Viesturs Reņģe " Psiholoģija. Personības psiholoģija"; Rīga, "Zvaigzne ABC", 2000; lpp.: 16-29.
Melanholiskais temperaments Flegmatiskais temperaments Holeriskais temperaments Sangviniskais temperaments
Viesturs Reņģe " Psiholoģija. Personības psiholoģija"; Rīga, "Zvaigzne ABC", 2000; lpp.: 16-29.
Melanholiskais temperaments
Melanholiķi pieder pie emocionāliem, emocionāli labiliem, tātad viegli satraucamiem cilvēkiem. Kādā veidā melanholiskajā temperamentā izpaužas paaugstinātā emocionalitāte? Melanholiķu galvenā īpatnība ir pastiprināts emocionālais jūtīgums. Kā tas izpaužas? Pirmkārt, melanholiķi var viegli aizvainot. Šajā ziņā melanholiķi ir daudz jūtīgāki nekā citu temperamenta tipu cilvēki, to nosaka melanholiskā temperamenta nervu sistēmas īpašības. Aizvainojuma jūtas melanholiķim saglabājas ilgi. Tas notiek nevis tāpēc, ka šie cilvēki būtu īpaši ļaunatminīgi, bet gan viņu nervu sistēmas īpatnību dēļ. Ja reiz šīs jūtas ir parādījušās, tad tās saglabājas ilgstoši. Melanholiķi nav viegli nomierināt. Viņš ir viegli iežēlināms, viņā ir viegli izsaukt līdzjūtību, viņu var emocionāli iespaidot, ietekmēt ar balss intonāciju, sejas izteiksmi un žestiem. Melanholiķim ir ļoti raksturīga iekšēja nedrošība, svārstīgums, kas izpaužas neizlēmīgumā. Viņam ir grūti pieņemt lēmumu, ja ir iespējamas vairākas alternatīvas. Šādos gadījumos melanholiķis meklē kādu atbalstu - citu cilvēku, kas varētu pateikt, kā ir jārīkojas.
Otra emocionālās sfēras iezīme, kas ir ne mazāk spilgti izteikta, gluži tāpat kā minētais emocionālais jūtīgums, ir pesimisms, skumīgums. Var teikt, ka šīs negatīvās emocijas melanholiķī dominē. Šādi cilvēki labāk prot bēdāties nekā priecāties. Melanholiķi prot skumt no sirds. Šim pesimismam ir pragmatisks pamats - ja cilvēks noskaņojas uz to, ka nekas labs nav gaidāms, gadījumā, ja tiešām kaut kas notiek, tad melanholiķis var teikt: "Es jau to zināju, es jau jums teicu." Ja nekas nav noticis, jo labāk.
Tā kā melanholiķi pieder pie introvertā psiholoģiskā tipa, tad attiecībās ar cilvēkiem viņi ir noslēgti, atturīgi un distancēti. It īpaši labi tas ir redzams attiecībās ar nepazīstamu vai mazpazīstamu cilvēku. Tas izpaužas biklumā, kautrīgumā un atturīgumā. Melanholiķi reti saskarsmē izrāda iniciatīvu, reti pirmie uzsāk sarunu, bet labāk izvairās no liekas sarunas. Šī īpašība ir mazāk saskatāma vai vispār nav pamanāma, ja melanholiķis ir kopā ar tuviem, labi pazīstamiem cilvēkiem. Vienlaikus melanholiķi piešķir lielu nozīmi attiecībām ar cilvēkiem. Viņiem ir raksturīga pieķeršanās otram cilvēkam, ļoti cieša piesaistīšanās. Šādas attiecības veidojas ļoti lēni, soli pa solim. Melanholiķim vienmēr vajadzīgs laiks, lai pierastu pie otra cilvēka un veidotu ar viņu attiecības. Reizēm ciešā piesaistīšanās pat nav abpusēja, un otra cilvēka attieksme pret melanholiķi var būt rezervēta. Var būt viens vai divi, maksimums - trīs cilvēki, kuriem melanholiķis ir ļoti pieķēries, tāpēc viņš ļoti pārdzīvo, ja kādu iemeslu dēļ šīs attiecības sabrūk, tiek pārrautas.
Varbūt biežāk melanholiķus pārņem vientulības izjūta, kas nav raksturīgi flegmatiskā temperamenta cilvēkiem.
Darbā un mācībās melanholiķi ir viegli un ātri nogurdināmi, nespēj ilgstoši izturēt ne fizisku, ne garīgu slodzi. Tāpēc viņi labprātāk darbojas tādos apstākl,os, kuros viņi var brīvi izvēlēties darba režīmu. Ja melanholiķi spiež ilgstoši darboties, paiet kāds laika sprīdis un viņa darbība klūst neproduktīva. Šādiem cilvēkiem ir labāk, ja tad, kad viņi grib atpūsties, viņi var atpūsties un, kad vēlas strādāt, tad arī var to darīt.
Melanholikiem raksturīga zināma neveiklība kustībās. Katrā ziņā viņi nav apsviedīgi cilvēki, kas var visu ātri aptvert un darboties, ātri iejusties jaunās situācijās. Viņi diezgan grūti pielāgojas jaunām situācijām un ārēji atstāj diezgan neveikla cilvēka iespaidu. Tajā pašā laikā melanholiķiem parasti ir bagāta iztēle un attīstīta fantāzija. Kā mēs varam orientēties otra cilvēka temperamentā?
Vispirms par to liecina ārējais izskats. Redzot cilvēku pirmo reizi, vajadzētu pievērst uzmanību sejas izteiksmei. Tipiska melanholiķa sejas izteiksme parasti ir viegli skumja. Ja melanholikis smaida, tad tas ir viegls, saprotošs un skumjš smaids: "Tāda jau ir tā dzīve." Jūtama viegla ironija, arī pašironija.
Kā ģērbjas tipisks melanholiķis? Protams, ir jāņem vērā, ka šie secinājumi ir tikai pieņēmumu līmenī. Viņš baidās pievērst sev uzmanību, tāpēc es pieņemu, ka tipisks melanholiķis ģērbsies tā, lai īpaši neizceltos to cilvēku vidū, starp kuriem viņš uzturas ikdienā. Tas, protams, nenozīmē, ka melanholiķis būs pelēcīgs un neizskatīgs apģērba ziņā. Ja cilvēki melanholiķa vidē ģērbjas koši un uzkrītoši, tad viņam pats briesmīgākais ir nebūt tādam pašam. Melanholiķim galvenais ir nepievērst sev uzmanību, neizcelties un neatšķirties. Ja cilvēki sanāk kopā kādā pasākumā, kur daļa ir savstarpēji pazīstami, bet daļa - mazāk pazīstami, tad tipiski melanholiķim būs nostāties kaut kur maliņā, pie sienas, ar abām rokām atbalstīties un vērot, kas notiek.
Tipisks melanholiķis parasti runā klusākā balsī. Viņu ir ārkārtīgi viegli pārtraukt. Neraugoties uz to, ka melanholiķis pirmais parasti neuzdod jautājumus, neizrāda iniciatīvu saskarsmē, tomēr viņš ir tas, kas uzdod jautājumus. Tie ir īpaši jautājumi, kuru zemteksts ir šāds: "Vai drīkst? Vai ir atļauts, vai var tā darīt?"
Melanholiķim ir raksturīga nevēlēšanās komunicēt ar cilvēkiem.
Melanholiki dod priekšroku darbam, kur ir vismazāk kontaktu ar cilvēkiem.
Kas jāņem vērā saskarsmē ar melanholiķi? Noteikti tā ir vieglā aizvainojamība. Cita temperamenta pārstāvim tā bieži vien būs pilnīgi negaidīta, it īpaši, ja viņam patīk nedaudz pajokot par cilvēkiem. Tas ir bijis tikai joks, bet melanholiķis paliek vēl klusāks, nekā viņš bija, jo viņš šādus jokus nesaprot. Šādās situācijās vajadzētu būt uzmanīgākiem, jo melanholiķi parasti savu aizvainojumu neizrāda, neko nesaka, bet būs pagājis mēnesis un izrādīsies, ka viņi atceras gadījumu, kad tika aizvainoti.
Flegmatiskais temperaments
Flegmatikis pēc savas emocionalitātes ir pilnīgs pretstats melanholiķim. Melanholiķis ir viegli satraucams, iekšēji ļoti emocionāls, turpretī flegmatiķis gluži pretēji - mierīgs, nosvērts, emocijām nav būtiskas nozīmes viņa dzīvē. Viena no flegmatiķa raksturīgākajām īpatnībām, kas ir tiešā veidā saistīta ar emocionālo sfēru, ir grūtības "ieslēgties" jaunā darbībā, uzsākt kaut ko jaunu, kas nav labi zināms, ierasts. Daudziem flegmatiķiem ir raksturīgs lielāks vai mazāks konservatīvisms -turēšanās pie labi zināmā. Ja gribam pamudināt flegmatiķi darīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš nav darījis, tad viņš parasti ļoti "spurojas" pretī, izrāda ļoti lielu pretestību un ir grūti pierunājams. Toties, ja flegmatiķis ir pie kaut kā ķēries, tad viņš izrāda apbrīnojamu neatlaidību, reizēm pat stūrgalvību un ietiepību savu mērķu sasniegšanā. Flegmatiķim ir raksturīgs apbrīnojams pacietīgums. Flegmatiskā tipa cilvēki ir vispacietīgākie - lēnām, bez steigas, bet neatlaidīgi viņi virzās uz savu mērķi. Tāpēc zināmā mērā var teikt, ja flegmatiķis ir pie kaut kā ķēries, tad varam būt droši, ka, cik tas būs atkarīgs no viņa, viņš centīsies uzsākto darbu pabeigt. Flegmatiķim piemīt izteikts nervu procesu inertums: ja kāds process ir sācies, tad tas turpinās ilgstoši. Tā kā mēs zināmā mērā varam paļauties uz flegmatiķiem: ja viņi kaut ko ir uzsākuši, tad viņi to novedīs līdz galam.
Attiecībās ar cilvēkiem flegmatiķi, tāpat kā melanholiķi, pieder pie introvertā tipa. Flegmatiķi neizceļas ar sabiedriskumu, nav īpaši komunikabli, ir vairāk vai mazāk distancēti. Tomēr šajā ziņā pastāv milzīga atšķirība starp melanholiķi un flegmatiķi, t. i., flegmatiķi ir patstāvīgāki, neatkarīgāki uzvedībā. Viņi parasti nepiešķir tik lielu nozīmi attiecībām ar cilvēkiem, citu cilvēku vērtējumam. Ja flegmatiķis ir viens, nevajag domāt, ka viņš uzreiz jūtas vientuļš, un nemēģiniet viņam just līdz. Bieži vien flegmatiskā temperamenta cilvēki neizjūt īpašu vajadzību pēc citiem cilvēkiem. Viņi ir it kā paši par sevi. Flegmatiķim nav svarīgi, kādi cilvēki ir ap viņu, flegmatiķis uztver cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bez liekām emocijām. Tāpat kā melanholiķi, arī flegmatiķi nelabprāt maina mācību vai darba vietu, tikai iemesls tam ir pilnīgi cits, proti, melanholiķiem, tad, ja vecajā vietā ir viens vai divi cilvēki, kam viņi ir pieķērušies, ir grūti no tiem šķirties, turpretim flegmatiķi cenšas turēties pie tā, kas ir ierasts, negrib sākt neko jaunu. Tāpēc var teikt, ka arī flegmatiķi ļoti lēnām pielāgojas jaunai situācijai, kas ir viena no tipiskām introverta iezīmēm.
