Sociālā psiholoģija kā zinātne

Priekšmets un vēsturiskā attīstība, vieta citu zinātņu vidū

•      Viena no psiholoģijas pamatnozarēm:

–      pēta indivīda un sociālas vides savstarpējo ietekmi.

•      Galvenais jautājums, uz kuru meklē atbildi sociālā psiholoģija:

–      kā cilvēku domas, jūtas un uzvedību ietekmē citi cilvēki.

Sociālpsiholoģisko zināšanu uzkrāšanās politiskās filozofijas ietvaros (6.gs. p.m.ē. – 19.gs. vidus)

Platons – valsts rašanās cēlonis ir atsevišķa indivīda pašnepietiekamība. Grupas un valsts ir instrumenti cilvēku utilitāro vēlmju un vajadzību apmierināšanai.

Aristotelis – cilvēkam ir iedzimts sociālais instinkts, raksturīgs bara motīvs, kas realizējas grupu izveidošanā. Cilvēks ir politiskais dzīvnieks.

  Antīkajā Grieķijā un Senajā Romā radās priekšstati par dažādiem cilvēku tipiem, indivīdu un veselu tautu sociālo raksturu.

Vidusslaikos problemātika ieskicējās slavenā Akvīnas Toma darbos. Filozofs izceļ hierarhijas nozīmi sabiedrības dzīvē un prasa no cilvēka viņa vietai sociālajā hierarhijā atbilstošu uzvedību, tādējādi  akcentējot sociālās struktūras ietekmi uz indivīdu uzvedību. Augstu vērtē ģimeni.

Frānsiss Bēkons (jaunie laiki) uzsver sociālo faktoru (profesijas, tautības, sabiedrībā valdošo uzskatu, autoritāšu) ietekmi uz cilvēku pasaules uztveri un izziņas sfēru.

Klods Helvēcijs (18.gs.) aizstāv tēzi par cilvēka prāta un uzvedības atkarību no sociālajiem faktoriem. Cilvēka egoisms un tieksme pēc pašlabuma ir sabiedrības attīstību virzošais spēks.

Sociālās psiholoģijas pirmssākumi ir 19.gs. filozofijā un tā laika jaunā zinātnes nozarē – socioloģijā.

            Jau 19.gs. sociālā doma mēģināja rast atbildes uz virkni būtisku jautājumu:

•         Vai cilvēki ir uztverami kā unikālas, neatkārtojamas būtnes, vai tie pēc būtības ir līdzīgi cits citam?

•         Vai cilvēku uzvedība ir atkarīga no viņu brīvas gribas, vai to nosaka daba un sociālā vide?

19.gs. pirmajā pusē personības un sabiedrības mijietekmēšanas idejas psiholoģijā kļūst tradicionālas.

Par sociālās psiholoģijas krusttēvu uzskatāms socioloģijas pamatlicējs, franču filozofs OGISTS KONTS (COMTE) 1798-1857

Pievērsās jautājumiem:

•      Sociālā uzvedība;

•      Grupas normu ietekme uz indivīda izturēšanos;

•      Bioloģisko faktoru loma cilvēka sociālajā uzvedībā;

•      Cilvēka paštēla psiholoģiskie aspekti.

Herberts Spensers rada priekšstatu par vides un personības rezonansi asociatīvajā psiholoģijā. Cilvēks atšķirībā no dzīvnieka dzīvo ne tikai dabiskajā vidē, bet arī sociālajā. Sociālā evolūcija ir evolūcijas daļa. Morāle ir mainījusies vienmēr un visur atkarībā no izdzīvošanas noteikumu izmaiņām. Sociālo pieredzi cilvēki pārmanto iedzimtības ceļā.

Secinājums: tika iezīmēta liela sociālās psiholoģijas problemātikas daļa, izvirzīta cilvēka sociālās uzvedības un to nosakošo faktoru problēma, apzināta saskarsmes un starppersonu attiecību loma personības attīstībā, ieskicēta  cilvēka un sabiedrības dialektika, sagatavoti priekšnoteikumi sociālās psiholoģijas kā īpašas, patstāvīgas problēmsfēras izdalīšanai filozofijā un vispārīgajā psiholoģijā.

Aprakstošās un empīriskās sociālās psiholoģijas periods (19.gs. 60g. – 20.gs. 20g.)

