Bezmaksas referāti skolai: Pieaugušo psiholoģija 2

Sievietes dzīves periodizācija

Vendi Stjuarta, Ruta Droedža, Katrīna Farsta un Diāna Ādamsa, izmantojot Levinsona izstrādāto teoriju, sāka pētījumu par sieviešu attīstību. Pētījums, līdzīgi kā Levinsonam, tika balstīts uz biogrāfiskajām intervijām. Dažādu iemeslu dēļ pētniecēm neizdevās aptvert l ik lielu respondentu skaitu kā Levinsonam. Levinsons 1990. gadā paziņoja pētījuma, kurā piedalījās 45 sievietes, rezultātu (Levinson, 1990). No 45 sievietēm 15 bija mājsaimnieces, 15 - lietišķās sievietes un 1 r> - augstskolu mācībspēki.

Arī sieviešu dzīves pētījums daļēji apstiprināja Levinsona hipotēzi par to, ka ieiešana briedumā paredz četru uzdevumu risināšanu un .'iO-gades pāreju. 30-gades pāreja, pēc Levinsona domām, ir stresu I >Kaut ari tika noskaidrots, ka sievietes risina tās pašas problēmas, kuras risina vīrieši, un sastopas ar to pašu 30-gadu krīzi, tika secināts, ka sieviešu pieredze ievērojami atšķiras no vīriešu.

Sieviešu dzīves pāreju vislabākie indikatori ir ģimenes cikla posmi < llarris, Ellicott&Hommes, 1986). Pamatojoties uz to, pētnieki secināja, ka sievietēm var nebūt 30 (40 un 50) gadu krīzes. Biežāk par pāreju var uzskatīt bērna piedzimšanu vai pieaugušo bērnu aiziešanu no ģimenes.

Atšķirības sapņos

l'astāv atšķirības starp sieviešu un vīriešu sapņiem. Šīs atšķirības ir tik spilgtas, ka Levinsons (Levinson, 1990) to vērtē kā brieduma attīs-t ības fenomenu. Kā vīriešiem, tā ari sievietēm sapņiem ir liela nozīme. Taču ja vīriešu sapņiem biežāk piemīt viengabalainība un tie saistās ar ' larbu, tad sieviešu sapņi bieži vien ir sadrumstaloti. Levinsona pētījuma K'/ultāti rāda, ka gan augstskolā strādājošās, gan biznesa sievietes >apņoja apvienot karjeru ar laulību, lai gan viņu iecerētie veidi šī sapņa i nepildīšanai atšķiras (Levinson, 1990). Augstskolā strādājošās sievie-i's biežāk bija gatavas atteikties no karjeras, savukārt lietišķās sie-. ii'i es mēģināja saglabāt darbu arī pēc bērna piedzimšanas, pat ja viņām li audēja pazemināšana amatā. Tikai mājsaimniecēm piemita vienga-ilauu sapili: viņas gribēja veltīt savu dzīvi sievas un mātes pienākumi pildīšanai, līdzini, ka to ir darījušas viņu mātes.

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Ari agrākos pētījumos tika noskaidrots, ka vairākums sieviešu iekļauj savos sapņos gan karjeras veidošanu, gan laulību, par nozīmīgāku uzskatot laulību. Tikai 7 sievietes no 39 (18%) saistīja savu dzīvi tikai ar panākumiem darbā, 15% - ierobežoja savus nākotnes plānus ar sievas, mātes un palīdzes lomu. Taču pat tās sievietes, kuras sapņoja gan par karjeras veidošanu, gan par laulības dzīvi, bija gatavas piekāpties vīru interešu labā (Roberts&Newton, 1987).

Pētījumā piedalījās sievietes vecumā no 28 līdz 53 gadiem. Vairāk nekā 75% no viņām pētījuma veikšanas laikā bija precējušās vai agrāk dzīvojušas laulībā. Apmēram 41% izteica neapmierinātību ar savu sapņu sadrumstalotību (Droege, 1982). Dažām neizdevās apvienot karjeras veidošanu ar laulību. Sievietes, kas piedalījās Levinsona pētījumā, arī atzina, ka apvienot karjeru ar laulības dzīvi ir ārkārtīgi sarežģīti. Piemēram, visas lietišķās sievietes pamatoja savu izvēli kā "nepieciešamību". Kaut arī viņu tuvinieki uzskatīja, ka viņas sasniegušas panākumus, pašas sievietes bija pārliecinātas, ka viņas vai nu upurē ģimeni karjeras labā, vai nu karjeru ģimenes labā (Roberts&Newton, 1987).

Arī Levinsona pētījumā mājsaimnieces bija nelaimīgas. Vecumā no 35 līdz 45 gadiem tikai 20% dzīvoja laulībā, 30% bija izšķīrušās un vēl 30% izjuta savas attiecības ar vīru kā psiholoģisku "šķiršanos". Pārējās sievietes (20%) mēģināja pārvērtēt ģimenes un karjeras nozīmi viņu dzīvē.

Tātad var konstatēt, ka sievietes spilgtāk nekā vīrieši izjūt konfliktu starp karjeras un ģimenes veidošanu.

Atšķirības attiecībās ar aizbildņiem

Lai gan pastāv uzskats, ka aizbildņa esamība ir svarīga gan karjeras veidošanai, gan ģimenes dzīves sakārtošanai, sievietes to izvēlas daudz retāk neH vīrieši. Sievietes retāk ieņem vadošus amatus, kas ļautu viņām vadīt, dot padomus vai kļūt par aizbildni kādai jaunākai darba kolēģei. Bet tad, kad aizbildņa lomu uzņemas vīrietis, attiecības "aizbildnis - mācāmais" var tikt traucētas ar intīmo pievilcību. Dažreiz aizbildņa pienākumus uzņemas vīrs vai mīļotais cilvēks, taču šajā gadījumā viņa lomu sarežģīs pretruna starp šīs lomas izvirzītajām prasībām un personiskajām attiecībām. Kad sievietes pierāda savu neatkarību un turpina strādāt pilnu darba dienu vai pieprasa līdzvērtību attiecībās, vīri un partneri bieži vien viņas neatbalsta.

Vīrieši vairāk atbalsta sievietes agrīnā brieduma posmā, taču reti dara to tad, kad sievietes sapnis sāk apdraudēt viņa paša panākumus

1. nodaļa

un pārākuma izjutu. Vīrietis mazāk ir spējīgs uzņemties "īpašā vīrieša" funkcijas, piemēram, veicināt sievietes personisko un profesionālo izaugsmi.

Dažādi veidi profesionālo panākumu sasniegšanai

Sievietēm grūtāk ne tikai atrast īpašo vīrieti, bet ari karjeru viņas pa-i asti sāk veidot vēlāk. Vienā no Levinsona pētījumiem tika noskaid-i ots, ka vīrieši "noslēdz profesionālo mācīšanos un sasniedz brieduma statusu darba sfērā" 30-gades pārejas beigās (Levinson, 1978). Tajā I >ašā laikā sievietēm šis periods ilga līdz pat vidējā brieduma vecum-posmam (Droege, 1982; Furst, 1983; Steuiard, 1977). Droedžs pat novēroja, ka sievietēm, kuras uzsāka karjeras veidošanu pēc 20 gadu \ ecuma, "mācīšanās periods" turpinājās līdz pat 40 gadiem un ilgāk. Ādams pētīja sieviešu -juristu grupu un atklāja, ka viņas veidoja karjeru I īre vīriešu parauga - līdz pat 30-gades pārejai (Ādams, 1983). Sievietēm s.ijā dzīves punktā notika intereses pārslēgšanās no profesionālajiem I >anākumiem uz personisko attiecību baudīšanu. Arī šo faktu var uz-katīt par vienu no nozīmīgām atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem, 11) vīriešiem līdz pat 30-gades pārejai karjeras veidošana paliek vienīgais un galvenais uzdevums.

Atšķirības dzīves mērķu un piānu pārvērtēšanas procesā

.iii lika noskaidrots, ka pārejas uz 30-gadi laikā gan vīrieši, gan sievietes

I larclzīvo stresu. Tāpēc Levinsona vīriešu pētījumu rezultātus var attie-

■ māt arī uz sievietēm. Taču dzīves mērķu, plānu un vērtību pārvēr-

¹ ēšanas procesā vīriešu un sieviešu reakcija ir atšķirīga. Vecumā no

^JS līdz 33 gadiem vīrieši var mainīt darba vietu vai dzīvesveidu, taču

iiiu koncentrēšanās uz karjeras veidošanu paliek noturīga. Savukārt

ievietes šajā vecumā bieži vien maina agrīnajā briedumā noteiktās

■i ioritātes (Mams, 1983; Droege, 1982; Levin-on, 1990; Steivard, 1977).

'ievietes, kuras pirms tam interesēja laulības dzīve un bērnu audzi-

i.išana, sāk domāt par profesionālo mērķu sasniegšanu; taču tās, kuras

īsus spēkus veltīja darbam, sāk vairāk interesēties par ģimenes dzīvi

im bērniem.

Sieviešu sapņi un sociālās pārmaiņas

neviešu sapņi tika pakļauti stiprai sociālo faktoru ietekmei, un tie kļuva

:ei)oteikli, sadrumstaloti. 20. gadsimta 50.-60. gados tika noskaidrots,

.i spējīgam dzīvei "labāk pielāgo! ies" sievietēm bija tika viens noteikts

nčrķis: kļūt par maļsaimiiieei un māti (Ilchon&Pirmu), 1990). Šis

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

		1. tabula. Attīstības pakāpes pēc		Lovingeras un Kegana
Pakāpes	Lovingera		Kegans
Pakāpes		Tipiska uzvedība		Tipiska uzvedība
0.			Inkorporatīvā (zīdaiņa vecums)	Nav sadalīta sevis un citu uztvere
1.	Pirmssociālā (zīdaiņa vecuma)	Vienaldzība pret visu, izņemot paša vajadzības; atkarība no pieaugušajiem identitātes ziņā	Impulsīvā (2-7 gadi)	Impulsīva uzvedība, egocentrisms
2.	Impulsīvā (agrīnā bērnība)	Impulsīva uzvedība; saglabājas egocentrisms; darbības tiek vērtētas kā labas vai sliktas	Autonomā (7-12 gadi)	Tiekšanās pēc neatkarības, sasniegumiem un meistarības sasniegšanas
3.	Pašaizsardzības (agrīnā bērnība). Pārejas pakāpe	Bailes saņemt rājienu, mēģinājumi izvairīties no atbildības; labvēlīgu apstākļu izmantošana savā labā	Interperso-nāla (13-19 gadi)	Attiecību struktūras pārveidošana; dzimuma atšķirību rašanās
4.	Konformista (vēlīnā bērnība). Pārejas pakāpe	Pakļaušanās ārējām normām un noteikumiem; uzslavas meklējumi; nosodīšanas gadījumā - kauna izjūta	Institucionālā (agrīnais briedums)	Savstarpēji saistītu Es komponentu reintegrācija
5.	Apziņas (jaunība). Pārejas pakāpe	Sirdsapziņas attīstība; personisko normu veidošanās; paškritika	Interindi-viduālā (briedums)
6.	Autonomijas (jaunība/ briedums)	Citu autonomijas cienīšana; spēja savaldīt iekšējos un ārējos konfliktus un vajadzības
7.	Integrācijas (briedums)	Iekšējo un ārējo konfliktu risināšana; sevis un citu izpratnes integrācija

I. nodaļa 27

sapnis izmainījās, tikko sievietes atgriezās darba vidē, un jau dzīves vidusposmā tās pašas sievietes vairs nebija spējīgas tik labi kā agrāk pielāgoties mainīgiem dzīves apstākļiem (Helson&Picano, 1990). Tātad, lai sasniegtu labvēlīgus apstākļus, ir nepieciešama atbilstība starp sabiedrības atbalstītām lomām. No otras puses, joprojām nekas neliecina par to, ka vīrieši ir ar mieru uzņemties rūpes par māju un bērniem (Kalleberg&Rosenfeld, 1990).

Kognitīvās attīstības saistība ar cilvēka Es attīstību

Kognitīvās attīstības saistību ar cilvēka Es attīstību visvairāk pētīja Roberts Kegans (Kegan, 1982), kurš, balstoties uz dažām attīstības I eorijām, to skaitā arī Džeinas Lovingeras (Loevinger, 1976), piedāvā komplekso pieeju Es attīstības pētīšanai.

Lovingera apvienoja psihoanalīzes teoriju un Kolberga tikumiskās attīstības teorijas dažus aspektus ar vairāku pētījumu rezultātiem ar mērķi veidot jaunu personības attīstības modeli.

Viņas modeļa centrā ir Ego - psihoanalītiskais konstrukts, pēc satura līdzīgs Es-koncepcijai, taču ne identisks. Pēc Lovingeras, Ego - nav priekšmets, bet process, psihes izpildes funkcija. Ego cenšas atdalīt icgu no cilvēka pieredzes, sasniegt sevis izpratni un integrēt to uzve-' libā. Zinātniece uzskata, ka Ego savā attīstībā iziet vairākas pakāpes, kuras ir atkarīgas no rakstura, prāta struktūras vai apkārtējās pasaules izpratnes. Šīs pakāpes nosaka pēc kognitīvām spējām, morālās attīstības un personības faktoriem.

Lovingera raksturo pārejas jeb krīzes pakāpes.

Šīs pakāpes novērojamas, pirmkārt, maziem bērniem. Pirmssociā-la ja pakāpē bērni ir atkarīgi no vecāku rūpēm, tiem rūp tikai un vienīgi viņu pašu vajadzības, kā arī viņi tiecas pēc baudas sasniegšanas.

Impulsīvajā pakāpē bērni jau sasniedz zināmu identitāti, kaut ari \ iņus joprojām interesē bauda un vajadzību apmierināšana. Bērni spēj vērtēt savas darbības kā labas vai sliktas, pamatojoties uz to, vai viņus .lavē vai soda. Šajā vecumā bērnu priekšstati par pasauli ir egocentriski uti konkrēti. Lovingera novēroja, ka daži bērni, jaunieši un pat pieau-■utšie cilvēki paliek šajā posmā.

Pašaizsardzības pakāpe. Cilvēku attiecības ar citiem koncentrējas i/ kontroles, pārākuma un eksperimentēšanas izpausmēm. Cilvēki paļaujas noteikumiem tikai tad, ja tie ir izdevīgi, vai ari tajā gadījumā, .a jāizvairās no nepatikšanām. Cilvēki, kuri paliek šajā attīstības sta-■lija, cenšas visut meklēt izdevību un manipulēt ar apkārtējiem.

28 PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Konformista pakāpe. Parasti šo pakāpi cilvēki sasniedz bērnības beigās. Indivīda Ego spriež par sevi pēc ārējiem apstākļiem - mantas, statusa, reputācijas un izskata - un ļoti reti ņem vērā iekšējas izjūtas un spriedumus. Noteikumus ievēro tikai tāpēc, ka "tie ir noteikumi" un "tā vajag". Indivīds šajā vecumā cenšas izvairīties no nosodīšanas.

Apziņas pakāpe. Cilvēki spriež par savām īpašībām, sasniegumiem un ideāliem pēc saviem paša principiem vai ņemot vērā vienaudžu vai autoritāšu normas. Šajā posmā cilvēki jau ir spējīgi paškritiski domāt.

Autonomijas pakāpe. Šī pakāpe ir pāreja jeb krīze, jo tajā cilvēki iegūst spēju savaldīgi uztvert neloģiskas, paradoksālas, vēl pieredzē nebijušas attiecības un lietas. Autonomijas pakāpē viņi labāk izprot iekšējo konfliktu starp vajadzībām un ideāliem, kā arī atšķirības starp savu un citu uztveri. Cilvēki arvien vairāk mācās saprast citus, ar cieņu pieņemt viņu viedokļus, risināt dzīves problēmas, izvēlēties draugus un darbības veidus.

Integrācijas pakāpe tiek sasniegta, kad cilvēki iegūst spējas cienīt un savaldīt gan iekšējos konfliktus, gan konfliktus ar apkārtējiem. Viņi ne tikai pieņem apstākli, ka visi nav vienādi, bet arī ciena šīs atšķirības. Pēc Lovingeras pētījuma rezultātiem, tikai 1% pieaugušo sasniedz šo pakāpi.

Mīti, kuri jāpārvar, kļūstot par pieaugušu

Arī pēc Goulda domām, brieduma sasniegšana izpaužas spējā atteikties no bērnības ilūzijām un maldīgiem pieņēmumiem, lai gūtu pārliecību un pašizpratni:

1) galvenais maldīgais pieņēmums, no kura jātiek vaļā, - "es uz mūžu
esmu saistīts ar vecākiem un ticu viņu pareizajiem uzskatiem, viņu
pasaulei". Lai izvairītos no šīs ilūzijas, jauniem cilvēkiem nepiecie
šams sākt veidot savu pieauguša cilvēka identitāti, kuru neietek
mētu vecāku vara. Zinātnieks atzīmē, ka šajā dzīves posmā jauniešu
Es izjūta vēl ir ļoti nestabila, kas padara viņus jūtīgus pret kritiku;

2) cits maldīgs uzskats - "panākumus var sasniegt, ejot vecāku izvē
lēto ceļu". Lai no tā izvairītos, sievietei vai vīrietim pilnībā jāuzņe
mas atbildība par savu dzīvi, atsakoties no vecāku palīdzības gaidām.
Tas nozīmē ne tikai atteikšanos no vecāku varas, bet arī iesaistīties
aktīvā darbībā pieauguša cilvēka dzīves veidošanā.

Pēc Goulda domām, vecumā no 28 līdz 34 gadiem notiek uzskatu, prāta slēdzienu, vērtību izpratnes veidošana;

1. nodala 29

>) trešais uzskats ir šāds: "Dzīve ir vienkārša, un to var vadīt. Mani vairs nemoka iekšējās pretrunas." Šis pieņēmums liecina par kompetences apzināšanos un sociālās vides ierobežojumu (normu) pieņemšanu.

Svarīgs ir vecumposms no 35 līdz 45 gadiem, jo šajā laikā cilvēks kļūst par autoritāti gan jaunākiem, gan vecākiem cilvēkiem - vecāki vairs neietekmē viņu, bet bērni vēl tic. Tajā pašā laikā parādās šaubas par !o, vai spēšu sasniegt visus mērķus. 30-gadnieka tiekšanās pēc stabilitātes mainās pret vēlēšanos darboties nekavējoties un uzreiz sasniegt rezultātu. Tātad 30 gadus vecam cilvēkam, kurš atrodas uz 40 gadu sliekšņa, rodas apziņa, ka vairs nedrīkst gaidīt.

Attiecību veidošana darbā kā viens no dzīves uzdevumiem

l'Veids uzskata, ka cilvēka labklājību brieduma gados nosaka viņa spēja mīlēt un strādāt. Vairāki psihologi izmanto citus terminus, taču tas nemaina jēgu. Piemēram, Ēriksons atzīmē tuvības sasniegšanu. Citi zinātnieki runā par piederību kādai grupai un personiskiem panākumiem, trešie - par sabiedriskajiem panākumiem un kompetenci kādā lomā. Tātad dzīves ceļa veiksmīgums tiešā veidā ir saistīts ar ģimenes attiecībām un darba jomu. Darbs nosaka cilvēka dzīvesveidu; to, kā cilvēks ģērbjas, ar ko draudzējas; ari cilvēku materiālo stāvokli, prestižu, nostādnes un vērtības. Darbs var sniegt cilvēkam baudu, veicināt viņa personības izaugsmi un pašrealizāciju, kā arī var kļūt par neapmierinātības, nedrošības un mazvērtības izjūtas cēloni.

Nozīmīgākais uzdevums pieaugušā vecumposmā ir savas identitātes izjūtas atrašana tuvās attiecībās ar citiem cilvēkiem un profesionālajā darbībā. Identitātes formēšanās ir nepārtraukts process. Pieaugušajiem ii jāstrukturē un jāpārstrukturē sava personīgā, profesionālā un ģimenes dzīve saistībā ar to, kā mainās viņu iekšējā un ārējā pasaule. Kaut i'.an daudzi identitātes elementi var būt izveidojušies jau līdz pieaugušā iirrioda dzīves sākumam, citiem elementiem vēl tikai būs jāveidojas. la jaunajai sievietei nav stingras pārliecības par to, ka viņa nodarbojas .ii patiesi sev vēlamo, vai arī nav pārliecināta, ka ģimenes dzīve liecina mi" labklājību, viņai var rasties savas līdzšinējās dzīves nepiepildītības /juta, ka viņa nav veikusi kaut ko līdz galam. Cilvēki, kuri spēj aizrau-iļ',i nodoties savam darbam un iedziļināties tajā pilnībā, nozīmīgu savas uliMililales izjūtas daļu realizē karjerā. Citi savukārt identitāti var iiiasi īic tik daudz pinirsiuiifilajfi darbībā kā ģimenē vai vēl kur citur.

30 PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Atšķirībā no jauniešu vecumposmā, kuram raksturīgi identitātes, autonomijas, vērtību meklējumi, agrīnajam pieaugušo periodam (no 22 līdz 28 gadiem) raksturīga sevis piepildīšana sociālajā vidē: karjerā, laulības dzīvē vai ģimenē. Periodā starp 22 un 28 gadiem cilvēki parasti ir aizņemti ar saistību izpildi vai uzsākšanu, pienākumu uzņemšanos, izveidošanu, sasniegumiem. Tātad šie cilvēka dzīves gadi ir aktivitātes, darbīguma (orientēta uz sociālajām attiecībām) periods.

Šis periods īpaši nozīmīgs ir sievietēm, jo mūsdienu sievietēm pieaug vajadzība pēc emancipētības un pašapziņas, mainās tradicionālo lomu izpratne. Tradicionāli sievietes laikā no 20 līdz 30 gadiem par galveno mērķi uzskata laulātā drauga izvēli un mātes pienākumu pildīšanu, taču pēdējos gados pieaug to sieviešu skaits, kuras pirmajā vietā izvirza karjeru un izglītību, nevis laulību vai mātes pienākumu uzņemšanos. Sievietes arvien biežāk precas vēlāk nekā viņu mātes un vecmāmiņas. Izmaiņas sākas ap 30 gadu vecumu, jo tas sevī ietver attīstības posma krīzes elementus. Šajā laikā sieviete sāk uzdot sev jautājumus par līdzšinējo dzīvi - vai esošās vērtības, to izpratne, nodibinātās attiecības, saistības, sasniegumi, darbs, profesija būtu tieši tas, ko viņa ir vēlējusies? Šajā krīzes periodā sieviete sāk analizēt un pārvērtēt attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem (vīru, ģimenes locekļiem), kolēģiem, viņa var nomainīt darbavietu, ārējo tēlu, izskatu, dzīves stilu, uzsākt mācības, iegūt papildu izglītību. 30 gadu sākumu pavada īpaša izjūta - ja tagad kaut ko nemainīšu, tad būs par vēlu! Periods starp 35 un 40 gadiem tiek vērtēts par produktīvāko sievietes dzīvē, viņa var sasniegt maksimumu savā profesionālajā karjerā un savstarpējās attiecībās. Taču šis apgalvojums nebūtu jāuztver pārāk kategoriski. Tomēr pēc daudzu psiholoģijas pētnieku atziņām šajā laikā tiek radīta bāze turpmākai dzīvei - gan profesionālā, gan materiālā.

G. Kraiga raksta par pētījumiem, kas veikti, novērojot sievietes, kuras par mātēm ir nolēmušas kļūt tad, kad jau ir sasniegta zināma dzīves stabilitāte (Craig, 710). Šīs sievietes ir izgājušas cauri dažiem svarīgiem pieaugušā attīstības posmiem un spējušas sevi finansiāli nodrošināt. Iegūtā profesija ir iemācījusi viņas organizēt savu dzīvi, būt kompetentām un mērķtiecīgām, viņas bieži cenšas balstīties uz iegūto pieredzi, lai labāk sagatavotu sevi bērna piedzimšanai un audzināšanai. Lai ari kāda būtu šo sieviešu izglītība, tā nav viņas sagatavojusi tam dezorganizācijas līmenim, kuram viņas tiek pakļautas, dzīvē ienākot mazulim. Šīs sievietes savā darbā ir pieradušas kontrolēt situāciju, tādējādi viņas nav spējīgas pietiekami elastīgi un pacietīgi pielāgoties

■1. nodaļa

•' rna vajadzībām. Sievietēm, kuras ir sasniegušas zināmu profesionālo ;itusu, ir pieradušas pie lietišķās dzīves spriedzes, bieži ir grūti ļaut •'•v atbrīvoties, esot kopā ar mazuli. Veltot diezgan lielu laika posmu i KTSonīgajām lietām un interesēm vai pašattīstībai, viņas bieži ir nogu-11 īsas un pārāk aizņemtas, lai veltītu pietiekamu laiku bērnam. Vajadzība pf'i: stimula, kas izveidojusies neatkarīgās dzīves laikā, ne vienmēr i u-k apmierināta ar stimulu, ko veido attiecības ar bērnu. Kopumā viņu vaidas un vajadzības redzami atšķiras no tās realitātes, ar kuru viņas sistopas, pildot mātes lomu (Carter&McGoldrick, 1980). Indivīda brieduma gadu kvalitāti būtiski nosaka ne tikai spēja mīlēt, bet arī spēja strādāt.

Profesionālā darbība pieaugušā vecumposmā nosaka sociālo Htatusu, ienākumu līmeni un prestižu. Tā nosaka dienas kārtību, Miciālos kontaktus un personīgās izaugsmes iespējas. Cilvēki īLil.-is trīs grupās pēc tā, ko viņiem nozīmē darbā patērētais laiks un enerģija: dažiem indivīdiem darbs ir tikai iztikas avots. Darbā var nopelnīt naudu, kas ļauj cilvēkam būt paēdušam, apģērbtam, uzturēt sevi un savu ģimeni;

'' citiem tas dod iespēju attīstīt savas radošās spējas, zināšanas un potences, palīdz paaugstināt pašvērtējumu un iegūt citu cilvēku cieņu;

¹¹ trešajai cilvēku grupai darbs ir narkotikas - strādāšanu, tieksmi uz to nosaka nepārvarams nezināms iekšējs spēks (Whitbourne, 1986). \nalizējot anketās atbildes, kāpēc darbs cilvēkam ir svarīgs, zināt-i ■ lvi ievēroja, ka tiek saņemtas divu veidu atbildes:

viena daļa cilvēku min tās speciālās spējas un iemaņas, kas viņiem piemīt un palīdz veikt šo darbu. Zinātnieki šos faktorus nosauca par iekšējiem. Cilvēki, kuri pievērš uzmanību iekšējiem faktoriem, raksturo savu darbu kā izaicinājumu, kā interesi vai runā par savu kompetenci un darba sasniegumiem; citi galvenokārt pievērš uzmanību ārējiem faktoriem.. Tie var iekļaut atlīdzību par paveikto darba algas un statusa izteiksmē, komfortu darba vietā un ērtu darba laiku, vadības kompetenci un profesionālo mācību programmu esamību, labvēlīgas attiecības un atbalstu no kolēģu puses, kā arī karjeras izaugsmes iespējas (Whitbourne, 1986).

I i;n liinieki, kuriem ir tieksme pievērst uzmanību iekšējiem fak-'i icin, pārsvarā min arī apmierinātību ar darbu, augstu motivāciju un .ii, umuIhi ;ir darba procesu. Viņi raksturo savu identitāti caur darbu un k.ii |i-i ii.

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Kad cilvēku vada iekšēja motivācija, pieaug viņa aizrautība ar darbu, viņš sāk uzrādīt augstākus rezultātus (produktivitāti), kas savukārt veicina viņa kā kompetenta darbinieka identitātes pastiprināšanos un nostabilizēšanos. Ja mainās kāds no iepriekš minētajiem faktoriem, šim ciklam var būt ari pretējais virziens: nekompetences izjūta vai pārslodze darbā samazina iekšējo motivāciju, aizrautību ar darbu un produktivitāti (Maehr&Breskamp, 1986; Whitbourne, 1.986).

Ļoti svarīgs faktors ir arī draudzīgas attiecības. Tās sevišķi nozīmīgas cilvēkiem ar nelielām karjeras izaugsmes iespējām, neraugoties uz to, ka viņi var būt pilnībā apmierināti ar saņemto darba algu (Kanter, 1977). Kontakts ar darba kolēģiem dod viņa darbam papildu jēgu. Sociālie kontakti darbavietā īpaši svarīgi sievietēm (Repetti, Matthews&Waldron, 1989). Ar to izskaidrojams ari fakts, ka strādājošām sievietēm piemīt stiprāka fiziska un psihiska veselība.

Mūsdienās biežāk nekā vēl 20. gadsimta beigās cilvēki cenšas atrast līdzsvaru starp ģimeni, darbu un izklaidi (Derr, 1986; Whitbourne, 1986).

Profesionālais cikls sākas brīdī, kad cilvēks vēl ir ļoti jauns. Supers un Heivighersts sadalīja šo ciklu vairākos posmos.

Pēc Supera teorijas, cilvēka profesionālais cikls sastāv no pieciem posmiem. Supera teorijas pamatā ir indivīda tieksme izzināt savas spējas noteiktā darba veikšanai un piemērotas profesijas meklējumi (Super, 1957). Šo meklējumu gaitā cilvēks attīsta un noskaidro profesionālo Es-koncepciju.

Heivigherstu savukārt interesē ne tik daudz indivīda vajadzības un spējas, cik jaunu darba iemaņu iegūšana, kas dod cilvēkiem iespēju kļūt par pilnvērtīgu strādnieku (Havighurst, 1964).

Supera un Heivighersta piedāvātie profesionālā ceļa modeļi drīzāk apraksta karjeras posmus, kas raksturīgāki vīriešiem, nevis sievietēm, jo, raksturojot 25 gadu vecumposmu (pēc Supera periodizācijas - karjeras nostabilizēšanas posms, pēc Heivighersta modeļa - kļūšana par profesionāli), nav atspoguļota tā izvēle, kas šajā periodā daudzām sievietēm ir mazu bērnu audzināšanas pienākumu noteikta. Kaut arī neliels sieviešu skaits savā profesionālajā dzīvē iziet tos pašus posmus, ko vīrieši, lielākā daļa sieviešu cenšas savienot darbu ar ģimenes pienākumiem, savai profesionālajai karjerai pieejot no elastīgākām pozīcijām. Dažas sievietes nestrādā tajā periodā, kad jāaudzina mazi bērni, citas strādā nepilnu darba dienu, vēl citas atrod iespēju papildināt ģimenes budžetu, strādājot mājās.

Taču nedrīkst uztvert Supera un Heivighersta dalījumu profesionālā ceļa posmos burtiski, jo mūsdienu mainīgajā pasaulē ir kļūdaini uzskatīt,

1. nodala

ka visi cilvēki vienādi izveļas profesiju līdzīgos periodos un apstākļos (Okun, 1984). Jauni cilvēki bieži maina darbības veidu, kamēr saista savu dzīvi ar kādu noteiktu nodarbošanos, savukārt vecāki cilvēki karjeras izaugsmes dēļ maina darbavietas vai pat profesiju. Līdz ar to, iespējams, Supera un Heivighersta piedāvātais dalījums var būt attiecināms mazāk nekā uz pusi no strādājošiem pieaugušajiem.

Levinsons atzīmē, ka intereses par savu darbu (profesiju) saglabāšana un uzticība tam ir nepieciešama visā brieduma periodā, lai gūtu apmierinājumu (Levinson, 1978). Uzticība savai profesijai mainās gan individuālo, gan sociālo un ekonomisko faktoru ietekmē. Cilvēkiem ar nelielu atalgojumu, kā arī tiem, kuriem grūti cerēt uz paaugstinājumu amatā, ļoti grūti saglabāt uzticību darbam (Moore, 1969).

Levinsona pētījumā piedalījušies vīrieši jau ap 40 gadu vecumu piedzīvoja profesionālo stabilitāti. Šajā periodā, pēc Levinsona uzskatiem, rilvēks cenšas parādīt visu, uz ko viņš ir spējīgs ne tikai izvēlētajā profesijā, bet ari citās dzīves jomās (Levinson, 1978).

2. tabula. Supera un Heivighersta izstrādāto profesionālā ceļa posmu salīdzinājums

Supers	Heivighersts
1. Izaugsmes posms (0-14 gadi)
	1. Identificēšanās ar strādnieku (5-10 gadi)
	2. Jaunu darba iemaņu iegūšana un strādīguma veidošanās (10-15 gadi)
2. Pētniecības posms (15-24 gadi)	3. Konkrētas profesionālās identitātes iegūšana (15-25 gadi)
3. Karjeras nostabilizēšanas posms (25-44 gadi)	4. Kļūšana par profesionāli (25-40 gadi)
3. Karjeras nostabilizēšanas posms (25-44 gadi)	5. Darbs sabiedrības labā (40-70 gadi)
4. Sasniegtā saglabāšanas posms (45-64)
5. Norieta posms (pēc 65 gadiem)
5. Norieta posms (pēc 65 gadiem)	6. Pārdomas par produktīvo profesionālās darbības posmu (pēc 70 gadiem)

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Uzsakot savu profesionālas karjeras ceļu, sievietes ne vienmēr seko vīriešu karjeras normatīvajam modelim. Sievietes profesionālās karjeras attīstībai piemīt lielāka formu daudzveidība nekā vīriešu karjeras ceļam. Daļa sieviešu izvēlas tradicionālo vīriešu nepārtrauktās aizņemtības modeli, citas sievietes izlemj radīt bērnus tad, kad ir sasniegušas noteiktus panākumus savā profesionālajā darbībā. Sievietes, kuras agrīnā pieaugušā vecumā velta sevi tikai rūpēm par ģimeni, dažkārt sāk strādāt ārpus mājas tad, kad viņu jaunākais bērns uzsāk skolas gaitas. Vidusmēra sieviete var ziedot desmit gadus tikai bērnu audzināšanai, kamēr tie ir mazi, un viņai atliek vēl 35 gadi, lai uzsāktu profesionālo darbību, sasniegtu panākumus vai realizētu kādas citas personīgās intereses (Daniels&Weingarten, 1982).

Līdzīgi vīriešiem, daudzas sievietes profesionālajā dzīvē (karjeras veidošanā) atrod apmierinājumu un realizē sevi. Aptauju rezultātā tika noskaidrots, ka daži karjeras nozīmīguma faktori sievietēm un vīriešiem sakrīt.

Galvenais iemesls var būt elementārā ekonomiskā nepieciešamība. Vientuļās sievietes mātes bieži ir vienīgās ģimenes apgādātājas. Daudzas sievietes darbu uzskata par interesantu un radošu nodarbošanos. Darbā viņas redz iespēju parādīt sevi, attīstīt savas spējas. Darbs sniedz sievietēm materiālo nodrošinājumu un pārliecību par nākotni, kā ari tā ir iespēja veidot karjeru (Whitbourne, 1986).

Tomēr pastāv arī atšķirības starp strādājošām sievietēm un vīriešiem. Saskaņā ar pētījumu rezultātiem sievietes biežāk nekā vīrieši izsaka vēlēšanos strādāt ar cilvēkiem - klientiem, darba kolēģiem un pat ar vadītājiem - kā svarīgu darba aspektu. Sociālā mijdarbība ārpus ģimenes loka pastiprina sievietes piederību cilvēkiem. Iespējams, ka daļai sieviešu starppersonu attiecības darbā ir svarīgas, jo palīdz izprast savu Es-koncepciju (Forrest&Mikolaitis, 1986), kā arī sociālais atbalsts palīdz samazināt depresiju un fiziskā nespēka līmeni (Repetti, Matthews&Waldron, 1989).

Strādājošās sievietes kopumā atšķiras no nestrādājošām ar spēcīgāku psihisko un fizisko veselību. Viņas retāk pārdzīvo depresijas un slimo ar somatiskām slimībām, kā arī sirds slimībām vai gremošanas traucējumiem. Sievietes, kuras strādā, vairāk ciena sevi. īpaši tas ir raksturīgs neprecētām sievietēm, bet ari precētās sievietes gūst sava pašvērtējuma apziņu tieši profesionālā darbībā, it sevišķi tad, ja vīri atbalsta viņu darbību (Baruch&Barnett, 1986; Kesler&McRae, 1982; McBride, 1990; Repetti, Matthews&Waldron, 1989; Rodin&Ickovics, 1990).

/. nodaļa 35

Pastāv izteikts kontrasts starp tām sievietēm, kuras orientētas uz karjeru, un tām sievietēm, kurām darbs nav galvenais. Vienām rūpes par ģimenes pavardu ir nozīmīga nodarbe, kas nes apmierinājumu, otrām - apgrūtinoša nepieciešamība. Pašcieņa, apmierinātība ar dzīvi un sevis izjūta uz karjeru orientētām un neorientetam sievietēm krasi atšķiras. Sievietes, kuras raksturo sevi kā uz karjeru orientētas, strādājot pilnu darba dienu, ir pilnīgi apmierinātas ar sevi. Nodarbinātās nepilnu darba dienu, strādājošas pagaidu darbā vai amatā, kas zemāks par viņu kvalifikāciju, ir mazāk apmierinātas ar sevi, mazāk sevi ciena un pieticīgāk vērtē savas spējas. To sieviešu, kuras neuzskata sevi par orientētām uz karjeru, raksturojums ir pretējs. Pašcieņa un apmierinātība ar dzīvi viņām nav saistīta ar pilnu vai nepilnu darba dienu. Šīs sievietes piekrīt tādiem apgalvojumiem kā "Es nespēju iedomāties pilnvērtīgu dzīvi bez bērniem" un "Es atteiktos no darba, kurš neļautu man pavadīt pietiekami daudz laika ar savu ģimeni" (Pietromonaco, Manis&Markus, 1987).

Sieviete un karjera

K. Horneja raksta, ka sievietes pūles sasniegt neatkarību, paplašināt savu interešu loku un darbības sfēru pastāvīgi sastopas ar skeptisku pozīciju, kam pamatā ir uzskats, ka šādas pūles vajadzētu pielikt tikai ekonomiskās nepieciešamības dēļ un ka tas ir pretrunā ar sievietes iedzimtajām īpatnībām un dabiskajām ievirzēm. Atbilstoši par šāda veida pūlēm runā kā par tādām, kuras sievietei nav vitāli nozīmīgas. Pastāv uzskats, ka visām sievietes pūlēm būtībā ir jābūt centrētām tikai un vienīgi uz vīriešiem un bērnu radīšanu (Xopnu, 451). Ļoti svarīgs faktors ir tas, ka sievietes šādā situācijā piemērojas vīriešu vēlmēm un uzskata šādu pielāgošanos par savu patieso būtību. Viņas redz sevi tādas, kādas tās vēlas redzēt vīrieši, pašām neapzinoties, šo sieviešu dzīvi nosaka vīrietis {Xopnu, 284).

K. Horneja apraksta sekas, kuras paredz esošais konflikts, radies saistībā ar sievietes dabas noteikto tieksmi būt autonomai būtnei un neapzināto, vēsturiski sabiedrības noteikto virzību uz pēcnācēju radīšanu un ģimenes pienākumu pildīšanu. "Daudzos gadījumos problēma ir saistīta ar sievietes attieksmi pret mātes lomu. Vienas sievietes grūtniecību noraida atklāti - tādā vai citā formā racionalizējot, citām bez redzamiem organiskiem iemesliem notiek spontānie aborti. Vēl citas sūdzas par sliktu pašsajūtu grūtniecības laikā. Dzemdībās var būt tādas izpausmes k;\ neirotiska trauksme vai dzemdes muskulatūras

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

savilkšanas funkcionālais vājums. Citām sievietēm rodas problēmas ar bērna barošanu - no pilnīgas nespējas barot ar krūti līdz nervu sabrukumam, vai ari viņa neizrāda vēlamo mātes attieksmi pret bērnu. Var novērot viegli aizkaitināmas vai pārāk trauksmainas mātes, kuras nav spējīgas sniegt bērnam patiesu siltumu un dod priekšroku nodot viņu aukles audzināšanā" {Kopņu, 306).

Horneja raksta, ka līdzīgi notiek ari ar sievietes attieksmi pret saimniecību jeb mājas pienākumiem. Tiem tiek piešķirta pārmērīga nozīme, un šie pienākumi kļūst par mocībām visiem mājiniekiem, vai arī - tie apnīk tik ļoti, ka jebkurš darbs, ko sieviete veic mājās, neviļus izsauc spriedzi (Kopņu, 307).

Iepriekš minētais liecina par sievietes autonomijas neatsveramo vērtību viņas dzīvē un ģimenes veidošanas procesā. Ja sieviete vadās pēc kāda cita (vīrieša, sabiedrības), nevis subjektīvi pieņemtajiem lēmumiem, cieš pati sieviete un viņas ģimene.

Sabiedrības noteiktā attieksme postulē patriarhālo sievietības ideālu - sievieti kā būtni, kuras vienīgā vēlēšanās ir mīlēt vīrieti un būt viņa mīlētai, apbrīnot viņu un kalpot viņam. Šāda viedokļa piekritēji kļūdīgi spriež pēc ārējās uzvedības par iekšējo dispozīciju, tā kā pēdējo būtībā nav iespējams izzināt kā tādu, jo bioloģiskie faktori nekad neparādās tīrā, neaizplīvurotā veidā, bet vienmēr - tradīciju un vides pārveidotā formā (Xopmt, 452).

Vēsturiski mūsu civilizācijas izteikti vīrišķā rakstura rezultātā sievietēm pastāvēja lielākas grūtības sublimēt enerģiju, lai pilnībā apmierinātu savu būtību, tādēļ ka visas profesijas bija izteikti vīrišķīgas. Šis fakts pastiprināja sieviešu nepilnvērtības izjūtu. Viņas nevarēja sasniegt tādus pašus rezultātus šajās profesijās kā vīrieši, no tā izriet, ka pati realitāte deva jaunus apstiprinājumus viņu nepiln-vērtībai un nespējai būt autonomām personām ar augstu pašcieņas līmeni {Kopņu, 301).

Sievietei ar viņas pazemināto pašcieņu gadsimtu garumā šāda mantotā loma nodrošina miera ostu, kur viņa ir atbrīvota no piepūles, saistītas ar citu spēju attīstību, kā ari no konkurences un kritiskas līdzcilvēku attieksmes. Šādā situācijā savu neatkanbu viņas var sasniegt tikai cīņas rezultātā, kas vērsta pret ārējo opozīciju un savu iekšējo, tradicionālā ideāla mantoto pretošanos {Kopņu, 452-453).

Mūsdienās ar šādu konfliktu sastopas katra sieviete, kura ir nolēmusi veidot karjeru, tajā pat laikā nevēlēdamās maksāt par savu drosmi ar atteikšanos no sievišķības. Šādas sievietes neapmierina esošā vēsturiskā sabiedrības noteiktā situācija, šīs sievietes uzsāk jebko, sekojot

/. nodala 37

tikai savam aicinājumam, viņām ir īpašas intereses; viņas tiecas pēc neatkarīgas personības attīstības {Xopnu, 453).

Horneja raksta, ka sievietei "ir viena izeja no neapmierinošā stāvokļa: caur sasniegumiem darbā, cieņas iegūšanu no apkārtējiem cilvēkiem, godkārīgo centienu realizāciju. Visas šīs sievietes bez izņēmuma meklē šādu izeju, attīstot milzīgu godkāri. Viņas virza spēcīgi impulsi, kuri nāk no ievainotās sievietes pašcieņas un pārmērīgās sāncensības izjūtas" (XopHu, 486-487).

Par spīti milzīgajai godkārei sievietes bieži cieš neveiksmi savos mēģinājumos neatlaidīgi sekot nospraustajam mērķim. Viņas padara ievainojamas pat maiga kritika un uzslavas. Kritika aizskar viņu slēptās bailes - vai viņas vispār ir spējīgas veiksmīgi sacensties, bet uzslavas -bailes no jebkuras konkurences, lai ari kāda tā būtu, īpaši no tādas, kur viņas var zaudēt.

Zemais autonomijas līmenis dažām sievietēm rada papildu grūtības sevis realizācijas procesā. Karena Horneja raksta par apbrīnojamu neatbilstību starp uzpūstu godkāri un nepietiekamu pārliecību par sevi. Visas šīs sievietes varētu pilnvērtīgi strādāt saskaņā ar savām individuālajām nosliecēm - rakstniecībā, zinātnē, mākslā, medicīnā, organizatoriskajā darbībā. Pats par sevi saprotams, ka jebkurai produktīvai darbībai ir nepieciešama noteikta pašpārliecinātība, jo tās trūkums izsauc paralizējošu darbību. Roku rokā ar pārlieku augstām ambīcijām iet nepietiekama drosme, kas savukārt ir saistīta ar nepārliecinātību par sevi un nestabilu dvēseles stāvokli (Xopnu, 489).

Horneja raksta, ka šādai neatbilstībai ir praktiskas sekas. Šīs sievietes, pašas to neapzinoties, cer izcelties uz citu fona, piemēram, virtuozi spēlēt klavieres, pietiekami nevingrinoties; spīdoši zīmēt, nezinot tehnikas mākslu; sasniegt rezultātus zinātnē, nepieliekot īpašu piepūli; pareizi diagnosticēt slimību bez speciālas apmācības. Savu neizbēgamo neveiksmi viņas nesaista ar pašu nereālistiskajām gaidām, bet uzskata par spēju nepietiekamību vispār. Šīm sievietēm ir tendence pamest visu uzreiz, lai ari ko viņas darītu, tādējādi liedzot sev iespēju ar neatlaidīgu darbu sasniegt prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas veiksmei. Tādā veidā, neko nemainot, notiek tālāka, vēl lielāka neatbilstība starp pārmērīgajām ambīcijām un nepietiekamu pārliecību sevī (Xo/>hm,489).

Ja sieviete nerealizē savu autonomiju, grūtības kļūst vēl redzamā-kas. Jauna meitene viegli pārdzīvo erotiskās neveiksmes un gaida ko labāku. Sabiedrības vidusslānī ari ekonomiskā neatkarība nav tik ļoti aktuāla. IntcreSu loka samazināšanās ari neliek par sevi tik ļoti manīt.

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Tuvojoties trīsdesmit gadu slieksnim, neveiksmes, kas turpinās mīlestības jomā, tiek uztvertas kā fatāla neizbēgamība, jo apmierinošu savstarpējo attiecību iespējamība kļūst jo mazāk reāla, galvenokārt iekšējo iemeslu dēļ. Šie iemesli ir gan pašpārliecinātības līmeņa kritums, gan vispārējās attīstības palēnināšanās. Tas viss rada nespēju sasniegt brieduma gadiem raksturīgu pievilcību. Jo tālāk, jo vairāk sāk apgrūtināt ekonomiskā atkarība un beidzot tukšums darbības un sasniegumu sfērā tiek izjusts vēl jo spēcīgāk, tāpēc ka ar gadiem pati sieviete un sabiedrība lielāku nozīmi piešķir sasniegumiem. Dzīve liekas bez jebkādas jēgas, parādās rūgtuma izjūta, sievietes dziļāk un dziļāk grimst pašapmānā. Viņas domā, ka spēj būt laimīgas tikai mīlestībā, bet, ņemot vērā sievietes dvēseles būtību, viņas tādas nevarēs būt; no otras puses, viņu ticība savām spējām arvien samazinās (XopHu, 493).

Sieviete var sasniegt maksimālo savas dzīves funkcionalitāti, tikai pārvarot visus negatīvos eksistences aspektus. "Katra sieviete, pat pilnībā nesaprotot un neapzinoties pati sevi, labi izjūt iekšējo sadalīšanos un uzstājīgu vajadzību izpildīt savu bioloģisko lomu. Rodas iespaids, ka kaut kas neļauj viņai eksistēt citādā veidā, izņemot to, kuru viņa ir apguvusi bērnībā. Sieviete nevēlas izzināt sevi līdz pašām dzīlēm, baidoties no tā, kas viņā ir noslēpts" (MeHeiemmu, 11).

Menegeti uzskata, ka sievietes zemais autonomijas līmenis liedz viņai pilnvērtīgi funkcionēt un sasniegt panākumus. "Vispirms sievietēm ir jāatbrīvojas no iekšējām važām. Ja sieviete neatbrīvojas no diādiskās atkarības, viņa nekad nevarēs realizēt savas spējas un atrast sevi saskaņā ar dzīves projektu. ...Visas iepriekšējās civilizācijas pamatā bija nolikta ģimene. Sieviete tika skatīta kā dzimtas turpinātāja, kā seksuālā apmierinājuma objekts, kā saimes māte. Un arī šodien viņa nav spējīga apzināties savu garīgo priekšrocību, ieraudzīt sevī personību, prātu. Vēl līdz šim sieviete pirmajā vietā liek pēcnācēju radīšanu un laulības attiecības." Ģimenes dibināšana, bērnu radīšana ir jauka un patīkama, tikai, pirmkārt, sievietei ir jārealizē savs radošais potenciāls, jāiemūžina savs sniegums pasaules vēsturē, tikai tad, kad viņai ir bijusi iespēja radīt garīgās vērtības, sieviete var uzņemties rūpes par ģimeni (Meneiemmu, 21).

Sievietēm ir raksturīgi nepamanīt sabiedrības iejaukšanās dziļumu indivīda dzīvē, visu sociālās un juridiskās vardarbības vērienu. Pēc savas būtības sieviete tiecas dzīvot pati par sevi. Tādu autonomo individuālismu pastiprina poēzija, mūzika, māksla, dziesmas, teātris, tas tiek apdziedāts, afišēts, par to daudz runā, bet būtībā, psiholoģisko kategoriju un cilvēka uzvedības pamata līmenī, tas neeksistē. Realitātē

1. nodaļa 39

prevalē sabiedrība. "Kad mēs ejam uz vannas istabu, uzvelkam apakšveļu, mēs nokļūstam "sabiedrībā" kā bankas, ekonomiskajā, ražošanas, mārketinga sistēmā. Likums nosaka mūsu uzvedības stilu - pludmalē, mājās, baznīcā - visur" (Meneiemmu, 137).

"Katrs no mums sāk izprast sociālo piederību pēc piecpadsmit sešpadsmit gadiem, un sieviete tādā situācijā ierauga vienīgo savas dzīves realitāti un vērtību ģimenē. Sabiedrība grūž viņu ģimenē kā precīzi strādājošu reproduktīvu mehānismu. Sievieti ievieto birokrātiskajā inkubatorā: viņai ir jāseko savai lomai vai kategorijai, viņai jādzemdē bērni, jāciena vīrs kā likumīgs valdnieks, kas sevī iemieso valsti, tā vai citādi jāpakļaujas viņam, lai dotajai sabiedrībai garantētu iedzīvotāju atražošanu" (Menezemmu, 138). Šī iemesla dēļ sieviete zaudē sevi kā personību, aprobežojoties tikai ar mātes lomu: viņai pienākas "ražot" bērnus, vadoties no sabiedrības pieprasījuma.

Sieviete atrodas sociālo shēmu ietekmē, neapzinoties, ka sociālā spēle sakņojas viņas bērnībā, viņas zemapziņā. Menegeti raksta, ka mūsdienu psiholoģijas sistēmas pati rūpīgākā analīze ar grūtībām atrod sievietē iniciatīvu, tiekšanos pēc līdera statusa, vēlmi kļūt par uzņēmēju, pārvaldnieku, vadītāju. Tāpat ir jāatzīst, ka sieviete, kura ieņem vadošu posteni un iemanto autoritāti, liekas izņēmums, viņas sasniegumi tiek reducēti uz gadījumu, veiksmi. Sievietes panākumi netiek atzīti kā dabisks fakts. Ja par veiksmīgu uzņēmēju kļūs vīrietis, šo faktu sabiedrība pieņems kā pašu par sevi saprotamu, bet veiksmīgu sievieti uzskatīs par unikālu parādību, izņēmumu, ar šo attieksmi pastiprinot noteiktās normas. "Būtībā sieviete tiek uzskatīta kā sociālais objekts, ka māte, kā ķermenis, kā vitrīna - kā plūsmas objekts sociālās sistēmas konveijerā. Kā nepaskaties, sieviete nes sistēmai labumu, tādējādi paliekot tikai par tās instrumentu. Ļoti grūti ir iedomāties sievieti kā pirmējo un augstāko varas posmu, turpretī redzēt vīrieti šajā vietā nevienam nerada īpašas grūtības" (MeHeiemmu, 139-140).

Problēma ir aspektā, ka sieviete vienmēr tiek apskatīta no izman-lojamā līdzekļa, objekta, vispārīga labuma pozīcijas, kam viņa pati praktiski piekrīt. Pievēršoties literatūrai, kino, zinātniskajiem pētījumiem, var ieraudzīt, ka sievietē tiek akcentētas tikai tādas lietas kā ķermeņa dotumi, skaistums un viņas sniegtais apmierinājums. Daudzām sievietēm tas patīk, viņas arī vēlas tādas būt. Dažas feministiskās kustības pasvītro sievietes ķermeņa pārākumu, bet visās afroaziātis-k.ijās, afrokubiskajās un afrobrazīliskajās kultūrās sieviete pilnībā tiek iii m i velēta līdz ķermeniskajai funkcijai, kas noliedz visu viņas iniciatīvu, kuniroli, viņas prāta vērtību. Pēc Menegeti domām, "katra sieviete

40 PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

skvina sevis kā ķermeņa - pievilcīga radījuma ar gludi¹ formu, bez asiem stūriem un ērkšķiem (lai tikai kādu nesadurtu un visiem izpatiktu) - eksistenci. Sieviete ir kā bumbiņa, kuru vīrieši mētā no vieniem vārtiem uz citiem, no vienas sistēmas uz citu, no vienas sabiedrības

UZ citu" (Menezemmu, 141).

Autonomiju var raksturot kā īpašību, bez kuras sievietei ir neiespējami kļūt par savas dzīves līderi. "Kad attiecības ar ģimeni, ar bērnu, ar partneri, sociālās saites, ideoloģiskās nostādnes utt. kļūst par noteicošajām, tās neizsauc ne ģimene, ne ideoloģija, kā tādas. Lieta ir tāda, ka pašas sievietes pieeja pārvērš viņas attieksmi smagās važās. Tas nozīmē, ka attiecības ar citu cilvēku aprobežo iespējas, iegrožo darbību, pamazina sievietes spēju attīstīt sevi. Citiem vārdiem sakot, šajās attiecībās viņa iztukšo sevi, patērē savas vērtības, un viņai sāk pietrūkt telpas, lai dotos uz priekšu ar lielāku efektivitāti. Raksturīga ir līdera spēja atbildīgi un racionāli nopelnīt personīgās rīcības brīvību, ievērojot visus likumus un nosacījumus. Līderis nespēj pastāvēt bez autonomijas, tādēļ ka, tikko viņa iniciatīva, cienīga pati par sevi, atšķirsies no partnera vai ģimenes interesēm, pēdējo pusē nostāsies visa sabiedrība" (Menezemmu, 168).

Sievietes autonomiju raksturo neatkarība. Pēc profesora Menegeti uzskatiem, viņai, pirmkārt, ir jāiegūst pilnīga un absolūta neatkarība no vīrieša. "No pašas bērnības sievietei ir jāmāca būt personībai, būt pašai par sevi, bet viņai liek spēlēties ar lellēm, tādējādi sagatavojot mātes un sievas lomai. Viņai ar visu atbildību jātiecas pēc personīgās ekonomiskās brīvības, jāatrod profesionālās peļņas iespēja, tādēļ ka tikai patstāvīgi nopelnītais nosaka personīgo neatkarību, ļauj aizstāvēt savu viedokli, ļauj būt pašai. Sievietei nav jārēķinās ar to, ka brīvību viņai garantēs vīrieša mīlestība. Brīvība ir jānopelna pašai: tās ir zināšanas, darbs, nauda, kas pieder vienīgi jums. Kad vīrietis maksā par sievieti, viņš vienlaicīgi saka: "Tu esi mana." Pieņemot šār^¹ uzvedības tipu, sieviete nonivelē sevi līdz priekšmetam, kas pieder vīrietim, līdz objektam, kas izlikts tirgū. Sievietei ir jābūt ekonomiski brīvai, neatkarīgai no cita cilvēka, vai tas ir vīrietis vai cita sieviete" (Menezemmu, 82).

Psihoanalītiķi Dž. Boulbijs un F. Dolto uzsver autonomijas nozīmi indivīda socializācijas procesā saistībā ar audzināšanu ģimenē. Meitenes, kuru virzība uz autonomiju ģimenē netiek atbalstīta, kuru vecāki līdz pusaudža vecumam nosaka viņu dzīvi, izvēles, pieņem lēmumus viņu vietā, veidojas "tikai par sievietēm, kurām būs nepieciešams apprecēties, lai kļūtu par legālām prostitūtām, jo viņas neprot nopelnīt iztiku" (Dolto, 142). Sieviete ar zemu autonomijas līmeni redz sevi

1. nodala 41

tikai un vienīgi saistībā ar citu cilvēku, nespēj pastāvēt pati par sevi, kā ari realizēt savas dabas dotās potences. Indivīds ar augstu autonomijas līmeni attīsta sociālo dzīvi ārpus ģimenes, viņam nav nepieciešamas simbiotiskas attiecības ar citu personu (Boulbijs, 34).

Sieviete ir tiesīga darīt visu, ko viņa vēlas: stāties laulībā, radīt bērnus, bet viņas izaugsmes ceļam nav jābūt kāda cita noteiktam. Sievietei ir jāplāno savs dzīves ceļš. Vēsturiskās nostādnes ir nepietiekamas, lai ierobežotu personību. Viss ir atkarīgs no sievietes gatavības rīkoties, dzīvotspējas, piederības pašai sev, sava iekšējā dzīves projekta kongruences saglabāšanas (Meneiemmu, 169).

Aplūkotās K. Horneja, Dž. Boulbija, F. Dolto, A. Menegeti atziņas norāda uz autonomijas līmeņa neatsveramo nozīmi sievietes dzīvē, atspoguļo šķēršļus, kādi rodas, ja sieviete patstāvīgi nespēj pieņemt lēmumus, ja viņas dzīvi nosaka citi - cilvēki, apstākļi, kas nav pašas noteikts. Pamatojoties uz iepriekš minēto autoru koncepciju, var teikt, ka sievietes ar augstu autonomijas līmeni ir prioritāri orientētas uz karjeru, bet sievietes ar zemu autonomijas līmeni - uz ģimenes dzīvi. Pētot sakarību starp sievietes autonomijas līmeni un orientāciju uz karjeru vai ģimeni, tika noteiktas dažas sakarības:

f Sievietes ar augstu autonomijas līmeni ir prioritāri orientētas uz karjeru 50 gadījumos no 176, attiecīgi 28%, uz ģimenes dzīvi -33 gadījumos, attiecīgi 19%. 53% gadījumos (93) respondentes nevarēja noteikt kā prioritāti ģimeni vai karjeru, abas sfēras tika uzskatītas par līdzvērtīgām. Tas liecina, ka sievietes ar augstu autonomijas līmeni nespēj noteikt karjeras vai ģimenes dzīves prioritāti, bet prioritārā orientācija uz karjeru ir par 9% lielāka nekā uz ģimenes dzīvi.

f Sievietes ar zemu autonomijas līmeni ir prioritāri orientētas uz karjeru 20 gadījumos no 104, attiecīgi 19%, uz ģimenes dzīvi -35 gadījumos, attiecīgi 34%. 47% gadījumos (49) respondentes nevarēja noteikt kā prioritāti ģimeni vai karjeru, abas sfēras tika uzskatītas par līdzvērtīgām. Tas liecina, ka sievietes ar zemu autonomijas līmeni pārsvarā gadījumu nespēj noteikt karjeras vai ģimenes dzīves prioritāti, bet prioritārā orientācija uz ģimenes dzīvi ir par 15% lielāka nekā orientācija uz karjeru. Tātad sievietes ar augstu un zemu autonomijas līmeni pārsvarā ga-i li jumu nevar noteikt karjeras vai ģimenes dzīves prioritāti. Sievietes .ir augstu autonomijas līmeni biežāk prioritāri izvēlas karjeru nekā ģimenes dzīvi. Savukārt sievietēm ar zemu autonomijas līmeni ģimenes il/ive kā izvēles pi mulate ir vairākumā gadījumu nekā karjera.

42 PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

PERSONĪBAS VIDĒJAIS BRIEDUMPOSMS

Hronoloģiski vidējais briedums cilvēkam sākas 40 gados un turpinās līdz 60-65 gadiem, taču speciālistu viedokļi ievērojami atšķiras. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kādā dzīves posmā cilvēks atrodas? Vai 43 gadus veca sieviete uzskata sevi par vidējā vecuma pārstāvi, ja viņai tikko piedzimis bērns, vai 41 gadu vecs vīrietis, kurš tikko sācis pārkvalifikācijas kursus, uzskata, ka šajā vecumā viņš ir sasniedzis savas profesionālās karjeras virsotni vai atrodas tās sākumā?

Vidējā brieduma periods dažādiem cilvēkiem var būt īsāks vai garāks. Šīs atšķirības rodas vairāku faktoru ietekmē:

f Sociālie un pozicionālie faktori. Vidējais briedums ir pārejas posms starp divām paaudzēm. Cilvēks, sasniedzot šo vecumu, izjūt atsvešināšanos gan no jaunāka vecuma cilvēkiem, gan no tiem, kuri jau ir pensijā.

f Fiziskie un bioloģiskie faktori. Sieviete var ievērot, ka dēls ir izaudzis garāks par viņu pašu; vīrietis var pamanīt, ka artrīts sāk negatīvi ietekmēt viņa darba spējas.

t Psiholoģiskie faktori. Vairākums no šiem faktoriem ir saistīti ar dzīves pārmaiņu jautājumiem. Cilvēki sāk saprast, ka dzīves garumā tika pieņemti vairāki lēmumi profesionālās karjeras un ģimenes dzīves ziņā; šīs dzīves jomas šajā vecumā ir gandrīz izveidojušās - atliek tikai pilnībā tās realizēt. Nākotne vairs neasociējas ar bezgalīgām iespējām ("Es vairs neesmu tik jauns, lai bezgalīgi paļautos, ka gan jau vēl uzspēšu..."). Parasti cilvēki saista vidējā brieduma iestāšanos ar ģimenes ciklu, -kad viņu bērni sāk atstāt dzimto māju. Vidējo briedumu noteicošās pazīmes var būt saistītas ari ar profesionālo ciklu: cilvēki vairs nevirzās uz augšu pa karjeras kāpnēm. Iespējams, cilvēks ir sasniedzis kādu augstu amatu vai noteiktu statusu, vai arī viņam kļūst skaidrs, ka tas, ko viņš ir sasniedzis, atrodas daudz zemāk par viņa sākotnējām iecerēm.

Psihologi, sociologi un pat paši vidējā brieduma vecumposmā pārstāvji nav vienisprātis par to, ko izjūt cilvēks šajā vecumā? Vai var uzskatīt šo vecumu par iespēju posmu, par stabilitātes un potenciālas līderības periodu? Vai tas ir neapmierinātības, iekšēja izmisuma un depresijas laiks? Cilvēka skatienu uz savu vecumu nosaka ekonomiskie dzīves apstākļi, sociālais stāvoklis un tā laika īpatnības, kurā viņš dzīvo. Daudzi apzinās, ka viņi vairs nav jauni, taču šis fakts nemaz nemulsina (Hunt&Hunt, 1975; Neugarten, 1968).

1. nodaļa 43

Cilvēku fiziskā aktivitāte var daļēji samazināties, taču viņu dzīves pieredze un savu iespēju apzināšanās ļauj veiksmīgi darboties. Cilvēki vidējā brieduma vecumā spēj pieņemt lēmumus ar apbrīnojamu vieglumu, ko nevarēja darīt agrāk. Tāpēc vecuma grupu no 40 līdz 60 sauc par "vadītāju paaudzi", un arī tāpēc vairākums cilvēku, kuri strādā valsts vadībā, vada uzņēmumus utt. un ir atbildīgi par svarīgu lēmumu pieņemšanu, arī pieder šai vecuma grupai.

Protams, ir ari tādi, kuri nespēj sakārtot paši savu dzīvi, kur nu vēl vadīt citus. Piemēram, Frenkela-Brunsvika (Frenkel-Brunsmik, 1963) neuzskata vidējā brieduma cilvēkus par "vadītāju paaudzi". Viņa raksturo šo dzīves posmu kā dzīves aktivitātes pazemināšanās periodu, kura iestāšanās (apmēram 48 gadu vecumā) saistās ar psiholoģisko un bioloģisko krīzi. Arī Levinsons un viņa kolēģi (Levinson, 1978) uzskata, ka "dzīves vidus pāreja - vidējās vai pat smagas krīzes laiks".

Daļa pētnieku neizsaka viennozīmīgu viedokli, bet raksturo vidējo briedumu divējādi (Chiriboga, 1981; Sherman, 1987). Šo vecumposmu var skatīt kā uzplaukuma laiku attiecībā pret ģimenes dzīvi, cilvēka karjeru vai radošām spējām, bet tajā pašā laikā tieši šajā vecumā cilvēki visbiežāk sāk aizdomāties par to, ka dzīve nav bezgalīga un viņu laiks neatgriežami aiziet. Dažus dzīves vidusposmā sāk uztraukt radošā potenciāla realizācijas jautājumi un nepieciešamība kaut ko nodot jaunākajām paaudzēm, cilvēki sāk pārdzīvot par kādreiz neizmantotām iespējām, rūpēties par tuvu attiecību saglabāšanu ar sev nozīmīgiem cilvēkiem. Katrs svarīgs notikums - bērna piedzimšana, nāve, darba maiņa, šķiršanās - piespiež cilvēku paskatīties uz viņa dzīvi no cita i edzes leņķa (Sherman, 1987). Daudzi izvirza devīzi: "Visi darbi jāpaveic i iesi tagad" (Gould, 1978).

Mīts par vidējā brieduma vecuma krīzi

Kaut ari daži pētnieki uzskata, ka vidējais vecums tiek uztverts kā "periods, kad tiek sagrautas cerības, bet daudzas iespējas liekas uz visiem laikiem zaudētas" (Clauser, 1986), pētījumu lielākā daļa pierāda pretējo.

Apkopotie dati liecina, ka vairākums pieaugušo pārdzīvo vidējo brie-iliiuui kā pārejas gadus, pilnus gan ar pozitīviem, gan ar negatīviem notikumiem, kuri saistīti ar novecošanas procesu (Hunter&Sundel,

44 PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Saskaņā ar pārejas modeli cilvēka attīstību raksturo notikumu, kurus var paredzēt un plānot, secība. Kaut arī šī pāreja var izraisīt psiholoģiskas un sociālas grūtības, vairākums cilvēku veiksmīgi tiek tam pāri, jo, zinot noteiktu (neizbēgami) notikumu tuvošanos, pielāgojas tiem. Piemēram, 40-gadīgs uzņēmējs, zinot, ka viņš atstās savu uzņēmumu apmēram 60 gadu vecumā, sāk pārskaitīt naudu uz pensijas kontu. Pateicoties pielāgošanās un paredzēšanas spējai, cilvēki savlaicīgi gatavojas pārmaiņām (Clauser, 1986; Troll, 1985).

Pēc iepriekš minēto zinātnieku domām, Levinsona (Levinson, 1978), Goulda (Gould, 1978) un Vailenta (Vaillant, 1977) krīzes modelim ir nepilnības, jo tas tika veidots, balstoties tikai uz vīriešu pētīšanu, neskatot sieviešu attīstību. Piemēram, vienā no Levinsona pētījumiem {Levinson, 1978) viņš un kolēģi atklāja, ka 40-gadīgs vīrietis var apšaubīt vai vismaz sākt pārvērtēt no dažādām pusēm savas dzīves vērtību. Ja viņam izdevies daudz sasniegt, viņš var aizdomāties: "Vai sasniegtais bija patērēto spēku vērts?" Ja savukārt vīrietim neizdevās sasniegt iecerēto, viņš sāk apzināties, ka laika vairs nav daudz, lai kaut ko mainītu. Vīrietis šajā periodā sāk apšaubīt visas savas dzīves puses, ieskaitot darbu un ģimenes attiecības (Levinson, 1986).

Tātad dzīves vidusposms ir laiks, kad cilvēki kritiski vērtē un analizē savu dzīvi. Viņi var būt apmierināti ar sevi, ja uzskata, ka sasnieguši savu iespēju virsotni (Chiriboga, 1981). Citiem šī analīze var būt sāpīga.

Pētījumi rāda, ka kognitīvās spējas ar vecumu pazeminās. Iespējams, ka šis process sākas vēlākajos gados un skar tikai dažus intelekta aspektus, jo dažas intelektuālās spējas vidējā vecumā pat paaugstinās, īpaši tiem cilvēkiem ar augstāko izglītību, kuri turpina aktīvi darboties (Schaie, 1983). Pretēji viedoklim, ka intelektuālā attīstība sasniedz virsotni jaunības gados, daudzu spēju attīstība turpinās visā vidējā vecuma laikā, kamēr cilvēks vēl turpina strādāt (Willis, 1989).

Pēc Horna teorijas, pastāv divu veidu intelekti: plūstošais un krista-lizētais (Horn, 1982). Plūstošo intelektu veido tās spējas, ar kuru palīdzību cilvēks apgūst kaut ko jaunu (ari iegaumēšanas ātrums un rezultativitāte, indukcija, darbošanās ar telpiskiem tēliem un jaunu saišu un attiecību reproducēšana). Šos procesus apzīmēja ar terminu "plūstošais intelekts", parādīja, ka visi intelekta procesi it kā ieplūst citos intelektuālās darbības veidos, ieskaitot uztveri, atpazīšanu, analīzi un dažādu uzdevumu risināšanu (Horn, 1982; Neugarten, 1976).

Pēc zinātnieku domām, šis intelekts saistīts ar cilvēka bioloģisko attīstību, tāpēc tā attīstība palēninās pēc jaunības gadiem.

1. nodala 45

Savukārt kristalizētais intelekts ir spējas, kuras rodas cilvēkam līdz ar pieredzi un izglītošanos un balstās uz gadiem krātu zināšanu bāzes. Tās ir spējas veidot attiecības, spriest, analizēt problēmas un izmantot iegūtās stratēģijas uzdevumu risināšanai. Cilvēki šo intelekta formu iegūst izglītības rezultātā un kontaktos ar savu kultūru. Atšķirībā no plūstošā intelekta kristalizētā intelekta līmenis paaugstinās tik ilgi, kamēr cilvēks spēj uztvert informāciju (Neugarten, 1976).

Šī teorija ne vienmēr apstiprinās praksē. Pētot lielu vidējā brieduma vecumposmā cilvēku grupu, zinātnieki ieguva šādus rezultātus:

f no 45% līdz 60% respondentu gan plūstošā, gan kristalizētā intelekta testu rezultāti saglabājās vienā līmenī, pat pēc 70 gadu vecuma;

f daži respondenti (10-15%) uzrādīja pat testu rezultātu uzlabošanos līdz pat 75 gadu vecumam;

f apmēram 30% respondentu testu rezultāti pakāpeniski pasliktinājās, sevišķi pēc 60 gadiem (Schaie, 1983).

Tā kā vidējā brieduma pētīšanā tika izmantotas ļoti daudzas metodes un dažādi testi, to rezultāti atšķiras. Taču kopumā var secināt, ka intelektuālo spēju izmaiņas šajā vecumposmā nav lielas. Bieži vien testos parādās intelekta līmeņa paaugstināšanās līdz 40 gadu vecumam, pēc tam (līdz 55-60 gadiem) seko zināmas stabilitātes posms. Statistiski ievērojama rezultātu pazemināšanās cilvēkiem līdz 60 gadiem tika konstatēta tikai subtestos uz aritmētiskām darbībām un runas ātrumu (Schaie, 1990).

Zinātnieki atzīmē vienu faktoru, kurš vienmēr pazeminās vidējā briedumā. Ātras darbības, kas pieprasa no cilvēka momentānu reakciju, sāk padoties arvien grūtāk. Tas ir izskaidrojams ar psihomotoro procesu palēnināšanos. 40-50 gadu vecumā šis process nav tik spilgti izteikts kā vēlāk. Pieaugušie šajā vecumā cenšas kompensēt ātruma samazināšanos ar darbību efektivitāti un daudzpusīgām zināšanām (Salthouse, 1990). Ja intelektuālās darbības tiek trenētas, kaut vai ikdienišķo uzdevumu risināšanā, intelekts un reakciju ātrums šajā vecumā saglabājas augstā līmenī (Botminick, 1977).

Cilvēki spēj pielāgot savu intelektuālo attīstību videi, kurā viņi dzīvo, liekot uzsvaru uz kādu noteiktu iemaņu attīstību, atstājot novārtā pārējās, un līdz ar to gūt panākumus darbā un sabiedriskajā dzīvē (Lerncr, 1990).

Tātad kļūst skaidrs, ka vidējā brieduma vecumposmā viens no sva-līgākicni lākturiem, kurš ietekmē cilvēku izziņas darbību, ir viņa pieredze.

46 PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Pieredze un meistarība

Pieredzes bagātība nenodrošina meistarības līmeni šajā vecumā. Kā rāda pētījumu rezultāti, vecāki arhitekti ar gadiem zaudē vizuālās novērtēšanas iemaņas, mašīnrakstītājas nevar tik ātri rakstīt kā agrāk (Charness, 1981; Salthouse, 1987). Protams, ar pieredzi daļēji tiek kompensēta meistarības līmeņa pazemināšanās: arhitekts gandrīz automātiski spēj noteikt, kādi būvmateriāli būs vispiemērotākie šajā gadījumā, mašīnrakstītājas spēj ar redzi aptvert plašāku vārdu laukumu, kas ietaupa darba laiku. Tātad cilvēka attīstība paredz kompromisu: pazeminoties vienu iemaņu līmenim, citas iemaņas uzlabojas (Baltes, 1987).

Citu profesionālās meistarības iemaņu vidū var nosaukt arī nepārtrauktu kompetences attīstību, iedziļināšanos specialitātē, teorētiski vai praktiski lietderīgas zināšanas, tipveida uzdevumu ātru atpazīšanu un vispārinātas domāšanas un problēmu risināšanas iemaņas.

Kognitīvo iemaņu attīstības priekšnosacījums daudziem cilvēkiem ir darbs. Kognitīvās spējas tiešā veidā ir saistītas ar cilvēkiem izvirzītām prasībām. Cilvēki, kuru darbs saistīts ar sarežģītu uzdevumu risināšanu, pētījumos uzrāda elastīgāku domāšanu, nekā tie, kuru darbs ir vienveidīgs. Līdzīgi arī tie, kuri darbā paļaujas tikai uz sevi, uzrāda labākus rezultātus salīdzinājumā ar tiem, kuriem nav nepieciešams pašiem pieņemt lēmumus (Kohn&Schooler, 1983; Schooler, 1987).

Mūsdienu mainīgajos darba apstākļos cilvēki ar elastīgāku domāšanu vieglāk pielāgojas tiem un nenonāk stresā. Šīs spējas sevišķi nepieciešamas tādās darba jomās, kur profesionālās zināšanas ātri noveco (medicīna, datortehnoloģijas, tehniskā konstruēšana) (Cross, 1981; Dubin, 1972).

Tieši vidējā brieduma cilvēkiem iepriekš minētā problēma ir īpaši aktuāla, jo, no vienas puses, viņu skolas gadi ir sen pagājuši, bet, no otras, mūsdienās ievērojami palielinājies daudzu cilvēku profesionālās darbošanās ilgums.

Šaji izteica domu, ka cilvēka kognitīvo attīstību var pētīt, izejot no intelekta funkcionālām izmaiņām, jo mainās nevis intelekta daba, bet tā funkcionalitāte (Schaie, 1977/1978). Agrīnajā briedumā cilvēks atrodas sasniegumu pakāpē, kad intelekts tiek izmantots reālo problēmu risināšanai, kas ietekmēs cilvēka tālāko dzīvi (dzīvesbiedra vai darba izvēle). Savukārt vidējā brieduma vecumposmā cilvēks nonāk sociālo pienākumu veikšanas pakāpē, kad, pieņemot lēmumus, cilvēkam jāievēro gan dzīvesbiedra, gan sabiedrības intereses. Vēlāk, sasniedzot vēlīno briedumu, sākas reintegrācijas pakāpe, kad cilvēki atkal atgriežas pie savām interesēm, vērtībām un nostādnēm.

1. nodaļa 47

Vidējā briedumposma uzdevumi

Cilvēkam, lai izjustu apmierinājumu ar dzīvi, nepieciešams atrisināt dažus uzdevumus. Šos uzdevumus nosaka gan vecums, gan sociālais statuss, gan ieņemamais amats, gan ģimenes stāvoklis u. tml. Uzdevumi, kuri izveidoti pēc Heivighersta teorijas 20. gadsimta 50. gados, atklāj attīstības psiholoģijas teorijā iespēju salīdzināt ar šīs grāmatas satura galveno atslēgvārdu - sasniegumi karjerā. No Heivighersta piedāvātajiem dzīves uzdevumiem es kā būtiskākos savas tēmas analīzei akcentētu šādus:

Agrīnā briedumā

1. Profesionālās darbības uzsākšana.

2. Pilsoniskās atbildības uzņemšanās.

3. Sociālās piederības grupas atrašana.

Vidējā briedumā

"'. Pilsoniskās un sociālās atbildības sasniegšana.

. Mērķorientētā dzīves līmeņa sasniegšana un uzturēšana.

, Piemērotu darbības veidu izvēle brīvā laika pavadīšanai.

Vai var Heivighersta izstrādāto dalījumu piemērot arī mūsdienām? Lielos vilcienos - jā, taču mūsdienās rodas daudz vairāk izņēmumu nekā 50. gados: cilvēkiem biežāk nākas pielāgoties šķiršanās ar dzīvesbiedru pārdzīvojumiem un jaunu attiecību veidošanai, jaunas profesijai apguvei vai pat darba zaudēšanas problēmu risināšanai.

Ēriksona uzskati par attīstību vidējā brieduma vecumā

Pēc Ēriksona domām, galvenā šī vecuma problēma ir pāreja uz ģene-rativitāti (radīšana, produktivitāte) vai stagnāciju (Erikson, 1981). Pēc autora domām, ģenerativitāte var izpausties trīs veidos:

9 prokreatīvi - kad cilvēks uzņem un apmierina nākamās paaudzes vajadzības;

$ produktīvi, apvienojot darbu ar ģimenes dzīvi un veidojot nākamo paaudzi;

9 kreatīvi, paplašinot kultūras potenciālu plašākā mērogā.

Sievietēm tas izpaužas kā iegrimšana bērnu audzināšanas, rūpēšanās par tuviniekiem procesā (Peterson&Klohnen, 1995).

(lan Ileivighcrsta, gan Ēriksona modelī liela uzmanība pievērsta i ilvcku nopietnu allicnlm veidošanai ar citiem un pielāgošanās pārmaiņām, ar kiiiam ai vien vairāk nākas cilvēkam sastapties vidējā

48 PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

brieduma vecumposmā, ja cilvēks ir aktīvs un radošs, vai ari iegrimt stagnācijā, ja cilvēks ir iestrēdzis attīstības posmā. Atšķirībā no Hei-vighersta Ēriksons uzskata, ka vissvarīgākie šī vecuma pienākumi ir tieši saistīti ar faktu, ka cilvēks burtiskā nozīmē atrodas "dzīves vidū".

Zinātnieks Peks uzskata, ka Ēriksona vecumu periodizācijā ir nepilnības (Peck, 1968), kuras var novērst, paplašinot cilvēka dzīves otrās puses raksturojumu.

Galvenais Peka aizrādījums saistīts ar to, ka Ēriksons pārāk daudz uzmanības pievērš 20-25 gadu vecumam, savukārt brieduma gadiem veltot tikai divas attīstības stadijas, kad, pēc Peka domām, rodas daudz vairāk problēmu un uzdevumu, nekā apraksta Ēriksons.

Arī iepriekšējo gadu problēmas parādās atkal, sevišķi stresa un pārmaiņu periodos: veselības pasliktināšanās var radīt nepieciešamību risināt autonomijas un neatkarības jautājumu, taču šoreiz - 45 gadu vecumā; tuvinieka zaudēšana var aktualizēt cilvēka vajadzības pēc tuvības apmierināšanu.

Balstoties uz brieduma vecumposmā uzdevumiem, Peks izšķir septiņas pieaugušā cilvēka problēmas un konfliktus. Pēdējiem trim no tiem ir lielāka nozīme vēlīnā brieduma vecumposmā, taču jau vidējā brieduma vecumposmā cilvēki ar tiem saskaras:

1. Fizisko spēku vietā nāk dzīves gudrības vērtības pieņemšana. Līdz
tekus ar fizisko spēku samazināšanos cilvēki vairāk enerģijas sāk
veltīt prāta darbībai.

2. Sociālā un seksuālā aspekta līdzsvarošanās cilvēku attiecībās. Notiek
attiecību ar cita dzimuma pārstāvjiem pārvērtēšana. Sabiedriskās
un draudzīgas attiecības kļūst svarīgākas par seksuālo tuvību un
konkurenci.

3. Emocionālā elastīguma, līdzsvara rašanās. Šī īpašība nepieciešama
emocionāli smagos gadījumos: šķiršanās, tuvinieka nāve vai interešu
maiņa.

4. Intelektuālā elastīguma rašanās. Izpaužas spējā piekāpties, ar lielāku
uzticību izturēties pret jaunām idejām.

5. Aizraušanās ar lomām vietā nāk Ego diferenciācija. Ja cilvēks būtu
identificējis sevi tikai un vienīgi ar darbu, aiziešana pensijā kļūtu
par emocionāli graujošu notikumu.

6. Ķermeņa pārmaiņas - spēja samierināties ar izmaiņām, kuras notiek
ar cilvēka ķermeni (novecošana, sāpes, fizisks nespēks utt.).

7. Ego pārmaiņa īpaši svarīga vēlīnajā briedumā. Tā ir spēja nedomāt
par nāves tuvošanos.

/. nodaļa 49

Līdzīgi kā Ēriksona periodizācijā Pekām neviena no pārmaiņām cilvēka dzīvē nav noteikta tikai pēc kritērija - cilvēks atrodas vidējā vai vēlīnā vecumposmā. Dzīves sākumā pieņemtie lēmumi var būt par pamatu lēmumu pieņemšanai brieduma gados. Vecums no 40 līdz 60 gadiem ir kritisks laiks, jo tajā veiktās korekcijas noteiks, kā cilvēks dzīvos visu atlikušo mūžu (Peck&Berkouiitz, 1964).

Vidējā brieduma gados gan sievietes, gan vīrieši vērtē, cik daudz no agrāk iecerētā viņi spējuši realizēt. Ja agrīnajā briedumā cilvēki apliecina sevi profesijā, tad vidējā - secina, ka profesionālā izvēle ir izdarīta un ar to ir jādzīvo. Tie, kuri vīlušies savā izvēlē, vai nu nožēlo to un cieš, vai ari atrod sevī spēkus pārveidot savu vērtību sistēmu -daži cilvēki, sasniedzot vidējo briedumu, nolemj vairāk uzmanības pievērst starppersonu attiecībām nekā profesionālai izaugsmei (Fiske, 1980).

Farels un Rozenbergs (Farrell&Rosenberg, 1981), pētot vīriešus, noskaidroja, ka vīriešu reakcijai uz dzīves vidusposma sasniegumiem raksturīga individuāla pieeja, bet kopējās shēmas ietvaros. Vīriešiem ir izveidojies un nostabilizējies dzīvesveids, kas ļauj viņiem risināt šī vecuma problēmas: rūpes par vecākiem, sarežģījumi attiecībās ar pusaudžu vecuma bērniem, pielāgošanās ierobežojumiem un sava fiziskā spēka zaudēšanas pieņemšana. Vairākums izjūt pienākumu attiecībā pret ģimeni un darbu.

Zīmīgi, ka pretrunā ar pastāvošo uzskatu, ka vīriešu psiholoģiskais stāvoklis ir atkarīgs no viņa lomas profesionālajā dzīvē, pētnieki Farels un Rozenbergs atzīmē lielu ģimenes attiecību svarīgumu. Arī citu zinātnieku pētījumi apstiprina šo apgalvojumu: vīriešu laulības un vecāku lomas kvalitāte ietekmē psiholoģiskā un darba distresa līmeni (Barnett&Pleack, 1992).

Sievietes parasti vērtē savus panākumus un stāvokli pēc ģimenes, nevis pēc profesionālā cikla. Zinātnieki noskaidroja, ka sievietes izšķir ģimenes ciklā trīs galvenās pārejas:

1. 80% atzīmē, ka zīmīgas pārmaiņas viņu dzīvē notika 27-30 gadu
vecumā un bija saistītas ar bērna piedzimšanu un bērna kopšanu
bērna dzīves pirmajos gados.

2. 40% uzskata, ka par svarīgu pārejas periodu viņu dzīvē var uzskatīt
laiku, kad izauguši bērni gāja prom no dzimtās mājas.

?>. 33% sievietēm trešais svarīgs posms saistās ar laiku pēc bērnu aiziešanas (h'nukc, KUicotl, Hams&Hancock, 1985).

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Attīstības modelis, kura pamata ir priekšstats par notikumu iestāšanās laiku, īpaši labi piemērots sievietēm. Tas nozīmē, ka dzīves pa-matnotikumu iestāšanās laiks ģimenes un profesionālajā ciklā nosaka sievietes statusu, dzīvesveidu, pamatnodarbošanos, priekus un bēdas, kolēģu un draugu loku (Baruch&Brooks-Gimn, 1984).

Arī lomu konfliktu un sasprindzinājuma raksturu nosaka notikumu iestāšanās laiks. Lomu konflikts iestājas tad, ja vienas lomas prasības neatbilst citas lomas prasībām. Kopīgs visām sievietēm ir konflikts starp ģimenei un darbam veltītā laika sadalīšanas grūtībām. Savukārt lomu sasprindzinājums saistīts ar pārāk augstu prasību uzstādīšanu vienas lomas ietvaros (JLopata&Barnevvolt, 1984).

Sievietes grūtāk nekā vīrieši pārdzīvo novecošanas procesu. Tāpēc nav brīnums, ka vidējā brieduma sievietes pētījumos uzrāda augstāku depresijas līmeni nekā citu vecumu sievietes (Boyd&Weissman, 1981).

Tātad agrīnā un vidējā brieduma perioda galvenie dzīves uzdevumi gan sievietēm, gan vīriešiem saistās ar savas identitātes atrašanu, attiecību izveidošanu un karjeras attīstību, lai pilnveidotu sevi un atrastu sava potenciāla adekvātu izpausmi. Lai to izdarītu, būtiski ir piepildīt savu autonomiju, spējot patstāvīgi pieņemt lēmumus, kas ir viena no svarīgākajām brieduma pazīmēm.

2. nodaļa

Diskusija par brieduma kritērijiem un profesionālās

izvēles pozitīvajiem nosacījumiem

Lai definētu, kas ir psiholoģiskais briedums, manuprāt, ir jāvienojas, kas ir psiholoģijas pamatjēdzieni, jo tiek runāts par pieauguša cilvēka psiholoģisko briedumu. Tā kā uzmanība šajā grāmatā vairāk pievērsta brieduma periodā esoša cilvēka, indivīda sociālajai attīstībai, tad autore definē jēdzienus idejas kontekstā, ka psiholoģija ir sociāla zinātne, līdz ar to psiholoģija pēta sociālos psihes izpausmes fenomenus konkrēta indivīda/personības individuālas psihofizioloģiskās un individuālās attīstības pieredzes kontekstā. Ja iepriekšējā nodaļā autore pievērsās galvenokārt vecumposmā īpatnību vispārīgajam raksturojumam, izmantojot citu pētnieku teorijas, tad šajā nodaļā definīcijas un modeļi ir patstāvīgi radīti un var kalpot par metodoloģisko pamatu attīstības psiholoģijas pētījumiem vai diskusijām Latvijā.

Lai definētu, kas ir briedums, manuprāt, viena pētījuma ietvaros ir jāvienojas, kas ir psihe, jo psiholoģijā nav vienotas paradigmas. Tā kā psiholoģija ir sociāla zinātne, tad es definēju psihi šādi: psihe ir atvērta, mijiedarbībā ar sociālo vidi esoša psihofizioloģiska sistēma, kurai piemīt gan ārējā, gan iekšējā pašregulācija.

Tā kā attīstības psiholoģija pēta personības attīstību, tad svarīgi ir definēt, kas ir personība, jo arī par to nav vienota viedokļa psiholoģijā. Manuprāt, personība ir integratīva psihofizioloģiska sistēma, kas veidojas un attīstās vienotībā ar tās iekšējiem un ārējiem nosa-i•ijimiH-m; (ās attīstības rezultātu nosaka indivīda ģenētiskais maniojums, KS (patība, identitāte) un sociuma mijiedarbības dominanšu spēku.

52 PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Personības attīstība ir dinamisks, divpusējs process, kurā abpusējas mijiedarbības rezultātā var izmainīties personības kāds vai kādi personības kopveselumā esošās sistēmas elementi, izveidojot vai nu jaunas apakšsistēmas personības struktūras dominantēs, vai (un) pārveidojot attiecības ar sociumu.

Attīstības procesā izveidojušās jaunās apakšsistēmas (jaunveidojumi) un attiecības var pastāvēt īslaicīgi vai ilglaicīgi, ari uz visu mūžu, izmaiņu spēka ietekmes rezultāts galvenokārt ir atkarīgs no patības teleoloģiskās mērķtiecības un iekšējās motivācijas. Spēcīga Es gadījumā personība pārmaina, ietekmē sociālo vidi, vājāka Es gadījumā personība piemērojas un pakļaujas videi vai kļūst atkarīga no tās nosacījumiem.

Psiholoģisko briedumu autore saista ar šādiem kritērijiem: izvēles patstāvība un autonomija, Es un identitātes izjūta, dzīves jēgas un mērķu apziņas līmenis/ bezapziņas līmenis, profesionālā un sasniegumu motivācija, to izpausme personiskajos konstruktos. Par brieduma periodu raksturojošo atslēgvārdu autore uzskata izvēles fenomenu, kas tiek saistīts ar autonoma lēmuma pieņemšanu - kā psiholoģiskā brieduma pazīmi. Tieši izvēlē slēpjas personības identitātes un Es koncepcijas, dzīves jēgas un mērķu apziņas/ bezapziņas, motivācijas fenomenu integrācija.

Izvēles fenomena pētīšana varētu tikt saistīta ar personības - kā integrālas paškustībā esošas sistēmas (autores definīcija) - attīstības dominējošo aspektu izpēti katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi, tas pētniekam prasītu izveidot katram, piemēram, no 1000 respondentiem, individuālu attīstības modeli.

Tā kā attīstības psiholoģijas uzdevums ir izveidot vispārīgas universālas likumsakarības par cilvēka attīstību, tad arī tiecos izveidot universālu variantu - modeli par brieduma periodā esošas personības attīstības dominantēm, paturot prātā, ka praktiskais psihologs varētu veidot individuālo akcentu jeb attīstības dominanšu subjektīvo modeli katrā gadījumā atsevišķi, taču ievērojot kādu noteiktu vienotu hipotēzi par pieauguša indivīda attīstību vispār saistībā ar hipotēzi par konkrētā indivīda attīstību.

Piedāvāju apspriest personības attīstības pozitīvās attīstības aspektus - potenciāla izjūtu, dzīves jēgas un sasniegumu, profesionālo motivāciju- brieduma periodā, kad personība sasniedz profesionālās izaugsmes, karjeras un attiecību veidošanas kulmināciju. Šos fenomenus izsaka personiskie konstrukti, kuros sintezēta indivīda apzinātā un neapzinātā subjektīvā pieredze.

2. nodaļa

Pārstāvot racionālisma pieeju zinātne, nevis empīrismu, uzskatu, ka vispirms ir jāizveido ideja par personības briedumu un metodoloģisks modelis, lai varētu veikt tālākus nopietnākus empīriskus pētījumus. Tāpēc piedāvāju izveidot integrāli eklektisku modeli par brieduma aspektiem.

Veidojot integrāli eklektisko modeli par brieduma psiholoģiskajiem aspektiem, vispirms tiks analizēts attīstības psiholoģijas kā zinātnes apakšnozares struktūras vispārīgs modelis, lai, tālāk veidojot konkrētu autormodeli par psiholoģisko briedumu, varētu to skatīt zinātnes apakšnozares struktūras vispārīgā modeļa kontekstā.

Vecumposmi

Krīzes

Kritēriji attīstībai Attīstības akcenti

® jaundzimušais i zīdainis 6 bērns

(1-9,10) I pusaudzis

(9,10-14,15) 6 jaunietis

(15-22)

# 1 gada i 3 gadu 6 7 gadu i 15 gadu 6 18 gadu 6 27-33 gadu 6 40-45 gadu a 50-55 gadu 6 65

s fiziskā s kognitīvā )ES

i sociālā i emocionālā

š intelekts

i dzimumidentitāte

i identitāte

i ES

A identifikācijas

i> morāles līmenis

4 vadošā darbība

i dzīves jēgas izjūta

6 pašaktualizācija

i potenciāla AKME

y agrīnais briedums

(22-40) 3 vidējais briedums

(40-65) j vēlīnais briedums

(65-..,)

Brieduma

pakāpes

kritēriji

3. attēls. Attīstības psiholoģijas atslēgvārdu sistēma

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

f 1. kritērijs: sociālā attīstība - spēja veidot karjeru un izveidot stabilas attiecības, partnerattiecību izveide un profesionālās karjeras virsotņu sasniegšana, identifikācijas ar noteiktām sociālajām lomām, vai nu pateicoties bērnības "ideāltēliem", vai sava potenciāla un identitātes autentiskuma izjūtai; f 2. kritērijs: ES attīstībā - spēja patstāvīgi izdarīt izvēli un uzņemties atbildību par savas izvēles sekām, dzīves jēgas atrašana sava potenciāla piepildīšanā un izpausmē; f 3. kritērijs: kognitīvo matricu patstāvība, personisko konstruktu

stabilitāte, vērtību un pārliecību briedums. Šajā grāmatā es vairāk pievēršos sociālās attīstības kritērijam, akcentējot karjeras un sasniegumu - profesionālās motivācijas nozīmi nobriedušas personības attīstībai.

Tātad psiholoģiskā brieduma attīstību un pilnveidi agrīnā un vidējā briedumā vispirms saistu ar sociālo attīstību un profesionālo motivāciju, vajadzību gūt sasniegumus karjerā. Brieduma periodā paralēli attiecību izveidei pieaugušam cilvēkam būtiski ir realizēt savu potenciālu sociuma, tas ir, profesionālajā darbībā.

Brieduma kritēriju teorētiskie modeļi

Meklējot atslēgvārdus brieduma periodā esošas personības metodoloģiskā modeļa izveidei, kā būtisks nosacījums izvirzīts uzdevums -vispirms salīdzināt dažādus paradigmālos modeļus, kas izveidoti personības psiholoģijā, kā pamatu izvēloties kognitīvo paradigmu, sociāli kognitīvās iemācīšanās paradigmu, psihodinamiskās pieejas paradigmu, eksistenciāli fenomenoloģiskās pieejas paradigmu. Dažādo modeļu salīdzināšanas mērķis ir izveidot integratīvi eklektisku modeli brieduma periodā esoša indivīda personības attīstības faktoru analīzei, izvēloties tos atslēgvārdus, kas tiek izmantoti hipotēzes teorētiskajai pārbaudei.

1. modelis - Kognitīvās pieejas paradigma

Kognitīvās pieejas paradigmas izveides pamatā ir ideja, ka cilvēka personība attīstās, pateicoties tās aktīvajai izziņai. Personības dzīvi ietekmē, kādas kognitīvās shēmas, semantisko nozīmju shēmas, stereotipi un matricas izveidojas kognitīvās attīstības procesā. Shēmas prātā apvienojas cita ar citu, veidojot semantisko nozīmju matricas. Jo pieau-gušāks indivīds, jo shēmas kļūst stabilākas, samazinās pretrunas, kas traucēja iespējamo validitāti ārējās pasaules interpretācijā, līdz ar to

Bezmaksas referāti skolai

Pieaugušo psiholoģija 2

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru