TEMPERAMENTS 2

pieciem vajadzību līmeņiem cilvēkam ir nozīmīgākais, svarīgākais, ar ko ir saistīta cilvēka vērtību sistēma, viņa mērķi, intereses, ar ko viņš dzīvo. Maslovs to apzīmē ar jēdzienu personības virzība. Parasti vadošs ir viens vai divi līmeņi.

Viesturs Reņģe “Organizāciju psiholoģija”; lpp.: 11. Izdevniecība “Kamene”, 1999.
A. Maslovs uzskatīja, ka, lai kāda noteikta līmeņa vajadzības kļūtu cilvēkam aktuālas, motivējošas, ir jābūt apmierinātām iepriekšējā līmeņa vajadzībām. Tā cilvēks soli pa solim tiecas pēc pašīstenošanās, personības izaugsmes. Jo vairāk tiek apmierināta kāda konkrēta vajadzība, jo mazāks ir tās motivējošais spēks. Maslovs pieņēma, ka visas vajadzības agri vai vēlu var tikt nodrošinātas līdz apmierinošam līmenim, izņemot vajadzību pēc pašīstenošanās, jo atbilstoši humānistiskās psiholoģijas garam Maslovs bija pārliecināts par cilvēka radošā potenciāla neizsmeļamību.
Maslovs pieņēma, ka tipiska pieaugušā vajadzības ASV sabiedrībā vidēji ir apmierinātas apmēram šādi: fizioloģiskās vajadzības par 85%, vajadzība pēc drošības par 70%, vajadzība pēc piederības un mīlestības par 50%, vajadzība pēc pašcieņas par 40% un vajadzība pēc pašīstenošanās - tikai par 10%. No tā izriet secinājums, ka vidusmēra amerikānim maznozīmīgi ir tādi darba stimuli kā atalgojums (atbilst fizioloģiskajām vajadzībām), garantēts darbs (atbilst vajadzībai pēc drošības), labs psiholoģiskais klimats (atbilst sociālajām attiecībām). Savukārt nozīmīga ir atzinība un izaugsmes iespējas darbā (vajadzība pēc pašcieņas) un it īpaši iespējas personības izaugsmei (pašīstenošanās

lekciju   kurss

Viesturs Reņģe

PSIHOLOĢIJA

Personības psiholoģija

AUTORA REDAKCIJĀ

 

ZVAICETK AK

155.2 (075.4) Re 575

Darba autortiesības ir aizsargātas saskaņā ar LR likumu

"Par autortiesībām un blakustiesībām".

Darba pārpublicēšana jebkurā drukātā vai elektroniskā formā,

kopumā vai pa daļām, tā izdošana, izplatīšana masu saziņas līdzekjos,

kā arī kopēšana ir stingri aizliegta bez apgāda rakstiskas piekrišanas.

© Apgāds Zvaigzne ABC, 2000 ISBN 9984-17-670-3

Priekšvārds

Ši grāmata ir lekciju kurss, kurš tika nolasīts skolotajiem 1999. gada vasarā Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības organizētajās mācībās. Tas ir papildināts ar dažu manu iepriekš publicēto darbu fragmentiem. Kursa veidošana sākās jau sen, gandrīz pirms divdesmit gadiem. Lasot lekcijas pieaugušo auditorijās, pamazām nonācu pie secinājuma, ka ir lietderīgi sākt ar pazīstamākām tēmām, piemēram, temperamentu. Lai gan mūsdienu psiholoģijas mācību grāmatās šis jēdziens vairs tikpat kā neparādās, tā aplūkošana ļauj pieskarties virknei svarīgu psiholoģijas jautājumu. Kuras psiholoģiskās īpašības ir bioloģiski nosacītas, tātad relatīvi nemainīgas, kuras - iegūtas, tātad mainīgas? Cik lielā mērā cilvēka darbību nosaka viņa raksturs, nodomi, intereses, un cik lielā mērā tā ir atkarīga no citiem cilvēkiem, situācijas kopumā? Cilvēki ir ļoti atšķirīgi, šīs atšķirības izpaužas viņu uzvedībā, iespaido citu cilvēku un situāciju uztveri. Vai ir iespējama cilvēku klasifikācija pēc viņu psiholoģiskajām atšķirībām? Kā cilvēka uzvedība ļauj mums spriest par viņa psiholoģiskajām īpatnībām? Teiktais attiecas arī uz nodaļām par raksturu, šķiet, ka arī šo jēdzienu šodien lieto vairs tikai pedagoģijā, psihoanalīzē un psihiatrijā. Šo apsvērumu dēļ šīs tēmas ir iekļautas darbā par personības psiholoģiju.

Darbā ar cilvēkiem ļoti svarīga ir individuālā pieeja. Ceru, ka grāmatā aplūkotās tipoloģijas jaus veiksmīgāk izmantot šo principu konkrētās dzīves situācijās. Reizēm ir svarīgi apzināties, ka mēs nevaram cilvēku mainīt (vai vienmēr tas ir nepieciešams?), bet cilvēks ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir, un attiecīgi pret viņu jāizturas. Šī iemesla dēļ grāmatā vairāk ir akcentēta sevis un citu cilvēku izpratne, nevis iespējamā iedarbība uz citiem cilvēkiem.

Pašcieņas un pašvērtējuma jēdzieni tiek plaši izmantoti, lai gan ne vienmēr ar skaidru nozīmi. Grāmatā tiek piedāvātas dažas versijas, kuras, iespējams, ļaus labāk apzināties šo jēdzienu lietošanu. Pretenziju līmenis un kontroles lokuss ir mazāk pazīstami, lai gan ir izplatīti mūsdienu psiholoģijas zinātnē un ļauj labāk izprast cilvēka personību.

Personības kodols ir personības vajadzību struktūra. No plašā teoriju klāsta, kuras apraksta iespējamos struktūras modeļus, ir izraudzīta Ābrahama Maslova pašīstenošanās koncepcija. Tas ir izdarīts ne tik daudz teorētisku, cik praktisku apsvērumu dēļ. Mana pieredze rāda, ka Maslova

3

izveidotā vajadzību hierarhija dod reālu iespēju katram labāk izprast sevis paša galvenās vērtības, intereses un prioritātes, kā arī ņemt vērā citu cilvēku galvenās personības vajadzības. Tam ir liela praktiska nozīme cilvēku motivēšanā un konfliktu risināšanā. Citas pieejas personības vajadzību struktūrai ir aplūkotas iepriekš izdotajā manu lekciju kursā ("Psiholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas." Rīga: Zvaigzne ABC. - 1999.).

Personības veidošanās un attīstības jautājumi ir aplūkoti, balstoties uz klasiskajām Zīgmunda Freida un Ērika Ēriksona attīstības teorijām. Īpaša vērība ir veltīta pusaudžu un jauniešu psiholoģiskajām problēmām.

Lekciju noslēgumā ir sniegts īss galveno personības pētīšanas metožu apraksts. Tas parāda, kādu informāciju par cilvēka personību var iegūt, izmantojot tās vai citas metodes, ieskaitot psiholoģiskos testus. Daži testi kā ilustratīvais materiāls ir atrodami grāmatas pielikumā. Testu izmantošana praktiskos nolūkos gan būtu jāuztic šajā ziņā profesionāli sagatavotiem cilvēkiem.

Noslēgumā gribu pateikties atsaucīgajai skolotāju auditorijai, kura ar saviem jautājumiem, piezīmēm un piemēriem piedalījās šī kursa tapšanā. Ceru, ka grāmata izrādīsies noderīga gan pedagogiem viņu tiešajā darbā ar audzēkņiem, gan psiholoģijas skolotājiem, skolēniem un studentiem, visiem, kas sāk interesēties par psiholoģiju.

VIESTURS REŅĢE

Kas ir personība?

Vispirms sakšu ar jautājumu: vai jebkuru cilvēku var saukt par personību? Vai uz jebkuru cilvēku ir attiecināms šis vārds? Ja jūs domājat pretēji, tad tas var būt tāpēc, ka cilvēks ir neizteiksmīgs, viņam nav sava tēla. Vai mēs varam runāt par personību attiecībā uz cilvēku, kuram nav sava rakstura, sava viedokļa, vai par cilvēkiem, par kuriem ir nesaprotami, kā viņi dzīvo, vai viņiem vispār ir kāda dzīves jēga, intelekts? Varbūt viņi ir personības savā grupā, līderi, bet no sabiedrības viedokja tādi nav. Tas varētu būt arī nepieskaitāms cilvēks, kas vairs nav tikai psihiski nelīdzsvarots, bet ciivēks, kas ir galīgi no līdzsvara "izgāzies", t. i., garīgi slims cilvēks. Problēmas formulējums ir atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar vārdu "personība". Tas, vai mēs varam to attiecināt uz lielāku vai mazāku daļu cilvēku, ir atkarīgs no definīcijas.

Jēdzienu "personība" izmanto ne tikai psiholoģijā. Pat ikdienā mēs lietojam šo vārdu, lai uzsvērtu cilvēkā kaut ko īpašu: "Viņš ir personība." Tā mēs uzsveram kādas cilvēka spējas, bieži to attiecinām uz līderiem. Ja filozofijā runā par personību, tad ir runa par cilvēku un sabiedrību, par vēsturiskām personībām, un tas lielā mērā sasaucas ar ikdienišķo lietojumu, uzsvaru, ka tas ir kaut kas īpašs, ka ne kurš katrs spēj kļūt par personību, iespaidot citus cilvēkus un sabiedrības likteņus. Vai Hitlers un Mao Dzeduns bija personības? Cilvēks spēj aizraut citus cilvēkus, ietekmēt idejas. Tas atkarīgs no idejām, uz kurām cilvēks ved. Arī pedagoģijā lieto šo vārdu. Arī pedagogu praksē skolotāji aicina skolēnus kļūt par personībām, arī skolotāji šo vārdu lieto, lai apzīmētu kaut ko īpašu un atšķirīgu: cilvēku, kas ir sevi parādījis un pie tam pozitīvā nozīmē ar savu gribasspēku, mērķtiecību, zināšanām, spējām. Šo uzskaitījumu es varētu turpināt, jo arī citās zinātnēs: socioloģijā, antropoloģijā lieto vārdu "personība", un tur tam arī ir sava nozīme.

Psiholoģijā šo apzīmējumu lieto piezemētāk. Praktiski uz jebkuru cilvēku tiek attiecināts vārds "personība". Cilvēks, kurš spēj apzināties un vadīt savu rīcību, ir personība. Smagākos noviržu, piemēram, šizofrēnijas gadījumos mēs redzam pilnīgu personības degradāciju, sabrukumu, bet šis cilvēks bija personība. Ja mēs gribam runāt par vispārinātu personības jēdzienu, tad personība ir neatkārtojams cilvēka īpašību kopums; katra personība ir unikāla, tas ir vienots veselums, kas vada psihiskos procesus,

5

nosaka cilvēka izturēšanos un rīcību. Varbūt tas ir pārāk abstrakti un ne visai skaidri.

Kāpēc tik abstrakti, un kāpēc ne pārāk skaidri? Tas tāpēc, ka personības jautājums skar dziļākos jautājumus par cilvēka būtību, par to, kas cilvēks ir pēc savas dabas. Mūsdienu zinātne nespēj atbildēt uz šo jautājumu. Ar mūsdienu zinātnes metodēm mēs nevaram noskaidrot, kas ir cilvēka būtība. Tāpēc tas ir iekšējas pārliecības, ticības jautājums. Vai cilvēks ir labs vai ļauns pēc savas dabas? Lai to iztirzātu, ņemsim par piemēru Freidu, vienu no izcilākajiem 20. gs. psihologiem un domātājiem. Ko Freids ir teicis par cilvēka dabu? Cilvēks pēc savas dabas ir dzīvnieks, kurš vadās no dzimuminstinktiem, un tikai cilvēces attīstības gaitā izveidojusies kultūra palīdz apvaldīt dzīvnieciskos instinktus, kuri laiku pa laikam izlaužas uz āru, rada konfliktus un pat postošus karus. Savukārt cits, varbūt pie mums mazāk pazīstams, taču arī izcils 20. gs. psihologs Ābrahams Maslovs, humānistiskās psiholoģijas pamatlicējs, uzskatīja, ka katrs cilvēks piedzimst kā radoša personība. Viņš domāja, ka galvenais cilvēkā ir viņa radošais potenciāls, sekošana savam dzīves aicinājumam, ka cilvēks, pilnīgi pretēji Freida uzskatiem, ir labs pēc savas dabas. Taču tie ir jautājumi, ko mūsdienu zinātne nespēj pierādīt, piemēram, ka taisnība ir Freidam, nevis Maslovam. Tad mūžsenais jautājums, kas skar cilvēka psihi, psiholoģiju, personību, vai tā ir bioloģiski noteikta, t. i., vai tas jau ir ierakstīts cilvēka gēnos, tātad, kāds cilvēks ir piedzimis, tādam viņam arī ir jānodzīvo savs mūžs, vai arī viss ir atkarīgs no ģimenes, audzināšanas, no vides un sociālajiem apstākļiem, kas veido cilvēku. Ja es tagad sāktu uzdot jautājumus, domas dalītos. Arī tas ir jautājums, uz kuru nav viennozīmīgas atbildes. Psiholoģijā ir teorijas, kas mazāk saistītas ar Freidu, piemēram, Kārla Junga teorija (latviski ir izdots diezgan daudz Junga grāmatu, piemēram, "Psiholoģiskie tipi"), viņš īpaši uzsvēra iedzimtības momentu. Mēs runāsim par dažiem Junga jēdzieniem, kas veido vienu no personības izpratnes pamatiem. Arī Maslovs uzskatīja, ka personība savā iedīglī ir no pašas dzimšanas, ka tā ir vairāk ģenētiski, bioloģiski nosacīta. Bet ir virkne citu psihologu, piemēram, Alfrēds Ādlers, kas uzskata, ka personība ir atkarīga no audzināšanas, no ģimenes, no tām attiecībām, kas tajā vaida. Šajā ziņā Ādleram tuvs ir Freids. Vai cilvēka dzīve ir atkarīga no viņa brīvas gribas, no viņa brīvas izvēles? Vai tad, ja cilvēks kaut ko nesasniedz, mēs sakām, ka viņš vienkārši ir pārāk slinks, vai arī cilvēku dzīvē vada spēki, kurus viņš pats īsti neapzinās, bet tikai mēģina izskaidrot šo spēku darbības rezultātus? Tas ir vēl viens jautājums, uz kuru nav viennozīmīgas atbildes. Tāpēc psiholoģijā pastāv atšķirīgas personības teorijas. Ar šīm teorijām jūs varat iepazīties manā grāmatā "Personības psiholoģiskās teorijas", varu ieteikt arī Ārijas Karpovas grāmatu "Personības teorijas un to radītāji".

Būtu lietderīgi iepazīties ar dažādiem priekšstatiem, dažādām teorijām par personību. Katrai teorijai ir sava taisnība. Nevar pilnībā noliegt vienu

6

teoriju un paziņot, ka tā nekam neder, bet kāda cita ir vienīgā pareizā. Man jāatgādina kāds salīdzinājums par indiešu akliem gudrajiem, kas gāja lūkot, kāds izskatās zilonis. Kad viņi atgriezās no ceļojuma, tad stāstīja, kāds viņš ir: viens teica, ka tas ir kā milzu lapas, otrs teica, ka tas ir kā milzīga kolonna, kas ietiecas debesīs, trešais apgalvoja, ka zilonis ir milzīga čūska. Vai mēs varam teikt, ka kādam no viņiem nebija taisnība? Neviens no viņiem nemeloja, bet, klausoties viņu stāstos, cilvēki palika neizpratnē, kāds tad izskatās zilonis. Tas pats attiecas arī uz personību, es pat gribētu teikt, ka personības teorija ir jāveido katram pašam, gan ņemot vērā savu dzīves pieredzi, gan to, ko citi saka vai raksta grāmatās. Šajā sakarā man patīk Junga atbilde uz to, kas ir personība: "Es saku, ka personība ir tas, ko jūs domājāt, uzdodot šo jautājumu." Jungs norāda uz to, ka personība ir tas, ko mēs intuitīvi izjūtam.

Psiholoģija ir jauna zinātne, tā ir vairākus gadsimtus jaunāka par citām, piemēram, dabaszinātnēm. Zinātniskās metodes psiholoģijā sāka izmantot 19. gs. beigās. Zinātniskā psiholoģija balstījās nevis uz to, ko cilvēks domā, bet gan uz pētījumiem. Tikai 1879. gadā parādījās pirmā zinātniskā laboratorija, kurā pētīja psihiskos procesus ar zinātniskām metodēm. Jautājums ir arī par to, kur beidzas filozofija un kur sākas psiholoģija. Sākotnēji psiholoģija attīstījās filozofijas ietvaros. Arī pats jēdziens "psiholoģija" parādījās tikai 18. gs. beigās. Psiholoģija atdalījās no filozofijas 19. gs. otrajā pusē. Tas notika Vācijā, kur Vilhelms Vunts izveidoja psiholoģijas laboratoriju. Psiholoģija no filozofijas atšķiras ar to, ka psiholoģija ir zinātne šī vārda tiešā nozīmē, tātad empīriska zinātne, tāda, kas balstās uz empīriski zināmiem faktiem, kurā galvenā ir eksperimentālā metode, pētījumi, tāpat kā dabaszinātnēs. Par filozofiju var teikt, ka tā ir dzīves gudrība, tajā cilvēki balstās uz savām iekšējām atziņām. Lielākā daļa no tā, ko stāstīšu, nebūs manas atziņas vai iedomas par personību. Ja es vēlēšos pateikt kaut ko no sevis, tad atzīmēšu, ka tas ir mans viedoklis. Stāstīšu par to, kas ir pierādīts ar pētījumu palīdzību. Psiholoģija balstās uz pētnieciskām metodēm, nevis uz gudru cilvēku domām.

No kura brīža mēs varam runāt par cilvēku kā par personību? Ja mēs vienojamies, ka attiecībā uz jebkuru cilvēku var lietot šo psiholoģisko apzīmējumu, tad varbūt to var lietot no viņa dzimšanas? Ir taču labi zināms, ka tad, kad bērniņš atrodas mātes miesās, viņam centrālā nervu sistēma jau funkcionē. Varbūt viņš ir personība jau mātes klēpī? Iespējams, ka par cilvēku kā par personību mēs varam runāt tad, kad viņš izpauž kādas vēlmes: apmierinātību, neapmierinātību. Vēl viens variants: cilvēks var daudz sasniegt, orientējas apkārtējā pasaulē, zina, ko grib, tas varētu būt aptuveni 12-15 gadu vecumā. Var jau arī uzskatīt, ka personība rodas tieši no ieņemšanas brīža. Daži saka, ka personība ir kopš pilngadības sasniegšanas, bet tā ir novecojusi pieeja.

Izpratne atkal ir atkarīga no definīcijas, no mūsu pieņēmuma, jo viennozīmīgas atbildes nav, viss atkarīgs no tā, kādu jēgu mēs ieliekam katrā

7

vārdā. Es piedāvāju šādu variantu: mēs runājam par jēdzieniem cilvēks, indivīds, personība. Ja mēs sakām "cilvēks", tad domāja Homo Sapiens, tas varētu būt sugas vārds. "Cilvēks" ir ļoti abstrakti, tāpat mēs varam teikt par suni, aitu vai govi, tā ir piederība noteiktai sugai, tas ir visplašākais jēdziens. Ja mēs sakām "indivīds", tad uzsveram šī cilvēka atšķirību no citiem cilvēkiem. Latīniski individuum nozīmē vienots, nedalāms. Ar šo vārdu mēs apzīmējam kādu savstarpēji cieši saistītu noteiktu īpašību kopumu, kas ir atšķirīgs no citiem. Tāpēc varam teikt, ka par cilvēku kā par indivīdu varam runāt kopš dzimšanas brīža. Pirms dzimšanas mēs varam spriest par to, ka indivīds top jeb veidojas. Indivīdu raksturo gan fiziskās, gan psiholoģiskās īpatnības: acu krāsa, matu krāsa, pat svars raksturo cilvēku kā indivīdu, arī viņa ķermeņa uzbūve, nemaz nerunājot par dzimumu. Cilvēkā psiholoģiskās īpatnības parādās jau kopš dzimšanas, ir arī apgalvojumi, ka māte ļoti agri jūt bērna raksturu, piemēram, jau grūtniecības astotajā mēnesī viņa jūt, vai bērns būs mierīgs. Bieži jau attiecībā uz zīdaiņiem tiek lietots vārds "raksturs". Es teiktu, ka runa ir par temperamentu. Temperaments raksturo cilvēka individuālpsiholoģiskās īpatnības. Var teikt, ka cilvēks piedzimst ar psiholoģiskām īpatnībām, un tas ir temperaments.

Runājot par personību, lielākā daļa psihologu, un es viņiem pievienojos, uzskata, ka cilvēks nepiedzimst kā personība, bet kā indivīds, bet personība veidojas. Personības veidošanās procesā liela nozīme ir tam, kādā vidē aug indivīds, kādas ir viņa attiecības ar apkārtējiem, vispirms jau vecākiem. Var būt dažādi kritēriji tam, no kura brīža mēs varam sākt runāt par personību, ja mēs pieņemam, ka personība veidojas, kas ir atskaites punkts, atskaites sistēma. Ja mēģinām atcerēties sevi agrā bērnībā, atcerēties kaut ko, kas nav tikai kādas ainiņas, kā vecu albumu šķirstot, kas ar mums ir noticis, tad izjūtam, ka tie esam bijuši mēs. Cilvēkam, atceroties kādu notikumu bērnībā, var saskriet asaras acīs, vai arī, atceroties kādu gadījumu, viņš var smaidīt, jo tas ir bijis viņš, ar ko ir noticis kaut kas bēdīgs vai priecīgs. Tātad ir izveidojies stabils cilvēka Es. Tas nozīmē, ka cilvēks apzinās sevi un tā ir cilvēka Es nepārtrauktība, kura, reiz parādījusies, saglabājas visu mūžu. No tā brīža, kad mēs varam sevi apzināties kā Es, ka tas ir noticis ar mani, es jutos tā un tā, mēs varam runāt par sevi kā par personību. Vairums psihologu uzskata, ka tas vidēji notiek 4-5 gadu vecumā, tad izveidojas stabila cilvēka Es apziņa, stabila pašapziņa, kura ir nepārtraukta, tas pats Es ir šodien, kas bija toreiz, tikai toreiz tas bija nenobriedis Es. Iespējams, ka dažiem cilvēkiem tas notiek ātrāk - 3 gadu vecumā, bet es ļoti apšaubu, ka šāda stabila Es izjūta var būt pusotra vai divu gadu vecumā. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka atceras sevi no gada vecuma, bet es uzskatu, ka tā ir iedoma vai arī cilvēkam kāds ir stāstījis par to, kas ir noticis, un viņš to ir pieņēmis kā paša piedzīvotu. Praktiski tas tā nav. Gadās sastapt arī tādus cilvēkus, kas neko no savas bērnības neatceras, viņi var kaut ko pastāstīt tikai par skolas gadiem.

8

Tas ir interesants jautājums, kāpēc cilvēki neko neatceras no savas bērnības. Vai viņi negrib to apzināti, vai tiešām nekā neatceras? Daļa tiešām to dara apzināti, bet tā var būt arī neapzināta aizsardzība no traumatiskiem pārdzīvojumiem bērnībā. Tie tiek it kā izstumti no apziņas, tur paliek tikai balts plankums, cilvēks neko neatceras, jānotiek kaut kam īpašam, lai tas izlauztos no bezapziņas un nokļūtu apziņā. Par cilvēku kā par personību mēs varam runāt no aptuveni 3-4-5 gadu vecuma, un personības attīstība notiek visu cilvēka mūžu. Par personību šī vārda tiešā nozīmē mēs varam runāt, pieminot to, ko nosaucu par personības īpašībām, cilvēka vajadzībām un motīviem, emocionālo sfēru, tas būtu šaurākais personības definējums. Varam par personību runāt arī plašākā nozīmē, iekļaujot šajā izpratnē arī temperamentu un raksturu. Lai gan mans viedoklis ir tāds, ka personības kodols ir saistīts ar vajadzību struktūru, to, pēc kā cilvēks tiecas savā dzīvē un kādas ir viņa īpatnības, tomēr mēs aplūkosim personību no plašākā viedokļa, iekļaujot šajā izpratnē arī temperamentu un raksturu, tāpēc varētu teikt, ka tā būs cilvēka individuālo īpašību psiholoģija.

Temperaments

Priekšstats par temperamentu ir pats senākais psiholoģijā, un pārsteidzošā kārtā tam jau ir divus ar pusi tūkstošus gadu ilga vēsture, jo jēdzienu temperaments ieviesa sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrats pirms apm. 2,5 tūkstošiem gadu. Kā norāda rakstu avoti, Hipokrats bija pirmais, kas pievērsa uzmanību atšķirībām cilvēku uzvedībā, izturēšanās stilā un pārdzīvojumos. Viņš bija arī pirmais, kas mēģināja iedalīt cilvēkus pēc viņu izturēšanās rakstura četros tipos un deva tiem apzīmējumus, kuri tiek izmantoti arī mūsdienās: melanholiķis, flegmatiķis, holēriķis un sangviniķis. Kāda ir šo apzīmējumu izcelsme? Atbilstoši sava laika priekšstatiem Hipokrats izvirzīja pieņēmumu, ka cilvēka izturēšanos vai uzvedības stilu nosaka īpašu šķidrumu vai īpašu vielu klātbūtne organismā. Tas šķidrums vai viela, kura cilvēka organismā ir pārsvarā, nosaka viņa temperamenta tipu. Pēc šo hipotētiski pieņemto vielu apzīmējumiem tika doti nosaukumi arī temperamentiem. Holeia sengrieķu valodā nozīmē žults. Būtu jāsaka — žultains cilvēks. Taču holēriķis mūsdienu izpratnē ir kaut kas cits. Pašreiz svarīgi zināt, ka, pēc Hipokrata domām, holeriskajā temperamenta tipā noteicošā viela ir žults. Melan-holeia tulkojumā nozīmē melnā žults. Phlegma ir tas, ko mūsdienās dēvē par limfu, to var raksturot kā staipīgu šķidrumu. Sangviniskā temperamenta apzīmējums tika aizgūts no latīņu valodas dažus gadsimtus vēlāk — mūsu ēras sākumā, un to pirmais lietoja Senās Romas ārsts Gaiēns. Sanguia latīniski nozīmē asinis. Varbūt no šodienas viedokļa šie priekšstati šķiet naivi un primitīvi, tomēr arī mūsdienās ir priekšstati, ka temperamenta tipu nosaka iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība, tāpēc izveidoto Hipokrata dalījumu ir noteikusi ļoti dziļa intuīcija.

Ko nozīmē pats vārds temperaments? Kad jūs dzirdat šo vārdu, vai jums nerodas kādas asociācijas ar šā vārda sakni tempera? Temperatūra, tempera — krāsa. Hipokrats temperamentu apzīmēja ar grieķu vārdu krasis, kas nozīmē sajaukums. Savukārt latīņu vārds tempero nozīmē "sajaukt kaut ko vajadzīgajās attiecībās". No šī vārda ir cēlies tem-peramentum. Saskaņā ar seno zinātnieku uzskatu šīs minētās hipotētiskās vielas cilvēkā ir sajauktas noteiktā proporcijā un no tās ir atkarīgs cilvēka uzvedības stils.

Agrīnajos viduslaikos temperamenta ideja tika piemirsta. Tai atkal pievērsa uzmanību tad, kad vēlīnajos viduslaikos un renesanses sākumā

10

 

Ivans Pavlovs (1849-1936)

Eiropa radās dzīva interese par astroloģiju. Mācība par temperamentu tālāk attīstījās ciešā saistībā ar astroloģiskajām koncepcijām — horoskopu jeb stihiju (uguns, ūdens, gaisa, zemes) un planētu ietekmes noteikšanu uz cilvēku. Tikai 20. gs. sākumā priekšstats par temperamentu tika iekļauts zinātniskajā psiholoģijā. īpaši liela nozīme bija Ivana Pavlova pētījumiem par augstākās nervu darbības tipiem. 20. gs. 20. gados Pavlovs pierādīja, ka pastāv četri augstākās nervu darbības tipi un tiem atbilst četri klasiskie temperamentu tipi. Pavlova pamatojumu atzīst lielākā daļa pētnieku; lai gan ir bijuši arī mēģinājumi radīt cita veida temperamenta teorijas, reizēm to dēvējot par raksturu.

20. gs. 30. gados vācu psihologs un psihiatrs Ernsts Krečmers mēģināja izstrādāt savu temperamentu teoriju saistībā ar cilvēka ķermeņa konstitūciju. Krečmers par izejas punktu izvēlējās ikdienā valdošu priekšstatu, ka tie cilvēki, kas ir apaļīgi pēc ķermeņa uzbūves, ir labsirdīgāki, kustīgāki; savukārt tie cilvēki, kuri ir kārnāki, tievāki pēc ķermeņa uzbūves, ir vairāk noslēgušies, vairāk dzīvo savā iekšējā pasaulē, ir aizdomīgi un nesaticīgi. Krečmers analizēja vispārējos ķermeņa uzbūves pamatprincipus. Viņš izšķīra trīs ķermeņa konstitūcijas (vispārīgās uzbūves) tipus: 1) as-tēniskais, 2) atlētiskais (proporcionāls ķermenis), 3) pikniskais.

Pirmā tipa cilvēkiem ir neproporcionāli garas rokas, kājas, plāns de
guns, plānas lūpas, kas parasti ir cieši sakniebtas, bieži novērojamas
mazliet atkārušās ausis. Trešā tipa cilvēkiem ir raksturīgs tuklums, apa-
ļīgums, mīksta, maiga āda, biezākas lūpas. Šiem cilvēkiem ir iedzimta
dispozīcija uz to, ka viņu ķermeņi būs apaļīgi.
Pētot dažādus cilvēkus, Krečmers nonāca pie
secinājuma, ka astēniskā tipa cilvēki ir no
slēgti, atturīgi, vairāk dzīvo savā iekšējā pa
saulē. Šāda tipa cilvēkus viņš nosauca par
šizotīmiķiem. Savukārt cilvēki, kas pēc sava
ķermeņa uzbūves bija pikniki, izcēlās ar ko
munikabilitāti, bet ar izteiktām garastāvokļa
maiņām, tika nosaukti par ciklotīmiķiem. Atlē
tiskā tipa cilvēki tika ierindoti starp abiem mi
nētajiem tipiem. Krečmers kā psihiatrs uzska
tīja, ja šiem cilvēkiem ir lemts saslimt ar kādu
no psihiskajām slimībām, tad šizotīmiķus vis
biežāk gaida šizofrēnija, bet ciklotīmiķus —                                                Ernsts Krečmers
maniakāli depresīvā psihoze. Lai gan ilgu            (1888-1964)

11

laiku, īpaši 20. gs. 30.-40. gados, šī teorija bija visai populāra, tomēr vēlāk neapstiprinājās, ka astēniskā tipa cilvēki noteikti būs noslēgti un aizdomīgi, bet pikniki visos gadījumos — komunikabli. Šad tad atsaucas uz Krečmeru, tomēr viņa teorija vairāk pieder vēsturei, mūsdienās gandrīz visi pētnieki ir atgriezušies pie iepriekš minētā Hipokrata modeļa.

Kas ir temperaments?

Temperaments ir tās cilvēka individuālpsiholoģiskās īpatnības, kuras nosaka viņa darbības dinamiku un ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas īpašībām.

Individuālpsiholoģiskās īpatnības ir cilvēku savstarpējās psiholoģiskās atšķirības. Katram no mums ir savs individuāls temperaments. Lai arī mēs mēģinām sadalīt cilvēkus pēc šiem četriem temperamenta tipiem, tomēr, salīdzinot divus melanholiķus, viņiem būs saskatāmas kopīgas īpašības, bet būs noteikti arī atšķirības.

Darbības dinamika ir tās temps, ritms, intensitāte. Cilvēki atšķiras pēc savas darbības tempa, vieni ir straujāki, citi — gausāki, lēnīgāki. Katram no mums ir savs individuālais ritms, kurš noteic, kā mainās aktivitātes un pasivitātes periodi; tos brīžus, kad mēs jūtamies ļoti enerģiski, un tos brīžus, kad mēs jūtamies saguruši. Intensitāte rāda, cik ilgi cilvēks spēj izturēt to vai citu slodzi. Daži nogurst ātrāk, citi ir izturīgāki un spēj vairāk pūļu un enerģijas veltīt darbam.

Varam teikt arī, ka temperaments nosaka ne tik daudz to, ko cilvēks dara, bet kā viņš to dara. Reizēm, runājot par temperamentiem, tiek izmantota šāda analoģija: salīdzina temperamenta un darbības attiecības ar krasta un upes attiecībām. Atkarībā no tā, kādi būs upes krasti, vai tie būs stāvi un klinšaini vai lēzeni, upes plūdums būs dažāds. Gar stāviem un klinšainiem krastiem upes plūdums būs ļoti straujš, tā būs krāčaina, turpretim gar lēzeniem krastiem tā plūdīs lēni un mierīgi. Gluži tāpat kā upes krasti nosaka tās plūdumu, arī temperaments nosaka mūsu darbības gaitu. Taču to, kas peld pa upi, tātad — ar ko mēs nodarbojamies — temperaments tiešā veidā neietekmē.

Temperamenta atkarība no centrālās nervu sistēmas īpašībām norāda uz to, ka temperaments ir bioloģiski nosacīts. Katrs no mums piedzimst ar noteiktu temperamenta tipu un savu mūžu nodzīvo ar to temperamentu, ar ko ir piedzimis. Temperamenta tips nemainās. Nevar būt tā, ka cilvēks piedzimst kā melanholiķis, bet pēc tam kļūst par holēriķi u. tml.

Kāpēc ir svarīgi zināt par temperamentu tipiem? Visi mēs esam atšķirīgi un vienu un to pašu redzam un saprotam atšķirīgi. Temperaments ļauj labāk saprast to, kāpēc es domāju, uztveru utt. kaut ko citādi nekā cits cilvēks. No psiholoģijas viedokļa ir diezgan panaivi, ja mēs gribam,

12

lai apkārtējie saprot lietas tāpat kā mēs, reaģē un uzvedas tieši tāpat kā mēs. Tā var sākt citam pārmest: "Kāpēc tu neesi pietiekami enerģisks un aktīvs?" Taču ir jāņem vērā, ka citam cilvēkam ir atšķirīgs temperamenta tips. Ir svarīgi saprast, kāds temperaments ir cilvēkam, ar kuru mums ir jāveido attiecības, kā arī to, kas jāievēro individuālā saziņā ar katru cilvēku. Var teikt, ka temperaments ir rakstura bioloģiskais pamats.

Hanss Aizenks (1916-1997)

Kas veido cilvēka temperamentu? Saskaņā ar Hansa Aizenka teoriju cilvēka temperamentu nosaka divi pamatrādītāji: introversija un ekstraversija, otrs rādītājs ir emocionālā noturība jeb emocionālā līdzsvarotība. Precīzi literatūrā gan pastāv cits apzīmējums, no kā lietošanas es izvairos — neirotisms. Oriģinālā Aizenks emocionālā stāvokļa apzīmējumam lieto apzīmējumu neirotisms, kas mums asociējas ar neirozēm, ar kaut ko negatīvu. Šī jēdziena lietošana plašākā auditorijā izraisa pārpratumus. Ja, piemēram, cilvēkam ir augsts rādītājs attiecībā uz neirotismu, viņš pats sāk domāt, ka viņš ir neirotiķis, vai uzskata, ka tas ir slimīgs rādītājs. Es diemžēl zinu reālus gadījumus skolās, kad klases audzinātāja veic Aizenka testu klasē, tiesa, nedaudz citā redakcijā, kur ir neirotisma jēdziens, un, savācot rezultātus, lasa klasei priekšā un skaidro tos. Kādam puikam viņa pasaka: "Tu esi neirotiķis." Viņa uzskata, ka neirotisms ir rādītājs, ka nekavējoties jāvēršas pie psihiatra. Protams, ka tas ir jādara, tikai kuram... Tādai skolotājai pašai būtu jāmeklē psihiatra vai psihoterapeita palīdzība.

i

I

Vispirms runāsim par introversijas-ekstraversijas iezīmēm. Tie ir ļoti
plaši lietoti jēdzieni psiholoģijā, un tos 1921. g. ieviesa Karls Gustavs
Jungs, viens no 20. gs. izcilākajiem psiholo
giem. Mūsu izturēšanos, uzvedību nosaka
gan mūsu griba, plāni, nodomi, gan ārējie ap
stākļi, citi cilvēki, tas, kas notiek apkārt. Rei
zēm mēs it kā iegremdējamies sevī, savās
pārdomās par sevi, pagātni, nākotni, bet rei
zēm mēs uzmanīgi raugāmies apkārt vai klau
sāmies, ko saka cits cilvēks. Tātad dabiski no
tiek pārslēgšanās no savas iekšējās pasaules
uz ārējo. Tas ir raksturīgs katram cilvēkam.
Jungs pievērsa uzmanību tam, ka lielai daļai
cilvēku viena no šīm tendencēm ir pārsvarā:
var iedziļināties savā iekšējā pasaulē, centrē
ties uz sevi — psihiskā enerģija tiek vērsta uz                                      Karls Gustavs Jungs
cilvēka  iekšējo  pasauli  vai  arī cilvēks  ir                (1875-1961)

13

orientēts uz to, kas notiek apkārt — citiem cilvēkiem, apstākļiem — enerģija tiek vērsta uz āru. Šo enerģijas virzību uz iekšu Jungs nosauca par introversiju, bet enerģijas virzīšanu uz āru — par ekstraversiju. Reizēm ir grūti saprast, ko nozīmē enerģijas virzība. Vienkāršoti skaidrojot, to var saprast kā uzmanības pievēršanu: vai mēs domājam sevī iekšēji vai visa mūsu uzmanība ir vērsta uz āru. Attiecīgi Jungs nošķīra divus psiholoģiskos tipus: intravertus (uz iekšu vērstus) un ekstravertus (uz āru vērstus). Šīs divas īpašības var noteikt ar īpašas psiholoģisko mērījumu skalas palīdzību, vai cilvēks ir vairāk virzīts uz intraverta vai ekstraverta pusi. Pakavēsimies pie īsa šo tipu raksturojuma pēc trim rādītājiem. Pirmais ir attiecības ar cilvēkiem, otrais — attieksme pret darbu, trešais — jūtu izpausmes. Jāatgādina, ka Jungs bija iedzimtības teorijas piekritējs, tātad visas svarīgākās cilvēka īpašības tiek ģenētiski pārmantotas, tas nozīmē, ka arī cilvēks kopš dzimšanas ir intraverts vai ekstraverts.

Introverts kā psiholoģiskais tips

Sāksim ar intravertas personības apskatu. Vispirms jāaplūko viņa attiecības ar cilvēkiem. Tipiski intraverti attiecībās ir noslēgti, atturīgi, rezervēti, distancēti. Viņi ļoti pamazām iejūtas jaunās situācijās, attiecības ar citiem cilvēkiem veidojas ļoti pakāpeniski. Tipiski intraverti nav tie cilvēki, kas ātri iepazīstas un atrod kopēju valodu ar citiem. Intraverti dod priekšroku šauram paziņu lokam, uztur ciešākas attiecības ar ļoti ierobežotu cilvēku skaitu, tie var būt trīs, divi vai pat viens cilvēks. Attiecības ar cilvēkiem virzās dziļumā, nevis plašumā. Zinātniski varētu teikt, ka tās ir intensīvākas nekā ekstensīvas. Attieksme pret darbu. Introverti dod priekšroku darbam ar lietām, nevis ar cilvēkiem. Varētu parādīties iebildumi pret tik vienkāršotu darbu dalīšanu. Tomēr šajā gadījumā tas ir pietiekami. Darbs ar lietām var izpausties gan burtiskā nozīmē, piemēram, darbs ar instrumentiem, pie darbgalda vai ar datoru, tas var būt arī darbs ar dokumentiem, grāmatām vai literatūru. Darbs ar cilvēkiem ir pedagoga darbs, darbs apkalpojošā sfērā, vadītāja darbs. Tas nenozīmē, ka introverts nevarētu būt pedagogs vai psihologs, ārsts vai strādāt apkalpojošā sfērā, vai būt vadītājs. Šajā gadījumā runa ir par to, kas cilvēkam viņa darbā ir būtiskākais, kam viņš veltī vairāk uzmanības.

Iedomāsimies, piemēram, divus ģeogrāfijas skolotājus: intravertu un ekstravertu. Ekstravertam būs visas pretējās īpašības, bet runāsim par intravertu. Kas klasē, stundā būs pats nozīmīgākais skolotājam intravertam? Tas būs priekšmets, karte, aplūkotā viela, ģeogrāfijas zināšanas, valstis, tātad visa vērība galvenokārt būs veltīta pašam mācību priekšmetam, bet pretējā tipa skolotājam — ekstravertam svarīgākais būs skolēni, kā viņi uzvedas, kādas viņiem ir attiecības. Priekšmets netiek aizmirsts, bet pirmajā vietā ir cilvēki. Liela daļa skolotāju ir sabalansētāki,

14             »

viņi spēj pievērst uzmanību gan vienam, gan otram, bet es runāju par tādiem kritiskākiem gadījumiem. Pedagogi no savas pieredzes zina, ka ir liela dala skolotāju, kuriem bērni nāk klāt uz sūdz savas bēdas, bet ir skolotāji, pie kuriem bērni neiet. Tas nav tāpēc, ka otrie būtu nikni vai bargi, bet gan tāpēc, bērni sajūt skolotāja distancētību, kurš tikai māca savu priekšmetu. Var darīt vienu un to pašu darbu, bet intraverts un ek-straverts to darīs atšķirīgi.

Jūtu izpausmes. Tipiski intraverti savas jūtas, emocijas uz āru neizrāda. Par šādiem cilvēkiem runā, ka grūti pateikt, kas viņam galvā, kāds ir viņa noskaņojums; tas neatspoguļojas tikai sejas izteiksmē vai runas veidā.

Ekstraverts kā psiholoģiskais tips

Ekstraverti ir atklāti, sabiedriski, ātri iejūtas jaunās situācijās, ātri veido kontaktus ar cilvēkiem, viņi ir komunikabli, dod priekšroku plašam paziņu lokam. Tipiskam ekstravertam ir daudz draugu, draudzeņu, paziņu. Attiecības ar cilvēkiem ekstravertam vairāk virzās plašumā, nevis dziļumā. Pieaug paziņu skaits, bet reti ir gadījumi, kad šīs attiecības kļūst dziļākas. Ekstraverti dod priekšroku darbam ar cilvēkiem, viņiem šāds darbs patīk. Darbs ar cilvēkiem nenozīmēt tikai darbu grupā, tas nozīmē, ka katru dienu ir darīšana ar citiem cilvēkiem, tipiskam ekstravertam tas sagādā iekšēju gandarījumu. Tipiski ekstraverti atklāti pauž savas jūtas: prieku vai neapmierinātību, skumjas.

Ir vēl viena īpatnība, kas var raksturot šos tipus: tā ir laika perspektīva. Tas ir tas, ko cilvēkam nozīmē pagātne, tagadne, nākotne. Intraverti un ekstraverti šajā ziņā atšķiras. Intravertam lielu daļu nosacītā laika nogriežņa aizņem pagātne un nākotne, bet pavisam nedaudz — tagadne. Tas ir tāpēc, ka introversija ir tāda virzība uz iekšu, kad intraverts nododas atmiņām, pārdomām par notikušo vai arī domā par nākotni, tās var būt fantāzijas vai plāni. Tagadne ir tikai mirklis starp pagātni un nākotni. Ekstravertam, kam viss ir pretējs, pagātne nav tik nozīmīga, kas bijis bijis, to vairs neatgriezīs, ekstraverts arī par nākotni ne pārāk pārdomā — rīts gudrāks par vakaru. Galvenais viņam ir tas, kas notiek šeit un tagad. Ar Aizenka testa palīdzību jūs varat noteikt, cik lielā mērā jūs piederat pie viena vai otra tipa.

Emocionalitāte

Cilvēkus var iedalīt emocionāli noturīgos un emocionāli nenoturīgos. Runājot par emocionālo noturību jeb līdzsvaru pēc tā, cik emocionāls ir cilvēks, cik lielā mērā emocijas iespaido cilvēka uzvedību, cilvēki, jāteic, arī ir iedalāmi divos tipos: emocionāli noturīgi cilvēki un emocionāli

15

nenoturīgi. Emocionāli noturīgos cilvēkus mēs ikdienā dēvējam par prata cilvēkiem, pirms rīkojas, viņi visu vairāk pārdomā un apsver. Tas var izpausties dažādi — reizēm viņi ir bez spilgtām emocionālām izpausmēm, citos gadījumos viņi ļoti labi kontrolē savas emocijas, tās neatspoguļojas rīcībā. Citi cilvēki ir emocionāli nenoturīgi, nelīdzsvaroti, bet, lai nerastos pārpratumi, šajā gadījumā tas nav domāts medicīniskā, klīniskā nozīmē, tā nav patoloģija vai slimības simptoms. Tie vienkārši ir ļoti emocionāli, vairāk jūtu nekā prāta cilvēki. Viņiem ļoti ātri parādās emocijas, un tās ir ļoti spēcīgas. Bieži izskan jautājums, vai tas ir labi vai slikti. Viss ir labi ar mēru. Pirmajā brīdī var šķist, ka labi ir būt emocionāli noturīgam cilvēkam, bet, ja šis rādītājs ir ļoti izteikts, tad var domāt, ka šis cilvēks visu laiku guļ vai vēl nav pamodies, nepamana, kas notiek apkārt. Ja šis rādītājs ir ļoti augsts, tad cilvēks var būt ļoti sāpināms, satraucams, viņam var būt konflikti ar apkārtējiem, nepatīkamas emociju izpausmes. Kas notiek tad, ja šie cilvēki neļauj savām dusmām izlauzties uz āru? Tad it kā viss ir kārtībā, cilvēks visu laiku ir savaldīgs. Psihosomatika parāda, ka liela daļa soma-tisku slimību rodas no tā, ka mēs uzkrājam negatīvas emocijas. Tas, ka mēs visu laiku esam spiesti savaldīties, var beigties ar divpadsmitpirkstu zarnu čūlu, sirds un asinsvadu slimībām vai citām kaitēm.

Divu pamatīpašību introversijas/ekstraversijas un emocionalitātes apvienojums dažādās kombinācijās veido to vai citu temperamenta tipu, kurus tūlīt aplūkosim.

Melanholiskais temperaments

Melanholiķi pieder pie emocionāliem, emocionāli labiliem, tātad viegli satraucamiem cilvēkiem. Kādā veidā melanholiskajā temperamentā izpaužas paaugstinātā emocionalitāte? Melanholiķu galvenā īpatnība ir pastiprināts emocionālais jūtīgums. Kā tas izpaužas? Pirmkārt, melanholiķi var viegli aizvainot. Šajā ziņā melanholiķi ir daudz jūtīgāki nekā citu temperamenta tipu cilvēki, to nosaka melanholiskā temperamenta nervu sistēmas īpašības. Aizvainojuma jūtas melanholiķim saglabājas ilgi. Tas notiek nevis tāpēc, ka šie cilvēki būtu īpaši ļaunatminīgi, bet gan viņu nervu sistēmas īpatnību dēļ. Ja reiz šīs jūtas ir parādījušās, tad tās saglabājas ilgstoši. Melanholiķi nav viegli nomierināt. Viņš ir viegli iežēlināms, viņā ir viegli izsaukt līdzjūtību, viņu var emocionāli iespaidot, ietekmēt ar balss intonāciju, sejas izteiksmi un žestiem. Melanholiķim ir ļoti raksturīga iekšēja nedrošība, svārstīgums, kas izpaužas neizlēmīgumā. Viņam ir grūti pieņemt lēmumu, ja ir iespējamas vairākas alternatīvas. Šādos gadījumos melanholiķis meklē kādu atbalstu — citu cilvēku, kas varētu pateikt, kā ir jārīkojas.

Emocionālais jūtīgums var būt par pamatu arī tādas īpašības veidošanās procesam kā empātija. Empātija ir spēja iejusties otrā cilvēkā. Sa-

16

prast, kā otrs cilvēks jūtas, nostādīt sevi otra vietā, līdzpārdzīvot. Empātiju nevajadzētu jaukt ar simpātiju. Simpātija ir pozitīva emocionālā attieksme pret otru cilvēku. Saprast, kā cilvēki jūtas, vēl nenozīmē to pieņemt un atbalstīt. Spēja iejusties otrā cilvēkā veidojas ne vienmēr, jo empātija ir drīzāk rakstura, nevis temperamenta iezīme. Melanholiķiem ir potenciāla iespēja veidot empātiju, jo empātija ir pretstats egocentrismam. Egocentrisms ir skatīšanās uz visu tikai caur savas personības prizmu, saistībā ar savām interesēm un pieredzi. Jo cilvēks ir egocentriskāks, jo mazāk viņam ir empātijas. Var teikt, ka visi mazi bērni ir egocentriski. Paiet diezgan ilgs laiks — vairāk nekā divi gadi, kamēr bērns sāk apzināties, ka, piemēram, mātei var būt citas jūtas nekā viņam, jo pirms tam bērnam liekas, ka visi apkārtējie jūt, vēlas un interesējas par visu to pašu, par ko viņš. Tikai pamazām notiek t.s. decentrācijas process, kad cilvēks sāk skatīties uz lietām arī no cita viedokļa, lai gan daļai cilvēku egocentrisms saglabājas un veidojas par rakstura īpašību. Bez šaubām, arī melanholiķi var būt egocentriski, noslēgušies tikai savu interešu lokā. Tomēr, ja melanholiķiem ir izveidojusies empātijas spēja, tad viņi diezgan labi saprot citus cilvēkus.

Otra emocionālās sfēras iezīme, kas ir ne mazāk spilgti izteikta, gluži tāpat kā minētais emocionālais jūtīgums, ir pesimisms, skumīgums. Var teikt, ka šīs negatīvās emocijas melanholiķī dominē. Šādi cilvēki labāk prot bēdāties nekā priecāties. Melanholiķi prot skumt no sirds. Šim pesimismam ir pragmatisks pamats —ja cilvēks noskaņojas uz to, ka nekas labs nav gaidāms, gadījumā, ja tiešām kaut kas notiek, tad melanholiķis var teikt: "Es jau to zināju, es jau jums teicu." Ja nekas nav noticis, jo labāk.

Tā kā melanholiķi pieder pie intravertā psiholoģiskā tipa, tad attiecībās ar cilvēkiem viņi ir noslēgti, atturīgi un distancēti. It īpaši labi tas ir redzams attiecībās ar nepazīstamu vai mazpazīstamu cilvēku. Tas izpaužas biklumā, kautrīgumā un atturīgumā. Melanholiķi reti saskarsmē izrāda iniciatīvu, reti pirmie uzsāk sarunu, bet labāk izvairās no liekas sarunas. Šī īpašība ir mazāk saskatāma vai vispār nav pamanāma, ja melanholiķis ir kopā ar tuviem, labi pazīstamiem cilvēkiem. Vienlaikus melanholiķi piešķir lielu nozīmi attiecībām ar cilvēkiem. Viņiem ir raksturīga pieķeršanās otram cilvēkam, ļoti cieša piesaistīšanās. Šādas attiecības veidojas ļoti lēni, soli pa solim. Melanholiķim vienmēr vajadzīgs laiks, lai pierastu pie otra cilvēka un veidotu ar viņu attiecības. Reizēm ciešā piesaistīšanās pat nav abpusēja, un otra cilvēka attieksme pret melanholiķi var būt rezervēta. Var būt viens vai divi, maksimums — trīs cilvēki, kuriem melanhoļļkjsjr ļoti pieķēries, tāpēc viņš ļoti pārdzīvo, ja kādu iemeslu dēļ šīs attiecībc brūk, tiek pārrautas. Melanholiķim tas ir liels trieciens, ņ&t kura var: depresija, nomāktība, jo viņam šīs attiecības ir bijušas ļoti nozīmicfik ^ Melanholiskā tipa cilvēkiem jaunu attiecību veidošanai- ļoti ilgstošs prr>, cess. Raksturīgi, ka melanholiķi savā dzīvē ļoti lielu inozīmi pieskn tiem jcilvēkiem, ar kuriem ir izveidojušās attiecības. ŠāduvpiLvēku ir loti maz

Varbūt biežāk melanholiķus pārņem vientulības izjūta, kas nav raksturīgi flegmātiskā temperamenta cilvēkiem.

Darbā un mācībās melanholiķi ir viegli un ātri nogurdināmi, nespēj ilgstoši izturēt ne fizisku, ne garīgu slodzi. Tāpēc viņi labprātāk darbojas tādos apstāk|os, kuros viņi var brīvi izvēlēties darba režīmu. Ja melanholiķi spiež ilgstoši darboties, paiet kāds laika sprīdis un viņa darbība kļūst neproduktīva. Šādiem cilvēkiem ir labāk, ja tad, kad viņi grib atpūsties, viņi var atpūsties un, kad vēlas strādāt, tad arī var to darīt.

Melanholiķiem raksturīga zināma neveiklība kustībās. Katrā ziņā viņi nav apsviedīgi cilvēki, kas var visu ātri aptvert un darboties, ātri iejusties jaunās situācijās. Viņi diezgan grūti pielāgojas jaunām situācijām un ārēji atstāj diezgan neveikla cilvēka iespaidu. Tajā pašā laikā melanholiķiem parasti ir bagāta iztēle un attīstīta fantāzija. Ātri veidojas dažādas asociācijas, priekšstati, tāpēc starp mākslinieciski apdāvinātiem, radošiem cilvēkiem šis temperamenta tips ir vairāk izplatīts nekā starp citiem. Daudziem komponistiem ir šis temperamenta tips, piemēram, E. Dārziņam, R Čaikovskim, no rakstniekiem un dzejniekiem — J. Porukam, F. Bārdām, Ā. Elksnei. Bieži arī gleznu noskaņa, krāsu izvēle un sižets liecina, ja ne par melanholisko temperamentu kā tādu, tad vismaz par noslieci uz to. Grūti iedomāties mākslinieku, kurš ir melanholiķis un glezno ar ļoti spilgtām, uzkrītošām krāsām. Ikdienišķākā darbā tas nozīmē, ka melanholiķim var būt oriģināli priekšlikumi un idejas. Tomēr melanholiķus bieži vien neuzklausa, īpaši diskusijās, kur tiek risināta kāda problēma, melanholiķi nav tie, kuri mēģinās pārkliegt otru vai iejaukties sarunā, un bieži paliek klusi sēžot malā.

Lai gan temperaments nav tieši saistīts ar intelekta līmeni, tomēr ir pētnieki, kas parāda, ka statistiski ir novērojama tendence, ka melanholiķiem intelekta līmenis ir nedaudz augstāks nekā pārējiem. Tādā veidā tiek kompensēta neveiklība un grūtības pielāgoties jauniem apstākļiem. Var teikt, ka melanholiķi ir iekšēji "smalkāki" cilvēki.

Psiholoģiskās saderības problēma. Kā saprasties dažāda temperamenta cilvēkiem? Par psiholoģisko saderību var runāt tad, ja dažādu temperamentu cilvēki, apvienojot savus spēkus, spēj kādu darbu paveikt ar labākiem rezultātiem, nekā to pašu darot atsevišķi, ja viņi spēj veiksmīgi pieskaņoties cits citam, sastrādāties.

Psiholoģiskā saderība ir ļoti plašs jēdziens, un to nosaka ne tikai temperamenta tips. Tā ir atkarīga arī no rakstura, no cilvēku motīviem, interesēm, vērtībām, uzskatiem, gaumes un principiem. Temperaments kā tāds ir nozīmīgs, bet tas ir tikai viens no elementiem psiholoģiskajā saderībā. To nevar noteikt ar testu palīdzību. Vienīgais kritērijs ir šāds: vai cilvēki spēj sadarboties? Skatot saderības problēmu no temperamenta aspekta, var teikt, ka tas parāda saderību psiho-fizioloģiskajā līmenī. Ja mēs jūtam, ka kaut kas mums otrā cilvēkā traucē, bet mēs īsti nevaram saprast, kas traucē, tad šajā gadījumā temperaments ir noteicošais faktors.

18

Piemēram, jūs runājat ar kādu cilvēku, kurš visādā ziņā ir jauks un patīkams, bet kaut kas jūs kaitina, viņa klātbūtne jūs padara nervozu. Šādā gadījumā nesaderība ir jāmeklē temperamentu līmenī.

Ja mēs tomēr mēģinām spriest par psiholoģisko saderību šādā aspektā, tad jāmin tādas temperamenta kombinācijas jeb pāri, starp kuriem pastāv nesaderības risks. Ja šie cilvēki kaut ko kopā dara, tad mēs nevaram cerēt uz pozitīvu rezultātu. Noteikti šāda kombinācija, kuras nesaderība ir acīmredzama, ir starp melanholiķi un holēriķi. Šajā gadījumā var būt vismaz divi cēloņi, kāpēc veidojas nesaderība. Pirmkārt, viņus savstarpēji kaitina otra izturēšanās, kas saistīta ar priekšstatiem par uzvedību un tās stereotipiem. Ņemot vērā holēriķa straujumu un aktivitāti, viņš melanholiķi uztver kā neveiklu, mīkstčaulīgu cilvēku, kuram viss krīt no rokām ārā, kuram vieta būtu bērnudārzā. Savukārt melanholiķis skatās uz holēriķi kā uz "nenormālu", kas to vien dara kā skrien apkārt un bļaustās, neskatoties uz to, kas notiek, bez jebkāda labuma. Vissliktāk ir tad, ja melanholiķis vēlas, lai holēriķis izturētos kā melanholiķis un otrādi. Ja viens otram izvirza šādas prasības, tad ir skaidrs, ka nekas labs no tā iznākt nevar. Šajā gadījumā ir vislabāk, ja viņi šķiras pēc iespējas ātrāk. Taču ir otrs cēlonis, kad atšķirības uzvedībā nav izšķirošais. Cilvēkiem ir labas attiecības, bet, ja viņi strādā kopā, tad redzam, ka holēriķis ātri nobīda melanholiķi malā. Viss notiek tieši tā, kā to vēlas holēriķis, bet melanholiķis labākajā gadījumā var tikai asistēt viņam. Šādā gadījumā melanholiķa potenciāls, viņa idejas un priekšlikumi netiek izmantoti un ņemti vērā.

Psiholoģiskā nesaderība kā traucēklis pozitīva rezultāta sasniegšanā var būt arī starp diviem melanholiķiem. Viņi var būt labi un sirsnīgi draugi, ārkārtīgi pieķērušies viens otram, staigāt roku rokā, nevarēdami viens bez otra iztikt. Taču, ja viņiem, kas turas viens pie otra, būtu kaut kas jādara kopā, tad pietiktu vienam pateikt: "Es šaubos, ka no tā kaut kas iznāks," -kad otrs teiktu: "Es arī no paša sākuma to jutu." Melanholiķim ir raksturīgi, ka viņš atrod ļoti daudz pamatojumu, kāpēc kaut ko nav iespējams izdarīt, bet mazāk meklē to, kā var kaut ko paveikt. Ja divi melanholiķi ir kopā, tad viņi viens otram palīdz izdomāt to, kā kaut ko nevar izdarīt.

Kā mēs varam orientēties otra cilvēka temperamentā?

Vispirms par to liecina ārējais izskats. Redzot cilvēku pirmo reizi, vajadzētu pievērst uzmanību sejas izteiksmei. Tipiska melanholiķa sejas izteiksme parasti ir viegli skumja. Ja melanholiķis smaida, tad tas ir viegls, saprotošs un skumjš smaids: "Tāda jau ir tā dzīve." Jūtama viegla ironija, arī pašironija.

Kā ģērbjas tipisks melanholiķis? Protams, ir jāņem vērā, ka šie secinājumi ir tikai pieņēmumu līmenī. Viņš baidās pievērst sev uzmanību, tāpēc es pieņemu, ka tipisks melanholiķis ģērbsies tā, lai īpaši neizceltos to cilvēku vidū, starp kuriem viņš uzturas ikdienā. Tas, protams, nenozīmē, ka melanholiķis būs pelēcīgs un neizskatīgs apģērba ziņā. Ja cilvēki

19

melanholiķa vidē ģērbjas koši un uzkrītoši, tad viņam pats briesmīgākais ir nebūt tādam pašam. Melanholiķim galvenais ir nepievērst sev uzmanību, neizcelties un neatšķirties. Ja cilvēki sanāk kopā kādā pasākumā, kur daļa ir savstarpēji pazīstami, bet daļa — mazāk pazīstami, tad tipiski melanholiķim būs nostāties kaut kur maliņā, pie sienas, ar abām rokām atbalstīties un vērot, kas notiek.

Tipisks melanholiķis parasti runā klusākā balsī. Viņu ir ārkārtīgi viegli pārtraukt. Neraugoties uz to, ka melanholiķis pirmais parasti neuzdod jautājumus, neizrāda iniciatīvu saskarsmē, tomēr viņš ir tas, kas uzdod jautājumus. Tie ir īpaši jautājumi, kuru zemteksts ir šāds: "Vai drīkst? Vai ir atļauts, vai var tā darīt?" Viņam ir nepieciešams iedrošinājums, lai sāktu kaut ko darīt. Piemēram: "Vai ar sarkanu pildspalvu drīkst rakstīt?" Melanholiķis baidās, ka viņa rīcībā būs kaut kas nosodāms vai neatļauts. Viņam ir nepieciešams ļoti saņemties, lai pajautātu, taču bailes izdarīt kaut ko nepareizu ir lielākas nekā nevēlēšanās uzdod jautājumu.

Melanholiķim ir raksturīga nevēlēšanās komunicēt ar cilvēkiem. Tipisks melanholiķis var stundām staigāt svešā pilsētā, kaut ko meklējot, izvairoties no tā, lai pajautātu kādam, kā atrast to, ko viņš meklē, it īpaši, ja viņš vienreiz ir pajautājis, bet saņēmis nelaipnu atbildi.

Melanholiķi dod priekšroku darbam, kur ir vismazāk kontaktu ar cilvēkiem.

Kas jāņem vērā saskarsmē ar melanholiķi? Noteikti tā ir vieglā aizvai-nojamība. Cita temperamenta pārstāvim tā bieži vien būs pilnīgi negaidīta, it īpaši, ja viņam patīk nedaudz pajokot par cilvēkiem. Tas ir bijis tikai joks, bet melanholiķis paliek vēl klusāks, nekā viņš bija, jo viņš šādus jokus nesaprot. Šādās situācijās vajadzētu būt uzmanīgākiem, jo melanholiķi parasti savu aizvainojumu neizrāda, neko nesaka, bet būs pagājis mēnesis un izrādīsies, ka viņi atceras gadījumu, kad tika aizvainoti.

Ja mēs strādājam kopā ar melanholiķi, tad aizrādījumus par darbu nevajadzētu izteikt ļoti kategoriskā balss intonācijā, kliegt, it īpaši, ja kaut kas ir jāpadara ātri. Ja mēs sāksim uz melanholiķi kliegt, tad varam būt droši, ka viņam viss kritīs no rokām ārā, un būs vēl sliktāk nekā pirms tam. Melanholiķi reaģē uz sejas izteiksmi un balss intonāciju, un nav nepieciešama asa aizrādīšana vai kritika, kas "izsit viņu no sliedēm".

Ja jūs redzat, ka melanholiķis ir ļoti skumjš, viņam ir ļoti grūti, smagi, tad ne jau vienmēr kaut kas ir noticis. Cilvēks ir "savā elementā", jo, pēc melanholiķa domām, dzīve ir viena bēdu ieleja, pilna skumju.

Flegmātiskais temperaments

Flegmatiķis pēc savas emocionalitātes ir pilnīgs pretstats melanholiķim. Melanholiķis ir viegli satraucams, iekšēji ļoti emocionāls, turpretī flegmatiķis gluži pretēji — mierīgs, nosvērts, emocijām nav būtiskas nozī-

20