Parādību izdalīšana īpašā problēmu grupā, kurā ir nepieciešama speciālā izpēte un jauna pieeja, pētniecības metožu un funkciju meklējumi.

19.gs. Otrajā pusē psiholoģijā parādījās divi sociālo pētījumu virzieni:

–      Tautu psiholoģija;

–      Pūļa psiholoģija.

 Tika atklātas un aprakstītas simtiem sociālpsiholoģisko parādību, tādas kā tautas kolektīvā apziņa (tautas gars), pūlis, masa, panika, suģestija, psiholoģiskā inficēšanās, sociālpsiholoģiskā atdarināšana, dzimumu psiholoģiskās atšķirības, dažādi vēsturiskie apziņas tipi u.c.

H. Šteintāls un M. Lacaruss – žurnāls “Tautu psiholoģija un valodniecība” (1859).

Tautu psiholoģija – Vilhelms Vundts (1863) “Lekcijās par cilvēka un dzīvnieku dvēseli”.

•      Idejas atspoguļotas eksperimentālās psiholoģijas pamatlicēja Vilhelma Vunta (Wundt)  (1832-1920) fundamentālajā desmit sējumu darbā “Tautu psiholoģija”.

•      Uzskatīja, ka augstāko psihisko funkciju izpratnei ir jāņem vērā valoda, mīti, tradīcijas, kuras raksturīgas tai vai citai tautai.

Krievijā – A. Potebņa.

   Galvenā ideja, ļoti nozīmīga sociālajai psiholoģijai kā patstāvīgas zinātnes tapšanai, kas izrietēja no tautu psiholoģijas, bija tāda: psiholoģijā pastāv fenomeni, kas sakņojas nevis individuālajā, bet gan kopīgajā tautas apziņā, un tāpēc ir jāpastāv īpašai psiholoģijas nozarei, kas pētī šos tautas garā sakņojošos fenomenus ar specifiskām metodēm.

 

Otrā aprakstošas psiholoģijas teorija bija masu psiholoģija. Pamatlicējs – Gabriels Tards (1843 – 1904).

   Nāca klajā ar Dirkheima uzskatiem pretēju pieņēmumu – sabiedrība ir kā smadzenes, kuru šūnas veido atsevišķu indivīdu apziņa.

Mērķis – sociālās psiholoģijas izveidošana, kura pētītu to, kā atsevišķu indivīdu “Es” mijiedarbības rezultātā veidojas sociālā dzīve. Viņš uzskatīja, ka šādai psiholoģijai ir jābūt socioloģijas pamatā.

Cilvēka sociālo uzvedību var izskaidrot ar atdarināšanas mehānisma palīdzību, turklāt cilvēka uzvedībā valdošie ir iracionālie nosacījumi.

•       Ciešāk ar mūsdienu sociālo psiholoģiju ir saistīta pūļa psiholoģija.

•      Slavenā franču sociologa Gustava Lebona (Le Bon) sacerējums “Pūļa psiholoģija” nav zaudējis savu aktualitāti arī mūsdienās.

  Masu psiholoģijas ietvaros darbojās franču sociālais psihologs, antropologs un arheologs Gustavs Lebons (1841 – 1931).

Primitīvās uzvedības izpausmes sekmē vairāki faktori:

Anonimitāte - zūd personiskās atbildības sajūta;

Kontagiozitāte (“emociju lipīgums”) - vienas personas emociju izpausme instinktīvi izsauc tādas pašas emocijas citos;

“priekšteču mežonība” – neapzinātu antisociālu motīvu aktualizācija suģestijas iespaidā.

  Mūsu laikmeta galvenā iezīme ir tā, ka indivīda apzinātas darbības vietā arvien biežāk stājas pūļa neapzināta darbība.

Trešā aprakstošas psiholoģijas koncepcija bija sociālās uzvedības instinktu teorija. Viljams Makdūgals (1871 – 1938) Viljams Makdūgals (McDougall)

1908.gadā tiek izdota amerikāņu psihologa Viljama Makdūgala grāmata “Ievads sociālajā psiholoģijā” – pirmais darbs, kura nosaukumā parādās apzīmējums “sociālā psiholoģija”.

   Raksturojot pūli, atzīmē, ka visizplatītākās emocijas tajā ir vienkāršas un primitīvas – naids un bailes.

Tālāk šīs emocijas izplatās ar “sniega pikas” efektu.

   Uzskatīja, ka cilvēka psihe nav “balta lapa”. Cilvēkam piemīt dažas iepriekš nosacītas tieksmes (instinkti), kuras  ir jebkuru individuālu vai kolektīvu darbību un domu avots. Instinktu pamatā ir mērķtiecība, kas raksturīga gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Mērķis ir intuitīvas dabas virzošs spēks, kurš sākumā realizējas ar instinktu, bet vēlāk ar cilvēku noslieču un tieksmju starpniecību. Katram cilvēkam ir savs instinktu repertuārs, kurš ir saistīts ar emocijām. Izdala šādus instinktu un emociju pārus:

§  Bēgšanas instinkts un baiļu emocijas.

§  Atgrūšanas instinkts un riebuma emocija.

§  Cīņas instinkts un naida emocija.

§  Pašiznīcināšanās un pašpārliecinātības instinkts un pakļaušanās un sevis izcelšanas emocijas.

§  Vecāku instinkts un maiguma emocija.

§  Dzimuminstinkts.

§  Bara instinkts.

§  Iegūšanas un kolekcionēšanas instinkts.

§  Celšanas un jaunradīšanas instinkts.

Parādās pirmās mācību grāmatas sociālajā psiholoģijā (Eduards Ross un Viljams Makdūgals).

Secinājums: radušies uzskati ietekmēja sociālās psiholoģijas tālākattīstību, sevišķi tas sakāms par lielo grupu un masu psiholoģiju, kuru daži Rietumu sociālpsihologi uzskata par īsteno sociālās psiholoģijas pētījumu objektu.

Mūsdienu (no 20gs. 20g.)

Moderno ēru sociālajā psiholoģijā aizsāk amerikāņu psihologs Gordons OLPORTS (Allport). 1897-1967

•      1924.gadā izdod pirmo mācību grāmatu sociālajā psiholoģijā;

•      Sociālajā psiholoģijā ievieš eksperimenta metodi;

•      Sociālā psiholoģija kļūst par patstāvīgu psiholoģijas nozari;

•      1936.gadā izveido Sociālās psiholoģijas biedrību.

Mūsdienās vispāratzīta ir amerikāņu psihologa Gordona Olporta definīcija:

            Sociālā psiholoģija zinātniski pēta to, kā citu cilvēku reāla vai iedomāta klātbūtne ietekmē cilvēku domas, jūtas un uzvedību.

            Zinātniskās izpētes galvenā metode ir eksperiments, tiek izmantotas arī citas metodes- novērošana un korelāciju analīze

Mede un F. Olports – eksperiments, datu matemātiskā apstrāde.

  Mede – izmaiņas cilvēka psiholoģiskajā sfērā ir atkarīgas no viņa attieksmes pret grupu. Motorikas, emociju un gribas sfērā grupas ietekme ir lielāka nekā izziņas sfērā.

   Mede un G.Olports  eksperimentāli atklāja:

• Fasilitācijas efektu (grupai nozīmīgu autoritāšu klātbūtne rada grupā īpašu atmosfēru, kurā pieaug grupas funkcionēšanas efektivitāte).
• Inhibīcijas efektu (atsevišķu cilvēku darbību iedomāta vai reāla citu cilvēku klātbūtne nomāc, pasliktina).

   Behterevs V. un N. Lange – grupā vieglāk mācīties, apgūt jaunu vielu, grupā drīzāk atklājas kļūdas, tā mīkstina attieksmi pret pārkāpumiem, palīdz uzturēt stiprākus kairinājumus.

Eltons Meijo – mazās grupas ietekmi uz darba ražīgumu, cilvēku pašsajūtu un darba uzvedību (Hotorna).

Socioloģija ir zinātne par sociālo interakciju un tās sekām – sabiedrības rašanos, attīstību un cilvēku sociālo uzvedību.

Georgs Zimmels (1858 – 1918) – vācu filozofs un sociologs.

Emīls Dirkheims (1858 – 1917) – franču sociologs “Par sabiedriska darba dalīšanu”:

• Indivīda un sabiedriskā kolektīva attiecības.
• Mehāniskā solidaritāte – sabiedrība bez rakstības.
• Organiskā solidaritāte – mūsdienu sabiedrībā (sabiedrības apjoms, materiālais un morālais blīvums).

   Izvirzīja pieņēmumu par sociālo faktu relatīvu neatkarību no indivīdu apziņas.

Uzskatīja, ka “kolektīvā apziņa” pastāv un dzīvo neatkarīgi no individuālās apziņas, un mēģināja izveidot “kolektīvo psiholoģiju”.

Materiālais blīvums – cilvēku skaits, kas apdzīvo konkrētu teritoriju.

Morālais blīvums – komunikācija un citu saišu intensitāte starp indivīdiem.

Vilfredo Pareto (1848 – 1923) – itāļu sociologs:

• Cilvēks ir visai neloģiska būtne ar neracionālu uzvedību.
• Uzvedību nosaka predispozīcijas, aizspriedumi un emocionālie pārdzīvojumi.
• Cilvēka daba ir sociāla, tā uzvedībai raksturīgas noteiktas iekšējas tendences, kuras nosaka tā saucamie “atlikumi” – visam cilvēku dzimumam kopīgas uzvedības predispozīcijas, kas saistītas ar ļoti seniem instinktiem un jūtām.
• Ir noteikti psihiski stāvokļi , kuros fiksēti cilvēka dzīves mērķi, kaut arī tie ne vienmēr tiek apzināti un vēl jo retāk formulēti.

6 “atlikumu” klases: 

• Kombinācijas.
• Agregātu saglabāšanās.
• Jūtu izpausmes vajadzība ārējās darbībās.
• Kas attiecas uz socialitāti.
• Kas attiecas uz indivīda veselumu un atkarību.
• Seksuālie.

Elite ir tas nelielais cilvēku skaits, kas sasniedzis nozīmīgus panākumus savā darbībā un augstāko aprindu profesionālajā hierarhijā (plašā). Panākumus guvušie indivīdi, kas izpilda politiskās, sabiedrību pārvaldošas funkcijas.

Par mūsdienu amerikāņu eksperimentālās sociālās psiholoģijas pamatlicēju kļuva no Vācijas uz ASV emigrējušais viens no geštaltpsiholoģijas radītājiem KURTS LEVINS (Lewin)1890-1947

Uzsāk pētījumus grupās, kuru rezultātā parādās virkne šodien pazīstamu jēdzienu:

–      Līderības stils;

–      Grupas saliedētība;

–      Psiholoģiskais klimats u.c.

20.gs. 20. – 30. gados sākas sociālās psiholoģijas “amerikanizācija”. Tai ir vairāki iemesli:

–      Tieši ASV tradicionāli lielāka uzmanība tiek veltīta sociālās vides nozīmei cilvēka uzvedībā;

–      Eiropas psihologi pirms otrā pasaules kara galvenokārt bija pievērsušies uztveres, atmiņas, domāšanas un citu izziņas procesu pētījumiem;

“HITLERA FAKTORS”

Hitlera nākšana pie varas piespieda lielu daļu Eiropas psihologu bēgt uz ASV – arī tas veicināja sociālās psiholoģijas uzplaukumu.

Hitlera režīma izpausmes lika psihologiem pievērsties tādām problēmām kā:

–       vardarbība,

–      aizspriedumi,

–      akla pakļaušanās varai u.c.

Sociālās psiholoģijas sākums Krievijā

Aizsācējs - izcilais neiropatalogs un psihiatrs Vladimirs Behterevs (1857—1927)

Behtereva pētījumi neatbilda marksistiskajai ideoloģijai un jau 20. gados tie tika pārtraukti.

Līdz pat 1956.gadam par vienīgo pareizo pieeju PSRS tika uzskatīta t.s. “sabiedriskā psiholoģija” – vēsturiskā materiālisma sastāvdaļa.

50.-60. gados veiktie nozīmīgākie eksperimentālie pētījumi:

•      Solomona Aša (Asch) konformitātes pētījumi;

•      Leona Festingera kognitīvās disonanses pētījumi;

•      Gordona Olporta aizspriedumu pētījumi;

•      Frica Haidera atribūcijas pētījumi;

•      Karla Hovlenda (Hovland) attieksmju maiņas un pārliecināšanas pētījumi.

60.-70. gadi iezīmējas ar jauna posma sākumu sociālās psiholoģijas attīstībā. Vairs netiek radītas visaptverošas sociālpsiholoģiskās teorijas, bet arvien plašāk izmantojot eksperimenta metodi, pētnieki sāk radīt tā saucamās “mazās” teorijas – dot skaidrojumu konkrētiem eksperimentiem.

Pētījumi tiek veikti ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā.

•      Franču psihologs Seržs Moskoviči (Moscovici)

Grupu dalībnieku interakcijas pētījumi.

Franču psihologs Latanī (Latane) - sociālā altruisma pētījumi

Amerikā Stenlijs Milgrems (Milgram) -

  Eksperimentāli pēta, cik tālu cilvēks var aiziet savā cietsirdībā, pakļaujoties autoritātēm. Lai gan kritizēti no ētikas viedokļa, šie eksperimenti vēlāk tiek dēvēti par slavenākajiem visā sociālās psiholoģijas vēsturē.

Pēc satura līdzīgu eksperimentu Stenfordas Universitātē veic Filips Zimbardo (Zimbardo) – brīvprātīgie eksperimenta dalībnieki pārtop “ieslodzītajos” un “uzraugos”. Tā uzskatāmi tika parādīts, cik lielā mērā cilvēka uzvedība var mainīties jaunas sociālās lomas ietekmē.

Alberts Bandura  - pēta atdarināšanas nozīmi agresīvas uzvedības veidošanā.

Derils Bems (Bem) – pētījums kā cilvēki uztver un izjūt sevi.

Edvards Džonss (Jones) un Keita Deivisa (Davis) – pētījums, kā cilvēki uztver un izjūt citus cilvēkus.

70.-90. gadi

•      Krasi pastiprinās kognitīvās psiholoģijas ietekme uz sociālo psiholoģiju un kognitīvā pieeja kļūst par dominējošo.

•      Plaši tiek izvērsti sociālās izziņas procesu pētījumi – kā cilvēks uztver, iegaumē un inbterpretē informāciju par sevi un citiem.

Par līderēm kļūst amerikāņu psiholoģes Sūzana Fiske (Fiske)un Šellija Teilore (Taylor).

Lielbritānijā Henrijs Tedžfels (Tajfel) izveido sociālās identitātes teoriju, kura veicina veselu virkni eksperimentālu pētījumu gan Eiropā, gan Amerikā.

  Amerika vēl vairāk nostiprina savas vadošās pozīcijas sociālajā psiholoģijā – gandrīz 90% sociālo psihologu darbojas ASV un Kanādā.

•      Sociālā psiholoģija Eiropā sāka attīstīties salīdzinoši vēlu. Eiropas eksperimentālās sociālās psiholoģijas asociācija tika izveidota tikai 1966.gadā.

•      Eiropā tika akcentēti  indivīdu un grupu uzvedības sociālie aspekti.

•      Moskoviči : sabiedrībai ir sava struktūra, kuru nevar raksturot tikai ar atsevišķu indivīdu īpašību palīdzību. Eiropā sociālā psiholoģija attīstās, ņemot vērā sociālo kontekstu.

Šveices psihologs Vilems Duāzs (Doise)  izdala sociālpsiholoģisko pētījumu četrus analīzes līmeņus:

1. Intraindividuālajā līmenī analīze ir koncentrēta uz psiholoģiskajiem mehānismiem, ar kuru palīdzību indivīds iekšēji organizē savu sociālās vides uztveri un vērtēšanu.

2. Interindividuālajā un situatīvajā līmenī tiek aplūkota indivīdu mijiedarbība konkrētā situācijā, dažādas pozīcijas, kuras indivīds ieņem ārpus šīs situācijas, netiek ņemtas vērā.

3. Sociāli pozicionālajā līmenī tiek ņemtas vērā indivīdu sociālo pozīciju atšķirības, piederība dažādām grupām.

4. Ideoloģiskais līmenis attiecas uz  indivīda uzskatu, vērtību un normu sistēmu, kura tiek ņemta vērā, indivīdam piedaloties eksperimentā.

Analizējot zinātniskās publikācijas, secināts, ka gan amerikāņu, gan eiropiešu pētījumi galvenokārt aprobežojas ar pirmo un otro līmeni, tomēr Eiropas sociālpsihologi lielākā mērā mēģina pievērsties arī trešajam un ceturtajam līmenim.

  Mūsdienās pastāv divas dažādas sociālās psiholoģijas:

–      Psiholoģiskā sociālā psiholoģija (PSP);

–      Socioloģiskā sociālā psiholoģija (SSP).

Psiholoģiskā sociālā psiholoģija (PSP)

•      Pēta sociālo stimulu ietekmi uz indivīdu un ar to saistītos indivīda psiholoģiskos procesus.

•      Balstās uz eksperimentālo metodoloģiju.

•      PSP ir pārstāvējuši: G.Olports, K.Levins, S.Ašs, L.Festingers

Socioloģiskā sociālā psiholoģija (SSP).

•      Pēta sabiedrības un indivīda savstarpējo mijiedarbību;

•      Pētījumos izmanto galvenokārt novērojumus un aptaujas.

•      SSP tradicionāli tiek saistīta ar tādiem vārdiem kā: Dž.Mīds, Dž.Homanss, R.F.Beilzs.

SOCIĀLĀ PSIHOLOĢIJA KRIEVIJĀ

•      Sociālās psiholoģijas attīstības vēsture bijušajā PSRS ir pilnīgi atšķirīga no sociālās psiholoģijas vēstures Rietumos.

•      PSRS sociālās psiholoģijas attīstības iespējas pavērās tikai pēc 1956.gada.

•      Kā atsevišķa nozare izveidojās tikai 70.gadu sākumā.

•      Par padomju sociālo psiholoģiju Rietumos tikpat kā nekas nebija zināms līdz pat 80.gadu sākumam.

•      Pilnīgi atšķirīga metodoloģija, pētījumu saturs un mērķi, gan arī terminoloģija.

•      Kā metodes tika izmantotas tikai – novērošana un aptaujas.

•      Pētījumu rezultāti tika skaidroti no “marksisma – ļeņinisma” pozīcijām.

Pazīstamākie krievu un latviešu  sociālpsihologi:

Gaļina Andrejeva

Jegors Kuzmins

Pjotrs Šihirevs

Boriss Parigins

Viesturs Reņģe

Ivars Austers

Jolanta Cihanoviča

Pastāv atšķirīgas sociālās psiholoģijas definīcijas. Šīs atšķirības nosaka dažādas teorētiskās skolas, kuras pārstāv šo definīciju autori.

Sociālā psiholoģija ir zinātne, kas pētī cilvēku uzvedības un rīcības likumsakarības, kas izriet no cilvēku ieslēgtības sociālajās grupās, kā arī šo grupu psiholoģiskos raksturojumus (G. Andrejeva)

Sociālā psiholoģija ir cilvēku interakcijas zinātniskas studijas (Votsons, 1966).

Sociālā psiholoģija 21.gadsimtā

   Aizvien pieaugošie globalizācijas procesi pasaulē, pārsteidzoši straujā informācijas tehnoloģiju attīstība rada jaunas sociālpsiholoģiskās parādības. Līdz ar to arī jaunas to izpētes iespējas.

1. Sociālās izziņas psiholoģija
• Sociālā izziņa ir sociālās informācijas uztvere, interpretācija, atcerēšanās un izmantošana.
• Pamatlicēji – R. Nisbets un L. Ross (1981), H.Markusa un R. Zaijenss (1985), S. Fiske un Š.Teilore (1991).
• Pēta sociālās zināšanas (to saturu un struktūru) un izziņas procesus, kuri ļauj izskaidrot sociālo uzvedību. Īpaša nozīme ir atmiņas pētījumiem – kāda informācija uzglabājas atmiņā un kā šī uzglabāšana tiek organizēta? Kā atmiņā uzglabātā informācija ietekmē tālāko informācijas apstrādi, lēmumu pieņemšanu un uzvedību? Kā atmiņā esošā informācija mainās jaunas informācijas un kognitīvo procesu ietekmē?
• Izmantojot sociālo kategoriju un shēmu jēdzienus, tiek skaidrotas attieksmes, stereotipi un aizspriedumi, atribūcijas, cilvēka Es, sociālā ietekme.
2. Evolucionārā sociālā psiholoģija

  Darvina cilvēka izcelšanās evolūcijas teorija ietekmēja gan psiholoģijas attīstību kopumā, gan topošās sociālas psiholoģijas pamatnostādnes.

 Uzskatīja cilvēku par sociālu dzīvnieku, kurš evolūcijas gaitā attīstījis spēju fiziski, sociāli un psiholoģiski pielāgoties mainīgai apkārtējai videi.

•      Veidojot savu teoriju par sugu izcelšanos, Darvins pievērsās arī uzvedības sociālajām formām.

•      Darvina idejas socioloģijā sāka ieviest angļu filozofs un sociologs Herberts Spensers (Spenser), tās vēlāk pārņēma daudzi sociālpsihologi.

•      Darvina un Spensera idejas ir mūsdienu evolucionārās psiholoģijas pamatā.

• Cilvēka uzvedības skaidrošana, balstoties uz evolucionārās bioloģijas, antropoloģijas un kognitīvās pieejas apvienojumu.
• Tās mērķis ir izprast cilvēka uzvedību kā pamatā orientētu uz savu gēnu nodošanu nākamajām paaudzēm.
• Valda uzskats, ka cilvēka sociālās dispozīcijas ir veidojušās galvenokārt dabiskās izlases ceļā.
• Jākļūst par sociālās psiholoģijas metateoriju, lai pārvarētu fragmentārismu.
• Pamats ir sociobioloģija (Edvards Vilsons, 1975). Mēģināja izskaidrot dzīvnieku un cilvēka sociālo uzvedību, balstoties uz evolūcijas principiem.
• Turpināja D.Bass (1995), izveidojot evolucionāro psiholoģiju. Saistīja to uzvedības funkciju, kura bija sākotnēji izveidojusies evolūcijas gaitā, ar psiholoģiskajiem mehānismiem cilvēka psihē, to relatīvo elastīgumu.
• Balstās uz dabiskās izlases principu, saskaņā ar kuru izdzīvo vispiemērotākie sugas pārstāvji, kas spēj pielāgoties mainīgajai videi un apstākļiem.
• Altruistisku uzvedību skaidro kā atbalstu otra indivīda izdzīvošanai, reizēm – uz paša palīdzētāja rēķina.

• Dabiskās izlases princips tiek izprasts kā grupas vai sugas izdzīvošana kopumā. Gēnu nodošana nākamajām paaudzēm. Šādā izpratnē dabiska izlase ir gēnu izlase.

§  Viens no centrālajiem jēdzieniem ir “iekļautā piemērotība” – organisma cenšanās nodrošināt savu gēnu nodošanu nākamajām paaudzēm ne tikai ar savu gēnu reprodukcijas palīdzību, bet arī ar savu tuvāko radinieku starpniecību.

§  Cilvēki vairāk tiecas palīdzēt saviem tuvākajiem radiniekiem, kuru gēni vismaz daļēji ir identiski viņu pašu gēniem (altruistiskās uzvedības skaidrojums).

§  Reciprokālais jeb savstarpīgais altruisms (Triverss, 1971), cilvēki tiecas palīdzēt ne tikai saviem tuviniekiem, bet arī tiem, kuri varētu palīdzēt viņiem kaut kad nākotnē.

§  Mēģina noskaidrot sociālās uzvedības likumsakarības, kas ir kopīgas visiem cilvēkiem neatkarīgi no kultūras, kurā tie ir auguši un dzīvo.

3.      Starpkultūru sociālā psiholoģija

§  Visi pētījumi tiek veikti individuālisma kultūrās.

§  Pēta kultūras ietekmi uz sociālo uzvedību un izziņu.

§  Sāka veidoties 20.gs.80.gadu sākumā (Bond, 1988).

§  G. Hofštedes pētījums. Izdalīja 4 kultūras aspektus: individuālisms – kolektivisms, varas distance, izvairīšanās no nenoteiktības, sievišķīgums – vīrišķīgums.

§  Pamatā ir pieņēmums par indivīda un kultūras vides mijiedarbību.

§  Dzīvojot noteiktā kultūras vidē indivīdam ir jāpārņem attiecīgas kultūras priekšstati un nozīmes, iekļaujot tos savos psiholoģiskajos pamatprocesos.

§  Paši indivīdi spēj ietekmēt kultūras vidi, kurā viņi dzīvo.