CILVĒKS DZĪVO GRUPĀ 3

7-0

un lielākos sociālajos kopumos, ietekmē konkrētā indivīda kopības apzināšanu un pārdzīvojumu ar citiem indivīdiem, sekmē kolektīvās uzvedības pamatu ģenēzi, veido "mēs" izjūtu, ļauj identificēt līdzīga statusa cilvēkus kā "manējos", "mūsējos", "savējos" [1]. Statusa orientējošā funkcija izpaužas tā, ka cilvēks, integrējoties ar savu statusu, pietiekami apzināti nosaka visai stabilas savas sociālās uzvedības formas. Kā piemēru var minēt profesionālo solidaritāti, kura raksturīga daudziem viena darba darītājiem, piemēram, ogļračiem, šoferiem, juristiem u. с

6.     Identificējošā funkcija. Šī funkcija ļauj indivīdam, kurš ieņem noteiktu
statusu, identificēt sevi ar konkrētu sociālās uzvedības normu, etalonu,
standartu kopumu, kuru paredz attiecīgajā statusā ietvertā uzvedības pro
gramma. Taču, kā jau minējām, personības identifikācija ar statusu nekad nav
pilnīga, absolūta. Katram cilvēkam potenciāli raksturīga distance starp to, ko
viņam diktē priekšraksti, normas, instrukcijas, to, ko viņš grib un var sasniegt,
un to, pēc kā viņš tiecas savā dzīvē. Cilvēkam vienmēr ir kaut kādas brīvības
pakāpes. Pat augstā mērā socializēts indivīds tomēr ir autonoma individua
litāte, kam raksturīga individualizēta uzvedība, kura ar statusa prasībām var
saskanēt mazāk vai vairāk. Pat tur, kur darba uzvedība ir ļoti stingri regla
mentēta, piemēram, armijā, novērojams pietiekami liels uzvedības stratēģiju
un taktiku diapazons: viens virsnieks būs "reglamenta burta kalps", cits —
"augstsirdīgs tēvs" saviem kareivjiem.

7.     Instrumentālā funkcija. Statuss ir līdzeklis personības dzīves mērķu
sasniegšanai, jo katrā statusā ir ietvertas kaut kādas reālas iespējas, priekš
rocības vai privilēģijas. Piemēram, cilvēks ar tādu izglītības statusu kā maģistra
grāds var pretendēt uz pasniedzēja darbu universitātē, cilvēks ar doktora grā
du — uz katedras vadītāja amatu, zemāka izglītības statusa cilvēki uz šīm
darba vietām pretendēt nevar (ar retiem izņēmumiem). Augstāks statuss
hierarhijā parasti ietver plašākas iespējas cilvēka personīgā un profesionālā
potenciāla realizācijai nekā zemāks statuss. Piemēram, firmas ģenerāldi
rektoram ir plašākas iespējas realizēt personīgos un organizācijas mērķus
nekā vienkāršam inženierim. Protams, augstāka statusa indivīdi parasti nes
lielāku pienākumu un atbildības nastu nekā zemāka statusa indivīdi.

STATUSI UN LOMAS

Statusi ir kādas sabiedrībai nepieciešamas sociālās uzvedības programmas. Lomas ir statusu dinamiskās projekcijas, kurās realizējas statusā ietvertā uzvedības programma statusus ieņemošo cilvēku darbībā, rīcībā, sociālajā uzvedībā. Katram sociālajam statusam parasti atbilst vesels lomu kopums, ar

7,1

kurām saistītas noteiktas uzvedības gaidas. Piemēram, no rūpnīcas direktora padotie gaida, ka viņš izvirzīs darba mērķus un noteiks uzdevumus, sastādīs plānus, sadalīs resursus un organizēs plānu īstenošanu, stimulēs un kontrolēs darba izpildi. Tas nozīmē, ka atbilstoši savam statusam direktoram ir jāspēlē plānotāja, organizatora, stimulētāja un kontroliera lomas.

Loma tātad ir personības sociālā funkcija, pieņemtajām normām atbilstošs uzvedības veids, ko nosaka personības statuss jeb pozīcija sabiedrībā vai starppersonu attiecību (komunikāciju) sistēmā. Lomas tāpat kā statusi var būt institucionālas (oficiālas, konvencionālas), saistītas ar kādu sociālu organizāciju oficiālajām prasībām, piemēram, studenta un pasniedzēja, priekšnieka un padotā lomas; kā arī situatīvas, pārejošas, saistītas ar stihiski izveidojušos attiecību un darbību veidiem, piemēram, tādas lomas kā "piekautais", "ķīlnieks" vai "satiksmes negadījuma upuris". Lomas vēl var iedalīt aktuālajās, tādās, kuras mēs izpildām konkrētajā situācijā, vietā un laikā patlaban, un latentajās, tādās, kuras ietilpst mūsu lomu repertuārā, bet konkrētajā situācijā neparādās. Piemēram, atvaļinājuma laikā mēs esam atpūtnieki (aktuālā loma) un uz laiku aizmirstam par saviem darbinieka pienākumiem (latentā loma).

Sociālo lomu var aplūkot no diviem viedokļiem: no lomu gaidu un lomu izpildes aspekta, starp kuriem nekad nav pilnīgas sakritības. Lomu gaidas ir tās prasības, kuras lomu izpildei izvirza sabiedrība. Piemēram, no mātes tiek gaidīts, ka viņa pašaizliedzīgi rūpēsies par saviem bērniem, no direktora — ka viņa vadītais uzņēmums ražos sabiedrībai noderīgu produkciju. Tātad lomas jāspēlē pēc zināmiem noteikumiem. Sociālās lomas normatīvajā struktūrā ietilpst četri galvenie elementi: 1) konkrētajai lomai atbilstošās uzvedības apraksts; 2) noteikumi un prasības, kas tiek izvirzītas uzvedībai; 3) noteiktās lomas izpildes vērtējuma kritēriji; 4) sankcija — sociālās sekas kādai noteiktai uzvedībai lomas prasību ietvaros [5]. Sociālās sankcijas var būt morālas (uzslava, nopēlums) vai juridiskas (sods). To mērķis ir panākt no cilvēka viņa statusam un lomai atbilstošu uzvedību. Loma ir sabiedrībai nepieciešamās uzvedības modelis. Reālā lomu izpilde vienmēr atšķiras no šīs ideālās shēmas. Tā kā katrs cilvēks ir neatkārtojama personība, pat viena statusa cilvēki savas lomas spēlē atšķirīgi. Lomu izpilde ir radošs process, jo katrs indivīds interpretē savu lomu atbilstoši individuālajai izpratnei, aplūkojot lomas prasības caur savas individualitātes prizmu. Starp statusu un tam atbilstošo lomu vienmēr paliek "telpa" cilvēka individualitātes izpausmei.

Lomu izpilde, pēc sociālās apmācības teorētiķu domām, ir iemācīta sociālā uzvedība. Šīs koncepcijas autori Dž. Roters un A. Bandura [6] uzskata, ka cilvēks iemācās uzvesties un rīkoties vai nu tieši, izmēģinot un variējot dažādas uzvedības formas, līdz sasniedz vēlamo rezultātu, vai arī vērojot citu personu uzvedību un analizējot tās sekas. Apmācības procesā, akcentē zinātnieki,

72

liela nozīme ir tādiem sociālpsiholoģiskiem mehānismiem kā atdarināšana un identifikācija'¹'. Cilvēka personība veidojas un attīstās sociālās interakcijas procesā. Cilvēka sociālās iemaņas un prasmi pilnveido ari apbalvojumi un sodi, kurus cilvēks par savu rīcību saņem no apkārtējiem sabiedrības locekļiem. Cilvēkam raksturīgi tiekties pēc apbalvojumiem un izvairīties no sodiem, tāpēc cilvēks piemēro savu uzvedību sabiedrības prasībām un gaidām,

bīb kāds pieņemts vēsturiski konkrētajā sabiedrībā.

ETNOMETODOLOĢUA

Etnometodoloģija pieder pie simboliskā interakcionisma** atzariem. Šīs teorijas uzmanības centrā ir tie noteikumi, kurus cilvēki ievēro mijiedarbības un komunikācijas procesos. Etnometodoloģijas pamatlicējs H. Garfinkels uzskata, ka cilvēku attiecības un mijiedarbību nosaka noteikti likumi un principi, kuri raksturīgi katrai kultūrai un kurus cilvēks apgūst no mazotnes socializācijas procesā [7]. Šie noteikumi, līdzīgi labām manierēm, sekmē komunikāciju, to pārkāpšana rada lomu spēlē nesaprašanos un disonansi. Šie likumi un noteikumi ir nerakstīti, bet cilvēki tos iemācās, "izloba" no saviem personīgajiem kontaktiem vai vērojot citu indivīdu uzvedību. Katrā kultūrā ir visai stabili priekšstati par to, kā spēlēt noteiktas lomas, kā sasveicināties, uzvesties viesos, iejaukties sarunā, pateikties, ko dāvināt priekšniekam dzimšanas dienā u. tml. Var sacīt, ka šie etnometodoloģiskie noteikumi ir savdabīga zīmju un nozīmju sistēma, kas kopīga visiem noteiktas kultūras piederīgajiem, par kura it kā pastāv noruna cilvēku starpā un kuras nepamatota pārkāpšana rada nesapratni, pārsteigumu un nepatiku. Ja mēs mājās uzvedīsimies tikpat oficiāli, stīvi un rezervēti, kā mēs to esam ieraduši darīt, pieņemsim, darba vietā lepnā kopfirmā, mājinieki mūs nesapratīs, viņi centīsies apjēgt, kas ar mums noticis, un dusmosies. To pierādīja Garfinkela eksperiments ar studentiem, kuras viņš palūdza vecāku mājās brīvdienās uzvesties kā ļoti pieklājīgiem un labi audzinātiem viesiem. Ģimenes attiecībās pieņemtās intimitātes un uzvedības brīvības noteikumu neievērošana izraisīja nesaprašanos bērnu un vecāku starpā, traucēja ierasto interakciju.

Nerakstītie, bet katrai kultūrai raksturīgie interakciju noteikumi, kurus cilvēks ielāgo no bērnības un kuri tāpēc ir dziļi iesakņoti viņa personībā,

* Atdarināšanas (imitācijas) un identifikācijas mehānismi sīkāk aprakstīti šīs grāmatas I daļas l.§ sadaļā "Socializācijas aģenti un mehānismi".

** Simboliskā interakcionisma teorijas pamattēzes aplūkotas šīs grāmatas ievadā, sadaļā "Sociālās psiholoģijas pamatteorijas".

73

bieži vien ir šķērslis kontaktiem starp atšķirīgu kultūru pārstāvjiem, kuri vienas un tās pašas lomas izpilda dažādā stilā. Piemēram, amerikānim vai eiropietim ir visai neomulīgi sarunāties ar dažu Āzijas kultūra cilvēkiem, jo pēdējie tikpat kā neskatās acīs sarunas partnerim. Kultūras nosacījumi, pieklājības likumi neļauj, piemēram, Austrumāzijas iedzīvotājam pateikt otram cilvēkam "nē". Pateikt "nē" šeit nozīmē zaudēt pašcieņu. Uz jautājumu: "Vai jūs varat to izdarīt?" aziāts atbildēs apstiprinoši, kaut arī zinās, ka tas nebūs iespējams. Viņš gaidīs sarunas turpinājumu, vēl kādus jautājumus, kas ļaus viņam, saglabājot pašcieņu, izteikt bažas, ka jāapsver vēl daži apstākļi. Ja eiropietis vai amerikānis uztvers aziāta "jā" Rietumu nozīmē, viņš var rūgti maldīties [8].

Jāsaprot tomēr, ka šie īpatnējie katrai etnokultūrai piemītošie interakcijas noteikumi nav fatāli. Dažādu kultūru cilvēki var nodibināt veiksmīgus kontaktus un sadarbību, ja akceptē katras kultūras savdabību un prot vienoties par simboliem un to nozīmēm.

Ar jautājumiem par to, kā cilvēks sevi lomā "pasniedz" partneriem, veido saskarsmes situācijas klimatu un iespaidu par sevi, nodarbojas tā saucamā sociālās dramaturģijas skola.

SOCIĀLĀ DRAMATURĢDA

Sociālā dramaturģija ir vēl viena sociālpsiholoģiska teorija, ar kuru mēģināts aprakstīt un izskaidrot sociālās interakcijas procesus sabiedrībā. Sociālās dramaturģijas skolas pamatlicējs E. Gofinanis uzskata, ka sociālās interakcijas situācijās cilvēki paši izvēlas simbolus, ar kuru palīdzību cenšas atstāt uz partneri vēlamo iespaidu [9].

Katra mijiedarbības situācija ir līdzīga nelielai izrādei, kurā cilvēki, līdzīgi aktieriem uz skatuves, izmanto visdažādāko līdzekļu klāstu, lai atstātu uz partneri (skatītāju) iecerēto iespaidu. Iespaida radīšanai var izmantot fizisko vidi — dārgas mēbeles, lepnu automašīnu, daudzstāvu ofisu; sava dzimuma iezīmes — dekoltē vai muskuļu kalnus, īpašu runas veidu, specifisku matu sakārtojumu, oriģinālu vai izteikti klasisku apģērbu, mūziku, gleznas un vēl daudz ko citu.

Interakcijas situācijās katrs cilvēks ir pats savas lomas režisors, pats izvēlas savu prezentācijas stratēģiju, kura, viņaprāt, vislabāk atbilst saskarsmes mērķiem. Sociālie indivīdi ar attiecīgā iespaida radīšanas palīdzību cenšas realizēt savus mērķus (piemēram, dabūt darbu, atrisināt konfliktu, nodibināt draudzīgas attiecības). Pat ja cilvēka mērķis ir aizvainot partneri, apmānīt viņu, atgrūst, arī tad viņš rūpējas par to iespaidu, ko atstās uz partneri, jo iespaida radīšanas motīvs ir iedarbība uz partnera uzvedību, uz viņa situācij as izpratni,

74

uz viņa atbildes reakciju. Katrs no partneriem cenšas panākt, lai otrs pieņemtu viņa situācijas izpratni, reaģētu uz to prezentācijas veidu, kuru viņš ir izvēlējies. Sociālās dramaturģijas mērķis ir kontrolēt (noslēpt, pārspīlēt, akcentēt) to informāciju, kuru par mums saņem citi interakcijas dalībnieki.

Piemēram, pastāv vairākas stratēģijas, kuras cilvēki izmanto, ja vēlas iepatikties citiem:

1)     indivīds glaimo partnerim;

2)  cilvēks izliekas savos uzskatos, vērtējumos, attieksmēs daudz līdzīgāks
partnerim, nekā tas ir patiesībā;

3)  cilvēks apdāvina otru personu un izrāda tai sevišķu uzmanību;

4)  personība cenšas parādīt sevi tai maksimāli izdevīgā gaismā, demonstrē
inteliģenci, erudīciju, godīgumu, laipnību, labas manieres utt, rūpīgi maskējot
savas mazāk patīkamās iezīmes, piemēram, skaudību un varaskāri.

Izmantojot šīs taktikas, ko pieļauj mūsu kultūra ("nerakstītie likumi" etno-metodoloģijas koncepcijā), cilvēks cenšas sasniegt divus savus mērķus — iepatikties citiem un izveidot apkārtējiem cilvēkiem pozitīvu priekšstatu par sevi — savu publisko patību.

Spēja kontrolēt to iespaidu, kuru atstāj uz apkārtējiem (publiku), cilvēkiem piemīt dažādā mērā. Tas ir atkarīgs no daudziem apstākļiem, tai skaitā arī no cilvēka pašapzināšanās līmeņa, no viņa situācijas izpratnes, no to simbolu kopuma, kas ir cilvēka rīcībā. Publiskās patības jeb imidža problēma ir svarīga daudziem vadītājiem un politiķiem. Par augsta ranga politiķu imidžu — to iespaidu, kuru viņi atstāj uz publiku, ļoti bieži rūpējas psihologi profesionāļi. Piemēram, ar Krievijas prezidentu B. Jeļcinu nopietni strādā psihologi O. Beļenko vadībā. Viņi cenšas Jeļcina dabisko politisko imidžu "tēvs ar rīkstēm" pārveidot "gudrā tēva" imidžā, apzinoties, ka "gudrā tēva" tēls atstāj labvēlīgāku iespaidu uz pavalstniekiem, rada simpātijas un vēlēšanos paklausīt [10].

Cilvēks var apzināties sevi divos veidos — apzināties savu privāto un publisko patību vai, runājot citiem vārdiem, savu privāto un publisko "es". Privātais sastāv no tām cilvēka patiesajām jūtām, pārdzīvojumiem, attieksmēm, vērtējumiem, kurus cilvēks glabā dziļi sevī un ne vienmēr izrāda vai nevēlas izrādīt apkārtējiem. Publiskais "es" domāts citiem cilvēkiem, to mēs izmantojam, lai radītu par sevi vēlamo iespaidu un ietekmētu interakcijas partneru uzvedību un attieksmi pret mums. Abas šīs personības dimensijas — privātais un publiskais — tomēr ir saistītas un savstarpēji ietekmē viena otru. Psihologi apgalvo, ka cilvēka patieso būtību ir ļoti grūti noslēpt; neskatoties uz visu imidža konsultantu pūlēm, tā tomēr izpauž sevi augstprātīgā žestā, agresīvā pozā vai nievājošā intonācijā [10]. Patiesi, ne velti tautā teic, ka "īstu naidu un lielu mīlestību noslēpt nevar".

75

II DAĻA

GRUPU PSIHOLOĢIJA l.§ GRUPAS IZPRATNE SOCIĀLAJĀ PSIHOLOĢIJĀ

Cilvēks—grupa—vide ♦ Kāpēc cilvēki apvienojas grupās? ♦ Grupas

jēdziens ♦ Grupu veidi ♦ Mazās un lielās grupas 4- Obligātās un

brīvprātīgās grupas

CILVĒKS—GRUPA—VIDE

Grupas problēma ir viena no galvenajām sociālajā psiholoģijā. Kā jau parādījām grāmatas pirmajā daļā, cilvēks kļūst par personību, tikai iekļaujoties grupās, piedaloties to dzīvē un darbībā, internalizējot grupu normas, vērtības un uzvedības standartus. Turklāt mēs jau zinām, ka cilvēks vienmēr ir daudzu un dažādu grupu loceklis. Piedaloties šo grupu dzīvē, kuras akumulē sevī sabiedrības attiecības un funkcionē uz to bāzes, cilvēks arī pats iesaistās sabiedrības attiecībās un pārvēršas par vēsturiski konkrētas sabiedrības locekli. Cilvēka tuvākā "dzīves telpa" ir dažādas mazās grupas — ģimene, radinieki, draugu pulciņš, kuras veido katra cilvēka funkcionēšanas mikrovidi. Mazās grupas savukārt ietilpst lielajās grupās kā to funkcionāla sastāvdaļa. Lielās grupas ir dažādas organizācijas (valsts, darba organizācijas) un citi sociāli cilvēku kopumi (slāņi, etnosi), kuri veido katra cilvēka dzīves makrovidi. Makrovide prezentē sabiedrību un tajā pastāvošo kultūru, nozīmīgi ietekmē katras atsevišķas grupas un cilvēciskās individualitātes dzīvi un sociālo uzvedību.

Makrovide Mikrovid*

Sabiedrība Lielā grupa

76

Cilvēka psihi un sociālo uzvedību ietekme gan procesi mikro-, gan procesi makrovidē. Daudzi sociālie psihologi uzskata, ka, lai cik arī liela būtu mazo grupu un tiešās starppersoniskās saskarsmes loma personības izveidē un tās sociālās uzvedības noteikšanā, pašas šīs grupas nerada vēsturiski konkrētās sociālās normas, vērtības, orientācijas, vajadzības. Cilvēka psihes sociāli nozīmīgākās īpatnības veidojas makrosociālā līmenī uz vēsturiskās pieredzes bāzes konkrēto sabiedrību sastādošajās lielajās grupās. Mazās grupas šo pieredzi novada līdz konkrētam indivīdam [1].

Tātad katrs cilvēks ir dažādu lielu un mazu grupu loceklis, apjauš savu piederību šīm grupām, darbojas šo grupu ietvaros. Ārpus grupām cilvēka dzīve nav iedomājama, grupu sociālā realitāte ir tā "skatuve, uz kuras cilvēks režisē un spēlē savu dzīves drāmu".

KĀPĒC CILVĒKI APVIENOJAS GRUPĀS?

Sociālie psihologi nosauc vairākus iemeslus, kāpēc cilvēki jau no sabiedrības rašanās brīža apvienojas grupās un izvēlas kolektīvu dzīves veidu. Cilvēki apvienojas grupās, pirmkārt, lai apmierinātu savu vajadzību pēc saskarsmes, pēc cilvēciskiem kontaktiem, pēc piederības. Otrkārt, lai kopā darbotos, lai realizētu savus mērķus efektīvāk un rezultatīvāk, nekā tas būtu iespējams, darbojoties pa vienam. Treškārt, grupās cilvēki meklē atbalstu un aizsardzību no dažādām dzīves grūtībām. Visi šie iemesli ir svarīgi, taču īpaši nozīmīgs ir otrais — grupas darbības efektivitāte (kuru reizēm sauc ari par "grupas imperatīvu"), kas ir lielāka nekā atsevišķam indivīdam.

GRUPAS JĒDZIENS

Kā jau minējām, sabiedrībā eksistē liela grupu daudzveidība, tāpēc dot definīciju, kas aptvertu visas šīs atšķirīgās grupas, nemaz nav tik vienkārši. Situāciju sarežģī arī tas apstāklis, ka pastāv divas sociālās psiholoģijas — psiholoģiskā un socioloģiskā, kura viedokļi ne vienmēr saskan. Vēl viena problēma saistās ar to, ka sociālajā psiholoģijā ir izveidojusies situācija, ka mazās grupas ir daudz labāk izpētītas nekā lielās grupas, tāpēc literatūrā sastopamās grupas definīcijas parasti attiecas uz mazajām grupām (un tātad nav attiecināmas uz jebkurām sabiedrībā pastāvošajām grupām). Definīcija, kas aptver visas grupas, kuras pētī sociālā psiholoģija, var būt tikai visai abstrakta, tāpēc ari mazinformatīva. Psiholoģijas vārdnīcā grupa tiek definēta kā "skaitliski ierobežots, pēc kādām noteiktām pazīmēm (izpildāmās darbības

77

raksturs, sociālā vai šķiriskā piederība, struktūra, kompozīcija, attīstības līmenis u. c.) no sociālā veselā izdalīts cilvēku kopums" [2]. Līdzīgu definīciju sniedz arī viena no socioloģijas vārdnīcām: "Sociālā grupa — viens no socioloģijas vispailgākajiem jēdzieniem, kas apzīmē jebkuru pēc formālām vai būtiskām pazīmēm apvienotu cilvēku kopumu."[3]

No šīm vispārīgajām definīcijām mēs varam iegūt pirmās zināšanas par sociālajām grupām — jebkura no tām ir noteikts cilvēku kopums, kuram raksturīgas kaut kādas kopīgas iezīmes.

Lai labāk saprastu, no kādām grupām sastāv sabiedrība, un mazliet tuvāk iepazītos ar tām, aplūkosim grupu tipoloģiju.

GRUPU VEIDI

Vispārpieņemta sociālo grupu klasifikācija nepastāv. Krievu socioloģe G. M. Andrejeva sniedz šādu grupu iedalījumu [1].

 

Nosacītos (nominālos. statistiskas

Laboratorija» (eksperimenta

------ tos)-----

Dabiskas

Lielas

(distantas)

Mazai

(kontaktus)

Nosacītās (literatūrā sastopami arī apzīmējumi "statistiskās" vai "nominālās") grupas ir pēc kaut kādas pazīmes (dzimums, vecums, nodarbošanās, dzīves vieta, ienākumi u. c.) no sabiedrības izdalīts cilvēku kopums. Starp šo grupu locekļiem var nebūt nekādu tiešu vai pastarpinātu objektīvu attiecību, šie cilvēki var būt pat nepazīstami savā starpā, bet tomēr tie var tikt apvienoti grupā, jo viņiem raksturīgas noteiktas kopīgas iezīmes. Nosacīto grupu piemēri varētu būt visi Latvijas pensionāri, visi laulātie, pusaudži, katoļticīgie, meln-

78

strādnieki utt. Nosacītajās grupās iekļautie cilvēki ir noteiktu reāli pastāvošu grupu locekļi un veido ar savām reālajām grupām apmēram līdzīgas attiecības. Vienādie sociālie parametri (piemēram, darba raksturs, ienākumu līmenis, dzimums, vecumposms un tiem adresētās sabiedrības prasības u. tml.) rezultējas cilvēku psihē un sociālajā uzvedībā, tāpēc ir pamats runāt par dažādu nosacīto grupu psiholoģiju. Piemēram, lai izpētītu nekvalificēta darba strādnieku intereses un vērtīborientācijas, sociālie psihologi izlases veidā apseko vairāku nozaru uzņēmumu darbiniekus, kuri aizņemti ar "melno" darbu, un pēc tam ekstrapolē, attiecina sava pētījuma rezultātus uz visu nosacīto grupu.

