Pieaugušo psiholoģija 3

2. nodala                                                            55

pieaug uztveres precizitāte un interpretāciju adekvātums (Fiske, Neubergs, Leyens, Dardenne) [Leary, 1992;Michael, 1997; Crick,Dodge, 1994; Magnusson, 1990; Hhhijk, 2000].

Pēc autores modificētā Krika un Dodža modeļa, interpretējot šī modeļa satura ideju, tiek izmantota atziņa, ka personības attīstības jēga ir iegūt noteiktas kognitīvās un semantiskās prāta shēmas, kuras izveidojas atmiņā un tiek lietotas domāšanas un iztēles procesos sociālās izvēles un lēmuma pieņemšanas situācijās. Nav iespējama pasaules ārējo notikumu objektīva interpretācija, jo katram indivīdam piemīt viņa subjektīvā uztveres kognitīvā matrica. Veidojot šo modeli, uzsveru brieduma periodā esoša indivīda prātā (personiskajos konstruktos) esošo matricu, kognitīvo shēmu subjektīvo nozīmi, novērtējot ārējos un iekšējos mērķus, spriedumus par sevi, savu pašvērtējumu (personiskie konstrukti par sevi) noteiktās izvēles situācijās. Ārējais sociālās vides novērtējums nevar būt objektīvs, jo to nosaka iekšējo cēloņu-seku sakarību subjektīva attiecināšana (kauzālā atribūcija) uz ārējiem izvēles apstākļiem.

Ārējā un iekšējā informācijas interpretācija, kauzālā atribūcija

j        -Prata esošas

nov1iums4 '  -' koģnfffvis shēmas,     '  Ķ Spriedums, novērtējums"^   •        s» ztcmsļ'         ,        - ^pašvērtējums

- matricas c'^ ■<

Izvēle, nodomu izvērtējums 4. attēls. Paradigmālais atslēgvārdu modelis kognitīvās attīstības pieejā

Kā redzams pēc šī modeļa, izvēli nosaka vai ietekmē prātā esošās shēmas, matricas jeb sociāli iemācītie etaloni, stereotipi. Tātad brieduma periodā esoša indivīda profesionālās attīstības ceļš var tikt pētīts, izpētot viņa sterem ipus, atdarināmos paraugus un vērtības, kā arī vecāku un i cfcrrntAs y.\ upas pi olesionālo ceļu.

56

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

2. modelis - Sociālas izziņas un sociālas iemācīšanas pieejas paradigma

Veidojot sociālās izziņas un sociālās iemācīšanās paradigmālo modeli, tiek integrētas divas pieejas (Greis, 2002; Michael, 1997; Magnusson, 1990; A6paMoea, 2002; Hhhijk., 2000) - kognitīvā un biheiviorālā (uzvedības) pieeja (Roters, Bandura, Mišels), akcentējot ideju, ka cilvēks iemācās noteiktus uzvedības modeļus, bet visi neiemācās vienādi, pat ja ir līdzīgi sociālie nosacījumi. Arī prātā izdarīto izvēli indivīdi nerealizē autentiski vienādos audzināšanas un mācīšanās nosacījumos. Indivīda mērķis, interpretējot ārējās sociālās vides ietekmes, ir palielināt savu apmierinājumu un samazināt bailes piedzīvot neveiksmi. Indivīda pieredzē izveidojas noteikti priekšstati, sociālās gaidas, vērtības, pārliecības, kas veido "uzvedības potenciālu". Tas, kādu izvēli sociālajā uzvedībā izdarīs indivīds, būs atkarīgs no viņa subjektīvajiem priekšstatiem un sociuma piedāvātajiem pastiprinājumiem. Izvēles stimuls var būt arī indivīda pārliecība par kaut ko. Indivīds pats formē savu vidi, izdarot savu izvēli vairāk atkarībā no iekšējiem faktoriem, tas ir, domām, priekšstatiem, gaidām un personiskajiem konstruktiem.

Ja psihologs veic empīrisko datu analīzi pēc šī paradigmālā modeļa, interpretējot brieduma periodā esoša indivīda attīstību, tad tiek akcentēta indivīda sociālā pieredze, kā rezultātā izveidojusies noteikta pārliecība, vērtības un personiskie prāta konstrukti, kas nosaka viņa sociālās gaidas, uzvedības modeļa izvēli un kognitīvo aktivitāti. Tiek akcentēta indivīda sociālā pieredze - prātā izveidojies uzvedības potenciāls, kas izpaužas personiskajos konstruktos, kuri satur arī iemācīto

Sociālās gaidas atkarībā no sociālās iemācīšanās pieredzes

Izvēle atkarībā no iemācītā uzvedības modeļa

Uzvedības potenciāl;

pārliecības, vērtības,!

priekšstati, personiski!

Jyķ^r'

 Iemācītais  uzvedības modelis

Kognitīvā aktivitāte atkarībā no iemācītā 5. attēls. Sociālās izziņas un iemācīšanās teorētiskā paradigma

2. nodaļa

57

izpratni par vērtībām. Kognitivi apgūtie priekšstati ietekme uzvedības modeļa izvēli noteiktā situācijā, ir iespējams izpētīt, vai konkrētais respondents izvēlas noteiktus uzvedības modeļus atkārtoti, vai piemērojas sociālajai izvēles situācijai ar noteiktu vai dažādu uzvedības modeli. Pēc šī modeļa satura spriežot, cilvēka izvēle ir saistīta ar iemācīto uzvedības modeli, kas savukārt izriet no uzvedības potenciāla, kas arī ir saistīts ar prātā esošajiem personiskajiem konstruktiem, kuri sevī satur gan vērtības, gan sociālās gaidas jeb stereotipus, tie savukārt ir atkarīgi no iemācītā.

3. modelis - Psihodinamiskā paradigma

Izmantojot psihodinamisko paradigmālo modeli, tiek uzsvērts jēdziens "neapzinātais". Attēlojot personības attīstības modeli kā piltuvi bez dibena (simbols nepazinātās psihes daļas bezgalībai), tiek izveidota savstarpējo mijiedarbību attēlojoša daļu saistība ar abpusējām bultām, kas ļauj interpretēt ideju, ka pastāv sakarība starp brieduma periodā esoša indivīda izvēlētajām interpretācijām šobrīd (izvēles aktā x vai y) un neapzinātajiem motīviem, pārdzīvojumiem pieredzē.

Veidojot iespējamo pieauguša indivīda personības attīstības paradigmu un interpretācijas iespējas pēc psihodinamiskā modeļa, būtiski ir analizēt pārdzīvojumus pieredzē, piemēram, bērnībā, jo pieauguša cilvēka attīstības analīze nav iespējama bez viņa attīstības vēstures apskata (Freud, 1958) - pieauguša indivīda emocionālie pārdzīvojumi, to intensitāte, dominējošie motīvi, konflikti starp motīvu sistēmām, patības izpausmes, uzmācīgās idejas, asociatīvās matricas, kas

Izvēlētie

identifikācijas, saskarsmes etaloni šobrīd

6. attēls. Psihodinamiskā paradigma

fantāzijas                                          simboli

5,S'                                           PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

atkārtojas, kognitīvais stils, aizsardzības mehānismi var būt saistīti ar bērnības sociālo pieredzi, taču neapzināti var izpausties esošajā izvēles aktā šobrīd situācijā x vai y.

Saistot psihodinamiskās pieejas ideju ar grāmatas mērķi, tiek uzsvērta neapzināto mērķu un motīvu iespējamība, kas var integrāli sintezēties atsevišķos vai vairumā gadījumu paustajos identitātes, profesionālās motivācijas un sasniegumu motivācijas, dzīves jēgas meklējumos. Personiskajos konstruktos tie izpaužas kā simboli un fantāzijas.

Pēc šī modeļa indivīda izvēle, arī profesionālā izvēle, ir saistīta ar neapzinātajiem motīviem, neapzinātajām nozīmēm, kas var izpausties identifikācijas un esošo situāciju interpretācijās. Pēc šī modeļa idejas -profesionālo izvēli vada sasprindzinājums, kā pamatā ir konflikts starp neapzināto motīvu zemapziņā un Superego (sociuma etalona) doto informāciju (stereotipiem, vērtībām). Tātad izvēles akts ir neapzināts un to pavada iekšējais konflikts.

4. modelis - Eksistenciāli fenomenoloģiskā paradigma

Tiek akcentēta ideja par pārdzīvojuma fenomenu, kas ir atšķirīgi dažādiem indivīdiem, analizējot un interpretējot katra respondenta empīriskos datus atsevišķi. Ja psihologs interpretētu, piemēram, 1000 res-pondentu datus, tad pēc eksistenciāli fenomenoloģiskās pieejas būtu jāanalizē un jāinterpretē tūkstotis dažādu atšķirīgu pārdzīvojumu fenomenu, kam būtu tendence neatkārtoties, jo atšķirtos patības un Es koncepcijas. Transcendentālais domāšanas stāvoklis ir tik fenomeno-loģisks, ka to nevar izpētīt empīriski. Autore piedāvā izmantot Es koncepciju kā esošās konkrētās izvēles situācijas raksturojošo fenomenu domāšanā, kas savukārt ietver dzīves jēgas izjūtu apziņā vispār, to ir iespējams izpētīt empīriski.

Tiek uzsvērta ideja, ka izvēles situācijās indivīds koncentrēs apziņu visbiežāk uz to, kas atbildīs viņa dzīves jēgas izjūtai un Es izjūtai, tas ari raksturos viņa mērķus (arī profesionālos un attiecību mērķus).

Brieduma periodā pieaugušais indivīds tiecas pēc brīvas izvēles, ko pavada nepieciešamība koncentrēt apziņu dzīves jēgas meklējumos sevis kā patības autentiskuma atrašanai.

Pēc šī modeļa idejas izvēli, tai skaitā profesionālo izvēli, var ietekmēt situācijas pārdzīvojums, apzinātā esamība šeit un tagad situācijā. Šajā modelī tiek uzsvērta ideja par dzīves jēgas pārdzīvojumu. Es to interpretēju, ka izvēles pārdzīvojums saistās ar dzīves jēgas meklējumiem, tātad profesijas izvēle var būt saistīta ar dzīves jēgas meklējumiem, kas mijiedarbojas ar savas patības meklējumiem.

2. nodaļa

domāšanas stāvoklis briedumā

Apziņas fenomenu (A. B, C, D)

Esamība A               pārdzīvojums "šeit un tagad"                        '  Esamība C

un izvēle A                      Patības fenomens                             -." un izvelē C

Dzīves jēgas izjūta

Esamība B                         Apziņas                                        lisamībaD

un izvēle B                    koncentrācija.                                  un izvēle D

7. attēls. Eksistenciāli fenomenoloģiskās paradigmas struktūra

Brieduma kritēriju modelis

Saistot šī modeļa saturu ar iepriekš dotajām definīcijām par psihi, par psiholoģiju un attīstības brieduma fāzi, kā ari ar tematu par profesionālās izvēles fenomenu, tiek izveidots integrāls modelis, kurā integrējas manuprāt galvenie personības attīstību ietekmējošie faktori brieduma periodā, tie ir - patība (ietver sevī arī CNS īpatnības, iedzimtības nosacījumus, raksturu u. tml.), sociālā pieredze, kas veido arī personiskos konstruktus (ietver sevī vērtības, pārliecības, iemācītos stereotipus, personiskos atklājumus un pārdzīvojumus), tos indivīds ir spējīgs reprezentēt verbāli un neverbāli subjektīvi fenomenālos personiskajos konstruktos.

Izveidotajā modelī tiek uzsvērta ideja par patības un sociālās pieredzes mijsakarību, kā rezultātā izveidojas fenomenāli izvēles nosacījumi x vai y, vai citi. Dažādi indivīdi pie vienādiem sociālajiem nosacījumiem izvēlas dažādas lomas jeb sociālās identifikācijas. Atkarībā no patības un sociālās pieredzes mijsakarībām indivīds vai nu sasniedz profesionālos panākumus, vai nesasniedz, izjūt esošo attiecību jēgu vai neizjūt. Es jeb identitātes izjūta arī izpaužas izvēlē - vai nu sasniegt sasniegumus un izveidot stabilas partnerattiecības, vai nonākt atkarībā, vai - Es difūzijas gadījumā - meklēt jaunas iespējas Es atrašanai. Jo lielāks palibas spcks, jo lielāka izvēles nepieciešamība. Kādu izvēli indivīds ī/daiīs, i;r, hus saistīts ari ar viņa patību un sociālo pieredzi.

60

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

.-.. . < '.SOCIĀLA1

Autonomija

Dzīves jēgas izjūta Potenciāla rezultativitāte

^   Karjerā-sasniegumu motivācija

^ autonoma izvēle x, y utt.

Dezadaptācija sociuma, sasprindzinājums karjerā un attiecībās    W££!B

Atkarība izvēlē -'."NitīlP..

-PERSONISKIE* KONSTRUKTI^

Sociālās identifikācijas

Pašiedvesma

S. attēls. Konceptuālais modelis par indivīda attīstību briedumā

No šī modeļa varētu izrietēt tālāko pētījumu plāns. Šobrīd autore sīkāk ir pētījusi personiskos konstruktus, adaptējot Dž. Kellija personisko konstruktu metodi un sasniegumu motivāciju profesionālās motivācijas aspektā dažādām sociālajām grupām. Tālāko pētījumu uzdevums ir pievērsties pozitīvās sociālās pieredzes izpētei, izmantojot personisko konstruktu metodi un dzīves jēgas parametru diagnostikai briedumā.

Lai padziļinātu izpratni par brieduma kritērijiem dažādās teorijās, esmu iepazinusies arī ar sinerģētiskās akmeoloģijas un pozitīvās psiholoģijas teorijām (Višņakova, Kuzmina, Branskis, Požarskis, Anaņjevs, Seligmans), meklējot teorētisko metodoloģisko bāzi jēdziena briedums interpretācijai.

Kāpēc man ir tik tuva akmeoloģijas un pozitīvās psiholoģijas idejas? Kā jau ievadā minēju, mana interese vairāk saistās ar personības attīstības potenciāla pozitīvo nosacījumu apskatu. Tas zināmā mērā sasaucas ar jau 1995. gadā sākto pētījumu par tēmu Pozitīvie nosacījumi pašiz-jūtai. Vairāku gadu studijas ir atklājušas vairākus jaunus atzinumus, kas sasaucas ar pirms vairākiem gadiem uzsākto interesi par pozitīvajiem attīstības un izvēles nosacījumiem, tagad to pauž pozitīvā psiholoģija, kas definē pozitīvi subjektīvas labsajūtas jēdzienu (ivell-beinģ), un akmeoloģija, kas definē akmes jēdzienu. Tāpēc uzskatu, ka nepkvic-šanis apskatīt ari šo zinātņu pārstāvju uzskatus par brieduma jrdziniu.

2. nodala                                                            61

Personības briedums pēc akmeoloģijas uzskatiem

Akmeoloģija pēta nobriedušu cilvēku radošo potenciālu kreatīvas darbības procesā ceļā uz tā augstākajiem sasniegumiem (S. Požarskis) -

f pēta mācību procesa likumsakarības, kā sasniegt dzīves un profesionālisma virsotnes (Ņ. Kuzmina);

f akme ir tāds cilvēka stāvoklis, kad tiek sasniegts tā darbības augstākais rezultāts (zvaigžņu stunda), kā arī tiek paralēli pētīti apmācības faktori, kuri ir veicinājuši šo augšupeju (Ņ. Kuzmina).

Var diezgan pamatoti uzskatīt, ka sarežģītāks un mazāk pētīts no visiem brieduma aspektiem ir tieši personības briedums. Tāpēc vērsu uzmanību uz četriem personības brieduma komponentiem, kurus uzskata par pamata konceptiem, ap kuriem noteiktā veidā grupējas daudz citu personības fenomenu brieduma periodā:

f   atbildība, :    f   iecietība,

f   pašattīstība,

f   integratīvs komponents, kas integrē jeb ietver visas iepriek-,         sējās un vienlaicīgi ir katrā no tām, - pozitīvā domāšana, pozitīvā attieksme pret pasauli.

Vispirms briedumu raksturo atbildība.

Atbildības pakāpe atšķir nobriedušu personību no nenobriedušas. Pašreiz psiholoģijā ir izplatītas atbildības divu veidu koncepcijas,

kas definētas kauzālās atribūcijas teorijā (1. modelis):

1, Pirmā veida atbildība - personība uzskata, ka viss, kas ar viņu
dzīvē notiek, ir atkarīgs no viņa paša (pēc Rotera internālās kon
troles lokusa). Dzīves kredo: es pats atbildu par savām veiksmēm
un neveiksmēm. No manis paša ir atkarīga mana dzīve. Es varu,
un man tas ir jādara.

2. Otrā veida atbildība ir saistīta ar situāciju, kad cilvēks par atbil
dīgiem savā dzīvē sliecas uzskatīt vai nu citus cilvēkus, vai ārējos
apstākļus, situācijas (eksternālās kontroles lokuss). Citu cilvēku
lomā, kuri ir atbildīgi par veiksmēm un neveiksmēm, ir vecāki,
skolotāji un nākotnē - kolēģi, priekšnieki, paziņas. Sadzīvē šis
jēdziens ir pazīstams kā bezatbildība.

Atbildība ir nepieciešama sastāvdaļa jebkurai nobriedušai rīcībai. Vistuvāk sim priekšstatam ir humānistiskā (plašākā nozīmē) un eksistenciāla psiholoģija. l'ēc K. Krommn, piemēram, rūpes, atbildība,

62                                         PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

cieņa un zināšanas - tās ir nobrieduša cilvēka pazīmes. V. Frankls savā koncepcijā arī ierāda atbildībai nozīmīgu vietu un apgalvo, ka garīgums, brīvība un atbildība ir trīs pamati, trīs eksistencionāļi cilvēka esamībai.

Tieši atbildībā par dzīvi ir cilvēka dzīves jēga. Uzskatu, ka ar atbildību ir saistīta gan nobriedušas personības esamība, gan veiksme, gan paš-aktualizācija.

Iecietība - nākamā svarīgā sociāli nobriedušas personības iezīme. Tai ir divi veidi - sensuālā un dispozicionālā.

1. Sensuālā iecietība saistīta ar noturību pret sociālās vides iedar
bību, ar reakcijas pavājināšanos pret kādu nepatīkamu faktoru,
samazinot jūtīgumu un tā iedarbību. Tādējādi tā ir saistīta ar kla
sisko toleranci. Tēlaini izsakoties, sensuālā iecietība ir "iecietī
ba - cietsirdība", "iecietība - stiprums", "iecietība - siena".

2, Dispozicionālās iecietības pamatā ir cits mehānisms, kas nodro
šina personības iecietību sociālajā mijiedarbībā. Aiz tās stāv no
teiktas personības ievirzes, attiecību pret īstenību sistēma - pret
citiem cilvēkiem, to uzvedību, pret sevi, pret citu iedarbību uz
pašu un pret dzīvi vispār. Ar to saprot: visi cilvēki kādreiz kļūdās,
katram ir tiesības iziet no sociuma izvirzītā etalona, piemēram,
tas, kurš kavē, pārdzīvo vairāk nekā tie, kas gaida. Stratēģijas
un pozīcijas pieņemšana zem nosaukuma "altruistiskais
egoisms". Dispozicionālā iecietība ir "iecietība - pozīcija",
"iecietība - ievirze", "iecietība - pasaules uztvere". Tā nav sais
tīta ar psihofizioloģisko toleranci. Dispozicionālajā iecietībā per
sonībā spēcīgi izpaužas integrālais veidojums - pozitīvā attiek
sme pret pasauli kā pozitīvās īstenības redzējums.

Pašattīstība - vajadzība pēc pašattīstības, pašaktualizācijas ir nobriedušas personības pamatā. Tiekšanās uz pašattīstību navfiks-ideja par absolūtā ideāla sasniegšanu. Tās ir vērtības pašas par sevi - personības brieduma rādītāji un vienlaicīgi ari priekšnoteikums tā sasniegšanā. Pie tam aktuālā vajadzība pēc pašattīstības, pašaktualizācijas ir cilvēka aktīvas ilgdzīvošanas avots.

Personības akmeoloģija ir cieši saistīta ar tādu mūsdienu cilvēk-zinātni kā sociālā pedagoģija, kura veicina personības socializāciju -ieiešanu sociuma un sociālu apmācību. Personība ir ne tikai sociālais indivīds, bet arī sociālās attīstības aktīvs subjekts, kas nav mazāk svarīgi, aktīvs pašattīstības subjekts.

No akmeoloģijas teoriju kopsavilkuma piedāvāju izveidot šādu psiholoģiskā brieduma definīciju:

2. nodaļa                                                            63

Tā kā akmeoloģija ir mācība par akmi (akme - virsotne, smaile, attīstības potenciāla kulminācija, ziedēšana, radošo spēju virsotne) un akmeoloģija pēta attīstībā esoša indivīda pozitīvo resursu kulmināciju brieduma periodā, tad

psiholoģiskais briedums jeb akmeoloģiskais briedums ir laika periods cilvēka dzīvē starp 22 līdz vismaz 65 gadiem, kad personība sasniedz sava potenciāla attīstības maksimālos rezultātus, ko nodrošina adekvāta izvēle, radošo spēju attīstība, spēja patstāvīgi pieņemt lēmumu un pozitīvo resursu kulminācijas iespējas sociuma.

Pievienojos tiem psihologiem, kuri pēta attīstības optimālos nosacījumus, tādēļ ari, meklējot akmeoloģijas idejas zinātniskās teorijas pasaules psiholoģijā, nonācu līdz pozitīvajai psiholoģijai, kuras paustās idejas sasaucas ar akmeoloģijas idejām par iespēju sasniegt sava potenciāla virsotnes.

Pēc pozitīvās psiholoģijas uzskatiem briedums saistās ar jēdzienu subjektīvās labklājības izjūta, kad persona emocionāli pozitīvi novērtē savu dzīvi.

Jau 1925. gadā Flugels (Flugel) pētīja noskaņojumus, liekot cilvēkam pierakstīt savus emocionālos notikumus, un tad analizēja sakarību starp emocionālajām reakcijām un situācijām, notikumiem. Pēc Otrā pasaules kara, izmantojot vienkāršas aptauju anketas, pozitīvās psiholoģijas pētnieki sāka pētīt laimes un apmierinātības ar dzīvi rādītājus. Aptauju organizētāji izpētīja lielu cilvēku skaitu, kas bieži vien tika izvēlēti tā, lai izveidotu nāciju raksturojošus piemērus. Džordžs Gallups (Gallup), Džeralds Gerins (Gurin) un viņu kolēģi, kā arī Hedlijs Kentrils (Cantril) bija liela mēroga aptauju kā novērtēšanas tehnikas izmantošanas pionieri. Viņi deva cilvēkiem tādus jautājumus kā "Cik laimīgs jūs esat?" ar vienkāršiem atbilžu variantiem, kas variējās no "ļoti laimīgs" līdz "ne visai laimīgs". Vilsons (Wilson) 1967. gadā pārskatīja nepietiekamos pētījumus par "atzīto labklājību", un Dīners (1984) sniedza pārskatu par daudz lielāku subjektīvās labklājības datubāzi, kas bija uzkrāta 1980. gadu vidū. Ap to laiku šī joma sāka pārtapt zinātnē. Kopš Dīnera pārskata publicēšanas par subjektīvās labklājības tēmu ir izdotas vairākas grāmatas. Piemēram, Ārgails (Argyle, 1987); Maiers (Myers, 1982); Straks, Ārgails un Švarcs (Strack,Argyle, Schivarz, 1991), kā ari Dūkts, Šahs (Snh, 1999); Lūkass un Smits (Smith, 1999) sastādīja literatūras p;u skalu Psiholoģijas Biļetenā U'sydwlogical Bulletin).

64                                          PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Nodaļas rokasgrāmatas apjomā attiecās uz hedonisko psiholoģiju (Kānemans (Kahneman), Dīners un Švarcs, 1999). Subjektīvās labklājības atšķirībām dažādās kultūrās veltīta grāmata (Dīners un Šahs, 2000) arī sniedz pamatīgākus šīs jomas pārskatus.

Subjektīvās labklājības zinātnes nozare auga strauji. Viens iemesls -cilvēki rietumu nācijās ir sasnieguši tādu materiālās pārpilnības un veselības līmeni, kas ļauj tiem labas dzīves meklējumos iet tālāk par vienkāršu izdzīvošanu. Cilvēki visā pasaulē šobrīd ieiet "pēcmateriā-lisma" fāzē, kurā aiz ekonomiskās bagātības viņus uztrauc ari dzīves kvalitātes aspekti.

Subjektīvās pašizjūtas jēdziens. Es piedāvāju šo jēdzienu latviskot un nosaukt par dzīves kvalitātes pozitīvo izjūtu, taču tas tiek piedāvāts diskusijai, pagaidām atstājot burtisko tulkojumu.

Dažādu metožu izmantošana šī fenomena izpētē ļauj pētniekiem saprast, kā cilvēki izveido subjektīvās labklājības spriedumus. Ir pierādīts, ka mainīgas situācijas var atstāt ievērojamu iespaidu uz atbildēm par apmierinātību ar dzīvi un noskaņojumu (Svarcs un Straks, 1999).

Subjektīvās labklājības izjūta jeb dzīves kvalitātes pozitīvā izjūta ir atšķirīga - tā ir aksioma. Taču šī jautājuma pētījuma sākumā pētnieki empīriski pierādīja, ka dzīves kvalitāte pati par sevi ir nemainīga, izjūtas nosaka, uz ko cilvēks liek akcentus - uz pozitīvajām dzīves pusēm vai meklē problēmas. Daži cilvēki interesējas par savas dzīves pozitīvajiem aspektiem, kamēr citi meklē informāciju par problemātiskajām lietām (Dīners un citi).

Kopš Aristoteļa spožajām atklāsmēm ir piedāvātas daudzas laimes teorijas. Šīs teorijas var iedalīt trīs grupās:

1)        vajadzību un mērķu apmierināšanas teorijas,

2)        procesu un aktivitāšu teorijas,

3)        ģenētiskās un personālās tieksmes teorijas.

Pirmā teoriju plejāde apvienojas ap ideju, ka uz laimi ved spriedzes samazināšana. Freida baudas princips un Maslova hierarhisko vajadzību modelis pārstāv šo pieeju. Šī uzskata atbalstam Omodejs (Omodei) un Vīrings (Wearing) 1990. gadā atklāja, ka pakāpe, līdz kurai tiek piepildītas indivīda vajadzības, ir pozitīvi saistītas ar viņu apmierinātības ar dzīvi pakāpi.

Laime parādās pēc tam, kad vajadzības ir apmierinātas un mērķi ir piepildīti. Citiem vārdiem, laime ir vēlamais gala stāvoklis, uz kuru tiek virzīta darbība. Cilvēki ir vislaimīgākie tad, kad viņi ir iesaistīti interesantās aktivitātēs, kas atbilst viņu prasmju līmenim. Aktīva

2. nodala                                                            65

piedalīšanās dzīves uzdevumos ir svarīga. Cilvēki, kuriem ir nozīmīgi dzīves mērķi, parasti ir enerģiskāki, pārdzīvo pozitīvākas emocijas un jūt, ka dzīve ir jēgas pilna.

Ir izpētīts, ka subjektīvās labklājības izjūta mainās līdz ar cilvēku dzīves apstākļu maiņu.

Iezīmes, kas vispastāvīgāk saistās ar subjektīvo labklājību, ir ekstra-vertisms un neirotisms. Ekstravertisms pastāvīgi no vidējas līdz stiprai pakāpei korelē ar patīkamiem iespaidiem. Dažas personības iezīmes no Piecu Faktoru Modeļa (piemēram, piekrišana, apzinīgums un atvērtība pieredzei) korelē ar subjektīvo labklājību, šīs sakarības ir neiz-teiktākas un nekonsekventākas. Ekstravertam ne-neirotiķim piemīt labs sākums laimes sasniegšanai, bet nozīme ir ari citām iezīmēm un dzīves apstākļiem.

Rūpība, ar kādu cilvēki apstrādā patīkamu un nepatīkamu informāciju, ietekmē subjektīvās labklājības izjūtu. Daži cilvēki atsauc atmiņā patīkamus dzīves aspektus vairāk, nekā to dara citi. Laimei nav svarīgi vien, kas mēs esam, bet ari ko mēs domājam par savu dzīvi.

Veids, kā cilvēki uztver pasauli, ir daudz svarīgāks laimei nekā objektīvi apstākļi. Ari ģimenes stāvoklis un reliģiskā aktivitāte pozitīvi korelē ar subjektīvo labklājību.

Kultūra un subjektīvās labklājības izjūta. Ir izpētīts, ka cilvēki valstīs, kurās ir augsti ienākumu rādītāji, uzrāda augstākus rezultātus par subjektīvās labklājības izjūtu. Viņiem ir vairāk materiālo labumu, bet tas varētu būt ari tāpēc, ka šajās valstīs ir augstāks cilvēktiesību līmenis, lielāks dzīves ilgums un vairāk vienlīdzības.

Fordaiss (Fordyce) 1977. gadā un 1983. gadā publicēja vairākus pētījumus, kuros viņš izvērtēja psihoterapijas programmu, kas bija izstrādāta, lai palielinātu cilvēka laimes izjūtu. Programma ir balstīta uz domu, ka cilvēku subjektīvā labklājība var tikt palielināta, ja viņi iemācīsies imitēt laimīgu cilvēku iezīmes, tādas kā organizētība, sevis nodarbināšana, lielāka laika veltīšana sabiedriskām attiecībām, pozitīva izskata izveidošana un darbs pie veselīgas personības. Pētījumos grupas tika pakļautas optimisma treniņam, dalībnieki tika mācīti saskatīt notikumu gaišo pusi.

Pozitīvās subjektīvās labklājības izjūtas attīstības nosacījumi:

f apmierinātība ar pagātni, laimīga tagadne un optimistisks skatījums nākotnē;

$ labs raksturs, kas fokusējas už radošumu, drosmi, žēlsirdību, vadīšanu, sevis kontroli, brīvības un gara izpēti un izmaiņām;

ⁿ   pozitīva ekologi];! (pozitīvas grupas, sabiedrības un kultūras),

66                                         PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

kas iekļauj sevī veselīgu ģimeni, sabiedriskus kaimiņus, efektīvas skolas, sociāli atbildīgus plašsaziņas līdzekļus un laipnu, konstruktīvu dialogu.

1999. gada februārī Kaimanu salās notika zinātnieku diskusija, kā izveidot zinātniski pamatotu pieeju cilvēka stipruma taksonomijai un pozitīvas dzīves rādītāju taksonomijai.

Subjektīvās labklājības jēdziens tiek saistīts arī ar subjektīvās labsajūtas jēdzienu, ar to tiek saprasta "laimes izjūta", "pozitīvo emociju pārsvars pār negatīvajām emocijām" un "apmierinātība ar dzīvi vispār".

Profesors Eds Dainers kopš 1981. gada savus pētījumus ir fokusējis uz subjektīvo labklājību (subjective well-being), ietverot tādus jēdzienus kā "apmierinātība ar dzīvi", "laime", "pozitīvās emocijas". Pašreizējā pētījuma joma ir pētījumi par šādām sakarībām: ienākumi un subjektīvā labklājība, personība, temperaments un subjektīvā labklājība, vērtības un normas un subjektīvā labklājība, apmierinātība ar dzīvi.

Ir izpētīts, ka augsts pozitīvās labklājības līmenis (SWB) rada labus rezultātus daudzās jomās:

?   laimīgiem cilvēkiem vidēji ir stiprāka imūnā sistēma, viņi ilgāk

dzīvo; I   laimīgi cilvēki ir radošāki;

f laimīgi cilvēki ir labāki līdzpilsoņi darbā - viņi tiecas citiem palīdzēt un mazāk "lēkā" no vienas darbavietas uz otru;

f laimīgi cilvēki ir sekmīgāki - viņi vairāk pelna, ir veiksmīgi apprecējušies;

f laimīgi cilvēki veikmīgāk veido sociālās attiecības - viņi ir sabiedriskāki, kā arī veiksmīgāki līderi darba attiecībās;

v laimīgiem cilvēkiem ir iespējas veiksmīgāk tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām;

t laimīgi cilvēki patīk sev, un viņiem patīk citi. Viņi kopumā ir izpalīdzīgāki un altruiskāki.

Mazāk laimīgi cilvēki, šķiet, vairāk piepūlas un ir piesardzīgāki, eksaminējot katru situāciju, ka kaut kas var noiet greizi. Šie indivīdi, lai atrisinātu vienkāršu problēmu, var pavadīt daudz laika domājot un rīkojas neefektīvi. Savukārt laimīgi cilvēki var rīkoties ātri un efektīvi un izrādīt lielāku piepūli tad, ja tas tiešām ir vajadzīgs.

Subjektīvā labsajūta arī saistās ar kognitīvo novērtējumu, kad persona "novērtē savu dzīvi". Šie vērtējumi var būt vairāk kognitīvi (apmierinātu vērtējumu terminos) vai vairāk afektīvi (garastāvoklis

2. nodala                                                            67

un emocijas kā reakcijas uz savas dzīves notikumiem). Te kļūst redzami vairāki subjektīvās labsajūtas komponenti: patīkamas emocijas, apmierināti vērtējumi, optimisms un gandarījuma izjūta.

Pozitīvās psiholoģijas autori, runājot par pieauguša cilvēka attīstību, to saista ar noteiktiem dzīves uzdevumiem, tie sasaucas ar Levinsona ideju, ka pieauguša cilvēka dzīvē nozīme ir attiecībām un karjerai:

1)   vispirms vajag labu ģimeni un draugus;

2)  otrkārt, jāiesaistās aktivitātēs - darbā, lai justos priecīgāks un no
vērtēts;

3)  treškārt, jākontrolē savs skatījums uz pasauli, jāpieradina sevi no
mazām ikdienas grūtībām neradīt lielas problēmas un jāiemācās
mērķtiecīgi fokusēties uz darba procesu, nevis gaidīt, ka būsim lai
mīgi, kad sasniegsim mērķus.

Neraugoties uz laimes nozīmīgumu, psiholoģija tomēr savas attīstības ceļā ir fokusējusies uz negatīvajām emocijām. Kopš 1887. gada Psychological Abstrads (Ceļvedis psiholoģijas literatūrā) iekļautajos rakstos 8072 reizes ir pieminētas dusmas, 57800 - trauksme, 70856 -depresija. No katriem 14 rakstiem tikai vienā ir pieminētas prieka emocijas, apmierinātība ar dzīvi vai laime.

Kāpjot pa panākumu kāpnēm, cilvēki salīdzina sevi ar tiem, kuru līmenis ir vai nu tāds pats, vai augstāks par viņu pašreizējo līmeni (Gruder, 1977; Suls&Tesch, 1978). "Ubagi neskaudīs miljonāru, bet viņi skaudīs citus ubagus, kuriem veicas labāk" (BertrandRussell, 1930).

"Es kliedzu tāpēc, ka man nebija kurpju, līdz es satiku vīru, kuram nebija kāju" (persiešu paruna).

Tā kā autores izveidotajā modelī izmantots jēdziens sociālā pieredze, tad ar brieduma jēdzienu kā līdzīgu, bet no pozitīvās psiholoģijas viedokļa, autore saista M. Ciksentmihija radīto jēdzienu optimālās pieredzes koncepts.

Mihalijs Čiksentmihijs {Mihaly Csikszentmihalyi, 1990) pirmais identificējis optimālās pieredzes konceptu, ko viņš nosauca ņarflou). Viņš un viņa kolēģi izpētīja, ka cilvēki jūtas laimīgi tad, ja ir aizņemti darbā vai aktīvi pavada brīvo laiku, nevis pasīvi veģetē. Laime ir tad, ja cilvēku darbs un brīvais laiks viņus it kā "absorbē", tas ir, veicina viņus it kā plūst (nesasprindzinoties un ar prieku) apzināti fokusētajā aktivitātē.

M. Ciksentmihija radītais jēdziens flow, to tulkojot nevis burtiski, bet jēdzieniski, atgādina akmeoloģijas jēdziena akme (virsotne) saturisko ideju - Jloic (angļu v. uzplūds, pārpilnība), pēc Mihalija Ciksent-j;i, n (lzīviiš:in:i nlvrk.'i iespēju virsotnē. Tas ir tāds stāvoklis, kad

68

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

cilvēka aktivitātes ir tik spontānas, ka tas kļūst gandrīz automātiskas; kad ir enerģijas pārpilnība un darbības tiek veiktas bez piepūles. Flow fenomens ir fokusēts prāta stāvoklis, kad pilnīga iedziļināšanās darbībā ir tāda, ka viss pārējais šķiet nesvarīgs, kad informācija, kas ienāk apziņā, ir atbilstoši saskaņota ar mērķiem un enerģija plūst viegli. Saskaņā ar Čiksentmihija domām (1997), negatīvās emocijas, piemēram, apnikums, dusmas un bailes, rada stāvokli, kurā cilvēkiem nav iespējams efektīvi tikt galā ar ārējiem apstākļiem. Tā vietā viņiem ir jāvērš uzmanība uz iekšieni, jāiedziļinās sevī, lai atjaunotu izjaukto iekšējo kārtību. Kad cilvēks izjūt pozitīvas emocijas, piemēram, ticību, prieku vai iekšējo spēku, uzmanība nav vērsta uz iekšieni un tā var brīvi plūst gan iekšēji, gan ārēji. Flow palīdz sevi saskaņot, jo šajā dziļās koncentrēšanās stāvoklī apziņa ir neparasti labi noteikta, virzīta.

Flow ir optimāla pieredze, kam raksturīga:

f   rotalīguma izjūta;

f   iekšējā kontrole;

f   koncentrēšanās un augsti fokusēta uzmanība;

f   garīgs aktivitāšu baudījums sevis dēļ;

f   laika izjūtas zudums.

Tātad, pēc pozitīvās psiholoģijas teorijas, brieduma jēdziens tiek saistīts ar personības attīstības potenciāla pozitīvajiem nosacījumiem -optimālās pieredzes konceptu, subjektīvās labsajūtas rašanos (flow jēdziens, pēc autores uzskatiem, ietilpst jēdzienā subjektīvāpašizjūta). Autore uzskata, ka sociālais briedums var tikt pētīts saistībā ar to, kā cilvēks izjūt pozitīvo pašizjūtu karjerā un attiecībās.

Brieduma fenomenu pozitīvās psiholoģijas pārstāvji saista arī ar pašiedvesmas jēdzienu. Tas ir būtiski - savā attīstības procesā ticēt mērķim un spēt prognozēt notikumus, piemēram, cilvēka pārliecība par savu progresu mērķu virzienā ir noteicošais faktors viņa emocionālajām reakcijām mērķu sasniegšanas laikā. Stipra pašiedvesma un ticība, stipras cerības mērķa sasniegšanā parasti rada adaptīvu emocionālo stāvokli, kas savukārt uzlabo pašregulāciju.

Pašiedvesma iespaido cilvēka izvēli mērķa sasniegšanas darbībās, piepūli, izturību, sastopoties ar grūtībām un šķēršļiem {Bandura, 1986; Locke&Latham, 1990). Ja cilvēkam ir stipra pašiedvesma, viņš būs relatīvi izturīgs pret dezorganizāciju pašregulācijā, kas var rasties no grūtībām un kavēkļiem, un viņš neatlaidīgi centīsies. Centība parasti rada gaidītos rezultātus, un šī ietekme palielina cilvēka varēšanas izjūtu {Maslen&Red).

I

2. nodaļa                                                            69

Cilvēki, kuriem piemīt pārliecība par savu spēju risināt problēmas, lieto savus izziņas resursus efektīvāk nekā tie cilvēki, kuri šaubās par savām izziņas spējām. Sastopoties ar grūtībām, cilvēks ar augstu pašiedvesmu visdrīzāk paliks uzdevumu diagnosticēšanas stadijā un turpinās meklēt risinājumu problēmai.

Tātad brieduma jēdzienu definējot no pozitīvās psiholoģijas teorijas, autore izmanto šādu atziņu: subjektīvās labklājības izjūta var tikt saistīta ar dzīves jēgas izjūtu un līdz ar to var raksturot kopējo sociālo attīstības briedumu; pozitīvā optimālā pieredze var būt kā ietekmējošs faktors sociālajam briedumam, piemēram, karjerā un sasniegumos; pašiedvesmas prasmes vai spēja var būt kā viens no faktoriem, kas raksturo sasniegumu motivāciju brieduma attīstībā.

Izvēles fenomens briedumā

Izvēle, ko patstāvīgi un adekvāti savam un situācijas potenciālam spēj izdarīt psiholoģisko briedumu sasniegusi personība, raksturo spēju sasniegt rezultātus un sava potenciāla jeb dotību un spēju virsotnes, ko raksturo subjektīvās labklājības izjūta un pozitīvās labsajūtas

līmenis, optimāla sociālā pieredze un pašiedvesmas, prognozēšanas spēju līmenis, kas kopumā raksturo pozitīvu personas izvēli. Ko nozīmē pozitīvu? Pozitīvs, manuprāt, nozīmē tādu līmeni, kas ļauj maksimāli produktīvi realizēt savas dotības un spējas, visbiežāk nekļūdoties savā izvēlē.

Tā kā psiholoģijā, runājot par briedumu, daudzi autori piemin izvēles jēdzienu, bet sīkāk to nedefinē, tad autore meklēja, kā to definēt, un vispirms to atrada sinerģētiskajā akmeoloģijā.

Sinerģētiskā akmeoloģijā (S. Požarskis, V. Branskis) saista izvēli ar personības potenciālu, ar tās ideāliem (vērtībām), taču ar sociuma ideāliem kopumā. V. Branskis runā par izvēles augstāko punktu un izvēles zemāko punktu. Man interesanta likās ideja, ka jebkuram indivīdam nav iespējams bezgalīgi izvēlēties, viņš savā izvēlē ir ierobežots -dzīves laikā cilvēks (tāpat arī sociums, piemēram, valsts vai mazāka grupa - organizācija, ģimene) var sasniegt savas izvēles un potenciāla akmi vai savas izvēles catabolē (zemāko punktu) - tātad katrs indivīds un katrs sociums satur sava potenciāla maksimālās attīstības iespēju un savas attīstības zemāko punktu, līdz ar to neviena izvēle nevar novest personību vai sociumu zemāk par tajā esošā potenciāla saturu un nevar p;nvlt par tās saturā esošo iespēju robežu. Taču autore iebilst pret šoi \im.i ;ispcktā-atsevišķos sabiedrības attīstības periodos

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

personības izvelē nav ta, kas nosaka kāda dzīves perioda saturu - ir apstākļi sociuma, kas ietekmē dzīves saturu neatkarīgi no indivīda izvēles. Taču autores interese saistās ar profesionālo izvēli, tāpēc izmanto tieši ideju par bifurkāciju. Abus punktus, kas apzīmē aktuālo (šī brīža) un iespējamo izvēli, sauc par bifurkācijas punktiem.

Cilvēka dzīve un viņa radoša darbība sastāv no izveļu jeb bifurkāciju punktiem. Katrā no izvēļu punktiem cilvēkam ir daudz izvēļu iespēju jeb potenciālo scenāriju, kas ietekmēs vīna tālāko attīstību.

Interesanta likās sinerģētiskas akmeoloģijas atziņa, kas sasaucas ar pozitīvās psiholoģijas ideju par subjektīvo labsajūtu jeb subjektīvo labklājības izjūtu, ka izvēli ne vienmēr nosaka griba un prāts, bet to nosaka intuīcija, kurā izpaužas personības kā paškustībā esošas sistēmas potenciāls.

jļ

1»   >   *   *"

9. attēls. Izveļu bifurkāciju punkti un to dažādās iespējas jeb scenāriji

Zīmējums attēlo punktu A, kurš apzīmē aktuālo izvēli. Tālāk atkarībā no cilvēka intuitīvi vai arī pēc kāda cita gribas uzspiestās izvēles konkrētais indivīds rīkojas vai nu pēc AI scenārija, vai A2 un A3 scenārija. Ja indivīds izdara izvēli AI, viņš izvēlas savu potenciālo dzīves scenāriju Bl vai B2, ja nē, tad seko citi scenāriji utt.

Personības brīvības pamatā ir iespēja izdarīt brīvu izvēli. Ja izvēle ir brīva un arī cilvēks saprot, ko ir izdarījis, uzņemoties atbildību par izdarīto izvēli, tad var runāt par briedumu personības attīstībā.

r

2. nodaļa                                                            71

Visbiežāk akmeoloģija pēta karjeras izvēli un profesionālo izaugsmi, jo pēc daudzu minēto brieduma periodu pētošo psihologu atziņām tieši karjera ir viens no galvenajiem faktoriem pašrealizācija (Levinsons, Kegans, Vailents, Lovingere).

Lai nobriedis cilvēks sasniegtu izaugsmi, piemēram, karjerā, tātad, lai sasniegtu individuālo akme noteiktajā dzīves jomā, viņam

1)   ir jāapzinās savs personiskais ideāls, mērķis, kas saistās ar noteiktu
vērtību orientāciju, tas noteiks tālāko izvēli un dzīves scenāriju;

2) ideālam jābūt saskaņā ar konkrētā indivīda radošā potenciāla saturu
(spējām). Atbilstība radīs priekšnoteikumus iespējai sasniegt pro
fesionālo un sociālo akme (virsotni);

3) individuālais ideāls jāsaskaņo ar sabiedrības (aktuālās grupas) ideālu,
kas nodrošinās grupas atbalstu;

4) ja personiskais ideāls ir saistīts ar sabiedrības ideālu nākotnē, panā
kumi iegūs plašu rezonansi;

5) ceļā uz akme vispirms izpilda pragmatiskos ideālus, tad cenšas īste
not utopiskos ideālus, pa vidu sākotnēji izvirzītais ideāls var šķist
nereāls, iestājas skepse, un sākotnējais ideāls sasniedz catabole -
zemāko krišanas punktu, iestājas haoss, cilvēks zaudē sākotnējo
vērtību orientāciju, jo vecās vērtības vairs nav aktuālas un jaunās
vēl nav radušās no esošā haosa. Akmeoloģijas valodā runājot, tādā
situācijā vairs nenotiek attīstība uz akme, bet sākas lejupslīde uz
catabole - kritiena zemākais punkts, ko var sasniegt konkrētais
indivīds;

6) pēc kritiena, kad var iestāties dziļa garīgā krīze, indivīds sava po
tenciāla ietvaros var radīt jaunu ideālu, un sākas jauns attīstības
periods, kad ir izdarīta jauna izvēle un sākas ceļš uz jaunu akme.

Tātad, kā piemēru minot karjeras akmeoloģiju un sinerģētisko akme-oloģiju, es izvirzu savu definīciju, ko nozīmē briedums akmeoloģija:

akmeoloģiskais briedums ir personības patstāvīgu izvē|u I iespēju rezultātā attīstījusies spēja sasniegt rezultātus, maksimāli izmantojot radošo potenciālu.

To var noskaidrot pec ta, kam indivīds dod priekšroku un ko viņš dara vislabāk, uz ko viņam ir spējas un ko mīl darīt ar prieku. Lai sasniegt u savu potenciālu, cilvēks nevar izvairīties no vides, kurā viņš gatavojas sasniegt sovis piepildījumu. Cilvēkam ir jānonāk saskaņā ar vidi \<;m\ l;ip<> . ka ta dod līdzekļus pašaktualizādjai, gan tāpēc, ka

72

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

jāpārvar šķēršļi ceļā uz pašaktualizaciju. Dažreiz šķēršļi var būt tik lieli, ka cilvēks uz kādu laiku it kā apstājas un kļūst nespējīgs realizēt savus mērķus.

Norma būtu tādā gadījumā, ja cilvēks tomēr pats motivēti censtos šķēršļus pārvarēt un, saskaroties ar grūtībām, balstītos nevis uz trauksmi, bet uz gaidāmo uzvaras prieku.

Taču attīstības ceļš un izvēles ir saistītas ar krīzēm, kurās kāds var iestrigt, vai ar krīzēm, kas var dot jaunu sociālo pieredzi un var ļaut meklēt jaunas iespējas attīstībai.

3. nodaļa

Brieduma perioda personības krīze un stresa aspekti ceļā

uz profesionālo pilnveidi

Šis nodaļas mērķis ir raksturot jēdzienu krīze, pārdzīvojumus apskatot attīstības psiholoģijas aspektā un sociālās izvēles aspektā. Vēlos uzsvērt ideju, ka tradicionāli krīzes tiek saistītas ar stresa un sasprindzinājuma pārdzīvojumu, ar pārejas nosacījumiem no viena attīstības perioda uz citu, taču pēc pozitīvās psiholoģijas un akmeoloģijas viedokļa krīzes saistās ar izvēļu bifurkācijas punktiem vai ar jaunām iespējām, paceļoties no viena pakāpiena uz citu.

Šajā nodaļā tiks apskatītas trīs idejas:

1)   attīstības psiholoģija parasti runā par vecumposmu krīzēm;

2)  sadzīviskā līmenī krīzes saista ar stresu, darba zaudēšanu,
pārmaiņām;

*'s) filozofiskā psiholoģija krīzes traktē kā iespējas tālākai attīstībai.

Attīstības psiholoģija par vecumposmu krīzēm

Brieduma periodā cilvēks pārdzīvo dažādas krīzes:

f 20 gadu vecumā cilvēki parasti ir karjeras izvēles priekšā, nosprauž dzīves mērķus un sāk tos realizēt;

f ap 30 gadiem daudzi nonāk pie savas iepriekšējās izvēles pārvērtēšanas;

f pēc 40 gadiem cilvēki sastopas ar jaunām krīzes situācijām, jo ir iespējama aiziešana no aktīvas darbības.

7.1

74

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Katrs no aprakstītajiem periodiem var iespaidot attīstību. Sevišķi svarīgi apzināt "dzīves vidējā vecuma krīzi". 30 gadu vecumā cilvēks parasti ir ar pietiekami lielu pieredzi, lai saprastu, ka daudzi no viņa sapņiem ir ilūzija. Dzīve neliekas vairs bezgalīga. Tie cilvēki, kuri pārvar šo desmitgadi un spēj saglabāt savu spēju potenciālu, parasti atklāj dažādas rakstura pārmaiņas, piemēram, spēcīgu impulsivitāti nomaina mierīga, apzināta darba pieredze un meistarība.

K. Levins nodefinēja tās izmaiņas, kas notiek indivīda dzīves telpā, pozitīvi mainoties viņa individualitātei, virzoties uz brieduma dzīves izjūtu:

t pieaug psiholoģiskā lauka un subjektīvās laika izjūtas diferenciācija;

f   palielinās dzīves telpa attiecībā uz psiholoģisko tagadni;

f pieaug laika perspektīva attiecībā uz psiholoģisko pagātni un nākotni;

f   indivīdā samazinās iracionālisms un pieaug realitātes uztvere;

f pieaug psiholoģiskās telpas katra līmeņa diferencētība sociālajās saiknēs un darbības jomās;

f   pieaug psiholoģiskā lauka organizētība;

f   rodas izmaiņas attiecībā uz nestabilitāti vai stingrību dzīves telpā

(AeeuH, 2001).

Briedums saistās ar to, ka sapņi (iracionālais) atdalās no realitātes nākotnē, tai iegūstot reālistiskas aprises. Diferenciācija nozīmē arī dzīves telpas plašāku un dziļāku kognitīvo pārvaldīšanu. Šo izmaiņu rezultātā vide top strukturētāka un cilvēka darbības vidē - skaidrāka (apzinātāka), kas sekmē viņa psiholoģisko izaugsmi, jo nezināmais bieži ir šķērslis tam, lai cilvēks virzītos uz mērķa sasniegšanu.

Pēc K. Levina uzskata, tādai dzīves telpai, kas veicina brieduma izjūtu, piemīt diferencētība un tā ir kognitīvi apgūta.

FILOZOFISKAIS ASPEKTS -

KRĪZES SITUĀCIJAS UN TO RISINĀJUMA

ASPEKTI PIEAUGUŠA CILVĒKA DZĪVĒ

Dažreiz ir priekšstats, ka cilvēks attīstās galvenokārt bērnībā un krīzes tradicionāli ir tikai pusaudžiem. Taču visbiežāk aktuālus jautājumus risina tieši pieaugušie. Pieaugušo cilvēku dzīves periods, vērtējot pēc gadu skaita, ir visilgākais, salīdzinot ar bērna dzīves periodu - ja bērnībā cilvēka fiziskā, sociālā un personības attīstība norisinās apmēram

3. nodala                                                            75

10 gadus, tad pieauguša indivīda attīstība norisinās daudz ilgāk - vismaz 50-60 gadus. Atšķirībā no bērna pieaugušais iemācās (neiemācās) patstāvīgi risināt krīžu situācijas, uzņemoties atbildību par savas izvēles sekām.

Tradicionāli par krīzes periodiem uzskata periodus, kad cilvēka psi-hofizioloģiskajā attīstībā kādā no attīstības periodiem veidojas kāda pārmaiņa, jaunveidojums, kurš konkrētajam indivīdam un apkārtējiem sociālās vides līdzgaitniekiem kļūst pamanāms, aktuāls.

Par bērniem runājot, psiholoģijā ir aprakstītas 1 gada, 2 vai 3 gadu, 6-7 gadu, 15 gadu krīzes. Šajos periodos vecāki pamana izmaiņas uzvedībā, emocionālajās un ES izpausmēs (bērns kļūst niķīgāks, pieprasa autonomiju - ES PATS!), no varbūt iepriekš paklausīgā bērna pēkšņi izveidojies atšķirīgs indivīds, ar kuru sarunās vecāki un skolotāji ir spiesti meklēt jaunas komunikācijas formas un izteiksmes līdzekļus.

Pieauguša indivīda attīstību dalot periodos - no 22 līdz 33 - agrīnā brieduma periods, no 33 līdz 45-50 gadiem - vidējā brieduma periods -psihologi ir aprakstījuši

f   27 līdz 33 gadu psiholoģisko krīzi sievietēm;

f 40-45 gadu psiholoģisko un fizioloģisko krīzi sievietēm un vīriešiem.

27-33 gadus vecu sieviešu dzīvē sāk izpausties centieni meklēt jaunus pašizpausmes veidus, sievietes, kuras ilgstoši ir pavadījušas laiku kādā vienā nodarbē, sāk just nemieru un neapmierinātību vai nu par savu izskatu, vai par savu karjeru, vai par savām partnerattiecībām. Šajā periodā sievietes visbiežāk ir iniciatores pārmaiņām laulības dzīvē, karjerā (piemēram, sāk mācīties un iegūst citu profesiju), izmaiņām savā "imidžā" (tēlā).

40-45 gadus vecu sieviešu dzīvē var sākties jaunas izjūtas par sevi kā personību, sieviete var iegūt, piemēram, izjūtu, ka "beidzot esmu es pati un man nav bail, ko domās citi (vīrs, priekšnieks u. c.)". Sievietes atkal uzsāk ko jaunu, kaut ko maina, ari ārējo izskatu vai partnerattiecības, vai izglītību un profesionālo karjeru. īpaši būtiskas izmaiņas var skart attiecības ar ģimenes locekļiem, ja sieviete līdz šim galvenokārt bija pievērsusies ģimenes labklājībai. Nu bērni ir izauguši un pamazām atstājuši "ligzdiņu", vīrs arī ir izmainījies, karjerā īpašu panākumu nav bijis, pašapliecināšanās iespēja kā sabiedrības loceklim ir bijusi vienpusīga. Ja sievieti tas uztrauc, viņa sāk meklēt jaunus dzīves virzienus un iespējas.

Vīrieša dzīvē laika posmā no 45 līdz 50 gadiem ari var notikt psiholoģiskas izmaiņas. Vīrietis sāk pārvērtēt līdzšinējās attiecības un sevi,

76                                          PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

īpaši karjeru un, būdams pēc dabas privātīpašniecisks, arī savas attiecības ar privātīpašniecisko EGO - kas man pieder un cik daudz es tajā redzu iespējas sevi apliecināt.

Ja pieauguša indivīda dzīvē kāds no dzīves uzdevumu rādītājiem (atrast aizbildni karjeras izveidei, izveidot karjeru, atrast līdzsvaru starp iedomām (sapni) un realitāti, izveidot tuvas attiecības, atrast partneri) nav pietiekamā līmenī realizējies, tad krīzes perioda spriegums var pieaugt.

Ja cilvēks ir pārlieku sasprindzinājies, viņš tiecas ierauties sevī un kļūst neiecietīgs pret apkārtējo cilvēku spiedienu uz viņu. Vismazākais sīkums var likt uzliesmot dusmām vai izplūst asarās. Pēc pārmērīga sasprindzinājuma perioda var ieslīgt otrā galējībā un cilvēks var justies iztukšots un apātisks. Krīzi var pastiprināt distress, kura simptomi var būt: kontakta zudums ar citiem cilvēkiem, viegla aizkaitināmība, straujas garastāvokļa maiņa, atsvešinātības izjūtas, izklaidība, atmiņas pavājināšanās, darbaspēju pazemināšanās, dezorientācija.

Krīzes situācijā cilvēks var sākt savās "nelaimēs" vainot citus vai arī vispirms izvērtēt sevi. Psihologi runā par internālo un eksternālo kontroles lokusu.

Kontroles lokuss ir psihiska tendence, ievirze, uzskats, ka manas dzīves notikumos atbildīgs esmu vispirms es pats, vai pretēji - visi citi vispirms ir atbildīgi par to, kas ar mani notiek, tātad tā ir tendence domāšanā, par ārējiem notikumiem vai nu pašam uzņemoties atbildību par notiekošo, vai meklējot vainu citos.

Indivīdi ar internālo (iekšējo) kontroles lokusu uzskata, ka viņi paši ir savas dzīves noteicēji, ka viņu nelaimes vai laime ir atkarīga no viņiem pašiem.

Indivīdi ar eksternālo kontroli uzskata, ka viņu dzīvi vispirms nosaka ārējie apstākļi, piemēram, liktenis vai nejaušības, citi cilvēki, apkārtējā vide. Indivīdi ar internālo kontroles lokusu ir vairāk pārliecināti par sevi, mierīgāki pēc rakstura, neatkarīgāki, sabiedriskāki. Indivīdi ar eksternālo kontroles lokusu vairāk izjūt trauksmainību, ir mazāk pacietīgi, neizlēmīgi (gaida no ārienes), gatavi pakļauties grupas spiedienam, ir agresīvāki.

Pieauguša indivīda attīstības krīzi var pastiprināt vai atvieglot ne tikai personības kontroles lokusa tips, bet arī citi faktori, piemēram, pārslodze darbā, pretrunīgi uzdevumi un mērķi, neinteresants un smags darbs, personīgi pārdzīvojumi.

Būtisks faktors, kas var pastiprināt vai atvieglot personības attīstības krīzes izpausmes, ir cilvēka personiskā motivācija jeb, Adlera vārdiem runājot, indivīda "teleoloģiskā mērķtiecība" - uz ko cilvēks

3. nodaļa                                                            77

tiecas savā dzīvē, kāds ir viņa dzīves mērķis, kura līmeņa vajadzības viņš realizē (pamatvajadzības vai pašaktualizācijas vajadzības), kāds ir cilvēka potenciāls.

Psiholoģija piedāvā pētījumus ar dažādiem krīzes norises akcentiem. Es piedāvāju divu koncepciju aprakstus:

1) ar krīzēm saistītos faktorus darba vidē;

2) krīze kā iespēja sasniegt savas personības garīgās attīstības
virsotnes.

SADZĪVISKAIS ASPEKTS -PROFESIONĀLĀ KARJERA UN IESPĒJAMĀS KRĪZES FAKTORI DARBĀ

Tā kā lielākās daļas attīstības psiholoģijas pārstāvju uzskatos dominē atziņa, ka brieduma perioda indivīdu dzīvē nozīmīga ir profesionālā karjera, tad es tālāk vairāk pievērsīšos teorijām par profesionālo motivāciju, sasniegumu un panākumu motivāciju.

Profesionālā motivācija ir visiem pieaugušajiem indivīdiem, kuri ir iesaistījušies sabiedrības dzīvē, tāpēc tas, cik lielā mērā cilvēks ir apmierināts ar darbu, ietekmē viņa personības attīstību.

Katru rītu dodoties uz darbu, lielākā daļa darbinieku domā par savu algu, par saviem darba apstākļiem, par attiecībām, par sasniegumu iespējām. Jo vairāk cilvēks ir apmierināts ar šiem faktoriem, jo motivētāks viņš ir strādāt un profesionāli attīstīties. īpaši nozīmīgi šie faktori ir vīriešiem, kuri lielāku nozīmi nekā sievietes piešķir tieši karjerai, nevis ģimenei. Ir pētījumi arī par vecuma grupām - ko akcentē vairāk 20-30-gadnieki, ko - 30-40-gadnieki. Gados jauniem cilvēkiem, kuri tikko sākuši strādāt, kā prioritātes izvirzās - darba samaksa, vajadzība pēc pašrealizācijas, attiecības ar kolēģiem, darba pienākumu nozīmīgums vai prestižs. Savukārt cilvēkiem ar 15 gadu darba stāžu izvirzās šādas prioritātes - darba organizācijas kvalitāte, darba samaksa, attiecības ar kolēģiem.

Cilvēkam vispār ir tendence izvēlēties profesiju, kas atbilst viņa priekšstatam par sevi. Apliecinot sevi profesijā, kas atbilst viņa ES koncepcijai, cilvēks var sasniegt pašaktualizācijas līmeni.

Cilvēka darba motivācijā ietilpst ari varas vajadzība, sasniegumu vajadzība un sociālās piederības vajadzība. Vēlme pēc varas izpaužas vajadzībā iedarboties uz citiem un panākt sava nozīmīguma apstiprinājumu. Sasniegumu motivācija ir saistīta ar cilvēka tiekšanos pēc

78

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

panākumiem, kas ir pašvertējuma viens no galvenajiem aspektiem. Profesionālajai motivācijai nozīmīgs ir pašcieņas līmenis, kas savukārt ir saistīts ar rezultātiem. Šo ideju apvieno V. Džeimsa formula, kurā ietverta ideja par pašcieņas sakarību ar panākumiem jeb rezultātiem un izvirzīto ideālu jeb pretenziju līmeni:

 ^mam JŽM^kumijomā, kura man ir nozīmīga

mans pretenziju līmenis par šo jomu

Jo augstākus ideālus konkrētais cilvēks izvirza, jo lielākiem panākumiem jābūt, lai cilvēks izjustu adekvāti savu pašcieņas un pašvertējuma līmeni.

Katra cilvēka dzīvē notiek pašanalīzes periods, kas saistīts ar profesijas izvēli, izaugsmes iespējām. Visspēcīgāk tas izpaužas laika posmā no 22 līdz 45 gadiem sievietēm un no 22 līdz 55 gadiem vīriešiem, īpaši pēc 40, kad izmainās dzīves vērtības un mērķi, cilvēki pārvērtē savas spējas un iespējas, priekšplānā izvirzās sasniegumu motivācija karjerā. Cilvēki, kuri ir izpildījuši savas saistības pret ģimeni, īpaši aktualizē jaunus ideālus un attiecības.

Jo vecāks cilvēks, jo retāk viņš tiecas pēc pārmaiņām.

Nenotikuši virzība pa karjeras kāpnēm vai ļoti lēni notikusi virzība, piespiedu darba maiņa vai darba zaudējums, paaugstinot stresu un trauksmi, var būt par pamatu ari personības attīstības traucējumiem, kad cieš pašcieņa un ES koncepcija, uz ko vislielākajā mērā balstās personība. Piemēram, darba zaudējums emocionālā ziņā līdzinās bēdām, zaudējuma pārdzīvojumam, kas sākas ar atteikšanos ticēt notikušajam, tad seko dusmas, protests un citas izlādēšanās formas. Tad var sekot depresija, izvairīšanās no kontakta ar apkārtējiem. Vidējā vecuma cilvēkiem darba zaudēšana ir smagāks trieciens nekā gados jaunākiem. Tas atkarīgs, vai cilvēks varbūt ir strādājis vienā uzņēmumā ilgāku laiku un jaunais laiks prasa jaunu kvalifikāciju vai tiek pieprasīti jaunāki, piemēram, par 35 gadiem. Visvieglāk ar darba zaudējumu tiek galā tie, kuriem ir tuvinieku vai draugu atbalsts. Būtiski ir nevērst dusmas pret sevi, nevainot sevi darba zaudēšanā, neuzskatīt sevi par neveiksminieku profesionālajā sfērā vai personiskajā dzīvē.

Jaunu iespēju meklēšana un aktivitāte krīzes situācijās ir nosacīta arī ar indivīda motivācijas sfēras struktūras dominantēm, sasniegumu motivāciju - centieniem sasniegt vēlamo rezultātu, spēku, dzīves jēgas un sava potenciāla izjūtu, savu ideālu saskaņošanu ar reālajām iespējām.

Vērtējot krīzes no filozofiskā viedokļa, es saistu krīzes ideju personības attīstības procesā ar akmeoloģijas ideju, ka krīze ir iespēja pacelties jaunā attīstības virsotnē jeb akmē, krīzes saista ar garīgo altīstību.

3. nodaļa                                                            79

Visaugstākā personības attīstība saistās ar garīgās attīstības sasniegšanu, kad cilvēka dvēselē iestājas līdzsvars, emocionālā harmonija. Pateicoties krīzei, cilvēks sāk apzināties savas patības niansētās izpausmes un iespējas, ko var panākt parasti tikai lielu pārdzīvojumu pieredzē, pēc krīzes cilvēks sāk apzināti meklēt savai darbībai jaunus virzienus, var mainīties personības sociāli pierastais tēls un pašvērtējums. Šāda fundamentāla personības transformācija var sastapties ar dažāda veida šķēršļiem, emocionāliem traucējumiem, psihiskajiem traucējumiem, pat fiziskajiem un karjeras vai attiecību traucējumiem.

Iekšējie aspekti izpaužas tad, kad cilvēks sāk zaudēt līdzsvaru kādu milzīgu pārdzīvojumu ietekmē. Šāds process ir jāsaprot kā signāls pārmaiņām dzīvē, kā apliecinājums tam, ka cilvēks tuvojas jaunai attīstības pakāpei. Taču cilvēki parasti atsakās pieņemt tās kā izmaiņas iekšējā sistēmā. Bieži vien svarīgi notikumi tiek skaidroti kā ārējo aspektu iedarbības sekas, piemēram: "Es izjūtu depresiju pēc dzīvesvietas maiņas, pēc profesijas maiņas, pēc tam, kad sieva atgriezās darbā skolā, u. tml."

Dzīves lūzuma periodos cilvēks izjūt izmaiņas četrās dimensijās:

t   iekšējā "Es" izjūta attiecībā pret apkārtējiem;

f   draudu un drošības izjūta;

f   laika izjūta - trūkst vai netrūkst? ('   f   fiziskā nespēka izjūta.

konstatēju, ka lūzuma periodos graujošas vai konstruktīvas izmaiņas ne tikai ir neparedzamas, bet arī vēlamas" (Illuxu, 1999).

Pirmās izmaiņas nāk kopā ar 30 gadu vecuma apzināšanos. Šajā periodā cilvēkam rodas jauns potenciāls, dzīves enerģija. Sievietes un vīrieši ļoti skopi runā par savām izjūtām. Viņi mēdz apsūdzēt apkārtējos cilvēkus un radušos apstākļus par to, ka 20 gadu vecumā izdarītā izvēle bijusi neveiksmīga, un visu vērtē pēc karjeras izaugsmes iespējām.

30 gadu vidū cilvēks nonāk strupceļā. Sasniedzot dzīves ceļa vidu, cilvēks sāk apzināties, cik garš ir šis ceļš un kur tas beidzas.

Laika periodā no 35 līdz 45 gadiem notiek "Es", savas individualitātes pārvērtēšana. Cilvēks saskaras ar iekšēja rakstura problēmām tikai tad, kad iekšējais "Es" nonāk opozīcijā, sāk šķelties. Šo šķelšanās procesu var iztēloties kā cilvēka "Es" divas daļas: viena no tām tiecas pēc apvienošanās (apvienojošais "Es"), otra mudina cilvēku meklēt savu individualitāti (meklējošais "Es"). Šie apzīmējumi raksturo divus spēkus, kuri cīnās un nonāk pretrunā viens ar otru, risina jautājumus: cik ilgi un cik bieži cilvēkam jāaug?

80                                         PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

Meklējošais "Es" valda pār pretējo tieksmi: sašķelties, sasniegt neatkarību, izzināt savas īpatnības, kļūt par sava likteņa noteicēju. Tas mudina cilvēkus nokļūt ekstremālās situācijās, liek cilvēkiem sastapties ar nezināmo un riskēt. Savukārt apvienojošā "Es" ietekmē cilvēkam rodas vēlēšanās kaut kam pieķerties: atjaunot tuvas attiecības ar māti, lai tā rezultātā rastos harmonija un absolūta drošība. Apvienojošais "Es" tiecas pēc komforta un pazīstamām lietām.

Ja cilvēks pilnībā paļausies uz meklējošo "Es", viņu gaida egocen-triska pastāvēšana, kur nebūs vietas pienākumiem, un centieni sasniegt spilgtu individualitāti emocionāli iznīcinās cilvēku. Tātad tikai abu spēku sadarbības rezultātā cilvēks var sasniegt gan spilgtu individualitāti, gan savstarpēju saprašanos. Taču nedrīkst aizmirst, ka tā ir tikai cīņa cilvēka organismā.

"Es" cīņā piedalās ari tā sauktais "iekšējais sargs". Tā darbība izpaužas cilvēka piesardzībā, izdarot izvēli. Ja pievērsties psihoanalītiķu terminoloģijai, tad šeit runā par Ego un objektu. Šos jēdzienus ieviesa Freids, un no pirmā acu uzmetiena tie liekas abstrakti. Pētot dziļāk, kļūst skaidrs, ka tie ļauj pamatot cilvēka biogrāfiju un saskatīt viņa attīstības virzību. "Iekšējais sargs" ne tikai sargā cilvēkus no nepamatotas rīcības, bet brieduma gados arī palīdz novērst sadursmi ar sašķelto "Es".

Krīzes periodā cilvēkam bieži vien liekas, ka viņš ir mazsvarīgs, nenozīmīgs. G. Sihi min šādu 35-45-gadīgu cilvēku izteicienu: "Es esmu nekas" (LUuxu, 1999). Šī pārliecība rodas tad, kad tiek apšaubīta cilvēka individualitātes neatkārtojamība, izvēles precizitāte un nākotnes stabilitāte. Arī vajadzību piramīdā ievērojama nozīme ir vēlmei gūt panākumus, būt kompetentam, pārliecinātam, cienītam un atzītam, kā ari pašaktualizēties. Tikko cilvēkam šī iespēja tiek liegta, viņš izjūt diskomfortu - sākas sava "Es" meklējumi. Kāpēc cilvēks nevar atrast savu "Es" 30 gados? Tāpēc, ka priekšstats par pareizo "Es", kas ir praktiski visu ideālu pamatā, ņemts, piemēram, no romantiskās literatūras, vai arī, runājot Levinsona vārdiem, cilvēks nav izpildījis pirmo dzīves uzdevumu, - viņš turpina dzīvot ilūzijās, jo nav atdalījis sapni no realitātes.

Vecāki nevar pasargāt savus bērnus no nepieciešamības risināt drošības, pārvaldības, greizsirdības u. c. problēmas. Dzīves stratēģija, ko cilvēks pats izstrādā, padara viņu ne tikai mīlošu un maigu, bet arī par agresīvu sāncensi. Tā veido cilvēkus no iekšpuses saskaņā ar cilvēka raksturu, kas izveidojās bērnībā.

Lai izzinātu sevi, cilvēkam jāizzina visas sava rakstura iezīmes. Šo

3. nodaļa                                                            81

iespēju krīzes periodos cilvēkam dod pāreja no vienas attīstības pakāpes uz otru. Tas nav vienkārši, jo katra attīstības pakāpe nostāda cilvēku izvēles priekšā, liek risināt jaunas problēmas, izdarīt izvēli. Pat ja cilvēka "Es" viena daļa cenšas kļūt par indivīdu, otra vienmēr atradīsies meklējumos, lai tiktu prom no šīs brīvības.

Sasniedzot 30 gadu vecumu, gandrīz katrs izjūt iekšēju uztraukumu, gandrīz katrs vēlas kaut nedaudz mainīt savu dzīvi: vīrietis, kurš apzinīgi veica savus darba pienākumus noteiktā amatā, sāk domāt, ka šis amats viņam ir par zemu; sieviete, kura ilgus gadus sēdēja mājās, audzinot bērnus, vēlas paplašināt dzīves horizontu; ja sieviete veidoja karjeru, tagad viņa izjūt nepieciešamību pēc emocionālas pieķeršanās.

Dzīves horizonta paplašināšanas impulss bieži vien liek mums rīkoties, pirms mēs esam apzinājuši, ko zaudējam. Ierobežojumi, kurus cilvēks izjūt 30 gadu vecumā, ir atbalss no 20 gadu vecumā izdarītās izvēles. Toreiz šī izvēle bija vajadzīga un likās pareiza, taču tagad cilvēkam liekas, ka netika ņemti vērā daži būtiski aspekti. Šie izvēles trūkumi arvien vairāk ietekmē pašsajūtu. Tas notiek tāpēc, ka pārmaiņas skar visdziļākos personības slāņus. 30 gadu vecumā cilvēks sāk šķirties no sava "iekšējā sarga", jo, pateicoties vienai no "Es" daļām, cilvēks sāk justies drošāk, savukārt otra "Es" daļa sāk pakāpeniski zaudēt viņai piemītošās diktatora pazīmes. Tā sākas cīņa par cilvēka negatīvo un pozitīvo iezīmju apvienošanos. Cilvēkam jāizvēlas un jāsaglabā tās iezīmes, kuras viņš nes sevī no bērnības, pievienojot tās iezīmes un spējas, kuras raksturo viņu kā indivīdu, "ieliekot šo "komplektu" daudz plašākajā formā" (LLIuxu, 1999). Personības robežu paplašināšana un jaunu šķautņu atklāšana dod iespēju uzsākt tādu iekšējā "Es" aspektu apvienošanos, kuri līdz šim bija slēpti.

Ja runā par krīzēm, tad parasti piemin ari izdegšanu, kas var pavadīt noteiktu pieauguša indivīda attīstību.

IZDEGŠANAS SINDROMS KRĪZĒS

Atbildīgs darbs, lielas prasības, pārāk liela slodze, mazs sociālais atbalsts, nepietiekams materiālais un garīgais atalgojums ir izdegšanas sindroma priekšnosacījumi.

Izdegšanas sindroms ir fiziska un/vai garīga izsīkuma stāvoklis, kas novērojams kā sekas ilgstošai emocionālai nelabsajūtai, kas saistīta ar darba apstākļiem un cilvēka paštēlu (Ancāne, 1999).

Izsīkuma stāvokļa sākums var būt gan pakāpenisks, gan pēkšņs. Izdegšana sakas ar labiem nodomiem, īpaši tajos gadījumos, kad cilvēks

82

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

tiecas pēc nesasniedzamā, beigu beigas veltīgi tiek tereta enerģija un tiek zaudēts kontakts ar reālo pasauli, ar sevi pašu un apkārtējiem. Jebkuras profesijas pārstāvis var nonākt pie emocionālas izdegšanas pēdējās stadijas - izsīkuma.

Parasti ar emocionālo izdegšanu ir saistītas trīs parādības: f   lomu konflikts - cilvēks, kuram nav skaidrības, par ko ir atbildīgs, var sākt justies, kā uz dažādām pusēm raustīts. Viņš centīsies izdarīt pilnīgi visu un vienlīdz labi, neizvēloties prioritātes; f   lomu nenoteiktība (divdomība): cilvēks nezina, kādi pienākumi ir gaidāmi, kas tiks viņam uzticēts. Cilvēks var nojaust, ko no viņa gaida, taču, neredzot reālu piemēru, vadmodeli, kā realizēt to, ko no viņa gaida, cilvēks neizjūt, ka būtu kaut ko paveicis; t   lomu pārslodze: cilvēks nespēj pateikt "nē" un uzņemas arvien vairāk un vairāk pienākumu, nekā jebkad spēs paveikt, kā rezultātā var nonākt līdz emocionālai izdegšanai.

Tiek minēti vairāki darba vides faktori, kuri veicina "izdegšanu", piemēram:

f problēmas saskarsmē ar kolēģiem vai administrāciju. Blakus esošo cilvēku, kā arī vadības atbalsts vairāk vai mazāk ir nepieciešams jebkuram, kurš savu darbu veiksmīgi var veikt, tikai un vienīgi sadarbojoties ar pārējiem kolēģiem;

t normas, kas parasti veidojas stihiski, pamatojoties uz tradīciju, audzināšanas, atdarinājuma un pieradumu pamata kā sociālās kopienas dzīves un mijiedarbības nepieciešamība, ir lielā mērā cilvēku neelastības noteicējas;

t   neskaidrības pienākumu sadalījumā;

t sociālo lomu ambivalence. Katra profesija kā sociālā loma ir ar savu noteiktu vietu sociālajā sistēmā, kas saistīta ar noteiktu izturēšanos - izturēšanos, kādu sagaida apkārtējie cilvēki un kādu pats cilvēks sev nosaka. Šī sociālā loma ir pastāvīga un ar daudz stereotipiskām prasībām.

Kaut arī pārāk liela darba slodze var radīt stresu, tas nenozīmē, ka radīsies arī emocionālā izdegšana. Daudz biežāk emocionālā izdegšana rodas tad, kad cilvēki jūt, ka vairs nekontrolē situāciju.

Ja cilvēks strādā nesakārtotā darba vidē, kur nav skaidrs, kas ko nosaka, viņš daudz ātrāk var izdegt.

3. nodaļa

83

3. tabula. Atšķirības starp stresu un emocionālo izdegšanu (Dr. Arch Hart)

	Stresa izpausme drudžainā, pārmērīgi aktīvā darbībā
Izdegšana kā aizsardzība norobežojoties
Izdegšanas gadījumā emocijas notrulinās	Stresa situācijā emocijas kļūst pārmērīgi spēcīgas
Izdegšanas gadījumā primārais ir emocionāls traucējums	Stresa situācijā primārs ir fizisks traucējums
Izdegšana ietekmē motivāciju un darboties gribu	Stress ietekmē fizisko enerģiju
Izdegšana rada demoralizāciju	Stress rada spēku sairšanu
Izdegšanu labāk varētu saprast kā ideālu un cerību zaudēšanu	Stress labāk varētu tikt saprasts kā enerģijas un dzinējspēka zaudēšana
Izdegšanas radītā depresija ir cēlusies no bēdām par ideālu un cerību zaudēšanu	Stresa radītā depresija ir cēlusies no ķermeņa vajadzības sevi pasargāt un ekonomēt enerģiju
Izdegšana rada bezcerības un bezpalīdzības izjūtu	Stress rada steidzības un hiperaktivi-tātes izjūtu
Izdegšana rada paranoju, depersona-lizāciju un nošķirtību	Stress rada paniku, fobijas, bažas un arto saistītus traucējumus
Izdegšana visdrīzāk nenogalinās, taču liks justies, ka dzīve nodzīvota bezjēdzīgi	Stress var nogalināt priekšlaicīgi, un cilvēkam nebūs pietiekoši daudz laika paveikt iesākto

KRĪZE KARJERĀ

Līdz noteiktam laikam pastāvēja uzskats, ka cilvēka profesionālā dzīve sākas ar iestāšanos konkrētā darbā jaunībā un tālāk cilvēks nepārtraukti darbojas līdz pat pensijai. Šāda profesionāla karjera pieprasīja ļoti apdomātu profesijas izvēli un rūpīgu gatavošanos tai. Kad cilvēks stājās darbā, tika gaidīts, ka šajā brīdī viņš liek savas karjeras pamatus un viņam nepieciešams pēc iespējas ātrāk virzīties pa karjeras kāpnēm uz augšu.

Mūsdienās šis karjeras scenārijs tiek modificēts, jo radās izpratne, ka dzīves gaita cilvēka nostādnes, profesionālās vajadzības un mērķi vai' mainīties, l'ic tam mūsdienu tehnoloģiski attīstītajā un ekonomiski nestabilajā pasatik ļoti ātri mainās darba raksturs, darbavietas

84

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

samazinās, hdz ar to vairs nevar pastāvēt uzskats - "viena profesija uz visu mūžu". Cilvēki maina darbavietas un amatus. Mūsdienās par izņēmumu var uzskatīt gadījumu, kad cilvēks sāk un beidz karjeru vienā darbavietā vai viena amata ietvaros, kaut arī novērots, ka cilvēki ļoti reti kardināli maina profesiju. Darbavietas maiņa īpaši skar sievietes, kuras pārtrauc darbu uz vairākiem gadiem, lai audzinātu bērnus. Vidējā brieduma posmā viņas ir gatavas virzīt savu enerģiju un potenciālu citā gultnē. Tieši darbavietā sievietes iegūst savu iespēju realizēšanas izjūtu un veido viņām ļoti svarīgas attiecības.

Profesionālās karjeras pārvērtēšana

Analizējot Supera un Heivighersta piedāvātos profesionālo ciklu aprakstus, kļūst skaidrs, ka tajos pietrūkst ļoti svarīga posma - profesionālās karjeras pārvērtēšanas, - laika, kad respondenti ziņo par zemāku labklājības izjūtas līmeni nekā agrīnā un vēlīnā brieduma respondenti (Ware, 1992).

Šī pārvērtēšana saistīta ar vairākiem iemesliem, piemēram, strādnieks var pamanīt, ka viņš ne tik strauji, kā bija plānots, virzās pa karjeras kāpnēm vai ka darbs vairs nav tik pievilcīgs, kā likās kādreiz.

Viens no faktoriem, kas mudina cilvēkus strauji mainīt savu attieksmi pret darbu, ir nesen pārdzīvotā dzīves vidus pāreja. Levinsons, atklājot, ka pēc 40 gadu vecuma cilvēku vērtības un mērķi var mainīties, kas liek viņiem domāt par profesionālās karjeras virziena maiņu, skaidro to ar sapņu atgriešanos - jaunības tieksmju, ideālu un mērķu (Levinson, 1978). Daži zinātnieki uzskata, ka pieaugušie cilvēki vieglāk tiek galā ar šo pārvērtēšanas posmu, ja sistemātiski vērtē savas spējas, sava profesionālā statusa pozitīvās un negatīvās puses (Okun, 1984; Schein, 1978).

Tomass (Thomas, 1979) uzskata, ka mūsdienās sabiedriskie apstākļi ļauj cilvēkam, kurš izjūt savu vērtību un nostādņu maiņu, rīkoties saskaņā ar jauno izvēli. Cilvēka dzīves ilgums ir kļuvis garāks, cilvēki ilgāk var sevi realizēt. Atkāpšanās no vecām sociālām normām ļauj dzīvesbiedriem sadalīt pienākumus attiecīgi viņu darba un karjeras apstākļiem.

Tikai maza cilvēku daļa maina profesionālo karjeru dzīves vidū (Levinson, 1983). To dara tikai tie, kuri jūt, ka šajā darbavietā viņu spējas netiek pilnībā izmantotas. Iemesls tam var būt darba rakstura maiņa vai uzdevumu sarežģītības pakāpes pazemināšanās sakarā ar augsta meistarības līmeņa sasniegšanu.

3. nodaļa                                                            85

Stagners kā vienu no darba maiņas iemesliem min ari "noguruma izjūtas" rašanos. Taču tajā pašā laikā viņš atzīmē, ka šī parādība nav saistīta tikai ar vidējā brieduma vecumposmu (Stagner, 1985). Protams, arī dzīvesveida pārvērtēšana, ieskaitot darbu, neaprobežojas tikai ar vidējo vecumu - vienkārši šajā vecumā tas notiek daudz retāk nekā jaunībā (Rhodes, 1983).

Darba maiņa un stress

Daudziem cilvēkiem darba maiņa ir grūts process. Profesionālā nestabilitāte var ievērojami kaitēt emocionālajai labsajūtai, pasvērtējumam un drošības izjūtai. Darbinieki, kuri iziet cauri gaidāmiem notikumiem, ari darba maiņu pārdzīvo vieglāk nekā tie, kuri šādu notikumu neparedz. Gaidu par strauju virzīšanos pa karjeras kāpnēm nepiepildīšanās vai pārāk lēna virzīšanās, piespiedu darbavietas maiņa vai tās neesamība var ievērojami paaugstināt stresa un trauksmes līmeni. Darbinieki nereti nonāk situācijā, kad atkal jākļūst par skolēnu, lai sagatavotos jaunai profesijai vai turpinātu profesionālo karjeru. Nepieciešams izprast, ko brieduma periodā cilvēkam nozīmē darba zaudēšana, kā arī apzināties tādu parādību kā "izdegšana" darbā un darba stress būtību.

Darba zaudēšana

Cilvēki, kurus atlaiž no darba vai piespiež aiziet pensijā, ļoti bieži saskaras ar problēmām, kuras pēc sava nozīmīguma ievērojami vairāk negatīvi ietekmē cilvēka pašsajūtu, nekā ar darba zaudēšanu saistītu ienākumu samazināšanās. Daudzi konstatē, ka tiek sagrauta viņu pašcieņa un Es-koncepcija. Cilvēku reakcija, zaudējot darbu, vairāk līdzinās reakcijai, zaudējot tuvu cilvēku (Jones, 1979).

Negatīvi pārdzīvojumi sākas ar nepatīkamu ziņu un nespēju tam noticēt, tas pāriet dusmās, protestā un citās emocionālās izlādēšanās formās. Daži cilvēki pat iziet tirgošanās posmu, kas vairāk raksturīgs slimiem cilvēkiem, mēģinot pierunāt dot viņiem vēl nedaudz laika, vēl vienu iespēju. Pēc šī posma var sākties depresija, izvairīšanās no kontaktiem ar cilvēkiem un psihosomatiskie simptomi. Cilvēki jūtas nobiedēti un nespēj veikt arī ikdienišķus darbus, kuri nav saistīti ar darbu. 1 )arba zaudēšana var kļūt ari par cēloni, pēc kura cilvēkam rodas cerība un viņš sāk atkārtoti pašrealizēties profesionālajā pasaulē.

Vidējā brieduma cilvēkiem darba zaudēšana norit smagāk nekā jauniem. Pirmkārt, šajā vecumā ar darbu ir saistīta lielāka cilvēka

86

PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

identitātes daļa. Otrkārt, jo vecāks cilvēks, jo lielāka varbūtība saskarties ar vecuma diskrimināciju. Treškārt, ja izdodas atrast jaunu darbu, bet tas ir zemāk atalgots un ar zemāku statusu nekā iepriekšējais (Kelvin&Jarrett, 1985; Sinfeld, 1985). Cilvēki, kuriem izdevies sasniegt noteiktas virsotnes kādā uzņēmumā, var būt īpaši jūtīgi pret darba zaudēšanu, jo viņu iemaņas bieži vien ir specifiskas, ierobežotas ar noteikta uzņēmuma darbošanās jomu (DuBrin, 1978).

Kopumā vieglāk pārdzīvo bezdarbu tie, kuri sakrājuši naudas līdzekļus šim neparedzētajam gadījumam un kuriem ir uz ko paļauties un saņemt atbalstu. Šajā gadījumā viņi arī nevērš savas dusmas uz iekšu, nevaino tikai sevi, neuzskata sevi par neveiksminieku profesionālajā un personīgajā dzīvē.

"Izdegšana" darbā

Sākumā šis jēdziens tika izmantots, apzīmējot īpašu emocionālā bezspēka stāvokli, kas ir saistīts ar cinisku attieksmi un novērojams cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar palīdzības sniegšanu citiem (Maslach&Jackson, 1979).

Taču mūsdienās šo jēdzienu saista ne tikai ar tām profesijām, kurās cilvēki sniedz palīdzību. To izmanto arī, lai apzīmētu tāda cilvēka stāvokli, kurš cītīgi strādājis un iztērējis visus savus spēkus un enerģiju, tiecoties uz gandrīz nesasniedzamu mērķi, un, protams, nesasniedzis to (Freudenberger&Richelson, 1980). Cilvēki, kuri "izdeg" darbā, parasti ir ideālistiski noskaņoti, kompetenti un ar augstu motivācijas līmeni, kuri galu galā apzinās, ka nav spējīgi kaut ko mainīt. "Izdegšana" saistīta ari ar zemu cilvēka statusu darbā, kas neļauj viņam nostāties pretī aizvainojumiem un pazemojumiem (Holt, 1982).

Kā kopējo "izdegšanas" parādības iemeslu var minēt atlīdzības trūkumu gadījumos, kad sākotnēji ar šo darbu tika saistītas lielas cerības un cilvēks strādāja, lai tās piepildītos (Chanse, 1981). Parasti šādi cilvēki sāk darboties, augstu ideālu vadīti, tad viņi saprot, cik maz spēj ietekmēt procesu vai ka uzdevums ir tik grūts, ka atrisināt to nebūs iespējams, vai arī nepietiek ar viena cilvēka pūlēm, lai to atrisinātu. Stāvoklis var pasliktināties, ja, augstu ideju palīdzēt cilvēkiem vadīti, viņi spiesti nodarboties ar birokrātisku papīru rakstīšanu savā darbavietā.

"Izdegšanu" piedzīvojuši cilvēki sāk izjust dusmas, frustrāciju un izmisumu. Darbs kļūst par smagu nastu, ko viņi vairs nevar vilkt, cilvēki sāk izgāzt savas dusmas uz citiem, vairs nespēj savaldīt savas emocijas,

3. nodala                                                            87

var sākties fiziskais izsīkums, attīstīties psihosomatiskās slimības {Maslach&Jackson, 1979).

Lai novērstu "izdegšanas" darbā parādību, nepieciešams mainīt sabiedrību un cilvēku darba apstākļus, kas nav viegli izdarāms. Tomēr darbinieki var izvairīties no "izdegšanas", ja reālistiski vērtēs savu darbu un mērķus, veicinās sava darba rakstura vai organizācijas maiņu, centīsies atdalīt darbu no personiskās dzīves un veidot intereses ārpus darba.

Darba stresa attīstības fons

Jēdziens "stress" ātri kļuva populārs 20. gadsimta vidū, jo tas labi raksturoja šo laikmetu. Tagad nevienam vairs nav noslēpums, ka stresu nosaka dzīves tempa pieaugums, urbanizācija, informācijas plūsma, konflikts u. c. stresori.

Stress ir cilvēka dzīves ikdienas neiztrūkstoša sastāvdaļa, taču tas ievērojami atšķiras pēc iedarbības dziļuma, spēka, ilguma un iedarbības izpausmē uz organismu.

Hanss Seljē, stresa jēdziena pamatlicējs, šo terminu raksturo kā "mijiedarbību starp kādu spēku un tā sastapto pretestību" {Seljē, 1983).

Psiholoģijā stress apzīmē šādas parādības:

f   spēcīga organismu nelabvēlīgi ietekmējoša iedarbība;

f organismam stipri nelabvēlīga fizioloģiska un psiholoģiska reakcija uz šīm iedarbībām;

f nespecifiski organisma fizioloģisko un psiholoģisko reakciju elementi ekstremālās iedarbībās, kas izraisa intensīvu adaptācijas aktivitāti;

f nespecifiskas iezīmes organisma fizioloģiskajā un psiholoģiskajā mijiedarbībā, kas radušās dažādu organisma reakciju rezultātā.

Stresu vairāk izraisa priekšnojautas, nevis paši notikumi {Mārkema, 1997). H. Seljē raksta, ka "briesmas rada nevis pats faktors (t. i., saņemtā informācija), bet gan mūsu pārmērīgā vai nepiemērotā reakcija uz to" {Seljē, 1983). Stresu var izraisīt saspīlējumi ģimenē vai darbā, kā arī sabiedrisku tabu vai tradīciju ierobežojoša iedarbība. Vispār jebkura situācija, kas skar mūsu adaptīvo mehānismu, rada stresu. Psiholoģiski vislielāko stresu rada vilšanās, sarūgtinājums un pazemojums jeb, citiem vārdiem, sāpinoši atgadījumi {Seljē, 1983).

Stress saistīts arī ar individuāliem faktoriem: raksturu, intelektu, veselības stāvokli. Stresu darbavietā var izraisīt darba procesi, darba organizatoriskie, sociālie, ekoloģiskie un tehniskie nosacījumi. Darba

H8                                          PIEAUGUŠO PSIHOLOĢIJA

vietas nepareizs iekārtojums (troksnis, slikts apgaismojums, krāsojums, slikta ventilācija, nepiemērota temperatūra) rada ne tikai fiziskas, bet ari psihiskas problēmas, izveido jūtīgu fonu citu stresa avotu uztverei. To ietekmē arī notikumi cilvēka dzīvē, kas saistīti ar dažādām viņa dzīves sfērām. Šo mijsakarību shematiski ir attēlojis autors P. Vongs.

Finanšu resursi

Ģimenes 7   stress

IEKŠĒJAIS STRESS

Ekoloģiskais stress

ibiedrības stress

Darba stress

10. attēls. P. Vonga dzīves stresa modelis

Iekšējais kvadrāts ir cilvēka eksistences būtība -Es-spēks, psihiskā enerģija vai iekšējie resursi. Tas ir spēks, kas palīdz indivīdam pārvarēt dzīves krīzes, nosaka intensitāti cīņā ar stresu. Samazinoties šiem resursiem, palielinās uzņēmība, jūtīgums pret situācijām, kuras saistītas ar stresu - trauksmi, bailēm, vilšanos un depresiju.

Iekšējais stress ir cilvēka prasības pret ārējo pasauli. To var apzīmēt kā centrbēdzes spēku, kas ietekmē visas cilvēka dzīves sfēras. Ja cilvēks nav līdzsvarā pats ar sevi, tad iekšējā neapmierinātība un konflikti izpaužas negatīvā attieksmē pret ārējo pasauli un traucē starppersonu attiecībām (bezcerība, sāpīgas atmiņas, neadekvāta situācijas novērtēšana).

Starppersonu stress ir saistīts ar noteiktām dzīves sfērām, jo katram cilvēkam pastāvīgi jārisina dažādi sociāli jautājumi mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Cilvēkiem ir svarīgs citu viedoklis, novērtējums un attieksme¹.

Personiskais stress attiecas uz to, ko dara indivīds un kas notiek ar

3. nodala                                                            89

viņu, kad viņš neizpilda, pārkāpj noteiktās sociālās lomas (vecāku, vīra, darbinieka utt.)- Tas izpaužas kā slikta veselība, slikti paradumi, traucējumi seksuālajā sfērā.

Ģimenes stress ietver grūtības, kas saistītas ar attiecībām ģimenē -mājas darbi, laulāto attiecības, paaudžu konflikti, slimības un nāve ģimenē, alkoholisms un šķiršanās.

Darba stress parasti saistās ar smagu darbu, paškontroles trūkumu par darba rezultātu, lomu neskaidrību un konfliktiem, netaisnīgu novērtējumu.

Sabiedrības stress attiecas uz problēmām, kuras pārdzīvo lielas cilvēku grupas - ekonomiskā krīze, nabadzība, bankrots, diskriminācija utt.

Ekoloģiskais stress saistīts ar ekstremāliem apkārtējās vides apstākļiem: to gaidīšana vai sekas - gaisa un ūdens piesārņojums, slikti laika apstākļi, pūlis, troksnis.

Finanšu stress rodas apstākļos, kad cilvēks nevar apmaksāt rēķinus, saņem neadekvātu algu vai saskaras ar citām finansiālām problēmām.

Saistībā ar pētījuma tematu, ir svarīgi izpētīt Dž. Ņūstroma (J. V. Neuiastrom), K. Deivisa (K. Dāvis) un L. Džouela (L. Youett) teorētiskās atziņas par stresa cēloņiem organizācijā.

Autori min šādus stresa cēloņus, kas saistīti ar darba procesu:

f   pārslodze darbā;

f   laika slodze;

t   zema līmeņa vadības kvalitāte;

t   nedrošības izjūta, neaizsargātība;

f   pilnvaru un pienākumu nelīdzsvarotība;

t   lomu konflikti un neskaidrība; ■■■    f   organizācijas un darbinieku vērtību atšķirības;

t   jebkura tipa izmaiņas (pirmkārt, radikālas un nestandarta);

f   frustrācija.

Stress var rasties jebkuras profesijas un specialitātes darbiniekiem, bet tā raksturs ir atkarīgs no individuālas reakcijas uz stresu.

Pārslodze darbā un laika ierobežojumi veido pastiprinātu spiedienu uz darbinieku un izraisa stresu. Bieži šādā situācijā vainojama vadība -zema līmeņa menedžments (autoritārs vadības stils, nestabilitātes izjūta darbavietā). Stresa iemesli parasti ir lomu konflikti un nenoteiktība, kad darbinieks nav pārliecināts par savas rīcības pareizību vai menedžeru un kolēģu gaidām. Izplūdušas amata instrukcijas nozīmē, ka darbiniekiem nav priekšstata, ko no viņiem gaida {KapeAima, 2000).

Vēl viens stresa iemesls ir organizācijas un darbinieku vērtību atšķirības. Būtiskas atšķirīb