Pieaugušo psiholoģija 1

Guna Svence

Pieaugušo psiholoģija

Personības brieduma perioda attīstības akcenti un profesionālā motivācija

Recenzentes             Dr. habil. psych., Dr. oec. MĀRA VIDNERE

Dr. habil paēd. DZIDRA MEIKSĀNE

Redaktore                 RITACIMDIŅA

Datorgrafiķe             BAIBA PURINA

© Guna Svence
ISBN 9984-15-567-6                          © "Izdevniecība RaKa", 2003

SIA "Izdevniecība RaKa" Zvaigžņu ielā 26 Rīgā, LV-1009, tālr. 73 12668

E-pasts: pasts@raka.lv, mājaslapa: http://www.raka.lv

Izdevējdarbības reģistrācijas apliecība Nr. 2-0471

Realizācijas daļa- tālr. 7291875

lespicsls SIA "Izdevniecība RaKa" tipoļ'ral'ijņ. lalr. 7602049

Saturs

Ievads...............................................................................      7

1.  nodaļa. Sociālās attīstības saistība ar personības

gatavību veidot veiksmīgu karjeru

un pašrealizēties profesionāli.........................................    11

Agrīnā brieduma vecumposmā raksturojums..................    11

Personības vidējais briedumposms..................................    42

2. nodaļa. Diskusija par brieduma kritērijiem

un profesionālās izvēles pozitīvajiem nosacījumiem ..   51

3. nodaļa. Brieduma perioda personības krīze

un stresa aspekti ceļā uz profesionālo pilnveidi...........    73

4.  nodaļa. Profesionālā un sasniegumu motivācija

kā attīstības iespēja........................................................    97

Motivāciju teoriju raksturojums.......................................    97

Motivācija veiksmīgas karjeras veidošanai...................... 130

f>. nodaļa. Empīriskie pētījumi par profesionālās un

sasniegumu motivācijas aspektiem............................... 145

Nobeigums.................................................................................. 170

Literatūra.................................................................................. 171

Ievads

Autoru radīt ideju vai materiālu vērtību rosina kādi mērķi vai nepieciešamība. Veidot grāmatu par pieaugušo psiholoģiju mani motivēja šādi apsvērumi:

i

1)       rakstot disertāciju par skolēnu un skolotāju pozitīvās pašizjūtas no
sacījumiem saskarsmē un tad 20 gadus nostrādājot skolā, radās seci
nājumi, ka pašizjūtas nosacījumi bērniem un jauniešiem saistās
vispirms ar skolotāju, tas ir, pieaugušo cilvēku pašizjūtu;

2)       vadot bakalaura darbus un kvalifikācijas darbus psiholoģijā un pe
dagoģijā, saskāros ar problēmu, ka latviešu un krievu valodā ir maz
literatūras par pieaugušo psiholoģiju, līdz ar to ir nepieciešama šāda
literatūra latviešu valodā;

3)       vairākus gadus strādājot pedagoģiskā augstskolā, līdz ar to pētot
skolotāju personības un profesionalitātes jeb profesionālās motivā
cijas aspektus, radās nepieciešamība kā galvenos atslēgvārdus šajā
grāmatā aprakstīt jēdzienus profesionālā motivācija un sasniegumu
motivācija, kas, manuprāt, visciešāk atbilst pieauguša cilvēka per
sonības attīstības aspektam - realizēt sevi profesijā, tāpēc grāmatā
vairāk apskatītas ir pieauguša cilvēka profesionālās izaugsmes
iespējas;

4)       pievēršoties brieduma psiholoģiskajiem aspektiem, pētot dažādas
teorijas par briedumu, autore atrada jaunas (Latvijā, bet ne pasaulē)
teorētiskās pieejas, tāpēc grāmatā tiks apskatītas trīs jaunas teorē-
tiskās pieejas jēdzienu briedums, izvēle, attīstības potenciāls inter
pretācijai   akmcoloģijas, pozitīvās psiholoģijas un integratīvi eklek-
tiskā nio(lc];i izveides idejas;

8                                           PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

5) veicot empīriskos pētījumus par skolotāju profesionālo motivāciju, esmu pētījusi ari citu profesionālo grupu profesionālo motivāciju, saistot to ari ar citiem psiholoģiskajiem fenomeniem. Tāpēc grāmatā ir ieskicēti daži pētījumu rezultāti, ko drīzāk var uzskatīt par ilustratīvu piemēru teorētiskajām idejām.

Par grāmatas lielāko vērtību uzskatu tās teorētisko ideju kopumu -kā pirmo mēģinājumu nodot plašam lasītāju lokam kaut nelielu ieskatu pieauguša cilvēka attīstībā. Grāmatas adresāts ir gan sociālo zinātņu studenti, gan mācībspēki, gan vecāki, gan jebkurš interesents. Bet vispirms es šo grāmatu veltu saviem studentiem, kuri pirmie izteica vajadzību pēc grāmatas pieaugušo psiholoģijā. Mums Latvijā ir pierasts veikt pētījumus par bērniem, retāk ir pētījumi par pieaugušajiem, kaut gan te jāmin vispirms doktora līmeņa pētījumi, ko veikusi M. Vidnere -par represēto cilvēku pārdzīvojumu pieredzi un vērtību veidošanos, Ā. Karpova - par personības individuālo stilu agrīnā brieduma periodā, V. Dombrovska pētījums par skolotāja priekšstatiem, kā ari A. Las-manes, T. Koķes, B. Martinsones pētījumi. Interesanti, ka relatīvi maz ir plašu pētījumu par pieauguša cilvēka personības attīstību. Tas un iepriekš minētie apsvērumi iedrošināja mani apkopot kaut daļu no teorētiskajiem pētījumiem un turpināt empīriskos pētījumus, vispirms pievēršoties profesionālās motivācijas nozīmei agrīnā un vidējā brieduma periodā. Autores metodoloģiskā pieeja tiecas nosvērties pozitīvās psiholoģijas virzienā, veidojot integratīvi eklektisku modeli par personības brieduma kritērijiem.

Paldies manai skolotājai profesorei Dzidrai Meikšānei, maniem studentiem, kuru interese manī nostiprināja pārliecību par šīs grāmatas nepieciešamību.

Grāmatas 1. nodaļā tiek aplūkoti sociālās attīstības aspekti agrīnā un vidējā brieduma periodā, lai lasītājam, kurš nestudē psiholoģiju augstskolā, rastos iespēja gūt priekšstatu par karjeras attīstības iespējām, par dzīves uzdevumu saistību ar profesionālo motivāciju, iespējamām krīzēm ceļā uz sava personības potenciāla realizēšanu. Tā kā grāmatas adresāts ir jebkurš lasītājs, ne tikai zinātnieki un psiholoģijas speciālisti, tad pirmajā nodaļā izvirzīts vispārīgs mērķis -ieskicēt pieauguša cilvēka sociālās attīstības iespējamos nosacījumus, nevis radīt kādu jaunu zinātnisku ideju. Materiāls tika atlasīts subjektīvi.

Ievads

saturs varētu kalpot ka fons tālākajai grāmatas idejai par sasniegumu motivāciju un brieduma kritēriju paradigmālo modeļu izveidei.

Grāmatas 2. nodaļā apskatītas teorijas par psiholoģiskā brieduma jēdzienu, lai varētu definēt pieauguša cilvēka brieduma un patstāvīgās izvēles nosacījumus, izvēles un potenciāla piepildījums sinerģētiskās akmeoloģijas un pozitīvās psiholoģijas teorijā. Tā kā grāmatā aprakstītā metodoloģiskā pieeja virzās uz pieauguša cilvēka personības potenciāla attīstības pozitīvo nosacījumu apskatu, vairākus gadus tika meklētas kādas jaunas idejas, kas apstiprinātu jau sen noformulēto pārliecību, ka dzīves uzdevums ir izjust prieku, dzīvojot šajā pasaulē, kur tikai vienreiz mums ir iespēja atrast savu ES jeb potenciālu (AKMI- akmeoloģijas jēdziens), to piepildīt un sasnieg, subjektīvo labsajūtu (pozitīvās psiholoģijas jēdziens). Ko mēs katrs sasniegsim, to bieži ietekmē tas, kādu izvēli mēs izdarām, vai ejam pareizajā virzienā. Mani interesēja, kas ietekmē izvēli, tādēļ ir apskatīts izvēles fenomens, izmantojot ideju par bifurkācijas punktiem kā izvēles situācijas apzīmējumiem.

Grāmatas 3. nodaļā ir ieskicēts psiholoģiskās krīzes jēdziens, akcentējot brieduma perioda krīzes nozīmi personības potenciāla meklējumos. Krīzes jēdzienam vecumposmā psiholoģijā ir saistība ar jaunveidojumiem un pāreju no viena posma uz citu, sadzīviskajā psiholoģijā ir cita interpretācija, ko parasti saista ar stresu, trauksmi, savukārt filozofiskajā psiholoģijā krīze nozīmē iespēja.

Grāmatas 4. nodaļā iztirzāts motivācijas jēdziens, uzsverot profesionālās motivācijas un sasniegumu motivācijas nozīmi pieauguša cilvēka sociālajā attīstībā. Šis temats autorei ilgāku laiku bijis pētījumos kā galvenais, tāpēc ari grāmatā par to būs visvairāk. Pievienojos uzskatiem, ka pieauguši cilvēki, īpaši vīrieši, vispirms sevi atrod profesijā, tikai tad attiecībās. Kā liecina aptaujas, salīdzinājumā ar !)0.-70. gadiem arvien vairāk sieviešu Eiropā un ASV agrīnā brieduma periodā biežāk kā vērtību izvēlas profesionālo karjeru, nevis ģimeni. Protams, par to var diskutēt, kādas tam ir sekas. Bet, lai cik tas dīvaini ari nebūtu, kā liecina pētījumi, tieši sasniegumi ļauj atrast dzīves piepildījumu un pašrealizāciju, jo cilvēka dziļākā motivācija dzīvot ir izjust sava ES piepildījumu.

Grāmatas 5. nodaļa kā piemēri un rosinājumi tālākajiem pētījumiem ieskicēti empīriskie dali, kas ilgāku laiku (no 1999. līdz 2002. gadam) bija autores pētījuma li mats.

10                                          PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Kāpēc nr;lm;il;i ir veltīta agrīnā un vidējā brieduma perioda aspektiem?

Autori interesē, pirmkārt, periods, kurā atrodas pati, kurā atrodas liclAk;! daļ;i studentu un kurš, pēc attīstības psiholoģijas klasiķa K. Krikson;i uzskatiem, ir produktīvākais. Jēdzienu produktivitāte auloie nn'iodoloģiski saista ar kopējās idejas atslēgvārdiem potenciāls, ak tur, sasniegumu motivācija, subjektīvā labsajūta.

1. nodaļa

Sociālās attīstības saistība

ar personības gatavību veidot

veiksmīgu karjeru un

pašrealizēties profesionāli

Vispirms tiks raksturots agrma brieduma periods, tad vidēja - tie periodi, kas atbilst E. Ēriksona apzīmējumam - veidošana, radīšana, produktivitāte. Tā kā grāmatas kopējā ideja saistās ar pozitīvās psiholoģijas idejas akcentēšanu - iespēju brieduma periodā realizēt sava potenciāla maksimālās virsotnes, tad mani ieinteresēja jautājums, kādi nosacījumi ir veiksmīgai sava potenciāla realizācijai, kā tas skaidrots dažādās teorijās.

AGRĪNĀ BRIEDUMA VECUMPOSMĀ RAKSTUROJUMS

Pēc E. Ēriksona, agrīnais briedums personībai iestājas 20-24 gados. Šajā stadijā ego krīze vērsta uz intimitātes attīstību vai arī izolāciju.

Agrīnā brieduma attīstību nosaka iepriekšējo vecumposmu attīstība, kā lojalitāte, kompromiss, uzupurēšanās savstarpējās attiecībās. Ir izteiktas draudzības un mīlestības vajadzības.

Agrīnajā briedumā attīstās tikumiskās un estētiskās jūtas, stabilizējas raksturs, ir apgūtas sociālās funkcijas. Cilvēks šajā vecumā tiecas pēc ideāla, pēc vēlēšanās pārveidot pasauli, pēc dzīves jēgas meklēšanas. Cilvēku raksturo centieni virzīties uz augstu kvalifikāciju, apgūt zināšanas un prasmes, iesaistīt ies sabiedriskajā darbībā, izklaidēties.

12                                          PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Bieži vien šajā vecumposmā cilvēks cenšas attaisnot vecāku cerības, piemēram, "Man jādara...", kas savukārt bloķē objektīvās analīzes iespējas. Ja šādam cilvēkam pajautā, kāpēc viņš TĀ rīkojas, viņš nespēj to izskaidrot. Spēja analizēt savu rīcību objektīvi biežāk var izpausties ap 30 gadiem, kad cilvēks sāk domāt un analizēt savu rīcību un dzīves sasniegumus, t. i., pašrealizāciju.

Agrīnā briedumā ir spēcīga ietekme gan no sabiedrības, gan no vecāku puses. Lēmumus bieži vien cilvēks pieņem nevis autonomi, bet vadoties no sabiedrībā pieņemtiem stereotipiem un normām. Problēmas veidojas, kad cilvēks vairs nespēj būt harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi. Sekas var izpausties kā agresīva uzvedība vai depresīvs garastāvoklis, frustrācija. 20 līdz 24 gadu vecumā cilvēka neadekvāta Ego, identitātes realizācija var būt saistīta ar kategorisma, nihilisma, vilšanās, apātijas izpausmēm. Nelabvēlīgajiem apstākļiem pastiprinoties, var attīstīties dažādas neirozes - depresīvie sindromi, psihozes.

Personības attīstība agrīnajā briedumā

Cilvēka attīstības īpatnības agrīnajā briedumā atšķiras no bērnības, pusaudža un jaunības vecumposmā attīstības procesa.

Agrīnajā briedumā notiekošās izmaiņas atspoguļojas personības, sociālajā un kultūras aspektā. Šajā vecumā sociālie orientieri un kultūras nostādnes veicina jaunībā radušās uzvedības formu attīstību un paplašināšanos. Cilvēkam arvien biežāk patstāvīgi ir jāizvēlas, jāuzņemas atbildība un jārisina problēmas. Tieši spēja reaģēt uz izmaiņām un veiksmīgi pielāgoties jauniem apstākļiem ir viens no brieduma kritērijiem. Pozitīva pretrunu un grūtību risināšana veido pieaugušā darbības pamatu (Datan&Ginsberg, 1975).

Lai gan agrīnajā briedumā vērojamas kopīgas attīstības iezīmes, ne visiem pieaugušajiem izdodas sasniegt vienādas attīstības virsotnes un veidot dzīvi pēc vēlamā parauga, ko iztēlē radījis pats cilvēks vai ko viņš ir apguvis pēc sociuma paustā etalona.

Pieaugušā attīstībā vērojamas noteiktas sociālās iezīmes, lomas un attieksmes, kas iekļaujas ģimenes dzīves un karjeras ciklos. Vienlaicīgi ar sociālo un emocionālo attīstību notiek arī fiziskās izmaiņas, pieaug zināšanu un iemaņu apjoms, paplašinās pieredze. Cilvēks savu personību attīsta galvenokārt tikai saistībā ar sociālajām lomām un jaunu sociālo saistību uzņemšanos. Pastāv sociālie etaloni, bet to uztvere dažādiem cilvēkiem ļoti atšķiras - laulības, bērna piedzimšana vai profesijas izvēle. Cilvēku reakcija uz šiem notikumiem, kā ari lomas,

1. nodaja                                                             li

kas katram jāuzņemas, mainās attiecībā no konkrētās kultūrvides prasībām un ierobežojumiem. Šos notikumus var iedalīt sociālam etalonam un gaidām atbilstošajos un neatbilstošajos.

Sociālajā pieredzē cilvēks ir apguvis noteiktas normas un gaida etalonam atbilstošus notikumus, kurus pārdzīvo lielākā pieaugušo cilvēku daļa. Gadījumos, kad cilvēkam ir laiks sagatavoties šim notikumam, viņš saņem sociālo atbalstu un piešķir tam kultūrai atbilstošu nozīmību (piemēram, pirmo reizi meklējot darbu vai aizejot no vecāku mājām). Šie notikumi nerada dziļu stresu.