Visbiežāk sociālie psihologi pēta dažādas reālās grupas. Reālās grupas ir sabiedrībā funkcionējoši cilvēku kopumi, kuru locekļus saista objektīvi pastāvošas attiecības. Reālās grupas eksistē kopīgā laikā un telpā un arī to locekļiem ir dažas kopīgas iezīmes, piemēram, intereses, normas, uzvedības standarti u. с Vislielākā reālā grupa ir cilvēce, konkrēti vēsturiska un sociāla cilvēku kopība, kuru vieno politiskas, ekonomiskas un citas attiecības. Vismazākā reālā grupa ir diāde — divi mijiedarbojošies cilvēki. Citi reālo grupu piemēri ir ģimene, futbola komanda, koncerna darbinieki, vācu nācija u. с Reālās grupas specifiska iezīme ir tā, ka noteiktos apstākļos reālā grupa var uzstāties kā darbības subjekts.

Reālās grupas G. Andrejeva iedala laboratorijas jeb eksperimentālajās un dabiskajās grupās. Laboratorijas grupa ir cilvēku kopums, kuru eksperimentētājs psihologs ir uzaicinājis piedalīties kādā pētījumā. Šāda grupa pastāv tikai tik ilgi, cik turpinās eksperiments. Pēc eksperimenta pabeigšanas grupa pārstāj eksistēt. Psiholoģiskais eksperiments ir viena no svarīgām sociālās psiholoģijas metodēm, ar kuras palīdzību tiek pētīti cilvēku sociālās uzvedības sociālpsiholoģiskie aspekti. Piemēram, V. Mede un F. Olporta eksperimenti, kuri pārvērta sociālo psiholoģiju no aprakstošas disciplīnas mūsdienīgā zinātnē,* tika veikti tādās laboratorijas grupās.

Dabiskās grupas ir tādas reālās grupas, kuras veidojas un pastāv sabiedrībā "pašas par sevi" kā sabiedrības sociālās struktūras elementi. Dabisko grupu sabiedrībā ir ļoti daudz. Pēc skaitliskā lieluma un funkcionālo saišu tipa, kurās iesaistās indivīdi, dabiskās grupas iedalās mazajās un lielajās grupās. Mazās grupas ir skaitliski nelielas — no 2—3 līdz dažiem desmitiem cilvēku, kuri iesaistīti tiešu starppersonisku (angļi saka "face to face"**) kontaktu tīklā. Mazajās grupās cilvēki apvienojas uz savstarpēju simpātiju, kopīgu interešu, vajadzību, mērķu pamata. Lielās grupas sabiedrībā ir visas tās grupas, kuru skaitliskais lielums pārsniedz mazās grupas robežas. Lielās grupas ir

* Par V. Mede un F. Olporta eksperimentiem sīkāk sk. šīs grāmatas ievadu. >*■* "Face to face" — seja pret seju — angļu vai.

79

sarežģīti organizēti cilvēku kopumi, kurus apvieno kopīgi sociālās eksistences un darbības apstākļi, uz kura bāzes grupas locekļiem veidojas kopīgas psiholoģiskas iezīmes un sociālās uzvedības tendences, piemēram, grupai raksturīgais dzīves veids, tradīcijas, kultūras normas un vērtības. Lielo grupu locekļus saista objektīvas attiecības, piemēram, ekonomiskās, teritoriālās kultūrvēsturiskās u. с Lielās grupas, kuru augšējā skaitliskā robeža nav stingri noteikta, var tikt nosauktas par distantajām grupām, atšķirībā no kontaktajām mazajām grupām. Lielajās grupās ir neiespējama visu to locekļu tieša kontaktēšanās, tāpēc komunikācija lielo grupu locekļu starpā realizējas ar masu komunikācijas līdzekļu palīdzību. Lielās grupas ir sarežģīti strukturētas un aptver citas lielākas un mazākas grupas. Piemēram, tāda grupa kā Latvijas iedzīvotāji veidojas no vairāk nekā 100 etniskajām grupām.

Rietumu psihologi M. A. Robers un F. Tilmans klasificē sabiedrību veidojošās grupas vēl pēc citiem parametriem [4]. Vieni no tiem ir telpiskā lokalizācija un laika faktors. Pēc šo autoru domām, sabiedrībā ir tādas grupas, kuras pastāv tikai tad, ja grupas dalībnieki ir lokalizēti noteiktā telpā, fiziski atrodas grupā. Kā piemēru var minēt kādas teātra izrādes skatītāju grupu vai četru sarunā iegrimušu nejaušu kafejnīcas apmeklētāju grupu. Taču sabiedrībā ir arī tādas grupas, kuras nepārstāj eksistēt arī tad, ja to locekļi fiziski neatrodas vienā vietā. Piemēram, skolas klase nepārstāj būt grupa arī tad, kad skolēni devušies brīvdienās, skolu psihologu asociācija nepārstāj eksistēt laikā, kad nav sēžu. Tātad vienu grupu pastāvēšanai ir nepieciešama telpiska dalībnieku lokalizācija, citu — nav nepieciešama. Pēdējais apstāklis ļauj cilvēkiem vienlaikus būt dažādu grupu locekļiem. Piemēram, sirms kungs, kas lēni malko alu pie bāra letes un apspriež jaunās ražas izredzes ar citu zemnieku (telpiski lokalizēta diāde), var vienlaikus būt tādu grupu loceklis kā ģimene, lauksaimniecības kooperatīvs, kāda politiska partija, interešu klubs, valsts. Attiecībā pret laika faktoru visas sabiedrībā pastāvošās grupas var iedalīt pastāvīgās, ilglaicīgās, tādās, kas eksistē noteiktu laiku; nejaušās un sporādiskās. Pastāvīgās grupas ir relatīvi stabili sociālās struktūras elementi. Šīs grupas izpilda sabiedrībai nozīmīgas funkcijas un tāpēc pastāv ilgstoši (pastāvīgi). Grupu locekļi apzinās šo grupu mērķu un funkciju nozīmīgumu sev un sabiedrībai un tāpēc cenšas pagarināt savu grupu eksistenci, padarīt to mūžīgu. Pie tādām ilglaicīgām grupām pieder valsts, nācija, daudzas politiskās un darba organizācijas, apmetņu grupas (piemēram, sādža vai pilsēta), dzimta, ģimene. Būdami dziļi un ilgi integrēti šajās grupās, cilvēki izjūt pret tām mīlestību un pieķeršanos, glabā to normas un tradīcijas un nodod tās nākamām paaudzēm. Šo grupu locekļi mainās, bet grupa kā īpašs sociāls organisms turpina eksistēt. Attiecībā uz šīm grupām var rasties iespaids, ka tās "stāv pāri saviem locekļiem", nav atkarīgas no to īpašībām vai darbības, taču tāds iespaids ir

80

maldīgs. Pastāvīgās grupas saglabā savu būtību un psihisko veidolu, pateicoties cilvēku sociālās pieredzes uzkrāšanās un tālāk nodošanas procesam, kas realizē pēctecību, kultūras tradīciju saglabāšanos.

Liela daļa grupu sabiedrībā tiek veidotas pastāvēšanai tikai uz noteiktu laiku, pēc tam tās pārstāj eksistēt, jo tām paredzētie uzdevumi šajā laika periodā ir izpildīti. Piemēram, vidusskolas klase kā grupa eksistē trīs gadus, jo izglītības likums Latvijā paredz vidusskolas programmas apgūšanu trīs gados. Bakalaura studiju programmas apgūšanai universitātē paredzēti četri gadi, tātad kāda akadēmisko studiju grupa, piemēram, topošie fiziķi vai sociologi, mācīsies kopā četrus gadus. Tūristu grupai, kas dodas apceļot, piemēram, Norvēģiju, paredzēta tikai 15 dienu pastāvēšana, bet kāda uz» oficiālu pieņemšanu ielūgta cilvēku grupa būs kopā tikai dažas stundas. Nejaušās grupas var pastāvēt kā grupas vispār tikai kādu bridi, piemēram, ielu krustojumā sastājusies cilvēku grupa, kura šķendējas par to, ka luksoforā ilgi neiedegas zaļā gaisma, kas ļaus katram izklīst savās darīšanās, pastāv tikai dažas minūtes.

Sporādiskās grupas ir tādas pastāvīgas grupas, kuru locekļi sanāk kopā noteiktos laika termiņos. Tādas regulāras sanāksmes reizi mēnesī raksturīgas, piemēram, augstskolu zinātniskajām padomēm. Dažās dzimtās pastāv tradīcija, ka visi radinieki sabrauc vienviet, piemēram, Lieldienās vai autoritatīvāko dzimtas locekļu dzimšanas dienās.

Grupas sabiedrībā var diferencēt arī pēc tā, kādā veidā cilvēki tajās iekļaujas. Pēc šī kritērija grupas iedalās obligātajās un brīvprātīgajās. Par dažu sociālo grupu locekļiem cilvēki kļūst piespiedu kārtā. Katrs no Zemes iedzīvotājiem, jau piedzimstot, tiek iekļauts neatkarīgi no viņa personīgās gribas tādās grupās kā ģimene, dzimumgrupa, rases grupa, apmetņu grupa, pilsonības grupa. Citās grupās cilvēks iekļaujas mazāk vai vairāk brīvprātīgi, , pēc savas izvēles. Piemēram, cilvēki pēc sava prāta izvēlas draugus un interešu grupas, mācību un profesionālās grupas, politiskās partijas un apdrošināšanas biedrības.

Tomēr jāņem vērā, ka dzīvē gadās situācijas, kad iesaistīšanās pēc būtības brīvprātīgajās grupās cilvēkiem patiesībā kļūst obligāta. Visi zina, ka bijušajā PSRS vadošus amatus valsts aparātā varēja ieņemt tikai valdošās Komunistiskās partijas biedri. Cilvēks, kurš gribēja veidot veiksmīgu administratīvo karjeru, bija spiests stāties kompartijā, jo partijas biļete bija "caurlaide" uz statusiem ar augstu prestižu. Daudzās valstīs strādnieki gandrīz vai obligātā kārtā kļūst par arodbiedrību locekļiem, jo šīs brīvprātīgās organizācijas ir nozīmīgs instruments savu biedru profesionālo interešu aizstāvēšanai.

Ja mazā pilsētiņā ir tikai viens liels rūpniecības uzņēmums vai viena vienīga banka, tad ari šajā situācijā vairākums pilsētiņas iedzīvotāju faktiski

81

bus spiesti kļūt par šī uzņēmuma darbiniekiem un vienīgās bankas noguldītājiem.

Literatūrā sastopami arī vēl citi grupu iedalījumi. Sabiedrība sastāv no ļoti daudzām savstarpēji saistītām un mijiedarbīgām grupām. Katra no šīm grupām nav vienkāršs tajās iekļauto indivīdu kopums, bet gan īpašs psiholoģiski vienots sociāls organisms, kurā starp grupas locekļiem pastāv mazāk vai vairāk ciešas saites un attiecības. Grupa vienmēr ir kaut kas vairāk nekā tās locekļu summa. Grupu var aplūkot kā īpašu sociālu vienību un sociālās uzvedības un darbības subjektu.

Atkarībā no tā, kādas attiecības un cik ciešas saites pastāv starp grupā iekļautajiem cilvēkiem, grupas var iedalīt neorganizētajās, difuzajās, personīgo mērķu grupās un darba grupās.

Neorganizētās grupas (literatūrā var sastapt arī apzīmējumus "nejaušās" grupas vai "konglomerācijas") ir tādas grupas, kuru dalībnieku vidū ir vismazāk ciešas saites. Cilvēkus apvieno nepieciešamība būt kopā vienā laikā un vietā, jo tā ir sagadījies (bez iepriekšējas norunas viņu starpā), ka noteiktas cilvēku vajadzības un intereses saskan. Nejaušās grupas ir apmeklētāji kafejnīcā, skatītāji kinozālē vai teātra izrādē, braucēji vienā sabiedriskā transporta līdzeklī u. с Neorganizētās grupas pieder pie brīvprātīgajām grupām. Konglomerācijas tomēr ir grupas, jo to dalībnieku vidū veidojas kaut kādi kontakti, notiek mijiedarbība un mijietekmēšanās. Piemēram, izrādes laikā mēs aizturam elpu pašās dramatiskākajās vietās, visi kā viens aplaudējam un saucam "bis", "bravo" kopīgā sajūsmas pārdzīvojumā. Vai gluži citādi — slikta aktieru spēle izraisa skatītājos negatīvas emocijas, vilšanās izjūtu vai pat agresīvu uzvedību, kas izpaužas plaukšķināšanā, svilpienos vai pat aktieru apmētāšanā un tiem adresētos kritiskos izteikumos. Nepazīstami cilvēki zālē emocionāli ietekmē cits citu ar tādu sociālpsiholoģisku mehānismu palīdzību kā atdarināšana, sociālā inficēšanās un suģestija, kas noved pie tā, ka veidojas kopīgas, kolektīvas uzvedības formas.

Neorganizētās grupas eksistē tik ilgi, cik ilgi turpinās pasākums, uz kuru cilvēki kopā ir pulcējušies. Iesaistīšanās neorganizētajās grupās būtiski neietekmē cilvēka personību, viņa sociālās uzvedības stratēģiju. Sociālie indivīdi saglabā savas iezīmes, savu vērtību un normu sistēmu.

Difūzās grupas ir tādas grupas, kurās cilvēki apvienojas uz savstarpēju simpātiju un antipātiju pamata. Šīs grupas parasti pieder pie brīvprātīgajām mazajām grupām. Difuzo grupu piemērs ir labu draugu kompānija, kura pastāv tik ilgi, kamēr cilvēki šajā grupā jūtas labi, apmierina savas vajadzības pēc saskarsmes, emocionālā komforta un atbalsta. Difūzo grupu locekļus var apvienot ne tikai savstarpējas simpātijas, bet arī kopīgas antipātijas pret kādu citu personu vai grupu. Piemēram, antipātijas un pat naids var pastāvēt starp

82

dažādu skolu audzēkņiem, dažādas ielās dzīvojošiem pusaudžiem, jauniešu neformālām apvienībām. Difūzo grupu locekļiem parasti nav kāda ilglaicīga, kopīga mērķa, kas noteiktu šo grupu darbību, bet var parādīties dažādi īslaicīgi mērķi, kas realizējas grupas locekļu kopīgā uzvedībā, piemēram, konfliktējošas jauniešu kompānijas var nolemt "noskaidrot attiecības" kautiņa veidā vai labi draugi nospriest pavadīt nedēļas nogali, sēņojot pie skaista ezera.

Difūzo grupu sastāvs var būt mainīgs vai arī relatīvi nemainīgs.

Personīgo mērķu grupas (literatūrā var sastapt arī nosaukumu "asociācijas") ir tādas grupas, kurās cilvēki iesaistās, lai kopā realizētu grupas locekļiem personīgi nozīmīgus mērķus, kuri plašākai sabiedrībai var būt indiferenti (vienaldzīgi) vai nenozīmīgi vai arī pilnīgi nesaskanēt ar sabiedrības interesēm. Pie personīgo mērķu grupām pieder dažādas interešu grupas, piemēram, sētas futbola komanda vai Latvijas kaķu mīļotāju apvienība, kuru locekļiem ir kopīgi mērķi, kuru sasniegšanas labad cilvēki sadarbojas — atbalsta, konsultē, palīdz cits citam. Sabiedrībā pastāv ari tādas personīgo mērķu grupas, kura darbības mērķi ir pretrunā ar sabiedrības interesēm. Reizēm šādas grupas tiek sauktas par kliķēm. Pie kliķēm pieder noziedznieku grupas un atsevišķas reliģiozas sektas, kuru kulta darbība ir pretrunā ar sabiedrības ideāliem un normām un apdraud indivīdu fizisko un psihisko veselību. Par kliķēm var tikt nosauktas dažādas mafiozās struktūras, piemēram, "Koza Nostra"; teroristu grupas, piemēram, "Sarkanās brigādes"; reliģiozās sektas, līdzīgas "Aum šin riko" Japānā, kuru darbība destabilizē sociālo kārtību.

Darba grupas ir tādas grupas, kurās cilvēki iekļaujas, lai kopā darbotos sev un sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšanai. Pie darba grupām var tikt pieskaitītas mācību iestādes un darba organizācijas. Piemēram, skolas klase, studentu grupa, celtnieku brigāde, armijas štābs ir darba grupas, jo tajās tiek veikti cilvēkiem personīgi un visai sabiedrībai nozīmīgi uzdevumi — personības attīstība, speciālistu sagatavošana, materiālo labumu ražošana, valsts aizsardzības pasākumu organizēšana. Darba grupas nodrošina sabiedrībā cirkulējošo materiālo un garīgo vērtību ražošanu, izplatīšanu, stabilizē sociālo kārtību un veicina sabiedrības attīstību. Vienas no svarīgākajām darba grupām sabiedrībā ir dažādas organizācijas, specifiskas, visai sarežģīti organizētas grupas, kuras vēsturiskās attīstības gaitā cilvēki izgudroja speciāli tam, lai sabiedrībai nozīmīgi mērķi tiktu sasniegti pēc iespējas ātri un efektīvi.

Iesaistīšanās darba grupās ietekmē cilvēku personību, viņu normu un vērtību sistēmu, uzvedības stratēģijas un taktikas. Tieši darba grupās cilvēks iegūst svarīgākos sociālos statusus, "telpu" personīgajai un profesionālajai pašrealizācijai.

83

,.. ,.,„_;,r,  ,.,,,,„:,г,„„ ₂^_{MAZĀS GRUpAS} PARAMETRI

..г

Mazā grupa kā sociāla sistēma ♦ Mazās grupas robežas ♦ Mazo grupu *    veidi ♦ Struktūras mazajā grupā: varas struktūra, statusu un lomu ⁸      struktūra, komunikāciju struktūra, vērtību un normu struktūra, personīgā pievilcīguma struktūra

'                             MAZĀ GRUPA KĀ SOCIĀLA SISTĒMA

^! Mazās grupas analīzes teorētiskie pamati tika ielikti jau 19. gs. beigās— 20. gs. sākumā G. Tarda, L. Vīzes, G. Zimmela, E. Dirkheima, Č. Kūli, M. Vēbera darbos. Priekšstatus par sociālo mazo grupu ir kuplinājuši gan filozofi, gan sociologi un psihologi. Mūsu dienās mazā grupa ir kļuvusi par tradicionālu sociālās psiholoģijas pētījumu objektu, kas ir samērā labi izprasts, lai arī par dažiem jautājumiem zinātnieku starpā joprojām turpinās diskusijas. Mazās grupas analīzē var izdalīt četras galvenās teorētiskās pieejas: socioloģisko, mikrosocioloģisko, grupas dinamikas pieeju un psihoanalītisko mazās grupas interpretāciju [1]. Socioloģiskā pieeja (pamatlicējs E. Meijo) aplūko mazo grupu kā sociālu vienību, kura nosaka savu locekļu statusus, lomas un sociālās uzvedības standartus grupā, integrējot cilvēku individuālās pūles, aktivitātes, veidojot kolektīvas uzvedības formas. Mikrosocioloģiskā pieeja (literatūrā var sastapt arī nosaukumu "sociometriskā" pieeja, pamatlicējs Dž. Moreno) pievērš galveno uzmanību mazās grupas locekļu starppersonisko attiecību sociālpsiholoģiskajiem aspektiem, simpātijām un antipātijām, komunikāciju tīklam, kuri apvieno cilvēkus mazajā grupā. Grupas dinamikas skola (pamatlicējs K. Levins) apskata mazo grupu kā funkcionējošu un attīstošos sociālu organismu un analizē tos dinamiskos, sociālpsiholoģiskos procesus, kuri pavada un nodrošina grupas attīstību, piemēram, grupas saliedēšanos, kopīgu normu un vērtību veidošanos, līderības un vadības fenomenus grupā u. с Psihoanalītiskā pieeja (Ē. Fromms) izceļ grupas lomu savu locekļu emocionālajā atbalstīšanā un psiholoģiskajā aizsargāšanā, kā ari analizē indivīdu ieguldījumu gupas attīstībā.

Atbilstoši izcelsmei socioloģiskā sociālā psiholoģija vairāk balstās uz socioloģisko un mikrosocioloģisko pieeju mazo grupu pētījumos, psiholoģiskā sociālā psiholoģija — uz grupas dinamikas un psihoanalītisko pieeju. Socioloģiskā sociālpsiholoģija akcentē grupas ietekmi uz indivīda sociālo uzvedību, psiholoģiskā sociālpsiholoģija vairāk uzmanības pievērš indivīda lomai grupas dzīvē, personības ietekmei uz grupā notiekošajiem procesiem.

Lai ari kāda būtu pētnieka konkrētā teorētiskā orientācija, mūsu dienās visi sociālie psihologi uzskata, ka grupa ir kaut kas vairāk par tās locekļu

summu, tā nav tikai indivīdu kopums, bet gan sociālpsiholoģisks organisms, funkcionējošs veselums. Septiņi cilvēki, kas vienā telpā rēķina katrs savu uzdevumu, vēl nav grupa. Par grupu var runāt tad, kad septiņi cilvēki kopā meklē kādu visiem nozīmīgas problēmas risinājumu.

Tā kā sociālie psihologi pieder pie atšķirīgām zinātniskajām skolām, vienotas, vispārpieņemtas mazās grupas definīcijas nav. Piemēram, vācu sociālpsihologs H. Dirks par mazo grupu nosauc psiholoģiski vienotu sociālu šūniņu, kuras locekļi ir mērķtiecīgi saistīti un atkarīgi cits no cita. Grupa ir dinamiski noslēgts cilvēku kopums, kura locekļi ir saistīti kopā ilgāku laiku. Šai laikā katrā grupā rodas savas intereses, paradumi, tradīcijas, uzvedības stereotipi, kurus grupas locekļi apgūst un kuri atšķir šo grupu no citām grupām. Zinātnieks akcentē, ka grupu raksturo dinamisks mijiedarbības process starp tās locekļiem, un grupa vienmēr nozīmē kaut ko vairāk nekā indivīdu summa

Krievu zinātnieks V. Gavrilovs uzskata, ka mazas grupas pazīmes ir šādas:

mazā grupa, pirmkārt, ir relatīvi stabils sociāls veidojums, noteikta sociālās

i mijiedarbības sistēma, otrkārt, grupa ir sociālās apvienošanās forma, kuras

"locekļi mijiedarbojas personīgi, treškārt, grupa ir tāda sociālās mijiedarbības

i sistēma, kuras locekļi apvienojušies, lai piedalītos kopīgā darbībā, kurai

_; raksturīgi kopīgi mērķi, intereses, darbības motīvi, sociālpsiholoģiskās

dispozīcijas, grupas apziņa un vērtību sistēma [2].

Vācu sociālpsiholoģe Š. Bīlere nosauc sešus mazo grupu parametrus. 1. Visu grupas locekļu vidū pastāv savstarpējas attiecības un savstarpēja : ietekme. :      2. Katrs no grupas locekļiem izpilda noteiktas lomas.

3.     Grupā ir līderis, kas ietekmē pārej о grupas locekļu uzskatus un uzvedību.

4.     Grupas locekļiem ir "mēs" izjūta, grupas vienotības izjūta.

5.     Grupā pastāv saliedētība, kuras pakāpe ir atkarīga no grupas locekļu
savstarpējā pievilcīguma un no intereses, ko izraisa darbošanās grupā.

6.  Grupai ir kopīgs mērķis, kas nosaka grupas darbību un struktūru.
"Mēs" izjūta, kā uzskata krievu vēsturnieks un sociālpsihologs B. Porš-

ņevs, ir katras grupas galvenais sociālpsiholoģiskais raksturojums; šis grupas apziņas komponents ļauj vienas grupas locekļiem apzināt sevi kā īpašu cilvēku kopību, kas pēc noteiktām pazīmēm atšķiras no visām citām grupām — "viņiem" [3]. Piemēram, vienas ģimenes locekļi nekļūdīgi atšķir sevi no citām ģimenēm, kaķu mīlētāju grupas locekļi par "viņiem" uzskata suņu mīļus.

Tātad mazā grupa ir sociāls organisms, integrēta sociāla sistēma, kura kā veselums var būt noteiktu darbību subjekts. Daži sociālpsihologi uzskata, ka mazā grupa ir "sabiedrība miniatūrā", kaut gan šim uzskatam pilnībā piekrist ir grūti.

85

MAZĀS GRUPAS ROBEŽAS

Sociālajā psiholoģijā joprojām rit diskusija par to, ar cik lielu cilvēku skaitu sākas mazā grupa — diviem vai trim. Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka par mazāko mazo grupu var tikt uzskatīti divi mijiedarbojošies cilvēki — diāde. ASV sociālajā psiholoģijā pastāv pat atsevišķs atzarojums, kas speciāli pēta mijiedarbības procesu diādēs, izmantojot matemātiskās spēļu teorijas elementus, kompjūtermodelēšanu utt. Citi sociologi un psihologi uzskata, ka mazā grupa sākas ar trim dalībniekiem, kas iesaistīti mērķtiecīgā, strukturētā mijiedarbībā un uzskata sevi par šīs grupas locekļiem [4, 5]. Trīs cilvēku grupa jau nozīmīgi atšķiras no diādes, tās struktūra ir sarežģītāka un tajā ir iespējamas uzvedības formas, kuras nav novērojamas diādē. Piemēram, ja diādē rodas nopietns konflikts par darbības mērķiem vai stratēģijām, tas no lietišķa pāraug starppersonu konfliktā. Ja abas puses "ietiepjas", konflikts nav atrisināms un grupas darbība izjūk. Triādē trešais cilvēks var ieņemt miertiesneša vai vidutāja pozīciju, var izteikties par labu vienai no konfliktējošajām pusēm un tādējādi izlemt strīdīgo jautājumu ar balsu vairākumu. Pat ja viens no konfliktējošiem atstāj grupu, palikušie divi var turpināt grupā aizsākto darbību. Tieši tāpēc daļa speciālistu uzskata, ka tikai trīs un vairāk cilvēku lielu grupu var uzskatīt par īstenu darbības subjektu.

Sociālajā psiholoģijā zinātnieku vidū valda domstarpības arī par mazās grupas augšējo skaitlisko robežu. Pastāv viedoklis, ka mazās grupas augšējā robeža ir 7±2 cilvēki. Tas ir Millera "maģiskais" skaitlis, kas raksturo cilvēka operatīvās atmiņas apjomu — to, cik dažādus objektus cilvēks var vienlaikus paturēt atmiņā bez sajaukšanas. Ja grupā ir 7±2 dalībnieki, tad grupa ir kontakta, jo cilvēks var vienlaikus paturēt savā saskarsmes lokā visus grupas locekļus. Daudzi speciālisti uzskata, ka optimālā robeža mazajai grupai ir ap 10 cilvēku (Č. Kūli, G. Zimmels, F. Teniss, J. Kolominskis). Amerikāņu sociāl-psihologi E. Tomass un K. Finks tomēr domā, ka šis skaitlis ir par lielu un ka lielākā daļa cilvēku cenšas iesaistīties mazākās grupās — 5—6 cilvēki, jo 10 cilvēku grupā uzturēt, piemēram, vizuālo kontaktu ar katru jau ir apgrūtinoši [6]. Par labu šim viedoklim liecina daži empīriski novērojumi. Piemēram, teātra starpbrīdī vai kādas sēdes starplaikā cilvēki bieži vien sastājas grupās, lai apspriestu redzēto un dzirdēto. Kad grupas dalībnieku skaits pārsniedz 8—9 cilvēkus, pēc kāda brīža notiek "dalīšanās", grupa sašķeļas divās vai trīs daļās un cilvēki turpina sarunu. Iemesls šim "dalīšanās" procesam ir cilvēku vēlme nodibināt tuvākus kontaktus, atvieglot starppersonisko saskarsmi, tai skaitā arī acu kontaktu.

Līdzās šiem viedokļiem sociālpsiholoģiskajā literatūrā pastāv uzskats, ka uz mazo grupu kategoriju var attiecināt arī skaitliski lielākas grupas — 30—

45 cilvēkus, kas ir iesaistīti kopīgā mērķtiecīgā darbībā, piemēram, skolas klases, ražošanas brigādes. Šī tradīcija nāk no Dž. Moreno un parādās daudzu industriālo un skolas sociologu un psihologu darbos. Speciālisti pierādīja, ka arī šajās grupās (30—45 cilvēki) var atrast visus Š. Bīleres nosauktos mazo grupu parametrus; ari lielākās mazajās grupās pastāv kopīgi mērķi, mijiedarbība un mijietekmēšanās, grupu vada viens vai vairāki līderi, kuri koordinē grupas darbību, grupā veidojas savas sociālās uzvedības normas un gaidas, vērtību sistēma un "mēs" izjūta. Tiesa, šādās lielākās grupās veidojas sarežģītāka attiecību sistēma grupas locekļu vidū, šādām grupām ir sarežģītāka struktūra: parasti tās sastāv no vairākām kontaktajām (5—6 cilv.) un mikrogrupām (2—3 cilv.), kuru starpā pastāv konkurences vai sadarbības attiecības [7].

MAZO GRUPU VEIDI

Vispārpieņemta mazo grupu iedalījuma sociālajā psiholoģijā nav. Šo situāciju izskaidro gan pašu mazo grupu daudzveidība pasaulē, kas apgrūtina klasifikāciju, gan arī teorētisko pozīciju diference zinātnieku vidū. Mazo grupu klasifikācijā var izmantot daudzus mums jau pazīstamos kritērijus, kurus uzskaitījām II daļas 1. paragrāfa, kā arī pievienot šiem kritērijiem vēl dažus. Mazās grupas var būt gan telpiski lokalizētas, gan tādas, kuru pastāvēšanai telpiska lokalizācija nav nepieciešama. Pirmo piemērs ir trīs savstarpēji nepazīstami cilvēki, kuri iesēžas vienā taksometrā, lai aizbrauktu uz pilsētas nomali, un pa ceļam apspriež neefektīvo nodokļu politiku valstī. Otro piemērs var būt vēstuļu draugu grupa no dažādām valstīm, kas kontaktējas savā starpā ar pasta palīdzību.

Mazās grupas pēc eksistences ilguma var būt pastāvīgas (ģimene), noteikta termiņa grupas (skolas klase) un pavisam īslaicīgas (jau pieminētie braucēji taksometrā).

Mazās grupas var būt tādas, kuru locekļi kontaktējas savā starpā katra dienu (vienas istabas biedri studentu kopmītnē), vai arī sporādiskas, kuru dalībnieki sanāk kopā regulāri kādos noteiktos termiņos (piemēram, bridža spēlētāju kompānija, kas satiekas katru sestdienas vakaru).

Mazās grupas var būt obligātas (radinieki) un brīvprātīgas (draugu pulciņš). Ari mazās grupas var iedalīt nejaušajās (pasažieri vienā vilciena kupejā), difūzajās (darba biedri, kas kopā pusdieno), personīgo mērķu grupās (kabatzagļu kompānija) un darba grupās (muitas posteņa darbinieki).

Mazo grupu klasifikācijai vēl var izmantot šādus kritērijus: kontaktu ciešums un intimitāte grupā, sociālās uzvedības normativitātes pakāpe, grupas nozīmīgums indivīdam.

87

Pēc pirmā kritērija Č. Kuli, viens no amerikāņu grupu teorijas pamatlicējiem, mazās grupas iedala primārajās un sekundārajās. Viņš uzskata, ka primārās grupas ir intīmas cilvēku kopības, kurās veidojas visciešākie "face to face" kontakti starp cilvēkiem. Šīs grupas veido cilvēka sociālo dabu, viņu vērtības un ideālus. Č. Kūli nosauc primāro grupu par cilvēka "sociālās dzīves pavasari", jo tā sniedz cilvēkam emocionālu atbalstu, sevis kā dārguma apziņu, kas sekmē indivīda iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Primārajā grupā personība var justies ļoti brīvi, jo primārās grupas locekļi ir ieinteresēti cits citā, sniedz palīdzību, apsveic ar panākumiem. Primārajās grupās var pastāvēt arī kritika un pārmetumi, bet to nolūks ir uzlabot grupas locekļu sociālo uzvedību un veicināt viņu sekmes. Primārā grupa ir balstīta uz patikšanu un mīlestību, tai parasti nav mērķis iegūt kādus pragmatiskus labumus no šai grupai piederīgajiem. Primāro grupu vidū var nosaukt ģimeni, citus atbalstošus radiniekus, tuvākos draugus, varbūt arī labus kaimiņus.

Sekundārajām grupām (pats Kūli šo terminu nelieto, to ieviesa citi zinātnieki) raksturīga mazāka intimitāte grupu locekļu attiecībās. Mijiedarbību šajās grupās nosaka rakstītas vai nerakstītas formālas vienošanās par grupu mērķiem un uzvedības standartiem [8].

Izvērtējot amerikāņu psihologa koncepciju, var sacīt, ka šajā koncepcijā ļoti precīzi izcelta primāro (pirmējo) grupu nozīme cilvēku dzīvē, jo šīs grupas apmierina cilvēku vajadzības pēc dziļas intimitātes un piederības, brīvības visu savu personības aspektu izpausmēs, emocionāla atbalsta, simpātijām un mīlestības pret sevi. Primārās grupas ir unikālas tajā ziņā, ka tās ir vienīgās grupas, kuru locekļiem mēs esam pa īstam dārgi un nozīmīgi un kurās mūs nevar aizstāt neviens cits. Tiesa, jāatzīst, ka primārajās grupās locekļu vidū var uzšķilties ne vien mīlestība un draudzība, bet arī tādas jūtas kā greizsirdība, aizvainojums, nicinājums un pat naids, taču arī tad nepazūd kontaktu intīmais ciešums un attieksme pret grupas locekļiem kā nozīmīgām personībām. Psihologi ir noskaidrojuši, ka šķiršanās ir viena no smagākajām psiholoģiskajām traumām, kura dzīves laikā var skart cilvēku. Saišu saraušana ar primāro grupu (ģimeni) draud šķirtajam laulātajam, kā parādīja nesen publicētie angļu speciālistu pētījumu rezultāti, ar depresīvu stāvokli*, dažādām slimībām un pašnāvības risku. Atklājās ari tāda likumsakarība — šķirtie cilvēki sāk vairāk un biežāk lietot alkoholu un smēķēt, viņu bērniem ir lielāka varbūtība nokļūt uz noziedzības ceļa, fiziski un psihiski saslimt. Angļu ārsti un psihologi atzīst, ka cilvēkiem, kuri cieš no laimes deficīta, bet tomēr saglabā zināmas laulības attiecības, depresija draud mazākā mērā nekā tiem, kuri ir

* Depresīvam stāvoklim raksturīgas smagas, mokošas emocijas — izmisums, nospiestība,
skumjas, bēdas, pazemināta dzīves aktivitāte, vainas un bezspēcības izjūta.           .w-. .-«.

galīgi sarāvuši savas attiecības. Ģimenē, lai arī ne sevišķi laimīga, cilvēki tomēr palīdz cits citam, atbalsta. Kā parādīja pētījums, no laulību saišu sairšanas vīrieši cieš vairāk nekā sievietes, kuras parasti paliek kopā ar bērniem — tātad ģimenē, kaut ari nepilnā. Bijušie vīri nereti nodzeras, iesaistās gadījuma un citos nevēlamos sakaros. Statistika liecina, ka vīriešiem vecumā no 26 līdz 54 gadiem pēc šķiršanās tāda infarkta risks, kura iznākums ir nāve, ir divas reizes lielāks nekā laulībā dzīvojošiem [9].

Interesanti, ka marksistiskajā sociālpsiholoģijā pat tāda autoritāte kā G. Andrejeva, pirmās mācību grāmatas sociālpsiholoģijā Padomju Savienībā autore, noliedza Č. Kūli tipoloģijas zinātniskumu, apgalvojot, ka "mūsu dienās šai klasifikācijai vairs nav praktiskas nozīmes" [10]. Arī slavenajai zinātniecei nācās maksāt meslus totalitārajai ideoloģijai, kas bija tendēta uz to, lai virzītu cilvēku socializācijas procesu varai vēlamā gultnē, un tāpēc noniecināja ģimenes kā primārā socializācijas aģenta lomu, priekšroku dodot kolektīvajām audzināšanas formām.

Otrs kritērijs, pēc kura var klasificēt mazās grupas, ir grupas attiecību formalizētības pakāpe, kuru ņemot vērā, mazās grupas var iedalīt formālajās un neformālajās grupās. Šo iedalījumu pirmoreiz sociālās psiholoģijas vēsturē piedāvāja amerikāņu zinātnieks E. Meijo. Pēc viņa domām, formālai grupai raksturīgs tas, ka tajā pastāv stingri noteiktas grupas dalībnieku lomas, funkcijas, uzvedības normas. Grupas locekļu vidū precīzi sadalīti pienākumi un atbildība. Grupu vada līderis, kura autoritāti nosaka dienesta stāvoklis. Pie formālajām grupām var pieskaitīt daudzas grupas, kas sabiedrībā izveidotas konkrētu mērķu sasniegšanai, iesaistītas kopīgā, organizētā darbībā, — strādnieku brigādi, vadības grupas, sporta komandas u. с Neformālās grupas ir brīvprātīgas grupas, kas rodas uz cilvēku savstarpēju interešu un simpātiju— antipātiju pamata. Šajās grupās nepastāv iepriekš noteikta varas un padotības struktūra, statusi un lomas. Neformālās grupas rodas tad, kad cilvēki izjūt pēc tām vajadzību, stihiski, spontāni. Neformālās grupas vada līderi, kuru autoritāte balstās uz viņu personības īpašībām, zināšanām, pieredzi. Ja neformālajā grupā parādās kādi mērķi un kopīgas darbības aktivitātes, grupā iezīmējas noteikta lomu struktūra, pienākumu un atbildības sadale. Šajā gadījumā neformālā grupa iegūst dažas formālās grupas īpašības. Neformālās grupas var rasties formālo grupu ietvaros un var pastāvēt ari pašas par sevi. Piemēram, draugu kompānijas kādā studentu grupā ir tādu neformālu grupu piemērs, kas funkcionē formālajā grupā. Autonomu neformālo mazo grupu piemērs ir "sētas draugi", ko apvieno dzīves vieta un patikšana būt kopā, bet kuri pieder pie dažādām formālajām grupām, piemēram, mācās dažādās skolās un klasēs.

Pēc grupu nozīmīguma cilvēkam tās var iedalīt dalības un referentajās

grupas. Šo dalījumu var attiecināt gan uz mazajām, gan lielajām grupām. Referento grupu jēdzienu sociālajā psiholoģijā pirmais lietoja H. Haimens. Haimena pētījumi četrdesmitajos gados ASV parādīja, ka daļa mazo grupu locekļu (apsekotas tika studentu grupas) balsta savu uzvedību nevis uz savas grupas normām, bet gan uz normām, kuras pieņemtas citās grupās. Grupas, kurās indivīdi nav reāli iekļauti, bet uz kuru vērtībām un normām viņi ir orientēti savā uzvedībā, Haimens nosauca par referehtajām grupām.

Mūsdienu sociālajā psiholoģijā par dalības grupām sauc tās grupas, kurās indivīds ir iekļauts, kurās viņš reāli funkcionē kā šo grupu loceklis. Par referentajām grupām (literatūrā var sastapt arī nosaukumu "etalongrapas") tiek sauktas reālas vai nosacītas cilvēku kopības, ar kurām cilvēks salīdzina sevi kā ar etalonu un uz kuru normām, vērtībām, viedokļiem viņš balsta savu uzvedību un pašvērtējumu [11]. Referentajām grupām cilvēku dzīvē ir divas funkcijas: normatīvā un salīdzināšanas. Normatīvā funkcija izpaužas cilvēka uzvedības motivācijā, kad cilvēks cenšas uzvesties tā, kā uzvedas viņam referentās grupas locekļi. Šeit klasisks piemērs no literatūras ir brāļu Kaudzīšu aprakstītais Švauksts — karikatūra par tiem daudzajiem kārklvāciešiem, par kuriem sevi pārvērta daži latvieši, cenšoties atdarināt vāciešus — kungus savā zemē. Izpildot salīdzināšanas funkciju, referentā grupa un tās raksturojumi kalpo indivīdam par etalonu, ar kura viņš mēro sevi un citus cilvēkus. Piemēram, titulu nopircis jaunbagātnieks, kura referentā grupa ir sena aristokrātija, pastāvīgi salīdzinās savus īpašumus, bagātību un manieres ar grāfiem un hercogiem daudzās paaudzēs, lai vēl vairāk tuvinātos savas referentās grupas standartiem, imitējot tās pārstāvju uzvedību.

Cilvēkam vienmēr ir vairākas referentās grupas. Piemēram, kāds students varētu gribēt piederēt pie zināmas komercfirmas vadības grupas, "īstiem vīriešiem" un "ortodoksāliem katoļiem". Var atšķirties arī sociālā indivīda normatīvās un salīdzināšanas referentās grupas. Ekonomiskajā sfērā cilvēka uzvedību var noteikt viņa piederība pie iedzīvotājiem ar ienākumiem zem iztikas minimuma, bet salīdzināšanas etalongrupa būs cilvēki ar ienākumiem virs vidējiem valstī. Protams, arī viena un tā pati grupa var izpildīt abas funkcijas — normatīvo un salīdzināšanas. Ja cilvēks savā rīcībā un uzvedībā orientējas uz tās grupas normām, vērtībām, nostādnēm, pie kuras viņš faktiski jau pieder, tad dalības grupa izpilda referentās grupas funkcijas. Sociālie psihologi izdala arī indivīdam nereferentās sociālās grupas — tās ir grupas, pie kurām cilvēks nekādā gadījumā negribētu piederēt un kuru normas un uzvedības standartus viņš aktīvi noraida. Piemēram, saskanīgas ģimenes mātes nereferentās grupas varētu būt vecmeitas un vientuļās sievietes ar bērniem. Lielākajai daļai cilvēku nereferentās ir grupas ar antisociāliem mērķiem un darbību — noziedznieki, teroristi u. tml.

90

STRUKTŪRAS MAZAJĀ GRUPĀ

Kā jau minējām, pastāv ļoti daudz savā starpā atšķirīgu mazo grupu. Šīs grupas diferencējas ari pēc strukturētības pakāpes—no gandrīz nestrukturētām līdz augsti strukturētām. Visspilgtāk visas struktūras var redzēt formālajās darba grupās. Mazāk strukturētās grupās dažu struktūru var nebūt, citas būs tikai iezīmētas. Grupā pastāvošās struktūras pieder pie grupas parametriem un veido grupas tipu.

Varas struktūra

Šī struktūra ir raksturīga formālajām grupām. Varas struktūra ataino vadības un padotības attiecības grupā. Formālā grupa ir būvēta hierarhiski, tās konstrukcija atgādina piramīdu. Piramīdas virsotni aizņem cilvēks, kuram grupā ir vislielākā vara — vislielākās iespējas ietekmēt citu grupas locekļu uzvedību. Zemākos hierarhijas līmeņos varas apjoms ir mazāks. Cilvēki, kas ieņem hierarhijā augstāku statusu, izrīko cilvēkus ar zemāku statusu, kuru pienākums ir pakļauties augstāk stāvošo lēmumiem. Varas struktūra grupā ir nepieciešama, lai pakļautu cilvēku individualitātes, viņu gribu kopīgo mērķu sasniegšanai. Ar varas struktūras palīdzību tiek pārvarēta nenoteiktība un svārstīgums grupas locekļu uzvedībā. Cilvēku uzvedībai tiek piešķirta mērķtiecīga, lietišķa ievirze. Vara var balstīties uz dienesta stāvokļa autoritāti, apbalvojumiem, sodiem, personīgo autoritāti, zināšanām, pieredzi.

1

i      i

6

m

i

"o. В

Varas struktūras piemērs

Statusu—lomu struktūra

Līdzās varas struktūrai formālajā darba grupā pastāv statusu un lomu struktūra. Daži no šiem statusiem un lomām ir oficiāli noteikti un saistīti ar grupas

91

darbības mērķiem. Šie statusi nosaka grupas locekļu pozīcijas un funkcijas grupas lietišķajās attiecībās, ir saistīti ar grupas darbības programmas realizāciju. Pieņemsim, apģērbu veikalā kā formālā darba grupā var pastāvēt šādi oficiāli statusi: veikala vadītāja statuss, veikala vadītāja vietnieka statuss, vīriešu apģērbu sekcijas vadītāja statuss, sieviešu apģērbu sekcijas vadītāja statuss, vecākā pārdevēja statuss, pārdevēja konsultanta statuss, jaunākā pārdevēja statuss, kasiera statuss, apkopēja statuss. Katrā no šiem statusiem ir ielikta noteikta lietišķās uzvedības programma, pienākumi un atbildība. Katrs no šiem statusiem paredz noteiktu funkciju izpildi — oficiālās lomas. Formālai lomu struktūrai (oficiālai) raksturīgi bezpersoniski uzvedības standarti un normu priekšraksti. (Literatūrā grupas formālo struktūru sauc arī par formālo organizāciju.) Oficiālie statusi un lomas, kuros ielikta grupas darbības programma, domāta abstraktiem indivīdiem. Reālajā grupā šos statusus ieņem dzīvi cilvēki ar atšķirīgām personības iezīmēm, dzīves pieredzi, vērtīborien-tācijām, vajadzībām, kuri savas lomas saprot un spēlē dažādi, tāpēc grupā līdzās oficiāli lietišķajai parādās neoficiāli lietišķā lomu struktūra, kura ir atkarīga no tā, kā statusu nesēji interpretē un attiecas pret savām un citu cilvēku lomām. Literatūrā sastopamas visdažādākās šādu lomu variācijas, vienota klasifikācija šeit diezin vai vispār iespējama — tik dažādi ir cilvēki, statusi un grupas. Piemēram, grupas vadītāja (oficiālā loma) lietišķi neoficiālā loma var būt "ķildnieks", ja viņš ir skaļš, bargs, mīl kontrolēt un kritizēt padotos; "bruņurupucis", ja viņš ir laipns un labvēlīgs, bet lēns un neizlēmīgs; "glaimotājs", ja viņš uzskata, ka efektīvāka vadīšanas forma ir uzslavas, humors, "pielīšana" padotajiem, nevis kompetenti vadības lēmumi; "pesimists", ja vadītāja lomā jūtas nelaimīgs, netic citiem cilvēkiem un domā, ka padotie noteikti "izgāzīs" viņa pasākto, slinkos un radīs problēmas. Padoto lietišķi neoficiālās lomas arī var būt visdažādākās atkarībā no viņu personības iezīmēm un attieksmes pret grupu, vadītāju, savu oficiālo lomu. Šīs lomas varētu būt tādas: "neaizstājamais" — universālis, kas ir pārliecināts, ka var visu, bieži dara ne tikai savu darbu, cenšas aizstāt un aizvietot, viņa devīze ir "vajag"; "patmīlis" — viņam pirmā vietā viņa personīgais "es", uzņemas pienākumu tikai tad, ja ir iespēja sevi parādīt; "morālists" — mīl visus pamācīt, kritizēt, dominēt; "arhivārs" — punktuālists, visu dara tikai pēc instrukcijas; "radošais" — ieinteresēts savā darbā, strādā "ar uguntiņu", vēlas padarīt vairāk, labāk, ātrāk. Protams, var izdalīt vēl ļoti daudzas citas lomas, kuras cilvēki spēlē dažādās grupas dzīves situācijās, turklāt lomas var arī mainīties [12].

Katrā grupā starp cilvēkiem pastāv ne tikai lietišķās, bet arī personiskās attiecības, kuru sistēmā tāpat var izdalīt statusus un lomas, šīs lomas nav oficiālas un ne vienmēr ir saistītas ar grupas darbību. Neoficiālo lomu piemēri grupā varētu būt "tenkotājs", "sagādnieks" — cilvēks ar pieeju deficītam,

. 92

"informators" — cilvēks ar plašiem sakariem un pieeju informācijai, "erudīts" — persona ar plašām zināšanām dažādās dzīves sfērās u. с Vēl personiskajās attiecībās var izdalīt tādas lomas kā "draugs", "labvēlis", "kompānijas dvēsele", "skauģis", "skopulis", "nelabvēlis", "ienaidnieks" utt.

Oficiālo lomu sistēma ir saistīta ar grupas mērķu un uzdevumu kopumu. Neoficiālie statusi un lomas (literatūrā apzīmē arī kā grupas neformālo organizāciju) rodas grupā, lai papildinātu un uzlabotu formālās organizācijas darbību, uzturētu grupas vienotību, mazinātu sociālo spriedzi, palīdzētu grupas locekļiem saglabāt pašcieņu un augstu pašvērtējumu, sniedzot morālu un psiholoģisku atbalstu.

Tātad, kā uzver R. Beils, grupā var izdalīt divu veidu lomas —pienākuma lomas un ekspresīvās lomas. Pienākuma lomas ir saistītas ar grupas mērķiem un uzdevumiem, to saturs ir dažādas darbības, kuru kopums veicina grupas mērķu sasniegšanu. Ekspresīvās lomas veidojas grupas locekļu starpper-soniskajās attiecībās grupas funkcionēšanas procesā. Šīs lomas uztur grupas harmoniju, mierina cilvēkus, kas ir sadusmoti vai apjukuši, mazina sasprindzinājumu ar humora palīdzību vai uzņemas atbildību par grupas neveiksmēm. Ekspresīvās lomas ir saistītas ar attiecībām vai darbības veidiem, kas radušies stihiski [13].

Statusu—lomu struktūra attēlo katrā grupā izveidojušos pienākumu un darba sadali starp grupas locekļiem gan lietišķajās, gan starppersonu attiecībās.

Komunikāciju struktūra

Grupas kā sociālas vienības darbība un funkcionēšana, tās mērķu sasniegšana ir iespējama tikai tad, ja grupas locekļu starpā notiek komunikācija — apmaiņa ar informāciju. Katrā grupā cirkulē gan lietišķā, gan arī nelietišķā, ar grupas mērķiem un uzdevumiem tieši nesaistītā informācija. Komunikācijas struktūras grupās var būt ļoti atšķirīgas. Skaitliski mazās grupās var pastāvēt situācija, kad katrs gupas loceklis ir iesaistīts komunikācijā ar katru citu grupas locekli, taču šāda situācija izveidojas ne vienmēr pat mazā grupā; skaitliski lielākās mazajās grupās tāda struktūra, kurā katrs grupas loceklis komunikējas ar katra citu, kļūst praktiski neiespējama. Šeit veidojas vairāk izretinātas komunikāciju struktūras.

Komunikatīvo struktūru tipi ir visai                   visaptverošas komunikācijas

daudzveidīgi, dažiem no tiem ir nosau-                   piemērs piecu cilvēku grupā

93

triāde

4.zīm.

konverts, tetrode

5.zTm.

6.zīm.

7.zīm.

8.zīm.

kurni. Sniegsim atsevišķus piemērus un komunikatīvo struktūru grafiskus attēlus.

Komunikāciju struktūra grupā ietekmē grupas darbības efektivitāti un grupas locekļu pašsajūtu. Kad komunikācijas centrā atrodas viens cilvēks (6., 7,, 8. zīm.), tad grupai ir līderis, grupas informācijas apmaiņa un darbība ir cantralizēta. Centralizēta komunikāciju struktūra grupā bieži vien ir efektīva standartizētu, reglamentētu grupas uzdevumu veikšanā. Savukārt radošu problēmu risināšanai bieži vien efektīvāka ir decentralizēta komunikāciju struktūra, jo tā nodrošina daudzpusīgāku un pilnīgāku ideju apmaiņu starp grupas locekļiem (1., 2., 5. zīm.). Grupās ar decentralizētu komunikāciju struktūru, kur nav izteikta līdera — informācijas sadalītāja, cilvēku pašsajūta parasti ir labāka, cilvēki ir apmierinātāki ar savu iesaistīšanos un piedalīšanos grupas darbībā nekā grupās, kur ir ap līderi centralizēta komunikāciju sistēma.

Sociālpsiholoģiskie pētījumi ir parādījuši, ka bieži kontakti grupas locekļu starpā sekmē cilvēku tuvāku iepazīšanos un pieķeršanos cits citam un mikro-grupai, kurā šie kontakti norisinās. Tā vienas grupas ietvaros izveidojas apakšgrupas. 8. zīm. parādīta tāda astoņu cilvēku darba grupa, kura sastāv no vadītāja un divām intensīvi komunikējošām apakšgrupām — triādes un tetrādes. Šinī gadījumā abu apakšgrupu savstarpējā komunikācija norisinās ar vadītāja palīdzību. Mikrogrupās nereti veidojas sava īpaša gaisotne, intīmas uzticēšanās atmosfēra, specifiskas normas un vērtības, ko izraisa cilvēku bieži savstarpēji kontakti. Šīm mikrogrupām lielākas grupas sastāvā raksturīga sava "mēs izjūta, to devīze nereti ir "viens par visiem, visi par vienu . So mikro-grupu pastāvēšana ietekmē komunikāciju un darbību visā grupā [14].

9.4

Vērtību un normu struktūra

Katrā grupā pastāv noteiktas vērtības un normas, kuras grupas locekļi lielākā vai mazākā mērā ievēro gan savstarpējos kontaktos, gan iesaistoties grupas darbībā. Kā uzskata Dz. Homanss, normas nosaka, kas grupas locekļiem ir jādara, ko viņiem vajadzētu darīt un ko viņi darīs konkrētā situācijā [14]. Grupas normas ir rakstīti un nerakstīti likumi, uzvedības standarti un nosacījumi, kuri ir pieņemti konkrētajā grupā un kurus saskarsmes un kopdarbības procesos ņem vērā grupas locekļi. Grupas normas pilda regulatīvu funkciju, ietekmējot un nosakot grupā apvienoto cilvēku uzvedību un rīcību. Normām grupā ir vērtēšanas un stabilizēšanas funkcijas. Norma ir sociālās uzvedības etalons. Zinot to, grupas locekļi vērtē atsevišķu indivīdu uzvedību — atbilst vai neatbilst grupā pieņemtajām normām. Normām atbilstoša uzvedība tiek apbalvota, neatbilstoša — nosodīta. Pieņemsim, ka kādā studentu grupā ir norunāts visiem rūpīgi gatavoties semināriem (grupas norma). Šīs normas regulatīvā funkcija izpaužas tādējādi, ka pirms semināra studenti apmainās lekciju konspektiem, apmeklē bibliotēkas un izlasa pasniedzēju rekomendēto obligāto un papildu literatūra. Semināra laikā studenti vērtē, cik labi grupas biedri ir sagatavojušies nodarbībai, un atzinīgi uztver tos studentus, kuri izrāda plašas zināšanas par semināra tēmu un negatīvi uztver grupas biedrus, kuru zināšanu līmenis ir slikts (vērtēšanas funkcija). Grupas normu ievērošana rada saskaņotību grupas locekļu darbībā, palīdz stabilizēt grupu kā sociālu veselumu, rada cilvēku uzvedībā organizāciju un kārtību.

Grupas normas vienmēr ir saistītas ar vērtībām — sociālajai grupai (var būt arī visai sabiedrībai) nozīmīgiem objektiem un sociālām parādībām; godu, darbu, pienākumu, izglītību, godprātību, cieņu utt. Grupas normas rodas uz šo un vēl daudzu citu vērtību pieņemšanas vai noraidīšanas pamata. Grupas normā ir fiksēta grupas attieksme pret šīm vērtībām. Šo attieksmi nosaka dažādi apstākļi—grupas statuss sabiedrisko attiecību sistēmā, grupas prestižs kādā organizācijā, grupas locekļu personības īpatnības utt. Grupā pieņemtā attieksme pret nozīmīgām vērtībām — grupas normas — saliedē grupas locekļus, piešķir viņu uzvedībai zināmu vienveidību, stabilitāti.

Amerikāņu biznesa konsultants Harvijs Makkejs apraksta strādnieku streiku japāņu rūpnīcā, kas pieder korporācijai "Komacu", — "stāvošo streiku". Darbs kā vērtība un ar to saistītā norma "darbs ir svarīgāks par visu, darbs vienmēr pirmajā vietā" saglabā savu nozīmi strādniekiem ari streika laikā. Cilvēki stāv pie mašīnām un darbgaldiem, strādā, izpilda maiņas uzdevumus, tikai viņu darba tērpu rotā melnas lentes — rietumu sēru simbols. Melna lente uz piedurknes izsaka darbineka nožēlu par nesaskaņām ar administrāciju darba samaksas jautājumā. Un darbinieki panāk savu! Administrācija apmierina

95-°

strādājošo prasības paaugstināt algu. Streiks bez darba pārtraukšanas, bez savstarpējiem apvainojumiem arodbiedrības un administrācijas sarunās vairāku mēnešu garumā—tas viss kļūst iespējams tikai tad, ja grupas normas ir visu tai piederošo cilvēku uzvedības standarts [15].

Grupas normas cirkulē dažādos grupas attiecību līmeņos. Ir normas, kas regulē cilvēku uzvedību grupas lietišķo attiecību sistēmā, ir tādas normas, kas regulē starppersonu saskarsmi, kā arī normas, kas determinē konkrētās grupas locekļu attieksmi pret citām grupām un to locekļiem. Piemēram, dažās darba grupās ir pieņemts, ka attiecības ar administrāciju (cita grupa) kārto tikai gupas vadītājs, vai arī grupā visi cits citu uzrunā ar "tu", neņemot vērā statusu un vecumu.

Kā jau minējām, lai grupa varētu normāli funkcionēt un pastāvēt kā vienots sociāls organisms, nepieciešams, lai grupas locekļi ievērotu grupā pastāvošās normas, lai cilvēki pakļautu savu uzvedību grupas prasībām. Grupas normām atbilstošu uzvedību grupa panāk ar sociālās kontroles palīdzību. Grupā darbojas sociālās kontroles mehānismi, kuri ar dažādu līdzekļu palīdzību (pārliecināšana, rosināšana, apbalvošana, sodīšana) cenšas panākt, lai grupas locekļi ievērotu grupas normas gan lietišķajās, gan starppersonu attiecībās. Jāpiebilst, ka sociālā kontrole vispirms vēršas pret tiem indivīdiem, kuru uzvedība rupji pārkāpj grupas normas (vienalga, uz pozitīvo vai negatīvo pusi).

Sociālie psihologi ir novērojuši, ka pakļaušanās pakāpe grupas normām ir saistīta ar statusiem, kurus cilvēki ieņem grupā. Grupas locekļi ar zemu statusu bieži neievēro un pārkāpj grupas normas. Pret viņiem sociālā kontrole vēršas ar visu stingrību. Indivīdi ar vidēju statusu lielākoties cenšas ievērot grupas normas. Cilvēki ar augstu statusu cenšas sekot grupas normām, lai iekarotu līdera pozīcijas, bet, kļuvuši par līderiem, nereti pārkāpj mazāk svarīgās grupas normas. Augsti vērtējamiem locekļiem grupa piešķir savdabīgu "uzticības kredītu", viņiem tiek atļauts rīkoties, neievērojot "otršķirīgās" grupas normas, un viņi nesaņem negatīvas sankcijas. Amerikāņu sociālpsihologs P. Krosbijs uzskata, ka uz normu ievērošanas pakāpi atstāj iespaidu arī grupas sastāvs. Grupās ar homogēnu sastāvu (lielākai daļai grupas locekļu ir vienāds statuss) normas ievēro stingrāk nekā grupās ar heterogēnu sastāvu (grupa sastāv no cilvēkiem ar atšķirīgiem statusiem) [16].

Personīgā pievilcīguma struktūra

Katrā grupā līdzās lietišķajām nodibinās arī personīgās cilvēku attiecības, kuru pamatā ir savstarpējas simpātijas un antipātijas. Mikrosocioloģiskās

9-6

J

pieejas autors grupu pētījumos Dž. Moreno pat uzskatīja, ka cilvēku savstarpējā patikšana un nepatikšana ir pamatā visām citām sociālajām attiecībām. Jebkurā grupā var novērot to, ka vieni cilvēki draudzējas, citi ne; ir tādi indivīdi, kas patīk gandrīz visiem, kas patīk dažiem, un tādi, kas nepatīk nevienam — izolētie, atstumtie. Tātad grupā var runāt par personīgā pievilcīguma jeb, lietojot svešvārdu, atraktivitātes* struktūra. Sociālajā psiholoģijā ir izpētīts, ka cilvēku savstarpējo pievilcīgumu nosaka tādi faktori kā telpiskā tuvība (strādājam pie blakus galdiem, dzīvojam vienā studentu kopmītnes istabā); "pilnīgas pakļaušanas efekts" — bieži un ilgi esam kopā ar cilvēku, sākam viņu labi saprast un viņš mums iepatīkas; partneru līdzība abiem nozīmīgos parametros (vienāda sociāla izcelšanās, viena dzīves vieta, vienāds statuss, vienādas aizraušanās, vienas un tās pašas problēmas u. c); viena partnera fiziskais estētiskais pievilcīgums (indivīdu vairākumam patīk skaisti cilvēki); komunikatīvās spējas, "informativitāte"** (prasme labi runāt, precīzi izteikt savu viedokli, sabiedriskums, bet ne pļāpība, pļāpīgums ir nepievilcīgs); apbalvojumu kopums, ko mums var sniegt partneris, pateicoties savam augstākam statusam, varai, kompetencei, materiālajam stāvoklim u. tml. [17].

Savstarpējā pievilcīguma struktūru grupā sociālajā psiholoģijā un socioloģijā nosaka ar sociometrijas metodes palīdzību. Šo metodi izgudroja Dž. Moreno, kad kādas veļas mazgātavas saimnieks izteica zinātniekam lūgumu novērst pastāvīgos strīdus un skandālus starp darbiniekiem. Moreno veica aptauju darbinieku vidū: "Kas ar ko vēlas un kas ar ko nevēlas kopā strādāt?" un izkārtoja tā, ka kopā strādāja viens otram savstarpēji simpatizējoši cilvēki. Konflikti veļas mazgātavā aprima. Mūsu dienās sociometrijas metodi izmanto visai plaši un ne tikai savstarpējo simpātiju— antipātiju pētījumiem [7, 18]. Sociometrijas metode ļauj noskaidrot, kuriem grupas dalībniekiem citi dod priekšroku, izvēloties partneri kādas kopīgas darbības veikšanai, kurus izvēlas mazāk un kurus vispār neizvēlas. Personīgā pievilcīguma struktūrai jebkurā mazajā grupā raksturīgs tas, ka tikai vienam vai dažiem grupas locekļiem citu acīs ir augsta personīgā pievilcīguma pakāpe ("sociometriskās zvaigznes") un tikai viens vai daži cilvēki pārējiem liekas pavisam nepievilcīgi (izolētie, atstumtie). Lielākā daļa grupas locekļu ir patīkami vismaz vienam vai dažiem cilvēkiem šajā grupā. Izmantojot V. Jadova piemēru, varam uzzīmēt šādu simpātiju—antipātiju struktūra septiņu cilvēku grupā, kuras locekļi apzīmēti ar burtiemA, B, C, D, E, F, G [19].

* Attractive — angļu vai. — pievilcīgs.

** Baltkrievu sociālais psihologs J. Kolominskis ar terminu "informativitāte" apzīmē otra cilvēka spēju būt mums par informācijas avotu, spēju saprast mūsu domas un izteikt savējās. Sk. Коломинский Я. Л. Психология взаимоотношений в малых группах. Минск, 1976.

97

----------- •> Antipātija

Shēma parada, ka grupas emocionālais līderis ir A, kas kopā ar В un С veido grupas kodolu. A ir pats augstākais personīgā pievilcīguma līmenis šajā grupā. Starp E un G pastāv savstarpējas antipātijas, bet F vispār nav iesaistīts grupas kontaktos (izolētais). F nav pievilcīgs grupai, un grupā neviens nav pievilcīgs viņam. Lai uzlabotu

starppersonu attiecību klimatu šajā grupa, nepieciešams uzlabot attiecības starp E un G, bet, ja tas nav iespējams, vēlams, lai abi vai vismaz viens (labāk G, jo pret viņu antipātijas ir arī D) atstātu grupu. Grupas darbībai nenāktu par sliktu arī F aiziešana. Taču, ja grupa zaudētu A, tā būtu patiesa traģēdija, jo А "cementē" grupu, nodrošina tās emocionāli psiholoģisko veselumu, uzstājas kā grupas normu un tradīciju'nesējs.

Personīgā pievilcīguma jeb atraktivitātes struktūra nozīmīgi ietekmē grupas sociāli psiholoģisko klimatu ("cīņas garu", kā saka Rietumos). Ja grupas locekļu vidū valda simpātijas, tas pozitīvi ietekmē grupas darbību, cilvēki labprāt sadarbojas, palīdz cits citam, aizstāj, ja nepieciešams, apsveic ar panākumiem un mierina neveiksmēs. Šāda savstarpēja uzvedība sekmē grupas uzdevumu veikšanu un mērķu sasniegšanu. Turpretī savstarpējas antipātijas izraisa aizdomīgumu, neapmierinātību, ķildas un nesaskaņas, kas negatīvi ietekmē grupas darbību un uzdevumu izpildi, kā arī cilvēku pašsajūtu.

3.§ DINAMISKIE PROCESI MAZAJĀS GRUPĀS

Dinamisko procesu jēdziens un veidi ♦ Mazās grupas izveidošanās un

attīstība ♦ Grupas saliedēšanās, saliedētība un psiholoģiskā

savienojamība ♦ Grupas normu veidošanās 4- Grupas ietekme un

konformisma fenomens grupās ♦ Vadības un līderības procesi grupās ♦

Grupas lēmumu pieņemšana ♦ Konflikti grupās ♦ Indivīda un grupas

mij attiecību etapi

Arī šajā paragrāfa mēs runāsim par mazajām darba grupām, tādām cilvēku kopībām, kuras vieno kopīgs mērķis un uzdevumi un kuru locekļi pietiekami ilgi darbojas kopā, saskaņojot savu rīcību kopīgā mērķa sasniegšanas labad.

98 -

Г

Protams, ari citu tipu mazajās grupās notiek sociālpsiholoģiskie procesi, jo cilvēku vidū veidojas noteiktas attiecības un mijiedarbība, kas nav iespējama bez psiholoģisku fenomenu klātbūtnes, tomēr darba grupas ir izdevīgāks aplūkošanas objekts tāpēc, ka tajās var novērot praktiski visus dinamiskos procesus, kamēr citu tipu mazajās grupās to var nebūt (piemēram, difūzajās grupās nav vadības fenomena, neorganizētajās grupās nav jēgas runāt par attīstību utt).

DINAMISKO PROCESU JĒDZIENS UN VEIDI

Dinamiskie procesi grupās jeb grupas dinamika (K. Levina termins) ir sociālpsiholoģisko procesu un parādību kopums, kas realizējas mazajā grupā un raksturo visus mazās grupas iespējamos funkcionēšanas un pastāvēšanas cikla etapus: mazās grupas veidošanos, attīstību, grupas darbību, stagnāciju, regresu un iziršanu. Dinamiskie procesi ir sociālpsiholoģiski fenomeni, kas nodrošina grupas locekļu mijiedarbību, grupas funkcionēšanu un attīstību. Dinamiskie procesi fiksē un padara iespējamas psiholoģiskās pārmaiņas, kuras notiek grupā tās pastāvēšanas laikā, veido grupas apziņu un determinē grupas darbību. Dinamiskie procesi grupā ir saistīti ar divām tendencēm grupas aktivitātēs—integrāciju un diferenciāciju [ 1 ]. Integrācija ir virzīta uz grupas saliedēšanu, grupas locekļu psiholoģiskās vienotības un starppersonu attiecību struktūras stabilizāciju. Diferenciācija vairāk ir saistīta ar grupas attīstību un izpaužas kā grupas locekļu lietišķo un emocionālo attiecību hierarhizācija un specializācija atbilstoši grupas mērķiem un uzdevumiem.

Starp sociālajiem psihologiem nav vienotības grupas dinamisko procesu izpratnē. Publikācijās tiek nosaukti dažādi sociālpsiholoģiskie procesi grupās; arī par to, kuri no šiem procesiem ir galvenie, zinātnieki diskutē. Šajā grāmatā mēs aplūkosim tādus grupas dinamiskos procesus kā mazās grupas veidošanās un attīstība, grupas saliedēšanās, saliedētība un psiholoģiskā savienojamība, grupas normu veidošanās, grupas ietekme un konformisma fenomens, vadības un līderības procesi grupās, grupas lēmumu pieņemšana, konflikti grupās.

Runājot par dinamiskiem procesiem grupās, jāakcentē, ka tie ir reāla grupas dzīves sastāvdaļa, patiesībā šie procesi ir pati grupas kā sarežģīta sociālpsiholoģiska organisma dzīve. Tie norisinās vienlaikus, savstarpēji mijiedarbojoties un mijietekmējoties. Tikai analīzes nolūkos var runāt par katra no šiem procesiem atsevišķi, jo grupas dzīvē tie ir kopā un iespaido cits cita reālo norisi. Tāpēc arī grāmatā, analizējot vienu procesu, neizbēgami nāksies saskarties ar citiem.

99

MAZĀS GRUPAS IZVEIDOŠANĀS UN ATTĪSTĪBA

Mazās grupas eksistē dažādās sociālās dzīves sfērās un tāpēc to rašanās, izveidošanās ir visai atšķirīga. Visbiežāk darba grupas rodas, pateicoties kaut kādiem attiecībā pret doto grupu ārējiem faktoriem. Piemēram, attīstās kāds sociālais institūts vai organizācija un to ietvaros tiek veidotas mazās darba grupas. Cēloņi mazo grupu izveidei parasti meklējami kādā plašākā sociālā sistēmā ārpus grupas robežām. Piemēram, katra gadu vairāki desmiti tūkstošu bērnu Latvijā sasniedz septiņu gadu vecumu. Izglītības likumā paredzēts, ka no septiņu gadu vecuma bērniem jāapmeklē skola, lai iegūtu valstī obligāto pamatskolas izglītību. Tāpēc katru rudeni Latvijas skolās sāk darbu tūkstošiem pirmo klasīšu. Cits piemērs ir kādas jaunas firmas nodibināšana pilsētā, kuras sastāvā tiek izveidotas atsevišķas darba grupas — grāmatvedība, ražošanas brigādes, produkcijas realizācijas grupa utt. Plašākā sociālā sistēma, kuras sastāvā ietilpst konkrētā mazā grupa, adresē tai veselu virkni normatīvu, noteikumu, kuriem jāpakļaujas grupas locekļiem un grupas darbībai. Šie iiormatīvi var attiekties uz grupas sastāvu, skaitlisko un kvalitatīvo (piemēram, kāda vecuma, profesijas, kvalifikācijas utt. cilvēki tiek iekļauti konkrētajā grupā), grupas statusu un lomu sistēmu, grupas uzdevumiem un citām grupas darbības sfērām. Plašākā sociālā sistēma ļoti bieži nosaka ari konkrētās grupas darbības mērķi un pastāvēšanas ilgumu, tās attiecības ar citām grupām sistēmas ietvaros. Minētie normatīvi ir priekšnoteikumi, uz kuru pamata cilvēki tiek apvienoti vienā grupā, kurai ar savu darbību jāapmierina kāda sociāla vajadzība, kas izteikta grupas darbības mērķī. Piemēram, skolas klasei jāsekmē zināšanu apgūšana, brigādei jāražo produkcija, grāmatvedībai jākārto firmas finansu lietas. Vienlaikus pieminētie normatīvi ir sociālais pamats tam, lai kopā sanākušo cilvēku grupā saktu darboties sociālpsiholoģiskie mehānismi, kuri pamazām pārvērtīs attiecīgo cilvēku kopumu saliedētā sociālpsiholoģiskā vienībā, kas kopīgiem spēkiem centīsies apmierināt gan ar grupas mērķi saistītās sociālās vajadzības, gan grupas locekļu individuālās psiholoģiskās vajadzības. Tātad grupu veidošanās ir gan sociāls, gan psiholoģisks process.

Bez sociāli paredzētajām mazajām grupām, kuru izveidošanas cēlonis meklējams kādā plašākā sociālā sistēmā, pastāv arī tādas darba grupas, kuras rodas stihiski, spontāni, kuras izveido cilvēki pēc savas iniciatīvas, lai kopīgi risinātu kādas viņiem nozīmīgas problēmas, lai kopā darbotos visiem svarīgu mērķu sasniegšanai. Sociāli paredzētajās darba grupās un tādās, kas izveidojušās spontāni, norisinās līdzīgi dinamiskie procesi, tāpēc turpmāk mēs šīs grupas atsevišķi neaplūkosim.

Grupas attīstībā var izdalīt vairākas fāzes, kas atšķiras ar savu ieguldījumu grupas darbībā un grupas locekļu attiecībās un kuras pavada atšķirīgi sociāl-

100