SOCIĀLĀ psiholoģija 3


PSIHODIAGNOSTISKĀ PĒTĪJUMA ORGANIZĀCIJAS VISPĀRĒJIE NOTEIKUMI
Psihodiagnostisko pētījumu izstrādē un veikšanā sociālajā psiholoģijā izveidojusies vienota un konsekventi ievērojama prasTbu sistēma.
Lai iegūtu objektīvus un ticamus pētījuma rezultātus ar jebkura iepriekš minētā testa palīdzību, nepieciešams veikt tā standartizāciju, noteikt validitāti, drošību un (kur tas iespējams) uzdevumu adaptācijas organizāciju.
"                      Testa standartizācija
Standartizācija (angl. standard— tipisks, standarta) ir pētījumu veikšanas reglamentācijas un mērīšanas rezultātu vienotas normatīvās sistēmas izveides procedūra.
Pētījuma veikšanas vienota procedūra paredz precīzu testa uzdevuma instrukciju, vienota stimulmateriāla, atbilžu reģistrācijas veidu, pētījuma veikšanas apstākļu formulējumu, eksperimentālās atlases standartizācijas noteikumu prasību izpildi.
Izvēles standartizācija ir nozīmīgs visas standartizācijas procedūras aspekts. Tajā tiek ņemti vērā divi mainīgie: atlases apjoms un reprezentativitāte. Jāatzīmē, ka atlases apjoms un reprezentativitāte nav viennozīmīgi savstarpēji saistīti. Piemēram, skolas vecuma bērnu normai nepieciešams liels atlases apjoms — vairāki desmiti tūkstošu pētāmo, bet atlase no tādas eksotiskas profesijas kā faķīri jau būs reprezentatīva, ja tā aptvers dažus desmitus pētāmo.
Testu konstruktors, pazīstamais mūsdienu angļu psihologs P. Klains (P. Kline) definējis dažus noteikumus, kura ievērošana var nodrošināt atlases reprezentativitāti.
•    Atlasei jābūt stratificētai.
Stratifikācija (lat. stratum — kārta +facera — darīt) — atlases veidošana, pamatojoties uz noteiktiem faktoriem. Par stratifikācijas pamatu visbiežāk kļūst pētāmo sociālais stāvoklis, vecums un dzimums.
•    Katrā stratificētajā apakšgrupā jābūt tik lielam pētāmo skaitam, kurš
varētu nodrošināt adekvātu atlasi, t. i., vismaz 300 pētāmo.
Piemēram, R. Ketela testa 16 PF atlases standartizācijas un normu noteikšanas procedūras organizācijā tika stingri ievērota stratifikācija. Tika izvēlēti 8 ASV reģioni, 8 apdzīvotības līmeņi, 5 vecuma grupas un septiņas dažādu ienākumu līmeņu grupas. Stingra stratifikācija nodrošināja kopējās atlases nelielo skaitu — 977 pētāmos. Tik nelielu pētāmo skaitu testa standartizācijas procedūrā un tā
41
Aleksejs  Vorobjovs
rezultātu plānošanā bija iespējams iesaistīt tikai tapec, ka tika organizēta precīza ģenerālās kopības stratifikācija.
Testos, kuros tika izmantota mazāk precīza stratifikācija, piemēram, Lordža-Torndaika (Thorndike) intelekta testā, eksperimentālās atlases apjoms bija 136000 audzēkņu.
Tātad stratifikācijas precīza un rūpīga organizēšana dod iespēju katras stratificētās apakšgrupas apjomu noteikt ar «0 hipotēzes» (nulles hipotēze) saturu. Tādā gadījumā stratificētās apakšgrupas nulles robeža var būt ne mazāka par 10 pētāmajiem.
Tikai uz vienotas reglamentācijas pamata gūtie rezultāti nodrošina pētījuma mēra drošību. Savukārt pētījuma «negatavos» rezultātus bieži nākas sakārtot vienotā vērtēšanas sistēmā un individuālos rezultātus salīdzināt ar vispārēju normu.
Norma — kvantitatīvi un kvalitatīvi skalas vērtējumi, kurus izmanto kā «lineālu» dažādu attālumu mērīšanā. Mūsu gadījumā normu lieto kā mērinstrumentu pētāmo psihisko īpatnību izpausmes pakāpes vai līmeņa noteikšanā.
Psihodiagnostikā izveidojusies diezgan noturīga pētījumu rezultātu normēšanas un skalēšanas sistēma. Tā dod iespēju mērīt visus «negatavos» pētījumu rezultātus vienotā ballu sistēmas skalā. Psiholoģijā ļoti bieži izmanto 5 ballu, 9 ballu (stanainu skala), rādītāju T, rādītāju IQ.
īsi apstāsimies pie pētījumu «negatavo» rezultātu pārveides procedūras katrā no minētājiem rādītājiem.
«Negatavo» rezultātu pārveides procedūra 5 ballu skalā
Uzskatāmības labad visus aprēķinus veiksim, izmantojot konkrētu piemēru.
Piemēram, taktilo sajūtu relatīvā sliekšņa diagnosticēšana deva šādus rezultātus: 0,17; 0,11; 0,21; 0,13...
Jāorganizē šādi procedūras etapi:
•      jānoskaidro izvēles maksimālais variants;
(mūsu piemērā tas ir Xmax = 0,21)
•      jāaprēķina (procentos) katra varianta daļa atlasē;
X = ^x 100% = 21%               X, = —x 100% = 52%
1     0,21                                                    0,21
X3 = — x 100% = 100%         X. = — x 100% = 62%
0,21                                   .,              0,21
42
 psiholoģijas teorētiskie pamati
■te; •    izmantojot 1. tabulu, jāpārveido iegūtie variantu procenti balles. Mūsu piemērā ballēs pārveidotie rezultāti ir šādi:
1. tabula
«Negatavo» rezultātu pārveide 5 ballu skalā

Balles
Procentu robežas
1
no 1% līdz 7%
2
no 8% līdz 31%
3
no 32% līdz 69%
4
no 70% līdz 93%
5
no 94% līdz 100%
«Negatavo» rezultātu pārveide 9 ballu (stanainu) skala tiek veikta tāpat ka iepriekšminētajā piemērā, tikai procentu robežas noteikšanai izmanto citu tabulu.
2. tabula
«Negatavo» rezultātu pārveide stanainu skalā

Stanains
Procentu robežas (balles)
1
no 1% līdz 4%
2
no 5% līdz 11%
3
nol2%līdz23%
4
no 24% līdz 40%
5
no 41% līdz 60%
6
no 61% līdz 60%
7
no78% līdz 89%
8
no 90% līdz 96%
9
no 97% līdz 100%
43
Aleksejs Vorobjovs
Pārveidojot iepriekšminētajā piemērā aprēķinātos «negatavo» rezultātu procentus stanainu skalā, galarezultāts būs šāds:
Daudzu testa uzdevumu, piemēram, Minesotas daudzaspektu personiskas aptaujlapas (MMPI), standartizācijas pamatā ir T rādītājs. Г rādītājs ir 100 ballu skala. Šajā gadījumā tiek pielietota sekojoša formula:
^ + 50...
х.-м
kur 10 un 50— konstantas, Xn— katra varianta lielums, Mx— rindas mediāna.
«Negatavo» rezultātu pārveidi Г ballu skalā apskatīsim konkrētā piemērā.
3. tabula
«Negatavo» ballu pārvēršanas algoritms T ballēs







Nr.
«Negatavie» rezultāti

(x,-xf

x: -x
т.
а
1
9
9-19,5=-10,5
(-10,5)2=110,25

-1,3
10x(-l,3) + 50=37
2
11
ll-19,5=-8,5
(-8,5)2=110,25

-1,1
10x(-l,l) + 50=39
:* 3
14
14-19,5 =-5,5
(-5,5)2=110,25

-0,7
10x(-0,7)+50=43
4
15
15-19,5 =-4,5
(-4,5)2=110,25

-0,6
10x(-0,6) + 50=44
' 5
17
17-19,5 =-2,5
(-2,5)2=110,25
544 5
-0,3
10x(-0,3) + 50=47
6
19
19-19,5=-0,5
(-0,5)2=110,25

-0,06
10 x (-0,06) +50=49,4
7
22
22-19,5=2,5
(2,5)2=110,25

0,3
10x(0,3) + 50 = 53
8
27
27-19,5=7,5
(7,5)2=110,25

0,96
10*(0,96) + 50=59,6
9
30
30-19,5 = 10,5
(10,5)2=110,25

1,3
10x(l,3) + 50 = 63
10
31
31-19,5=11,5
(11,5)2=110,25

1,47
10x(l,47) + 50=64,7
 — 19,5  algoritmu < M aprēķina šādi: 1.   Aprēķinām «negatavo» rezultātu vidējo aritmētisko lielumu
44
Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati
-    9 + 11 + 14 + 15 + 17 + 19 + 22 + 27 + 30 + 31    ,„
x =-------------------------------------------------------- = 19,5
10
2.  Aprēķināsim mušu rindas dispersiju стд pec formulas:
n-\
lai to izdarītu, jāveic šādi matemātiski aprēķini (skat. 3. tabulu). o =
3.   Tālāk aprēķinām -i—- katrai rindas variantei.
a
4.   Pārvēršam «negatavos» rezultātus Г ballēs.
Normēšanas procedūra Г ballu skalā notiek pēc zemāk minētās skalas, kura izveidota, pamatojoties uz Hausa normālās sadales likumu.
•     Ja individuālais rādītājs atrodas 40 < T, < 60 robežās, tad tam ir
i-\               vidēja, normāla izpausme.
•        Ja individuālais rādītājs ir T, > 60, tad tam ir augsta izpausmes
pakāpe.
•        Ja individuālais rādītājs ir T, < 40, tad tam ir zema izpausmes
pakāpe.
Intelektuālo rādītāju rezultātu normēšanai tradicionāli izmanto IQ skalu. Šajā gadījumā «negatavo» rādītāju pārvēršana IQ skalā notiek pēc šādas formulas:
 ^—- + 100
«Negatavo» rezultātu pārvēršanas procedūras algoritms būs identisks Г ballu skalai (skat. 3. tabulu), tikai pašā pārvēršanas procedūrā tiks izmantota augstāk minētā formula. Izmantojot tabulā skatāmos rezultātus, ilustrēsim normēšanas procedūru.
45
Aleksejs Vorobjovs
4. tabula «Negatavo» rezultātu pārvēršanas algoritms IQ skalā


Nr.
«Negatavie»
x,-x
IQ

rezultāti
о
1
9
-1,3
16 x(-1,3)+100 = 79,2
2
11
-1,1
16x(-l,l)+100 = 82,4
3
14
-0,7
16 x (-0,7)+100=88,8
4
15
-0,6
16 x (-0,6)+100 = 90,4
5
17
-0,3
16 x (-0,3)+100 = 95,2
6
19
-0,06
16 x (-0,06)+100 = 99,4
7
22
0,3
16 x (0,3)+100= 104,8
8
27
0,96
16x(0,96)+100=115,36
9
30
1,3
16x(l,3)+100=120,8
10
31
1,47
16x(l,47) + 100=123,5
Normēšanas procedūra ĪQ skala ir šāda:
•       Ja individuālais IQ rādītājs atrodas 85 < IQ; < 115, tad tam ir vidēja,
normāla izpausme.
•       Ja individuālais rādītājs IQ > 115, — faktora izpausme ir augsta.
•     Ja individuālais rādītājs IQ < 85, — faktora izpausme ir zema.
Piemēros dotajām vērtēšanas skalām ir precīzi noteikts kvantitatīvs saturs,
kurš ļauj statistiski korekti parādīt individuālā rezultāta izvietojumu daudzu pēc rakstura analoģisku mērījumu izvēlē.
Testa drošība
Psihometrijā jēdzienam «drošība» ir divas nozīmes. Pirmkārt, par drošu sauc testu, kurš ir iekšēji saskaņots. Tā ir testa daju drošība. Testa daļu drošības noteikšanai visbiežāk izmanto sadalīšanas metodi. Piemēram, visus testa uzdevumus sadala divās grupās — pāra un nepāra. Pētāmie vispirms aizpilda visu testu, bet pēc tam tikai pāra un tikai nepāra uzdevumus. Visi rezultāti tiek salīdzināti korelācijas analīzes ceļā. Ja tiek konstatēta visu rezultātu ievērojama korelācija, tas nozīmē, ka tests ir iekšēji saskaņots un tā daļām ir nepieciešamā drošība.
46
Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati
Šai procedūrai, pārbaudot dažādu veidu testus, ir sava specifika. Piemēram, sasniegumu testos šī procedūra būs mazliet citādāka nekā ātruma vai intelektuālajos testos. (Turklāt testa uzdevuma dab drošības koeficienta aprēķināšana, parasti, ir visai sarežģīta matemātiska procedūra.)
Otrkārt, pastāv retestīvās drošības jēdziens. Šai gadījumā vieni un tie paši respondent! ar viena un tā paša testa palīdzību tiek aptaujāti atkārtoti (pēc noteikta laika). Laika intervālam starp pirmo un otro aptauju jābūt nelielam. Parasti tas ir daži mēneši. Pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem tas var būt vēl mazāks.
Pirmajā un otrajā aptaujā iegūtie rezultāti tiek salīdzināti korelācijas analīzes ceļā. Apmierinošai korelācijas koeficienta nozīmei jābūt ne mazākai par +0,7. Zinātnieki uzskata, ka, ja korelācijas koeficients ir zemāks, testa izmantošana nav lietderīga.
Testa validitātes problēma
Validitāte (angl. valid— īstens, derīgs) ir uzdevuma efektivitātes otra pamatraksturīpašība. Testa validitāti nosaka tas, ka tests obligāti mēra tieši to faktoru, kam tas arī domāts. Psiholoģija min daudzus testu uzdevumu validitātes pierādījumu paņēmienus, un katrs no tiem atbilst dažādām pētījuma prasībām un aspektiem.
Šajā sakarā var izdalīt šādus visbiežāk izmantotos testa uzdevumu validitātes veidus:
VALIDITĀTES
VEIDI






