Bezmaksas referāti skolai: SOCIĀLĀ psiholoģija 2

• novērošanas rezultātu drošības un validitātes pārbaude.
Atkarībā no novērošanas organizēšanas veida sociālajā psiholoģijā izdala

šādus novērošanas veidus:

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

( NOVĒROŠANAS VEIDI J
	_----- --"	~———_	------ ~-^
Iesaistītā novērošana Neiesaistītā novērošana	Atklātā novērošana Slēptā novērošana		Lauka novērošana Laboratorijas novērošana

Iesaistīta novērošana ir tāda novērošana, kurā pats eksperimentators uz noteiktu laiku kļūst par pētījuma objekta — kopības, grupas u. tml. — pilntiesīgu locekli.

Neiesaistītā novērošana ir novērošana «no malas», kad eksperimentators pats nav kopības vai grupas dalībnieks. Eksperimentatora pamatpozīcija — neiejaukšanās dabiskajos sociālajos procesos, bet tikai to skrupuloza fiksācija un analīze.

Atklāto novērošanu nosaka eksperimentatora atklātā pozīcija un pētāmo informētība par to, ka viņi ir speciālas izpētes objekti.

Slēptā novērošana paredz pētāmo neziņu par to, ka viņi tiek novēroti. Novērošanas rezultātu ticamība šai gadījumā būs pietiekami augsta.

Slēptajā novērošanā bieži izmanto ierakstošo aparatūru, slēptās kameras vai speciālas ierīces, piemēram, telpas ar vienpusīgu redzamību, t. s. «Džezela sienas» (pēc mūsdienu amerikāņu zinātnieka A. Džezela (A. L. Geselī) (1880—1961)). Atkarībā no novērošanas organizācijas īpatnībām izšķir lauka un laboratorijas novērošanu.

Ja novēro fenomenu, kas izpaužas reālā sociālajā vidē, tad to sauc par lauka novērošanu. Savukārt speciālos laboratorijas apstākļos organizētu novērošanu sauc par laboratorijas novērošanu.

Novērošanas kā zinātniskas metodes organizācijas svarīgs etaps ir novērošanas rezultātu fiksācija. Parasti eksperimentators novērojumus protokolē. Novērošanas protokolu viņš sagatavo iepriekš. Šim nolūkam tiek noteikta novērošanas vienība, kura turpmāk tiek kvalitatīvi un kvantitatīvi analizēta. Novērošanas vienība var būt fenomena izpausmes biežums, ilgums un intensitāte, satura dažādas puses.

Svarīgs novērošanas metodes trūkums ir eksperimentatora subjektīvā faktora ietekme. Novērošanas rezultātus var manāmi ietekmēt eksperimentatora personiskās īpašības, ievirzes, zināšanas un pieredze, viņa emocionālie stāvokļi u. c, tāpēc ļoti svarīga ir novērošanas rezultātu drošība un pamatotība.

Novērošanas rezultātu drošību garantē divi faktori — pirmkārt, ja tie korelējas ar pilnas un vienotas atkārtotas novērošanas procedūras rezultātiem

Aleksejs Vorobjovs

un, otrkārt, ja vienādos apstākļos dažādu eksperimentatoru rezultāti savstarpēji korelējas.

Novērošanas rezultātu pamatotības (validitātes) pierādījumu var organizēt, salīdzinot novērošanas rezultātus ar citu psihodiagnostiku validivizētu metožu ceļā gūtiem rezultātiem.

PSIHODIAGNOSTISKĀ METODE SOCIĀLAJĀ PSIHOLOĢIJĀ

Psihodiagnostiskās metodes vispārīgs raksturojums

Psihodiagnostiskās metodes galvenā īpatnība ir tās mērvērtīgā virzība, tāpēc psihodiagnostikas metodes satura izstrādei, ar tās palīdzību organizētajai diagnostikai un iegūto rezultātu interpretācijai tiek izvirzītas īpašas prasības.

Psihodiagnostiskā metode aptver samērā daudz pēc satura un nozīmes atšķirīgu speciāli izstrādātu metodiku — testu.

Vārds «tests» ir cēlies no senfranku valodas un nozīmē «bļoda». Vēlāk šo vārdu aizguva latīņu valoda, kurā vārds «testa» nozīmēja «vāze no māla». Ilgu laiku ar šo vārdu apzīmēja nelielus māla traukus, kurus, veicot savus eksperimentus, izmantoja alķīmiķi. Mūsdienu saturu jēdziens «tests» ieguva 19. gs. beigās. Psiholoģisko saturu šajā terminā ieviesa Č. Darvina brālēns F. Galtons (F. Gallon) (1882—1911). Radot spēju noteikšanas anketu, viņš to nosauca par testu (angl. — test — prove, īss mēģinājums, pārbaude). Tieši psiholoģijas zinātnē terminu «tests» ieviesa Dž. Ketels (J. Cattell) 1890. gadā.

Mūsdienu sociālajā psiholoģijā ar testu palīdzību pēta intelektu, personības īpatnības, darbības izpildes ātrumu un rezultativitāti, risina ar dažādām atlasēm saistītus uzdevumus.

Testu lielā daudzveidība rada nepieciešamību tos sistematizēt un klasificēt.
Viena no iespējamām klasifikācijām varētu būt šāda: <-

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

	⁽	PSIHODIAGNOSTISKAS METODES

		Testi			Aptaujas metodes		Projektīvas metodes
		_—--—	~~—.	—-~
Pēc mērījumu satura	Pēc organizācijas veida					Pec reprezentācijas veida
♦ personības , ♦ sasniegumu / ♦ intelekta ♦ kreativitātes ♦ kriteriāli orientētie ♦ ātruma ♦ speciālo spēju	/ ♦ individuālie ♦ grupu /					♦ veidlapu ♦ aparatūras ♦ datora ♦ verbālie ♦ praktiskie

Testi sociālajā psiholoģijā

Sociālajā psiholoģijā testus ļoti bieži izmanto kā diagnostikas galveno instrumentu kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju noteikšanai. Apskatīsim katra tabulā nosacīti klasificētā testa īpatnības.

Personības testi. Visbiežāk izmantotā personības testu forma ir aptaujlapas. Tāpēc pati aptaujlapu struktūra ir zinātniski pamatotu jautājumu vai apgalvojumu uzskaitījums.

No otras puses, jautājumu vai apgalvojumu formulējumam jābūt tādam, lai pētāmie bez grūtībām, objektīvi un augstā drošības pakāpē varētu tos novērtēt.

Visbiežāk sastopamās jautājumu un atbilžu formas ir šādas:

• Atbilžu «jā», «nē» tipa jautājumi. Šis dihotomiskais jautājumu un at
bilžu princips ir saprotams visiem pētāmajiem, tāpēc izvēli viņi izdara
bez grūtībām. Piemēram: «Vai Jums patīk sauļoties pludmalē?»

• Jautājumi, uz kuriem var atbildēt ar «jā», «grūti teikt», «nē». Šis
trihotomiskais atbilžu uzbūves princips nereti provocē pētāmo
atbildēt «grūti teikt», jo šāda atbilde ļauj izvairīties no konkrētas
izvēles un līdz ar to kopumā mazina visa testa diagnostisko
vērtību.

Aleksejs Vorobjovs

•

Apgalvojumi ar reitinga skalām neizbēgami paaugstina aptaujlapas
«jūtīgumu», toties rada grūtības aptaujājamiem. Bieži vien reitinga
skala ir kā septiņballu vērtējuma sistēma. Šā gadījuma tipisks piemērs
ir šāds apgalvojums: «Man patīk pavadīt laiku ar draugiem kafejnīcā:
vienmēr; ļoti bieži; bieži; dažreiz; reti; ļoti reti; nekad.»

• Sastādot personības aptaujlapas, bieži izmanto uzdevumus ar «izvēli».
Piemēram:

«Kad man nav ko darīt, es varu:

a) nodarboties ar grūtas krustvārdu mīklas minēšanu;

b) piezvanīt draugam, lai papļāpātu;

c) aiziet uz džeza koncertu.»

Jautājumu un apgalvojumu secība, saturs un formulējums ir to drošības un validitātes pamats. Aptaujlapā iekļautie jautājumi nedrīkst būt sociāli vēlami vai nevēlami. Ilustrācijai izmantosim mūsdienu skolu psihologa P. Klaina (P. Kleini) materiālu.

• Es pastāvīgi meloju: jā, nē.

• Es esmu maz seksuāls: jā, nē.

• Es esmu skops: jā, nē. *

• Es neieredzu nēģerus: jā, nē.

• Es nesaprotu humoru: jā, nē.

• Es esmu skaudīgs un greizsirdīgs: jā, nē.

Šādi apgalvojumi jau paši par sevi paredz pētāmā atbildi, un tiem nav nekādas diagnostiskās vērtības.

Personības aptaujlapu testu svarīga īpašība ir to objektivitātes mērs.

Testa objektivitāti nosaka tas, ka pētāmais nezina testa mērķus, tāpēc testa jautājumu un apgalvojumu secība, atbilžu stratēģija un testa kopējā objektivitāte ir personības aptaujlapu svarīgas sastāvdaļas.

Sasniegumu testi ir atsevišķs psihodiagnostikas veids pētāmā zināšanu, māku un iemaņu konstatēšanai. Sasniegumu testi veido lielu psihodiagnostisko procedūru grupu, kuru nosacīti var iedalīt šādi:

	Г SASNIEGUMU	TESTI	)

Plaši	orientētie testi	Šauri	orientētie	testi

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Plaši orientētos sasniegumu testus izmanto tādu zināšanu un prasmju noteikšanai, kuras cilvēkam nepieciešamas ilglaicīgu, stratēģisku un vispārēju mācību mērķu sekmīgai realizācijai. Tie ir pielāgoti mācību universālos pamatus aptverošu intelektuālo un praktisko māku mērīšanai.

Plaši orientētie sasniegumu testi ne tikai atspoguļo uzdevumu un problēmu risināšanas attīstības vispārējo līmeni konkrētā brīdī, bet, galvenais, pēta organizēto apmācību ietekmi uz speciālo zināšanu apguvi un prasmju un iemaņu veidošanos. Tādējādi šie testi ļauj veikt pētāmā sasniegumu diagnostiku tajā nozarē, kurai viņš ticis gatavots.

Šauri orientētie sasniegumu testi ļauj izpētīt atsevišķu tēmu, mācību programmu, priekšmetu, darbību u. с apguvi. Piemēram, var tikt pētīti skolēnu sasniegumi lasīšanā, rakstīšanā, matemātikā utt.

Ja skolotājs vērtē skolēna konkrētu zināšanu kopumu kādā tēmā, tad sasniegumu testi ļauj izpētīt šīs tēmas pamatjēdzienu, galveno, būtisko sakarību apguves dziļumu, prasmju un iemaņu izveides līmeni.

Intelekta testi paredzēti intelektuālās attīstības līmeņa mērīšanai.

Intelekta testos izmanto speciāli organizētus uzdevumus. Šajā gadījumā tiek izmantoti secības, analoģijas un izslēgšanas principi.

Analoģiskie (gr. analogia — līdzība) uzdevumi paredz kādas likumsakarības atklāšanu un šīs likumsakarības pārnešanu visa uzdevuma risināšanā.

Piemēram:

Grifs ir putns, bet kobra... 4 a) dzīvnieks,

b) kukainis,

c) zivs,

d) putns,

e) rāpulis.

Pēc analoģijām veidotā testa uzdevumu svarīga priekšrocība ir tā, ka tajos var iekļaut visdažādākos attiecību veidus starp jēdzieniem. Šīs attiecības var saistīt šķiras, veidi, dzimta, kā minētajā piemērā, vai attiecības pēc lieluma, apjoma, laika u. с Piemēram:

Cinis attiecībā pret pauguru ir kā ieplaka pret...

a) grāvi,

b) ieleju,

c) aizu,

d) upi,

•i e) kalnu.

Aleksejs Vorobjovs

' Attiecības var būt izteiktas ļoti sarežģītas un abstraktas sakarības. Piemēram:

Ātrais pret ātrumu attiecas tā, kā lēnais pret...

a) gausumu,

b) ātrumu,

c) steigu,

d) nesteidzību,

e) laiskumu.

Pēc analoģijas principa veidotajos uzdevumos var būt izmantotas dažādas neverbālas zīmes.

Piemēram, R. Ketela (R. B. Cattell) starpkultūru testā izmantotas šādas abstraktas figūras.

U attiecas pret t? tā, kā ZA pret ...

а) А; b)A;

c) А ; .s

d) А.

Analoģijas uzdevumos var būt izmantotas arī ciparu un burtu attiecības. Piemēram,

25 attiecas pret 10 tā, kā 35 pret... i

a) 2;

b) 8;

c) 31;

d) 15;

e) 24.
Vai, piemēram,

A attiecas pret С tā, kā T pret...

a) В;

b) N;

c) К;

d) V.

Acīm redzams, ka pēc analoģijas principa veidotie uzdevumi var būt dažādi gan sakaru sarežģītības, gan tematikas ziņā.

Otrs testa uzdevumu veidošanas princips — liekā izslēgšana. Tie ir «liekā novākšanas» tipa uzdevumi. Šajos uzdevumos pētāmajam tiek piedāvāta

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

objektu, vardu, figūru, skaitļu u. с. (ко autors vien var izdomāt) rinda. Pētāmajam no šīs rindas ir jānovāc tas, kas, pēc viņa domām, rindā ir lieks. Piemēram, novākt lieko jēdzienu rindā: zvirbulis, strazds, zoss, sikspārnis, bezdelīga.

Stimulmateriālā var būt izmantoti cipari, figūras u. c. Piemēram, jāatrod pēc nozīmes liekais skaitlis rindā:

24; 63; 10; 48; 36.

Vai, piemēram, jāatrod liekā figūra.

Acīm redzams, ka, pamatojoties uz šo principu, var veidot daudz dažādas grūtības pakāpes uzdevumu ar atšķirīgu saturu.

Intelektuālo testu uzdevumu organizācijā bieži izmanto secības principu. Šajā gadījumā pētāmajam jānoskaidro objektu, jēdzienu, skaitļu, zīmējumu u. с rindas likumsakarības un jāpapildina rinda. Piemēram, jāturpina matemātiskā rinda:

12; 15; 17; 20; 22...

Šim uzdevumu veidam var pieskaitīt arī starpsecības uzdevumus. Piemēram, ievietot uzdevumā izlaisto vārdu (pēc nozīmes):

a) mikroskopisks, i b) vissīkākais, * c) maziņš,

d) ....................

e) prāvs,

f) liels.

Šā tipa uzdevumos var lietot zīmējumus, figūras u. с simbolus un tos izmantot arī rindas turpināšanai. Piemēram:

Aleksejs Vorobjovs

Ņemot vērā iepriekš minēto, var apgalvot, ka pec materiāla satura, ta atklāsmes formas un izpildes sarežģītības intelekta testi ir plašs un daudzšķautņains, uz personības intelektuālās attīstības diagnostiku virzīts psihodiagnostisko procedūru klāsts.

Pēc psihodiagnostisko uzdevumu būtības intelekta testiem tuvi ir kreativitātes (lat. creato — radīšana, veidošana) testi. Tie veido uz personības radošo spēju mērīšanu virzītu psihodiagnostisko procedūru grupu.

Kreativitātes testu izstrādes cēlonis ir acīm redzamā neatbilstība starp pētāmā tradicionālo (intelekta) testu izpildes sekmību un viņa radošo spēju rādītājiem. Šajā sakarā radās nepieciešamība izdalīt neatkarīgu intelekta fenomenu — jaunu ideju producēšanas, uzdevumu un problēmu risināšanas netradicionālu veidu rašanas spējas. Šīs spējas tika nosauktas par kreatīvajām spējām.

Pazīstamākie ir Dž. Hilforda (J. S. Guilford) un E. Torrensa kreativitātes testi.

Hilforda testu arsenālā ir 14 subtestu. No tiem 10 orientēti uz verbālās kreativitātes, bet 4 — uz neverbālās kreativitātes izpēti. Verbālo subtestu uzdevumu saturs ir šāds.

1) Uzraksti vārdus, kuros sastopams norādītais burts (piemēram, «a»)!


1	.1	3	4

Neverbālās kreativitātes testu uzdevumi paredz jaunu tēlu veidošanu, piedāvātos tēlus apvienojot un transformējot. Piemēram: turpini katru iesākto zīmējumu, izmantojot katrā kartītē piedāvātās zīmes— signālus! Dod katram zīmējumam nosaukumu!

Torrensa testu arsenālā ir 12 subtestu, kuru uzdevumi jauj mērīt verbālo, tēlojošo un skaņu kreativitāti. Verbālās kreativitātes skala satur 7 visdažādākos uzdevumus. Piemēram, pētāmajam jāformulē jautājumi, kuri ļāva uzminēt noslēpumainajos zīmējumos uzzīmēto. Vai, piemēram, viņam sīki jāpastāsta, kas var notikt kādā neticamā situācijā. Visas pētāmā atbildes tiek vērtētas pēc to oriģinalitātes, elastīguma un viegluma.

Tēlojošās kreativitātes skalu veido uzdevumi, kuros pētāmajam jāturpina

zīmējumi, izmantojot signālus — stimulus (skat. piemēru no Hilforda testa).

Skaņu— valodas kreativitātes skala satur uzdevumus, kur pētāmajam

jāapraksta, kam ir līdzīgas vai kāds objekts (dzīvnieks, mehānisms u. tml.)

rada magnetofona lentā ierakstītās un atskaņotās skaņas.

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Visos subtestos tiek vērtēta petamā atbilžu un zīmējumu oriģinalitāte.

Samērā lielu un patstāvīgu diagnostisko metožu grupu veido speciālo spēju testi. Šie testi paredzēti personības darbības sfēras konkrēto uzdevumu sekmīgai izpildei nepieciešamās psihomotorikas un speciālo spēju attīstības līmeņa mērīšanai.

Sākumā šos testus izstrādāja praktisku profesionālās atlases un profesionālās orientācijas uzdevumu veikšanai. Atšķirībā no intelekta testiem, kuri virzīti uz personības vispārējā intelektuālās attīstības līmeņa noteikšanu, speciālo spēju testi mēra personības intelektuālo iespēju līmeni konkrētas darbības jomās. Līdz ar to speciālo spēju testa uzdevumu saturs variējas ļoti plašā diapazonā — visā cilvēka darbības daudzveidībā.

Testus var veidot konkrētos mācību priekšmetos, zinātņu nozarēs u. с Ilustrācijai minēsim piemērus no verbālo un matemātisko spēju izpētes testa uzdevumiem. Piemēram, teikuma analīze:

«Upes līkuma pļaviņā parādījās gorilla — mātīte un pēkšņi izdvesa skaļu bļāvienu.»

Šī teikuma papildinātājs ir:

a) gorilla,

b) līkuma,

c) pļaviņā,

d) bļāvienu,

e) mātīte.

» Matemātisko spēju pārbaudes uzdevumu piemērs varētu būt šāds: ■iif Atver izteiksmes (a + b)² iekavas! Pareizā atbilde ir:

a) a² + b²;

b) ab²;

ri c) 2a + 2b; «э d) a² + 2ab + b²', .» e) 2a + ab + 2b.

Uzdevumi ar vairākiem izvēles variantiem, šķiet, ir visizplatītākais speciālo spēju noteikšanas uzdevumu veids. Šajos uzdevumos (skat. augstākminētos piemērus) minēšanas iespēja ir 1/5. Tāpēc testi ar vairākiem izvēles variantiem (bet to var būt pat ļoti daudz) ļauj izslēgt rezultāta nejaušu minēšanu.

Iespējama arī uzdevuma alternatīvās formas izmantošana. Šajā gadījumā pētāmajam jānovērtē uzdevuma rezultāts kā pareizs vai maldīgs ar atbildēm «jā» vai «nē». Piemēram:

Tuberkuloze ir lipīga slimība. Pareizi?

Sastādot alternatīvās formas uzdevumus, jāatceras, ka uzminēšanas iespēja tajos var būt augsta— 50/50%. Neskatoties uz to, alternatīvā tipa uzdevumi

Aleksejs Vorobjovs

var but noderīgi ka īss petamo zināšanu pārbaudes paņēmiens konkrētajā pētījuma priekšmetā.

Trešā pieeja speciālo spēju testa satura organizācijā— uz atbilstības reducēšanas principa veidotie uzdevumi.

Piemēram, ja mēs vēlamies noskaidrot pētāmā zināšanas par grāmatu autoriem, tad vienā sarakstā jāmin autoru vārdi un uzvārdi, bet otrajā — grāmatu nosaukumi. Pētāmajam jānoskaidro to savstarpējā atbilstība.

Minētie piemēri liecina, ka speciālo spēju testa organizācija un uzdevumu saturs nebūt nav vienkāršs, tomēr zinātniski pamatota pieeja, sastādot uzdevumus, ļauj diezgan efektīvi pētīt sensorās, motorās, tehniskās un šauri profesionālās spējas: muzikālās, mākslinieciskās, teksta lasīšanas un uztveres ātruma u. с spējas.

Kriteriāli orientētie testi ir psihodiagnostiska procedūra, kura ļauj noteikt pētāmā individuālo sasniegumu līmeni attiecībā pret kādu kritēriju. Kā kritēriju (etalonu) var izmantot konkrētas zināšanas, prasmes vai iemaņas, kuras nepieciešamas noteiktas, konkrētas darbības veikšanai.

Galvenā kriteriāli orientēto testu atšķirība no visiem tradicionālajiem psihometriskajiem testiem ir tā, ka tradicionālajos testos pētāmā individuālie rezultāti tiek salīdzināti ar grupas rezultātiem, t. i., ar statistiskās normas rezultātiem grupā. Turpretī kriteriāli orientētajos testos pētāmā individuālie rezultāti tiek samēroti ar kāda kritērija apguves pakāpi.

Pirmais šo testu veidu piedāvāja R. Glasers (R. Glasser) 1963. gadā. Nosacīti var izdalīt divus kriteriāli orientēto testu veidus. Pirmā testu veida uzdevumi tiek formulēti tā, ka, tos risinot, pētāmais projektē savu zināšanu, prasmju un iemaņu apguves mēru un līmeni noteiktā priekšmetā, nodaļā, nozarē.

Otrā testu veida uzdevumiem ir «kāpņveidīga» sarežģītības struktūra. Katrai sarežģītības pakāpei ir noteikts kritērija saturs, ar kuru tad arī tiek salīdzinātas pētāmā zināšanas, prasmes un iemaņas. Visbiežāk šā veida testus izmanto skolēnu, studentu u. с garīgās attīstības pārbaudei.

Šos testus veido uz konkrēta mācību materiāla pamata, kur, risinot uzdevumus, pētāmajam jāparāda konkrētas zināšanas, prasmes un iemaņas. Sarežģītākās darbības jomās, kurās cilvēkam nepieciešami ne vien konkrētu zināšanu, prasmju un iemaņu etaloni, bet arī viņa radošo spēju izpausmes, šā veida testu izmantošana ir neproduktīva. Tādā gadījumā jālieto normorientētie testi.

Ātruma testi ir noteiktu psihodiagnostiku procedūru veids, kurā testa izpildes galvenais rādītājs ir laiks un izpildīto uzdevumu apjoms.

Izplatītākais ātruma testu uzdevums ir liels vienveidīga materiāla apjoms, kuru pētāmajam noteiktā laikā attiecīgā veidā jāapstrādā. Šajā gadījumā

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

galvenais rādītājs bus uzdevumu izpildes produktivitāte, t. i., pareizi veikto operāciju skaits noteiktā laikā sprīdī.

Tipiskākais šā veida tests ir korektūrā mēģinājuma tests, ko 1895. gadā izstrādāja zinātnieks B. Burdons. Šeit pētāmajam tiek piedāvāta anketas veidlapa ar burtu rindām. Instrukcija paredz noteikta burta svītrošanu no rindas. Testa rezultāti vērtē izlaisto burtu skaitu un uzdoto rindu izpildes laiku. Skaitliski tiek vērtēta precizitāte, temps un pētāmā uzmanības pārslēgšana.

Daudzos psihometriskajos intelekta testos speciāli tiek ierobežots dotā uzdevuma izpildes laiks. Tas ļauj saīsināt izpētes procedūru un intensificēt pētāmā darbu. Laika rādītājam rezultātu analīzē nav būtiskas nozīmes.

Individuālie un grupu testi nosacīti klasificējami uz vienlaicīga pētāmo skaita izpētes pamata.

Atkarībā no pētījuma organizācijas nosacījumiem un teksta uzdevumu satura var pētīt grupu vai atsevišķu personu.

Grupveida testēšanā pētāmo skaitu ierobežo tikai pareizi organizētas kontroles iespējas problēma. Šai gadījumā pētāmo darbs jāorganizē tā, lai tiktu izslēgtas viņu savstarpējās konsultācijas, ietekmēšana un rezultātu aizgūšana citam no cita. Parasti grupveida testēšanā pētāmo skaits grupā nepārsniedz 20—25 cilvēkus.

Grupu testēšanai var izmantot intelekta, sasniegumu, personības u. с testus. Jāatceras tikai tas, ka, izmantojot grupveida pētīšanas procedūru, testu drošības un validitātes rādītāji mainās. Tādēļ normas individuālām un grupveida izpētes formām var būt atšķirīgas.

No testu uzdevumu piedāvāšanas formām visizplatītākie ir veidlapu testi, bet tas nenozīmē, ka grupas izpētei nevar pielāgot aprīkojuma vai datortestus. Svarīga grupveida izpētes organizācijas īpatnība ir lielā «caurlaides spēja», jo vienlaicīgi tiek pētīts liels pētāmo skaits. Sevišķi svarīgi tas ir profesionālās atlases organizēšanā, liela skolēnu, studentu u. с skaita vērtēšanā īsā laikā sprīdī.

Individuālie testi paredz izpētes «viens pret vienu» organizēšanu. Šajā gadījumā svarīgs ir fakts, ka eksperimentatoram ir tiešas novērošanas un kontakta ar pētāmo, kā arī iegūtās psihodiagnostiskās informācijas kvalitatīvas analīzes iespējas.

Atsevišķos gadījumos tradicionālos individuālos testus var izmantot arī nelielu (3—5 cilvēki) grupu izpētē. Šajā gadījumā tiks nodrošināts tiešs eksperimentatora kontakts ar katru pētāmo, taču var paaugstināties katra pētāmā veikto, it sevišķi grūto un monotono teksta uzdevumu izpildes motivācija.

Pamatā visi psihodiagnostiskie testi orientēti uz individuālo izpildi, jo to drošības un validitātes rādītāji ir nedaudz augstāki nekā grupu testiem.

Aleksejs Vorobjovs

Pēc testa uzdevumu materiāla reprezentācijas (priekša stādīšanas) un izpildes veida tos var nosacīti klasificēt kā veidlapu («zīmulis— papīrs»), aparatūras, datoru, verbālos un praktiskos testus.

«Zīmulis—papīrs» tipa testos uzdevumi tiek doti uz speciāli izstrādātām lapām. Saturs tiek veidots, ievērojot pētāmā (vai grupas) iespēju strādāt individuāli.

Testa uzdevumi, atbilžu lapas, testa izpildes instrukcijas parasti tiek veidotas atsevišķā brošūrā. Jāatceras, ka no pareizas visa testa materiāla organizēšanas, pareizas tā reprezentācijas atkarīga testēšanas rezultātu validitāte un drošība.

Lai nodrošinātu testa uzdevumu instrukciju un atbilžu lapu konstruktīvu noformējumu, testa veidlapu izstrādātājam jāievēro šādi noteikumi:

• visām testa izpildes instrukcijām, visiem testa uzdevumiem un
atbilžu veidiem jābūt skaidri un lakoniski formulētiem;

• priekšroka jādod vienkāršām atbilžu formām («apvilkt aplīti»,
«pasvītrot» un citiem vienkāršiem simboliem);

• visi testa uzdevumi jāsadala atsevišķos subtestos pa 10—25
uzdevumiem katrā;

• pirms katra subtesta vēlams dublēt uzdevuma izpildes instrukciju
un ar tipiskiem, uzdevumā neietilpstošiem piemēriem ilustrēt testa
uzdevumu veikšanu.

Tikai pilnīga uzdevumu izpildes prasību izpratne un pareiza atbilžu lapas aizpildes forma ļaus izvairīties no nevēlamām gadījuma kļūdām.

Šī ir visizplatītākā psihodiagnostisko pētījumu organizācijas forma.

Aparatūras testi paredz tehnisko ierīču un speciālas aparatūras izmantošanu. Sociālajā psiholoģijā aparatūras testi nav plaši izplatīti. Visbiežāk tos izmanto diferenciālajā psihofizioloģijā.

Mūsdienu psihodiagnostikā plaši izplatīta ir datortestēšana. Šajā gadījumā testa uzdevumu reprezentācija, to izpilde un, galvenais, visu iegūto datu ātra apstrāde tiek veikta, izmantojot datoru.

Principā jebkuru testu var uzrādīt datorā, taču datortestēšanas rezultātu validitāte bieži vien ir zemāka nekā izpētē ar veidlapu testiem. Tomēr salīdzinājumā ar testa materiāla uzrādīšanas standarta formu materiāla uzrādīšanai datorā ir vairākas priekšrocības. Galvenā priekšrocība ir tā, ka testēšanas procedūra un rezultātu apkopošana būtībā kļūst automātiska gadījumos, kad pētāmais prot strādāt ar datoru. Grūtības var sagādāt vienīgi lielais nepieciešamo datoru skaits, jo, testējot grupas, katram pētāmajam jānodrošina pieeja datoram.

Vēl viena svarīga datortestēšanas priekšrocība ir tā, ka pētniekam nav jāievada pētāmā atbilžu informācija (to pētāmais izdara pats), uzreiz notiek

Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati

datu kvantitatīvs un kvalitatīvs vērtējums, to uzskatāma priekšastadišana un, galvenais, saglabāšana datora atmiņā. Var droši apgalvot, ka datortestēšanai pieder nākotne, jo datoram ir neizsmeļamas testa uzdevumu materiāla (kā pēc formas, tā arī pēc satura) reprezentācijas, datu apstrādes, interpretācijas un informācijas saglabāšanas iespējas.

Pēc testa uzdevumu uzrādīšanas veida izšķir verbālos un praktiskos testus.

Verbālajos testos uzdevumu materiāls tiek uzrādīts verbālā (mutiskā) formā. Tie paredz domāšanas darbību izpausmes un operāciju ar jēdzienu izpēti vārdiski loģiskā formā. Tāpēc testa uzdevumu uzrādīšanu verbālā formā bieži izmanto intelekta testos, speciālo spēju testos, kreativitātes un specializētajos sasniegumu testos.

Verbālie testi diezgan plaši izpaltīti arī psihodiagnostiskajos pētījumos. Bet sakarā ar to, ka šo testu stimulmateriāls attiecas uz jēdzienu saturu, tie ir ļoti «jūtīgi» pret pētāmo valodas kultūru.

Svarīgākā verbālo testu pielietošanas problēma dažādu valodu kultūrās ir stimulmateriāla adaptācija pētāmo valodas kultūrā. Stimulmateriāla «brīvs» tulkojums šajā gadījumā nav pieļaujams — nepieciešama stingra tā adaptācijas procedūra.

Praktiskie testi, kuros testa uzdevumu stimulmateriāls uzrādīts neverbālā formā, var tikt sekmīgi izmantoti dažādās kultūrās bez sevišķas adaptācijas. Šo testa uzdevumu materiāls veidots no uzskatāmām figūrām un tēliem. Šajā gadījumā, piemēram, R. Ketela intelekta testā, pētāmajam tiek piedāvāts atrast likumsakarību figūru rindā un to turpināt. Testa uzdevumi var praktiskā formā modulēt arī konkrētu darba operāciju veikšanu.

Veiktā testu organizācijas un pielietošanas psihodiagnostiskajā darbā problēmas analīze sociālās psiholoģijas kontekstā ļauj konstatēt plaši sazarotas un stingri normētas procedūras — testēšanas — esamību.

Līdztekus pietiekami stingri normētai procedūrai — dažāda veida testēšanai — sociālajā psiholoģijā pastāv ne tik stingri normēta psihodiagnostiskās izpētes procedūra — aptaujas metode.

rjtķkaejs

APTAUJAS METODE SOCIĀLAJĀ PSIHOLOĢIJĀ

Aptaujlapu metodikas

Aptaujas metodes pamatu veido aptaujlapu metodikas, kas tiek plaši pielietotas sociālās psiholoģijas psiholoģiskajos pētījumos. Nosacīti visas aptaujlapu metodikas var iedalīt šādi:

APTAUJLAPU METODIKU VEIDI

Personificētās aptaujlapas Stāvokļu aptaujlapas ļ Aptaujlapas - anketas

Personības īpašību aptaujlapas		Tipoloģiskās aptaujlapas	Motīvu aptaujlapas
Interešu aptaujlapas		Vērtību aptaujlapas	Ieviržu aptaujlapas
	Faktoraptaujlapas

Vienmera aptaujlapas Daudzmēru aptaujlapas ļ

Aptaujlapu metodiku kopēja īpašība ir ta, ka šajās metodikās uzdevumi tiek doti jautājumu un apgalvojumu veidā. Piemēram, pazīstamajā aptaujlapas testā— MMPJ, kuru 1940. gadā izstrādāja S. Hatevejs (S. Hathaway) un Dž. Makinlijs (J. McKinley), izmantoti šādi apgalvojumi:

• Ēstgriba man ir laba.

• • Man liekas, ka neviens mani nesaprot. ar • Es gribētu būt dziedātājs.

• Dažkārt es saku nepatiesību, utt.

Pārbaudāmajam jānovērtē testā formulēto apgalvojumu izpausme sevī pašā ar «jā» vai «nē». Arī atbildi «nezinu» var izmantot, bet pēc iespējas tikai ārkārtējos gadījumos, kad pašnovērtējums nav iespējams vai apgalvojums ir neskaidrs.

Uzdevumi var būt formulēti arī jautājumu veidā. Piemēram, H. Aizenka
MPI testā izmantoti šādi jautājumi: •-*

• Vai Jums patīk riskanta rīcība?

>>< • Vai Jūs viegli apvainot? <"

• Vai Jums patīk bieži būt kompānijā? utt. *№ . >■

Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Šajā gadījuma testējamajam jāatbild ar «ja» vai «nē». Šādus uzdevumus, kuros ir ierobežota atbildes izvēle («jā», «nē», «nezinu»), sauc par slēgto aptauju. Savukārt uzdevumus, kuru saturs paredz samērā brīvu atbildes izvēli, sauc par atklāto aptauju. Piemēram, jautājuma funkcija var būt arī šādam teikumam: «Uzskaitiet mācību priekšmetus, kuri Jums patīk!» Šādu aptaujas formu visbiežāk izmanto zemu standartizētās aptaujlapas — anketas.

Aptaujlapu metodikas var būt kā daudzmēru, tā arī vienmēra. Vienmēra metodikas tiek izmantotas, lai izmērītu kādu vienu īpašību, t. i., vienu kritēriju. Daudzmēru aptaujlapu metodikas veidotas tā, ka tās ļauj izmērīt vairāk nekā vienu īpašību. Piemēram, pazīstamais R. Ketela tests 16 PF vienlaicīgi mēra 16 personisko iezīmju izpausmes.

Aptaujlapu metodiku vidū svarīgu vietu ieņem personificētās aptaujlapas. Uzskata, ka pirmā personaptaujlapa ir R. Vudvorta (R. S. Woodworth) «Ziņu lapa par personību», kuru viņš izstrādāja 1919. gadā.

Visas mūsdienu aptaujlapas var klasificēt pēc mēra virzības (skat. iepr. lpp.).

Ar personības īpašību aptaujlapām mēra personības konkrētu īpašību izpausmes. Tipisks šī virziena tests ir R. Ketela tests 16 PF.

Tipoloģiskās aptaujlapas virzītas uz tādu personisko veidojumu veselumu mērīšanu, kuri nav attiecināmi uz atsevišķām personiskām īpašībām. Pazīstamākais tipoloģiskā virziena tests ir H. Aizenka MPI tests, kurš uz triju personisko īpašību — introversijas, ekstraversijas un psihotisma — kopsakarību pamata ļauj izdalīt četrus temperamenta tipus. Šim virzienam pieskaitāma arī 1970. gadā publicētā G. Šmišeka (G. Schmieschek) personificētā aptaujlapa. Ar tās palīdzību tiek noteikti desmit personības akcentācijas tipi.

Motīvu aptaujlapas aptver visai plašu personības motīvvajadzību sfēras izpētes metodiku diapazonu. Viens no šā virziena pazīstamākajiem testiem ir 1954. gadā izstrādātais A. Edvardsa (A. Edwards) tests «Personības vajadzību izpausmes «spēka» mērīšanas personisko izvēļu saraksts».

Interešu aptaujlapu ievirze ir personības interešu satura izpēte. Vispazīstamākā šā virziena aptaujlapa ir E. Stronga (E. Strong) un D. Kempbela (D. Campbell) izstrādātā «Stronga—Kempbela interešu aptaujlapa». Uz tās pamata iespējams izpētīt aptaujājamā interešu brieduma un profesionālās gatavības pakāpi, viņa interešu atbilstību tipiskajām vīriešu vai sieviešu interesēm, to personu interesēm, kuras sasniegušas zināmus panākumus kādā noteiktā nozarē.

Vērtību aptaujlapas pēc savas būtības ir tuvas interešu un ieviržu
aptaujlapām, bet tās ir piemērotas personības vērtību un vertīborientāciju
izpētei. Kā pazīstamākās šā virziena aptaujlapas varētu minēt uz E. Šprangera
(E. Spranger) teorētiskajām atziņām balstītās «Olporta—Vernona—Lindseja»
aptaujlapas. ...

Aleksejs Vorobjovs

Ieviržu aptaujlapas orientētas uz visu personības antipodu — no sociālajiem līdz fiksētajiem — mērīšanu. Pirmais ieviržu aptaujlapas 1929. gadā izstrādāja L. Terstouns (L. L. Thurstone), un tas bija personības antipodu iedalījums. Pati personības antipodu iedalījuma procedūra veicama četros etapos. Pirmajā etapā notiek ieviržu izvēle, otrajā — tās plašuma izpēte, trešajā — pēc 11 ballu skalas tiek noteikts tās dziļums (no «ļoti labvēlīgi» līdz «ļoti nelabvēlīgi») un izteiksmīgums. Ceturtajā etapā pētāmo ieviržu izpausmi vērtē ekspertu grupa. Šī procedūra un skalas vērtējums sociālajā psiholoģijā guvis nosaukumu «Terstouna skala».

2. zim. Nosacīts priekšstats par faktoraptaujlapu

Faktoraptaujlapas ir uz faktoranalītiskā principa pamata veidotas konstrukcijas. Pazīstamākā šā virziena aptaujlapa ir R. Ketela aptaujlapa 16 PF — tests. Šai gadījumā tiek tieši mērītas daudzas pētāmā īpašības, kuras pēc satura ir netiešas attiecībā pret tieši novērojamo faktoru. Nosacīti to var ilustrēt šādi (skat. zīm.).

Piemēram, 16 PF testā 16 iesaistīto orientieru saturs tiek mērīts pēc atbildēm uz 186 jautājumiem, kur katrs no tiem nosaka personības konkrētas īpašības izpausmes mēru.

Lielu aptaujlapu metodiku grupu veido personības stāvokļu aptaujlapas. Šīs grupas aptaujlapu virziens ir personības īslaicīgu, situatīvu, nenoturīgu emocionālu stāvokļu un izjūtu izpēte un diagnostika. Ilgstoši, stabili, noturīgi emocionāli stāvokļi parasti tiek diagnosticēti uz personificēto aptaujlapu pamata. Šo aptaujlapu instrukcijās vienmēr tiks uzsvērta nepieciešamība novērtēt savus emocionālos stāvokļus, pārdzīvojumus un pašsajūtas konkrētajā brīdī, nevis vispārīgi — ilgākā laika posmā.

Pazīstamākās šā virziena aptaujlapas ir K. Špīlbergera (C. D. Spilberger) 1966.—1973. gadā izstrādātās «Trauksmainības un trauksmes skalas». Šīs aptaujlapas ļauj izmērīt situatīvo trauksmi {A-state) un trauksmi kā personības iezīmi «trauksmainība» (A-traii). Jautājumu, kas mēra personības trauksmes un trauksmainības līmeņus, saturs zīmīgi atšķiras. Piemēram, trauksmes (A-state) mērīšanai viņš lieto šādus apgalvojumus:

• Es jūtos atpūties.
«■ • Es nervozēju.

• Esmu pārāk uztraukts un nevaru rast mieru.

Jlocialās psiholoģijas teorētiskie pamati

г, Trauksmainības (A-trait) ka personības īpašības diagnosticēšana apgalvojumu

saturs mainās.

j ■ • Parasti es jūtos drošībā.

i,, • Es tik ļoti pārdzīvoju savas vilšanās, ka pēc tam ilgi nevaru par

tām aizmirst. • Mani vienmēr aptver stiprs nemiers, kad es domāju par saviem

darbiem un rūpēm.

Katrs aptaujlapā formulētais apgalvojums tiek vērtēts 4 ballu skalā. Visi personības emocionālie stāvokļi tiek vērtēti pēc skalas, kurā trauksmes izteiktības līmenis 20—34 ballu robežās tiek uzskatīts par zemu, 35—44 ballu robežās — par vidēju, vairāk par 46 ballēm — par augstu.

Personības stāvokļu aptaujlapas bieži izmanto, lai izzinātu cilvēka pārdzīvojumus sarežģītos darbības apstākļos, kā pētījuma validitātes rādītāju pirms psiholoģiskiem pētījumiem, profesionālās atlases procesā.

Visplašāk izplatītā procedūra dažādas informācijas par personību vai grupu iegūšanai ir anketēšana. Šai gadījumā pētīšanas līdzeklis ir anketa.

Anketēšanai, bez šaubām, ir gan stiprās, gan vājās puses. Šīs procedūras vājā puse ir tās zemā standartizācija, validitāte un drošība, bet stiprā puse ir tā, ka šī procedūra ļauj aptvert ievērojamu skaitu pētāmo dažādos pētnieka brīvi izvēlētos virzienos.

Lai anketēšanas ceļā iegūtu pietiekami drošu informāciju, anketas sastādīšanā

un anketēšanas procedūras organizēšanā jāievēro standartizācijas noteikums.

Anketēšana var tikt organizēta kā anonīma, nosacīti anonīma un mērķanketē-

šana. Organizācijas nosacījums (anonimitāte— neanonimitāte) atkarīgs no

pētījuma mērķa.

Anonīma anketēšana ir tāda anketēšana, kurā pētāmais anketu neparaksta. Tā ļauj paaugstināt iegūtās informācijas objektivitāti un tiek veikta, lai noskaidrotu kādu uz konkrētu personību neattiecināmu fenomenu.

Gadījumos, kad jāiegūst objektīva informācija, kas saistīta ar konkrētu personību, tiek izmantota nosacīti anonīmā anketēšana. Šajā gadījumā pētāmajam šķiet, ka anketēšana ir anonīma (t. i., viņš anketu neparaksta), bet pētnieks ar tikai viņam zināmas sistēmas palīdzību to «paraksta». Lai iegūtu ticamu informāciju, pētnieks apzināti «māna» pētāmo.

Mērķanketēšanas gadījumā katrs pētāmais savu anketu paraksta. Jautājumu vai apgalvojumu forma anketā var būt gan slēgta, gan atklāta. Atklātā anketa paredz pētāmā brīvu atbildi uz anketā uzdoto jautājumu vai apgalvojumu. Slēgtā anketa paredz atbildes «jā», «nē» vai «nezinu».

Atklāto anketu rezultātu apstrāde ir darbietilpīgs process, kas prasa speciālas iemaņas. Atklāto anketu materiāla apstrādē visbiežāk izmanto kontentanalīzes

Aleksejs Vorobjovs

metodi, uz kuras pamata var iegūt ka kvalitatīvos, ta ari kvantitatīvos rezultātus.

Slēgto anketu apstrāde parasti sevišķas grūtības nesagādā, un te var tikt izmantotas dažādas matemātiskas procedūras: procentu aprēķināšana, korelāciju analīze u. c, kā arī pētījuma rezultātu kvalitatīva analīze.

vi,. 3!

« PROJEKTĪVĀS METODES SOCIĀLAJĀ

PSIHOLOĢIJĀ

Sociālās psiholoģijas metožu struktūrā patstāvīgu vietu ieņem projektīvās (lat. proiektio — izmešana uz priekšu) pētīšanas metodes. Terminu «projektīvā metode» 1939. gadā pirmais sāka lietot L. Franks (L. Frank). 40. gadu sākumā personības izpētē projektīvās metodes manāmi «pabīdīja malā» klasiskos testus. Mūsdienās projektīvās metodes ieņem līderpozīcijas klīniskās psiholoģijas jomās.

Projektīvo metožu teorētiskā bāze ir psihoanalīze. Šajā gadījumā projektīvās procedūras mērķis ir personības neapzināto konfliktu (baiļu, depresiju, uztraukumu) izzināšana.

Visas projektīvās metodes atšķiras cita no citas ar virkni iezīmju. Projektīvo metožu stimulmateriāls satur nenoteiktus un nestrukturētus stimulus. Līdz ar to pētāmais, kura personības saturā ir apspiesto impulsu pazīmes un emocionālo izpausmju aizsargmehānismi, projicē tos individuāla, brīva stimulmateriāla interpretācijā. No tā izriet vēl viena šai metodei raksturīga īpatnība — pētāmā atbildēs nav «pareizo» un «nepareizo» atbilžu un ierobežojumu to analīzes un laika formā.

Psiholoģiskajos pētījumos mūsdienās izmanto vairākas projektīvo metožu grupas. Šo grupu vispārinātu klasifikāciju varētu ilustrēt šādi:

	[ PROJEKTĪVO METOŽU GRUPAS ]
_———				^X^\~--------		~-——.
Asociatīvās metodes	Konstruktīvās metodes		Aditīvas metodes		Ekspresīvas metodes	Impresīvās metodes

		Katartiskas metodes		Interpretatīvas metodes

у Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

īpaša projektivo metožu grupa ir asociatīvās metodes, kad pētāmajam uz uztverei speciāli veidotu stimulmaterialu jāatbild ar pirmo prātā iešāvušos domu vai emocionālo pārdzīvojumu. Pazīstamākais šīs grupas tests ir 1921. gadā izveidotais šveiciešu psihiatra H. Roršaha (H. Rorschach, 1884—1922) «Tintes

traipu tests» {Rorschach Test). Testa stimulmaterialu veido desmit 18x24 cm lielas kartītes: piecas melnbaltas un piecas krāsainas ar simetriskiem plankumiem katrā. Testa instrukcija ir šāda: «Jums tiks parādīts tintes traipu salikums. Gribētos zināt, ko jūs saskatāt katrā no tiem.» Pētāmo atbildes (piemēram: «Tas man atgādina divus apkārt ugunskuram dejojošus lāčus») tiek pierakstītas un saskaņā ar kontentanalīzes procedūru analizētas. Jādomā, ka testa daļu un retesta drošība nebūs augsta, bet starpvaliditāte un kārtējā validitāte būs grūti pārskatāmas. Testa izmantošanas kopējā efektivitāte ir lielā mērā atkarīga no eksperimentatora.


О		III
(^	1	• * • *
4. zīm. Vartega testa stimidmateriāls.

Konstruktīvās projektīvās metodes liek no atsevišķiem elementiem izdomāt un izveidot tēlu vai sižetu. Pazīstamākais šīs grupas tests ir 1953. gadā publicētais E. Vartega (E. Wartegg) zīmējumu tests (WZT). Testa stimulmaterialu (skat. zīm.) veido 8 norobežotas standarta zīmes uz balta fona. Pētāmajam jāpabeidz zīmējums, ņemot vērā attēlotās zīmes. Pēc tam jākomentē: kas zīmējumos izdevies, kāpēc, ko tie nozīmē. Balstoties uz zīmējumu saturu un pētāmo atbildēm, tiek analizētas viņu personiskās īpašības: emocionalitāte, atklātība, noslēgtība u. с

Aditīvās konstruktīvās metodes (lat. additio — saskaitīšana, ieguve saskaitīšanas ceļā) izmanto nepabeigtu teikumu, stāstu vai zīmējumu. Visplašāk izplatītā metode ir nepabeigts teikums. Pirmie šo metodiku {Sentence-Completion Techniguls) personības izpētē sāka izmantot psihologs A. Peins 1928. gadā, bet vēlāk arī A. Hendlers. Pētāmajam tika piedāvāts pēc saviem ieskatiem pabeigt aizsāktu teikumu sēriju. Piemēram:

• Nākotne man šķiet...

• Domāju, ka īsts draugs... ...

• Sievietes...

Aleksejs Vorobjovs

5. zim. Rozencveiga testa stimulmaleriāīs.

Ļoti pazīstama ar savu augsto drošības un validitātes pakāpi ir 1950. gadā izstrādātā Dž. Rotera (J. B. Rotter) nepabeigto teikumu metode PF-study. Par nozīmīgāko aditīvo zīmējuma testu uzskatāms S. Rozencveiga (S. Rozencweig) «Frus-trācijas un agresijas» tests. Stimul-materiāls sastāv no 24 zīmējumiem, kuros attēlotas personas frustrācijas stāvoklī. Piemēram, tā, kā tas redzams zīmējumā.

Pētāmo aicina uzrakstīt, kāda

būtu viņa tipiskā reakcija piedāvātajās situācijās. Pētāmā atbilžu īpaša analīze ļauj noteikt viņa reakcijas virzību un tipu.

Ekspresīvo projektīvo metožu pamats ir pētāmā zīmējumi par dotu vai brīvu tēmu. Šis projektīvo metožu veids radās 50. gadu sākumā un ir diezgan populārs. Šīs metodes saturā iekļauti daudzi nu jau par klasiskiem diagnostikas līdzekļiem kļuvuši paņēmieni un procedūras. Pazīstamākās no tām ir cilvēka zīmējums, F. Gudinafa (F. L. Goodenough) tests, 1949. gadā publicētais K. Kona (K. Koch) tests «Koks», D. Buka (D. Buck) tests «Māja — koks — cilvēks», V. Vulfa (V. Wolfe) ģimenes zīmējums u. с

Šai gadījumā pētāmajam tiek piedāvāts uzzīmēt, piemēram, koku. Instrukcijā norādīts sekojošais: «Paņemiet zīmuli un uzzīmējiet koku, kā varat! Varat zīmēt jebkuru koku.»

Pētāmo zīmējumos konstatēta liela uzzīmēto koku daudzveidība. Uz speciāli izstrādātu procedūru pamata tiek analizētas zīmējuma īpatnības un ar tām saistītās pētāmā personisko īpatnību projekcijas.

6. zim. Zīmējumu daudzveidība testa «Koks».

■Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati

Impresivās (izvelēs) projektivās metodes piedāvā stimulmaterialu izvelēs iespēju vai to sakārtošanu secībā atkarībā no izvēles. Populārākie ir L. Sondi (L. Szondi, 1939. g.) testi, M. Lišera (M. Lūsher, 1948. g.) krāsu izvēles tests u. с

Piemēram, Sondi testa stimulmateriāls sastāv no 48 standarta kartītēm — psihiski slimu cilvēku (homoseksuālisti, sadisti, epilepsijas slimnieki, histēriķi, šizofrēniķi, maniaki, ar depresiju sirgstošie) portreti.

Kartītes sadalītas 6 sērijās pa 8 kartītēm katrā (pa vienam portretam no katras slimo kategorijas). Pētāmajam jāizvēlas divi daudzmaz iepatikusies portreti katrā no 6 sērijām.

Pētāmā izvēles rezultāti tiek analizēti saskaņā ar noteiktu procedūru. Turklāt ir pieņēmums, ka pozitīvas izvēles nosaka atzītas cilvēka vajadzības, bet negatīvas norāda uz aizturētu, apspiestu cilvēka vajadzību satura.

Pēc līdzīgas shēmas tiek organizēts arī Lišera krāsu izvēles tests. Tā stimulmateriāls ir 73 dažādu krāsu un toņu 28 * 28 mm lielas kartītes. Tiesa, biežāk tiek izmantoti 8 krāsu kvadrāti: zils, zaļš, sarkans, dzeltens, violets, brūns, melns un pelēks. Pētījuma procedūra sastāv no visvairāk iepatikušos krāsu izvēles etapiem. Tā veidojas pētāmā individuālā krāsu rinda, kurā pirmās divas krāsas ir visvairāk izvēlētās, trešā un ceturtā — izvēlētās, piektā un sestā — neitrālās, septītā un astotā — negatīvi novērtētās.

Sava testa teorētiskajā pamatojumā M. Lišers apgalvo, ka katrai krāsai viennozīmīgi atbilst noteikta personības īpašība vai personības stāvoklis. Piemēram, sarkana krāsa simbolizē varaskāri, noteikšanu, zaļā — neatlaidību, sīkstumu utt. No otras puses, tiek analizētas katras krāsas pozīcijas krāsu rindā. Šajā gadījumā pēc pirmās krāsu pozīcijas var noteikt cilvēka mērķus un centienus, bet pēc pēdējām — viņa apspiestās vajadzības un impulsus.

Katartiskās projektīvās metodes paredz personībai savas uzvedības projicēšanu speciāli organizētās treniņsituācijās. Visizplatītākā situācija — psihodrāma. Šo procedūra pirmo reizi īstenoja J. Moreno (J. L. Moreno) 1946. gadā. Tā tika izstrādāta, lai pētītu cilvēka baiļu, cerību, fantāziju problēmas ar drāmas paņēmienu palīdzību.

Psihodrāmas pamatā ir lomu spēle, kurā tās dalībnieki aktīvi improvizē un eksperimentē spēles lomas. Tieši spontānais lomā iejušanas princips nodrošina grupas «teli» (divpusējas emociju plūsmas, ar ko apmainās visi grupas dalībnieki) rašanās iespēju. Šī emociju apmaiņa rada visu grupas dalībnieku vispārēju emocionālu atslodzi — katarsi. Emocionālā atslodze grupā var nodrošināt tās dalībniekiem kvalitatīvi jaunu risināmās problēmas skatījumu — insaitu.

Galvenās darbojošās personas psihodrāma ir režisors, protagonists, «palīg-Es» un skatītāji.

Aleksejs Vorobjovs

Režisors ir uzveduma galvena persona, kas vada uzvedumu, pielietojot monologa, dubultnieka, lomu apmaiņas un spoguļa metodes. Darbojošās personas ir protagonists un speciāli sagatavots «palīg-Es», kuri režisora vadībā tad arī «pasniedz» visu drāmas saturu. Skatītāji projicē savus pārdzīvojumus uz viņiem nospēlētajām problēmām un procedūras beigās piedalās apspriešanā. Arī protagonists kopā ar skatītājiem projicē savas personiskās īpašības un emocionālos pārdzīvojumus.

Interpretaffvās projektīvās metodes veidojas uz kāda notikuma vai situācijas pētnieka skaidrojuma pamata. Tipiskākā šāda veida metode ir 1935. gadā H. Morgana (H. Morgan) un H. Mjurreja (H. A. Murray) izveidotais «Tematiskās apercepcijas» tests (TAT). Testa stimulmateriālu veido 30 melnbaltas gleznas un viena tukša lapa, uz kuras pētāmais var uzzīmēt jebkādu zīmējumu. Eksperimenta gaitā noteiktā secībā tiek parādītas 20 gleznas, kuras atlasa, ņemot vērā pētāmo dzimumu un vecumu.

Pētāmajam tiek piedāvāts sacerēt nelielu stāstu par zīmējumā attēloto situāciju. Stāsts tiek burtiski pierakstīts un pēc tam analizēts. Uz analīzes pamata tiek noskaidrots, ar kuru no gleznas varoņiem identificējams pētāmais, kādi personiskie raksturojumi (vai vajadzības — pēc H. Mjurreja) tiek piedēvēti varonim, kāda ir viņa aktivitāte attiecībā pret sevi, apkārtējo pasauli un citiem cilvēkiem.

Uz šīs projekcijas pamata tiek noskaidrotas pētāmā personības īpatnības.

Projektīvās metodes ir pietiekami patstāvīgs diagnostikas metožu atzars sociālajā psiholoģijā. Šīs metodes radušās uz psihoanalīzes metodoloģiskā un teorētiskā pamata un galvenokārt virzītas uz personības īpatnību izpēti.

7. zīm. Viena no stimulmateriala gleznām

Sekmīgai šo metožu pielietošanai nepieciešama pamatīga sagatavotība.

jļļ

Bezmaksas referāti skolai

SOCIĀLĀ psiholoģija 2

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru