Emocionalitāte

Emocionalitāte raksturo to, cik lielā mērā emocijas ietekmē cilvēka uzvedību, rīcību, to, cik lielā mērā šī rīcība ir atkarīga no emocijām, kā arī to, cik viegli un ātri rodas emocijas. Aizenks gan runā par emocionalitāti vispār, bet faktiski vairāk pievēršas tam, cik ātri cilvēks nonāk stresa stā­voklī. Tāpēc Aizenks emocionalitātes apzīmēšanai lieto vārdu "neirotisms". Te ir norāde uz to, ka cilvēkos ātri rodas emocionālā spriedze un stress, ka cilvēki ātri sāk uztraukties, nervozēt. Pēc emocionalitātes rādītāja cil­vēkus nosacīti var iedalīt divās grupās. Pirmā - emocionāli stabili jeb līdz­svaroti, otrā- emocionāli labili, kas ir mazāk līdzsvaroti emocionālā ziņā. Ja mēs izmantojam sadzīviskus apzīmējumus, tad var teikt, ka emocionāli stabili cilvēki ir tie, ko mēs saucam par prāta cilvēkiem. Viņi, nokļūstot sarežģītās vai nepatīkamās situācijās, nereaģē uzreiz tīri emocionāli uz šīm situācijām, kas gan nenozīmē, ka viņiem vispār nav nekādu emociju. Emocijas ir atturīgākas, cilvēki vai nu tik ātri nenonāk stresa stāvoklī, vai arī emocijas parādās vēlāk un nav tik izteiktas. Savukārt emocionāli labi­liem cilvēkiem ātri parādās stress, uztraukums, viņi ātri kļūst aizvainoti, dusmīgi vai apbēdināti. Nereti šīs emocijas ir negatīvas. Ja mēs runājam par attiecībām starp cilvēkiem, tad vispārinot var teikt, ka emocionāli stabi­liem cilvēkiem rodas mazāk sarežģījumu attiecībās ar citiem cilvēkiem nekā emocionāli labiliem. Mēs ikdienā sakām, ka emocionāli labili cilvēki visu uzreiz "ņem pie sirds". Līdz ar to vieniem rodas konflikti ar cilvēkiem, citi varbūt neizrāda emocijas uz āru, bet viņiem iekšēji paliek dziļa aizvai­nojuma vai pazemojuma izjūta un viņi cenšas no aizvainotajā turēties pa gabalu.

Rodas liela problēma, kas attiecas uz jebkuru no mums: kā tikt galā ar negatīvajām emocijām - dusmām vai aizvainojumu? Ja mums iekšēji ir ļoti spēcīgas emocijas un mēs tās neizrādām uz āru, cenšamies sevi kon­trolēt, savaldīties, skaitīt līdz desmit un neteikt to, ko mēs gribētu tajā brīdī pateikt otram cilvēkam, - ja mēs spējam savaldīties, tā, bez šaubām, ir pozitīva īpašība. Intravertiem to ir vieglāk izdarīt nekā ekstravertiem.

11

Viņiem savaldīšanās bieži vien prasa lielāku piepūli. Taču, ja šādas situā­cijas, kur mums ir jāsavalda savas emocijas, rodas pārāk bieži, tam var būt ļoti negatīvas sekas, tāpēc ka negatīvās emocijas mums paliek "iekšā". Tās, neizpaustas uz āru, ietekmē mūsu veselību burtiskā nozīmē. Domāju, ka mūsdienās nevienam vairs nav svešs jēdziens "psihosomatika". Soma grieķiski nozīmē "ķermenis". Runa ir par to, kā cilvēka psihe ietekmē viņa ķermeniskumu. Psihosomatika kā virziens medicīnā ir parādījis, ka dau­dzas ķermeņa kaites - somatiskas slimības - ir saistītas ar cilvēka psiho­loģiskām problēmām. Piemēram, sirds un asinsvadu slimības - paaugstināts asinsspiediens, sirdsklauves, infarkts -, kā arī kuņģa čūla, divpadsmitpirkstu zarnas čūla bieži vien ir saistīta ar pastāvīgu stresu, kura ietekmē atrodas cilvēks. Arī nieru slimības un daudzas citas slimības reizēm var būt sais­tītas ar stresu. Tātad reizēm šāda pastāvīga sevis valdīšana var radīt veselības problēmas. Ar to negribu teikt, ka tas ir vienīgais slimības cē­lonis, - ja cilvēkam jau ir problēmas ar veselību, tad stress tās tikai vei­cinās.

Otra iespēja, kā tikt galā ar negatīvajām emocijām, - mēdz teikt, ka tā ir negatīvā enerģija, kas ir mūsos, - ir ļaut tām izlādēties. Varbūt ne­pieciešams atrast kādu pieņemamāku veidu - daži uzskata, ka varbūt tiešām labāk ir skaļi izteikt, ko es domāju, sakliegt, izlamāt vainīgo cilvēku un pēc tam nomierināties. Diemžēl tas noteikti atstās iespaidu uz cilvēku attiecībām. Turklāt psiholoģiskos pētījumos par ģimenēm ir noskaidrots, ka lamāšanās nemazina cilvēka agresivitāti. Ja cilvēki nikni kliedz viens uz otru, lamājas, tad varētu domāt, ka viņi izgāzīs savu niknumu un ne­laidīs darbā dūres vai kādus priekšmetus, bet tā tas nav. Tāpat daudzās grāmatās par psiholoģiju varam atrast rekomendācijas, ka šādos gadī­jumos ir jāiet skaldīt malku vai jāapskrien trīsreiz apkārt mājai, vai jāveic kāda cita fiziska aktivitāte, kas palīdzēs atbrīvoties no šīm negatīvajām emocijām. Tā ir ļoti populāra ideja, no kuras izriet kāda praktiska rekomendācija, t.i., ja pusaudzis ir agresīvs, tad viņam jānodarbojas ar sportu, piemēram, cīņas sportu, un viņā noplaks niknums un agresivitāte. Diemžēl tā tas nav. Fiziskas aktivitātes parasti tikai pastiprina agresivitāti. Par to ir veikti konkrēti pētījumi. Daudz ir dzirdēts par to, ka Japānā gandrīz katrā organizācijā ir atrodama gumijas lelle priekšnieka izskatā un tās dauzīšana darbiniekiem noņem spriedzi un agresivitāti. Pat ja tā tas ir - pieņemu, kas tas nav izdomāts -, ja tas uz kādu laiku noņem spriedzi, tad tas nenoņem niknumu pret priekšnieku kā tādu. Emociju izlādēšana neatbrīvo cilvēku no stresa, labākajā gadījumā tas ir atvieg­lojums uz mirkli. Tātad rodas problēma, ko iesākt? Ja savaldos - tas ir slikti, ja runāju, izrādu savas emocijas- arī slikti. Situācijas, kas rada mums stresu, ir neizbēgamas. Dzīve un stress ir savstarpēji nesaraujami saistītas lietas. Notikumi, kas veicina stresu, spriedzi un negatīvas emo­cijas, gadās pastāvīgi. Neviens nav pasargāts no stresa. Vienīgais, ko cilvēki var mēģināt darīt, ir mainīt savu iekšējo attieksmi pret šīm

12

situācijām. Atrast kādu veidu, kā neradīt sevī šīs negatīvās emocijas. Ne vienmēr tas palīdz. Tomēr reizēm mēs pārāk pārspīlējam notiekošo, dra­matizējam. Varbūt var palīdzēt novērotāja pozīcijas ieņemšana, lai nejus­tos emocionāli piesaistīts. Tas ir tas, ko mūsdienu literatūrā apzīmē ar stresa vadību jeb menedžmentu.

Introversijas/ekstraversijas un emocionalitātes rādītāju kombinācijas nosaka temperamenta tipu.

	Introverts	Ekstraverts
Neirotisms	Melanholiķis	Holēriķis
Emocionālā stabilitāte	Flegmatiķis	Sangviniķis

Personības iezīmju saistība ar temperamenta tipiem.

Melanholiķis

Pēc kādām pazīmēm mēs varam spriest, ka kāds cilvēks izturas kā melanholiķis, ka viņš varētu būt melanholiķis? Parasti, ja pirmo reizi re­dzam kādu cilvēku, tad vispirms pievēršam uzmanību cilvēka sejas iz­teiksmei. Kāda ir tipiska melanholiķa sejas izteiksme? Domīgi skumja. Ja mēģinām jokot, melanholiķis atjoko pretī ar tādu skumji saprotošu smai­du: nu ja, tāda jau tagad ir tā dzīve, var tikai vairs pasmaidīt. Bieži vien smaids tiek pavadīts ar vieglu nopūtu. Melanholiķa poza bieži vien ir no­slēgta. Daudzu melanholiķu mīļākā poza ir sakrustotas rokas uz krūtīm, reizēm arī sakrustotas kājas. īpaši tas raksturīgs jaunā situācijā, ja ir darī-ša~a ar cilvēku, kuru viņš redz pirmo reizi, vai arī šī situācija ir neierasta. Dažiem melanholiķiem ir raksturīga galvas ieraušana plecos, tāda kā pie-sa-czība. Daudzus melanholiķus raksturo diezgan neveiklas kustības, zi­nāma neveiklība. Daži psihologi norāda, ka atkarībā no temperamenta cilvēki dod priekšroku noteiktam apģērbam. Apģērbs ar temperamentu var būt saistīts vairāk sievietēm nekā vīriešiem. Kā ģērbjas tipiski melan­holiķi? Tipiski melanholiķi ģērbjas neuzkrītoši. Taču, ko nozīmē būt neuz-kritošam? Vai tas nozīmē būt pelēcīgam? Nē. Būt neuzkrītošam nozīmē

13