pēc mērīšanas precizitātes

pēc uzdevuma satura
♦ konkurentā ♦ prognostiskā ♦ kārtējā ♦ diferenciālā ♦ konstruktā
♦ acīmredzamā ♦ saturiskā
47
Aleksejs Vorobjovs
Acīmredzamajai validitātei nav stingru zinātnisku pierādījumu. Та pamatojas uz pētāmo priekšstatiem par to, ka uzdevuma saturs mēra tieši to faktu, kuru ir plānots pētīt. Tādējādi acīmredzamo validitāti nosaka pētāmo uzskatu vienotība par to, ko pētī testa uzdevums un ka tas pētī tieši to, kam tas domāts.
Saturiskā validitūte ir viens no validitātes pamatveidiem un nosaka, ka testa uzdevumi pietiekami pilnīgi un acīmredzami atspoguļo to reālās īstenības daļu, kura tiek mērīta.
Piemēram, lai atlasītu uzdevumus panākumu testam, pētniekam jāizanalizē mācību grāmatas un programmas, pēc kurām mācās noteikta vecuma skolēni, un, tikai zinot reālo īstenību, jāveido testa uzdevumi. Ja testa uzdevumi neiziet ārpus noteiktā vecuma skolēna reālo zināšanu robežām un atspoguļo viņa zināšanu reālo loku, var uzskatīt, ka tests ir saturiski validīvs.
Konkurentā validitāte tiek noteikta, pamatojoties uz veidojamo uzdevumu rezultātu salīdzināšanu ar jau esošo validīvo testu rezultātiem. Rezultātu salīdzināšanai izmanto korelatīvo analīzi.
Visbiežāk konkurento validitāti izmanto, izstrādājot jaunus, iespējami īsākus, kvalitatīvākus testus.
No otras puses, konkurento validitāti bieži izmanto, lai izzinātu to, ko tests nemēra. Kā pierādījumu tam aprēķina konstruējamā testa un citu pēc nozīmes tuvu stāvošu fenomenu mērīšanas testu rezultātu korelāciju. Šajā gadījumā korelācijas koeficienta nozīmes signalizēs par jaunveidojamā testa mērīšanas diapazonu.
Nozīmīgākais testa kopējās validitātes rādītājs ir prognostiskā validitāte. Prognostiskās validitātes izzināšanai kalpo korelācijas starp testa rādītājiem un reāliem vispārējiem, bet tikai vēlākā laikā, šī testa rādītājus raksturojošiem kritērijiem.
Piemēram, lai aprēķinātu intelekta prognostisko validitāti, jāveic šāda procedūra.
Jāizmēra skolēnu intelektuālais līmenis, beidzot pamatskolu (deviņgadīgo). Pēc tam viņu intelektuālās attīstības līmenis jāsalīdzina ar viņu sekmju objektīvajiem rādītājiem, beidzot vidusskolu, mācoties institūtā, maģistrantūrā un pat doktorantūrā.
Tādas validitātes organizācijas galvenā grūtība ir nozīmīgā ārējā kritērija un longitīdā faktora pareiza izvēle.
Kārtējā validitāte ir izteikta testa jutības pakāpē un spējā atšķirt pētāmajos mērāmo faktoru.
Kārtējās validitātes noteikšanas pamatprocedūra ir ifrelacēto sakaru atrašana starp testa rezultātiem un mērāmā faktora kriteriālajiem raksturlielumiem. Piemēram, sastādot trauksmainības mērīšanas aptaujlapas testu, paredz izzināt
48
Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati
situativas un personiskas trauksmainibas kriteriālos raksturlielumus. Kārtējas validitātes noteikšanas procedūra šai gadījumā var būt šāda.
Pirmkārt, pētāmo situatīvās un personiskās trauksmainības izpausmes līmeni var noteikt ar citu psihodiagnostisko procedūru (pētāmo pašatskaites, neatkarīgi ekspertvērtējumi, novērošana u. c.) palīdzību un rezultātus korelācijas analīzes ceļā salīdzināt ar validitējamā testa rezultātiem.
Otrs kārtējās validitātes noteikšanas ceļš paredz izmantot citas metodikas, kuras validitāte jau noteikta, rezultātus. Šai gadījumā katrs validitātes metodikas kritērijs uz korelācijas pamata tiek salīdzināts ar jaunveidojamās metodikas rezultātiem. Visai svarīgs šīs validitātes rādītājs ir pētāmo atzinumi par testa lietošanas ērtumu, tā saprotamību un emocionalitāti.
Kārtējā validitāte obligāti jānosaka pētāmā fenomena atsevišķu raksturlielumu mērīšanas un diferencēšanas testiem. Tie ir sasniegumu, psihometriskie intelekta testi, klīniskie u. с testi, kuri satur mērāmo parametru noteiktu kompleksu. Konstruktā validitāte ir visaptveroša testa konstrukcijas pārbaude tā atsevišķu sastāvdaļu pārbaudes ceļā. Izsekosim šīs procedūras organizēšanai šādā piemērā.
1978. gadā, izstrādājot «Personības orālo īpašību» (OPQ) testu, mūsdienu
psihologs P. Klains pielietoja konstrukto validitati. Šim nolūkam autors izvirzīja
4 atsevišķas hipotēzes, uz kuru pamata tika noteikta OPQ validitāte.
гн        1.   Testa OPQ rezultāti pozitīvi korelēsies ar citu uz personības orālo
,u                 īpašību izpēti virzītu testu rezultātiem.
2.   Pēc saturiskās būtības «orālā pesimisma» sindromam mēreni pozitīvi
■4               jākorelējas ar neirotismu.
.ii       3.   Nedrīkst būt nekādas korelācijas ar personiskās aptaujas 16 PF
rezultātiem. 4.   Testa OPQ rezultāti nedrīkst nozīmīgi korelēties ar spēju un motīvu
testu rezultātiem.
Diferenciālā validitāte nosaka ar testa palīdzību pētāmo faktoru savstarpējās attieksmes. Piemēram, IQ testa rezultāti pozitīvi korelējas ar pētāmo individuālās darbības izpildes vispārēju sekmību, bet tiem ir korelācijas koeficientu ievērojama «izkliede», salīdzinot IQ testa rezultātus un pētāmo atsevišķu disciplīnu apguves sekmīgumu. Līdz ar to IQ testi nevar diferencēt atsevišķu priekšmetu un disciplīnu sekmības rādītājus. Tiem ir zema diferenciālā validitāte. Lai noteiktu diferenciālo validitati, tiek aprēķināti korelatīvie sakari starp testa rezultātiem un katra pētāmā fenomena sastāvā ietilpstošā faktora rezultātiem.
Sevišķi svarīgi ir noteikt to testu diferenciālo validitati, kuri būs jāizmanto profesionālās atlases procedūrās.
Kā redzam, testa satura validitāte ļauj izzināt mērījuma rezultātu ticamību, objektivitāti un pamatojuma līmeni. Kā atzīmējusi A. Anastazi (A. Anastasi),
49
Aleksejs Vorobjovs
testa validitāte ir «..jēdziens, kurš mums norada, ko tests mēra un cik labi tas to dara».
Mūsdienu informatīvo sistēmu iespējas nodrošina operatīvu teorētisko un eksperimentālo pētījumu rezultātu apmaiņu. Pateicoties tam, vienā kultūrā izstrādātie testi var tikt operatīvi izmantoti citā kultūrā. Šajā sakarā rodas testa adaptācijas problēma starpkultūru pētījumos.
Testa adaptācija
Testa adaptācija (lat. adaptio — pielāgošana(ās)) ir pasākumu komplekss, kas virzīts uz testa uzdevumu korekciju jaunajos apstākļos bez to satura izmaiņām.
Testa adaptācijas procesā var izdalīt četrus svarīgus, obligātus etapus.
Pirmajā adaptācijas etapā jāveic padziļināta to testa nosacījumu analīze, uz kuru pamata autors veido testu. Testa uzbūves metodoloģisko un teorētisko nosacījumu un ar tā palīdzību risināmo uzdevumu nezināšana turpmāk var novest pie nekorektiem zinātniskiem rezultātiem. Testa adekvātumu var nodrošināt tikai testa teorētisko pamatu un jauno tā pielietošanas apstākļu sakritība.
Otrajā adaptācijas etapā tiek tulkots testa un instrukciju teksts lietotāja valodā. Šai gadījumā ir divi pētījuma metožu adaptācijas ceļi. Pirmais ceļš paredz daudzu kultūru pārstāvjiem saprotama stimulmateriāla izmantošanas konkrētu metožu izstrādi. Kā piemēru var minēt 1958. gadā publicēto R. Ketela kultūrbrīvo intelekta testu (CFYT).
Testa saturs ir veidots tā, ka tas ļauj mērīt pētāmo intelektuālās attīstības, izglītības un kultūras līmeni. Piemēram, izdalīt uz rindu neattiecināmu elementu.
V
A
< 
> 
[>
Testa saturā ir tikai figūru izvietojuma laukumsakarību atrašana, ko izmanto visās kultūrās.
Sarežģītāks starpkultūru pētījumos ir aptaujlapu metodiku validitācijas process. Svarīgākais starpkultūru eksperimentā ir metodiku identitātes saglabāšana, tās tulkojot. Visefektīvākā un visbiežāk pielietotā ir mūsdienu psihologu O. Vernona (O. Vernori) un D. Kempbela (£>. Campbell) piedāvātā adekvāta izpildlapu uzdevumu tulkošanas procedūra. Tās būtība — metodikas jautājumu dubulttulkojums. Vispirms metodikas jautājumus no oriģinālvalodas tulko citas kultūras grupas valodā. Pēc tam neatkarīgs tulks tos tulko atkal oriģinālvalodā. Tulkojuma semantisko adekvātumu vērtē šādi. Veido trīs reprezentatīvas eksperimentālas grupas — divas, kuras zina testa oriģinālvalodu,
50
Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati
trešo, kas pārzina valodu, kura tests tulkots. Pec tam viena grupa izpilda uzdevumus testa oriģinālvalodā, otra— arī oriģinālvalodā, bet jau lietojot dubulttulkojumu, trešā — dzimtajā valodā tulkotus testus. Visas trīs iegūto rezultātu grupas salīdzina, izmantojot korelācijas metodi. Visu triju grupu rezultātu pozitīvas, statistiski nozīmīgas līdzības gadījumā var uzskatīt, ka tulkojums veikts precīzi un adekvāti un metodikas tulkotais variants ļauj iegūt drošus, validīvus rezultātus.
Aptaujlapu tulkojuma adekvātuma un kvalitātes uzlabošanai mūsdienu amerikāņu psihologs P. Bruslins formulē virkni metodisku norādījumu:
1.  Izmantojiet īsus (ne vairāk kā 16 vārdi), vienkāršus teikumus!
2.           Dodiet priekšroku darāmajai kārtai, jo tā vieglāk saprotama!
3.           Vietniekvārdu vietā atkārtojiet lietvārdus, jo vietniekvārdiem var
būt neprecīzas, izplūdušas nozīmes: piemēram, angļu «you» (jūs)
var tikt attiecināts uz nelielu skaitu cilvēku.
4.           Centieties izvairīties no metaforu un izteicienu lietošanas!
5.   Izvairieties vārdus lietot vēlējuma izteiksmē («varētu», «būtu» u. c),
m             jo to nozīme daudzās valodās ir atšķirīga!
6.          Pievienojiet tekstam noteicošo ideju izpratnei nepieciešamos
vārdus!
7.          Izvairieties no nenoteiktām laika un vietas darbības izteiksmes
formām! (Piemēram: «Cik reižu nedēļā Jums jāredz cilvēks, lai
varētu teikt, ka Jūs viņu redzat bieži?»)
..,            8.  Izvairieties no piederības formu lietošanas, jo tās apgrūtina piederības
izpratni!
i,-'-        9.   Centieties izmantot nevis vispārinātus, bet konkrētus terminus un jēdzienus!
Trešajā adaptācijas etapā nepieciešama rūpīga visām psihometrijas prasībām atbilstoša jaunizveidotā testa validitātes un drošuma pārbaude.
Ceturtajā adaptācijas etapā jāorganizē testa standartizācija, izmantojot reprezentatīvas izvēles.
Tikai visu testa adaptācijas etapu skrupuloza organizācija var nodrošināt iegūto pētījuma rezultātu ticamību.
51
Aleksejs Vorobjovs
SPECIĀLĀS METODES SOCIĀLAJĀ PSIHOLOĢIJĀ
Līdzās psiholoģijas zinātnē izmantotajām tradicionālajām pētīšanas metodēm sociālajā psiholoģijā sakarā ar tās pētījuma priekšmeta specifiku tiek izmantotas arī tikai šai zinātnei piemītošas pētījumu metodes.
Var izdalīt šādu speciālo metožu struktūru sociālajā psiholoģijā.
SPECIĀLĀS METODES
Starpkulturu eksperiments
Longitīda metode
Kontentanalīzes metode
īsuma apskatīsim katras metodes īpatnības, saturu un pielietošanas jomu.
Starpkulturu eksperiments
Starpkulturu eksperiments radās 60.—70. gados kā jauna starpkulturu psiholoģijas virziena metode.
Starpkulturu pētījumu mērķis ir dažādu kultūru cilvēku psihisko īpatnību atšķirību un līdzību izpēte un izskaidrošana.
Jēdziens «kultūra» psiholoģijā nav viennozīmīgi definēts. Tajā var būt ietvertas nācijas, tautības, valstis un citas cilvēku kopības ar tikai viņām raksturīgo dzīves veidu. Vispārējā līmenī uz zemeslodes parasti izdala sešas kultūras zonas — Āfrika, Āzija, Austrālija, Eiropa un Vidusjūras baseins, Ziemeļamerika un Dienvidamerika.
Atkarībā no eksperimenta mērķa atlases kopu izkliede var būt diezgan liela. Šajā sakarā mūsdienu psihologi F. van de Vijvers (F. van de Viper) un K. Leungs (K. Leung) 1996. gadā piedāvāja starpkulturu pētījuma organizācijas tipoloģiju. Viņi izstrādāja starpkulturu pētījumu trīs galvenos tipus:
•       vispārinošais starpkulturu eksperiments,
•       psihisko atšķirību pētījumi,
•       salīdzinošie starpkulturu eksperimenti.
Vispārinošais starpkulturu eksperiments ir vienā pētāmo kultūras grupā iegūto rezultātu attiecināšana uz citām kultūras grupām. Šajā gadījumā tiek
52
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
pētītas nevis kultūras īpatnības, bet gan fakts — vai viena kultūra konstatētas likumsakarības piemīt un ir raksturīgas arī citai kultūrai, t. i., vai tās ir kopējas visām kultūrām. Šādu pētījumu piemērs ir H. Aizenka un viņa kolēģu pētījumi, kuri apstiprina personības trīs komponentu struktūras — neirotisma, ekstra-introversijas un psihotisma — universālumu.
Dažādu kultūra pārstāvju psihisko atšķirību pētījumi visplašāk pārstāvēti šā virziena eksperimentos. Šo eksperimentu shēma paredz organizēt vismaz divu dažādu kultūru mērīšanu. Uzskatāmībai aplūkosim šā tipa eksperimenta, ko 1978. gada veica zinātnieki R. Kalins (R. Kaliri) un P. Tilbijs (P. Tilbi), organizācijas procedūras materiālu. Lai izpētītu dažādu kultūru pārstāvju priekšstatus par to, kādiem jābūt vīriešiem un sievietēm un kā viņiem jāuzvedas, tika izmantota «Puslomu ideoloģijas skala». Skalā doti apgalvojumi, kuri atspoguļo tradicionālo un egalitāro (fr. egalite — līdzība) ideoloģiju. Piemēram, tradicionālo ideoloģiju atspoguļo šādi spriedumi:
•    ja sieviete un vīrietis dzīvo kopā, viņai jānodarbojas ar mājsaimniecību,
bet viņam jāatbild par grūtajiem mājas darbiem;
-t • sievietei jārūpējas par savu ārējo izskatu, jo, skatoties uz viņu,
JS'i              cilvēki spriež par viņas vīru;
•     sieviešu, kurām ir mazi bērni, galvenais pienākums — māja un
•"£               ģimene.
Egalitāro ideoloģiju atspoguļo šādi spriedumi: П • sievietei jābūt tikpat brīvai kā vīrietim; •<■<       •    sievietei jāļauj būt tikpat seksuāli brīvai kā vīrietim;
•    precības nedrīkst sievietes karjerai traucēt vairāk nekā vīrieša
karjerai.
Я Vairāk nekā 14 valstīs veiktie pētījumi atklāja šādas tendences.
Augsta sociāli ekonomiskā attīstības līmeņa valstīs dominē egalitārās ideoloģijas. Piemēram, ļoti augsts egalitārās izpausmes līmenis ir Holandē, Vācijā, Somijā. Tradicionālā ideoloģija pārsvarā izpaužas Nigērijā, Pakistānā, Indijā.
Salīdzinošā starpkultūru eksperimenta pamatā ir raksturojumu pētījumi kultūras kontekstā. Eksperimenta saturu veido tādas specifiskas kultūras īpatnības kā bērnu audzināšanas raksturs, kultūras tradīcijas, ierašas, ievirzes, domāšanas aparāta īpatnības utt.
Šāda starpkultūru eksperimenta piemērs ir mūsdienu kanādiešu psihologa Dž. Berrija (J. W. Berry) 1976. gadā veiktais eksperiments. Eksperimentā tika pētītas kognitīvā stila īpatnības atkarībā no kopībā pastāvošās ekoloģiskās virzības. Berrijs pieņēma, ka spēja atšķirt ar redzes palīdzību, orientēšanās telpā un sarežģītā figūrā iekļautas vienkāršas figūras atrašana ir svarīgāka mednieku un vācēju, nevis zemkopju kopību izdzīvošanā. Tika pētītas mednieku ciltis Kanādā un Āfrikas zemkopji. Izvirzītā hipotēze par kultūras īpatnību
53
J
Aleksejs Vorobjovs
ietekmi uz kopības psiholoģisko mentalitāti apstiprinājās. Pētāmajiem medniekiem tika konstatētas sarežģītākas kognitīvās shēmas orientēšanās telpā, «fona figūru» noteikšanā, skatītā izmantošanā, uzvedības organizācijā.
Svarīga starpkultūru eksperimenta procesa organizācijas problēma ir reprezentatīvas izvēles izraudzīšana. Dažādās kultūras kopās mainīgo daudzums, pēc kuriem tiek atlasīti pētāmie, ir milzīgs. Valodu un vārdu krājumu atšķirības, izglītība, reliģiozie priekšstati, audzināšanas un socializācijas īpatnības, tradīcijas un ceremonijas, masu informācijas līdzekļu pieejamība— tie ir tikai daži mainīgie, ar ko kopības atšķiras cita no citas.
Atlases reprezentativitātes, eksperimenta rezultātu drošības un validitātes paaugstināšanai parasti izmanto trīs eksperimenta atlases izvēles stratēģiju tipus.
Pirmo atlases organizācijas stratēģiju veido, vadoties no pētāmo atlases ērtību viedokļa. Šai gadījumā ir ļoti liels gadījuma un «riska» faktors. Atlases reprezentativitātes līmenis var izrādīties nepietiekams iegūto likumsakarību vispārinājumam.
Zinātniskāka ir sistemātiskas atlases stratēģija, t. i., grupas dažādās kultūrās tiek veidotas pēc noteiktas, vienotas sistēmas. Šajā gadījumā sistemātiskai atlasei izmanto stratifikācijas procedūru.
Trešā stratēģija — kultūras grupu nejauša atlase. Šai gadījumā jābūt daudzu grupu lielam pētāmo skaitam.
Acīm redzams, ka minētās eksperimentālo grupu atlases stratēģijas kalpo dažādiem mērķiem. Prioritārākas ir sistemātiskā un gadījuma stratēģija. Pētāmo atlases ērtību stratēģijas izmantošana prasa mazāk pūļu, toties var radīt virkni problēmu rezultātu interpretācijā.
Starpkultūru pētījumu organizācijas svarīga problēma ir izmantoto metožu pareizas adaptācijas problēma.
Longitīdā metode
īpašu vietu sociālajā psiholoģijā ieņem longitīdā (angl. longitude— ilgums) empīrisko ziņu vākšanas shēma. Longitīdā izpēte ir ilgstoša un sistemātiska vienu un to pašu sociālo objektu (t. i., personības vai grupu) izpēte. Termins «longitīdā metode» radās 20. gadsimta 20.—30. gados.
Psiholoģijā ir pazīstams tā saucamais Kalifornijas longitīds, ko 1925. gadā organizēja zinātnieks L. Tērmens. Šis pētījums ilga vairāk nekā 40 gadus. Tā gaitā izsekoja 1000 intelektuāli apdāvinātu bērnu (viņu IQ pārsniedza 140) attīstībai. Pētniekus interesēja longitīdā dalībnieku intelektuālā stabilitāte vai mainīgums lielākās viņu dzīves daļas garumā. Pētījuma sākumā viņiem bija
54
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
11 gadi, bet noslēguma — vairāk nekā piecdesmit. Līdztekus tika petiti viņu profesionālie un sociālie sasniegumi un mikrosociālās vides ietekmes īpatnības uz šiem sasniegumiem.
Otrā plaši pazīstamajā longitīdā, ko veica uzreiz pēc Otrā pasaules kara Vācijā, tika pētītas nelabvēlīgā sociāli ekonomiskā situācijā augošu bērnu un pusaudžu fiziskās un personiskās attīstības īpatnības.
Daudzi vadošie psihologi, piemēram, mūsdienu amerikāņu zinātnieks L. D. Irons (L. D. Eron), izmantoja longitīdu agresivitātes rašanās cēloņu izpētē. Šai nolūkā 1960. gadā Ņujorkā tika organizēta 875 zēnu un meiteņu izpēte, lai noskaidrotu agresivitātes izpausmes atkarību no televīzijā redzētajiem vardarbības skatiem. Pēc desmit gadiem, 1970. gadā, zinātnieks vēlreiz izpētīja 427 no iepriekš pētītajiem bērniem.
Ar longitīdo metodi gūtajiem pētījuma rezultātiem ir liela zinātniska vērtība, taču šīs metodes organizācija saistīta ar zināmām grūtībām. Piemēram, sakarā ar dažādām sociālajām izmaiņām (migrācija u. с procesi) sākuma atlases sastāvā, tā var zaudēt savu reprezentativitāti.
Nopietnas grūtības sagādā atkārtota un daudzkārtēja mērīšana, izmantojot vienas un tās pašas — testu, aptaujlapu, anketu, interviju u. с — metodes. Šai gadījumā var izpausties «testēšanas efekts», t. i., pierāšana pie testa, anketu u. с aizpildes procedūras. Tādēļ daudzu «šķērsgriezumu» rezultāti var būt neobjektīvi, un tas savukārt liek iesaistīt pētījumā dažādas kontroles grupas.
Analizējot zinātnieku— longitīdā veikšanas organizācijas metodoloģijas un metodikas pamatlicēju (K. Šains {K. Schaine), A. Bass (A. Buss), P. Baltess (P. Bakes) — darbus, var izvirzīt virkni pamatprasību tā organizācijā:
•     rūpīga, pētījuma mērķiem atbilstoša pētāmo sastāva atlase. Pareiza
«kohortu» organizācija, kur kohortas personu dzimšanas laiks
iekļaujas noteiktā intervālā. Parasti tas ir gads vai mēnesis;
•     longitīdā organizācijā jāievēro visas atlases reprezentativitātes
i            prasības;
•     psihisko procesu daudzveidība, grupas vai personības attīstība
izvirza īpašas prasības mērāmo raksturlielumu vai mainīgo izvēles
■J                    precizitātei;
•     mērāmo raksturlielumu precīza izvēle ļaus noteikt tās metodes, ar
kuru palīdzību tiks veikts pētījums. Konkrētām metodēm jābūt
lakoniskām, ar augstu drošības līmeni;
__      •    mērījumu biežumam un laikam, kā arī «šķērsgriezumu» organizācijai
eksperimentālajās un kontroles grupās jābūt zinātniski pamatotiem. Tikai pareizi organizēta longitīdā metode ļaus iegūt objektīvus, zinātniski nozīmīgus atzinumus.
55
Aleksejs Vorobjovs
Kontentanalīzes metode
Kontentanalīzes metodi (angl. contents — saturs) psiholoģijā un socioloģijā sāka izmantot komunikācijas kanālu satura apstrādē un personības un grupu sociāli psiholoģisko parādību analīzē.
Procedūras organizācijā un norisē jāievēro virkne noteikumu un etapu.
Kontentanalīzes pielietošanas pirmajā etapā jāizdala analīzes kategorijas. Kā masu komunikācijas līdzekļu kategorijas var būt tādu atsevišķu tēmu atspoguļojums, kā, piemēram, «politika», «karjera», «nauda», «ģimene», reklāma» u. с
Kontentanalīzes rezultātu pielietošanas procedūru demonstrēsim ar zinātnieka G. Olporta personības dispozīcijas teorijas izveidošanas piemēru. Lai izdalītu kategorijas personības analīzei, viņš veica šādu procedūru. Olports ieguva ap 300 vēstuļu, kuras jaunam koledžas pasniedzēju pārim rakstīja vidēja vecuma sieviete Dženija Grūva Mastersone. Lai noskaidrotu Dženijas personības īpašības, šīs vēstules izanalizēja 39 eksperti. Viņi izdalīja vairāk nekā 198 Dženijas personības īpašības. Apvienojot un sagrupējot šīs īpašības, Olports izdalīja personības satura īpatnību analīzes 8 pamatkategorijas: agresivitāte, egocentrisms, sentimentalitāte, neatkarība, slimīgs cinisms, jūtīgums. Izmantojot šīs kategorijas, Olports analizēja personības īpašības un to dispozīcijas.
Otrajā etapā tiek noteiktas analīzē izmantojamās vienības, parasti — kvantifikācijas vienības. Kvantifikācija ir kategoriju rašanās biežums noteiktā informācijas apjomā vai noteiktā laika posmā. Parasti kategoriju rašanās biežuma reģistrācijai izmanto noteiktu formu — kontentanalīzes kodēto matricu. Lūk, kodētās matricas veidošanas kategorijas A; B; C; D divu avīžu satura kontentanalīzei mēnesi ilgā laika posmā. Kategorija A atspoguļos «politiku», В — «ģimenes» problēmas, С — «ekonomiku», D — «reklāmu». Kā vienību izmantosim kvantifikāciju. Kodējamā matrica izskatīsies šādi.
5. tabula
Divu avīžu satura salīdzināšanas kontentanalīzes kodējamā matrica

Kategorijas...
А
В
С
D
I avīze
20 (+10;-10)
5 (+2;-3)
16 (+10;-6)
20 (+5;-15)
II avīze
18
15
6
20
56
Sociālās psiholoģijas teorētiskie pamati
Trešajā etapa veicama tabula doto rezultātu statistiska apstrāde, izmantojot korelācijas metodi, un rezultātu ranžēšana.
Pastāv arī speciāla matricu rezultātu apstrādes procedūra. Tā ļauj aprēķināt analizējamo kategoriju pozitīvos un negatīvos vērtējumus. Lai to izdarītu, jāaprēķina Jāņa koeficients pēc šādas formulas:
Q - ^             '
 gadījumos, ja /> n
kxt
к    c_fx\n~n ) gadījumos,jaf
kxt
m   С — Jāņa koeficients; ■::  /— kopējais vērtējumu skaits matricā; а   п — kopējais negatīvo vērtējumu skaits;
к— kopējais informācijas vienību skaits, kas atspoguļo pētāmo kategoriju;
t — kopējais vienību skaits analizējamajā avotā.
Uzskatāmībai nodemonstrēsim Jāņa koeficienta aprēķināšanas procedūru pēc minētās matricas materiāliem. Aprēķināsim I avīzes CA koeficientu.
Vispirms saskaitīsim atsevišķi visas pozitīvās un negatīvās informācijas summu. Mūsu gadījumā tā ir
/= 10 + 2+ 10 + 5 = 27
«=10 + 3 + 6+15 = 34
f
0                                                                        (        2\
*s   Tātad izmantojam formulu q =      \______ L. Pēc tam jāatrod kopējais
kxt
informācijas vienību skaits (k). Piemēram, kategorijai A tas būs к = 20. Atrodot kopējo vienību skaitu avotā (t = 20 + 5 + 16 + 20 = 61), varam aprēķināt koeficienta С { rezultātu.
27x(34-342)
С, =          i               '-
20x61
Aprēķinot Jāņa koeficientu visām (mūsu gadījumā А; В; С; D) kategorijām, var analizēt pozitīvās un negatīvās informācijas dominēšanu visā avotā kopumā.
Kā redzam, kontentanalīzes metode, izmantojot speciāli izdalītas kategorijas, Jauj novērtēt noteiktu raksturlielumu gan kvalitatīvās, gan kvantitatīvās izpausmes dažādos sociālos objektos.
57
Aleksejs Vorobjovs
?Ф        MATEMĀTISKĀ METODE SOCIĀLI PSIHOLOĢISKAJOS PĒTĪJUMOS
Jebkuras eksperimentālās zinātnes svarīgākā problēma ir pētījuma rezultātu un uz to pamata izdarīto secinājumu objektivitātes un drošības problēma. Tāpēc vairums sociālo zinātņu pievēršas pētījumu rezultātu matemātiskai apstrādei un plāno pētījumus atbilstoši dabaszinātņu procedūrām.
Psiholoģija «ierunājās» matemātikas valodā līdz ar psihofizikas, psihofizio-loģijas un pirmo laboratoriju rašanos. Psihofizikas radītājs G. Fehners (G. Fechner) (1801—1887) matemātisko aparātu izmantoja sajūtu sliekšņu mērīšanā un psiho-fizisko skalu veidošanā.
Psihofizioloģijas pamatlicēju J. Millera (J. Muller) (1801—1858), E. Vēbera (E. Weber) (1795—1875) un H. Helmholca (#. Helmholtz) (1821—1884) veikto, uz precīzas objektīvas fizioloģiskas metodes balstīto plašu psihes spektru pētījumu rezultātu apstrādē tika izmantotas matemātiskās procedūras.
«Tīrā» psiholoģiskā eksperimenta pamatlicējs H. Ebinghauss (H. Ebbinghaus) (1805—1909) izmantoja matemātisko aparātu atmiņas likumu aprakstā un interpretācijā.
Psiholoģijā matemātiskā metode plašāk ieviesās līdz ar angļu matemātiķa K. Pīrsona (K. Pearson) (1857—1936) darbu, kuros viņš izmantoja statistisko metodi, rašanos. Viņa izstrādātās x2 (hipotēžu pārbaudes izpildes kritērijs) noteikšanas kritērija un korelācijas analīzes procedūras sāka izmantot visas pasaules psihologi.
Sociālajā psiholoģijā ir uzkrājusies pieredze un izveidojušās matemātiskās metodes izmantošanas tradīcijas pētījumu plānošanā un to veikšanā, psihometrisko procedūru izstrādē, pētījumu rezultātu interpretācijā un analīze. Nosacīti matemātiskās metodes saturu sociālajā psiholoģijā var ilustrēt šādi.

Г              MATEMĀTISKĀ METODE               1


___ -~
~~———_

"—--------- .
Statistiskā metode

Korelatīvā un faktoranalīzes metode

Rezultātu uzrādīšanas un interpretācijas metode
58
Sociālas psiholoģijas teorētiskie pamati
Statistiskā metode sociāli psiholoģiskajā pētījumā
Statistika — itāļu izcelsmes vārds (ital. stāto — valsts). Saturisko jēgu šī nozare gūst no vācu valodas: statistik— zinātņu nozare, kura veic liela cilvēku skaita, masu parādību, dažādu sociālo faktoru izpētē iegūto datu apstrādi, analīzi un vispārinātu rezultātu uzskatāmu attēlošanu.
Statistiskās metodes pamatā ir matemātiskā statistika — zinātne par matemātiskām metodēm, kuras pielieto liela masīva rezultātu apstrādē. Matemātiskās statistikas aparātu izmanto sociālajā psiholoģijā, jo tā pēta parādības lielās grupās, t. i., operē ar lielu datu daudzumu.
Lai dziļāk iepazītos ar statistisko metodi un tās saturu, jāapskata tajā lietojamie pamatjēdzieni.
Parasti skaitli, kurš apzīmē mērīšanas rezultātu, sauc par varianti un apzīmē ar Xn. Visu iespējamo varianšu kopums ir ģenerālais kopums un veido rindu X[, X2; X^; X4;... Piemēram, ģenerālo kopumu veido visas pasaules pusaudžu īslaicīgās atmiņas apjoma rādītāji. Bet skaidrs, ka visas pasaules pusaudžu īslaicīgas atmiņas apjomu izmērīt nav iespējams. Tāpēc tiešai mērīšanai tiek pakļauta tikai kāda daļa, kuru sauc par eksperimentālo atlasi.
Atkarībā no skalas veida statistiskajā metodē izstrādātas vairākas matemātiskas metodes, kuras ļauj tās korekti salīdzināt. Visbiežāk izmanto korelācijas analīzes, kriteriālās analīzes un faktoranalīzes procedūras.
Katra analīzes veida saturā var būt divas koeficienta vai kritērija aprēķināšanas procedūras — parametriskie kritēriji un neparametriskie kritēriji.
_ Parametriskā kritērija aprēķināšanas pamatā vienmēr ir vidējo rādītāju (x; Mo; Me) un dispersiju (o) rindu salīdzināšana. Tāpēc šī procedūra ir masīva, grūti organizējama un to var izmantot tikai normālās sadales skalās. (Nominālajā un kārtas skalā vidējo rādītāju nevar būt.)
Neparametriskā kritērija aprēķināšanas procedūrā operē ar biežumiem vai rangiem. Šīs procedūras nav tik masīvas, bet tām ir savi trūkumi, īsi apskatīsim salīdzināšanas procedūras dažādās skalās. Visu varianšu izkārtojumu ģenerālajā kopumā pētīja pazīstamais vācu matemātiķis Karls Fridrihs Gauss (1777—1855). Viņš atklāja «normālās sadales» likumu. Kāda ir šī likuma būtība? Pamēģināsim to izprast, apskatot šādu piemēru. Ja, piemēram, izmērītu visas pasaules vīriešu augumu (ģenerālais kopums), tad procentuāli tas sadalītos šādi.
59
Aleksejs Vorobjovs












 


Normālas sadales likums

-4a      - 3a   - 2a     - 1 a       x      + 1 a     + 2a   + 3o      + 4o

68,26%



95,44%

99,72%
100%
8. zīm. Varianšu skaita procentuāls izvietojums normāla līkne.
Šī simetriskā sadales likuma visu varianšu x centrs ir visu vīriešu auguma vidējais aritmētiskais lielums. Vidējo aritmētisko lielumu aprēķina pēc formulas:
x =
i-^ ; kur jtļ — katra atsevišķa vīrieša augums, bet n — vīriešu
skaits. Tapec vidējais aritmētiskais lielums ir jebkura kopuma svarīgs rādītājs.
Zīmējumā redzam, ka 68,26% pasaules vīriešu augums ir tuvu vidējam. No augšas šo vīriešu skaitu nosaka normālas sadales līkne, bet apakšā — robeža x ± 1 a. Zīmējumā šis laukums iesvītrots ar horizontālām svītrām. Rodas loģisks jautājums: «Ko apzīmē a, kāda ir tā būtība?»
«a» — vidējā kvadrātiskā novirze. Vidējā kvadrātiskā novirze ir svarīgs statistisks rādītājs — dispersija, ko apzīmē ar simbolu a2. Dispersija ir katras variantes vidējais aritmētiskais novirzes kvadrātu likums no visas kopības vidējā aritmētiskā. Matemātiski to var izteikt šādi:
o' =■
60
at

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)