Un otrādi, sociālajā attīstībā var norisināties negaidīti notikumi (dzīvesbiedra nāve, smaga slimība, laimests loterijā vai darba zaudēšana), šie notikumi parasti neskar plašu cilvēku loku, tie rada lielu stresu un bieži vien prasa no cilvēka dzīves ritma pārkārtošanu. Jo pieaugušaks cilvēks, jo atšķirīgāk viņš uztver sociālos notikumus un atšķirīgāk uz tiem reaģē. Reakciju īpatnības ir saistītas ar dažādiem psihiskajiem fenomeniem, piemēram, raksturu, temperamentu, pašvērtējumu, sociālo pieredzi. Ar sociālo pieredzi psihologi saista t. s. jrieaugušamības izjūtu, ko tradicionāli apskata, analizējot pusaudžu vecumposmā īpatnības. Taču arī agrīnā brieduma periodā par to var runāt, saistot ar psiholoģiskā brieduma pakāpes un fiziskā brieduma sakarību -jo lielāka sakarība starp abiem, jo adekvātāka ir pieaugušamības izjūta. Briedums un pieaugušamības izjūta ir saistīta arī ar t. s. vecumposmā pulksteni jeb vecuma pulksteni, kas nozīmē - individuālu un subjektīvu laika un savas attīstības izjūtu, kas izpaužas kritisko dzīves pavērsienu pārvarēšanas spējās.

Vecuma orientieri ne vienmēr sakrīt ar cilvēka subjektīviem priekšstatiem par uzvedību. Sociāli ekonomiskais statuss, pilsētas vai lauku vide, etniskā piederība, vēstures posmi, kari, ekonomiskā depresija un citi dzīves faktori ietekmē cilvēka lēmumu pieņemšanu, gaidas un uzvedību. Vecuma robežu izjūtas daļēji nosaka ari piederība sociālajai grupai jeb sociālais statuss: jo tas ir augstāks, jo pastāv lielāka varbū-liba, ka cilvēkam radīsies vēlme aizkavēties iepriekšējā posmā (Neugarien&Moore, 1968).

Psiholoģiskais vecums un subjektīvā vecumposmā izļūta

Ta kā grfili precīzi noteikt pieaugušo attīstības robežas, pētnieki (Nciigarlcn, 1 %vecuma pulksteņa jēdzienu. Pēc šī pulksteņa noliek pieauguša cilvēka p:u eja no viena apakšposma uz nākamo. Vecumu ļ'ttlh'sloiis kalpo par iekšējo laika izjūtu jeb "dzīves

14                                          PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

sarakstu". Cilvēks pēc vecuma pulksteņa spriež, cik ātri vai lēni viņš pārvietojas savā dzīvē attiecībā pret sociāliem notikumiem: ja 35-gadīgs vīrietis vēl joprojām studē universitātē, viņš jūt, ka atpaliek no vienaudžiem, savukārt 35-gadīga sieviete, kura uzsāk jau otrās studijas vai kļūst par ministri, jūt, ka vienaudžus apsteidz.

Vecuma pulkstenis ļauj cilvēkam nojaust, kad viņa dzīvē jābūt konkrētam notikumam. Ja kāds notikums ienāk cilvēka dzīvē ne īstajā laikā - agrāk vai vēlāk -, cilvēkam, iespējams, būs grūtāk to pārvarēt. Notikuma pārvarēšana būs vairāk apgrūtināta arī tāpēc, ka cilvēks nesaņems vienaudžu nepieciešamo atbalstu, nekā tajā gadījumā, ja notikums ienāktu cilvēka dzīvē "pēc vecuma pulksteņa" laika.

Tātad cilvēkam piemīt personiskā psiholoģiskā vecuma laika izjūta attiecībā pret tiem notikumiem, kurus viņš attiecina uz sevi.

Pēc dažu zinātnieku (Neigarten&Neugarten, 1987) domām, 20. gadsimta beigās notika tradicionālo vecumposmu robežu "saplūšana", kā rezultātā vecuma pulkstenis spēj noteikt izmaiņas cilvēka dzīvē ar mazāku precizitāti: mūsdienās daudzi cilvēki atsāk mācības 35, 45 un pat 60 gadu vecumā; arvien biežāk bērni dzimst 30-gadīgam un vecākam ģimenes pārim; kā arī laulības, šķiršanās un atkārtotas laulības var notikt jebkurā vecumā. Tātad tiek lauzti iepriekšējo gadu stereotipi.

Jāatceras, ka cilvēku hronoloģiskais vecums ir ļoti nosacīta cilvēka attīstības iezīme jeb mērvienība. Tā vietā daudz vairāk informācijas dod indivīda bioloģiskā, sociālā un psiholoģiskā vecuma izpēte (Birren&Cunningham, 1985).

Bioloģiskais vecums - cilvēka dzīves vidējais iespējamais ilgums -dažādiem cilvēkiem ievērojami atšķiras.

Sociālo vecumu vērtē pēc cilvēka statusa atbilstības konkrētas kultūras normām.

Psiholoģiskais vecums norāda, kādā mērā cilvēks ir piemērots vides prasībām. Tas iekļauj sevī intelekta līmeni, spēju apgūt zināšanas, kustību iemaņas, kā ari tādus subjekta faktorus kā jūtas, nostādnes un motīvus.

Bioloģiskā, sociālā un psiholoģiskā vecuma faktoru apvienojums rada priekšstatu par cilvēka briedumu.

Bioloģiskais un sociālais faktors (noteikts vecums un sociālais statuss) ir brieduma sasniegšanas nepieciešamie nosacījumi. Kā briedumu raksturojošās sastāvdaļas izceļas dažas psiholoģiskās īpatnības:

f   materiālā un sociālā neatkarība un autonomija;

f   spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus;

f   stingrs raksturs;

/. nodala                                                             15

f   saprātība;

f   uzticamība;

f   godīgums;

%   empātija.

Dažādi zinātnieki iekļauj psiholoģiskā vecuma raksturojumā dažādas īpatnības, arī dažādas kultūrvides pieprasa no pieaugušā noteiktu funkciju izpildi. Līdz ar to nav iespējams strikti noteikt brieduma iestāšanos.

Kognitīvā attīstība

Brieduma gados intelektuālā aktivitāte pieaug, un, ieejot vēlīnajā briedumā, cilvēkam ir uzkrāta liela zināšanu bagāža. Joprojām nav skaidrs, vai pēc jaunības vecumposmā mainās cilvēka intelektuālās jeb kogni-tīvās spējas, vai mainās un attīstās cilvēka kompetence. Pastāv jautājums: vai turpinās kognitīvā attīstība pēc jaunības perioda?

20. gadsimta sākumā zinātnieki bija pārliecināti, ka kognitīvās attīstības virsotni cilvēki sasniedz jaunības gadu beigās vai brieduma sākumā, taču jau 20. gadsimta 40. gados tika iegūti pretēji rezultāti (IVhitbourne, 1986).

Kā vienu no pētījumu atšķirīgu rezultātu iemesliem var minēt cilvēku izglītības līmeni. Tika novērots, ka vairāk izglītotiem cilvēkiem 1Q testos rādītāju paaugstināšanās tendence saglabājas arī brieduma gados, savukārt mazāk izglītotiem šī tendence nav tik izteikta (Schaie, 1983).

Pētījumu rezultāti pierādīja, ka mācību specifika nosaka arī kognitīvo spēju attīstības īpatnības (Lehman&Nisbett, 1990). Tāpēc tika secināts, ka cilvēki, attiecīgi trenējoties, spēj sasniegt augstus rezultātus testos arī vēlīnajā briedumā (Willis, 1990). Līdzīgi tam arī biežāk izmantotas iemaņas ilgāk saglabājas augstā līmenī (Saithouse&Mitchel, 1990).

Klauss Rigels (Riegel, 1975,1984) uzskata, ka svarīgs cilvēka attīs-i ibas sasniegums brieduma gados ir pretrunu izpratne, ko viņš sauc

I           >ar dialektisko domāšanu. Pēc viņa domām, ja ari eksistē piektā kogni-

I1 vās attīstības pakāpe, kura seko pēc ceturtās noslēdzošās (pēc Piažē),
i ad tā ir dialektiskās domāšanas pakāpe. Šajā pakāpē cilvēks analizē
pretējas domas, sintezē un integrē tās. īpaši nozīmīgs dialektiskās
ilomāšanas aspekts ir ideālā un reālā integrācija. Praktiskā, parastā
pasaule (reālais) kalpo par abstraktās domāšanas (ideālais) mākslīguma

halrktisko korekciju. Pēc Rigela (lomām, tieši šī ir pieaugušā cilvēka

i ipi a puse.

l<>                                           PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Cita zinai niere - Gizela Leibouvi-Vifa (Labouvie-Vief, 1984)- kā koKiiitlvā l.)i i< •< 11 nna kritēriju izvirza atbildību un noteiktību. Pēc viņas ¹       ■ i pareioi no bērnības uz briedumu, kognitīvajai attīstībai jāiekļauj tikai loģikas attīstība, bet arī pašregulācijas attīstība. pirki u Rigela viedoklim par to, ka, lai šķirtos no dualistiskās uas, nlvēkam nepieciešams izjust sociālās dzīves grūtības, "-|ti dažādību un reālās pasaules prakticismu. Viņa kā kognitīvā iltinia ki iteiiju izvirza cilvēka iemaņu patstāvīgi pieņemt lēmumus .i. i.tibti il.nhiiifiiic-Vief, 1987).

Intelekta elastīgums brieduma gados

Ne visi pētnieki piekrīt uzskatam, ka pastāv piecas kognitīvās attīstības pakāpes. Cii i uzskata, ka briedumā domāšanas izšķirošā pazīme ir tās elastīgums, spēja izmantot visas cilvēka kognitīvās spējas (Schaie, l').S(i). Šaji uzskata, ka bērnībā un jaunībā cilvēks uzkrāj un veido savā apziņā arvien sarežģītākas struktūras apkārtējās pasaules izpratnei un izskaidrošanai. Domāšana formālo operāciju līmenī ir šī vecumposmā augstākais sasniegums. Šo periodu Šaji sauc par uzkrāšanas posmu.

Agrīnajā briedumā cilvēks izmanto visas intelektuālās spējas, lai veidotu karjeru un izvēlēto dzīvesveidu. Šo periodu Šaji sauc arī par sasniegumu posmu, kad cilvēks izmanto savas spējas domāt, risināt problēmas un pieņemt lēmumus.

SPĒJA VADĪT CITUS              i\.'",1

Sevis un dzīves izvērtēšana

Atbildība un sociālie pienākumi

Sasniegumi

Uzkrāšana

Bērnība, pusaudža   Agrīnais briedums   Vidējais briedums    Vulinais brisilu'R gadi, jaunība

1. attēls. Pieaugušo kognitīvās attīstības posmi (pēc Šaji)

1. nodala                                                            17

Taču šeit netiek runāts par intelektuālo vai abstrakto problēmu risināšanu, bet par cilvēka spēju pieņemt personiskos lēmumus, kuri veidotu viņa dzīves plānu. Tie, kuri veiksmīgi spēj to darīt, iegūst zināmu neatkarību un pāriet uz nākamo kognitīvo iemaņu izmantošanas pakāpi - sociālo pienākumu periodu.

Pēc Sāji teorijas, vidējā briedumā cilvēks izmanto kognitīvās spējas citu cilvēku problēmu risināšanai - darbā, ģimenē, sabiedrībā. Dažiem sociālie pienākumi var likties loti sarežģīti, kas prasa noteiktu sakārtošanu un lielu zināšanu bagāžu. Brieduma periodā bieži vien cilvēks papildus uzņemas arī administratīvo funkciju pildīšanu.

Vēlīnajā briedumā risināmo problēmu raksturs atkal mainās. Pamatuzdevums šajā vecumā ir dzīves notikumu reintegrācija - savas dzīves kā viena veseluma uztvere un tās vērtēšana.

Tātad Šaji teorijā kognitīvās attīstības jēga brieduma gados nav spēju paplašināšana, bet to struktūras pārveidošana, t. i., intelekta elastīguma maiņa dažādos dzīves periodos.

Daži teorētiķi, kuri pēta cilvēka morālās attīstības un pašizziņas problēmas (Kegan, 1982), raksturo briedumu kā nepārtrauktu izmaiņu un augšanas laiku. Pēc Kegana uzskatiem, prāta sistēmas attīstās visu mūžu. Sasniedzot brieduma gadus, cilvēka prāta sistēmas kļūst unikālas, saglabājot dažas kopīgas iezīmes ar pārējo tāda paša vecuma cilvēku prāta sistēmām.

Katrā attīstības posmā vecais kļūst par jaunā daļu. Pēc Kegana domām, cilvēks strukturē un restrukturē pasaules izpratni līdz pat ■10 gadu vecumam un pat ilgāk.

Brieduma perioda izpētē svarīgi ir analizēt kognitīvās spējas, vajadzības, sociālās gaidas.

Mēģinot noteikt pieaugušā attīstības posmus, tika analizētas kog
nitīvo spēju, vajadzību un sociālo gaidu mijsakarības. Veicot aptauju,
t ika noskaidrots, ka problēmas un intereses, ko raksturoja respondenti,
varēja attiecināt uz konkrētu vecuma periodu. Šo periodu jēga galve
nokārt slēpās krīzēs, konfliktos un problēmās. Respondenti sniedza
izsmeļošu katras vecuma grupas raksturojumu. Taču jautājums par
to, cik lielā mērā sniegtie vecuma periodu apraksti raksturo brieduma
pakāpi, tā arī palika atklāts.                        .                           _r, __ .^

Jāatzīmē, ka iepriekš minētajiem pētījumiem bija pieņēmumu rak
si i irs. Brieduma attīstības teorijas nav jāuztver kā aksiomas, kuru pama-
i;i ir vispāratzīti pētījumi, bet kā nozīmīgs ieguldījums braedumapeiioda
i/.pi'tō. un izpratnē.                                                    ii          *Jļ|

Svariņi atcerēties !•   Kriks<>n;i astoņas psili<)sonālāsatttisi;īb^fl

V

IX                                          PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

jeb pakāpes. Šī teorija joprojām kalpo par brieduma perioda izpratnes pamatu. E. Ēriksona epiģenētiskajā teorijā katra nākamā pakāpe balstās uz iepriekšējo. Ari attīstība brieduma gados ir atkarīga no iepriekšējo periodu problēmu risināšanas rakstura - uzticības un autonomijas, iniciatīvas un strādīguma.

Agrīnā brieduma periodā lomu nobīdīšanās vietā ienāk identitātes sasniegšana, bet izolācijas vietā - tuvība (Erikson, 1959). Identitātes meklējumos cilvēkam nākas noteikt savu "Es", savas prioritātes un vietu sociālajā pasaulē.

Pēc Ērika Ēriksona atziņām, cilvēka identitātes izjūtu formē tieši agrīnās bērnības attīstības elementu kopums, kas savukārt nosaka pieaugušā vecumposmā indivīda dzīves kvalitāti.

E. Ēriksona teoriju var uzskatīt gan par vienu no cilvēka attīstības periodizācijas mēģinājumiem, kas attiecināms arī uz briedumu, gan arī par normatīvo dzīves krīžu modeli (Erikson&Erikson, 1981).

Ir uzskats, ka identitātes un tuvības meklējumu problēmas pastāv visu mūžu. Nozīmīgi dzīves notikumi, tādi kā tuvinieka nāve, var kļūt par identitātes un tuvības krīzi ģimenē, jo cilvēkam jācīnās ar zaudējumu un jāatrod sevi, tuvam cilvēkam vairs neesot klāt.

Līdzīgi kā nāve, ari dzīvesvietas maiņa, jauns darbs vai mācību uzsākšana prasa psiholoģisko un sociālo adaptāciju.

Tātad E. Ēriksona teoriju var skatīt kā problēmas risināšanas pamācību, jo jaunajā sociālajā vidē cilvēkam nepieciešams no jauna iegūt uzticību, neatkarību, pierādīt savu kompetenci un strādīgumu - tad viņš spēs atkal izjust sevi kā pieaugušo.

Neapšaubāmi, jaunos apstākļos cilvēkam nāksies pārvērtēt savu identitāti jaunajā kontekstā. Tāpēc daudzu mūsdienu domātāju darbos identitātes sasniegšana un tuvības veidošanās procesi ir centrālie brieduma perioda izpratnē (Whitbourne, 1986).

1938. gadā Hārvardas universitātē tika pētīti panākumu un neveiksmju iemesli brieduma periodā (Vaillant, 1977). Eksperimentā Grant Study piedalījās tikai pašpārliecināti studenti ar labu veselību, stingru raksturu un augstu sasniegumu motivāciju. Viņu sasniegumi brieduma gados tika salīdzināti ar viņu personības iezīmēm jaunībā. Pētnieki mēģināja atrast pierādījumus sakarību pastāvēšanai starp jautru, draudzīgu un altruistisku jaunieti un uzņēmīgu, spējīgu labi pielāgoties pārmaiņām dzīvē vīrieti. Diemžēl šī hipotēze netika apstiprināta.

Pētnieki secināja, ka draudzīgums jaunībā ir tikai šim vecumposmam raksturīga pazīme, kura ne vienmēr saglabājas brieduma gados. Viņiem izdevās ari noteikt tās jauniešu personības iezīmes, kuras vēlāk

/. nodala                                                             19

palīdz konkurēt un padara viņus par karjeru veidot spējīgiem vīriešiem. Tās ir-praktiskums, organizētība un personības veselums.

