Bezmaksas referāti skolai: SOCIĀLĀ psiholoģija 1

Bezmaksas referāti skolai

SOCIĀLĀ psiholoģija 1

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Jo/9

ALEKSEJS VOROBJOVS

. < '1

SOCIĀLĀ

psiholoģija

^ Teorētiskie pamati

Eksperi~~ment~~āl~~s m~~ācī~~bu l~~īdzeklis

Latvijas Universitātes

BIBLIOTĒKA

, ■ • -tu -

, ...,:..:■■$.'.■•■.'■ un Sfb:ii

•t ■ 4- "«īll'l J>- /

Rīga 2002

A. Vorobjovs Sociālā psiholoģija. Teorētiskie pamati

Eksperimentāls mācību līdzeklis.

Grāmata tiks vēl pilnveidota un papildināta pēc tās aprobācijas.

Korektore S. Kramena Datorsalikums: U. Liepiņš Vāka noformējums: O. Ļifanova

Darba autortiesības ir aizsargātas saskaņā ar LR likumu «Par autortiesībām un blakustiesībām». Darba kopēšana ir stingri aizliegta. Materiāla izmantošanas gadījumā atsauce uz grāmatu obligāta.

Izdevējs SIA «Izglītības soļi» ,.

К. Valdemāra ielā 163, Rīgā, LV-IOB,^
tālr. 7373306 ^;-*^

Iespiests SIA «JUMI» Lienes ielā 19, Rīgā, LV-1009

teoriltiikie pamati

PIRMĀ NODAĻA

SOCIĀLĀS PSIHOLOĢIJAS PRIEKŠMETS,

STRUKTŪRA UN METODES.................................................. 9

,,₍, Sociālās psiholoģijas priekšmets................................................. 9

Sociālās psiholoģijas struktūra.......................................... 14

rr Pētīšanas metodes sociālajā psiholoģijā.................................................... 14

Eksperimentāli objektīvās metodes sociālajā psiholoģijā.................. 15

Psihodiagnostiskā metode sociālajā psiholoģijā..................................... 20

Psihodiagnostiskās metodes vispārīgs raksturojums........................... 20

Testi sociālajā psiholoģijā......................................................................... 21

Aptaujas metode sociālajā psiholoģijā...................................................... 32

Aptaujlapu metodikas............................................................................... 32

Projektīvās metodes sociālajā psiholoģijā................................................ 36

Psihodiagnostiskā pētījuma organizācijas vispārējie noteikumi........ 41

Testa standartizācija.................................................................................. 41

П Testa drošība................................................................................................. 46

č.~ Testa validitātes problēma........................................................................ 47

Speciālās metodes sociālajā psiholoģijā.................................................... 52

Starpkultūru eksperiments........................................................................ 52

Longitīdā metode........................................................................................ 54

Kontentanalīzes metode............................................................................ 56

Matemātiskā metode sociāli psiholoģiskajos pētījumos........................ 58

Statistiskā metode sociāli psiholoģiskajā pētījumā.............................. 59

Korelācijas dihotomiskie koeficienti....................................................... 65

Kriteriālās analīzes metode.......................................................................... 72

~f. Faktoranalīzes metode............................................................................... 77

■■> Statistisko datu uzrādīšanas un attēlošanas paņēmieni................. 78

tt .sSn','m, Aleksejs Vorobjovat-

OTRĀ NODAĻA

PERSONĪBAS PSIHOLOĢIJA................................................................. 87

Cilvēks, indivīds, individualitāte............................................................. 87

Vispārīgs priekšstats par personību........................................................ 87

Personības teorija mūsdienu psiholoģiskajās pieejās......................... 88

Personības teorijas ASV psiholoģijā...................................................... 91

Personības teorija neobiheivioristiskajā pieejā...................................... 97

Personība no B. Skinera operantās iemācīšanas pozīcijām............. 97

Personība no «frustrācijas un agresijas» un atdarināšanas

teorijas pozīcijām...................................................................................... 99

Personības teorija kognitīvajā pieejā..................................................... 102

K. Levina personības lauka teorija...................................................... 102

Kognitīvās atbilstības teorijas.................................................................. 105

F. Haidera struktūrlīdzsvara teorija..................................................... 105

L. Festingera kognitīvās disonanses teorija........................................ 106

Č. Osguda kongruentitātes teorija........................................................ 108

Kognitīvā holisma teorijas......................................................................... 110

S. Aša sociālās percepcijas teorija......................................................... 110

Dž. Kellija personisko konstruktu teorija............................................. 112

Personības sociāli kognitīvās teorijas...................................................... 114

i . A. Banduras sociāli kognitīvā personības teorija................................ 114

īiķ Dž. Rotera personības sociālās iemācīšanās teorija........................... 117

^> .. V. Mišela kognitīvi afektīvā personības teorija................................. 123

£? Personības iezīmju teorijas......................................................................... 126

'*. G. Olporta dispozicionālā personības teorija..................................... 126

*■■■■: . R. Ketela personības iezīmju struktūrteorija................................................ 129

• H. Aizenka personības tipu teorija....................................................... 132

Personība humānistiskajā psiholoģijā..................................................... 133

Fenomenoloģiskā personības teorija...................................................... 134

Personība V. Džeimsa apziņas psiholoģijas skatījumā.................... 134

K. Rodžersa fenomenoloģiskā personības teorija............................. 136

A. Maslova personības humānistiskā teorija..................................... 138

S. Grofa transpersonālā personības teorija......................................... 140

R. Meija eksistencionālā personības teorija........................................ 143

Personības teorijas psihoanalītiskajā orientācijā................................. 147

Z. Freida klasiskā psihoanalīze par personību.................................... 147

Personības teorija K. G. Junga analītiskajā psiholoģijā.................... 152

Satfflās psiholoģijas teorētiskie pamati

s"s Personības teorija A. Adlera individualpsiholoģijā........................... 154

,_r, Personības teorija Ē. Fromma humānistiskajā psihoanalīzē............. 156

~ļ..... K. Hornejas personības sociokulturālā teorija.................................... 159

_ŗ. Ē. Eriksona egopsiholoģiskā personības teorija..................................... 162

Jaunākie personības pētījumi psihoanalītiskajā orientācijā............ 165

Г Personība darbības psiholoģijas saturā.................................................. 167

■_л К. Platonova personības struktūrdinamiskais modelis...................... 168

У А. Petrovska personības personalizācijas koncepcija........................ 169

Personības aktivitātes un attīstības problēmas...................................... 171

Personības aktivitātes vadības principi................................................ 172

Personības selektīvās aktivitātes un satura veidošanās

periodizācija ontoģenēzē......................................................................... 176

Personības interpersonālās veidošanās laikmets................................ 182

Personības metapersonālās veidošanās laikmets.............................. 184

Personības saturs personības brieduma ērā......................................... 187

Personības saturs gerontoloģiskajā periodā........................................ 190

Vajadzība un motīvs kā personības aktivitātes avoti....................... 191

Vajadzību klasifikācija un veidi........................................................... 192

Vajadzību attīstība................................................................................. 195

Motīvu klasifikācija................................................................................ 197

Uzvedības motivācija............................................................................. 200

Daži uzskati par cilvēka motivācijas mehānismiem......................... 200

Personības attīstības sociāli psiholoģiskā būtība.............................. 203

Personība pasaules sakaru sistēmā...................................................... 203

Personības socializācija un audzināšana............................................ 204

Vispārējs jēdziens par pašaudzināšanu............................................... 209

Pašaudzināšanas psiholoģiskie mehānismi.......................................... 210

Pašaudzināšanas organizācijas formas................................................ 211

Pašaudzināšanas vadīšanas ceļi............................................................ 212

TREŠĀ NODAĻA

SASKARSMES PSIHOLOĢIJA............................................................... 215

Saskarsme starppersonu attiecību sistēmā.......................................... 215

Vispārīgs jēdziens par saskarsmi............................................................ 215

Neverbālā saskarsme............................................................................... 217

Verbālā saskarsme................................................................................... 220

Savstarpējās saprašanās mehānismi saskarsmē............................... 223

Saskarsmes barjeras................................................................................ 224

Praktiski padomi saskarsmes optimizācijai........................................ 226

М-¹

CETURTĀ NODAĻA

GRUPU PSIHOLOĢIJA.............................................................................. 231

Grupu izpētes problēmas......................................................................... 231

Grupu veidi............................................................................................... 232

Lielo grupu psiholoģija.............................................................................. 233

V. Vunta «Tautu psiholoģija»............................................................... 234

G. Lebona «Pūļa psiholoģija»............................................................... 236

G. Tarda «Pūļa psiholoģija»................................................................... 239

«Masu psiholoģija» Z. Freida psihoanalīzē........................................ 241

V. Makdugala lielo grupu hormiskā psiholoģija................................ 244

K. Marksa «Šķiru psiholoģija».............................................................. 245

īsa salīdzinoša analīze par galvenajiem viedokļiem lielo

grupu teorijā............................................................................................. 247

Mazo grupu psiholoģija.............................................................................. 250

Mazo grupu teorijas amerikāņu sociālajā psiholoģijā..................... 250

Mazās grupas teorijas interakcionistiskajā orientācijā.................... 251

Referentēs grupas teorijas...................................................................... 251

Grupas lomu teorijas............................................................................... 253

Grupu teorija simboliskajā interakcionismā...................................... 258

Grupa diādiskās mijiedarbības teorijās............................................... 260

Grupu teorijas kognitīvajā pieejā......................................................... 264

Mazās grupas sociometriskā teorija.................................................... 267

Mazās grupas teorija darbības psiholoģijā........................................... 270

Mazās grupas priekšstata īpatnības darbības psiholoģijā.............. 270

Mehānismi, kas nodrošina dinamiskos procesus grupā................... 271

Grupas attīstības līmeņi......................................................................... 274

■ Kolektīvs kā grupas attīstības augstākais līmenis............................ 275

Personības veidošanās starppersonu attiecību sistēmā................... 276

Grupu fenomeni............................................................................................ 277

Grupas ietekmes uz tās locekļiem fenomeni...................................... 279

•' i •• Personības ietekmes uz grupu fenomens........................................... 284

?'i Kopgrupu fenomeni.................................................................................... 288

?.l L Grupas sociālpsiholoģiskais klimats..................................................... 303

Grupu konflikti............................................................................................. 304

Starpgrupu konflikti................................................................................ 304

Starppersonu konflikti grupās (iekšgrupu konflikti).......................... 308

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Psihokorekcijas grupas................................................................................ 310

Jēdziens, struktūra, funkcijas, vadība un procesi

psihokorekcijas grupās............................................................................ 310

Psihokorekcijas grupu veidi.................................................................... 312

Geštaltpsiholoģiskā orientācija.............................................................. 313

Psihoanalītiskā orientācija...................................................................... 315

Kognitīvā orientācija................................................................................ 319

Humānistiskā orientācija........................................................................ 321

Sociometriskā pieeja............................................................................... 323

Sociāli biheivioristiskā orientācija........................................................ 324

NOSLĒGUMS......................................................................... 327

CITĀTU PIRMAVOTI........................................................... 328

PIELIKUMS........................................................................... 330

PIRMĀ NODAĻA

Sociālās psiholoģijas priekšmets

Pētījamā priekšmeta noteikšana jebkurā zinātnē ir ļoti sarežģīta problēma, tāpēc jautājums par pētījamā priekšmeta izdalīšanu — tas ir jautājums par zinātniskās disciplīnas statusa piešķiršanu, bez kura tā zaudē teorētisko patstāvību un praktisko nozīmību. Tā kā sociālā psiholoģija tapusi uz dažādu starpdisciplīnu (fizioloģijas, socioloģijas, filozofijas, vispārīgās psiholoģijas un pat netradicionālās fizikas) zināšanu pamata, tad tā var «izšķīst» šajās blakus zinātnēs un tādējādi zaudēt savu patstāvību. Vairākums sociālo psihologu apgalvo, ka sociālā psiholoģija ir pilnīgi patstāvīga zinātne, kurai ir savs priekšmets, pētīšanas metodes un uzbūves principi. Viņi vēršas pret uzskatu, ka sociālā psiholoģija ir kā «vestibils», kur nejauši satiekas psihologs un sociologs, psihologs un fiziologs, psihologs un fiziķis un tā tālāk, un pret to, ka sociālā psiholoģija tiek aplūkota tikai kā vispārīgās psiholoģijas nozare.

Lai pierādītu sava priekšmeta esamību sociālās psiholoģijas zinātnē, pievērsīsimies tās tapšanas vēsturiskai analīzei.

Sociālā psiholoģija tapa uz atsevišķu eksperimentālu rezultātu apkopojumu pamata, kuros fiksēta grupu ietekme uz personības darbības un uzvedības rezultātiem, kā arī atbilstoši ievērojamu zinātnieku izstrādātajām sociālās psiholoģijas viengabalainajām programmām.

Par atsevišķu sociālās psiholoģijas pētījumu aizsākumu var uzskatīt psihologa N. Tripleta (N. Tripplett) 1898. gadā aprakstītos novērojumus par riteņbraucēju rezultātiem. Tika konstatētas ievērojamas atšķirības sasniegtajā ātrumā gan tribīņu tuvumā, kur bija skatītāji, gan tur, kur to nebija. Ātrums palielinājās, riteņbraucējiem sacenšoties citam ar citu, bet ne tad, kad katrs brauca viens pats. Pamatojoties uz to, N. Triplets izvirzīja problēmu par citu

Aleksejs Vorobjovs

klātesošo cilvēku ietekmi uz personības kaut kādas darbības izpildes rezultātiem. (19)

No 1989. līdz 1930. gadam eksperimentālo pētījumu spektru pēc līdzīga scenārija realizēja virkne zinātnieku. Psihologs V. Mēde (W. Mjede) veica eksperimentus, kuros tika pētītas spēka mērītāju rādītāju izmaiņas gan citu klātbūtnē, gan bez tās, priekšmetu skaita precīza novērtējuma izmaiņas (piemēram, zirņu skaits stikla burkā).

Amerikāņu psihologs G. Olports (G. W. Allport) 1920. gadā publicēja eksperimentālos datus par pētījamā rezultātu izmaiņām citu klātbūtnē un bez tās, par to, kā viņš izpilda vienkāršus dalīšanas un reizināšanas, burtu nosvītrošanas piemērus.

Liels pētījumu spektrs tika veikts zoopsiholoģijā. Iegūtie rezultāti liecināja, ka citu īpatņu klātbūtnē skudras ātrāk rok smiltis, cāļi ātrāk uzknābā graudus utt.

Personības paaugstināta aktivitāte citu klātbūtnē tika nosaukta par sociālo fasilitāciju (angl. facility— vieglums, labvēlīgi apstākļi).

Amerikāņu sociālā psihologa R. Zajonsa (R. B. Zajonč) (1965) vēlākajos darbos tika atklāti sociālās fasilitācijas (klātesošo skaits, pētījamā emocionālais stāvoklis, aktivitātes forma— fiziskā un intelektuālā, uzdevuma sarežģītība) izpausmes apstākļi un vienlaikus fiksēts sociālās inhibīcijas (lat. inhibere — valdīties, apturēt) efekts. (20) Sociālā inhibīcija izpaužas tādējādi, ka pētījamā darbības izpildes rezultāti pasliktinās citu klātbūtnē. Galvenais fasilitācijas atklāsmes nosacījums ir nepazīstamu cilvēku klātbūtne fizisku vai ne visai augstas grūtības pakāpes monotonu intelektuālu darbību izpilde. Sociālā inhibīcija galvenokārt izpaužas sarežģītu intelektuālo uzdevumu risināšanā.

Paralēli eksperimentālajiem pētījumiem notika teorētisko pamatu intensīva pārstrāde. To veica tā laika vadošie psihologi un filozofi. Svarīgāko ieguldījumu sociālās psiholoģijas teorētisko pamatu izstrādē deva V. Vunts (W. Wundt), G. Lebons (G. LeBori), G. Tards (G. Tarde), Z. Freids (Z. Freud) un citi.

Pētījamo sociāli psiholoģisko parādību sarežģītība, metodoloģisko pieeju un principu atšķirība dažādās zemēs dažādu zinātnieku vērtējumos rada grūtības viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu: «Ko pētīt?» Kā pierādījumu tam gribētos raksturot pazīstamu sociālo psihologu definējumus par sociālās psiholoģijas priekšmeta izpratni.

Tā, piemēram, mūsdienu amerikāņu sociālais psihologs R. Zajonss sociālās psiholoģijas priekšmetu un tā atšķirību no vispārīgās psiholoģijas priekšmeta raksturo šādi: «Ja pele, virzīdamās pa labirintu, kreisajai ejai priekšroku dod tāpēc, ka tur atrodas barība, tad šādu izturēšanos pēta psihologs. Ja pele nogriežas pa kreisi tāpēc, ka labajā ejā tup cita pele, tad ar tādu uzvešanos jānodarbojas sociālajam psihologam.» (20; 21)

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

Kāds cits amerikāņu zinātnieks — D. Maiers (D. G. Myers) — atzinis, ka «sociālā psiholoģija ir zinātne, kas pēta, kā cilvēki domā cits par citu, kā viņi ietekmē cits citu un kā attiecas cits pret citu». (25; 29)

Mūsdienu vācu sociālais psihologs F. Hese (F. Hesse) norāda: «Sociāli psiholoģisko pētījumu priekšmets vispirms ir indivīdu uzvedība un pārdzīvojumi, ko determinē (nosaka) sabiedrības grupu un indivīdu savstarpējās iedarbības process.» (2; 13) Franču sociālais psihologs S. Moskoviči (S. Moscovici) apgalvo: «Tātad sociālās psiholoģijas pētījumu joma— tās ir grupas un indivīdi, kuri rada savu realitāti, valda cits pār citu un veido gan sakarus, kas apvieno viņus, gan arī nodalošās atšķirības. Ideoloģija— tās ir viņu preces, attiecības — maiņas un lietošanas līdzekļi, bet valoda — nauda.» (14; 60) Šis spriedums S. Moskoviči noved pie secinājuma: «Sociālā psiholoģija ir zinātne par uzvedību, ja turklāt tiek pieņemts, ka tā nodarbojas ar šās uzvedības diezgan specifisko tipu— «simbolisko».» (14; 61)

Mūsdienu zviedru psihologs I. Izraels (/. Israel) norāda: «Ja socioloģija un psiholoģija var izpētīt cilvēku kā ietekmes objektu, tad sociālajai psiholoģijai viņš jāvērtē kā subjekts, darbības aģents.» (5; 171)

Mūsdienu krievu psihologi A. Petrovskis (А. В. Петровский), В. Parigins (Б. Д. Паригин) un citi arī pēta sociālās psiholoģijas priekšmeta saturu. B. Parigins raksta: «Sociālās psiholoģijas kā zinātnes par dažādu sabiedrisko grupu, iedzīvotāju masu psihiskās darbības likumiem priekšmeta izpratne, protams, nenoved pie atteikšanās no pētījuma par to, kāda ir indivīda vieta, prestižs un loma tai vai citā sociālajā grupā, kāda ir kolektīva un visas sociālās vides ietekme uz personības psiholoģiju.» (26; 18)

Kā pēdējos sociālās psiholoģijas priekšmeta definējumus minēsim mūsdienu vācu psihologu V. Mertena (W. Mertons) un G. Fuksa (G. Fuchs) viedokļus, kas izklāstīti darbā «Sociālās psiholoģijas krīze?» (1978). Pēc autoru domām, sociālās psiholoģijas priekšmetam jābūt šādām savstarpēji saistītām kategorijām:

• «Es — otrs» mijiedarbība;

• sociālo apstākļu (tostarp grupu) ietekme uz indivīda uzvedību;

• indivīda ietekme uz šiem apstākļiem;

• grupu savstarpējā ietekme;

• «Es — otrs» mijiedarbība, kas pastiprināta ar visu sociālo kontekstu.

(H)

Darbi sociālajā fasilitācija kļuva par vienu no eksperimentālās sociālās psiholoģijas teorētisko pamatu veidotājiem.

Tieši eksperimentālie pētījumi sociālajā fasilitācija spilgti iezīmēja problēmu par personības saistību ar grupu, grupas ietekmi uz personības aktivitātes saturu. Tādējādi tika nodrošināta personības izpratne ne tikai no tās intraplāna

Aleksejs Vorobjovk

(lat. intra — tikai iekšēji) satura pozīcijas, bet an no interplana (lat. inter — starp) satura izpratnes pozīcijas.

Atcerēsimies, ka vispārīgā psiholoģija orientēta uz personības interplāna satura izpēti, tas ir, tēlaini izsakoties, tā izzina «klusējošu», «pasīvu», «uz neapgūtas salas dzīvojošu» cilvēku. Sociālā psiholoģija pēta aktīvu, mijiedarbīgu cilvēku saskarsmē ar citiem cilvēkiem, tātad pēta personības interplāna īpatnības.

Otrs svarīgs faktors, kas sekmēja sociālās psiholoģijas zinātnisko tapšanu, bija atitūda (fr. attitude — poza) pētījumu rezultāti un analīze. Atitūds ir sociālā nostādne. Par sociālo nostādni sauc cilvēka gatavību un noslieci novērtēt, rīkoties, darboties noteiktā sociāli fiksētā veidā. Sociāli fiksētus uzvedības vērtējumus, vērtības, formas nosaka un pārvalda cilvēka psihes neapzinātā sfēra. Tādēļ sociālās nostādnes ir cilvēka pietiekami noturīgs vāji apzināmas izzināšanas, novērtēšanas un uzvedības sfēras stereotips, kuru saturu nodrošina viss sociālais konteksts.

Nostādņu izpētes sākumu noteica liels skaits migrantu Amerikas Savienotajās Valstīs, kuri ieradās no Eiropas un Āzijas Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā. Šajā laikā, it īpaši 1930. gadā, tika organizēti etnisko, sociālo, reliģisko un citu veidu atitūdu eksperimentālie pētījumi.

Tā, piemēram, 1934. gadā psihologs Ričards Lapjērs (R. LaPierre) pētīja amerikāņu etniskās nostādnes attieksmē pret migrantiem no Ķīnas. Šajā nolūkā zinātnieks rakstiski vērsās pie 251 viesnīcas un restorāna darbiniekiem ar lūgumu atbildēt uz jautājumu: «Vai jūs būtu ar mieru kā viesus uzņemt ķīniešus?» No visa šo iestāžu skaita atsaucās 128. Turklāt 92 procenti atsūtīja negatīvu atbildi. Tikai viena bija pozitīva. Turpmāk zinātnieks ar jaunu ķīniešu pāri apbraukāja daudzas no minētajām iestādēm. Visur, izņemot vienu gadījumu, viņi tika sagaidīti atbilstoši attiecīgās iestādes rangam. (7)

Šis nozīmīgais eksperiments ļāva formulēt virkni secinājumu par sociālo nostādņu saturu un funkcionēšanu un nodrošināja plaša slāņa pētījumu organizēšanu šajā virzienā. Tika noskaidrots, ka:

• sociālās nostādnes pastāv kā personības psiholoģiskais fenomens;

• sociālo nostādņu saturs nodrošina sociālās vides, cilvēka pārliecības
īpatnības, viņa lomu un zināšanu sistēmu;

• sociālajām nostādnēm nav viennozīmīgas, fiksētas izpausmes —
to saturs neviennozīmīgi nosaka personības uzvedību.

Jau minētajā piemērā mēs tam atrodam pierādījumu. Organizējot apkalpojošo personālu, lai atbildētu uz zinātnieka izvirzīto jautājumu, vēstules saturu » nodrošināja tā etniskā nostādne. Tādēļ arī atbilde bija noraidoša. Eksperimenta otra daļa parādīja, ka apkalpojošā personāla reālā uzvedība, pat ja tai ir ц negatīva etniska nostādne, nosaka nostādnes, uz ko orientēta personības ?

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

loma. Ja ir klients, viņu vajag sagaidīt pec noteiktas kartības. Tadeļ sociālajām nostādnēm ir neviennozīmīga, savstarpēji atkarīga hierarhijas sistēma.

Psiholoģisko pētījumu gultnē veiktie laboratorijas un dabiskie eksperimenti pakāpeniski veidoja pamatu sociālās psiholoģijas eksperimentālajai daļai. Turpmāk eksperimentālo pētījumu spektrs tika ievērojami paplašināts un padziļināts, bet visi šie eksperimentālie rezultāti fiksēja un atspoguļoja starppersonu ietekmes efektus, grupu ietekmes efektus uz pašas personības saturu. Tā tika nodrošināts uzskats par personību kā sociālo, interpersonālo fenomenu.

Analizējot jau minētos zinātnieku definējumus (turklāt ne visus) par sociālās psiholoģijas kā atsevišķas, patstāvīgas zinātnes priekšmeta saturu, var formulēt virkni secinājumu, kas nodrošina šās zinātnes priekšmeta specifikas izpratni.

Pirmkārt, visi zinātnieki uzsver sociālās psiholoģijas kā patstāvīgas zinātnes virziena pastāvēšanas nepieciešamību. Šāds secinājums izriet no tā, ka zinātnieki centušies noteikt un konkretizēt sociālās psiholoģijas zinātniskās izpētes jomu un sfēru un norobežot to no citu zinātņu priekšmeta izpētes.

Otrkārt, dažādu zinātnieku definējumos par sociālās psiholoģijas priekšmetu var konstatēt zināmu vienotību svarīgu kategoriju izpētes izpratnē. Tajos akcentēta personība, tās struktūra un aktivitāte, starppersonu mijiedarbības problēma, lielo un mazo grupu problēma, šo grupu ietekme uz personības

saturu. Shematiski to var iedomāties šādā veidā (skat. zīm.).

Acīm redzams, kas sociālās psiholoģijas pētījumu ģeogrāfija ir pietiekami plaša. Pētījumu galvenie punkti ir personības, mazo grupu, lielo grupu (sabiedrības), visas makrovides satura izpēte.

Otrs pētījuma satura elements ir visa mijiedarbības daudzveidīgā sistēma: personība — mazā grupa (A lauks), personība — sabiedrība (C lauks), grupa — sabiedrība (B lauks), personība — mazā grupa— sabiedrība — makrovide (D, E, G lauks).

1. zīm. Sociālās psiholoģijas priekšmeta Trešā nozīmīgā sociālās

pētīšanas shematisks priekšstats._______ ļ psiholoģijas pētījumu sfēra ir

Aleksejs Vorobjovs

integrētas ietekmes un to pārmaiņu izzināšana, kuras tiek ieviestas personības (Aj lauks), mazās grupas (В, lauks), sabiedrības (Cj lauks) sarežģītajā mijiedarbības procesā.

Veiktā analīze ļauj apstiprināt faktu par sociālās psiholoģijas priekšmeta sarežģīto struktūru.

Vispārinātākā veidā sociālās psihojeģijas pētījumu priekšmetu var formulēt šādi: sociālā psiholoģija pēta personību maiņas aktīvā mijiedarbībā mikro un makro vidēs (grupās) un satura izmaiņās.

Sociālās psiholoģijas struktūra

Sociālās psiholoģijas priekšmeta sarežģītības un specifikas pētīšana nosaka tās struktūru, kuru vienkāršotā veidā var iedomāties šādi:

Iekams pievērsties katras nosacīti noteiktas sociālas psiholoģijas apakšstruktūras analīzei, nepieciešams aplūkot šās psiholoģijas nozares rašanos.

PĒTĪŠANAS METODES SOCIĀLAJĀ PSIHOLOĢIJĀ

Jebkura zināšanu nozare «veidojas» par zinātni, ja tai ir sava priekšmeta pētīšanas līdzekļi, t. i., tai ir savas pētīšanas metodes.

Sociālajai psiholoģijai, kas par psiholoģijas patstāvīgu apakšnozari kļuva 20. gs. sākumā, ir visai sazarota patstāvīga pētīšanas metožu sistēma. So metožu nosacītu kvalifikāciju var priekšstatīt šādi:

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

PĒTĪŠANAS METODES SOCIĀLAJĀ PSIHOLOĢIJĀ

Eksperimentāli objektīvās metodes

Psihodiagnostiskas metodes

Speciālās metodes

■ Laboratorijas eksperiments Sociālais eksperiments Lauka (dabiskais) eksperiments Novērošana

• Testi

■ Projektīvās metodes Aptaujas metodes (anketēšana, pārrunas, intervija)

■ Starpkulturu eksperiments Longitīdā (longitude) metode Kontentanalīze

Matemātiskā metode

Eksperimentāli objektīvās metodes sociālajā psiholoģijā

Psiholoģijas kā patstāvīgās zinātnes tapšanā svarīgu vietu ieņēma 19. gs. beigās izveidotās psiholoģijas laboratorijas un tajās nostiprinājusies laboratorijas eksperimenta metode. Lai rastos priekšstats par eksperimentālās metodes ieviešanu psiholoģijā (arī sociālajā), jāpievēršas tās attīstības ceja analīzei, jo eksperimentāli objektīvās metodes tapšanai bija vairāki zinātniski vēsturiski cēloņi.

Pamatus šīs metodes tapšanai un attīstībai lika Leipcigas Universitātē (Vācijā) izveidotā V. Vunta (W. Wundi) psiholoģiskā laboratorija. Tieši šai laboratorijā veidojās psiholoģiskā laboratorijas eksperimenta organizācijas principi.

Visā Vunta laboratorijas pastāvēšanas laikā tajā tika veikti vairāk nekā 100 pētījumu. Izmantojot vienkāršu aparatūru, laboratorijas apstākļos tika pētītas sajūtu un uztveres (sevišķi redzes) īpatnības, uzmanības un emociju īpašības un apjoms.

Vunta laboratorijas pētnieku aprindās valdīja uzskats, ka laboratorijas apstākļos var izmērīt tikai cilvēka psihes «zemāko stāvu» (t. i., sajūtu un uztveres) raksturlielumus. Svarīgi bija tas, ka virkne zinātnieku pierādīja arī cilvēka psihes «augstāko stāvu» (emocijas, atmiņa, domāšana) mērīšanas iespējas laboratorijas apstākļos. Līdz ar to laboratorijas eksperimenta pielietošanas sfēra paplašinājās. Šajā procesā svarīga loma bija amerikāņu zinātnieka V. Džeimsa (W. James) un dāņu fiziologa S. Langes (S. Lange)

Aleksejs Vorobjovs

izstrādātajai emociju teorijai. Šis teorijas pamatnostādnes tika publicētas 1884.— 1885. gadā. Par laboratorijas eksperimentu pamatu kļuva šai teorijā deklarētās pamatnostādnes par cilvēka emocionālo pārdzīvojumu, kustību un veģetatīvo procesu saistību. Nepieciešamā aparatūra un tehnika mērījumu veikšanai tika aizgūta no fizioloģijas, kur mēra asinsspiedienu, elpošanas mehāniku, veģetatīvos rādītājus (svīšanu, siekalu atdalīšanos u. c).

Citāda bija C. Darvina grāmatā «Cilvēka un dzīvnieku emociju izpausme» aprakstītā cilvēka emociju pētīšanas laboratorijas eksperimenta procedūra. Viņš ieviesa vēl līdz mūsdienām sociālajā psiholoģijā izmantotu metodi — emociju pētīšanu pēc sejas izteiksmes. Tika atlasītas dažādu emocionālu pārdzīvojumu izpausmju fotogrāfijas, un pētāmajam bija jānosaka izpaustās emocijas saturs.

Personības īpašību un grupu fenomenu izpētē eksperiments mūsdienu psiholoģijā ieņem vienu no vadošajām vietām. Pēc to būtības eksperimentus var klasificēt šādi:

EKSPERIMENTU VEIDI

Laboratorijas

Lauka (dabiskais)

Sociālais

Laboratorijas eksperiments— pētījuma organizācijas procedūra šim nolūkam speciāli izveidotos apstākļos (laboratorijā). Laboratorijas eksperimentā īpašu vietu ieņem aparatūras eksperiments, kas paredz speciālu ierīču un aparatūras izmantošanu. Sociālajā psiholoģijā plaši pazīstami agresijas un konformisma eksperimentālo pētījumu rezultāti. Piemēram, mūsdienu amerikāņu psihologs S. Ašs (S. Asch) pētīja konformisma fenomenu, t. i., grupas spiedienu uz kādu tās locekļa spriedumu, variējot laboratorijas eksperimentā uzdevumus un to noteikumus, salīdzināja nogriežņus ar etalonu.

Pasaulē plaši pazīstami kļuvuši S. Milgrema (S. Milgram) autoritātes un

pakļaušanās laboratorijas eksperimenta pētījuma rezultāti. Eksperimentā tika

izmantota speciāla aparatūra, un tas atgādināja visai meistarīgu izrādi ar

maldīgu eksperimentatora triecienu pielietošanu.

V i Sociālā eksperimenta «pārnešanai» laboratorijas apstākļos ir priekšrocības:

• eksperimentējamo situāciju var atkārtot un variēt;

• speciālas aparatūras izmantošana ļauj iegūt precīzi reģistrējamus
datus;

• visu eksperimenta gaitu iespējams organizēt atbilstoši teorijas un
pārbaudāmo hipotēžu prasībām.

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Līdztekus laboratorijas eksperimenta priekšrocībām ta organizācija ir arī trūkumi. Galvenais ir tas, ko psiholoģijā nosacīti sauc par «eksperimentatora efektu» un «pētāmā efektu».

«Eksperimentatora efekts» izpaužas apstāklī, ka eksperimentators, aizrāvies ar savu teoriju, var nevilšus izkropļot pētāmo sociāli psiholoģisko fenomenu rezultātus. Eksperimentatora ievirzes var kļūt par pamatu mākslīgi radītu un fiksētu, reālos, dabiskos sociālos apstākļos neesošu raksturlielumu iegūšanai. «Pētāmā efekts» var izpausties pētījuma rezultātu izmaiņās, ko «ienes» pats eksperimentējamais, apzinoties, ka ar viņu tiek veikts eksperiments. Viņš var mēģināt «izpušķot» savu uzvedību, neobjektīvi («kā pienākas») reaģēt un uzvesties eksperimenta laikā.

«Eksperimentatora efekta» un «pētāmā efekta» iespējamība laboratorijas eksperimentā sociālajā psiholoģijā nereti izraisa zinātnieku strīdus jautājumā par pētījuma validitāti un objektivitāti. Strīda priekšmets ir speciāli organizētos apstākļos gūto (kā nereti apzīmē oponenti — «mēģenē iegūto sociālo fenomenu») rezultātu atbilstība reālai sociālajai dzīvei. Šā trūkuma novēršanai sociālajā psiholoģijā sāk nostiprināties «lauka» jeb dabiskais eksperiments.

Lauka (dabiskais) eksperiments attīstījās 19. gs. beigās. Krievijas psiholoģijā psiholoģiskā pētījuma metodi, ko nosauca par «dabisko eksperimentu», izstrādāja un I Viskrievijas eksperimentālās pedagoģijas kongresu 1910. gadā pamatoja empīriskās psiholoģijas pārstāvis A. Lazurskis (А. Лазурский) (1874—1917). Amerikas un Eiropas psiholoģijā tai pašā laikā nostiprinājās jēdziens «lauka eksperiments». Šā eksperimenta pamatiezīmes:

• pētāmie nenojauš, ka tiek psiholoģiski pētīti;

• eksperimentators speciāli plāno un organizē viņu interesējošo
:» personisko īpašību vai grupu fenomenu izpausmju apstākļus;

■ i ■ • visa eksperimenta procedūra tiek organizēta pētāmajam ierastā

vidē.

Lauka eksperimenta paveids ir sociālais lauka eksperiments. Šajā eksperimentā tiek pētītas speciāli veidotas vai dabiski izveidojušās cilvēku grupas. Pētīšana noris bez eksperimentatora iejaukšanās sociāli psiholoģiskajos procesos, notiek tikai to atklāšana, fiksēšana un analīze.

Sociālais lauka eksperiments acīmredzot radies ļoti sen. Jau Bībelē (16) minēta epizode, kad Gideonam bijis nepieciešams izdalīt no savas tautas karot-spējīgu cilvēku grupu. No apraksta Bībelē izriet, ka atlases pirmajā etapā Gideons Dieva vārdā vērsies pie tautas ar vārdiem: «Kas baidās un kam ir bailes, tas lai griežas atpakaļ un steidzas projām...» Un divdesmit divi tūkstoši

griezās atpakaļ, bet desmit tūkstoši pa~~lika. Bet arī tas bija .pārāk d~~audz. Tad

Gideons veda viņus pie ūdens un lika dzert Tirdāt viņšliateriļpsDieva atlasīt tikai tos, kuri ūdeni lok ar mēli. «kā ļe]

^ BIBLIOTĒKA

'ribu — netīsies

Aleksejs Vorobjovs

ceļos» un dzers, tiks uzskatīti par karošanai nederīgiem. Та tika atlasīta 300 cilvēku liela karavīra vienība.

Minētajā piemērā labi saskatāms sociālā eksperimenta pretendentu «kriteriālās» atlases organizācijas princips.

Mūsdienās tiek pielietoti diagnosticējošie un veidojošie (retrospektīvie) sociālie eksperimenti.

Diagnosticējošajā sociālajā eksperimentā informācija par personību vai grupu tiek fiksēta un vākta bez eksperimentatora iejaukšanās sociālo procesu dabiskajā ritumā.

Veidojošais jeb retrospektīvais sociālais eksperiments paredz pētāmo parādību norises apstākļu jaunu fiksācijas un kontroles formu izstrādi eksperimenta gaitā. Šo sociālā eksperimenta veidu izstrādāja mūsdienu amerikāņu psihologs D. Kempbels (D. P. Campbell) 1980. gadā un krievu sociālajā psiholoģijā 1995. gadā E. Kļimovs.

Grūtības sagādā lauka eksperimenta organizēšana un informācijas ieguve. Lauka eksperimentu atkārtot nav iespējams, bet, salīdzinot ar laboratorijas eksperimentu, tam ir virkne priekšrocību.

Pirmkārt, šajā eksperimentā gūtie rezultāti ir objektīvāki un pamatotāki. Otrkārt, tiek pētīti «neizkropļoti» procesi, jo eksperimentators neiejaucas. Eksperimenta procesu un rezultātus pavisam nenozīmīgi iespaido «eksperimentatora efekts», viņa zinātniskās ievirzes un pieķeršanās kādai teorētiskai shēmai vai skolai.

Lauka (dabiskajam) eksperimentam pēc būtības tuva ir novērošanas metode.

Novērošanas metode ir viena no izplatītākajām empīriskajām metodēm sociāli psiholoģiskajos pētījumos. Novērošana ir izplānota, mērķtiecīga parādību un fenomenu fiksēšanas metode.

Lai ikdienišķa vērošana kļūtu par zinātniska pētījuma metodi, jāievēro šādas prasības:

• precīza, visa pētījuma mērķim atbilstoša novērošanas mērķa
nostādne;'

• efektīvu novērošanas paņēmienu un veidu izvēle;

• novērošanas procesa shēmas izstrāde un rūpīga tās realizācija;

• novērošanas rezultātu precīza fiksācija; '

SOCIĀLĀS PSIHOLOĢIJAS STRUKTŪRA

Personības psiholoģija

Saskarsmes psiholoģija

Grupas psiholoģija

Personības satura un aktivitātes teorijas

Starppersonu daudzveidīgas mijiedarbības procesa un rezultāta teorijas

Mazo un lielo grupu satura un dinamisko procesu teorijas