Cilvēku individuālpsiholoģiskās īpatnības

Mūsdienās, runājot par cilvēku savstarpējām attiecībām, visai bieži lieto vārdu "saskarsme". Gribu pievērst uzmanību tam, ka šis vārds šādā nozīmē, t. i., runājot par cilvēku attiecībām, latviešu valodā parādījās sa­mērā nesen, apmēram pirms trīsdesmit gadiem. Tas ir aizgūts no krievu vārda "obščenije". Tas pat nav tulkojums, jo tieši pārtulkot to nav iespē­jams. Krievu valodā vārds " obščenije " ir ļoti izplatīts sarunvalodā. Krieviski ļoti bieži var dzirdēt frāzi "Hafio nooōmaTbcn". Pamēģiniet izveidot šādu frāzi, izmantojot vārdu "saskarsme"! Tas būtu "pasaskarties" vai "pasa-skarsimies". Neiznāk. Kur ir problēma? No vienas puses, vārds "oōiueHne" ir veiksmīgs tādēļ, ka tas ir ļoti saturīgs un daudznozīmīgs un to var lietot ļoti plašā diapazonā dažādos kontekstos. Taču, no otras puses, šo vārdu nav iespējams pārtulkot precīzi ne latviski, ne angliski. Angļu valodā ir vajadzīgi vismaz trīs termini atkarībā no tā, par ko ir runa, lai apzīmētu krievu oōmenvie. Pirmkārt, tas ir communication. Latviski to tulko kā sazi­nāšanās, komunikācija. Otrkārt, tas ir interaction - mijiedarbība. Treškārt, social perception - sociālā uztvere vai cilvēku savstarpējā uztvere. Tiek lietoti dažādi vārdi, lai apzīmētu trīs savstarpēji saistītus procesus, kurus krievu valodā apzīmē ar vienu vārdu. Ja krievu psihologi piedalās kādā konferencē ārzemēs, tad o6u\eHV\e pat raksta ar latīņu burtiem, tā apzī­mējot īpašu jēdzienu, kas tiek lietots krievu psiholoģijā.

Tā kā 20. gs. 70. gados lielākā daļa psiholoģijas literatūras latviski tika tulkota no krievu valodas un, ņemot vērā, ka krievu valodā jēdziens "06-meHMe" sociālajā psiholoģijā ir viens no galvenajiem jēdzieniem, tad vajadzēja atrast vārdu, kas pēc nozīmes būtu vismaz tuvs šim jēdzienam, un tā pamazām arī latviešu valodā, runājot par cilvēku attiecībām, veidojās tradīcija lietot vārdu "saskarsme". Es tomēr centīšos runāt nevis par sa­skarsmi, bet par cilvēku savstarpējām attiecībām.

Kāpēc lekcijas sākas ar tēmu par individuālpsiholoģiskajām īpatnī­bām? Savstarpējās attiecības lielā mērā ir atkarīgas no cilvēku individuā­lajām īpatnībām, tāpēc arī sāksim ar indivīdu, personību, ar to, kā mēs uztveram sevi un citus cilvēkus un kā veidojas attiecības.

Daļa no cilvēka individuālpsiholoģiskajām Īpatnībām ir bioloģiski no­sacītas, savukārt daļa ir iegūtas, iemācītas, ieaudzinātas. Tātad tās vei­dojas jau no ļoti agras bērnības. Runājot par bioloģisko un sociālo faktoru ietekmi, mūsdienās šos jautājumus vairs strikti nepretstata, t.i., ka viens no tiem specifiski nosaka mūsu uzvedību -vai nu iedzimtais, bioloģiskais cilvēkā, kas nosaka mūsu uzvedību, vai sociālā vide, ģimene? Agrāk bija ļoti nopietnas diskusijas par to - vieni uzskatīja, ka bioloģiskais ir notei­cošais, bet otri teica, - nē, viss ir atkarīgs no audzināšanas. Mūsdienās jautājums skan citādi - kādā veidā cilvēka uzvedību ietekmē bioloģiskie faktori un kādā veidā - sociālie faktori.

Temperaments

Psiholoģiskās īpatnības, ko nosaka bioloģiskie faktori, daudzi psiho­logi apzīmē ar vārdu "temperaments". Temperaments ir viens no senā­kajiem jēdzieniem psiholoģijā, kas ir saglabājies līdz mūsdienām. Ja ne­daudz ieskatāmies šā vārda izcelsmē, tad mums ir jārunā par Seno Grieķiju apmēram pirms 2500 gadiem. Sengrieķu ārsts un domātājs Hipokrats izvirzīja pieņēmumu, ka cilvēka uzvedības īpatnības nosaka kādu šķidrumu īpatsvars organismā. Atbilstoši sava laika priekšstatiem par cilvēka anatomiju un fizioloģiju Hipokrats par šiem šķidrumiem uzskatīja asinis, žulti, melno žulti, kā arī kādu staipīgu, stiegru šķidrumu, ko mūsdienās apzīmētu ar vārdu limfa. No šiem apzīmējumiem sengrieķu valodā ir cēlušies mums zināmie temperamentu nosaukumi. Tie ir sanguia (asinis, tas gan ir latīņu valodā) - sangviniķis, holeia (žults) - holēriķis. Latviski sakām - žultains cilvēks. Melanholeia (melnā žults) - melanho-liķis. To, ko mūsdienās saucam par limfu, Hipokrats dēvēja par phlegma, un no tā-flegmatiķis. Hipokrats norādīja, ka katram cilvēkam ir noteikts šo šķidrumu sajaukums, proporcija organismā. Viņš runāja par minēto šķidrumu sajaukuma tipiem. Kā zināms, senie romieši pārņēma ļoti daudz no Senās Grieķijas. Tā sengrieķu vārds krasis latīniski tika tulkots kā tem-peramentum, kas nozīmē - sajaukt kādā proporcijā. Mūsdienās lietojam vairākus vārdus ar līdzīgu izcelsmi. Pazīstamākais ir vārds "temperatūra" -dažādu apstākļu sajaukums. Mākslinieki pazīst krāsu ar nosaukumu tem­pera, kas ir dažādu krāsu sajaukums. Kāpēc tam šeit pievērsta tik liela uzmanība? Tāpēc, ka, runājot par temperamentu tipiem, jautājums, kuru bieži vien uzdod, ir šāds: vai pastāv "tīrs" temperamenta tips? Tīrs tempe­ramenta tips nepastāv. Jau Hipokrats, runājot par šiem tipiem, norādīja uz sajaukumu. Ir runa par īpatsvaru - kurš no šiem "šķidrumiem" vairāk ietekmē cilvēku. Mēs varam runāt par kādu tendenci, kas ir vairāk šajā sajaukumā.

Tā šis priekšstats ir saglabājies vēsturiski, izgājis cauri viduslaikiem. Taču pirmais, kas deva mūsdienīgāku pamatojumu tam, kas ir temperaments,