Pētījumā tika noskaidrots, ka daži aizsargmehānismi - izstumšana, projicēšana un sublimācija - ir noteicoši panākumu sasniegšanai brieduma gados. Šie mehānismi netika skatīti kā patoloģiski, bet kā rezultatīvas un adaptācijas reakcijas uz problēmu vai krīzi.

Minētie aizsargmehānismi pilda piecas funkcijas: ^: ) savalda emocijas emocionālā sasprindzinājuma gadījumos (zaudējot

tuvu cilvēku);

-,) uztur pastāvību, pareizajā gultnē virzot bioloģiskās tieksmes; '•) ļauj ienest korekcijas Es-tēlā pēc svarīgām pārmaiņām dzīvē (dienesta paaugstinājums, smaga ķirurģiska operācija); .) palīdz risināt konfliktus tuvāko cilvēku lokā; >) nodrošina iespējamību svarīgo konfliktu risināšanai saskaņā ar sirdsapziņu (cilvēku nogalināšana kara laikā). Tika noskaidrots, ka sociālās adaptācijas līmeņa sasniegšanai nepietiek ar to, ka cilvēkam ir bijusi laimīga bērnība, piemīt augsts intelekts vai viņš ir materiāli nodrošināts. Vailents uzskata, ka šeit pastāv divi faktori:

f iedzimtības faktors - cilvēka prāts attīstās gan strukturāli, gan funkcionāli, līdz ar to cilvēka panākumus un neveiksmes daļēji var skaidrot ar viņam piemītošām īpašībām; f ārējās vides faktors, jo tas spēj ietekmēt brieduma gadu panākumus. Pārsvarā tas notiek, kad cilvēkam ir iespēja dibināt tuvas attiecības gan ar vairāk, gan ar mazāk ietekmīgiem nekā viņš pats cilvēkiem (Vaillant, 1977).

Iepriekš minētā Grant Study pētījuma rezultātus Vailents interpre-! ēja, izmantojot Ēriksona aprakstīto attīstības posma ideju. Taču viņš izveidoja jaunu šī vecumposmā stadiju, kas atšķīrās no Ēriksona, to viņš saistīja ar karjeras ideju. Viņš izteica pieņēmumu, ka starp tuvī-I >as dibināšanas un identitātes attīstības posmiem atrodas nosacīta iek-šējā miera periods, ko Vailents nosauca par karjeras nostabilizēšanas posmu, jo šajā laikā indivīds koncentrējas uz mācībām, profesionālā statusa nostiprināšanu un ģimenes apgādi. Kad karjera tiks izveidota, cilvēks atkal varēs atgriezties pie identitātes veidošanas jautājumiem. Tātad, pēc Vailcnta uzskatiem, stiprāk par identitātes veidošanu agrīnā brieduma perioda cilvēks tiecas izveidot sekmīgas karjeras pamatu. ^aja posma Vailenls atzīmē konfliktu starp "jēgas saglabāšanu" un "neelasl iiMiniu". Viņš i aksluro lo ka iekšējo svārstību, sociāli kulturālo

20                                         PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

vērtību pieņemšanas posmu. Šajā periodā cilvēks apzinās vērtību lomu un tās iespējas, ar kuru palīdzību šīs vērtības var saglabāt līdz mūža beigām. Cilvēks tuvojas Ego apzināšanai, taču šajā periodā vēl nesasniedz Ego veselumu.

Vīrieša dzīves periodizācija pēc Levinsona

Vīrieša dzīvi Levinsons sadalīja trijos 20 gadu garuma periodos. Katrā periodā indivīds veido dzīves struktūru. Šī struktūra ir cilvēka dzīvesveida pamats, kas kalpo gan kā robeža, gan kā saite starp personību un sabiedrību. Dzīves struktūra galvenokārt veidojas no indivīda attiecībām ar apkārtējo pasauli, ņemot vērā, ka indivīds pēc katra kontakta ar sabiedrību gan saņem no tās, gan arī pats to bagātina. Šis kontakts var izpausties gan kā kontakts ar atsevišķiem cilvēkiem, gan ar cilvēku grupām un sistēmām, gan arī ar priekšmetiem.

' uktfira un vidējā        Vēlīnā brieduma kulrnin.iciļas periods   periods: 60-... 55-50-gcu>.o pāreja:5ū-55

Dzīves struktūra un agrīnā         V i.|u|ā luīeduma brieduma kulminācijas pmioils   ļviiinl¹; 40-65 33-45

30-gades pāreja: 28-33

Agrīnā brieduma periods: 22-40

Pirmsbrieduma periods: 0-22

2. attēls. Vīrieša dzīves posmi (Levinsons)

1. nodala                                                           21

Vairākumam vīriešu centrālo vietu attiecību sistēmā ieņem attiecības darbā un ģimenē. Noteiktajos dzīves posmos vīrietis sāk izjust šaubas un lauzt eksistējošo dzīves struktūru, veidojot jaunu, kura atbilst vīrieša jaunajām vajadzībām. Jaunā struktūra ir tik ilgi, kamēr cilvēks kļūst "pārāks" par to - un process sākas no jauna (Levinson, 1986).

Kaut ari sākotnēji Levinsonu interesēja tikai periods no 35 līdz 45 ijadiem - desmitgade dzīves vidū, viņš novēroja, ka indivīda pilnvērtīga attīstība un sociālā adaptācija šajā dzīves posmā lielā mērā atkarīga no viņa attīstības intensitātes sākuma periodos, t. i., no 17 līdz 33 gadiem. Sājā periodā jaunieši risina konfliktus, meklē savu vietu pieaugušo sabiedrībā, viņu dzīvē parādās saistības un pienākumi, kas paredz ^t abilitāti/nestabilitāti nākotnē. Kā redzams 2. attēlā, Levinsons izšķir ne tikai trīs lielus periodus, bet ari trīs apakšposmus: pāreju uz agrīno, \ idējo un vēlīno briedumu.

Saskaņā ar Levinsonu, lai kļūtu par pieaugušu cilvēku, jaunam vīrietim jātiek galā ar četriem uzdevumiem: 1. Saistīt sapņus ar realitāti. ). Atrast aizbildni (padomdevēju). I. Nodrošināt sev karjeru. 1. Veidot tuvas attiecības.

1. dzīves uzdevums - sapņu un realitātes atbilstība

Sakumā jauniešu sapņi par pieauguša cilvēka vērtiem sasniegumiem ii" vāji saistīti ar realitāti. Sapņi var izpausties kā konkrēti mērķi (pie-11 lēram, dabūt Pulicera prēmiju) vai kādai lomai piesaistīti (piemēram, kļūt. par magnātu, slavenu dzejnieku vai producentu). Sapņi var būt ari 11 uTenāki, piemēram, kļūt par labu amata meistaru vai sapnis nodibināt l.iimīgu ģimeni. Sapņu nozīme izpaužas to spējā iedvesmot vīrieti darbībai šodien un tagad. Ideālā gadījumā jauns vīrietis sāk veidot savas 'l/īves struktūru, ņemot vērā arī realitāti, ir saprātīgs optimists, kas i'alīdz sapni saistīt ar realitāti. Savukārt nepamatotas fantāzijas un nesasniedzamu mērķu izvirzīšana kavē vīrieša attīstību.

Izņemot gadījumus, kad sapņi nesaistās ar realitāti, brieduma pe-lodain atbilstošu sapņu realizēšanu var traucēt arī nelabvēlīgi apstākļi, I iedalu prasmju, spēju neesamība, pārspīlēta vecāku ietekme, kā ari icrsonības īpašību ietekme (piemēram, vainas apziņa vai pasivitāte). l'.i rezultāta cilvēks var izvēlēties sev neinteresantu profesiju, izdarīt (•pareizu izvēli. I\Y l.evinsona domām, šādi nepareizas izvēles lēmumi ļusl ]>:n nebeidzamu konfliktu, darba entuziasma trūkuma un zemas iiMiies iemeslu ln ircluma r.ados.

22                                          PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Levinsons atzīmē, ka dzīves gaitā, tiecoties pēc kāda sapņa sasniegšanas, tas var modificēties: jaunietis, kurš gribēja kļūt par izcilu basketbolistu, var realizēt sevi kā treneris, šādā veidā sasniedzot sava jaunības sapņa daļu.

2. dzīves uzdevums - aizbildņa (padomdevēja) iegūšana

Sapņa realizēšanā liela nozīme ir aizbildņa palīdzībai. Viņš ir spējīgs iedrošināt jaunieti, dalīties ar viņu pieredzē. Dažos gadījumos aizbildnis spēj pozitīvi ietekmēt jaunā cilvēka karjeras veidošanu, palīdzot virzīties pa karjeras kāpnēm.

Taču galvenais aizbildņa uzdevums ir nodrošināt jaunieša pāreju no attiecībām vecāki - bērns uz pieaugušo vienaudžu attiecību pasauli. Nepieciešams, lai aizbildnim piemistu gan vecāku īpašības, tādā veidā mudinot sasniegt augstu sasniegumu līmeni, gan empātijas spējas, lai viņš spētu lauzt paaudžu atsvešinātību un nodibināt attiecības "izturēšanās kā līdzīgam ar līdzīgu". Pakāpeniski jaunais cilvēks iegūst neatkarības un kompetences izjūtu, ar laiku pat pāraugot aizbildni.

3.  dzīves uzdevums - karjeras veidošana

Līdztekus ar sapņu realizēšanu un aizbildņa iegūšanu jaunietis saskaras ar sarežģītu sociāli psiholoģisku karjeras veidošanas procesu. Šis process iziet ārpus profesijas izvēles rāmjiem. Līdzīgi Eriksonam ari Levinsons saista karjeras veidošanas procesu ar identitātes sasniegšanu brieduma gados.

4.  dzīves uzdevums - tuvu attiecību veidošana

Arī šis process neaprobežojas tikai ar svinīgu pasākumu svinēšanu un bērna piedzimšanu. Veidojot tuvas attiecības, jauns vīrietis papildina pieredzi par sevi un sievietēm. Viņam jānoskaidro, kas viņā patīk sievietēm un ar ko sievietes patīk viņam, jāizprot stiprās un vājās seksuālās dzīves psiholoģiskās puses. Kaut arī dažus priekšstatus par sevi vīrietis iegūst jau jaunībā, arī agrīnajā briedumā šie jautājumi joprojām mulsina viņu un izraisa vainas izjūtu. Tikai pēc 30 gadiem vīrietis attīsta spēju būt nopietns un līdzvērtīgs sievietes partneris.

Līdzīgi kā par aizbildņa esamību Levinsons apraksta īpašās sievietes fenomenu vīrieša dzīvē. Pirmās attiecības ar "īpašo sievieti" kalpo to pašu vajadzību apmierināšanai kā attiecības aizbildnis - mācāmais. īpašā sieviete var veicināt sapņu realizēšanu un likt vīrietim just sevi kā varoni.

It

1. nodala                                                            23

Pēc Levinsona domām, vīrieša nepieciešamība pēc īpašās sievietes dzīves gaitā vājinās, jo vīrietis dzīves ceļa vidū sasniedz zināmu neatkarību un kompetenci.