskolas nodarbēs un draugu pulkā iegūtās atziņas, apdomāt savas dzīves scenāriju. Indivīda kraso aiziešanu no sociālās aprūpes sfēras ģimenē un skolā (cilvēks vairs negrib, ka viņam diktē, saka priekšā, ko un kā darīt) pavada vērtību un normu haoss, kurā jaunietis mēģina atrast ceļu ar savu draugu un vienaudžu palīdzību, risinot bezgalīgas sarunas par satraucošajiem tematiem. Būtiska šī socializācijas etapa iezīme ir negatīvisms — visu veco autoritāšu (vecāku, skolotāju u. c.) noliegšana, kategorisms vērtējumos un rīcībā, jaunības maksimālisms, sociālās uzvedības neelastība. Šādas uzvedības iezīmes ir cēlonis konfliktiem ar vecākiem, kuri mēģina saglabāt kontroli pār savu bērnu uzvedību. Autores pētījumā (1994. g.) 55 studenti no 198, kas tika apsekoti, par savas dzīves nozīmīgākajiem konfliktiem nosauca konfliktu ar vecākiem (vai arī vienu no tiem), kuru izraisījusi vecāku nevēlēšanās rēķināties ar indivīda tiesībām uz personīgo un profesionālo pašnoteikšanos (29 cilv.) vai arī ar tādu pašnoteikšanās aspektu kā personības tiesības uz neatkarību, patstāvīgiem lēmumiem, draugu un mīļoto izvēli (26 cilv.). Studenti atzinās, ka raksturīgākā taktika abām pusēm šajās konflikta situācijās ir bijusi atklāta vai slēpta konfrontācija, tieksme visiem līdzekļiem piespiest oponentu padoties.

Agrās jaunības etapā veidojas personības galvenie sociokulturālā profila komponenti — personības virzība uz kādām sociālajām vērtībām (profesionālie sasniegumi, vara, materiālais komforts, intīmā saskarsme utt), pasaules uzskats, individuālais dzīves stils [14], morālais veidols, nacionālā pašapziņa.

43

..  Personības pašnoteikšanas tipi var but dažādi [10, 13].

1.     Ģimeniskais — "pa mātes vai tēva pēdām". Tā veidojas profesionālās
dinastijas (ārstu, aktieru u. c).

2.     Pasivais — "apstākļi izvēlas cilvēku". Pašnoteikšanās ir objektīvu
apstākļu uzspiesta. Piemēram, meitene nevar turpināt mācības augstskolā
ģimenes slikto materiālo apstākļu dēļ un ir spiesta meklēt darbu.

3.  Spontānais — ar "mēģinājumu un kļūdu metodes" palīdzību. Šāds
pašnoteikšanās tips realizējas tad, kad ģimenes un citu sociālo institūtu ietekme
uz jaunieti ir vāja. Šis variants korelē ar zemu pašapzināšanās līmeni, kad cil
vēks vienkārši izmēģina dažādas lomas un profesijas, meklējot sev piemēro
tāko, kuru ne vienmēr atrod. Pašnoteikšanās var arī nenotikt, jo tas prasa
spēku, laiku, iedziļināšanos sevī, sabiedrības vajadzību izpratni. Par tādu
cilvēku latvieši saka: "Deviņi amati, desmitais — bads".

4.  Orientācija uz "supervērtigām idejām", kas personībā ir "ieliktas"
vai ari pašas izfantazētas, bet kura realizācijai nav objektīva pamata. Piemē
ram, māte nekļuva par slavenu operdziedātāju, meitai jākļūst. Vai ari — zēns
no bērnības sapņo par aviāciju, bet viņa veselības stāvoklis neatbilst lidotāju
skolas prasībām.

5.     Agri parādījušos spēju attīstība. Ar šo pašnoteikšanās tipu saistītas
"radošās karjeras" — mākslinieka, sportista, zinātnieka matemātiķa karjeras.

6.  Referentais variants. Pašnoteikšanās notiek pēc referento personu vai
grupu uzvedības šablona. Piemēram, labākā draudzene nolēmusi studēt
vadības zināmi, studēšu arī es. Vai arī — patlaban modē bizness, iešu ari es uz
biznesa skolu.

7.  Pašreferences variants — jaunietis apzināti izvēlas sava turpmākā
dzīves ceļa vektoru (virzību), apsverot savas intereses un reālās iespējas.

6. Bāziskās sociāli ekonomiskās institucionalizācijas stadija

Tas ir laiks, kurā cilvēks no pārdomām un pieaugušā dzīves projektēšanas pāriet uz sava projekta praktisku realizēšanu. Iestājoties darbā un pildot darbinieka funkcijas, cilvēks ātri kļūst pieaudzis. Sākas tā saucamais "jādara" posms cilvēka dzīvē, kad jādara tas, ko gaida sabiedrība. Kā raksta psihoterapeits Juris Batņa, "sievietei jāapgūst profesija, jāapprecas, jādzemdē bērni. No vīrieša tradicionāli tiek gaidīta veiksmīga karjera" [15]. Šajā stadijā cilvēks samērā viennozīmīgi izvēlas dzīves un profesionālo ceļu, profesionālās socializācijas sfēru un ģimenes partneri. Sākas "sociālā kristalizācija" — personība saaug cieši ar kādu sociālo vidi, no nejauša elementa šajā vidē kļūst par nepieciešamu. Beidzas sociālā indivīda pilsoniskā konstituēšanās,

44

cilvēks kļūst par rīcībspējīgu subjektu, iegūst tiesības, pienākumus un uzņemas atbildību sabiedrības priekšā. Beidzas cilvēka vērtību un sociālo dispozīciju sistēmu veidošanās. Personība iegūst stabilu sociokulturālo profilu. Veidojas dzīves koncepcija. Šī dzīves posma beigās notiek reāla funkcionālo, profesionālo spēju aprobācija (pārbaude), dzīves un profesionālās pieredzes un pat izveidojušās dzīves koncepcijas aprobācija. Pēc tās indivīds vai nu paliek pie tā, kas ir, uzkrātās atziņas nostiprinot un projicējot uz nākotni, vai arī pārskata savu dzīvi un veido jaunu tās projektu, ja aktuālā situācija neapmierina. Kā uzskata K. Muzdibajevs, visvairāk neapmierināti ar savu dzīvi ir cilvēki, kuri jaunāki par 25 gadiem, kas acīmredzot ir saistīts ar grūtībām, kas pavada ieiešanu pieaugušo dzīvē. Apmierinātības kritērijs ir personības darba un ģimenes dzīves veidošanās [16].

Šai stadijai raksturīgs tas, ka cilvēkam veidojas pilns sociālo lomu un statusu repertuārs. Cilvēkam vēl ir laika rezerve, lai pārskatītu savu dzīves situāciju, ja kāda no lomām vai statusiem neapmierina, ja profesionālā vai ģimenes partnera izvēle izdarīta nepareizi.

7. Galīgās sociāli ekonomiskās institucionalizācijas stadija

Šī ir maksimālo dzīves un profesionālo sasniegumu stadija. Lielākā daļa cilvēku ir izdarījuši galīgo sava dzīves ceļa izvēli visās sabiedrības dzīves sfērās. Cilvēks kļūst par stabilu elementu noteiktā sociālajā vidē, par sociāli nobriedušu indivīdu, kas orientējas sociālajā situācijā, ir kompetents, varošs un darošs. Top pieredzējis cilvēks, kuram ir izveidojies balanss starp pretenzijām un iespējām (starp "gribu un vara"). Tāds cilvēks ir sabiedrības galvenais sociālais resurss, kura darbība nodrošina sabiedrības stabilitāti, funkcionēšanu un attīstību. Cilvēks ir dziļi iesakņojies sociālajā vidē, "apaudzis" ar noteiktiem pienākumiem un atbildību, ar viņu cieši saistītas apkārtējo gaidas un cerības. Personība dzīvo plašā sociālajā kontekstā — ģimenē, darba sfērā, sabiedrībā, "saaug" ar savu sociālo vidi, iegūst noteiktu dzīves veidu. Sociologs V. Verhovins [17] uzskata, ka konkrētā cilvēka dzīves veidā, viņa dzīves darbībā un sociālās uzvedības formās atspoguļojas:

1)     sabiedrībā valdošais dzīves veids, kas izpaužas personības dzīves veida
materiālajos, ekonomiskajos, mērķa izvēles un aksioloģiski normatīvajos
komponentos;

2)  konkrētās sociālās grupas, pie kuras pieder indivīds, dzīves veida
iezīmes (piemēram, pilsētnieka vai laucinieka dzīves veids, ogļrača vai māk
slinieka dzīves veids);

3)  unikālās, specifiskās, konkrētās personības dzīves situācijas iezīmes
(piemēram, atraitnis ar maziem bērniem, bezbērnu šķirtene u. tml.).

45

Šajā dzīves stadijā, īpaši tuvāk pusmūža gadiem, cilvēkam izveidojas noturīgs reālu priekšstatu, zināšanu, vērtību, normu, nosprausto profesionālo un citu dzīves mērķu sasniegšanas metožu modelis. Cilvēks prot prognozēt, kādas būs sekas konkrētai rīcībai, uzvedībai noteiktā situācijā, savos nodomos ņem vērā iespējamo atgriezenisko saiti. Tas viss piešķir indivīdam augstu darbības rezultativitāti, apkārtējie uz viņu paļaujas, ar viņu rēķinās. Cilvēkam normālas attīstības gadījumā izveidojas pietiekami augsts sociālās un profesionālās pašapziņas līmenis, kas ir pamats tam, lai veidotu pašam savu sociālās uzvedības līniju un realizētu to dzīvē. Šajā vecuma posmā dominē nepieciešamība mērķtiecīgi izmantot savas funkcionālās spējas, personības un profesionālo potenciālu aktuālāko, būtiskāko, nozīmīgāko sociālās un darba dzīves problēmu un uzdevumu atrisināšanai. Cilvēkam raksturīga vajadzība realizēt sevi kā personībai, speciālistam, viņam jārod dzīves piepildījums un jēga, jāaudzina bērni, jāizdara kaut kas labs savai zemei un cilvēcei. Šajā vecuma grupā, protams, ir dažādi cilvēki, kuri atšķiras ar savu dzīves ceļa vektoru. Iespējami šādi dzīves ceļa vektori (tipi).

1.       Konformais — personības pilnīga integrācija ar sociālo vidi. Cilvēks
pilnībā pieņem savas sociālās vides prasības, vērtības, normas un attīstās tās
ietvaros. Domājams, lielākajai daļai katras konkrētās sabiedrības locekļu
raksturīgs šis dzīves ceļa tips.

2.   Konfliktējoši pasīvus. Raksturīgs daļējs vai pilnīgs identifikācijas
trūkums ar apkārtējo sociālo vidi. Cilvēks konfrontē ar vidi, nepieņem tās
prasības un normas, dzīves veidu, taču nav spējīgs tajā ko reālu mainīt. Cēloņi
var būt dažādi:

—   personības psihiskā nestabilitāte (šizoīdās personības, prožektoristi,
akcentuētie raksturi);

—   funkcionālo spēju trūkums vai to vāja attīstība (zems intelekts, vāja
enerģētiskā aktivitāte, nepietiekams gribas potenciāls);

—   personības un sociuma vērtību disonanse (piemēram, dziļi reliģiozs
cilvēks ateistiskā vidē).

Šī tipa dzīves ceļa fināls parasti ir zems personīgais un minimāls profesionālais statuss, autisms (cilvēks ieraujas sevī vai vienkārši degradējas).

3.  Konfliktējoši aktīvais jeb pasionārais (Ļ. Gumiļova termins). Šāds
dzīves ceļa tips raksturīgs cilvēkiem, kura uzvedības, rīcības impulss pārsniedz
pašsaglabāšanās instinkta impulsa lielumu. Tie ir konfliktējošie aktīvie indi
vīdi, kuri konfrontē ar apkārtējo sociālo vidi, tradicionālo dzīves veidu un tā
normām. Tie ir patstāvīgi domājoši cilvēki ar bagātu personības potenciālu
un augstu pašrealizācijas vajadzību, innovatori, līderi, izgudrotāji, visa jaunā
aizsācēji sabiedrībā. Daži sociologi uzskata, ka sabiedrībā šādu cilvēku nav
vairāk par 2—3 procentiem;

4. Pasīvi inerciālais. Šis dzīves ceļa tips raksturīgs cilvēkiem ar nelielām ambīcijām un zemu pretenziju līmeni. Šie indivīdi savā sociālajā uzvedībā" orientējas uz pagātni, tradīciju un cenšas neko nemainīt tajā. Parasti pasīvi pakļaujas apstākļiem. Viņu dzīves ceļš ir vienveidīgs un notikumiem nabadzīgs. Šie cilvēki veido pašu konservatīvāko slāni katrā sabiedrībā.

8. Lomu un statusu relaksācijas stadija

Sociālajā psiholoģijā pastāv divi viedokļi par personības attīstību. Daži zinātnieki (piemēram, Eriksons) uzskata, ka personības socializācija un attīstība turpinās līdz mūža galam, līdz pēdējam elpas vilcienam. Citi (piemēram, Verhovins, Kons) domā, ka šajā vecumposmā notiek personības desocia-lizācija, realizējas tāds socializācijas variants, kura raksturo personības lietišķās, dzīves un funkcionālās aktivitātes pazemināšanās. Cilvēka lomu un statusu repertuārs vienkāršojas, viņš pamazām aiziet no sociālās stratifikācijas sistēmas, zūdot darba spējām. Cilvēku kognitīvie procesi ar retiem izņēmumiem kļūst rigidi, krītas pašvērtējums. Kā atzīst Igors Kons, vecumā ir maz prieka. Novecojot cilvēks ir spiests novērot, kā aiziet no dzīves viņa vienaudži un pierastais dzīves stils, pasaule kļūst viņam arvien mazāk saprotama, cilvēki sveši un pats viņš sev reizēm liekas nepiederīgs [11]. Vecumā cilvēki arvien mazāk uzmanības pievērš savai ārienei, daudz vairāk pašsajūtai un veselībai. Novecojošiem cilvēkiem par vienu no galvenajiem uzvedības motīviem kļūst vēlme apliecināt un nodot jaunajām paaudzēm uzkrāto dzīves un profesionālo pieredzi. Tāpēc vecie tā mīl pamācīt jaunos. Šajā pieredzē neapšaubāmi ir pozitīvais potenciāls, kura apgūšana rada saiti starp paaudzēm un pēctecību sabiedrības attīstībā, taču šī pieredze satur arī konservatīvas tradīcijas un uzskatus, kas bremzē jauno paaudžu tieksmi pēc novācijām.

Atkarībā no iepriekšējā dzīves ceļa vektora, personības īpatnībām iespējami vairāki novecošanas un vecuma tipi.

1.    Cilvēki ar progresīvi pazeminājušos enerģētisko aktivitāti un darba
spējām, vāju veselību, kuri samērā ātri aiziet no sociāli aktīvās dzīves sfēras,
atsakās no atbildīgām lomām un statusiem, kas saistīti ar darbu, vadību un
nozīmīgu lēmumu pieņemšanu.

2.    Cilvēki ar relatīvi stabilu psihofizioloģisko un funkcionālo potenciālu,
dziļi integrēti profesionālajā un sociālajā dzīvē. Bieži strādā vēl pēc pensijas
vecuma sasniegšanas, ir ieredzēti darba kolektīvā un ģimenē. Uzstājas kā
darba kolektīva un ģimenisko tradīciju un normu paudēji, viņiem raksturīga
arī autoritāte darba kolektīvā un ģimenē.

3.    Trešo grupu veido internāļi — pasionārā tipa personības, kuri ari vecumā

4-7

saglabā augstas darba un rīcībspējas, radošo un intelektuālo potenciālu, ieņem vadošus posteņus politikā, zinātnē, administrācijā. Viņiem raksturīga aktīva dzīves pozīcija, interese par notiekošo gan tuvākā apkārtnē, gan valstī un aiz tās robežām. Viņi pieņem svarīgus lēmumus un uzņemas atbildību, ir "atvērti" jaunajam un maksimāli identificē sevi ar darbu. Viņu sociālās uzvedības motīvs ari vecumā paliek maksimāli sasniegumi un pašrealizācija. Internālā tipa personībām parasti ir augsta profesionālā un personīgā autoritāte, skolnieki un sekotāji. Tāda tipa personība noteikti bija, piemēram, akadēmiķis A. Saharovs. Pasionārā tipa patriarhi ir katras tautas nacionālā bagātība.

PIEAUGUŠO SOCIALIZĀCUAS ĪPATNĪBAS

Visaktīvāk socializācija norisinās bērnībā un agrīnā jaunībā, taču tā turpinās visu cilvēka mūžu. Brieduma un vecuma gados socializācijai ir sava specifika, kura sociālajā psiholoģijā līdz galam nav vēl apzināta. G. O. Brims nosauc šādas pieaugušo un bērnu socializācijas atšķirības [18]:

1)       pieaugušo socializācija izpaužas galvenokārt viņu ārējās uzvedības
izmaiņās, bērnu socializācija koriģē viņu bāziskās vērtību orientācijas;

2)   pieaugušie spēj izvērtēt normas, bērni tikai tās iegaumēt;

3)   pieaugušo socializācija paredz sapratni, ka starp "balto" un "melno"
atrodas daudzu "pelēkā" nianšu kopa, pastāv "krietni labāk" un "mazāk
slikti". Bērnam tas ir grūtāk, jo bērni ir pakļauti vecākiem un spiesti pildīt
noteiktos priekšrakstus;

4)   pieaugušo socializācija ir virzīta uz to, lai palīdzētu cilvēkam apgūt
dažādas iemaņas, bērnu socializācija vērsta galvenokārt uz to, lai veidotos
uzvedības motivācija.

Psihologs R. Goulds uzskata, ka pieaugušo socializācija nav bērnu socializācijas turpinājums. Pieaugušo socializācijas būtība ir bērnībā apgūto uzvedības psiholoģisko tendenču pārvarēšana, ja tās izrādās neefektīvas pieaugušu cilvēku dzīvē. Veiksmīga pieaugušo socializācija, apgalvo psihologs, ir saistīta ar to, ka cilvēks pārvar bērnībā iegūtos priekšstatus par autoritāšu visvarenību un to, ka citiem ir par tevi jārūpējas. Rezultāts ir daudz reālistiskāka pasaules uztvere, dogmu un autoritāru viedokļu relativitātes izpratne. Atbrīvojies no bērnības mītiem, cilvēks kļūst daudz brīvāks.

Domu par to, ka bērnībā iegūtās psiholoģiskās traumas un vecāku iemācītās sociālās uzvedības formas ir koriģējamas un pārvaramas, aizstāv arī pazīstamais austriešu psihologs V. Frankls [19], kurš apgalvo, ka pieauguša cilvēka paša spēkos ir lemt par savu dzīvi un atrast tai jēgu.

48

Kļūstot pieaudzis, cilvēks arvien aktīvāk iedarbinapašsocializādjas mehānismus, izvirzot sev dzīves mērķus, apzināti papildinot zināšanas, prasmi un māku, kas nepieciešamas to sasniegšanai.

RESOCIALĪZĀCUA

Sabiedrība ir sociāls organisms, kurš mainās un attīstās. Cilvēka dzīves laikā notiek lielākas vai mazākas pārmaiņas apkārtējā sociālajā vidē, kurām nepieciešams pielāgoties. Sociālā apmācība, labprātīga vai piespiedu (kā tas ir ar notiesātiem noziedzniekiem), turpinās visu dzīvi. N. Smelzers [18] ar resocializāciju saprot jaunu vērtību, lomu, iemaņu apgūšanu veco, nepietiekami labi apgūto vai novecojušo vietā. Pie resocializācijas procesiem amerikāņu sociologs pieskaita gan lasīšanas iemaņu uzlabošanu, gan jaunas profesijas apgūšanu pārkvalifikācijas laikā, gan psihoterapijas kursu, pēc kura cilvēks labāk tiek galā ar savas dzīves problēmām un maina savu sociālo uzvedību.

Sabiedrības attīstībā gadās arī tādas situācijas, kad resocializācijas nepieciešamība skar visus sabiedrības locekļus. Pie šādām situācijām pieder kari, revolūcijas, valstiskās neatkarības iekarošana vai zaudēšana, kas izraisa krasas pārmaiņas visās sabiedrības dzīves sfērās — ekonomikā, politikā, sociālajās attiecībās un kultūrā. Sociālo katastrofu un krasu reformu laikā lielām cilvēku grupām nākas mainīt savu sociālo uzvedību, pakārtoties jaunām formām, pārskatīt savas vērtības un ideālus. Protams, dažādi cilvēki un grupas šai uzspiestajai resocializācijai pakļaujas nevienādi, vieni pieņem (vairākums), citi pasīvi vai aktīvi pretojas.

Globāli resocializācijas procesi patlaban norisinās Latvijas sabiedrībā, kas pēc neatkarības atgūšanas cenšas uzbūvēt demokrātisku valsti un attīstīt tirgus ekonomiku. Vēlamā jaunā realitāte prasa jauna tipa personības izveidi. Tas nenotiek ātri. Mīts stāsta, ka Mozus pirms valsts dibināšanas 40 gadus vadājis ebrejus pa tuksnesi, līdz izmiruši visi vecās paaudzes cilvēki, kas atcerējās verdzību. Postsociālistiskās reālijas jau šodien Latvijā mudina cilvēkus attīstīt sevī patstāvību, iniciatīvu, darbīgumu, atbildīgumu, uzdrīkstēšanos riskēt kā personības īpašības pretstatā totalitārās padomju sistēmas kultivētajām iezīmēm — padevībai, bezatbildībai, pieticībai, slinkumam, visu labumu gaidīšanai no valsts, citu vainošanai savās neveiksmēs. Cilvēku psiholoģijas pārmaiņas ir grūts un sarežģīts process, emocionāli bieži vien ļoti sāpīgs. Uz resocializācijas prasībām cilvēki savas individualitātes dēļ reaģē dažādi. Ir tādi, kas viegli pielāgojas jaunajai videi, citiem sociālās kārtības maiņa nozīmē gandrīz vai visas iepriekšējās dzīves krahu. Resocializācijas tempus

49

iespaido agrākās socializācijas rezultāti, personības vadošo stuktūru rigiditāte vai plastiskums, cilvēka vecums. Parasti, jo vecāks cilvēks, jo grūtāk viņam sevī kaut ko mainīt, atteikties no savas pārliecības, no vecajām vērtībām un normām, pierastajiem uzvedības veidiem. Ne velti zem komunistu karogiem posttotalitārajās zemēs pulcējas tik daudz pensionāru un citu darba un kara veterānu. Šiem cilvēkiem ir grūti pieņemt sabiedrībā notiekošās pārmaiņas, jo citādi nāktos atzīt, ka dzīve nodzīvota veltīgi un nepareizi, ar ko ir gandrīz neiespējami samierināties.

SOCIALIZĀCIJAS AĢENTI UN MEHĀNISMI

Socializācijas aģenti ir sociālie institūti, grupas un personas, kas katrā konkrētā sabiedrībā nodrošina cilvēku socializāciju un resocializāciju. Bērnu un pieaugušo socializācijas aģentu struktūra ir atšķirīga.

Svarīgākie socializācijas aģenti bērnībā ir ģimene, skola, vienaudžu grupa, ar kuru bērns kontaktējas, un masu mediji (sevišķi televīzija). Protams, socializācijas aģentu loma ir arī pirmsskolas un ārpusskolas bērnu audzināšanas iestādēm, ja bērni tās apmeklē. Sava ietekme var būt arī radiem un kaimiņiem, dzīves vietai.

Svarīgākie socializācijas aģenti bērnībā

74

Ģimene

Skola

Vienaudži

Masu mediji

Ģimene ir primārais socializācijas institūts. Ģimene ir pirmā grupa, kurā cilvēks iesaistās līdz ar savu piedzimšanu. Tieši ģimenē sāk veidoties un attīstīties bērna iekšējā garīgā pasaule un sociālās uzvedības formas. Ģimene kā sabiedrības pamatšūniņa un primārais socializācijas aģents ir unikāla sociāla grupa [20,21,22]. Tā ir mazskaitlīga un tās locekļi kontaktējas aci pret aci no dienas dienā, relatīvi noslēgta (tikai fundamentāli notikumi, tādi kā nāve, dzimšana, adopcija, šķiršanās var mainīt tās robežas), daudzfunkcionāla un normatīvi sabiedrībā visvairāk kontrolētā grupa (pakļaujas vairāku paaudžu iedibinātajām normām). A. Harčevs nosauc šādas ģimenes funkcijas [20]:

— pašu cilvēku vajadzības pēc bērniem apmierināšana (reproduktīvā funkcija),

50

—  audzināšanas funkcija —jaunas paaudzes socializacija, kultūras normu,
vērtību, tradīciju, uzvedības paraugu tālāknodošana bērniem,

—  saimnieciskā un sadzīviskā funkcija — bērnu un veco cilvēku aprūpe,
veselības uzturēšana, pašapkalpošanās un sadzīves organizācija,

—  ekonomiskā funkcija — ģimenes locekļu nodrošināšana ar iztikas
līdzekļiem,

—  pirmējās sociālās kontroles funkcija — ģimenes locekļu uzvedības un
savstarpējo attiecību morālā reglamentācija,

—  garīgās saskarsmes funkcija — ģimenes locekļu personību attīstība,

—  sociālo statusu piešķiršanas funkcija — izpaužas kā ģimenes hierarhija,
kurā katram ģimenes loceklim ir sava vieta, pienākumi un atbildība,

—  atpūtas, relaksācijas funkcija — atpūtas, spēku atjaunošanas un dažādu
interešu apmierināšanas organizācija,

—  emocionālā funkcija — psiholoģiskās aizsardzības un emocionālā
atbalsta sniegšana ģimenes locekļiem, to emocionālā un psiholoģiskā
stabilizācija.

Pateicoties šīm daudzveidīgajām funkcijām, ko realizē ģimene, bērns veidojas par sociālu indivīdu un personību. Ģimenes ietekme uz bērnu ir fundamentāla, tieši šeit bērns iegūst pirmo un bāzisko sociālo pieredzi, iemācās dzīvot starp cilvēkiem. Amerikāņu sociālpsihologs Č. Kūli (C. Cooley) pieskaita ģimeni pie tā sauktajām primārajām grupām, tādām, kurās indivīds ir integrēts kā veselums, parāda, izpauž visus savas personības aspektus. Primārās grupas raksturo dziļa intimitāte grupas locekļu attiecībās. Tajās indivīdam parasti ir radīti apstākļi visu viņa personības nianšu un rakstura iezīmju izpausmēm. Šo grupu intīmā realitāte ir indivīda "tuvākā dzīves telpa", kurā indivīds grib būt "viņš pats", tāds, kāds ir. Šeit viņš cer uz sapratni un atbalstu, gaida emocionālo siltumu un simpātijas, ir pārliecināts, ka būs "pieņemtais" un "savējais", lai ko ari sagribētu un izdarītu.

Domājams, ka šī īpašā ģimenes gaisotne ir viens no iemesliem, kas socializāciju ģimenē padara tik iedarbīgu un paliekošu.

Bērnu socializacija vienā ģimenē atšķiras no socializācijas citās ģimenēs, tāpēc ka tās sastāv no atšķirīgām personībām. Bez vispārcilvēciskajām un sociāli tipiskajām konkrētas sabiedrības normām un vērtībām katrā ģimenē pastāv arī specifiskas normas un vērtības, uzvedības etaloni, kuri izriet no pieaugušo ģimenes locekļu personīgās dzīves pieredzes, viņu nacionālās piederības, izglītības, profesijas, statusa sabiedrībā utt. Ja kā piemēru aplūkosim Latvijas sabiedrību, tad būsim spiesti atzīt, ka bērnu audzināšana latviešu un krievu, strādnieku un inteliģences, pilsētnieku un laucinieku ģimenēs atšķiras.

Katra bērna socializācijas process pat vienā ģimenē ir unikāls. Pirmkārt, tāpēc, ka katrs bērns piedzimst ar unikālu ģenētisko, morfofizioloģisko,

51

neirodinamisko organizāciju, kas ir bioloģiskais pamats tālākai socializācijai. Iedzimto iezīmju savdabība (piemēram, temperaments) nosaka katra bērna oriģinālu reaģēšanas veidu pat uz vienādiem vecāku audzināšanas paņēmieniem. Otrkārt, laika gaitā attīstās vecāku dzīves pieredze, audzināšanas prakse. Ar pirmo bērnu viņi pieredzes trūkuma dēļ kontaktējas savādāk nekā ar pārējiem saviem bērniem. Būtiskas pārmaiņas vecāku dzīvē arī var novest pie audzināšanas paņēmienu un virzības maiņas. Piemēram, finansiāls bankrots var mudināt vecākus ieaudzināt savos bērnos taupīgumu, strādīgumu, pieticību, kas pārticības gados nelikās aktuāli. Treškārt, vienas ģimenes ietvaros ne tikai pieaugušie, bet ari vecākie bērni iesaistās savu jaunāko brāļu un māsu audzināšanas procesos, kas arī piešķir socializācijai specifiku.

Runājot par socializācijas procesu ģimenē, jāteic, ka ne tikai pieaugušie ģimenes locekļi socialize jaunākos, bet ari bērni vecākus, turklāt visu dzīvi.

Skola. Apmācība skolā nozīmē svarīgu pavērsienu bērnu socializācijā. Skolas gadiem raksturīga jaunu socializācijas aģentu parādīšanās bērnu dzīvē (skolotāji, skolas biedri) un sistemātiska sabiedrības kultūras apguve. Sākot mācīties skolā, bērns iesaistās tā saucamajās sekundārajās grupās (Č. Kūli), pie kurām pieder visas sabiedrības organizācijas un formālās apvienības. Sekundārās grupas raksturo tas, ka tajās tiek integrēti tikai atsevišķi personības aspekti, piemēram, funkcionālie, bet nekad ne visi, kā tas ir ģimenē. Šajās grupās vienmēr pastāv pietiekami stingri fiksētas sociālās uzvedības, mijiedarbības normas (piemēram, skolas iekšējās kārtības noteikumi), ar kuriem indivīds ir spiests rēķināties un kura pārkāpšana draud cilvēkam ne tikai ar morālām sankcijām vien. Protams, ari sekundārajās grupās realizējas interakcija personību līmenī, tomēr funkcionālais aspekts ir noteicošais.

Sākot mācības skolā, bērna dzīve norisinās ne vairs tikai mikrovidē, bet arī makrovidē, plašākā sociālā kontekstā. Skolas, uzskata sociālpsihologi [21, 22], nodrošina "svarīgu socializācijas tiltu" starp ģimeni un nākotnes profesionālo vidi. Skola vairāk nekā ģimene uzsver to vērtību un normu, uzvedības etalonu un spēju nozīmi, kas būs vajadzīgas darba vietā, tādu kā augsts intelekts, izdarīgums, punktualitāte, paškontrole, spēja sadarboties un sacensties, erudīcija utt. Skola izteiktāk un savā ziņā pilnīgāk gatavo indivīdus pieaugušo dzīvei, stimulējot viņu sociālo un profesionālo pašnoteikšanos.

Vienaudži. Jau pirmsskolas vecumā vienaudžu, draugu un biedra klātbūtne bērna dzīvē kļūst par objektīvu nepieciešamību, vēl izteiktāka šī vajadzība kļūst pusaudža un jaunieša gados, kad draugi bieži vien iemanto lielāku autoritāti nekā skolotāji un vecāki. Vienaudžu grupā augošais indivīds jūtas kā līdzīgs starp līdzīgiem, var sacensties un salīdzināt sevi ar citiem, mērot sevi ar objektīvāku un mazāk traumējošu etalonu, nekā tas būtu tad, ja viņš salīdzinātu sevi ar nobriedušiem un pieredzējušiem vecākiem vai skolotājiem.

52

Vienaudžu grupā psiholoģiski vieglāk ir apspriest "kutelīgos" un "neērtos" jautājumus, kas ir saistīti ar dzimumnobriešanu, seksu, vardarbību, vecāku un skolotāju kompetenci un autoritāti, jo galu galā vienaudžus satrauc tās pašas problēmas. Vienaudžu grupā cilvēki mācās konfliktēt un atrisināt konfliktus daudzmaz taisnīgā veidā, jo oponentu "svara kategorijas" ir apmēram vienādas. Draugu atbalstīts, jaunietis uzņemas cīņu par savu patstāvību un neatkarību no vecāku diktāta un kontroles. No vienaudžu vidus nāk tuvākie draugi, kuri uzklausa un saprot, emocionāli atbalsta, jo pasauli uztver līdzīgi. Bērnībā un jaunībā atrastie draugi bieži paliek vistuvākie draugi visu cilvēka mūžu.

Masu mediji. Masu medijiem, īpaši televīzijai, ir pirmšķirīga loma bērnu socializācijā [18,23]. Tiem ir milzīga nozīme kultūras vērtību un informācijas izplatīšanā. Bērnu un jauniešu raidījumu redakcijas uzņemas daudzas ģimenes funkcijas — informē, dod padomu, norāda, kā rīkoties, apspriež "neērtos" jautājumus, māca, iedvesmo, nomierina utt. Daži zinātnieki pat uzskata, ka mūsu dienās televīzijai ir tikpat liela loma bērnu socializācijā kā vecākiem. Šim viedoklim ir zināms pamats. Smelzers savā grāmatā [18] atsaucas uz šādiem socioloģiskajiem datiem. ASV bērni vecumā no 2 līdz 11 gadiem pavada pie televizora vidēji 27,6 stundas nedēļā. Vidusskolas absolvents savā dzīvē jau 15 tūkstošus stundu ir pavadījis pie televizora, citu materiālu vidū noskatījies 350 tūkstošus reklāmas sludinājumu un 18 tūkstošus slepkavības gadījumu. Lai arī visā pasaulē novērojama kultūras vizualizācija, tomēr sociologa dati vieš satraukumu. Bērnu un jauniešu uzvedība arvien vairāk pakļaujas reklāmas diktētajiem stereotipiem, skolotāji sūdzas par to, ka bērni vairs nevēlas lasīt daiļliteratūra, mazāk laika velta saturīgām sarunām un diskusijām. Līdzīgas tendences vērojamas ari Latvijā.

Pieaugušo socializācijas aģenti ir profesionālās un akadēmiskās mācību iestādes, darba kolektīvs, masu mediji, kvalifikācijas celšanas un pārkvalifikācijas institūcijas, hobiju grupas. Aktīvs socializācijas, un sevišķi resociali-zācijas, aģents ir pats pieaugušais cilvēks, kas pašsocializējas atbilstoši savai pasaules izpratnei, vajadzībām un interesēm.

Galvenie socializācijas mehānismi ir imitācija, identifikācija, kauns un vainas apziņa. Savdabīgs socializācijas rezultātu kontroles mehānisms ir salīdzināšana. Pie socializācijas mehānismiem pieder arī apbalvojumi un sodi. Socializācijas pamatmehānisms ir internalizācija.

Imitācija ir citu cilvēku (vecāku, radu, draugu utt.) uzvedības formu, modeļu atdarināšana, apzināta kopēšana. Piemēram, puisēns cenšas runāt basā, atdarinot savu tēvu. Meitene, "audzinot" savu lelli, bar viņu tiem pašiem vārdiem, kurus lieto viņas māte, sodot pašu meiteni. Imitētās uzvedības modeļi, ja tie atkārtojas, pamazām kļūst par pierastu uzvedību, uzvedības paradumu.

Identifikācija — savdabīga psiholoģiska "pievienošanās" vecākiem,

53

draugiem, kolēģiem, pārņemot šo cilvēku uzvedības modeļus, normas, vērtības, ideālus, mērķus par savējiem, kā savas iekšējās pasaules sastāvdaļu, kā apzinātu nepieciešamību. Pirmie cilvēki, kuriem bērns psiholoģiski "pievienojas", ir viņa vecāki un citi ģimenes locekļi. Identifikācijas saites ar ģimeni, kurai bērns ir dārgs un neaizvietojams, visbiežāk saglabājas visu mūžu, tomēr vēlāk identifikācijas sfēra paplašinās — cilvēks identificē sevi ar vienaudžiem, darba kolektīvu, nāciju, kultūru. Identifikāciju var uzskatīt par vienu no sociālās apmācības veidiem.

Kauns ir nepatīkama emocija, kuru cilvēks pārdzīvo, kad ir pārkāpis kādas pieņemtās vai noteiktās uzvedības normas un "pieķerts nozieguma vietā". Kauns ir personības reakcija uz citu cilvēku soda sankcijām — piezīmi, rājienu, sodu, kuru dēļ cieš pašlepnums, krītas pašvērtējums. Piemēram, kaunu var izjust bērns, kuram vecāki pārmet kaimiņu puikas iekaustīšanu, vai pieaugušais, kurš kolektīvā tiek nosodīts par dotā solījuma neizpildīšanu.

Vaina ir izjūta, kas rodas cilvēka pašpārmetumu, pašnosodīšanās dēļ. Vainas izjūta rodas tad, ja cilvēks ir pārkāpis tās uzvedības normas, kuras ir pieņēmis par savējām, ar kurām sevi ir identificējis. Šajā gadījumā soģis ir cilvēka paša sirdsapziņa. Reizēm gadās, ka cilvēks pats sevi soda stiprāk, nekā to būtu darījuši apkārtējie, uzzinājuši par pārkāpumu.

Bieži cilvēks vienlaikus pārdzīvo abas nepatīkamās emocijas. Avīzes rakstīja par kādu arābu studenti, kas, pieķerta eksāmenā "špikojot", izlēca pa otrā stāva logu un smagi sakropļoja sevi. Grūti pateikt, kura no emocijām, vai arī abas kopā, lika meitenei izšķirties par tik traģisku soli.

Slavenā amerikāņu etnogrāfe Ruta Benedikta diferencē sabiedrību kultūras atkarībā no tā, kura no emocijām — kauns vai vainas izjūta — ir prevalējošā šo sabiedrību locekļu vairākumam. Ziemeļu zemēs, ari Japānā, tā ir vainas pārdzīvošana. Dienvidu zemēs, ari bijušajā Padomju Savienībā, tā ir kauna emocija. Iespējams, ka ar to lielā mērā izskaidrojams augstāks noziedzības līmenis Āzijā un Āfrikā, arī bijušās PSRS teritorijās, jo kauna iestāšanās saistās ar atmaskošanu un pieķeršanu, kas ne vienmēr notiek, kamēr ieaudzināta vainas izjūta paredz paškontroles mehānismu darbību, sirdsapziņas klātbūtni. Protams, nevar noliegt, ka sabiedrībā, kurā dominējošā ir kauna emocija, dzīvo arī tādi cilvēki, kuriem raksturīga vainas apziņa kā vadošā, un sabiedrībās, kur valdošā ir vainas izjūta, darbojas tādi indivīdi, par kuriem latvieši saka, ka "viņi kaunu nepazīst". Uzsvērsim vēlreiz, ka R. Benediktas koncepcijā kultūru atšķirības nosaka tā emocija, kuru normu pārkāpšanas brīžos pārdzīvo vairākums cilvēku.

Sociālā salīdzināšana ir socializācijas rezultātu kontroles mehānisms. Salīdzināšanu veic gan socializācijas aģenti (vecāki, skolotāji u. c), gan pašas socializācijai pakļautās personas, salīdzinot konkrētā indivīda spējas,

54

panākumus, darba rezultātus, uzvedību ar citu, parasti līdzīgu indivīdu spējām un panākumiem, rezultātiem un uzvedību. Salīdzināšanas efekts izpaužas socializācijas un pašsocializācijas procesa pārmaiņās. Piemēram, atpaliekošam skolniekam vecāki algo mājskolotāju, vai arī pieaugušais apgūst kompjūter-zinības un mācās svešvalodas, lai kļūtu konkurētspējīgāks darba tirgū. Situācijās, kad salīdzināšanas rezultāti nerunā par labu cilvēkam, bieži sāk darboties psiholoģiskās aizsardzības mehānismi, kuri palīdz samazināt negatīvo spriedzi, — cilvēks pārvērtē savus sociālos sasniegumus, cenšas sevi attaisnot, atsaucas uz neveiksmīgiem apstākļiem, cenšas noniecināt citu cilvēku sasniegumus vai pašas salīdzināšanas nozīmīgumu sev. Ja salīdzināšanas rezultāti ir traumējoši, cilvēks salīdzināšanai izvēlas tādus indivīdus, kuriem dzīvē klājas vēl sliktāk, tādējādi saglabājot pašcieņu un sirdsmieru [24]. Šajā gadījumā pārmaiņas socializācijas gaitā ir mazākas.

Apbalvojumi un sodi, pēc sociālās apmācības teorijas autoru domām, ir visnozīmīgākie socializācijas mehānismi [21]. Apbalvojumi un sodi ir līdzekļi, ar kuru palīdzību vecāki un citi pieaugušie koriģē bērnu uzvedību. Kā jau minējām iepriekš, apmācība notiek tieši, kad personība pati darbojas un saņem apkārtējo cilvēku vērtējumu, kā arī netieši, vērojot citu cilvēku uzvedību un secinot, kādi uzvedības un rīcības veidi pie kā noved, kas tiek uzteikts un apbalvots un kas saņem nopēlumu vai sodu. Mazu bērnu uzvedību gandrīz pilnībā nosaka ārējie palīgspēki (vecāki, audzinātāji). Ar laiku socializācijas procesā iesaistās pašpalīgspēki — izveidojusies labā un ļaunā apziņa, sabiedrības normu un vērtību izpratne, paškontrole.

Amerikāņu psihologi C. V. un G. V. Stefani uzskata, ka šie pašpalīgspēki ir gados vecāku bērnu un pieaugušo nozīmīgākais sociālo uzvedību regulējošais mehānisms. Pāreja no ārējiem uzvedību regulējošiem spēkiem uz pašpalīg-spēkiem, pēc šo zinātnieku domām, nozīmē, ka ir notikusi internalizācija — sabiedrības vērtību un normu, pieņemto uzvedības standartu iekļaušana patībā, pārcelšana cilvēka iekšējā pasaulē līdz tādai pakāpei, ka šo normu un standartu pārkāpšana rada vainas izjūtu. Pašregulējošies indivīdi uzvedas un rīkojas kaut kādā konkrētā veidā tāpēc, ka uzticas sev, darbojas saskaņā ar savu pārliecību un viņu rīcība tāpēc ir pašatalgojoša, apkārtējo cilvēku sodi un apbalvojumi šeit var būt, bet tie nav noteicošie cilvēka uzvedības regulācijā.

Imitācija un identifikācija, sociālā salīdzināšana, sodi un apbalvojumi ir tie sociālpsiholoģiskie mehānismi, kuri iedarbina un pastāvīgi uztur interna-lizācijas kā socializācijas pamatmehānisma darbību. Internalizācijas procesā veidojas cilvēka iekšējā pasaule, konkrētas sabiedrības dzīvei pielāgojies indivīds, kas ir spējīgs izprast sabiedrībā notiekošo, vairāk vai mazāk patstāvīgi lemt un rīkoties. Sociālpsihologi ir pierādījuši [22], ka lielākā daļa cilvēku

55

izrāda noturīgas tendences pakļauties to grupu normām, ietekmei, kurām uzskata sevi par piederīgu, un uzvedas atbilstoši šo grupu locekļu gaidām. Šāda uzvedība grupās un visā sabiedrībā tiek apbalvota, stimulēta ar atzīšanu, pieņemšanu, slavēšanu. Grupu un sabiedrības normu pārkāpšana parasti tiek sodīta. Soda lielums ir atkarīgs no pārkāpuma "lieluma", no konkrētās uzvedības sociālās nepieņemamības līmeņa. Šo sakarību labi ilustrē shēma [21].

SODS

Izntcinō-iana

Izolācija

Publiska cenzūra, noraidījums

Privčts noraidījums

Naidīga reakcija

r

nāvessods izraidftana, mūža ieslodzījums ievietošana ptthkriritkoja slimnīca ieslodztiana cietuma naudas sods

draudi sociāla izstumiana no sabiedrības izvairīšanas

slepkavība valsts nodevība lihiski nenormāla uzvedība laupīšana sīka zodzībo, „ 'narkotiku lietošana , :iH pārkāpumi, alkoholisms seksuāla nepieklājība, _r neirotiskas reakcijas profesionāla un laulību nestabilitāte

nepieņemšana, / neatbilstoši viedokli, uzskati neatzīšana       /pārmērīga aizraušanas ar azartspēlēm izsmiešana       / rupjība uzkrītoša      ^/dīvains apģērbi, sliktas manieres vērošana ^r

UZVEDĪBA

Mērens                    Vidējs

sociōlōs nepieņemamības līmenis

Galējs

Sabiedrība ir ieinteresēta tās normu, vērtību, sociālās uzvedības standartu internalizācijā no tās locekļu puses, jo tādējādi tiek saglabāta un uzturēta sociālā kartība, nodrošināta sabiedrības normāla funkcionēšana un attīstība. Katrā grupā un sabiedrībā pastāv sodu hierarhija, ar kuru palīdzību cilvēki tiek piespiesti rēķināties ar pastāvošajām normām un vērtībām. Cilvēkiem raksturīgi tiekties pēc apbalvojumiem un izvairīties no sodiem, kuri mazina mūsu pašcieņu, pazemina pašvērtējumu, izraisa nepatīkamas kauna un vainas emocijas, tāpēc notiek sociālā apmācība, cilvēks ielāgo, kādi uzvedības veidi grupā tiek veicināti, kādi nosodīti, ko viņš drīkst un ko nedrīkst atļauties, cik tālu var iet savā rīcībā. Šo ielāgošanu līdz tādai pakāpei, ka pieņemto normu pārkāpums izraisa vainas izjūtu, sauc par sociālo vērtību un normu interna-lizāciju.

-      2.§DZIMUMSOCIALIZĀCIJA

Dzimums, dzimumu lomas, dzimumu stereotipi ♦ Dzimuma apzināšanās

un dzimumsocializācijas aģenti ♦ Konkrēti vēsturiskās sabiedrības un

etnokultūras ietekme uz dzimu msocializāciju

Svarīga socializācijas procesa sastāvdaļa ir dzimumsocializācija, jo socializācijas procesā veidojas nevis vienkārši cilvēka personība, bet vīrieša vai sievietes personība, kuriem sabiedrības dzīvē ir visai atšķirīgas lomas un statusi. Kā atzīst psiholoģe Ārija Karpova [1], sevis kā noteikta dzimuma apzināšanās notiek personības veidošanās procesā un ir nozīmīga šī procesa daļa. Cilvēka piederību pie noteikta dzimuma nosaka:

1)     bioloģiskais dzimums;

2)  noteiktas sabiedrības (kultūras) vīriešu   un sieviešu lomu īpatnību
sistēma;

3)  indivīda dzimuma identifikācijas līmenis — pakāpe, kādā viņa apziņā
un pašapziņā integrējas (tiek piesavināti un pārstrādāti) divi iepriekšminētie
nosacījumi.

Lai vīrietis uzvestos kā vīrietis, un sieviete — kā sieviete, uzsver psiholoģe, par maz ir būt vīrietim vai sievietei anatomiski un fizioloģiski, svarīgi ir centrālās nervu sistēmas līmenī izveidot vīrieša vai sievietes tipa regulāciju.

Lai labāk izprastu indivīda dzimumsocializācijas procesa būtību, noskaidrosim galvenos jēdzienus, ar kuru palīdzību šis process tiek analizēts.

DZIMUMS, DZIMUMU LOMAS, DZIMUMU STEREOTIPI

Dzimums ir bioloģisks fenomens, ko nosaka ģenētiskas dzimumhro-mosomu atšķirības (vīriešiem XY, sievietēm—XX hromosomas), kas vieniem organismiem liek piedzimt par vīriešiem, citiem — par sievietēm. Rietumu socioloģiskajā un sociālpsiholoģiskajā literatūrā bioloģisko dzimumu apzīmē ar angļu vārdu sex. Lai izceltu to, ka sava dzimuma un ar to saistīto lomu apzināšanās un izpilde ir sociāls process, tiek izmantots termins gender. Gender ir kultūras produkts, kas ietekmē sociālo interakciju gan individuāli subjektīvajā, gan grupu un visas sabiedrības līmenī, jo pret sievietēm un vīriešiem kā dažādu dzimumu pārstāvjiem jebkuros sociālās sistēmas līmeņos tiek vērstas atšķirīgas prasības un gaidas [2, 3]. Tā kā latviešu valodā nav divu dažādu vārdu šo atšķirību fiksēšanai, mēs izmantosim terminu "dzimums".

Dzimumu lomas ir tie uzvedības veidi, kuri konkrētā sabiedrībā tiek gaidīti no vīrieša un sievietes saskaņā ar viņu bioloģisko dzimumu. Mūsu

5-7

sabiedrībā no sievietes tradicionāli tiek gaidīts, ka viņa būs laba mate, pašaizliedzīga mājas pavarda sargātāja, vīra palīdze un emocionālais balsts. No vīrieša tiek gaidīta veiksmīga karjera, ģimenes materiālā nodrošināšana, viņam tiek piešķirta "ģimenes galvas" un "augstākā soģa" loma.

Dzimumu stereotipi ir sabiedrībā plaši izplatīti uzskati par vīriešiem un sievietēm, viņu raksturīgajām iezīmēm, lomām un to izpildes standartiem. Dzimumu stereotipi nostiprina un racionalizē dzimumu lomas sabiedrībā. Reizēm šie stereotipi atbilst patiesībai, bieži ir nepatiesi, sevišķi attiecībā pret neordinārām personām. Taču jebkurā gadījumā šie stereotipi ļoti dziļi sakņojas kultūrā un cilvēki tos apgūst no mazām dienām, tie ir visai noturīgi un plaši pārstāvēti visos iedzīvotāju slāņos. Visplašākā stereotipu grupa ir saistīta ar dzimumu nevienlīdzību, vīrieša pārākumu pār sievieti gan intelektuālajā, gan praktiskajā sfērā, par fizisko nemaz nerunājot. Vīriešiem mūsu sabiedrībā kopumā tiek piedēvētas pozitīvākas īpašības nekā sievietēm. Par tipiska vīrieša iezīmēm tiek uzskatītas agresivitāte, brīvība rīcībā, kompetence, racionālisms, prasme draudzēties un sadarboties, aktivitāte un efektivitāte. Tipiskas sievietes īpašības skaitās pļāpība un emocionalitāte, jūtīgums un sirsnība. Vīrieši tradicionāli skaitās "stiprais", sievietes — "vājais" dzimums. Ar tradicionālajiem dzimumu stereotipiem saistās aizspriedumi pret sievietēm, kas ieņem vadošus posteņus administrācijā un politikā, arī zinātnē un kultūrā. Kā darbinieces sievietes bieži vien tiek vērtētas zemāk nekā tādas pašas kvalifikācijas darbinieki — vīrieši. Arī tā saucamā dubultā morāle, kura joprojām valda mūsu sabiedrībā seksa jautājumos, lielā mērā sakņojas dzimumu stereotipos.

Kā uzskata sociālpsihologi [4], dzimumstereotipu galvenā funkcija ir pastāvošās dzimumu attiecību sistēmas (tai skaitā ari dzimumu nevienlīdzības) saglabāšana un aizsardzība sabiedrībā, jo esošā lietu kārtība piešķir sabiedrībai zināmu stabilitāti, ir pierasta un tāpēc stereotipos tiek attaisnota.

Gan ar dzimumu saistītie stereotipi, gan dzimumu lomas sabiedrībā laika gaitā mainās. Šīs pārmaiņas rada ekonomikas, kultūras un izglītības attīstība sabiedrībā, kā arī pašu sieviešu cīņa par līdztiesību ar vīriešiem. Atgādināsim, ka feminisma kustība radās jau 18. gs. Ziemeļamerikā un Francijā [5]. Un tomēr katrā sabiedrībā pastāv tai raksturīgās dzimumu lomas un ar tām saistītie dzimumu stereotipi. To apgūšana ir dzimumsocializācijas pamatā.

DZIMUMA APZINĀŠANĀS UN DZIMUMSOCIALIZĀCDAS AĢENTI

Dzimumsocializācija ietver sava dzimuma apzināšanos un šim dzimumam raksturīgo sociālo lomu apguvi. Z. Freids uzskatīja, ka bērni piedzimst

58

biseksuāli, tātad bez sava dzimuma apziņas. Dzimumapziņu bērnam veido viņa vecāki, ievērojot viņa bioloģisko dzimumu. Lielākajā daļā ģimeņu zēni un meitenes tiek audzināti atšķirīgi, vadoties pēc sabiedrībā izplatītajiem un vecāku pieņemtajiem dzimumu stereotipiem, priekšstatiem par vīriešu un sieviešu lomām un vēlamo uzvedību. Katrā sabiedrībā pastāv savi uzskati par to, kādai ir jābūt "pareizai" vīriešu un sieviešu uzvedībai dažādās dzīves sfērās. Vecāki cenšas audzināt savus bērnus tā, lai viņu uzvedība atbilstu šim sabiedrības dzimumuzvedības standartam, jo atbilstoša uzvedība sekmēs pēcnācēju iekļaušanos sabiedrības dzīvē, atvieglos kontaktu un attiecību veidošanu ar apkārtējiem cilvēkiem, ļaus viņu lolojumiem justies adekvātiem un laimīgiem. Vecāki zina, ka dzimuma standartam neatbilstoša uzvedība sabiedrībā tiek pelta un nosodīta, un tāpēc cenšas iemācīt bērniem viņu dzimumam atbilstošās lomas spēlēt tā, lai izpildījums atbilstu sabiedrībā valdošajām gaidām. Prātā nāk manas studiju biedrenes tēva — arāba — novēlējums savai meitai, uzsākot studijas Maskavas universitātē: "Ja ļoti vēlies, vari studēt filoloģiju, taču neaizmirsti, ka tu esi musulmane, ēģiptiete un sieviete!"

Dzimuma apzināšanās ir ļoti nozīmīga cilvēka dzīvē, jo dzimums ir statuss, kas nosaka, kādus citus statusus mēs ieņemsim, kāds būs mūsu statusu kopums. Dzimums ietekmē ļoti daudzus cilvēka dzīves aspektus — veselību, attieksmes, draudzības modeļus, profesijas izvēli, pieeju dažādām iespējām un resursiem. Dzimums ietekmē mūsu identitātes veidošanos, personības pašnoteikšanās tipu [6].

Dzimuma apzināšanās notiek pakāpeniski. E. E. Makobijs un K. N. Džek-lins [7] uzskata, ka dzimumidentitātes veidošanās procesā var izdalīt trīs līmeņus. Pirmajā attīstības līmenī bērns atklāj, ka eksistē divi dzimumi, un iemācās atšķirt vīriešus no sievietēm. Vēlāk, ap septiņu gadu vecumu, bērni jau stabilāk apzinās dzimumu diferenciāciju, katram dzimumam atbilstošo uzvedību. Otrajā līmenī bērnos attīstās sava dzimuma vērtības izjūta, viņi sāk atdarināt sava dzimuma cilvēkus, īpaši tās uzvedības formas, ar kurām modeļi cenšas panākt, lai viņus apkārtējie pieņem kā attiecīgā dzimuma pārstāvjus. Trešajā līmenī bērni veido dziļas emocionālas saites ar sava dzimuma vecākiem, un šīs emocionālās saites ir noteicošās sekmīgā dzimuma lomu apgūšanas procesā.

Dzimuma apzināšanos nozīmīgi ietekmē sociālā apmācība — dzimumam atbilstošas uzvedības veicināšana ar apbalvojumu un sodu palīdzību, identifikācija ar sava dzimuma vecākiem un pakāpeniska iekļaušanās savam dzimumam raksturīgo sociālo lomu izpildē.

Dzimumsocializācijas aģenti ir bērna ģimene, skola un masu mediji. Ģimene ir nozīmīgākais socializācijas aģents arī dzimumsocializācijas sfērā. Tieši ģimenē bērns saņem viņa bioloģiskajam dzimumam pirmo atbilstošo

59

Dzimuma apzmOianas

Л

Dzimuma stereotipi

Dzimuma loma*

Identifikācija ar

sava dzimuma

vecākiem

audzināšanu. Daudzi pētnieki uzskata, ka dzimumsocializācija sakas jau ar bērna piedzimšanu, ar to bridi, kad zēnu ietērpj gaišzilās, bet meiteni — rozā drēbītēs. Atbilstoši sabiedrībā un ģimenē valdošajiem uzskatiem par dzimumuzvedību un lomām, bērni no mazotnes tiek audzināti par vīriešiem un sievietēm. Vienā un tajā pašā ģimenē zēnus un meitenes parasti audzina atšķirīgi. Meiteņu uzvedībā visbiežāk tiek stimulētas tādas iezīmes kā maigums, piekāpīgums, izpalīdzīgums, kautrība, zēnu — aktivitāte, savaldība, racionalitāte, spēja sacensties un konkurēt. Zēni un meitenes parasti tiek iesaistīti dažādos mājas darbos, tādos, kuri ciešāk ir saistīti ar nākamajām dzimumu lomām. Meitenes parasti piedalās ēdiena gatavošanā un trauku mazgāšanā, zēni — remonta un labošanas darbos, mauriņu pļaušanā u. tml. Protams, ģimenes atšķiras cita no citas pēc savas nacionālās piederības, vecāku kultūras un izglītības līmeņa, valdošajiem uzskatiem par dzimumu lomām un uzvedību, tāpēc dzimumsocializācija tajās norisinās atšķirīgi. Mūsu dienās ir ne mazums ģimeņu, kurās arī meitenēm cenšas ieaudzināt tās īpašības, kuras izsenis skaitījās raksturīgas vīriešiem, — racionalitāti, iniciatīvu, sacensības garu, bet zēnos veicina tradicionāli sievišķīgo iezīmju veidošanos — iejūtī-gumu, rūpīgumu, emocionalitāti.

Ģimeni ne velti sauc par sabiedrību miniatūrā. Ģimenē pastāvošā attiecību struktūra starp vecākiem kalpo par pamatu dzimumu lomu apguvei tajā augošajiem bērniem. Vecāku attiecības un uzvedība ir paraugs bērnu dzimum-uzvedībai; imitējot vecāku rīcību, bērni mācās izpildīt ar dzimumu saistītās lomas. Ja tēvs ģimenē ir iejūtīgs un izpalīdzīgs, visdrīzāk par tādu pašu vīrieti izaugs viņa dēls. Ja māte savieno ģimenes lomas ar aktīvu profesionālo darbību, visticamāk, ka arī meita neatstās novārtā profesionālo karjera, kad būs izveidojusi savu ģimeni.

Pilnvērtīga dzimumsocializācija notiek tikai labvēlīgā ģimenē, kurā ir abi vecāki, jo tad bērniem ir iespēja iepazīt abu dzimumu lomas. Nepilnā ģimenē, kurā lielākoties ir tikai māte, dzimumapziņas veidošanās ir apgrūtināta. Sevišķi tas sakāms par zēniem, kuri vīrišķīgās uzvedības parauga trūkuma dēļ ir spiesti identificēt sevi ar māti, taču tēva trūkums ietekmē arī meiteņu dzimumsocializāciju — viņas neiegūst pietiekamas zināšanas par pretējo

60

dzimumu, vīrieša dzimumlomām un savam dzimumam neraksturīgu uzvedību. Nākotnē šo zināšanu nepilnība var ietekmēt nepilnā ģimenē augošo bērnu attiecības ar pretējo dzimumu, radīt konfliktus un neveiksmes.

Skola ir nozīmīgs dzimumsocializācijas aģents, jo skolas uzdevums ir sniegt zinātnes un kultūras atziņas par vīrieti un sievieti, viņu attiecībām un lomām sabiedrībā sistematizētā un bērniem un jauniešiem saprotamā veidā, atbilstoši viņu dzimumbriedumam un sociālajai pieredzei. Literatūras un kultūras vēstures stundas, veselības mācība un ģimenes ētika un psiholoģija ir tie priekšmeti, kuri, ja tos māca profesionāli izglītoti un kulturāli cilvēki, sniedz nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu dzimumsocializācijā. No nepilnām ģimenēm nākošie bērni, apgūstot attiecīgos mācību priekšmetus, vērojot pretējā dzimuma skolotāju un vienaudžu uzvedību, papildina savas zināšanas par dzimumu lomām un sabiedrībā valdošajiem uzskatiem. Nelabvēlīgās ģimenēs augošie bērni bieži vien skolā iegūst atziņas, kas nepieciešamas, lai mainītu savus priekšstatus par dzimumu lomām un uzvedību ģimenē, lai noteikti un stingri atteiktos no vecāku ģimenē valdošajiem uzvedības šabloniem. Skolā bērni iegūst priekšstatu par abu dzimumu profesionālās uzvedības īpatnībām, pilnveido dzimumu lomām sabiedrībā nepieciešamās iemaņas un prasmi, mācās veidot draudzības, sadarbības un konkurences attiecības ar ģimenei nepiederošiem sava un pretējā dzimuma pārstāvjiem, izmantot sava dzimuma priekšrocības, maskēt nepilnības utt.

Masu mediji, kā jau pieminējām, pēc daudzu zinātnieku domām, sociali-zācijas procesā ieņem gandrīz vai tikpat nozīmīgu vietu kā ģimene. Masu medijiem pieder svarīga loma sabiedrībā valdošo dzimumu stereotipu izplatīšanā un uzspiešanā. No otras puses, tieši masu mediji sniedz informāciju par novitātēm dzimumu lomās un attiecībās, sekmē ar dzimumu saistīto sociālo stereotipu maiņu. Šeit izpaužas masu mediju daudzpusība, jo dažādas programmas un temati veltīti atšķirīgām auditorijām.

Tradicionālie dzimumu stereotipi visplašāk parādās reklāmās. Amerikāņu psiholoģe L. Hofmane ir ievērojusi, ka reklāmās visai bieži tieši vai netieši tiek akcentētas dzimumu atšķirības un arhaiski dzimumstereotipi [7]. Reklāmās televīzijā sievietes rokas reti parādās, kā kaut ko stingri turošas, vairāk vērojami tikai glāsmaini, viegli pieskārieni; sievietes reti kad ir priekšnieces un sniedz instrukcijas speciālistiem vīriešiem; sarunā vīriešu acis fokusējas uz svarīgiem cilvēkiem, sieviešu acis kadrā meklē vīrieti u. tml.

Savukārt daudzās filmās un reportāžās tiek atspoguļota sievietes sabiedriski nozīmīga darbība, parādītas veiksmīgas firmu vadītājas, talantīgas zinātnieces, īsti vīrišķīgu profesiju (policista, jurista, menedžera utt.) pārstāves, kuras veic savus dienesta pienākumus tikpat labi kā vīrieši vai pat labāk. Šādas pārraides atspoguļo sabiedrībā notiekošās pārmaiņas dzimumu lomās

61

un pamazām grauj tradicionālos priekšstatus par vīrišķā un sievišķā dzimuma raksturīgajām iezīmēm un lomām.

Dzimumidentifikācijā liela loma ir ari bērnu un jauniešupašsocializācijai, viņu izvēlei un vajadzībām. Dzimuma apzināšanās ne vienmēr norit gludi. Vēl nav gluži skaidrs, kāpēc tā notiek, bet visiem zināma tā saucamā trans-seksuālisma gadījumi, kad cilvēka dzimumapziņa nesakrīt ar viņa bioloģisko dzimumu, transvestisma gadījumi, kuri izpaužas cilvēku vēlmē nēsāt abiem dzimumiem raksturīgo apģērbu. Reālais fakts, ka daudzi cilvēki transvestisti iet uz darbu drēbēs, kas atbilst viņu pasēs ierakstītajam bioloģiskajam dzimumam, bet pēc darba pārģērbjas pretējā dzimuma drēbēs, piespieda Ņujorkas metropolitēna darbiniekus izvirzīt prasību, lai šo cilvēku braukšanas kartēs būtu ielīmētas fotogrāfijas sieviešu un vīriešu apģērbā.

īpaša situācija ir homoseksuālisms, kas izpaužas kā seksuāla interese par sava dzimuma indivīdiem. Šie cilvēki apzinās savu dzimumu, bet viņu seksuālā uzvedība ir pretrunā ar tradicionālajiem dzimumstereotipiem, kuri par normālu uzskata vienīgi heteroseksuāli (uz pretējo dzimumu) vērstu orientāciju. Pēc Pasaules veselības aizsardzības organizācijas datiem, katrā sabiedrībā ir apmēram 5—10% homoseksuālistu. Latvijā tādu varētu būt ap 135 tūkstošiem. Starp citu, no 1990. g. homoseksuālisms pasaulē vairs netiek uzskatīts par slimību. Neskatoties uz to, cilvēkiem ar neskaidru dzimuma apziņu vai homoseksuālu orientāciju dzīve sabiedrībā, kur valda tradicionālie dzimumstere-otipi, ir visai grūta, viņi tiek nosodīti, pelti, diskriminēti un pat vajāti. Tas liek šiem cilvēkiem slēpt savas īpatnības no apkārtējiem un apvienoties atbalsta grupās, lai cīnītos par savām tiesībām dzīvot tādu dzīvi, kādu viņi ir izvēlējušies.

Netradicionālai dzimumorientācijai, iespējams, ir ģenētisks pamats, reizēm to sekmē nepareiza audzināšana ģimenē, tomēr visbiežāk tā ir pašsocializācijas rezultāts, personīga izvēle, kura vecākiem ļoti nav pa prātam, jo tie parasti cenšas "iepotēt" saviem bērniem viennozīmīgu dzimumapziņu, atbilstoši viņu bioloģiskajam dzimumam, un neskaidru vai pretēju rezultātu uztver kā neveiksmi vai pat traģēdiju. Protams, pašsocializācija raksturīga arī pilnvērtīgai identifikācijai ar savu bioloģisko dzimumu, cilvēks aktīvi veido savu personību.

KONKRĒTI VĒSTURISKĀS SABIEDRĪBAS UN ETNOKULTURAS IETEKME UZ DZIMUMSOCIALIZĀCIJU

Vēl 19. gs. zinātnieki domāja, ka atšķirības dzimumu lomās un uzvedībā nosaka iedzimtās dzimumu bioloģiskās un psiholoģiskās atšķirības. Lietu

62

kārtība, saskaņā ar kuru vīrietis iet karā un materiāli apgādā savu ģimeni, bet sieviete audzina bērnus un rūpējas par pavardu, šķita mūžīga. Vēlāki kultūras vēsturnieku, etnogrāfu un sociologu pētījumi pierādīja, ka dzimumu lomas un uzvedību nosaka ne tikai bioloģiskie determinanti, bet vēl lielākā mērā konkrētās sabiedrības ekonomiskās un kultūras reālijas, ģimenes lielums un tradīcijas [7, 8]. Ekonomiski mazattīstītās sabiedrībās, kur valdošais ir smags fiziskais darbs, cilvēki nodarbojas ar medībām vai audzē liellopus, kurām raksturīgs klejotāju dzīves veids, dzimumu lomas atbilst tradicionālajiem standartiem. Sabiedrībās, kuru locekļi dzīvo uz vietas, nodarbojas ar medībām, sīklopu un sakņaugu audzēšanu iztikai, dzimumu lomas nav tik stabilas un noteiktas. Kultūrās, kurām raksturīgas skaitliski lielas ģimenes, sevišķi tajās, kurās izplatīta daudzsievība, sieviešu un vīriešu lomas ir stingri noteiktas. Ja kāda no sievām nav klāt vai ir slima, cita sieva uzņemas viņas pienākumus, tāpēc vīrietim nav vajadzības apgūt sieviešu dzimumlomai raksturīgo prasmi un iemaņas. Mūsu sabiedrībā, kas sastāv no nelielām ģimenēm, ko galvenokārt veido abi vecāki un viņu bērni, abi laulātie lielākā vai mazākā mērā apgūst partnera dzimumlomai raksturīgo prasmi, lai nepieciešamības gadījumā aizvietotu viens otru. Vairākums sieviešu strādā algotu darbu, palīdzot uzturēt ģimeni, vīri piedalās mājas solī un bērnu aprūpē.

Katrā sabiedrībā pastāv savi ar dzimumu lomām saistīti kultūras ideāli un stereotipi, cilvēka bioloģiskais dzimums viennozīmīgi nenosaka cilvēka likteni un viņam lemtās sociālās lomas, konkrētās dzimumlomas vienmēr ir kultūras produkts un socializācijas rezultāts. 1935. g. amerikāņu antropoloģe M. Mida, izdarot pētījumus Jaungvinejā, atklāja, ka trijās apsekotajās ciltīs vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgas dzimumlomas, turklāt gandrīz vai pretējas. Šis atklājums bija trieciens vecajam uzskatam, kas valdīja sabiedrībā no Ksenofonta laikiem Senajā Grieķijā līdz pat mūsu gadsimta 60. gadiem, kad to teorētiski centās pamatot slavenie amerikāņu sociologi T. Parsons un R. Beilzs, par dzimumlomu bioloģisko nolemtību un savstarpējo papildināšanos, vīriešu "instrumentālo" un sieviešu "ekspresīvo" funkciju sabiedrībā [9].

M. Mida konstatēja [8], ka arapešu ciltī, kura tikpat kā nepazīst karu, nodarbojas ar dārzkopību un medībām, kā vīrieši, tā arī sievietes maigi rūpējas par bērniem, saskatot jaunās paaudzes izaudzināšanā galveno savas dzīves jēgu. Terminu "dzemdēt bērnu" šeit attiecina gan uz māti, gan uz bērna tēvu. Arapeši uzskata, ka gan vīriešiem, gan sievietēm piemīt tādas īpašības kā labestība, atsaucība, tieksme sadarboties, rūpēties par mazākiem un vājākiem.

Pavisam cita situācija ir mundugumoru ciltī, kas ir mednieki. Šeit vīrieši un sievietes izturas ļoti naidīgi viens pret otru un arī saviem bērniem. Savstarpējo naidīgumu ģimenē izraisa sabiedrībā valdošā laulību tradīcija, saskaņā ar kuru tēvi prec savas meitas, bet mātes — dēlus. Vīrietis var nopirkt sievu,

63

pārdodot savu masu vai meitu citam vīrietim. Tas atkal rada naidu starp tēvu un dēliem, kā arī brāļu starpā. Mātes savukārt jūt greizsirdību pret savām meitām, jo tās ir viņu sāncenses mīlestībā. Grūtniecība vienmēr ir konflikta cēlonis starp vīru un sievu, jo bērna piedzimšana nozīmē sāncenša parādīšanos vienam no laulātajiem. Bērnus jau no mazotnes pieradina pie tā, ka viņus gaida dzīve, kurā būs maz prieka. Zīdaiņus nēsā neērtos, cietos grozos. Tikko bērni sāk staigāt, viņus atstāj savā vaļā. Jau no bērnības cilvēki iegūst negatīvu pieredzi, kura aptumšo visu viņu dzīvi ari tad, kad tie kļūst pieauguši. Tāpat kā arapeši, arī mundugumori nešķiro vīriešus un sievietes pēc personības iezīmēm. Abi dzimumi skaitās vienlīdz cietsirdīgi, greizsirdīgi un agresīvi.

Trešā cilts — tčambuli — dzīvo ezera krastā un galvenokārt nodarbojas ar zvejniecību. Tāpat kā rietumu tautas, šīs cilts pārstāvji uzskata, ka pastāv atšķirības starp vīriešiem un sievietēm personības iezīmju un temperamenta ziņā, taču tčambuli viedokļi par dzimumu lomām kontrastējoši atšķiras no eiropiešu uzskatiem. Visas lietas šajā ciltī kārto sievietes — viņas zvejo zivis, auž un nodarbojas ar tirdzniecību. Vīrieši ir aizņemti ar izrotāšanos, priekšnesumiem un svētku ceremoniju apdomāšanu.

Tčambuli mītnes sauc par "sieviešu mājām". Tajās dzīvo no divām līdz četrām ģimenēm. Šo ģimeņu sievietes kopā strādā, gatavo ēst un labprāt kontaktējas savā starpā. Vīrieši lielāko laika daļu pavada savās "rituālu mājās", un viņu starpā valda saspringta neuzticības atmosfēra. Sievietes labsirdīgi izturas pret vīriešiem, taču drīzāk kā pret maziem bērniem, nevis pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem.

M. Midas novatoriskais pētījums pierādīja, ka sabiedrība izmanto bioloģiskās dzimumatšķirības sociālo lomu diferenciācijai, bet pašas lomas, to saturu nosaka kultūras ideāli un stereotipi, tradīcijas un paradumi, vēsturiski konkrētās sabiedrības īpatnības.

3.§ PERSONĪBAS STATUSI UN LOMAS

Statusa jēdziens ♦ Svarīgākie personības statusi ♦ Statusa projekcijas

un funkcijas ♦ Statusi un lomas ♦ Lomu izpildes sociālpsiholoģiskās

koncepcijas: etnometodoloģija, sociālā dramaturģija

STATUSA JĒDZIENS

Personības statusu un lomu koncepcija saista indivīdu (sabiedrības mikrolīmenis) un sociālo struktūra (sabiedrības makrolīmenis), parāda cilvēka sociālās uzvedības atkarību no tās vietas, kura viņš objektīvi ieņem katrā

64

sabiedrībā pastāvošajā statusu un lomu hierarhijā. Sabiedrības sociāla struktūra noteiktā laika posmā ir relatīvi stabila un sastāv no augstāku un zemāku statusu (pozīciju sabiedriskajās attiecībās) kopuma. Katrā statusā ir ielikta kāda sabiedrībai nepieciešama uzvedības programma (ministra statuss, ekonomista statuss, mātes statuss utt.). Šī programma ir "virsindividuāla", tā ir sabiedrībai vēlamas uzvedības matrice, kurā noteikti attiecīgo statusu ieņemošo cilvēku tiesības, pienākumi un atbildības pakāpe. Sabiedrība gaida no katra cilvēka viņa statusam atbilstošu uzvedību, pretējā gadījumā cilvēks tiek nosodīts. Kā uzskata krievu psihologs B. G. Ananjevs, personības statusa izpētei ir svarīga nozīme, lai varētu saprast tās sociālās funkcijas — lomas, kas ir statusu dinamiskās projekcijas un kurās realizējas konkrētā sociālā uzvedība, attiecības, ko diktē cilvēka pozīcijas sabiedrībā [1]. Viena no pilnīgākajām statusa teorētiskajām koncepcijām pieder krievu sociologam V. I. Verhovinam, ar kura uzskatiem iepazīsimies sīkāk [2,3]. Pēc šī autora domām, sociālais statuss ir personības atributīvais jeb būtiskais raksturojums, personības sociālās piederības zīme. Statuss ir "sociāla zīme", kura indivīds ir apguvis, internalizējis. Kā uzskata Ananjevs, "personības statuss ir objektīvs, cilvēks to apzinās daļēji vai pilnībā, ne sevišķi adekvāti vai adekvāti, pasīvi vai aktīvi (cilvēks vai nu pielāgojas tam, pretojoties un cīnoties ar izveidojušos stāvokli, vai, tieši pretēji, aizstāv to un savas tiesības [1]. Katrā ziņā, uzsver psihologs, statuss paredz cilvēka aktīvu darbošanos šajā struktūrā, cilvēka attieksmi pret savu statusu un tajā ietverto uzvedības programmu.

Indivīda statuss ļauj regulēt viņa uzvedību. Ja cilvēkam ir statuss, tas nozīmē, ka viņš ir integrēts sabiedrībā un iekļauts sociālās kontroles sistēmā. Tātad indivīda sociālā uzvedība tiek fiksēta, vērtēta un pakļauta sankcijām (apbalvojumiem un sodiem). Ar apbalvojumu un sodu palīdzību sabiedrība koriģē un virza cilvēka uzvedību atbilstoši viņa statusā ietvertajai uzvedības programmai. Jau senie romieši šo patiesību iemanījās izteikt sentencē: "Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim."

Katrs sociālais statuss eksistē tikai attiecībā pret citiem statusiem. Piemēram, priekšnieka statuss atklājas tikai salīdzinājumā ar padotā statusu, mātes statuss — ar bērna statusu. Ne katrs cilvēka raksturojums nozīmē statusu. Piemēram, "tumšmatis" vai "plikgalvis" nav sociālie statusi, jo ar šīm cilvēka iezīmēm nav saistītas apkārtējo cilvēku uzvedības gaidas. Taču tādas īpašības kā aklums vai kurlums var būt sociālie statusi, jo ar šīm invaliditātes izpausmēm ir saistītas noteiktas uzvedības gaidas (bezpalīdzība, kompleksi u. c.) [4].

Sociālie statusi iedalās iemantotajos un iegūtajos. Iemantotie statusi cilvēkam tiek piešķirti jau no dzimšanas (dzimums, rase, pēc dažu autora domām, ari etniskā piederība). Iegūtie statusi ir paša cilvēka pūļu un enerģijas nopelns (izglītība, profesija, amats u. c).

65

Iemantotos statusus cilvēks dzīves laika parasti nemaina (reti izņēmumi ir, piemēram, dzimuma maiņa transseksuālistiem daudzu ķirurģisku operāciju ceļā). Iegūtie statusi ir dinamiskāki, piemēram, paaugstinās cilvēka izglītības līmenis, profesionālā kvalifikācija, amats. Cilvēki dzīves gaitā iegūst statusus gan sabiedrības makro-, gan mikrostruktūrā. Profesija, zinātniskais grāds, amats attiecas uz makrostruktūru, bet tādi iegūtie statusi kā "laulātais", "saderinātā", "tēvs", "māte"—uz mikrostruktūru. Mikrostruktūras līmenī funkcionē ari tādi iegūtie statusi kā drauga, labvēļa, atbalstītāja, skauģa, ienaidnieka statuss, kas attiecas uz cilvēku savstarpējām sociāli psiholoģiskajām attiecībām.

īpašs sociālo statusu veids ir tā saucamie pagaidu statusi [4]. Pagaidu statusi iedalās situatīvajos un pārejošajos. Situatīvie statusi ir pozīcijas, kuras mēs ieņemam, atrodoties kādā konkrētā situācijā. Piemēram, braucot uz darbu autobusā, mēs ieņemam pasažiera statusu, izkāpuši no autobusa, kļūstam par gājējiem. Mūsu pozīcijas autobusā un uz ielas tomēr ir statusi, jo mūsu uzvedību regulē pieņemtie noteikumi. Apkārtējie cilvēki gaida no mums, ka autobusā mēs iegādāsimies biļeti, atdosim vietu veciem cilvēkiem un grūtniecēm, savlaicīgi gatavosimies izkāpšanai; uz ielas no mums prasa ielas šķērsošanas noteikumu, luksofora signālu un gājēju kustības virziena ievērošanu. Gan autobusā, gan uz ielas no mums tiek gaidīta sadzīves un kultūras normu ievērošana. Pārejas statusi ir tādi statusi, kurus ieņemt cilvēku piespiež sociālā struktūra un sabiedrībā valdošās tradīcijas. Šie statusi ir savdabīgs, laikā ierobežots "tilts", pārejas posms starp diviem stabilākiem statusiem — veco un jauno. Piemēram, "strādnieks uz pārbaudes laiku" var būt pārejas statuss no bezdarbnieka statusa uz pastāvīga darbinieka statusu.

Katram cilvēkam sabiedrībā vienmēr ir vairāki statusi, un ar katra no tiem ir saistīta noteikta sociālās uzvedības programma. Cilvēka sociālā uzvedība vienmēr realizējas daudzdimensiālā sociālajā telpā, kurā katrs no statusiem nozīmē vienu dimensiju. Sociāli svarīgāko no cilvēka ieņemamajiem statusiem sauc par personības noteicošo statusu, jo tas nozīmīgi ietekmē visas ar citiem statusiem saistītās indivīda uzvedības formas. Mūsdienu sabiedrībā cilvēka noteicošais statuss parasti ir viņa nodarbošanās.

SVARĪGĀKIE PERSONĪBAS STATUSI

V. Verhovins izdala šādus svarīgākos personība statusus [2, 3].

1. Integrālais statuss nosaka personības kā dzīves subjekta daudzveidīgo uzvedības formu, tās dzīves veida atbilstību sabiedrībā dominējošajiem uzvedības standartiem un etaloniem, ar kuriem saistītas masveidīgākās,

66

tipiskākas gaidas. Integrālais statuss veidojas no visu statusu sintēzes, kopuma. Pēc šī statusa cilvēku pieskaita "savējiem" vai "svešajiem" konkrētā kultūrā.

2.  Dabiskais statuss — tās ir būtiskas un diezgan noturīgas, stabilas per
sonības vecuma un dzimuma iezīmes. Šis statuss atļauj atšķirt cilvēkus pēc
tā, pirmkārt, kādā veidā un formā indivīds realizē savu dzīves aktivitāti, otrkārt,
pēc dzīves veida specifiskajām formām, treškārt, pēc tām specifiskajām fun
kcijām, kuras tiek realizētas dažādās cilvēka dzīves cikla fāzēs.

Mēs jau minējām, ka pret dažādiem dzimumiem un vecumiem sabiedrībā ir vērstas atšķirīgas prasības un gaidas. Atbilstoši pastāvošajiem kultūras stereotipiem sievietes un vīrieša dzīves veids atšķiras, tāpat atšķiras funkcionālās lomas un dzīves aktivitātes dažādu vecumposmu cilvēkiem. Jaunieši, piemēram, mācās, apgūst profesiju, pusmūža cilvēki pēc maksimālo dzīves sasniegumu perioda pārdzīvo stagnāciju un sociālās aktivitātes pazemināšanos, palēnām gatavojas pensijai.

3.  Darbinieka statuss — personības bāziskais statuss, kas atrodas per
sonības integrālā statusa pamatā. Šajā statusā tiek fiksēts cilvēka ražojoši teh
noloģiskais un sociāli ekonomiskais stāvoklis. Protams, darbinieka statuss
piemīt tikai tiem cilvēkiem, kuri ir iesaistīti darba attiecībās. Darbinieka statusa
tāpēc nav bērniem, mājsaimniecēm un pensionāriem. Darbinieka statuss
vienmēr realizējas konkrētā funkciju un lomu priekšrakstu sistēmā, kurus
diktē darba organizācija. Darbinieka statuss faktiski ir sintētisks, to veido ar
cilvēka profesionālo nodarbošanos saistītu   statusu kopa. Cilvēka ražojoši
tehnoloģiskais stāvoklis tiek fiksēts tādos statusos kā profesija un kvalifikā
cija. Profesija ir statuss, kas norāda cilvēka vietu sabiedriskajā darba dalīšanas
sistēmā. Ar katru no profesijām sabiedrībā ir saistītas noteiktas gaidas. No
jurista, piemēram, tiek gaidīta citāda sociālā uzvedība nekā no operdziedoņa.
Kvalifikācija ir statuss, kas atspoguļo sabiedriski atzīto un oficiāli fiksēto
konkrētā indivīda kompetences pakāpi vai meistarības līmeni. Daudzās
strādnieku profesijās kvalifikācija tiek fiksēta kategorijās, piemēram, trešās
kategorijas virpotājs vai piektās (augstākās) kategorijas atslēdznieks. Inteli
ģences profesijās kvalifikācijas rādītāji bieži ir dažādi Goda nosaukumi
(Nopelniem bagātais mākslinieks) vai zinātniskie grādi (Habilitētais zinātņu
doktors).

Personības pilnvaru rangu viņa darba vietā parasti nosaka amats. Amats ir statuss, kas norāda cilvēka vietu amatu subordinācijas sistēmā konkrētā darba organizācijā. Piemēram, vecākā grāmatvede vai galvenais tehnologs ir amati. Amats norāda uz indivīda tiesībām, pienākumiem un atbildības pakāpi organizācijā.

Pie darbinieka statusa pieder arī ekonomiskais statuss, jo profesionālais darbs lielākajai daļai cilvēku ir galvenais līdzeklis dzīvei nepieciešamo resursu

67

nodrošināšanai. Ekonomiskais statuss, kas izpaužas alga, izpeļņa, parāda, kādā mērā tiek kompensēts cilvēka darba ieguldījums.

Vēl viena darbinieka statusa izpausme ir prestižs. Prestižs ir statuss, kuru darbiniekam piešķir kolektīva sabiedriskā doma un kas parādās kā kāda sociālā statusa novērtējums. Katrā darba kolektīvā ir sava prestiža skala, savi etaloni darba vietu un statusu salīdzināšanai. Darba kolektīvā darbinieki tiek vērtēti ne tikai kā personības, bet ari kā noteiktu statusu nesēji. Piemēram, lielā uzņēmumā pamatnozaru strādnieku prestižs parasti ir augstāks par palīgnozarēs strādājošo prestižu. Dekānam fakultātē ir augstāks prestižs nekā ierindas docentam.

Uzsvērsim, ka bāzisko jeb darbinieka statusu cilvēkam piešķir tā darba vieta, kuru viņš aizņem.

4. Temporālais statuss ir personības sociālās pieredzes atribūts, savdabīga pagātnes un nākotnes funkcija cilvēka uzvedībā. Temporālais statuss ir tāds cilvēka funkcionālais stāvoklis, ko nosaka viņa attieksme pret savu pagātni, uzkrāto pieredzi un nākotnes perspektīvām. Šis statuss fiksē personības sociālās uzvedības visiespējamākās līnijas, stratēģijas un taktikas konkrētajā dzīves cikla stadijā.

Sociālās uzvedības mērķus, virzību cilvēks nosaka, aplēšot jau nodzīvotā laika kvantitāti un kvalitāti un esošos laika un spēku resursus, izvērtējot sasniegto un vēlamo. Apzinot savu temporālo statusu, cilvēks nospriež: "to es vēl varu pagūt" vai arī "tam (piemēram, laulībai, karjerai) es jau esmu par vecu". Arī citi cilvēki, spriežot par mums, bieži ņem vērā mūsu temporālo statusu, par vieniem (parasti jauniem un spēcīgiem) sakot: "viņam vēl viss priekšā", par citiem — "tas jau savu laiku nodzīvojis".

īpaši jāakcentē, ka viena vecuma cilvēku temporālie statusi var būtiski atšķirties, jo temporālo statusu nosaka ne vien nodzīvoto gadu skaits, bet arī to saturs, uzkrātā pieredze. Vienam četrdesmit gados nav ne profesijas, ne amata, citam — vairākas augstākās izglītības un zinātniskie grādi. Otrā cilvēka temporālais statuss ir nesalīdzināmi augstāks, ja vien ir saglabāta veselība un darba motivācija.

Statuss ir cilvēka sociālās uzvedības galvenais komponents, jo no statusa izriet cilvēka sociālās funkcijas — lomas, ko cilvēks spēlē sabiedrībā. Ja cilvēkam nav statusa (piemēram, vājprātīgajam), viņa uzvedību regulēt nav iespējams. Reālo cilvēka uzvedību nosaka ne tikai svarīgākie, bet visi cilvēka statusi. Piemēram, cilvēka darba uzvedību kā vienu no sociālās uzvedības veidiem nosaka ne tikai viņa darbinieka statuss, bet ari nacionālais, izglītības, ģimeniskais un tā saucamais sociometriskais statuss.

Sociometriskais (sociāli psiholoģiskais) statuss atspoguļo personības vietu un nozīmīgumu kādā grupā, piemēram, darba grupā. Cilvēks šajā grupā

6.8

var but līderis, autoritāte vai ari noraidītais, atstumtais, var but ideju ģenerators vai nīgrs kritiķis. Tā kā indivīds dzīvo un darbojas grupās, tā pozīcija, kuru viņš ieņem grupas sociālpsiholoģiskajās attiecībās, starppersonu komunikācijas sistēmā nozīmīgi ietekmē cilvēka sociālo uzvedību šajā grupā un var ietekmēt viņa uzvedību arī citās sociālajās situācijās. Piemēram, cilvēks, kura sociometriskais statuss darba kolektīvā ir zems, kuru neuzklausa un ar kuru nerēķinās, var arī ģimenē justies atstumts un nevajadzīgs, vai ari pretēji — ģimenē uzvesties kā despots un tirāns, cenšoties kompensēt pazemojošo stāvokli darba vietā.

STATUSA PROJEKCIJAS UN FUNKCIJAS

Pēc V. Verhovina domām, sociālajam statusam ir trīs dimensijas jeb projekcijas.

Pirmā projekcija — ārējie atribūti. Statuss parādās cilvēku uzvedībā
(reālajā un verbālajā), citi cilvēki to var redzēt un dzirdēt. Statusam ir redzamie
parametri, piemēram, attiecīgs apģērbs, uniforma, matu sakārtojums, briļļu
rāmji, greznumlietas. Biznesmenis ģērbjas savādāk nekā mākslinieks, skolo
tāja — savādāk nekā krāsotāja. Statusu raksturo uzvedības rituāli un
ceremonijas, piemēram, "goda atdošana" armijā vai ari pierakstīšanās proce
dūra uz pieņemšanu pie universitātes rektora. Statusa ārējie atribūti ir sociālās
piederības institucionālās zīmes, piemēram, pase, bakalaura diploms vai darba
apliecība; kā arī sociālās piederības kulturoloģiskās zīmes, piemēram,
garīdznieka krasts, policista formastērps, prostitūtas poza. Sabiedrībā pie
ņemts, ka cilvēki prezentē sevi apkārtējiem atbilstoši viņu ieņemamajiem
statusiem. Pat tik demokrātiska auditorija kā studenti droši vien smīkņās par
profesoru, kurš ieradīsies lasīt lekciju treniņtērpā, bet diplomāts, kura runa
būs piebārstīta ar necenzētiem vārdiem, visdrīzāk tiks atsaukts, lai nesarežģītu
starpvalstu attiecības.                   ~~

Otrā ir statusa subjektīvā projekcija jeb indivīda funkcionālais stāvoklis, kurš ir atkarīgs no tā, ko no objektīvajām statusa prasībām cilvēks ir interna-lizējis, kādas normas, vērtības, nostādnes, uzvedības standartus apguvis. Mēs jau pieminējām, ka cilvēks var integrēties ar savu statusu un var neintegrēties, var lielākā vai mazākā mērā apzināties statusā paredzēto uzvedības programmu. Ārēji šī integrācijas pakāpe parādās sociālā indivīda reālajā un verbālajā uzvedībā. Piemēram, ja ētikas pasniedzējam raksturīgs amorāls dzīves veids, tas faktiski liecina par dezintegrāciju ar savu profesionālo statusu.

Trešā sociālā statusa projekcija realizējas kā apkārtējo cilvēku gaidas. Jebkurš statuss liek cilvēkiem izpildīt noteiktas lomas, bet katrai lomai ir

savas prasības. Apkārtējie cilvēki gaida no indivīda statusam un ar to saistītajai lomai atbilstošu uzvedību. Trešā statusa projekcija ir ļoti svarīga cilvēku savstarpējās mijiedarbības procesos, jo palīdz nodrošināt indivīdu savstarpējo saprašanos, atļauj sadalīt starp cilvēkiem funkcijas un atbildību, sabalansēt vajadzības un intereses. Sociālā sadarbība, bez kuras nav iedomājama sabiedrības normāla funkcionēšana, vienmēr realizējas kā cilvēku statusu un lomu saskaņošanas process. Ja cilvēks ir pilnīgi dezintegrēts ar savu statusu un nav kaut cik apguvis tā prasības, mijiedarbība un kooperācija ar viņu kļūst neiespējama. Piemēram, nav iespējama normāla sadarbība ar ārstu seksuālo maniaku, par kuru rakstīja avīzes. Viņš, pārkāpjot profesionālās ētikas prasības, kura izpildi no viņa gaidīja sabiedrība, izmantoja savu pacientu nevarīgo stāvokli seksuālai vardarbībai.

Statusam kā cilvēka sociālās uzvedības noteicošajam komponentam ir daudz funkciju. Svarīgākās no tām ir šādas.

1. Regulativā funkcija. Statusa regulatīvā funkcija nodrošina indivīdu
savstarpējās uzvedības un mijiedarbības organizāciju un realizāciju. Kā
zināms, indivīdu mijiedarbība realizējas visos sociālās sistēmas līmeņos —
ģimenē, darba kolektīvā, transportā utt. Indivīdi "noregulē" savstarpējo uzve
dību uz statusu "svara" salīdzināšanas pamata. Zemākā statusa cilvēki parasti
pakļaujas tiem, kuri konkrētajā mijiedarbībā ieņem augstāku statusu. Piemē
ram, ģimenē bērni pieskaņo savu uzvedību vecāku prasībām, padotie uzklausa
priekšnieku, speciālisti — ekspertu.

2.     Stratificējošā funkcija. Šī statusa funkcija izpaužas tā, ka indivīdi jeb
kurā grupā, sociālā kopumā tiek sadalīti atbilstoši viņu statusiem pa sociālās
diferenciācijas vai hierarhijas līmeņiem. Piemēram, jebkurā darba organizācijā
pastāv amatu subordinācijas (varas un padotības) sistēma, kura objektīvi ir
saskaņota ar pastāvošajām darba vietām. Cilvēks ieņem to darba vietu, kura
atbilst viņa profesijai, kvalifikācijai un amatam.

3.     Normatīvā funkcija. Katrā statusā ir ietverta uzvedības norma. Katram
statusam atbilst noteikts uzvedības algoritms un standarts, noteikumi un
etaloni. Piemēram, cilvēka darba uzvedību nosaka vesela virkne likumu un
dienesta instrukciju.

4.     Atributīvā funkcija. Statuss atļauj fiksēt indivīda sociālo piederību,
viņa vietu kādā funkcionālo attiecību un saišu sistēmā. Piemēram, darba orga
nizācijā statuss nosaka cilvēka vietu funkcionāli tehnoloģisko attiecību
sistēmā.

5.     Orientējošā funkcija. Statuss veicina indivīda pašapzināšanos, atļauj
atšķirt sevi no citiem ar savādāku statusu un apvienoties ar līdzīga statusa
cilvēkiem. Kā ļoti precīzi konstatē psihologs B. Ananjevs, personības statuss,
kas līdzīgs kādu cilvēku statusiem un pretējs citu cilvēku statusiem mikrovidē