Darbā flegmatiķis dod priekšroku darbam ar lietām, nevis cilvēkiem. Kontakti ar nepazīstamiem cilvēkiem flegmatiķiem sagādā mazāk problēmu nekā melanholiķiem. Flegmatiķi labprātāk strādā vieni paši, ne visai mīl iesaistīties grupās, komandās, viņi to var darīt, bet tas viņiem nav raksturīgi. Pilnīgā pretstatā melanholiķiem flegmatiķi ir ļoti noturīgi un izturīgi. Viņi spēj izturēt ilgstošu garīgu un fizisku slodzi, pat ja darbs ir monotons, vienmuļš. Ja mākslas, īpaši grafikas darbā redzam ļoti daudz detaļu, ārkārtīgi rūpīgi un sīki ir izzīmēts katrs sīkums, darbs veikts ar milzīgu pacietbu un rūpību, tad nāk prātā doma, ka mākslas darba autoram noteikti jābūt flegmatiķim. Tieši darbā parādās viena no flegmatiķa spilgtākajām iezīmēm, t. i., lēnīgums. Viņi visu dara lēnāk nekā citu temperamentu tipu pārstāvji. Taču darīt lēnāk nenozīmē - sliktāk, jo tieši uz flegmatiskā temperamenta pamata veidojas tādas rakstura īpašības kā precizitāte, akurātība, kārtības mīlestība, rūpība, pamatīgums u. tml. Bez, šaubām, flegmatiķi pēc sava rakstura var būt ļoti kūtri un slinki, apātiski, bet labvēlīgos apstākļos var veidoties iepriekš minētās īpašības.
Kā iespējams pēc izturēšanās spriest par flegmatiskā temperamenta iezīmēm? Flegmatiķiem parasti ir neitrāla sejas izteiksme. Reizēm pat ir grūti saprast, vai flegmatiķis klausās mūsos vai ne un kā viņš reaģē, jo flegmatiķim nav raksturīga kustīga mīmika, kustīga sejas izteiksme. Flegmatiķa gaita ir lēnīga - "kā kuģis peld".
Apģērbs. Flegmatiķim ir vienalga, ko jūs domājat par viņa apģērbu. Viņš nēsās to, ko uzskatis par piemērotāko un labāko apstākļiem.
Holeriskais temperaments
Emocionālā sfēra. Melanholiķi un holeriķi atrodas vienā horizontālā ailē, tie ir emocionāli nenoturīgi, tātad ļoti emocionāli cilvēki. Vienlaikus starp šiem tipiem ir ļoti liela atšķirība. Melanholiķu emocionalitāte ir vērsta vairāk uz iekšu, melanholiķis kā introverts savas emocijas uz āru neizrāda, melanholiķi ir vairāk pasīvi, un viņu izjūtas neatspogul,ojas aktīvā darbibā. Toties holeriķis, būdams ekstraverts - uz āru vērsts, ari savas emocijas vērš uz āru. Holeriķi ir ātri uzbudināmi, ātri uztraucas, emocijas atspoguļojas viņu darbībā. Psiholoģijā to dēvē par impulsivitāti, pakļaušanos kādam impulsam, grūdienam, šajā gadījumā grūdiens ir emocijas. Impulsīvi ir tie cilvēki, kuri rīkojas savu jūtu, emociju iespaidā. Reizēm tas ir tas, ko mēs saucam par nepārdomātu rīcību, kad cilvēks vispirms dara un pēc tam domā.
Viens no temperamenta rādītājiem ir ritms, pasivitātes, aktivitātes nomaiņas, jāteic, ka tieši holeriķiem ir raksturīgas straujas garastāvokla, noskaņojumu maiņas. To var labi zināt arī pēc ikdienas pieredzes. Šādi cilvēki var būt ļoti pārskaitušies, saniknoti, bet jau pēc pusstundas viņi ir omulīgi un smejas, dusmas ir jau izgaisušas. Cilvēkā veidojas tāds kā iekšējs svārsts no galēji negatīvām emocijām uz galēji pozitīvām.
Attiecības ar cilvēkiem. Holeriķi ir ļoti komunikabli cilvēki. Viņiem, pretstatā flegmatiķiem, ir nepieciešama sabiedrība, kompānija, viņi necieš vienatni. Liela daļa holeriķu mīl pievērst sev uzmanību sabiedrībā, būt uzmanības centrā, būt noteicēji un arī vēlas, lai apkārtējie jūtas tāpat kā viņi. Ja holeriķis ir kaut ko pārdzivojis, tad viņš dalās iespaidos ar citiem un gaida no apkārtējiem līdzīgu reakciju. Tas zināmā mērā ir egocentrisms, ka citiem ir jājūtas tieši tāpat. Neraugoties uz komunikabilitāti un vēlēšanos atrasties cilvēkos, tieši holeriķiem visbiežāk gadās domstarpbas, strīdi. Runājot par psiholoģiskajiem faktoriem, kas izraisa konfliktus, jāmin temperaments. Holeriskā temperamenta cilvēki atšķirībā no flegmatiķiem ir ļoti neiecietīgi, strauji, asi, tāpēc bieži vien nepieciešams tikai niecīgākais iegansts, lai holeriķis aizsviltos un sāktos konflikts. Reizēm šos konfliktus sekmē arī holeriķa atvērtība un tiešums. Ja cilvēks ar kaut ko ir neapmierināts, tad viņš tajā brīdī arī otram visu izteiks. Tieši holeriķim ir raksturīga frāze: "Es vienmēr saku to, ko domāju." Cilvēks it kā pasaka, ko viņš tagad domā, ir ļoti neapmierināts, bet pēc brīža ir jau pavisam citās domās, to jau ir aizmirsis.
Darbā holeriķi kā tipiski ekstraverti - uz āru vērsti cilvēki - dod priekšroku darbam ar cilvēkiem. Tieši darbā parādās holeriķu aktivitāte, enerģiskums, arī viņu cenšanās katrā ziņa sasniegt savus mērķus, tikai pavisam savādāk, nekā to dara flegmatiķi, kuri to dara ar pacietību, bet holeriķi to cenšas panākt ļoti strauji, visu uzreiz, tūlīt.
Holeriķim ir arī nosliece uz organizatorisku darbību. Holeriķi ir cilvēki, kuri ātri spēj mobilizēt cilvēkus, organizēt kādu pasākumu vai citus kādam darbam. Viņi nav tik efektīvi darbā, kas prasa sistemātiskumu. Tur, kur citi cilvēki teiktu, ka vajadzīga vismaz nedēļa saskaņošanai, holeriķis teiks, ka to visu var izdarīt vienā dienā, un izdara. Holeriķi ir labi runātāji, viņi vairāk iespaido cilvēkus emocionāli nekā ar loģiku. Tas notiek ar balss intonāciju, ar sejas izteiksmi, viņi spēj aizraut, pat suģestēt cilvēkus. Darbā viņi dod priekšroku darbam ar cilvēkiem, jo ļoti veiksmīgi spēj aizraut cilvēkus ar kādu ideju.
Kā ikdienā pēc uzvedības ir iespējams atpazīt tipisku holeriķi? Mēs mēdzam teikt: "Tas ir temperamentīgs cilvēks." Diez vai mēs to teiksim par melanholiķi vai flegmatiķi, bet gandrīz vienmēr ar to domāsim holerisko temperamenta tipu. Tie ir cilvēki ar ļoti dzīvu, kustīgu sejas izteiksmi, kura var ļoti strauji mainīties. Holeriķi ir ļoti strauji, enerģiski kustībās, runā skaļā, drošā balsī. Ja kāda grupa cilvēku kaut ko apspriež un kāda balss skan visam pāri, tad nav nepieciešams tests, lai noskaidrotu, pie kāda temperamenta tipa šis cilvēks pieder. Holeriķus, tāpat kā flegmatiķus, ir ļoti grūti pārtraukt, to, ko viņi ir gribējuši pateikt, viņi grib pateikt līdz galam, turklāt holeriķi parasti runā ātri.
Tipiska holeriķa pazīme ir "ātra aizsvilšanās". Holeriķis it kā emocionāli uzlādējas, it īpaši, ja viņš jūtas aizskarts vai ja viņam kaut kas nepatīk, ļoti ātri paceļ balsi, viņam mainās balss intonācija, pat tembrs. Melanholiķi pārsvarā sarkst un bālē, turpretī holeriķiem parādās sarkani plankumi uz kakla. Bet tie nozūd tikpat ātri kā parādīju?ies.
Par apģērbu runājot, es pieņemu, ka holeriķi biežāk nekā citi cilvēki velk kaut ko tādu, kas uzreiz pievērš uzmanību. Holeriķi dod priekšroku kaut kam spilgtākam visās lietās, kaut kam, kas vairāk emocionāli uzbudina. Taču tas ir tikai mans pieņēmums.
Sangviniskais temperaments
Sangviniskais temperaments no citiem temperamenta tipiem atšķira ar īpaši attīstītu komunikabilitātes spēju. Komunikabls cilvēks ir tas, kas tiecas pēc saskarsme ar citiem un arī prot veidot labas attiecības. Sangviniskā temperamenta pārstāvji pieder pie cilvēkiem, kas prot ātri izveidot attiecības, ātri iejūtas jaunās, svešās situācijās un arī prot citus noskaņot sev labvēlīgi, panāk cilvēku uzticēšanos. Tāpēc viena no pazīmēm, pēc kā mēs pazīsim sangiviniķi, īpaši, ja cilvēks ir mums nepazīstams un mēs tikko esam sākuši sarunu, jau pēc dažām minūtēm mūs pārņem izjūta, ka šis ir ļoti jauks un simpātisks cilvēks.
Kāpēc sangviniķim izdodas tik ātri nodibināt labas attiecības ar cilvēkiem, panākt uzticēšanos, atsaucību, labvēlīgi noskaņot pret sevi? Pirmkārt, sangviniķi ir tie, kas pirmie pievērš uzmanību apkārtējiem. Parasti cilvēki ir aizņemti ar savām interesēm, problēmām, vajadzībām, tāpēc viņiem reizēm ir ļoti grūti "pārslēgties" uz citu cilvēku. Tas ir pilnīgi dabiski, ka mūsu uzmanība ir selektīva, t. i., mēs pievēršam uzmanību tikai ierobežotam cilvēku skaitam. Sangviniķiem ir stiprāk izteikta iekšēja gatavība pievērst uzmanību citiem. Sangviniķiem vairāk nekā citiem piemīt t.s. empātijas spēja, t. i., spēja iejusties otrā, izprast otra emocijas. Sangviniķi ir ļoti uzmanīgi klausītāji. Mums vienmēr ir patīkami runāt ar cilvēku, kurš ne tikai nepārtraukti runā pats un par sevi, bet ar tādu, kas ar neviltotu interesi uzklausa mūs. Šī īpašība ir sangviniķa pievilcības pamatā. Otrkārt, sangviniķa mierīgums. Jāatceras, ka pēc savas emocionalitātes sangviniķis ir tajā pašā vietā, kur flegmatiķis, taču, ja flegmatiķis vispār īpaši nekādas emocijas neizrāda, tad sangviniķis, bez šaubām, ir emocionāli atsaucīgāks, bet viņš neko nedramatizē, nepārspīlē. Sangviniķim ir raksturīgs emocionālais vieglums, bieži vien sangviniķis vieglāk uztver humoru, ir optimistiski noskaņots. Arī sangviniķa mierīgums bieži vien palīdz nomierināties otram cilvēkam. Lai gan attiecībās ar sangviniskā temperamenta cilvēkiem nav īpašu problēmu, reizēm mēs tās radām paši. Mēs varam pārvērtēt sangviniķa draudzīgo attieksmi. Reizēm domājam, ka izveidojušās attiecības ar sangviniķi ir kaut kas īpašs, ka šis cilvēks mums ir labs draugs vai draudzene, uz kuru var pilnīgi paļauties, kuram var uzticēties. Turklāt mēs domājam, ka arī mēs šī cilvēka acīs esam kaut kas īpašs. Taču tad mēs pamanām, ka šis cilvēks ir tik pat draudzīgs attiecībās ar mūsu niknāko ienaidnieku, kam mēs vispār klāt neejam. tzrādās, ka sangviniķim šajā ziņā nav nekādu probiēmu, viņš ir tikpat draudzīgās attiecībās arī ar šo cilvēku, jo sangviniķis ir tipisks ekstraverts, kurš cilvēkus iedala vislabākajos draugos, labos draugos un vienkārši draugos atkarībā no tā, cik ilgi viņš kādu cilvēku pazīst. Sangviniķi cenšas uzturēt labas attiecības ar visiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir kādas darīšanas.
Sangviniķiem parasti ir laba redzes atmiņa, viņi labi atceras cilvēkus, vārdus, uzvārdus. Sangviniķi ir labi piemēroti dažāda veida organizatoriskam darbam, darbam ar cilvēkiem. Sangviniķim ir ļoti grūti veikt tādu darbu, kas prasa pacietību, ilgstošu piepūli.
Sangviniķim darbā piemīt ārkārtīgi liels kustīgums. Tas ir jāsaprot gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Sangviniķis pēc savas izturēšanās ir ļoti kustīgs. Pārnestā nozīmē: sangviniķis ļoti ātri pārslēdzas no vienas lietas uz otru atšķirbā no flegmatiķa. Šajā ziņā sangviniķis ir pilnīgs pretstats flegmatiķim. Sangviniķi ir ārkārtīgi viegli ieinteresēt, aizraut ar kādu ideju vai priekšlikumu. Tikai jāņem vērā, ka sangviniķim interese parasti ir nenoturīga šī paša kustīguma un pārslēgšanās spējas dēļ. Tāpēc tik pat ātri, cik sangviniķim interese rodas, tik pat ātri tā jau ir zudusi, un viņam atkal ir jaunas idejas un priekšlikumi. Sangviniķim ir tipiski, ka viņš pie kaut kā ķeras, bet nenoved iesākto līdz galam. Viņš spēj atbalstit idejas, pats kaut ko ierosināt, bet viņš nav no izpildītājiem, kurš varētu novest šo ideju līdz galam. Ideju realizācijai ir nepieciešami cita temperamenta cilvēki.
Sangviniķi nereti kļūst par līderiem, pateicoties savai komunikabilitātei, aktivitātei un iniciativai, labām organizatoru spējām. Sangviniķi kā līderi vairāk pievērš uzmanbu cilvēku attiecībām, tāpēc tur, kur līderis vai vadītājs ir sangviniķis, parasti ir labvēlīgs psiholoģiskais klimats. Sangviniķi ir tie, kas prot novērst konflikta situācijas, prot risināt konfliktus kompromisa veidā.
Sangviniskā temperamenta cilvēkiem parasti nav psiholoģiskās saderības problēmu. Tie ir cilvēki, kas prot gan saprasties, gan sastrādāties praktiski ar jebkura temperamenta cilvēkiem. Tomēr, ja problēmas nav sangviniķim, tad tas nenozimē, ka problēmas nevar būt citiem cilvēkiem ar sangviniķi. Kā jau minējām, sangviniķis ir ļoti atsaucīgs, ļoti pretimnākošs. Sangviniķi parasti nekad neatsaka nevienam cilvēkam, visiem piekrīt palīdzēt. Bez šaubām, paškritika vienmēr palīdz nokārtot radušos nepatīkamo situāciju.
Ar ko sangviniskā temperamenta cilvēks visvairāk atšķiras no holeriskā temperamenta tipa cilvēka? Sangviniķi mēs nesajauksim ne ar melanholiķi, ne ar flegmatiķi. Atcerēsimies, ka holeriķi ir tie cilvēki, kuriem pietiek ar mazāko iemeslu, lai aizsviltos, asi reaģētu un būtu asi, kategoriski pret otru cilvēku. Tam pretstatā sangviķis cenšas par katru cenu izvairīties no šādas situācijas. Viņš darīs visu, lai nebūtu konfliktu, viss būtu nokārtots un atrisināts.
Flegmatiskais temperaments
Flegmatikis pēc savas emocionalitātes ir pilnīgs pretstats melanholiķim. Melanholiķis ir viegli satraucams, iekšēji ļoti emocionāls, turpretī flegmatiķis gluži pretēji - mierīgs, nosvērts, emocijām nav būtiskas nozīmes viņa dzīvē. Viena no flegmatiķa raksturīgākajām īpatnībām, kas ir tiešā veidā saistīta ar emocionālo sfēru, ir grūtības "ieslēgties" jaunā darbībā, uzsākt kaut ko jaunu, kas nav labi zināms, ierasts. Daudziem flegmatiķiem ir raksturīgs lielāks vai mazāks konservatīvisms -turēšanās pie labi zināmā. Ja gribam pamudināt flegmatiķi darīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš nav darījis, tad viņš parasti ļoti "spurojas" pretī, izrāda ļoti lielu pretestību un ir grūti pierunājams. Toties, ja flegmatiķis ir pie kaut kā ķēries, tad viņš izrāda apbrīnojamu neatlaidību, reizēm pat stūrgalvību un ietiepību savu mērķu sasniegšanā. Flegmatiķim ir raksturīgs apbrīnojams pacietīgums. Flegmatiskā tipa cilvēki ir vispacietīgākie - lēnām, bez steigas, bet neatlaidīgi viņi virzās uz savu mērķi. Tāpēc zināmā mērā var teikt, ja flegmatiķis ir pie kaut kā ķēries, tad varam būt droši, ka, cik tas būs atkarīgs no viņa, viņš centīsies uzsākto darbu pabeigt. Flegmatiķim piemīt izteikts nervu procesu inertums: ja kāds process ir sācies, tad tas turpinās ilgstoši. Tā kā mēs zināmā mērā varam paļauties uz flegmatiķiem: ja viņi kaut ko ir uzsākuši, tad viņi to novedīs līdz galam.
Attiecībās ar cilvēkiem flegmatiķi, tāpat kā melanholiķi, pieder pie introvertā tipa. Flegmatiķi neizceļas ar sabiedriskumu, nav īpaši komunikabli, ir vairāk vai mazāk distancēti. Tomēr šajā ziņā pastāv milzīga atšķirība starp melanholiķi un flegmatiķi, t. i., flegmatiķi ir patstāvīgāki, neatkarīgāki uzvedībā. Viņi parasti nepiešķir tik lielu nozīmi attiecībām ar cilvēkiem, citu cilvēku vērtējumam. Ja flegmatiķis ir viens, nevajag domāt, ka viņš uzreiz jūtas vientuļš, un nemēģiniet viņam just līdz. Bieži vien flegmatiskā temperamenta cilvēki neizjūt īpašu vajadzību pēc citiem cilvēkiem. Viņi ir it kā paši par sevi. Flegmatiķim nav svarīgi, kādi cilvēki ir ap viņu, flegmatiķis uztver cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bez liekām emocijām. Tāpat kā melanholiķi, arī flegmatiķi nelabprāt maina mācību vai darba vietu, tikai iemesls tam ir pilnīgi cits, proti, melanholiķiem, tad, ja vecajā vietā ir viens vai divi cilvēki, kam viņi ir pieķērušies, ir grūti no tiem šķirties, turpretim flegmatiķi cenšas turēties pie tā, kas ir ierasts, negrib sākt neko jaunu. Tāpēc var teikt, ka arī flegmatiķi ļoti lēnām pielāgojas jaunai situācijai, kas ir viena no tipiskām introverta iezīmēm.
Darbā flegmatiķis dod priekšroku darbam ar lietām, nevis cilvēkiem. Kontakti ar nepazīstamiem cilvēkiem flegmatiķiem sagādā mazāk problēmu nekā melanholiķiem. Flegmatiķi labprātāk strādā vieni paši, ne visai mīl iesaistīties grupās, komandās, viņi to var darīt, bet tas viņiem nav raksturīgi. Pilnīgā pretstatā melanholiķiem flegmatiķi ir ļoti noturīgi un izturīgi. Viņi spēj izturēt ilgstošu garīgu un fizisku slodzi, pat ja darbs ir monotons, vienmuļš. Ja mākslas, īpaši grafikas darbā redzam ļoti daudz detaļu, ārkārtīgi rūpīgi un sīki ir izzīmēts katrs sīkums, darbs veikts ar milzīgu pacietbu un rūpību, tad nāk prātā doma, ka mākslas darba autoram noteikti jābūt flegmatiķim. Tieši darbā parādās viena no flegmatiķa spilgtākajām iezīmēm, t. i., lēnīgums. Viņi visu dara lēnāk nekā citu temperamentu tipu pārstāvji. Taču darīt lēnāk nenozīmē - sliktāk, jo tieši uz flegmatiskā temperamenta pamata veidojas tādas rakstura īpašības kā precizitāte, akurātība, kārtības mīlestība, rūpība, pamatīgums u. tml. Bez, šaubām, flegmatiķi pēc sava rakstura var būt ļoti kūtri un slinki, apātiski, bet labvēlīgos apstākļos var veidoties iepriekš minētās īpašības.
Kā iespējams pēc izturēšanās spriest par flegmatiskā temperamenta iezīmēm? Flegmatiķiem parasti ir neitrāla sejas izteiksme. Reizēm pat ir grūti saprast, vai flegmatiķis klausās mūsos vai ne un kā viņš reaģē, jo flegmatiķim nav raksturīga kustīga mīmika, kustīga sejas izteiksme. Flegmatiķa gaita ir lēnīga - "kā kuģis peld".
Apģērbs. Flegmatiķim ir vienalga, ko jūs domājat par viņa apģērbu. Viņš nēsās to, ko uzskatis par piemērotāko un labāko apstākļiem.
Holeriskais temperaments
Emocionālā sfēra. Melanholiķi un holeriķi atrodas vienā horizontālā ailē, tie ir emocionāli nenoturīgi, tātad ļoti emocionāli cilvēki. Vienlaikus starp šiem tipiem ir ļoti liela atšķirība. Melanholiķu emocionalitāte ir vērsta vairāk uz iekšu, melanholiķis kā introverts savas emocijas uz āru neizrāda, melanholiķi ir vairāk pasīvi, un viņu izjūtas neatspogul,ojas aktīvā darbibā. Toties holeriķis, būdams ekstraverts - uz āru vērsts, ari savas emocijas vērš uz āru. Holeriķi ir ātri uzbudināmi, ātri uztraucas, emocijas atspoguļojas viņu darbībā. Psiholoģijā to dēvē par impulsivitāti, pakļaušanos kādam impulsam, grūdienam, šajā gadījumā grūdiens ir emocijas. Impulsīvi ir tie cilvēki, kuri rīkojas savu jūtu, emociju iespaidā. Reizēm tas ir tas, ko mēs saucam par nepārdomātu rīcību, kad cilvēks vispirms dara un pēc tam domā.
Viens no temperamenta rādītājiem ir ritms, pasivitātes, aktivitātes nomaiņas, jāteic, ka tieši holeriķiem ir raksturīgas straujas garastāvokla, noskaņojumu maiņas. To var labi zināt arī pēc ikdienas pieredzes. Šādi cilvēki var būt ļoti pārskaitušies, saniknoti, bet jau pēc pusstundas viņi ir omulīgi un smejas, dusmas ir jau izgaisušas. Cilvēkā veidojas tāds kā iekšējs svārsts no galēji negatīvām emocijām uz galēji pozitīvām.
Attiecības ar cilvēkiem. Holeriķi ir ļoti komunikabli cilvēki. Viņiem, pretstatā flegmatiķiem, ir nepieciešama sabiedrība, kompānija, viņi necieš vienatni. Liela daļa holeriķu mīl pievērst sev uzmanību sabiedrībā, būt uzmanības centrā, būt noteicēji un arī vēlas, lai apkārtējie jūtas tāpat kā viņi. Ja holeriķis ir kaut ko pārdzivojis, tad viņš dalās iespaidos ar citiem un gaida no apkārtējiem līdzīgu reakciju. Tas zināmā mērā ir egocentrisms, ka citiem ir jājūtas tieši tāpat. Neraugoties uz komunikabilitāti un vēlēšanos atrasties cilvēkos, tieši holeriķiem visbiežāk gadās domstarpbas, strīdi. Runājot par psiholoģiskajiem faktoriem, kas izraisa konfliktus, jāmin temperaments. Holeriskā temperamenta cilvēki atšķirībā no flegmatiķiem ir ļoti neiecietīgi, strauji, asi, tāpēc bieži vien nepieciešams tikai niecīgākais iegansts, lai holeriķis aizsviltos un sāktos konflikts. Reizēm šos konfliktus sekmē arī holeriķa atvērtība un tiešums. Ja cilvēks ar kaut ko ir neapmierināts, tad viņš tajā brīdī arī otram visu izteiks. Tieši holeriķim ir raksturīga frāze: "Es vienmēr saku to, ko domāju." Cilvēks it kā pasaka, ko viņš tagad domā, ir ļoti neapmierināts, bet pēc brīža ir jau pavisam citās domās, to jau ir aizmirsis.
Darbā holeriķi kā tipiski ekstraverti - uz āru vērsti cilvēki - dod priekšroku darbam ar cilvēkiem. Tieši darbā parādās holeriķu aktivitāte, enerģiskums, arī viņu cenšanās katrā ziņa sasniegt savus mērķus, tikai pavisam savādāk, nekā to dara flegmatiķi, kuri to dara ar pacietību, bet holeriķi to cenšas panākt ļoti strauji, visu uzreiz, tūlīt.
Holeriķim ir arī nosliece uz organizatorisku darbību. Holeriķi ir cilvēki, kuri ātri spēj mobilizēt cilvēkus, organizēt kādu pasākumu vai citus kādam darbam. Viņi nav tik efektīvi darbā, kas prasa sistemātiskumu. Tur, kur citi cilvēki teiktu, ka vajadzīga vismaz nedēļa saskaņošanai, holeriķis teiks, ka to visu var izdarīt vienā dienā, un izdara. Holeriķi ir labi runātāji, viņi vairāk iespaido cilvēkus emocionāli nekā ar loģiku. Tas notiek ar balss intonāciju, ar sejas izteiksmi, viņi spēj aizraut, pat suģestēt cilvēkus. Darbā viņi dod priekšroku darbam ar cilvēkiem, jo ļoti veiksmīgi spēj aizraut cilvēkus ar kādu ideju.
Kā ikdienā pēc uzvedības ir iespējams atpazīt tipisku holeriķi? Mēs mēdzam teikt: "Tas ir temperamentīgs cilvēks." Diez vai mēs to teiksim par melanholiķi vai flegmatiķi, bet gandrīz vienmēr ar to domāsim holerisko temperamenta tipu. Tie ir cilvēki ar ļoti dzīvu, kustīgu sejas izteiksmi, kura var ļoti strauji mainīties. Holeriķi ir ļoti strauji, enerģiski kustībās, runā skaļā, drošā balsī. Ja kāda grupa cilvēku kaut ko apspriež un kāda balss skan visam pāri, tad nav nepieciešams tests, lai noskaidrotu, pie kāda temperamenta tipa šis cilvēks pieder. Holeriķus, tāpat kā flegmatiķus, ir ļoti grūti pārtraukt, to, ko viņi ir gribējuši pateikt, viņi grib pateikt līdz galam, turklāt holeriķi parasti runā ātri.
Tipiska holeriķa pazīme ir "ātra aizsvilšanās". Holeriķis it kā emocionāli uzlādējas, it īpaši, ja viņš jūtas aizskarts vai ja viņam kaut kas nepatīk, ļoti ātri paceļ balsi, viņam mainās balss intonācija, pat tembrs. Melanholiķi pārsvarā sarkst un bālē, turpretī holeriķiem parādās sarkani plankumi uz kakla. Bet tie nozūd tikpat ātri kā parādīju?ies.
Par apģērbu runājot, es pieņemu, ka holeriķi biežāk nekā citi cilvēki velk kaut ko tādu, kas uzreiz pievērš uzmanību. Holeriķi dod priekšroku kaut kam spilgtākam visās lietās, kaut kam, kas vairāk emocionāli uzbudina. Taču tas ir tikai mans pieņēmums.
Sangviniskais temperaments
Sangviniskais temperaments no citiem temperamenta tipiem atšķira ar īpaši attīstītu komunikabilitātes spēju. Komunikabls cilvēks ir tas, kas tiecas pēc saskarsme ar citiem un arī prot veidot labas attiecības. Sangviniskā temperamenta pārstāvji pieder pie cilvēkiem, kas prot ātri izveidot attiecības, ātri iejūtas jaunās, svešās situācijās un arī prot citus noskaņot sev labvēlīgi, panāk cilvēku uzticēšanos. Tāpēc viena no pazīmēm, pēc kā mēs pazīsim sangiviniķi, īpaši, ja cilvēks ir mums nepazīstams un mēs tikko esam sākuši sarunu, jau pēc dažām minūtēm mūs pārņem izjūta, ka šis ir ļoti jauks un simpātisks cilvēks.
Kāpēc sangviniķim izdodas tik ātri nodibināt labas attiecības ar cilvēkiem, panākt uzticēšanos, atsaucību, labvēlīgi noskaņot pret sevi? Pirmkārt, sangviniķi ir tie, kas pirmie pievērš uzmanību apkārtējiem. Parasti cilvēki ir aizņemti ar savām interesēm, problēmām, vajadzībām, tāpēc viņiem reizēm ir ļoti grūti "pārslēgties" uz citu cilvēku. Tas ir pilnīgi dabiski, ka mūsu uzmanība ir selektīva, t. i., mēs pievēršam uzmanību tikai ierobežotam cilvēku skaitam. Sangviniķiem ir stiprāk izteikta iekšēja gatavība pievērst uzmanību citiem. Sangviniķiem vairāk nekā citiem piemīt t.s. empātijas spēja, t. i., spēja iejusties otrā, izprast otra emocijas. Sangviniķi ir ļoti uzmanīgi klausītāji. Mums vienmēr ir patīkami runāt ar cilvēku, kurš ne tikai nepārtraukti runā pats un par sevi, bet ar tādu, kas ar neviltotu interesi uzklausa mūs. Šī īpašība ir sangviniķa pievilcības pamatā. Otrkārt, sangviniķa mierīgums. Jāatceras, ka pēc savas emocionalitātes sangviniķis ir tajā pašā vietā, kur flegmatiķis, taču, ja flegmatiķis vispār īpaši nekādas emocijas neizrāda, tad sangviniķis, bez šaubām, ir emocionāli atsaucīgāks, bet viņš neko nedramatizē, nepārspīlē. Sangviniķim ir raksturīgs emocionālais vieglums, bieži vien sangviniķis vieglāk uztver humoru, ir optimistiski noskaņots. Arī sangviniķa mierīgums bieži vien palīdz nomierināties otram cilvēkam. Lai gan attiecībās ar sangviniskā temperamenta cilvēkiem nav īpašu problēmu, reizēm mēs tās radām paši. Mēs varam pārvērtēt sangviniķa draudzīgo attieksmi. Reizēm domājam, ka izveidojušās attiecības ar sangviniķi ir kaut kas īpašs, ka šis cilvēks mums ir labs draugs vai draudzene, uz kuru var pilnīgi paļauties, kuram var uzticēties. Turklāt mēs domājam, ka arī mēs šī cilvēka acīs esam kaut kas īpašs. Taču tad mēs pamanām, ka šis cilvēks ir tik pat draudzīgs attiecībās ar mūsu niknāko ienaidnieku, kam mēs vispār klāt neejam. tzrādās, ka sangviniķim šajā ziņā nav nekādu probiēmu, viņš ir tikpat draudzīgās attiecībās arī ar šo cilvēku, jo sangviniķis ir tipisks ekstraverts, kurš cilvēkus iedala vislabākajos draugos, labos draugos un vienkārši draugos atkarībā no tā, cik ilgi viņš kādu cilvēku pazīst. Sangviniķi cenšas uzturēt labas attiecības ar visiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir kādas darīšanas.
Sangviniķiem parasti ir laba redzes atmiņa, viņi labi atceras cilvēkus, vārdus, uzvārdus. Sangviniķi ir labi piemēroti dažāda veida organizatoriskam darbam, darbam ar cilvēkiem. Sangviniķim ir ļoti grūti veikt tādu darbu, kas prasa pacietību, ilgstošu piepūli.
Sangviniķim darbā piemīt ārkārtīgi liels kustīgums. Tas ir jāsaprot gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Sangviniķis pēc savas izturēšanās ir ļoti kustīgs. Pārnestā nozīmē: sangviniķis ļoti ātri pārslēdzas no vienas lietas uz otru atšķirbā no flegmatiķa. Šajā ziņā sangviniķis ir pilnīgs pretstats flegmatiķim. Sangviniķi ir ārkārtīgi viegli ieinteresēt, aizraut ar kādu ideju vai priekšlikumu. Tikai jāņem vērā, ka sangviniķim interese parasti ir nenoturīga šī paša kustīguma un pārslēgšanās spējas dēļ. Tāpēc tik pat ātri, cik sangviniķim interese rodas, tik pat ātri tā jau ir zudusi, un viņam atkal ir jaunas idejas un priekšlikumi. Sangviniķim ir tipiski, ka viņš pie kaut kā ķeras, bet nenoved iesākto līdz galam. Viņš spēj atbalstit idejas, pats kaut ko ierosināt, bet viņš nav no izpildītājiem, kurš varētu novest šo ideju līdz galam. Ideju realizācijai ir nepieciešami cita temperamenta cilvēki.
Sangviniķi nereti kļūst par līderiem, pateicoties savai komunikabilitātei, aktivitātei un iniciativai, labām organizatoru spējām. Sangviniķi kā līderi vairāk pievērš uzmanbu cilvēku attiecībām, tāpēc tur, kur līderis vai vadītājs ir sangviniķis, parasti ir labvēlīgs psiholoģiskais klimats. Sangviniķi ir tie, kas prot novērst konflikta situācijas, prot risināt konfliktus kompromisa veidā.
Sangviniskā temperamenta cilvēkiem parasti nav psiholoģiskās saderības problēmu. Tie ir cilvēki, kas prot gan saprasties, gan sastrādāties praktiski ar jebkura temperamenta cilvēkiem. Tomēr, ja problēmas nav sangviniķim, tad tas nenozimē, ka problēmas nevar būt citiem cilvēkiem ar sangviniķi. Kā jau minējām, sangviniķis ir ļoti atsaucīgs, ļoti pretimnākošs. Sangviniķi parasti nekad neatsaka nevienam cilvēkam, visiem piekrīt palīdzēt. Bez šaubām, paškritika vienmēr palīdz nokārtot radušos nepatīkamo situāciju.
Ar ko sangviniskā temperamenta cilvēks visvairāk atšķiras no holeriskā temperamenta tipa cilvēka? Sangviniķi mēs nesajauksim ne ar melanholiķi, ne ar flegmatiķi. Atcerēsimies, ka holeriķi ir tie cilvēki, kuriem pietiek ar mazāko iemeslu, lai aizsviltos, asi reaģētu un būtu asi, kategoriski pret otru cilvēku. Tam pretstatā sangviķis cenšas par katru cenu izvairīties no šādas situācijas. Viņš darīs visu, lai nebūtu konfliktu, viss būtu nokārtots un atrisināts.
Holeriskais temperaments
Emocionālā sfēra. Melanholiķi un holeriķi atrodas vienā horizontālā ailē, tie ir emocionāli nenoturīgi, tātad ļoti emocionāli cilvēki. Vienlaikus starp šiem tipiem ir ļoti liela atšķirība. Melanholiķu emocionalitāte ir vērsta vairāk uz iekšu, melanholiķis kā introverts savas emocijas uz āru neizrāda, melanholiķi ir vairāk pasīvi, un viņu izjūtas neatspogul,ojas aktīvā darbibā. Toties holeriķis, būdams ekstraverts - uz āru vērsts, ari savas emocijas vērš uz āru. Holeriķi ir ātri uzbudināmi, ātri uztraucas, emocijas atspoguļojas viņu darbībā. Psiholoģijā to dēvē par impulsivitāti, pakļaušanos kādam impulsam, grūdienam, šajā gadījumā grūdiens ir emocijas. Impulsīvi ir tie cilvēki, kuri rīkojas savu jūtu, emociju iespaidā. Reizēm tas ir tas, ko mēs saucam par nepārdomātu rīcību, kad cilvēks vispirms dara un pēc tam domā.
Viens no temperamenta rādītājiem ir ritms, pasivitātes, aktivitātes nomaiņas, jāteic, ka tieši holeriķiem ir raksturīgas straujas garastāvokla, noskaņojumu maiņas. To var labi zināt arī pēc ikdienas pieredzes. Šādi cilvēki var būt ļoti pārskaitušies, saniknoti, bet jau pēc pusstundas viņi ir omulīgi un smejas, dusmas ir jau izgaisušas. Cilvēkā veidojas tāds kā iekšējs svārsts no galēji negatīvām emocijām uz galēji pozitīvām.
Attiecības ar cilvēkiem. Holeriķi ir ļoti komunikabli cilvēki. Viņiem, pretstatā flegmatiķiem, ir nepieciešama sabiedrība, kompānija, viņi necieš vienatni. Liela daļa holeriķu mīl pievērst sev uzmanību sabiedrībā, būt uzmanības centrā, būt noteicēji un arī vēlas, lai apkārtējie jūtas tāpat kā viņi. Ja holeriķis ir kaut ko pārdzivojis, tad viņš dalās iespaidos ar citiem un gaida no apkārtējiem līdzīgu reakciju. Tas zināmā mērā ir egocentrisms, ka citiem ir jājūtas tieši tāpat. Neraugoties uz komunikabilitāti un vēlēšanos atrasties cilvēkos, tieši holeriķiem visbiežāk gadās domstarpbas, strīdi. Runājot par psiholoģiskajiem faktoriem, kas izraisa konfliktus, jāmin temperaments. Holeriskā temperamenta cilvēki atšķirībā no flegmatiķiem ir ļoti neiecietīgi, strauji, asi, tāpēc bieži vien nepieciešams tikai niecīgākais iegansts, lai holeriķis aizsviltos un sāktos konflikts. Reizēm šos konfliktus sekmē arī holeriķa atvērtība un tiešums. Ja cilvēks ar kaut ko ir neapmierināts, tad viņš tajā brīdī arī otram visu izteiks. Tieši holeriķim ir raksturīga frāze: "Es vienmēr saku to, ko domāju." Cilvēks it kā pasaka, ko viņš tagad domā, ir ļoti neapmierināts, bet pēc brīža ir jau pavisam citās domās, to jau ir aizmirsis.
Darbā holeriķi kā tipiski ekstraverti - uz āru vērsti cilvēki - dod priekšroku darbam ar cilvēkiem. Tieši darbā parādās holeriķu aktivitāte, enerģiskums, arī viņu cenšanās katrā ziņa sasniegt savus mērķus, tikai pavisam savādāk, nekā to dara flegmatiķi, kuri to dara ar pacietību, bet holeriķi to cenšas panākt ļoti strauji, visu uzreiz, tūlīt.
Holeriķim ir arī nosliece uz organizatorisku darbību. Holeriķi ir cilvēki, kuri ātri spēj mobilizēt cilvēkus, organizēt kādu pasākumu vai citus kādam darbam. Viņi nav tik efektīvi darbā, kas prasa sistemātiskumu. Tur, kur citi cilvēki teiktu, ka vajadzīga vismaz nedēļa saskaņošanai, holeriķis teiks, ka to visu var izdarīt vienā dienā, un izdara. Holeriķi ir labi runātāji, viņi vairāk iespaido cilvēkus emocionāli nekā ar loģiku. Tas notiek ar balss intonāciju, ar sejas izteiksmi, viņi spēj aizraut, pat suģestēt cilvēkus. Darbā viņi dod priekšroku darbam ar cilvēkiem, jo ļoti veiksmīgi spēj aizraut cilvēkus ar kādu ideju.
Kā ikdienā pēc uzvedības ir iespējams atpazīt tipisku holeriķi? Mēs mēdzam teikt: "Tas ir temperamentīgs cilvēks." Diez vai mēs to teiksim par melanholiķi vai flegmatiķi, bet gandrīz vienmēr ar to domāsim holerisko temperamenta tipu. Tie ir cilvēki ar ļoti dzīvu, kustīgu sejas izteiksmi, kura var ļoti strauji mainīties. Holeriķi ir ļoti strauji, enerģiski kustībās, runā skaļā, drošā balsī. Ja kāda grupa cilvēku kaut ko apspriež un kāda balss skan visam pāri, tad nav nepieciešams tests, lai noskaidrotu, pie kāda temperamenta tipa šis cilvēks pieder. Holeriķus, tāpat kā flegmatiķus, ir ļoti grūti pārtraukt, to, ko viņi ir gribējuši pateikt, viņi grib pateikt līdz galam, turklāt holeriķi parasti runā ātri.
Tipiska holeriķa pazīme ir "ātra aizsvilšanās". Holeriķis it kā emocionāli uzlādējas, it īpaši, ja viņš jūtas aizskarts vai ja viņam kaut kas nepatīk, ļoti ātri paceļ balsi, viņam mainās balss intonācija, pat tembrs. Melanholiķi pārsvarā sarkst un bālē, turpretī holeriķiem parādās sarkani plankumi uz kakla. Bet tie nozūd tikpat ātri kā parādīju?ies.
Par apģērbu runājot, es pieņemu, ka holeriķi biežāk nekā citi cilvēki velk kaut ko tādu, kas uzreiz pievērš uzmanību. Holeriķi dod priekšroku kaut kam spilgtākam visās lietās, kaut kam, kas vairāk emocionāli uzbudina. Taču tas ir tikai mans pieņēmums.
Sangviniskais temperaments
Sangviniskais temperaments no citiem temperamenta tipiem atšķira ar īpaši attīstītu komunikabilitātes spēju. Komunikabls cilvēks ir tas, kas tiecas pēc saskarsme ar citiem un arī prot veidot labas attiecības. Sangviniskā temperamenta pārstāvji pieder pie cilvēkiem, kas prot ātri izveidot attiecības, ātri iejūtas jaunās, svešās situācijās un arī prot citus noskaņot sev labvēlīgi, panāk cilvēku uzticēšanos. Tāpēc viena no pazīmēm, pēc kā mēs pazīsim sangiviniķi, īpaši, ja cilvēks ir mums nepazīstams un mēs tikko esam sākuši sarunu, jau pēc dažām minūtēm mūs pārņem izjūta, ka šis ir ļoti jauks un simpātisks cilvēks.
Kāpēc sangviniķim izdodas tik ātri nodibināt labas attiecības ar cilvēkiem, panākt uzticēšanos, atsaucību, labvēlīgi noskaņot pret sevi? Pirmkārt, sangviniķi ir tie, kas pirmie pievērš uzmanību apkārtējiem. Parasti cilvēki ir aizņemti ar savām interesēm, problēmām, vajadzībām, tāpēc viņiem reizēm ir ļoti grūti "pārslēgties" uz citu cilvēku. Tas ir pilnīgi dabiski, ka mūsu uzmanība ir selektīva, t. i., mēs pievēršam uzmanību tikai ierobežotam cilvēku skaitam. Sangviniķiem ir stiprāk izteikta iekšēja gatavība pievērst uzmanību citiem. Sangviniķiem vairāk nekā citiem piemīt t.s. empātijas spēja, t. i., spēja iejusties otrā, izprast otra emocijas. Sangviniķi ir ļoti uzmanīgi klausītāji. Mums vienmēr ir patīkami runāt ar cilvēku, kurš ne tikai nepārtraukti runā pats un par sevi, bet ar tādu, kas ar neviltotu interesi uzklausa mūs. Šī īpašība ir sangviniķa pievilcības pamatā. Otrkārt, sangviniķa mierīgums. Jāatceras, ka pēc savas emocionalitātes sangviniķis ir tajā pašā vietā, kur flegmatiķis, taču, ja flegmatiķis vispār īpaši nekādas emocijas neizrāda, tad sangviniķis, bez šaubām, ir emocionāli atsaucīgāks, bet viņš neko nedramatizē, nepārspīlē. Sangviniķim ir raksturīgs emocionālais vieglums, bieži vien sangviniķis vieglāk uztver humoru, ir optimistiski noskaņots. Arī sangviniķa mierīgums bieži vien palīdz nomierināties otram cilvēkam. Lai gan attiecībās ar sangviniskā temperamenta cilvēkiem nav īpašu problēmu, reizēm mēs tās radām paši. Mēs varam pārvērtēt sangviniķa draudzīgo attieksmi. Reizēm domājam, ka izveidojušās attiecības ar sangviniķi ir kaut kas īpašs, ka šis cilvēks mums ir labs draugs vai draudzene, uz kuru var pilnīgi paļauties, kuram var uzticēties. Turklāt mēs domājam, ka arī mēs šī cilvēka acīs esam kaut kas īpašs. Taču tad mēs pamanām, ka šis cilvēks ir tik pat draudzīgs attiecībās ar mūsu niknāko ienaidnieku, kam mēs vispār klāt neejam. tzrādās, ka sangviniķim šajā ziņā nav nekādu probiēmu, viņš ir tikpat draudzīgās attiecībās arī ar šo cilvēku, jo sangviniķis ir tipisks ekstraverts, kurš cilvēkus iedala vislabākajos draugos, labos draugos un vienkārši draugos atkarībā no tā, cik ilgi viņš kādu cilvēku pazīst. Sangviniķi cenšas uzturēt labas attiecības ar visiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir kādas darīšanas.
Sangviniķiem parasti ir laba redzes atmiņa, viņi labi atceras cilvēkus, vārdus, uzvārdus. Sangviniķi ir labi piemēroti dažāda veida organizatoriskam darbam, darbam ar cilvēkiem. Sangviniķim ir ļoti grūti veikt tādu darbu, kas prasa pacietību, ilgstošu piepūli.
Sangviniķim darbā piemīt ārkārtīgi liels kustīgums. Tas ir jāsaprot gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Sangviniķis pēc savas izturēšanās ir ļoti kustīgs. Pārnestā nozīmē: sangviniķis ļoti ātri pārslēdzas no vienas lietas uz otru atšķirbā no flegmatiķa. Šajā ziņā sangviniķis ir pilnīgs pretstats flegmatiķim. Sangviniķi ir ārkārtīgi viegli ieinteresēt, aizraut ar kādu ideju vai priekšlikumu. Tikai jāņem vērā, ka sangviniķim interese parasti ir nenoturīga šī paša kustīguma un pārslēgšanās spējas dēļ. Tāpēc tik pat ātri, cik sangviniķim interese rodas, tik pat ātri tā jau ir zudusi, un viņam atkal ir jaunas idejas un priekšlikumi. Sangviniķim ir tipiski, ka viņš pie kaut kā ķeras, bet nenoved iesākto līdz galam. Viņš spēj atbalstit idejas, pats kaut ko ierosināt, bet viņš nav no izpildītājiem, kurš varētu novest šo ideju līdz galam. Ideju realizācijai ir nepieciešami cita temperamenta cilvēki.
Sangviniķi nereti kļūst par līderiem, pateicoties savai komunikabilitātei, aktivitātei un iniciativai, labām organizatoru spējām. Sangviniķi kā līderi vairāk pievērš uzmanbu cilvēku attiecībām, tāpēc tur, kur līderis vai vadītājs ir sangviniķis, parasti ir labvēlīgs psiholoģiskais klimats. Sangviniķi ir tie, kas prot novērst konflikta situācijas, prot risināt konfliktus kompromisa veidā.
Sangviniskā temperamenta cilvēkiem parasti nav psiholoģiskās saderības problēmu. Tie ir cilvēki, kas prot gan saprasties, gan sastrādāties praktiski ar jebkura temperamenta cilvēkiem. Tomēr, ja problēmas nav sangviniķim, tad tas nenozimē, ka problēmas nevar būt citiem cilvēkiem ar sangviniķi. Kā jau minējām, sangviniķis ir ļoti atsaucīgs, ļoti pretimnākošs. Sangviniķi parasti nekad neatsaka nevienam cilvēkam, visiem piekrīt palīdzēt. Bez šaubām, paškritika vienmēr palīdz nokārtot radušos nepatīkamo situāciju.
Ar ko sangviniskā temperamenta cilvēks visvairāk atšķiras no holeriskā temperamenta tipa cilvēka? Sangviniķi mēs nesajauksim ne ar melanholiķi, ne ar flegmatiķi. Atcerēsimies, ka holeriķi ir tie cilvēki, kuriem pietiek ar mazāko iemeslu, lai aizsviltos, asi reaģētu un būtu asi, kategoriski pret otru cilvēku. Tam pretstatā sangviķis cenšas par katru cenu izvairīties no šādas situācijas. Viņš darīs visu, lai nebūtu konfliktu, viss būtu nokārtots un atrisināts.
Sangviniskais temperaments
Sangviniskais temperaments no citiem temperamenta tipiem atšķira ar īpaši attīstītu komunikabilitātes spēju. Komunikabls cilvēks ir tas, kas tiecas pēc saskarsme ar citiem un arī prot veidot labas attiecības. Sangviniskā temperamenta pārstāvji pieder pie cilvēkiem, kas prot ātri izveidot attiecības, ātri iejūtas jaunās, svešās situācijās un arī prot citus noskaņot sev labvēlīgi, panāk cilvēku uzticēšanos. Tāpēc viena no pazīmēm, pēc kā mēs pazīsim sangiviniķi, īpaši, ja cilvēks ir mums nepazīstams un mēs tikko esam sākuši sarunu, jau pēc dažām minūtēm mūs pārņem izjūta, ka šis ir ļoti jauks un simpātisks cilvēks.
Kāpēc sangviniķim izdodas tik ātri nodibināt labas attiecības ar cilvēkiem, panākt uzticēšanos, atsaucību, labvēlīgi noskaņot pret sevi? Pirmkārt, sangviniķi ir tie, kas pirmie pievērš uzmanību apkārtējiem. Parasti cilvēki ir aizņemti ar savām interesēm, problēmām, vajadzībām, tāpēc viņiem reizēm ir ļoti grūti "pārslēgties" uz citu cilvēku. Tas ir pilnīgi dabiski, ka mūsu uzmanība ir selektīva, t. i., mēs pievēršam uzmanību tikai ierobežotam cilvēku skaitam. Sangviniķiem ir stiprāk izteikta iekšēja gatavība pievērst uzmanību citiem. Sangviniķiem vairāk nekā citiem piemīt t.s. empātijas spēja, t. i., spēja iejusties otrā, izprast otra emocijas. Sangviniķi ir ļoti uzmanīgi klausītāji. Mums vienmēr ir patīkami runāt ar cilvēku, kurš ne tikai nepārtraukti runā pats un par sevi, bet ar tādu, kas ar neviltotu interesi uzklausa mūs. Šī īpašība ir sangviniķa pievilcības pamatā. Otrkārt, sangviniķa mierīgums. Jāatceras, ka pēc savas emocionalitātes sangviniķis ir tajā pašā vietā, kur flegmatiķis, taču, ja flegmatiķis vispār īpaši nekādas emocijas neizrāda, tad sangviniķis, bez šaubām, ir emocionāli atsaucīgāks, bet viņš neko nedramatizē, nepārspīlē. Sangviniķim ir raksturīgs emocionālais vieglums, bieži vien sangviniķis vieglāk uztver humoru, ir optimistiski noskaņots. Arī sangviniķa mierīgums bieži vien palīdz nomierināties otram cilvēkam. Lai gan attiecībās ar sangviniskā temperamenta cilvēkiem nav īpašu problēmu, reizēm mēs tās radām paši. Mēs varam pārvērtēt sangviniķa draudzīgo attieksmi. Reizēm domājam, ka izveidojušās attiecības ar sangviniķi ir kaut kas īpašs, ka šis cilvēks mums ir labs draugs vai draudzene, uz kuru var pilnīgi paļauties, kuram var uzticēties. Turklāt mēs domājam, ka arī mēs šī cilvēka acīs esam kaut kas īpašs. Taču tad mēs pamanām, ka šis cilvēks ir tik pat draudzīgs attiecībās ar mūsu niknāko ienaidnieku, kam mēs vispār klāt neejam. tzrādās, ka sangviniķim šajā ziņā nav nekādu probiēmu, viņš ir tikpat draudzīgās attiecībās arī ar šo cilvēku, jo sangviniķis ir tipisks ekstraverts, kurš cilvēkus iedala vislabākajos draugos, labos draugos un vienkārši draugos atkarībā no tā, cik ilgi viņš kādu cilvēku pazīst. Sangviniķi cenšas uzturēt labas attiecības ar visiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir kādas darīšanas.
Sangviniķiem parasti ir laba redzes atmiņa, viņi labi atceras cilvēkus, vārdus, uzvārdus. Sangviniķi ir labi piemēroti dažāda veida organizatoriskam darbam, darbam ar cilvēkiem. Sangviniķim ir ļoti grūti veikt tādu darbu, kas prasa pacietību, ilgstošu piepūli.
Sangviniķim darbā piemīt ārkārtīgi liels kustīgums. Tas ir jāsaprot gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Sangviniķis pēc savas izturēšanās ir ļoti kustīgs. Pārnestā nozīmē: sangviniķis ļoti ātri pārslēdzas no vienas lietas uz otru atšķirbā no flegmatiķa. Šajā ziņā sangviniķis ir pilnīgs pretstats flegmatiķim. Sangviniķi ir ārkārtīgi viegli ieinteresēt, aizraut ar kādu ideju vai priekšlikumu. Tikai jāņem vērā, ka sangviniķim interese parasti ir nenoturīga šī paša kustīguma un pārslēgšanās spējas dēļ. Tāpēc tik pat ātri, cik sangviniķim interese rodas, tik pat ātri tā jau ir zudusi, un viņam atkal ir jaunas idejas un priekšlikumi. Sangviniķim ir tipiski, ka viņš pie kaut kā ķeras, bet nenoved iesākto līdz galam. Viņš spēj atbalstit idejas, pats kaut ko ierosināt, bet viņš nav no izpildītājiem, kurš varētu novest šo ideju līdz galam. Ideju realizācijai ir nepieciešami cita temperamenta cilvēki.
Sangviniķi nereti kļūst par līderiem, pateicoties savai komunikabilitātei, aktivitātei un iniciativai, labām organizatoru spējām. Sangviniķi kā līderi vairāk pievērš uzmanbu cilvēku attiecībām, tāpēc tur, kur līderis vai vadītājs ir sangviniķis, parasti ir labvēlīgs psiholoģiskais klimats. Sangviniķi ir tie, kas prot novērst konflikta situācijas, prot risināt konfliktus kompromisa veidā.
Sangviniskā temperamenta cilvēkiem parasti nav psiholoģiskās saderības problēmu. Tie ir cilvēki, kas prot gan saprasties, gan sastrādāties praktiski ar jebkura temperamenta cilvēkiem. Tomēr, ja problēmas nav sangviniķim, tad tas nenozimē, ka problēmas nevar būt citiem cilvēkiem ar sangviniķi. Kā jau minējām, sangviniķis ir ļoti atsaucīgs, ļoti pretimnākošs. Sangviniķi parasti nekad neatsaka nevienam cilvēkam, visiem piekrīt palīdzēt. Bez šaubām, paškritika vienmēr palīdz nokārtot radušos nepatīkamo situāciju.
Ar ko sangviniskā temperamenta cilvēks visvairāk atšķiras no holeriskā temperamenta tipa cilvēka? Sangviniķi mēs nesajauksim ne ar melanholiķi, ne ar flegmatiķi. Atcerēsimies, ka holeriķi ir tie cilvēki, kuriem pietiek ar mazāko iemeslu, lai aizsviltos, asi reaģētu un būtu asi, kategoriski pret otru cilvēku. Tam pretstatā sangviķis cenšas par katru cenu izvairīties no šādas situācijas. Viņš darīs visu, lai nebūtu konfliktu, viss būtu nokārtots un atrisināts.
Viesturs Reņģe " Psiholoģija. Personības psiholoģija"; Rīga, "Zvaigzne ABC", 2000; lpp.: 16-29.
Viesturs Reņģe “Psiholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas” ; lpp: 158-165. Izdevniecība Zvaigzne ABC, 1999.
Abrahams Maslovs
Par humānistiskās psiholoģijas pamatlicēju ir uzskatāms amerikāņu psihologs Abrahams Maslovs (1908-1970).
Nedaudz par viņa biogrāfiju. Viņa bērnība un pusaudža gadi nebija īpaši veiksmīgi vai laimīgi. Viņa tēvs bija ebreju emigrants no Krievijas. Maslovs piedzima Ņujorkā. Viņa ģimene bija ļoti trūcīga. Jau bērnībā viņš saskārās gan ar trūkumu, gan ar antisemītismu. Maslovam laikam bija iedzimti talanti, jo ģimenē viņš nevarēja saņemt pienācīgu audzināšanu, arī apkārtējā vide bija visai naidīgi noskaņota, taču skolā viņš bija labākais skolnieks. Psiholoģiju viņš izvēlas kā savu studiju priekšmetu. Interesanti, ka, kā jau teicu, humānistiskā psiholoģija vēršas pret t. s. biheiviorismu, vadošo tā laika Amerikas psiholoģijas virzienu, t. i., uzskatu, ka psiholoģija ir mācība par cilvēka uzvedību. A. Maslovs sāk kā biheiviorists, viņš strādāja un mācījās kopā ar tā laika ievērojamākajiem biheivioristu pārstāvjiem. Tikai pakāpeniski viņš nonāk pie atziņas, ka nevar izprast cilvēku, tikai objektīvi reģistrējot viņa uzvedību ar dabaszinātņu metodēm, tas ir nepietiekami. Pēc Otrā pasaules kara viņš izstrādā savu pieeju, proti, humānistisko psiholoģiju.
Personības vajadzību struktūra A. Maslova izpratnē
Runājot par cilvēka psiholoģisko būtību, Maslovs uzskata, ka pats galvenais cilvēkā ir viņa svarīgākās vajadzības, pēc kā cilvēks tiecas. Temperaments un raksturs ir tikai forma, stils. Svarīgi ir tas, uz ko cilvēks ir virzīts, uz ko viņš dzīvē tiecas, ko viņš uzskata par svarīgāko.
Maslova modelis, par kuru mēs tālāk runāsim, neskatoties uz to, ka ir pagājuši daudzi gadu desmiti, kopš tas radīts, ir viens no populārākajiem psiholoģijā, tāpēc ka tas ir ļoti praktisks. Jūs varat atvērt jebkuru grāmatu, teiksim, par menedžmentu, un, ja tur būs kaut viena lappuse veltīta psiholoģijai, tad jūs tur ieraudzīsiet šo A. Maslova modeli, kurš tiek izmantots ļoti plaši.
Maslovs par personības vajadzībām, to struktūru runā kā par vajadzību hierarhiju. Vajadzības ir sakārtotas piecos līmeņos. Parasti modeli ataino vai nu piramīdas, vai trapeces veidā, kas sastāv no pieciem līmeņiem. Pirmais līmenis - fizioloģiskās vajadzības; otrais līmenis - vajadzība pēc drošības; trešais līmenis - vajadzība pēc piederības un mīlestības; ceturtais līmenis - vajadzība pēc pašcieņas; piektais līmenis - vajadzība pēc pašīstenošanās. Vajadzība ir iekšēja nepieciešamība, kuru iespējams nodrošināt jeb apmierināt tikai mijiedarbībā ar apkārtējo fizisko vai sociālo vidi. Tā ir iekšēja prasība, ka mums kaut kas ir jāsaņem no apkārtējās vides.
Pirmo līmeni - fizioloģiskās vajadzības - Maslovs dēvē arī par pamatvajadzībām. Fizioloģiskās vajadzības ir pirmām kārtām vajadzības, kuras cilvēkam jāapmierina, lai viņš varētu izdzīvot kā fizisks organisms. Tās ir organisma vajadzības. Ja fizioloģiskās vajadzības netiek apmierinātas, tad cilvēka dzīve ir lielā mērā traucēta vai arī cilvēkam ir jāiet bojā, viņš nespēj izdzīvot. Vajadzība pēc uztura - cilvēkam ir jāēd, vajadzība pēc atpūtas, miega - jūs labi zināt, ka cilvēks var ilgāk iztikt bez uztura nekā bez miega. Atsevišķi gadījumi aprakstīti literatūrā, kad cilvēki neguļ gadiem ilgi - patiesībā šie cilvēki guļ, tikai viņi guļ ar atvērtām acīm. Vajadzība pēc aizsardzības no nelabvēlīgiem klimata apstākļiem, aukstuma, karstuma, mitruma, tātad vajadzība pēc mājām. Pie šī paša līmeņa Maslovs pieskaita arī seksuālo vajadzību, dzimumtieksmi, tā ir nepieciešama cilvēku dzimuma saglabāšanai. Maslovs šajā pašā fizioloģiskajā līmenī kā pašas nepieciešamākās īpaši izdala t. s. sensorās vajadzības. Maslovs bija viens no pirmajiem, kas pievērsa uzmanību tam, ka cilvēkam fizioloģiskā līmenī īpaši nepieciešams nodarbināt savus maņu orgānus.
Ir veikti eksperimenti ar t. s. sensoro izolāciju. Brīvprātīgajiem - pārbaudāmajiem - piedāvāja atrasties pēc iespējas ilgāk pilnīgas sajūtu izolācijas apstākļos, cilvēks neko nevar redzēt, dzirdēt, sataustīt, sajust. Par katru stundu, kuras laikā viņi atradās šajos apstākļos, šie cilvēki saņēma diezgan ievērojamu atlīdzību, lai šo situāciju izturētu pēc iespējas ilgāk. Kā tas notika? Tā bija pilnīgi tumša telpa, tur nebija neviena gaismas stariņa, pilnīga skaņu izolācija. Lai pārbaudāmie nevarētu sajust temperatūras izmaiņas, viņi tika iegremdēti īpašā vannā ar īpašu šķidrumu, kas liedza organismam sajust jebkādu temperatūru. Viņiem bija pievienotas īpašas aprīces, kas neļāva pirkstiem nekam pieskarties. Izrādījās, ka, neskatoties uz visai ievērojamu atlīdzību, cilvēki nespēj ilgstoši uzturēties šādos apstākļos. Jau pēc stundas vai dažām stundām viņi ar īpaša signāla palīdzību lūdza pārtraukt eksperimentu. Vieniem sāka parādīties halucinācijas, murgi, citus pārņēma izmisuma, šausmu, bezcerības izjūta. Līdz ar to tika pierādīts, ka cilvēks nespēj arī kā organisms normāli darboties, ja viņš nesaņem nepārtrauktu stimulāciju no apkārtējās vides. Normāli cilvēks neatrodas tādos apstākļos kā aprakstītajā eksperimentā.
Bet tālāk radās cits jautājums: "Ko nozīmē vide, kurā atrodas cilvēks? Kā tā ietekmē cilvēka psihi?" Izrādījās, ka tas nav tikai estētikas jautājums, cik šī vide ir informatīva, cik tā ir daudzveidīga. Tas ir psiholoģijas jautājums. Pie tam tas attiecas uz instinktīvo, fizioloģisko vajadzību līmeni. Skaidri tas pierādījās neplānotā eksperimentā. ASV, Losandželosā, Kalifornijas štatā 1963.gadā bija ļoti plaši masu nemieri, un pirmais, ko cilvēki dara šādos gadījumos, - dedzina mājas, kurās viņi dzīvo, un grauj visu sev apkārt. Kad šie nemieri tika apslāpēti, varas iestādes nolēma likvidēt noteiktus graustu rajonus, kuros uzturējās krāsainie cilvēki, pārvietot viņus uz citu vidi un uzbūvēt viņiem speciālu dzīvojamo rajonu: ļoti praktisku, funkcionālu, bez kādām pārmērībām, bez šaubām, daudz labākas mājas nekā tie grausti, kuros viņi dzīvoja līdz tam. Ņemot vērā šo cilvēku dzīvesveidu, viss tika būvēts ļoti praktisks, tā, lai neko īpašu nevarētu ne salauzt, ne sasist. Šis rajons tika uzbūvēts ļoti īsā laikā, un tūlīt uz turieni tika pārvietoti cilvēki. Pēc diviem gadiem izrādījās, ka šajā rajonā ir strauji pieaudzis pašnāvību, psihisku noviržu, saslimšanu, noziegumu, īpaši pusaudžu vidū, narkomānu, alkoholiķu skaits. Tas, ko uzskatīja par it kā nesalaužamu vai nesaplēšamu, bija saplēsts un salauzts, kāpņu telpās margas bija norautas, durvju stikli izdauzīti, visas sienas bija aprakstītas, kāpņu telpas cilvēki izmantoja kā tualetes. Varas iestādes secināja, ka šāda veida vide kaitīgi ietekmē cilvēka psihi un uzvedību. Normāli cilvēks nespēj dzīvot šādā vidē. Vienmuļa vide mudina cilvēkus uz agresivitāti, uz noziedzību, alkoholismu, narkomāniju utt. Tika pieņemts lēmums visus cilvēkus pārvietot pavisam uz citu vidi. Tika uzbūvēts īpašs rajons, kur bija divstāvu kotedžas ar lielākām komunikācijas un brīvā laika pavadīšanas iespējām. Vecais rajons, no kura cilvēkus pārvietoja, tika uzspridzināts. Tikai nesen redzēju šī rajona fotogrāfiju - tā ir mūsu namu 119. sērijas kopija, ja man teiktu, ka tas ir Purvciems vai Imanta, es nešaubītos, bet tā bija Amerika, Losandželosa. Nomācoša, pelēcīga, vienveidīga vide atstāj ārkārtīgi negatīvu iespaidu uz cilvēka psihi un izturēšanos.
Otrais vajadzību līmenis - vajadzība pēc drošības. Tas nozīmē cilvēka dabisku tieksmi izvairīties no ciešanām, draudiem, briesmām, pārdzīvojumiem, soda, kritikas, pārmetumiem. To nodrošina stabilitāte un informētība. Stabilitāte, nemainīgums rada cilvēkos drošības izjūtu. Tā ir gandrīz instinktīva reakcija. Maslovs raksta, ja pat vide, ģimene, kurā uzturas mazi bērni, nav īpaši labvēlīga, tad tomēr jebkuras straujas izmaiņas bērnos rada baiļu vai panikas reakciju. Viņi nezina, kas notiks tālāk, jaunā vidē. Cilvēka tieksme pēc stabilitātes ir gandrīz iedzimta, instinktīva reakcija. Tāpēc daudzi cilvēki ir gatavi samierināties ar ne visai labvēlīgiem apstākļiem, kuros viņi dzīvo pašreiz, toties, ja viņi ir droši, ka šodien ir viss tas pats, kas bija vakar, un rīt būs tas pats, kas šodien; ka nekas nemainīsies. Ķīnā Konfūcija laikā ir bijis niknākais lāsts, ļaunākais, ko vien var otram novēlēt:
"Kaut tev būtu jādzīvo pārmaiņu laikā!" Jebkuras pārmaiņas cilvēkos rada nedrošības izjūtu, bailes, uztraukumu. To mēs redzam mūsu sabiedrībā arī šodien.
Cilvēkiem ir nepieciešama informācija par jautājumiem, kuri skar viņus personiski, kuri skar viņu dzīvi. Šeit var teikt, ka sliktas ziņas no šī viedokļa ir labāk nekā ziņu trūkums vispār. Stabilitāte un informētība ir divas savstarpēji saistītas lietas, jo informācija ļauj cilvēkam paredzēt, kas notiks tālāk, kā rīkoties.
Informācija ir arī varas jautājums. Piemēram, salīdzinot varu ar ūdens krānu, varam teikt, ka cilvēki, kuru rokās ir informācija, var pagriezt krānu un dot jums ūdeni vai arī aizgriezt to ciet. Tāpēc jautājums par varu un masu informācijas līdzekļiem nav tikai tēlains salīdzinājums, tā tiešām ir vara. Kad mēs skatāmies TV un lasām avīzes, mums liekas, ka esam lietas kursā par visu, kas notiek gan Latvijā, gan citur. Bet, ja jūs esat bijis klāt notikumā vai pazīstat cilvēku, par kuru ir runa, tad jūs redzat, ka bieži vien pavisam nav tā, kā par to raksta vai rāda TV, viss tiek pasniegts noteiktā veidā. Tur, kur nav informācijas no drošiem avotiem, šis informācijas deficīts tiek aizpildīts ar dažādām runām, baumām, tenkām.
Trešais līmenis -vajadzība pēc piederības un mīlestības. A. Ādlera idejas ir ietekmējušas t. s. humānistisko psiholoģiju. A. Maslovs tieši atsaucas uz Ādleru, runājot par vajadzību pēc piederības un mīlestības. Pēc Ādlera, tā ir kopības izjūta. Bet Fromma koncepcijā tā ir mīlestības izpratne. Neraugoties uz to, cik cilvēks būtu liels individuālists, viņam ir nepieciešami savējie, t. i., cilvēki, kas spētu viņu saprast un pieņemt. Nīče darbā "Tā runāja Zaratustra" runā par to, ka Zaratustra desmit gadus pavadīja vientuļi kalnos. Visus šos desmit gadus viņš par to vien domāja, ko teiks cilvēkiem, kad nokāps lejā. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz savu vientulību, viņš bija orientēts uz cilvēkiem. Viņš gribēja runāt ar cilvēkiem. Katram no mums ir nepieciešami cilvēki, kas pieņem mūs tādus, kādi mēs esam, kurus mēs varam saukt par savējiem, kuri mūs uzskata par savējo, par kuriem var teikt "mēs". Tā var būt ģimene, draugi, paziņas, mācību biedri, darba kolēģi. Dažiem cilvēkiem ir gan ģimene, gan draugi, gan darba vai mācību kolēģi, kas ir savējie. Dažiem nav no tā nekā, taču ir iespēja dibināt politisku partiju un atrast savējos tādā vai citādā veidā, un cilvēkiem tas ir ļoti svarīgi. A. Maslovs, runājot par mīlestību, izmanto salīdzinājumu, ka cilvēks bez mīlestības ir tas pats, kas automobilis bez degvielas.
Ceturtais līmenis - vajadzība pēc pašcieņas. Tā ir vajadzība pēc cieņas pret sevi. Mūsu pašcieņas veidošanās procesā mums ir svarīgi, kā mums nozīmīgi cilvēki mūs vērtē, kā viņi par mums atsaucas. Ģimenē - vecāki, skolā - pedagogi. Vajadzība pēc pašcieņas ir cieši saistīta ar tiekšanos pēc panākumiem, sasniegumiem, pēc labiem rezultātiem. Mēs gribam sevi parādīt un pierādīt, ko spējam. Tā varētu būt pašapliecināšanās: jā, es kaut ko spēju, un citi mani augstu vērtē. Ja cilvēkam ir kādas problēmas kaut ko sasniegt, piemēram, labus darba rezultātus, tad reizēm cilvēki izvēlas citu ceļu, lai apmierinātu šo vajadzību, - tā ir tiekšanās pēc varas, kas ir iluzors pašcieņas sasniegšanas veids. Tas nozīmē just, ka citi cilvēki ir no tevis atkarīgi. Cilvēks, kuram ir vara, var dot un var atņemt, apbalvot un sodīt. Tā ir spēka un pārākuma izjūta. Varas autoritāte ir ieņemamā amata vai statusa autoritāte. Pavisam kas cits ir personiskā autoritāte. Tā balstās nevis uz cilvēka statusu, bet uz viņa spējām, raksturu, morālajām īpašībām. Tā ir neatdalāma no cilvēka. Reizēm cilvēki paši sevi mēģina mānīt un ticēt tam, ka citi viņus ciena, kaut gan cilvēki patiesībā no viņiem tikai baidās. Tā ir iluzora pašapliecināšanās.
Piektais līmenis - vajadzība pēc pašīstenošanās. To vēl tulko kā pašaktualizācija, pašrealizācija (angliski self actualization). Jau runājot par Jungu, minēju, ka ir problēmas ar vārda "self" tulkošanu. Tā ir patība. Pašīstenošanās nozīmē, ka cilvēks tiecas būt tas, kas viņš var būt konkrētajos apstākļos. Tā ir savas patības piepildīšana reālā darbībā. Vēlāk runāsim par to, ka pašīstenošanās ir kalpošana kādai īpašai dzīves misijai, aicinājumam dzīvē. Kāpēc mēs vispār dzīvojam šajā pasaulē? Pašīstenošanās ir savu spēju, zināšanu realizācija, likšana lietā. Arī pašīstenošanās ir saistīta ar tiekšanos pēc panākumiem, sasniegumiem. Atšķirība starp vajadzību pēc pašcieņas un vajadzību pēc pašīstenošanās ir tāda, ka pašcieņas gadījumā mums ir svarīgi, ko par mums domā citi, kā citi mūs vērtē, atzinība no citu cilvēku puses. Dažiem cilvēkiem ir ļoti svarīgi, vai to, ko viņi spēj paveikt, citi ievēro un novērtē, un par to izsaka atzinību. Tas ir ceturtais līmenis - vajadzība pēc pašcieņas. Ja cilvēkam ir aktuāla pašīstenošanās, tad viņam ir vienalga, ko par to domā citi, svarīgākais - , ko viņš domā pats par sevi. Vērtēšanas kritērijs ir pats cilvēks, cik cilvēks pats jūtas apmierināts ar paveikto. Maslovs uzskata, ka visas iepriekšējās vajadzības var tikt apmierinātas lielākā vai mazākā mērā un cilvēks jūtas komfortabli, bet pašīstenošanās ir faktiski nepiepildāma vajadzība. Cilvēks vienmēr jūt, ka viņš var vairāk, nekā ir izdarījis. Tas, ka mēs neesam apmierināti ar sasniegto neatkarīgi no tā, ko par to domā citi, ir cilvēka darbības dzinulis.
A. Maslovs ar cilvēka patību saprot cilvēka radošo potenciālu. Katrā veselā cilvēkā, kuram ir veselas smadzenes, nav nekādu iedzimtu defektu, organiskas traumas, ir ielikts radošais potenciāls. Tas nozīmē, ka, pēc Maslova uzskatiem, katrs cilvēks kopš dzimšanas ir radoša personība. Katrs bērns ir radošs, tas ir tas pats, kas tika teikts par Eriku Bernu, ka radošās idejas un attieksmes nāk no "bērna es" stāvokļa. Katram cilvēkam ir savs dzīves aicinājums, un katrs cilvēks atklāj no jauna šo pasauli saskaņā ar savu aicinājumu. Bet kur ir šie radošie cilvēki? Tie ir visapkārt, sabiedrībā. Ja visi piedzimst kā kreatīvas, radošas būtnes, tad kur viņi paliek? Maslova atbilde - sabiedrībai nav vajadzīgi radoši cilvēki. Sabiedrībai ir vajadzīgi pielāgoti, adaptēti cilvēki, kas atdarina citus, seko pieņemtām normām, uzņemas noteiktas sociālas lomas un funkcionē šajā sabiedrības organismā. Audzināšanas rezultātā notiek personības deformācija, vairumā gadījumu radošais potenciāls tiek atslābināts, bērni iemācās pielāgoties, atdarināt, uzvesties, domāt tāpat kā visi citi. Var teikt, ka tā ir viena no Maslova utopijām: laimīga sabiedrība, kurā katrs cilvēks var būt viņš pats un viņam nav jāatdarina citi. Maslovs savos darbos nelieto angļu vārdu development- attīstība, to lieto tradicionālajā psiholoģijā. Viņš lieto citu vārdu -growth; tā ir personības augšana, izaugsme, un nav nejaušība, ka Maslovs ir izvēlējies tieši šo terminu, runājot par to, kā notiek cilvēka izaugsme, uz kurieni viņš virzās.
Maslovs ir radījis personības vajadzību struktūru, lai parādītu, cik nozīmīga ir pašīstenošanās. Cilvēkam var kļūt nozīmīgas, aktuālas tikai tās vajadzības, salīdzinot ar kurām ir apmierinātas iepriekšējās vajadzības. Tātad jābūt apmierinātām pamatvajadzībām, un tikai tad būs svarīgākas citas vajadzības. Ja man nav ko ēst un es esmu badā, man būs mazsvarīga drošība, es mēģināšu dabūt kaut kādus iztikas līdzekļus vienalga kādā veidā. Maslovs savā darbā min bēdīgo piemēru, par kuru nesen rādija amerikāņu filmu: par aviokatastrofu Andu kalnos Dienvidamerikā. Sporta komanda, lidojot uz Čīli, cieta aviokatastrofā, lielākā daļa cilvēku palika dzīvi, taču muļķīgas sagadīšanās dēļ viņus neatrada un pārtrauca meklēt. Viņi atradās augstu kalnos vieni paši. Ko viņi darīja? Viņi ēda cits citu. Maslovs norāda, ka šo ēdāju vidū bija arī katoļu priesteri. Ja cilvēks ir galējā izsalkumā, sabrūk viss, nojūk visa personības struktūra, svarīgākās vajadzības izzūd, paliek tikai mežonīgais izsalkums.
Ja es esmu paēdis, es gribu justies drošībā, es jau būšu apdomīgāks. Ja es jūtos pietiekami droši un stabili, labi informēts, tad es sāku skatīties, kādi cilvēki ir man apkārt, kādas man ar viņiem ir attiecības, es gribu, lai viņi pret mani labi izturas, es gribu justies piederīgs, es gribu, lai mani mīl. Ja es jūtu, ka apkārt man ir jauki cilvēki, es gribu, lai viņi mani ciena, respektē, izsaka atzinību. Ja es jūtu, ka esmu izpelnījies arī cieņu un atzinību, tad man rodas pats svarīgākais jautājums - kāpēc es vispār dzīvoju, ko es gribu šai dzīvē izdarīt? Vajadzības kļūst aktuālas pakāpeniski atkarībā no tā, cik lielā mērā ir apmierinātas zemākās vajadzības. Var rasties iebildumi, jo mēs zinām, ka cilvēki var badoties, riskēt kādu augstāku ideālu vārdā. Pagājušajā vasarā apmeklēju bijušo Dienvidslāviju un biju pārsteigts par psiholoģijas studentiem: viens visu laiku bija karojis, cits strādājis kara hospitālī, bet viņi bija tikuši līdz ceturtajam kursam, viņiem bija interese par mācībām tajā pašā laikā, kad bija apdraudētas visas pamatvajadzības; tas bija dzīvības un nāves jautājums. Kāda te var būt atbilde? Ja cilvēkam ir nostiprinājušas vajadzības noteiktā līmenī, tad viņas var saglabāties arī noteiktos apstākļos, neraugoties uz badu, ciešanām, nedrošību. Bet grūti ir iedomāties, ka bērnam, kas pēc dzimšanas ir iemests atkritumu urnā un uzaudzis nezin kur, būs normāla attīstība. Tas ir secības jautājums, un ir ļoti svarīgi, lai bērnībā vajadzības būtu apmierinātas, noturīgas, tad cilvēks var daudz ko pārciest, bet, ja tās nav apmierinātas no pašas bērnības, tad mēs saskaramies ar grūtībām. Bieži arī paši dzīves apstākļi uzspiež it kā noteiktu vajadzību aktualizēšanu un pārējo vajadzību piebremzēšanu.
Droši vien daudzi no jums ir bijuši ārzemēs, un, kad pēc pāris nedēļām jūs atgriežaties Latvijā, kāds ir pirmais nepatīkamais iespaids Rīgā uz ielas? Tās ir cilvēku sejas, tas, kā viņi cits uz citu skatās, kādas ir viņu attiecības. Ja kāds cilvēks ir mans paziņa vai radinieks, es viņam uzsmaidu, bet pārējie... Trolejbusā nevar iekāpt, pa ielu arī nevar normāli pastaigāt visādi te vazājas apkārt... Jā, tās ir attiecības. Ja cilvēkam svarīgākas ir izdzīvošanas vajadzības un vajadzība pēc drošības, viņu absolūti neinteresē piederība un mīlestība, tas nav aktuāli... Tas ir iespējamais psiholoģiskais skaidrojums, kāpēc ir tāda atšķirība, kāpēc pie mums Kārnegi grāmatas ne visai pērk un lasa - tās ir muļķības mūsu apstākļos. Kāda var būt pašcieņa un attiecības ar cilvēkiem? Tas ir aktuāli Amerikā, nevis pie mums.
Maslovs saka, ka potenciāli šie pieci vajadzību līmeņi ir katrā cilvēkā. Ar ko cilvēki atšķiras, ja katrā ir šī struktūra? Cilvēki atšķiras ar to, kurš no šiem
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru