mes
viņa dzīve. Viena no flegmātiķa raksturīgākajām īpatnībām, kas ir tiešā veidā saistīta ar emocionālo sfēru, ir grūtības
"ieslēgties" jaunā darbībā, uzsākt
kaut ko jaunu, kas nav labi zināms, ierasts. Daudziem fleg-matiķiem ir raksturīgs lielāks vai mazāks
konservatīvisms —turēšanās pie labi
zināmā. Ja gribam pamudināt flegmatiki darīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš nav darījis, tad viņš parasti ļoti
"spurojas" pretī, izrāda ļoti lielu pretestību un ir grūti
pierunājams. Toties, ja flegmatiķis ir pie kaut kā ķēries, tad viņš izrāda apbrīnojamu neatlaidību, reizēm pat stūrgalvību un ietiepību
savu mērķu sasniegšanā. Flegmatiķim ir raksturīgs apbrīnojams pacietīgums. Flegmātiskā tipa cilvēki ir vispacietīgākie
— lēnām, bez steigas, bet neatlaidīgi
viņi virzās uz savu mērķi. Tāpēc zināmā mērā var teikt, ja flegmatiķis ir pie kaut kā ķēries, tad varam
būt droši, ka, cik tas būs atkarīgs
no viņa, viņš centīsies uzsākto darbu pabeigt. Flegmatiķim piemīt izteikts
nervu procesu inertums: ja kāds process ir sācies, tad tas turpinās ilgstoši.
Tā kā mēs zināmā mērā varam paļauties uz flegmatiķiem: ja viņi kaut ko ir
uzsākuši, tad viņi to novedīs līdz galam.
Attiecībās ar cilvēkiem flegmatiki, tāpat kā melanholiķi, pieder pie intravertā tipa. Flegmatiki neizceļas ar
sabiedriskumu, nav īpaši komunikabli,
ir vairāk vai mazāk distancēti. Tomēr šajā ziņā pastāv milzīga atšķirība starp melanholiķi un flegmatiki, t.
i., flegmatiki ir patstāvīgāki, neatkarīgāki uzvedībā. Viņi
parasti nepiešķir tik lielu nozīmi attiecībām ar cilvēkiem, citu cilvēku vērtējumam. Ja flegmatiķis ir viens, nevajag domāt,
ka viņš uzreiz jūtas vientuļš, un
nemēģiniet viņam just līdz. Bieži vien flegmātiskā
temperamenta cilvēki neizjūt īpašu vajadzību pēc citiem cilvēkiem. Viņi ir it
kā paši par sevi. Flegmatiķim nav svarīgi, kādi cilvēki ir ap viņu, flegmatiķis uztver cilvēkus tādus, kādi
viņi ir, bez liekām emocijām. Tāpat kā melanholiķi, arī flegmatiki nelabprāt
maina mācību vai darba vietu, tikai iemesls tam ir pilnīgi cits, proti,
melanholiķiem, tad, ja vecajā vietā ir viens vai divi cilvēki, kam viņi
ir pieķērušies, ir grūti no tiem šķirties,
turpretim flegmatiki cenšas turēties pie tā, kas ir ierasts, negrib sākt neko jaunu. Tāpēc var teikt, ka arī
flegmatiki ļoti lēnām pielāgojas jaunai situācijai, kas ir viena no
tipiskām intraverta iezīmēm.
Darbā flegmatiķis dod priekšroku darbam ar lietām, nevis cilvēkiem. Kontakti ar nepazīstamiem cilvēkiem
flegmatiķiem sagādā mazāk problēmu
nekā melanholiķiem. Flegmatiki labprātāk strādā vieni paši, ne visai mīl iesaistīties grupās, komandās, viņi to
var darīt, bet tas viņiem nav raksturīgi.
Pilnīgā pretstatā melanholiķiem flegmatiki ir ļoti noturīgi un izturīgi. Viņi
spēj izturēt ilgstošu garīgu un fizisku slodzi, pat ja darbs ir monotons,
vienmuļš. Ja mākslas, īpaši grafikas darbā redzam ļoti daudz detaļu, ārkārtīgi rūpīgi un sīki ir izzīmēts katrs
sīkums, darbs veikts ar milzīgu pacietību un rūpību, tad nāk prātā doma, ka
mākslas darba autoram noteikti
jābūt flegmatiķim. Tieši darbā parādās viena no flegmātiķa spilgtākajām
iezīmēm, t. i., lēnīgums. Viņi visu dara lēnāk nekā citu temperamentu tipu pārstāvji. Taču darīt lēnāk
nenozīmē — sliktāk, jo tieši uz
21
flegmātiska
temperamenta pamata veidojas tādas rakstura īpašības kā precizitāte,
akurātība, kārtības mīlestība, rūpība, pamatīgums u. tml. Bez šaubām, flegmatiķi pēc sava rakstura var būt ļoti
kūtri un slinki, apātiski, bet labvēlīgos apstākļos var veidoties
iepriekš minētās īpašības.
Psiholoģiskā saderība. Šim temperamenta tipam gandrīz nav psiholoģiskās nesaderības, sava pacietīguma un tolerances dēļ flegmatiķi var
sadarboties ar jebkuru cilvēku. Protams,
izvirzās jautājums, vai jebkurš cilvēks var sadarboties ar flegmatiķi.
Ja kaut kas ir jādara kopā, tad bieži vien
ir jārīkojas ātri, un flegmatiķis sava lēnīguma dēļ nespēj tikt līdzi darba tempam,
citam visu laiku ir jāgaida.
Kā iespējams pēc izturēšanās spriest par
flegmātiskā temperamenta iezīmēm? Flegmatiķiem parasti ir
neitrāla sejas izteiksme. Reizēm pat ir grūti
saprast, vai flegmatiķis klausās mūsos vai ne un kā viņš reaģē, jo flegmatiķim
nav raksturīga kustīga mīmika, kustīga sejas izteiksme. Flegmātiķa gaita ir lēnīga — "kā kuģis
peld".
Apģērbs. Flegmatiķim ir vienalga, ko jūs domājat
par viņa apģērbu. Viņš nēsās
to, ko uzskatīs par piemērotāko un labāko apstākļiem. Ja melanholiķis ir izgājis uz ielas bez mēteļa un
ierauga, ka visi ir mēteļos, tad viņš skries atpakaļ un arī uzvilks mēteli.
Savukārt flegmatiķim šādā situācijā ir pilnīgi vienalga,
kā ir ģērbušies cilvēki uz ielas, viņš var uzvilkt kažoku vasarā, ja viņam tas
patīk un ir ērti. Te mazāk nozīmīgi ir tas, ko domās pārējie, flegmatiķis
vienmēr atbildēs: "Tā ir viņu problēma."
Pieņemsim, ka jūs uzrunājat uz ielas cilvēku un
jautājat viņam, kā nokļūt
līdz stacijai. Ja uzrunātais būs melanholiķis, tad viņa pirmā reakcija būs
izlikšanās, ka viņš vispār nav dzirdējis jautājumu un tas neattiecas uz viņu,
un tādā veidā mēģinās nozust skatienam. Ja jūs tomēr viņu "nogrābsiet", tad viņš ātri un lakoniski
norādīs virzienu, un, pirms jūs pagūsiet pārjautāt, būs jau aizsteidzies
projām. Ja uzrunāsiet flegmatiķi, tad viņš apstāsies, lēnām pārjautās: "Uz kuru
staciju?" Viņš visu pamatīgi noskaidros un tad sāks lēnām un ārkārtīgi detalizēti, aprakstot visus sīkumus, stāstīt. Flegmatiķu runai piemīt izteikta
detalizētība. Ja viņi kaut ko skaidro, tad viņi to dara ļoti sīki un nesteidzīgi. Turklāt flegmatiķi ir ļoti
grūti pārtraukt, arī tā
izpaužas viņa inertums. Viņi bieži vien uzdod jautājumus, bet tie ir pavisam atšķirīgi no melanholiķa
jautājumiem. Flegmatiķi vēlas noskaidrot visu visos sīkumos. Šajā ziņā viņi
bieži vien pārējos kaitina vai traucē.
Mums reizēm liekas, ka flegmatiķis vispār nedzird, jo viņš vairākas reizes pārjautā vienu un to pašu, jo viņš
domā lēnām, nesteidzoties, soli pa solim. Šeit tiek
ievērots princips "septiņreiz nomērī, vienreiz nogriez". Tas ir jāņem vērā saskarsmē ar flegmātiskā
temperamenta cilvēkiem. Nav jēgas
viņus steidzināt, ja flegmatiķis kaut ko pārjautā, lūdz paskaidrot, tad jāņem vērā, ka viņš vēlas saņemt tik pat sīku
informāciju, cik sīku viņš ir gatavs
sniegt jums.
Turklāt nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot
flegmatiķu nosvērtību un mierīgumu.
Tas nav ētiski un ir arī psiholoģiski nepareizi. Jā, flegmatiķi nav
22
viegli
satraucami, bet emocijas uzkrājas. Kādā brīdi mēs varam tikt pārsteigti, jo
mierīgais, klusais flegmatiķis pēkšņi "eksplodē", kļūst agresīvs un ir gandrīz vai gatavs mūs dusmās nosist. Tas attiecas ne tikai uz
fleg-matiķiem, bet uz cilvēkiem vispār. Nevajadzētu
pārvērst citu cilvēku par savu negatīvo emociju novadītāju.
Holeriskais
temperaments
Emocionālā sfēra. Melanholiķi un holēriķi atrodas vienā horizontālā ailē, tie ir emocionāli nenoturīgi, tātad
ļoti emocionāli cilvēki. Vienlaikus starp šiem tipiem ir ļoti liela atšķirība. Melanholiķu emocionalitāte
ir vērsta vairāk uz iekšu,
melanholiķis kā intraverts savas emocijas uz āru neizrāda, melanholiķi ir vairāk pasīvi, un viņu
izjūtas neatspoguļojas aktīvā darbībā. Toties holēriķis,
būdams ekstraverts — uz āru vērsts, arī savas emocijas vērš uz āru. Holēriķi ir ātri uzbudināmi, ātri uztraucas, emocijas
atspoguļojas viņu darbībā. Psiholoģijā to dēvē par impulsivitāti, pakļaušanos
kādam impulsam, grūdienam, šajā gadījumā grūdiens ir emocijas. Impulsīvi
ir tie cilvēki, kuri rīkojas savu jūtu, emociju iespaidā. Reizēm tas ir tas, ko
mēs saucam par nepārdomātu rīcību, kad
cilvēks vispirms dara un pēc tam domā.
Viens no
temperamenta rādītājiem ir ritms, pasivitātes, aktivitātes nomaiņas, jāteic, ka
tieši holēriķiem ir raksturīgas straujas garastāvokļa, noskaņojumu maiņas. To
var labi zināt arī pēc ikdienas pieredzes. Šādi cilvēki var būt ļoti pārskaitušies, saniknoti, bet jau pēc pusstundas viņi
ir omulīgi un smejas, dusmas ir jau
izgaisušas. Cilvēkā veidojas tāds kā iekšējs svārsts no galēji negatīvām
emocijām uz galēji pozitīvām.
Attiecības ar cilvēkiem. Holēriķi ir ļoti komunikabli cilvēki. Viņiem, pretstatā flegmatiķiem, ir nepieciešama
sabiedrība, kompānija, viņi necieš vienatni. Liela daļa holēriķu mīl pievērst sev uzmanību sabiedrībā, būt uzmanības centrā, būt noteicēji un arī
vēlas, lai apkārtējie jūtas tāpat kā viņi. Ja holēriķis ir kaut ko pārdzīvojis,
tad viņš dalās iespaidos ar citiem un gaida no apkārtējiem līdzīgu reakciju. Tas zināmā mērā ir egocentrisms, ka citiem ir jājūtas tieši tāpat.
Neraugoties uz komunikabilitāti un vēlēšanos atrasties cilvēkos, tieši holēriķiem visbiežāk gadās domstarpības, strīdi. Runājot par
psiholoģiskajiem faktoriem, kas izraisa konfliktus, jāmin temperaments. Holeriskā temperamenta cilvēki
atšķirībā no flegmatiķiem ir ļoti neiecietīgi, strauji,
asi, tāpēc bieži vien nepieciešams tikai niecīgākais
iegansts, lai holēriķis aizsviltos un sāktos konflikts. Reizēm šos konfliktus
sekmē arī holēriķa atvērtība un tiešums. Ja cilvēks ar kaut ko ir neapmierināts, tad viņš tajā brīdī arī otram visu
izteiks. Tieši holēriķim ir raksturīga frāze: "Es vienmēr saku to, ko
domāju." Cilvēks it kā pasaka, ko
viņš tagad domā, ir ļoti neapmierināts, bet pēc brīža ir jau pavisam citās domās, to jau ir aizmirsis.
23
Darbā holēriķi kā tipiski ekstraverti — uz āru
vērsti cilvēki — dod priekšroku
darbam ar cilvēkiem. Tieši darbā parādās holēriķu aktivitāte, enerģiskums, arī
viņu cenšanās katrā ziņa sasniegt savus mērķus, tikai pavisam savādāk, nekā to dara flegmatiķi, kuri to
dara ar pacietību, bet holēriķi
to cenšas panākt ļoti strauji, visu uzreiz, tūlīt. Reizēm holēriķi darbojas ar ļoti lielu spiedienu uz citiem
cilvēkiem. It kā nevajadzētu viņiem piekrist, ļaut nogaidīt, bet mēs nespējam pretoties, piekrītam viņiem.
Iestādēs holēriķim neeksistē
tāda lieta kā pusdienas pārtraukumi vai pieņemšanas laiki,
viņi neskatās uz plāksnītēm uz durvīm, ja durvis ir ciet, viņam jāpārliecinās, ka viņš nevar tikt iekšā. Tā arī ir
impulsivitātes izpausme, bet reizēm
tā iedarbojas.
Holēriķim ir
arī nosliece uz organizatorisku darbību. Holēriķi ir cilvēki, kuri ātri spēj mobilizēt cilvēkus, organizēt kādu
pasākumu vai citus kādam darbam. Viņi nav tik efektīvi darbā, kas prasa
sistemātiskumu. Tur, kur citi cilvēki
teiktu, ka vajadzīga vismaz nedēļa saskaņošanai, holēriķis teiks, ka to visu
var izdarīt vienā dienā, un izdara. Holēriķi ir labi runātāji, viņi vairāk
iespaido cilvēkus emocionāli nekā ar loģiku. Tas notiek ar balss intonāciju,
ar sejas izteiksmi, viņi spēj aizraut, pat suģestēt cilvēkus. Daļa cilvēku
maldīgi uzskata, ka svarīgākais ir izmantot loģiskus argumentus, pārliecināt citus cilvēkus, ka tas ir pats
efektīvākais motivēšanas veids. Tomēr ir daļa cilvēku, kas vispār
nereaģē uz loģiku, viņiem ir pārāk grūti izsekot
argumentācijai, bet viņi vairāk reaģē uz emocijām, un holēriķi to izmanto.
Daudz holēriķu ir starp talantīgiem oratoriem, kas prot labi runāt sanāksmēs,
mītiņos. Šādi cilvēki pievērš sev uzmanību ar dedzīgām runām, reizēm ir tā, ka cilvēks saka: "Es īsti
pat neatceros, ko viņš teica, bet to,
kā runāja..." Hitlers un Ļeņins bija tipiski holēriķi, arī Musolīni.
Latvijā tā varētu būt Ilga Kreituse,
to raksturo arī tas, cik ātri viņa nonāca konfliktā. Juris Bojārs ir klasisks piemērs ne tikai runāšanā,
bet arī darbībā. God-manis ir tipisks mazāk ar savu runāšanu, bet vairāk
ar aizsvilšanos.
Darbā viņi dod priekšroku darbam ar cilvēkiem, jo
ļoti veiksmīgi spēj aizraut cilvēkus ar kādu ideju.
Piemēram, kādā Pieaugušo izglītības centra
nodarbībā no rīta bija ieradusies ļoti enerģiska kundze, pēc temperamenta tipa
holeriķe, kurai bija savs veikaliņš. Uz viņas veikaliņu bija atvestas mantu kastes, un enerģiskā kundze visus
organizēja uz to Izkraušanu,
sakot, ka tagad visiem ir jāiet
kraut kastes. Sapulcējušies iebilda, sakot, ka ir atnākuši pasniedzēji un tas
nav iespējams. Enerģiskā organizatore
bija atteikusi: "Pasniedzēji pagaidīs, kastes negaidīs!" Tā arī viņa aizveda
visu grupu kraut kastes. Kastu kraušanā iesaistītie cilvēki, stāvēdami rindā,
lai paņemtu kārtējo kasti, sprieduši: "Ko mēs te darām, kāpēc mēs te esam?" - bet bija jau par vēlu. Taču
tobrīd, kad viņa bija viņus pārliecinājusi, nevienam tiešām nav bijušas
ne mazākās šaubas, ka viss pārējais ir absolūts nieks un galvenais ir šīs
kastes.
Psiholoģiskā
saderība. Vislielākais konflikts var izveidoties starp
diviem holēriķiem. Riska variants pastāv ar melanholiķi, labākajā gadījumā
24
melanholiķis
tiks nostumts malā. Vēl pastāv otrs riska variants, tāpat kā divi melanholiķi nevar sekmīgi paveikt
darbu, tāpat nekas labs nav gaidāms no tā, ka kopā darbojas divi holēriķi. Tā
ir droša prognoze sliktam rezultātam, ja vispār būs kāds
rezultāts. Problēma ir pretenzijās uz līdera pozīciju,
uz dominēšanu, nevis paaugstinātajā emocionalitātē, kā varētu domāt pirmajā brīdī, jo skaļāka saruna tipiskiem
holēriķiem ir normāla parādība, tā ir
"nopietna" parunāšanās, tā uz ilgu laiku neaizskar. Ja divi cilvēki
kaut ko kopā dara, tad viņi veido it kā tandēmu. Viens no viņiem ir tas, kas pirmais izrāda iniciatīvu, uzņemas līdera
lomu, bet otrs ir sekotājs. Taču divi
holēriķi nevarēs noskaidrot, kuram tad īsti pieder līdera loma, kurš ir
galvenais šajā tandēmā. Nekas nemainīsies, ja gadījumā viens no šī pāra ir oficiāli iecelts kā galvenais, jo otrs
holēriķis vienmēr apstrīdēs viņa
pretenzijas uz līdera stāvokli. Tikai retos izņēmuma gadījumos var teikt, ka,
ja vienam no viņiem ir milzīga autoritāte otra acīs, tad otrs ir gatavs
piekāpties.
Kā ikdienā pēc uzvedības ir iespējams atpazīt
tipisku holēriķi? Mēs mēdzam
teikt: "Tas ir temperamentīgs cilvēks." Diez vai mēs to teiksim par
melanholiķi vai flegmatiķi, bet gandrīz vienmēr ar to domāsim hole-risko temperamenta tipu. Tie ir cilvēki
ar ļoti dzīvu, kustīgu sejas izteiksmi, kura var ļoti strauji mainīties.
Holēriķi ir ļoti strauji, enerģiski kustībās, runā skaļā, drošā balsī. Ja kāda grupa cilvēku kaut ko
apspriež un kāda balss skan
visam pāri, tad nav nepieciešams tests, lai noskaidrotu, pie kāda temperamenta
tipa šis cilvēks pieder. Holēriķus, tāpat kā flegmatiķus, ir ļoti grūti pārtraukt, to, ko viņi ir
gribējuši pateikt, viņi grib pateikt līdz galam, turklāt
holēriķi parasti runā ātri.
Tipiska holēriķa pazīme ir "ātra
aizsvilšanās". Holēriķis it kā emocionāli uzlādējas, it īpaši, ja viņš jūtas aizskarts vai
ja viņam kaut kas nepatīk, ļoti ātri paceļ balsi, viņam mainās balss intonācija, pat tembrs. Melanholiķi pārsvarā sarkst un bālē, turpretī
holēriķiem parādās sarkani plankumi uz kakla. Bet tie
nozūd tikpat ātri kā parādījušies.
Par apģērbu runājot, es pieņemu, ka holēriķi
biežāk nekā citi cilvēki velk kaut ko tādu, kas uzreiz pievērš uzmanību.
Holēriķi dod priekšroku kaut kam spilgtākam visās lietās, kaut kam, kas vairāk
emocionāli uzbudina. Taču tas ir tikai mans pieņēmums.
Kas jāņem vērā
saskarsmē ar holeriskā temperamenta cilvēkiem? Tā būtu pareiza izturēšanās sadursmes gadījumā, konflikta situācijā, jo
bieži, ja cilvēks mums sāk kaut ko
pārmest, izvirza pretenzijas, izsaka savu neapmierinātību, bet mēs neredzam tam
ne mazāko pamatu, tad mēs tādā pašā balsī sākam teikt, ka tās visas ir
muļķības. Tad holēriķis pacels balsi vienu
toni augstāk, arī mēs varam kliegt skaļāk. Jāatceras, ka holēriķi vienmēr uzliks punktu uz /, kaut vai aizcērtot
durvis. Holēriķiem ir nepieciešama
emocionālā uzvara pār otru. Raksturīgi, ka dažas stundas pēc šāda asa strīda, emocionālas izlādēšanās uz otru
cilvēku, viņš visu jau ir aizmirsis un
reaģē atkarībā no sava tā brīža emocionālā stāvokļa.
25
Saskarsmē
ar katru ir jāatrod individuāla pieeja, tomēr, ielaižoties diskusija ar cilvēku, kas ir emocionāli uzbudināts,
nav iespējams gūt nekādu pozitīvu rezultātu, jo mūs pašus
pārņem emocijas. Viens no iespējamiem paņēmieniem
ir paskatīties uz izveidojušos situāciju no malas, psiholoģiski no tās
distancēties, mēģināt emocionāli neiesaistīties. Ja cilvēki ir emocionāli, ļoti
emocionāli uzbudināti, tas attiecas ne tikai uz holēriķiem, tad bieži vien, ja
mēs esam ļoti mierīgi, uzbudinātā cilvēka emocijas sāk no-plakt, viņš
zaudē interesi par sarunas uzturēšanu tādā tonī, jo bieži cilvēkiem ir nepieciešams izjust, ka arī otrs ir
emocionāli pārpilns. Ir cilvēki, kas
no šādas situācijas gūst patiesu gandarījumu. Ir gan viens traucējošs apstāklis, jo dažreiz emocionāli uzbudinātais
cilvēks, redzot, ka uz viņa kliegšanu nereaģē, un tādā veidā nesaņemot gaidīto
pretreakciju, sāk kliegt vēl skaļāk.
Sangviniskais
temperaments
Sangviniskais
temperaments no citiem temperamenta tipiem atšķiras ar īpaši attīstītu komunikabilitātes spēju. Komunikabilitāte nav tas
pats, kas sabiedriskums. Sabiedrisks
cilvēks izjūt vajadzību pēo citiem cilvēkiem, viņš tiecas pēc tiem, bet
viņam ne vienmēr izdodas veidot normālas attiecības
ar citiem cilvēkiem, tāpēc rodas domstarpības utt. Viena lieta ir tikties ar cilvēkiem, bet otra — to prast. Tas
arī ir tas, ko mēs sauksim par komunikabilitāti.
Komunikabls cilvēks ir tas, kas tiecas pēc saskarsmes ar citiem un arī prot veidot labas attiecības.
Sangviniskā temperamenta pārstāvji pieder pie cilvēkiem, kas prot ātri
izveidot attiecības, ātri iejūtas jaunās, svešās situācijās un arī prot citus
noskaņot sev labvēlīgi, panākt cilvēku
uzticēšanos. Tāpēc viena no pazīmēm, pēc kā mēs pazīsim sangviniki, īpaši, ja cilvēks ir mums nepazīstams un
mēs tikko esam sākuši sarunu, — jau pēc dažām minūtēm mūs pārņem izjūta,
ka šis ir ļoti jauks un simpātisks cilvēks.
Rodas izjūta, ka mēs esam jau sen pazīstami. Attiecībās ar šo cilvēku ir apbrīnojams vieglums. Ja mēs
esam par kaut ko sarūgtināti,
sūdzamies, tad sangviniķis ir labs klausītājs; ja mums ir labs garastāvoklis,
tad viņš prot to uzturēt. Sangviniki ļoti labi prot piemēroties cilvēkiem, ļoti labi jūt otru cilvēku, viņa
noskaņojumu.
Kāpēc
sangviniķim izdodas tik ātri nodibināt labas attiecības ar cilvēkiem, panākt
uzticēšanos, atsaucību, labvēlīgi noskaņot pret sevi? Pirmkārt, sangviniki ir tie, kas pirmie pievērš
uzmanību apkārtējiem. Parasti cilvēki
ir aizņemti ar savām interesēm, problēmām, vajadzībām, tāpēc viņiem reizēm ir ļoti grūti
"pārslēgties" uz citu cilvēku. Tas ir pilnīgi dabiski, ka mūsu uzmanība ir selektīva, t. i., mēs pievēršam
uzmanību tikai ierobežotam cilvēku skaitam. Sangviniķiem ir stiprāk
izteikta iekšēja gatavība pievērst uzmanību
citiem. Sangviniķiem vairāk nekā citiem piemīt t.s. em-pātijas spēja, t. i., spēja iejusties otrā,
izprast otra emocijas. Sangviniki ir
26
ļoti
uzmanīgi klausītāji. Mums vienmēr ir patīkami runāt ar cilvēku, kurš ne tikai nepārtraukti runā pats un par sevi,
bet ar tādu, kas ar neviltotu interesi uzklausa mūs. ŠT īpašība ir sangviniķa pievilcības pamatā.
Otrkārt, — sangviniķa
mierīgums. Jāatceras, ka pēc savas emocionalitātes sang-viniķis ir tajā pašā vietā, kur flegmatiķis, taču,
ja flegmatiķis vispār īpaši nekādas
emocijas neizrāda, tad sangviniķis, bez šaubām, ir emocionāli atsaucīgāks, bet viņš neko nedramatizē,
nepārspīlē. Sangviniķim ir raksturīgs emocionālais vieglums, bieži vien
sangviniķis vieglāk uztver humoru, ir optimistiski
noskaņots. Arī sangviniķa mierīgums bieži vien palīdz nomierināties otram cilvēkam. Lai gan attiecībās ar sangviniskā temperamenta cilvēkiem nav īpašu problēmu, reizēm mēs
tās radām paši. Mēs varam pārvērtēt
sangviniķa draudzīgo attieksmi. Reizēm domājam, ka izveidojušās attiecības ar sangviniķi ir kaut kas
īpašs, ka šis cilvēks mums ir labs
draugs vai draudzene, uz kuru var pilnīgi paļauties, kuram var uzticēties. Turklāt mēs domājam, ka arī mēs šī
cilvēka acīs esam kaut kas īpašs.
Taču tad mēs pamanām, ka šis cilvēks ir tik pat draudzīgs attiecībās ar mūsu niknāko ienaidnieku, kam mēs vispār kiāt
neejam. Izrādās, ka •sangviniķim šajā
ziņā nav nekādu problēmu, viņš ir tikpat draudzīgās attiecībās arī ar šo
cilvēku, jo sangviniķis ir tipisks ekstraverts, kurš cilvēkus iedala vislabākajos draugos, labos draugos un
vienkārši draugos atkarībā no tā, cik
ilgi viņš kādu cilvēku pazīst. Sangviniķi cenšas uzturēt labas attiecības
ar visiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir kādas darīšanas. Tāpēc nevar apgalvot, ka, neskatoties uz
komunikabilitāti, sangviniķi īpaši pieķeras
kādam cilvēkam. Tiklīdz jūs esat ārpus sangviniķa redzesloka, bieži vien jūs tiekat piemirsts. Attiecības gan
tiek ātri atjaunotas, kad jūs atkal
tiekaties. Skaidrs ir tas, ka sangviniķis ilgi neskumst pēc saviem draugiem.
Dzīve rit uz priekšu, un sangviniķa redzeslokā nonāk arvien jauni paziņas. Sangviniķa attiecības ar citiem
mazāk iet dziļumā, bet vairāk plašumā.
Sangviniķiem parasti ir laba redzes atmiņa, viņi
labi atceras cilvēkus, vārdus, uzvārdus. Sangviniķi ir
labi piemēroti dažāda veida organizatoriskam
darbam, darbam ar cilvēkiem. Sangviniķim ir ļoti grūti veikt tādu darbu, kas
prasa pacietību, ilgstošu piepūli. Piemēram, ja darbā sangviniķim ir
steidzami vienas dienas laikā jāuzraksta kāda atskaite un tāpēc visu dienu jāsēž uz vietas, tad esiet droši, ka
sangviniķis atradīs veidus, kā
padarīt savu darbu daudzveidīgāku. Vēl viens piemērs: ja darbā pēkšņi gadās kāds iepriekš neparedzēts darbuzdevums un
iespējamais darbinieks, kuram šo
uzdevumu uzticēt, pēc temperamenta tipa ir vai nu flegmatiķis, vai sangviniķis.
Flegmatiķis sēž, mierīgi iegrimis savā darbā, un rūpīgi to pilda, tāpēc vieglāk uzdevumu būtu izpildīt pašam vadītājam nekā pierunāt flegmatiķi pamest iesākto un
uzņemties šo uzdevumu, un viņam to
izskaidrot, jo flegmatiķi ir grūti pārslēgt uz kaut ko citu. Turpretim sangviniķim vajag tikai pieiet klāt, un viņš jau no
acīm nolasīs, ka ir kaut kas
steidzams, viņš metīs visu pie malas un
izpildīs šo steidzīgo
27
uzdevumu.
Bet, ja šis darbs prasa kaut mazāko pacietību, rūpību, tad rezultāts būs tāds pat kā flegmatiķim.
Sangviniķim darbā piemīt ārkārtīgi liels
kustīgums. Tas ir jāsaprot gan burtiskā,
gan pārnestā nozīmē. Sangviniķis pēc savas izturēšanās ir ļoti kustīgs. Pārnestā nozīmē: sangviniķis ļoti
ātri pārslēdzas no vienas lietas uz otru atšķirībā no flegmātiķa. Šajā ziņā sangviniķis ir pilnīgs pretstats
flegmatiķim. Sangviniķi ir
ārkārtīgi viegli ieinteresēt, aizraut ar kādu ideju vai priekšlikumu. Tikai jāņem vērā, ka sangviniķim interese
parasti ir nenoturīga šī paša kustīguma un pārslēgšanās spējas dēļ. Tāpēc tik
pat ātri, cik sangviniķim interese
rodas, tik pat ātri tā jau ir zudusi, un viņam atkal ir jaunas idejas un
priekšlikumi. Sangviniķim ir tipiski, ka viņš pie kaut kā ķeras, bet nenoved iesākto līdz galam. Viņš spēj atbalstīt
idejas, pats kaut ko ierosināt, bet viņš nav no izpildītājiem, kurš varētu
novest šo ideju līdz galam. Ideju realizācijai ir nepieciešami cita
temperamenta cilvēki.
Sangviniķi nereti kļūst par līderiem, pateicoties
savai komunikabilitātei, aktivitātei
un iniciatīvai, labām organizatoru spējām. Sangviniķi kā līderi vairāk pievērš
uzmanību cilvēku attiecībām, tāpēc tur, kur līderis vai vadītājs ir sangviniķis, parasti ir labvēlīgs
psiholoģiskais klimats. Sangviniķi ir tie, kas prot novērst konflikta
situācijas, prot risināt konfliktus kompromisa veidā.
Sangviniskā temperamenta cilvēkiem parasti nav
psiholoģiskās saderības
problēmu. Tie ir cilvēki, kas prot gan saprasties, gan sastrādāties praktiski ar jebkura temperamenta
cilvēkiem. Tomēr, ja problēmas nav sangviniķim, tad tas nenozīmē, ka problēmas nevar būt citiem cilvēkiem ar sangviniķi. Kā jau minējām, sangviniķis
ir ļoti atsaucīgs, ļoti pretimnākošs. Piemēram, jums ir
jāgatavo kāda jauna tipa dokuments, atskaite pēc jaunām prasībām, un jūs zināt,
ka jūsu kolēģim sangviniķim ir šī dokumenta paraugs.
Jūs vēršaties pie viņa ar lūgumu, vai viņš nevarētu iedod šo paraugu
paskatīties. Kāda būs sangviniķa reakcija? Bez šaubām! Nekur jums nevajag iet,
viņš jums visu atnesīs klāt, viņš ir priecīgs, ka var jums palīdzēt. Jūs savukārt esat priecīgi, ka ir tik
atsaucīgi, pretimnākoši cilvēki, kas
nekad neatsaka, dodaties projām un gaidāt, kad tiks atnests minētais paraugs.
Taču viņa nav ne tajā dienā, ne nākamajā, pēc tam jūs uzzināt, ka viņš ir
aizbraucis uz nedēļu jau nākamajā rītā pēc jūsu sarunas. Jums ir jādara viss pašiem bez jebkāda parauga,
jāpielaiž kļūdas un jāsaņem aizrādījumi.
Jūs būtu šo paraugu sameklējuši kaut kur citur, ja viņš nebūtu jums to solījis.
Jūs šo cilvēku nosodāt un atceraties, ka tas nav pirmo reizi, kaut kas līdzīgs
jau ir bijis iepriekš, bet tam nav tikusi pievērsta uzmanība. Taču tagad jūsu pacietības mērs ir pilns un jūs
izlemjat, ka jūs vienreiz pateiksiet
šim cilvēkam acīs, ko jūs par to domājat, kas viņš tāds ir. Lai arī attiecības līdz ar to tiks sarautas, nekas, tomēr
jānoskaidro viss līdz galam, cilvēkam
ir jāliek saprast, ka tā nedrīkst rīkoties. Pēkšņi jūs šo cilvēku satiekat. Ko šādā situācijā darīs tipisks
sangviniķis? Vai viņš taisnosies un teiks, jā, tā ir iznācis, ka viņš ir
bijis spiests aizbraukt, un viņam ir žēl, ka viņš
neizpildīja solījumu, vai arī viņš teiks, ka neko nezina? Diez vai. Kāda
28
būs
tipiska sangviniķa reakcija šādā situācijā? Visdrīzāk sangviniķis saķers galvu rokās un teiks: "Ak
šausmas, ko gan es esmu izdarījis! Es taču tev apsolīju un es to neizdarīju, kas es pēc tā
visa esmu par cilvēku, es esmu
tāds, tāds, pēdējais tāds utt." Visu, ko jūs gribējāt viņam teikt, viņš
pirmais pateiks, jums tikai atliks noplātīt rokas: "Jā, tā tas ir."
Sangviniķis tiešām būs satriekts, šaustīs sevi ar
pašpārmetumiem un teiks: "Es metu visu pie malas, es tūlīt visu
nokārtošu." Jūs teiksiet, nu jau viss ir kārtībā, es jau visu pats izdarīju utt. "Viss kārtībā? Nu tad ļoti labi! Ja
kādreiz tev kaut ko vajag, tad
noteikti nāc, es vienmēr palīdzēšu!" un smaidot spiedīs roku. Šāds piemērs
rāda, ka sangviniķim psiholoģiski nevar tikt klāt. Pirmkārt, sangviniķim galvenais ir attiecības
"šeit un tagad" un viņam ir ļoti svarīgas šīs labās attiecības. Sangviniki parasti nekad neatsaka
nevienam cilvēkam, visiem piekrīt
palīdzēt. Ja jūs kaut ko lūgsiet melanholiķim, tad viņš sāks domāt, kas
tad būs, ja viņš tomēr nevarēs to izdarīt, jo viņš taču ir apsolījis. Tās ir
lielas šaubas, svārstīšanās, taču sangviniķim šāda problēma nepastāv. Viņš nedomā par to, vai varēs izpildīt lūgumu vai ne.
Bez šaubām, paškritika vienmēr palīdz nokārtot radušos nepatīkamo situāciju.
Cits piemērs: ja darbā sangviniki kritizē
priekšnieks par to, ko viņš nav izdarījis, tad sangviniķis pārmetumus, kritiku uzklausa ļoti pazemīgi,
nokārtu galvu: "Jā, es
saprotu, es tiešām nezinu, kā es to varēju izdarīt, esmu vainīgs." Taču priekšnieks bieži nepamana, ka
sangviniķis ar roku tur galvu
un ar vienu aci skatās: "Vai daudz vēl būs jāklausās, vai jau iet uz
beigām." Ja priekšnieks grib viņu lamāt, tad viņš būs tas upuris, kas visu
uzklausīs. Galvenais ir
saglabāt profesionālismu. Pēc tam viss ir aizmirsts un sangviniķis rīkojas pēc saviem ieskatiem.
Nevajadzētu domāt, ka tā ir kāda cilvēka mānīšana vai manipulēšana ar viņu. Tā
ir sangviniķa spēja pilnībā pieskaņoties otram cilvēkam.
Ar ko sangviniskā temperamenta cilvēks visvairāk
atšķiras no hole-riskā
temperamenta tipa cilvēka? Sangviniki mēs nesajauksim ne ar melanholiķi, ne ar flegmatiķi. Atcerēsimies,
ka holēriķi ir tie cilvēki, kuriem pietiek ar mazāko iemeslu, lai aizsviltos, asi reaģētu un būtu asi,
kategoriski pret otru cilvēku. Tam pretstatā sangviķis cenšas par katru cenu
izvairīties no šādas situācijas. Viņš darīs visu, lai nebūtu konfliktu, viss
būtu nokārtots un atrisināts.
Katrs cilvēks sevī var saskatīt iezīmes no katra
temperamenta tipa. Tomēr tīru
temperamentu tipu pārstāvju nemaz nav tik daudz, lai gan katrs cilvēks pēc sava temperamenta tuvojas kādam no četriem temperamenta tipiem.
Runājot par psiholoģisko saderību, ņemot vērā
temperamenta tipus, to noteic
arī tas, vai man ir kaut kas no otra cilvēka temperamenta, jo mums ir vieglāk saprasties ar tiem
cilvēkiem, kuriem nav mūsu temperamenta tips, bet ir īpašības, kas piemīt mūsu temperamenta tipam. Ja mums vispār nav nekā kopīga, nevienas
kopīgas īpašības, tad saprašanās vispār nav iespējama.
29
Kā jau tika minēts, temperamenta tips nemainās,
bet mainās temperamenta izpausmes. Bērni parasti ir
emocionālāki, vieglāk satraucami, kustīgāki
nekā vēlāk, nervu sistēmai nobriestot, kad emocijas kļūst aizvien noturīgākas. Reizēm stingras, prasīgas
audzināšanas rezultātā izdodas panākt bērna izturēšanos, kas ir pilnīgi
pretēja viņa temperamenta tipam. Piemēram, vecāki var panākt, ka holerisks vai
sangvinisks bērns var kļūt par iebaidītu melanholiķi, ja viņš tiek sodīts par
visām savām aktivitātēm. Jā, to var panākt, bet parasti vecākiem tas maksā
diezgan dārgi — bērns atpaliek savā
psihiskajā attīstībā. Tas ir tāpat kā mēģināt kreilim iemācīt rakstīt ar labo
roku. Mēs varam to panākt, bet, ja cilvēks ir kreilis, ir taču skaidrs, ka viņa smadzenes, nervu sistēma ir
uzbūvēta citādi, un mēs gribam it kā
visu pārtaisīt. Līdzīgi ir ar temperamentiem. Lai gan es minēju, ka par temperamentu var spriest pēc kādām ārējām
pazīmēm: izturēšanās, runas,
ģērbšanās stila, tomēr jāņem vērā, ka reizēm cilvēka izturēšanās (ārējās izpausmes) neatspoguļo viņa
temperamenta tipu.
Šodien
bieži tiek lietots vārds "mentalitāte". Tas, ko mēs saucam par mentalitāti, bieži vien ir noteikts kultūras un
izturēšanās modelis, kas ir pieņemts
noteiktā sabiedrībā. Dažādās sabiedrībās šis izturēšanās modelis ir dažāds. Tie, kuri pietiekami daudz bijuši
dažādās zemēs, ir novērojuši, ka vienās zemēs cilvēki ir emocionāli vēsāki,
atturīgāki, bet citās — distance
sakarsmē mums šķiet par mazu. Tur mūsu izpratnē cilvēki ir pārāk komunikabli. Temperamenta tipi visās sabiedrībās
ir tie paši, bet tas, kas cilvēkā ir ieaudzināts — tā ir izturēšanās atbilstoši
tradīcijām, normām. 50. gados ASV
tika analizēta trīs tūkstošu bērnu uzvedība, līdzīgs pētījums tika
veikts arī Skandināvijas valstīs. Izrādījās, ka amerikāņu bērnu uzvedība ir vairāk ekstraverta, savukārt skandināvu — intraverta.
Tas nav tāpēc, ka vienā vietā vairāk dzimuši ekstraverti, bet otrā — intraverti, tā ir kultūras modeļa ietekme. Latvijā
kvalifikācijas celšanas kursu nodarbībās, kur mācās gan latviešu, gan krievu
grupas, labi redzama atšķirība dažādu grupu
aktivitātē. Latviešu grupās ir grūti panākt atsaucību, sagaidīt
jautājumus, turpretim krievu grupās aktivitāte ir liela, un tā izpaužas uzreiz visā grupā. Te saskatāmas
atšķirības uzvedībā, kas liecina par atšķirīgu mentalitāti. Amerikāņu
uzvedība ir līdzīga: sabiedriskums, emocionālais dzīvīgums, aktivitāte. Var
pamanīt, ka aiz šī sabiedriskā ekstravertuma
slēpjas ļoti liela personiska noslēgtība. Amerikānis nekad nežēlosies
par savu personisko dzīvi. Viņš ir gatavs apspriest jebkuru jautājumu, tikai
nevajag viņam jautāt par personisko dzīvi, bet krievu cilvēki ir ļoti atvērti
šajā ziņā un ir gatavi apspriest savu personisko dzīvi. Salīdzinot latviešus,
lietuviešus un igauņus, var teikt, ka no latviešiem var dzirdēt, ka lietuvieši ir ļoti skaļi un pievērš sev uzmanību ar savu
izturēšanos - ir ekstraverti, savukārt igauņi uzskata, ka latvieši ir ārkārtīgi
emocionāli, par to liecinot tas, ka satiekoties latvieši apskaujas,
skūpstās un skaļi smejas, kā arī, klausoties kādā, visu laiku māj ar galvu.
Viss minētais ir tradīcijas, audzināšana un normas.
30
Raksturs
Runājot par temperamentiem, vairāk tika pievērsta
uzmanība rakstura īpašībām, ko
noteic konkrētais temperamenta tips. Nevar teikt, ka temperaments
viennozīmīgi un galīgi noteiktu to, kāds cilvēkam būs raksturs. Temperaments
nosaka to diapazonu, kādā var veidoties tās vai citas rakstura īpašības. Tas ir atkarīgs no ģimenes,
apstākļiem, kuros uzaug cilvēks.
Bieži ir grūti noteikt, kur ir robežšķirtne starp
raksturu un temperamentu.
Raksturs
ir cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras ir ieaudzinātas un noteic viņa darbības (uzvedības,
izturēšanās) individuālo stilu. Šī
definīcija ir ļoti vispārīga, jo temperaments arī raksturo cilvēka individuālo
stilu. Te uzsvars jāliek uz vārdu "ieaudzinātas", jo temperamenta īpatnības ir bioloģiski noteiktas un iedzimtas, bet
raksturs nav iedzimts, tas veidojas galvenokārt audzināšanas rezultātā — tie ir
apstākļi, kuros bērns uzaug. Raksturs
veidojas pakāpeniski pirmajos dzīves gados. Sakarība starp raksturu un temperamentu ir šāda.
raksturs = temperaments + audzināšana
Ja bērna temperamenta tipu mēs jau redzam zīdaiņa vecuma, tad pirmās rakstura iezīmes sāk veidoties 1.
dzīves gada beigās, rakstura pamatstruktūra—
apm. 2.-3. g. v., vairāk vai mazāk raksturs izveidojas 6 g. v. Rakstura veidošanās beidzas apm. 17-18 g.
v., kad beidzas pusaudža vecums. Tas nenozīmē, ka nav iespējamas izmaiņas
raksturā, bet tās notiek
noteiktās robežās, kad ir iespējams vairāk pievērst uzmanību un pastiprināt, izcelt vienas rakstura
īpašības, bet bremzēt, kavēt citas, tomēr raksturs savā
pamatā vairs nav maināms.
Jautājums par audzināšanu. Vārdu
"audzināšana" nevajadzētu uztvert burtiski un
domāt, ka vecāki mūsu audzināšanā bija nosprauduši noteiktu mērķi: ieaudzināt mūsos noteiktas rakstura
īpašības, un tā ir tā audzināšana.
Audzināšanu es vairāk izprotu kā indivīda pieredzi, kad bērns sāk apzināties
sevi un apkārtējos. Rakstura veidošanās notiek vairākos virzienos:
pirmais — vecāki, pieaugušie apzināti cenšas bērnā veidot, nostiprināt, stimulēt noteiktas rakstura īpašības, otrais —
lielā mērā raksturs
31
veidojas
ari neapzinātās audzināšanas rezultātā, t. i., kā vecāki izturas pret bērnu, kā veidojas attiecības,
trešais — raksturs lielā mērā ir bērna pielāgošanās spējas rezultāts, nedaudz pārspīlēti sakot, noteiktas rakstura īpašības veidojas, lai bērns varētu
izdzīvot tajos apstākļos, kuros viņš aug. Tas nav jāsaprot burtiskā, fiziskā
nozīmē, — lai tiktu galā ar grūtībām, ar kurām bērns saskaras. īpaši labi tas
redzams, runājot par īpašībām, kuras mēs uzskatām par negatīvām, piemēram,
agresivitāte, cietsirdība. Kā
tas veidojas? Ja cilvēks savā bērnībā ir saskāries ar kādām grūtībām, šķēršļiem, kur agresivitāte,
cietsirdība viņam ir palīdzējusi atrisināt problēmu un panākt savu, tad agresivitāte nostiprinās par rakstura īpašību un vēlāk saglabājas arī pieaugušā cilvēkā.
Vēl viens aspekts, kas atšķir temperamentu no
rakstura, t. i., temperamentu
mēs nevaram vērtēt no ētikas viedokļa—temperamentu noteic daba, un cilvēks nav atbildīgs par sava
temperamenta izpausmēm un īpatnībām,
bet daudzas rakstura īpašības mēs vērtējam tieši no ētikas viedokļa. Ja runājam
par cilvēka raksturu vai viņa morālajām īpašībām, tad bieži runājam par vienu un to pašu: vai ir
godīgs, patiess vai, gluži pretēji,
ir lišķīgs, melīgs utt.
Par raksturu bērnā var runāt tad, kad bērnam ir
jau sirdsapziņa, kad viņam
ir savi iekšējie morālie orientieri un kad viņam ir jāuzņemas (lielākā vai mazākā mērā) atbildība par savu rīcību. Lai gan rakstura pamati ir
jau 5-6 g. v., turpmāk notiek strauja
rakstura attīstība. īpaši vētraina tā ir pusaudža gados. Pusaudži tad pārvēršas līdz nepazīšanai, tie klusie un paklausīgie reizēm pārvēršas par nesavaldīgiem un
trakajiem, viņi neklausa ne vecākus,
ne skolotājus. Par laimi, šis trauksmainais periods pāriet, kaut arī ne visiem.
Apmēram 17-18 g. v. iestājas zināma stabilitāte, un var teikt, ka kopumā ir beidzies rakstura veidošanās posms.
Kaut gan saskaņā ar E. Ēriksona
teoriju par astoņiem dzīves cikliem tālāka rakstura attīstība notiek atbilstoši noteiktam vecuma posmam,
tomēr var teikt, ka 17-18 g. v. raksturs ir jau izveidojies.
Var jautāt, kā ir ar rakstura audzināšanu, vai tas
nav iespējams un cilvēks savā raksturā neko nespēj mainīt. Manuprāt, cilvēks
pilnībā savu raksturu mainīt nevar, tad ir jānotiek kaut
kam ārkārtējam, lai citām acīm paskatītos
uz sevi, savu dzīvi un citiem cilvēkiem. Cilvēks var mainīt sava rakstura iezīmju izpausmes un tās ietekmēt. Mēs
varam cīnīties ar saviem trūkumiem,
mēs cenšamies apkarot savus nelāgos ieradumus un rakstura īpašības, kuras mums pašiem un varbūt arī citiem
cilvēkiem nepatīk. Ir viens ceļš, kā pilnveidot savu raksturu, — cīņa ar saviem
trūkumiem. Ikviens no savas pieredzes zina, ka tas ir ļoti smags un
nepateicīgs darbs, jo trūkumi — tā ir kāda
daļiņa no mums, mūsu pašu mīļie trūkumi, lai kā arī mums tie nepatiktu.
Tas ir karš pašiem ar sevi. Turklāt, arī par to mēs varam pārliecināties, ka gadījumā, ja mēs milzīgu pūļu un entuziasma rezultātā beidzot esam tikuši vaļā no kāda
trūkuma, pēc kāda laika parādās cits — vēl negantāks trūkums. Tagad mēs būtu
priecīgi atgūt to, kas
32
mums
piemita agrāk un tad nepatika, jo tagad jau jākaro ar jauno trūkumu. Tāpēc varbūt bez cīņas ar trūkumiem
ir iespējama kāda cita stratēģija, t. i., ne tik daudz
pievērst uzmanību saviem trūkumiem, bet pievērsties savām stiprajām pusēm un
tās attīstīt; vairāk domāt par to, kas man pašam
sevī patīk, kas labvēlīgi ietekmē attiecības ar citiem cilvēkiem un nostiprināt šīs sava rakstura izpausmes. Tad varbūt
trūkumi paši aizies otrajā plānā. Tas var notikt, ja mums ir pozitīva
domāšana par sevi. Rakstura izmaiņas kopumā
nenotiek, bet mums ir iespējas pilnībā izmantot t.s. iekšējos resursus, savu potenciālu, jo ar laiku mums izveidojas
noteikti izturēšanās stereotipi,
kuriem mēs sekojam, pat nejūtot, ka varētu darīt kaut ko citādi ar citādu
rezultātu. Piemēram, cilvēks var iedomāties, ka par viņu neviens īpaši neinteresējas, neizrāda viņam uzmanību, viņš
jūtas mazliet atstumts, samierinās ar to, ir kautrīgs un bikls, sevī
noslēdzies un izdara secinājumu: man tāds
raksturs. Patiesībā bieži vien ir tā, ka pats cilvēks necenšas uzņemties
iniciatīvu attiecību veidošanā un pat uzskata sevi
par "nostumtu malā". Iedomāsimies, kā būtu, ja viņš sāktu iesaistīt citus sarunā, pievērst uzmanību. Kas notiek?
Izrādās, ka viņš to var izdarīt. Un
tad cilvēks konstatē, ka viņa attiecības ar citiem cilvēkiem nav tik daudz atkarīgas no tā, kā uz viņu skatās citi, bet
no viņa paša. Attiecību veidošana ar
citiem cilvēkiem ir viņa paša rokās. Šis ir piemērs tam, kā mēs pilnīgāk varam izmantot savas iespējas,
paliekot tā paša rakstura ietvaros.
Vēl viena rakstura un temperamenta atšķirība ir
tā, ka rakstura īpašības ir
daudzveidīgas. Raksturs ir daudz elastīgāks, tāpēc, piemēram, mācībās mēs parādām vienas rakstura iezīmes, darbā — citas, ar draugiem un paziņām - vēl citas, vēl citādi mēs esam
ģimenē. Raksturs ir tas, kas ļauj mums pielāgoties noteiktiem apstākļiem un
situācijai.
Rakstura veidošanos noteicošie
faktori
Aplūkosim dažus faktorus, kas iezīmē rakstura
veidošanos, tie ir veidi, kā šīs iezīmes veidojas. Runājot
par šiem faktoriem, es galvenokārt vadīšos no Alfrēda Ādlera teorijas, kurš ir
20. gs. klasiķis, Freida bijušais līdzgaitnieks.
Ādlers ļoti daudz vērības ir veltījis tieši audzināšanas jautājumiem,
pedagoģijai. Latvijā 20. gados un 30. gadu sākumā pastāvēja Ādlera biedrība, kas apvienoja pedagogus,
skolotājus. 30. gadu sākumā tika izdota
Alfrēda Ādlera grāmata "Psiholoģija un dzīve". Ādlers ļoti daudz ir analizējis rakstura veidošanos ģimenē, viņš runā
par dzīves plānu vai dzīves stilu,
tā definīcija ir ļoti līdzīga rakstura definīcijai. Tā kā Ādlers bija ārsts
psihoterapeits, tad, neapšaubāmi, viņš vairāk uzmanības veltīja tiem faktoriem, kas var nelabvēlīgi ietekmēt rakstura
iezīmju veidošanos, lai
33
,-;■■ ^.h palīdzētu un saskatītu saknes, no
kurienes tas nāk.
Aplūkosim
dažus galvenos faktorus, ku-
■ rus min Ādlers. Pirmais ir bērna izlutināšana.
... Tas nozīmē, ka visas bērna iegribas un pra-
■ rus min Ādlers. Pirmais ir bērna izlutināšana.
... Tas nozīmē, ka visas bērna iegribas un pra-
|
.
sības tiek jebkurā brīdī apmierinātas. Tās ir
' pazīmes, kas ir normālas zīdaiņa vecumā, kā
atzīmē Freids — zīdainis dzīvo pēc baudas
principa, jo zīdainim ir instinktīva prasība ne
kavējoties apmierināt visas vajadzības. Ja vi-
f ņam gribas ēst, viņu neinteresē, vai tas šajā
' pazīmes, kas ir normālas zīdaiņa vecumā, kā
atzīmē Freids — zīdainis dzīvo pēc baudas
principa, jo zīdainim ir instinktīva prasība ne
kavējoties apmierināt visas vajadzības. Ja vi-
f ņam gribas ēst, viņu neinteresē, vai tas šajā
.. ; brīdī ir iespējams, ja viņam gribas čurāt vai
Alfrēds Ādlers kakāt, viņš to darīs, nerēķinoties ne ar
ko. Tas
(1870-1937) ir
Pilnī9' dabiski un normāli, taču pienāk laiks,
kad
bērns sāk dzīvot, kā Freids saka, pēc realitātes principa, t. i., sāk saskaņot savas vajadzības ar iespējām, ar apkārtējās vides, vecāku
prasībām. Izlutināts bērns dzīvo
bez šī realitātes principa. Viņam apkārt vecāki rada it kā mākslīgu vidi, kurā visas bērna iegribas tiek apmierinātas.
Kā tas var ietekmēt šādu cilvēku
raksturu? Tie ir cilvēki, kuri neapzināti uzskata, ka visiem par viņiem ir jārūpējas. Cits psihologs — Fromms
— par viņiem runā kā par patērētāja
jeb parazītisko tipu. Viņiem var veidoties egocentrisms un egoisms. Taču Ādlers
uzsver, ka var veidoties mazvērtības komplekss, varbūt ir grūtāk saprotams, kā tas ir iespējams. Šādā
"inkubatorā" bērns mūžīgi nedzīvo, pienāk laiks, kad viņš saskaras ar reālo dzīves īstenību.
Izlutinātiem bērniem skolā iet ļoti grūti, viņiem ir grūti izturēt sāncensību
ar citiem, grūti pieņemt, ka viņi vairs nav pastāvīgi uzmanības centrā un viņiem izvirza tās pašas prasības, ko citiem. Mazvērtības sajūta rodas
no tā, ka bērns salīdzina sevi ar citiem.
Viņš redz, ka citi tiek galā, iztur sāncensību,
bet viņš nespēj, jo ir atkarīgs. Tātad izlutināšana bieži vien nostiprina
atkarības sajūtu, vajadzību pēc atkarības.
Otrs faktors ir bērnu apspiešana ģimenē. Šajā
gadījumā tas ir ļoti plašs
jēdziens, kas izpaužas no fiziskas vardarbības pret bērnu līdz bērna psiholoģiskai iebiedēšanai. Galīgā
izpausmē bērns var tikt sists, mocīts, pat spīdzināts. Bieži par to pēdējā laikā izraisās diskusijas par
sliktiem dzīves apstākļiem,
alkoholismu, kas noved pie tā, ka pret bērniem ģimenē slikti izturas. Agrāk tā bija aizliegtā tēma, jo
padomju sabiedrībā tas nedrīkstēja notikt.
Nevar
noliegt, ka nelabvēlīgās ģimenes rodas nelabvēlīgo sociālo apstākļu ietekmē, bet tas nav vienīgais vardarbības
iemesls. ASV, kuru nevar uzskatīt par trūcīgu zemi, katru gadu ģimenēs
tiek mocīti līdz pat sakrop-ļošanai ap 100
000 bērnu. Zviedru skolu psihologi man ir stāstījuši, ka bērni tiek mocīti
ģimenēs, kur māte ir ārste un tēvs — inženieris, māte savu trīsgadīgo meitiņu iesloga mazbērnu gultiņā,
un tā viņa paliek tur
34
visu
dienu. Mes nedrīkstam aizmirst to, ka arī vecākiem reizēm ir sadistiskas tieksmes, sadistisks raksturs un
nereti pašu bērni kļūst par sadisma upuriem. Ja pret bērnu ir vērsta šāda izturēšanās, nemaz nerunājot par seksuālu vardarbību, tad bērns top dziļi psiholoģiski
sakropļots. Jebkura cietsirdība,
kura ir vērsta pret bērnu agrīnā vecumā, sekmē cietsirdības un ļaunuma veidošanos bērnā vai arī viņš
tiek iekšēji salauzts. Tad biklums, ieraušanās sevī nav
temperamenta radīts, bet šādas apiešanās rezultāts.
Otra galējība ir ideja, kas laikam nāca no amerikāņu bērnu ārsta Bendžamina Spoka, kurš bija ļoti populārs un
uzskatīja, ka bērnam nedrīkst pat pirkstu piedurt. Es ar pārsteigumu
lasīju diskusiju, vai bērns var kādreiz
dabūt pērienu vai ne. Šādas diskusijas rezultātā amerikāņu bērnu psihologi
ir nonākuši pie secinājuma, ka var un vajag, tikai jāzina, kad un par ko. Nekādā veidā nav vēlams bērnam "sadot
pa dupsi" pirms trīs gadu vecuma,
jo bērns to nesaprot, viņš nespēj saistīt vieglās sāpes ar savu rīcību.
Tā viņam var izraisīt tikai bailes un neko vairāk. Nevajadzētu pērt bērnu arī tad, kad viņam ir vairāk nekā pieci
gadi. Tas jau ir riskanti, jo bērns to uztver kā pazemojumu. Tas var būt
diezgan iedarbīgs līdzeklis trīs līdz piecu gadu vecumā.
Vairāk izplatīta kā fiziska vardarbība pret bērnu
ir viņa psiholoģiskā apspiešana,
ignorēšana. Saskaņā ar pētījumiem Latvijā vairāk nekā puse bērnu atzīst, ka ir izjutuši psiholoģisku
vardarbību. Tā ir vai nu naidīga vecāku izturēšanās, vai ignorēšana, vienaldzība no vecāku puses. Psiholoģijā lieto tādu jēdzienu kā "mātes
psiholoģiskā prombūtne". Mātei ir īpaša nozīme bērna dzīves pirmajos gados rakstura veidošanā. Mātes
prombūtne psiholoģiski nozīmē stāvokli, kad māte ir klāt fiziski, viņa ir
ģimenē, it kā rūpējas par bērnu — bērns ir apģērbts, paēdis, visas viņa fiziskās vajadzības ir nodrošinātas, bet
viņš pietiekami nesaņem mātes
mīlestību. Kādi iemesli ir tam, ka bērns šo mīlestību nesaņem? Zviedrijas kolēģi minēja gadījumus, kad māte
atnāk mājās, ieslēdz bērnus istabā,
pati aiziet uz citu istabu, lai nedzirdētu, ka bērni bļauj, jo viņa ir piekususi.
Uzskaitīsim
iespējamos šādas rīcības cēloņus, un tas būs kā apakšpunkts iespējamai apspiešanai. Viens no iemesliem var būt nevēlams bērns ģimenē. Ir gadījumi, ka sākotnēji viņš var
būt nevēlams, bet vēlāk parādās
mīlestība un pareizā attieksme. Es nezinu, kā ir tagad, bet Ādlera laikā,
un viņš par to rakstīja, gaidīja puiku, bet piedzima meitene. Reizēm tas no bērna attālina arī māti. Man ir nācies
runāt ar sievietēm, kuras ir teikušas, ka bērnībā vecāki, it īpaši tēvi, viņas
ir mēģinājuši audzināt kā puikas. Tas ne vienmēr notiek burtiskā nozīmē,
bet tiek izvirzītas līdzīgas prasības. Man reizēm aizdomīgi liekas, ja
attiecībā uz meitenēm lieto vīriešu dzimtes
mīļvārdiņus. Kas aiz tā slēpjas, varbūt tā ir izstumtā doma par gaidīto dēlu? Indijā ar šo problēmu tiek galā
tādējādi, ka meiteņu ģimenē ir tik
daudz, cik tiek izlemts, "liekās" vienkārši noslīcina kā kaķēnus.
. 35
Otrs variants irtā sauktā jauno māmiņu problēma. Tā nav sieviete, kas pirmoreiz kļuvusi par māti, bet viņas
vecums. Dažās zemēs piecpadsmit vai sešpadsmitgadīga māte ir normāla parādība, viņas audzināšana ir tāda, ka viņa tiek sagatavota šai lomai
arī psiholoģiski. Pie mums, pat ja meitene ir fiziski gatava
laist pasaulē bērnu, viņa psiholoģiski nav gatava būt māte. Nākamais cēlonis var būt tas, ka māte ir pārāk nodarbināta. Mātei ir pārāk daudz problēmu, un šīs problēmas
var būt visdažādākās, piemēram, darbs, mātes aizņemtība, un mātei ir
labi, ja bērns prasa maz uzmanības. Var būt arī citi šādas aizņemtības iemesli:
smaga slimība vai smagas dzemdības, pēc kurām
māte ir ilgu laiku slimnīcā; nereti šādas mātes ir pilnībā pārņemtas ar sevi, un viņām trūkst kontakta ar bērnu.
Var būt gadījums, kad bērna tēvs negaidīti pamet ģimeni, cita lieta ir
tad, kad ir skaidrs, ka tēvs nedzīvos kopā
ar ģimeni, un sieviete ir tam gatava. Tas var būt arī finansiālais stāvoklis, diemžēl tas ir vērojams arī Latvijā,
problēma, kā izdzīvot. Pēdējais
iemesls, kuru apstiprina arī psihologu pētījumi Latvijā, ir tas, ka vecāki atkārto savu vecāku kļūdas. Pastāv it kā sava
veida apburtais loks, no kura ir ļoti grūti izkļūt. Tas bieži vien notiek neapzināti: vecāki apietas ar saviem bērniem, kā
savulaik viņu vecāki apgājās ar viņiem. Tā kā tas notiek neapzināti, tad to var
saprast un atbrīvoties no tā.
Ērika
Berna grāmatā "Spēles, kuras spēlē cilvēki", kura diemžēl nav tulkota latviski, citā sakarā ir minēts piemērs par
jaunu pāri, kurš tikko apprecējies. Vīrs skatās, kā jaunā sieva gatavo
vistu un liek to uz cepešpannas, griež nost
kājas; vīrs jautā, kāpēc vistai tiek nogrieztas kājas. Sieva satrūkstas, bet atbild, ka tā vienmēr
darījusi viņas māte. Ciemojoties pie
sievasmātes, tiek uzdots jautājums, kāpēc viņa tā darījusi. Arī viņa saka, ka
viņas mamma tā darījusi, bet tad, kad tiek jautāts vecmāmiņai, viņa pastāsta, ka viņas laikā pannas ir bijušas
mazākas un vistas tajās nav
ietilpušas. Tas, manuprāt, ļoti labi paskaidro, ka kādreiz cilvēki kaut ko ir darījuši saprātīgi, bet vēlāk tas tiek
pārņemts automātiski, nezinot jēgu,
taču no apburtā loka var tikt laukā.
Lai tiktu skaidrībā ar šo jautājumu, es noteikti
ieteiktu izlasīt Džona Bolbija
grāmatu "Drošais pamats". Tas ir angļu psihologs, kas diezgan tuvs Freidam, bet Bolbiju nevar uzskatīt
par Freida sekotāju, jo viņš daudz uzmanības pievērsa arī instinktīvai uzvedībai, tam, cik lielā mērā mātes
un bērna attiecības nosaka instinkti; vai dabiskā, instinktīvā izturēšanās netiek kropļota. Viņa uzskati ir mūsdienu
priekšstats ne tikai par bērna raksturu,
bet arī par psihes veidošanos, attiecību veidošanos agrīnā vecumā, par to, kāda
nozīme irtam, ka bērns pieķeras mātei.
Šie divi
faktori: izlutināšana un bērna apspiešana ģimenē ir tie, kurus aplūko arī ļoti daudzi citi psihologi. Šajā ziņa
Ādlers nav oriģināls, taču ir divi
faktori, par kuriem pirmais sāka runāt tieši Ādlers un tad tiem pievērsa uzmanību arī citi psihologi. Ādlers atzīmē orgānu
nepilnvērtību; tie ir reāli vai
iedomāti fiziski defekti un trūkumi. Šī orgānu nepilnība var veicināt
36
mazvērtības
kompleksa veidošanos un nostiprināšanos un kā kompensāciju
pārākuma kompleksa veidošanos. īpašu vērību es gribētu pievērst vārdam "iedomāti" defekti vai trūkumi, jo
var būt tā, ka cilvēkam ir kādi nopietni
defekti, kas ir iedzimti vai iegūti traumas rezultātā, bet bieži vien tie
ir iedomāti. Ja puika ir mazāks augumā par citiem, tad tā ir individuālā
īpatnība, bet viņš to uztver kā fizisku defektu. Var būt meitene, kuru skolā dēvē par maiksti; tā arī ir viņas individuālā
īpatnība, bet apkārtējo attieksme to
padara par defektu. Saskaņā ar šo subjektīvismu svarīgākais ir nevis
tas, kas ar cilvēku reāli notiek, bet gan tas, kā viņš to uztver.
Pēc Latvijas invalīdu biedrības uzaicinājuma pie
mums ieradās kāds puisis no Zviedrijas, kuram bija 22 gadi
un iedzimta kroplība — ķermenis bija normāli
attīstīts tikai līdz viduklim. Viņam bija ļoti tievas rociņas un sīkas mazas
kājeles. Viņš ar pūlēm varēja kustināt roku pirkstus, bet, piedalīdamies paraolimpiskajās spēlēs, tika īpaši
izcelts par varonību un gribasspēku. Šajās spēlēs nebija klases, kurā
iedalīt cilvēku ar tik lieliem defektiem.
Var iedomāties šāda cilvēka problēmas; viņš pat īsti nevarēja patstāvīgi
pārvietoties. Zviedrijā viņam ir valsts algots darbinieks, kas par viņu rūpējas, pats viņš apguva jurisprudenci
Gēteborgas Universitātē, studēja
jautājumus, kas saistīti ar invaliditāti. Viņš teica, ka tad, kad bijis mazs, bijis galīgi bezpalīdzīgs, bet, kad viņš
sastapās ar cilvēkiem, kuriem vispār
nebija roku un kāju, bet viņi peldēja, nodomāja, kāpēc viņš arī nevarētu, un vingrināja kājas un rokas. Tā soli pa
solim viņš vingrinājās, kamēr varēja
izdarīt daudz vairāk, nekā bija varējis darīt iepriekš. Tikšanās laikā, kad viņš stāstīja par sevi, viņš minēja arī
to, ko dara bez studijām: lasa
lekcijas Zviedrijas uzņēmumu menedžeriem. Sākotnēji es nospriedu, ka viņš lasa menedžeriem uzņēmumos, kur arī strādā
invalīdi, bet izrādās, ka ne. Viņš
lasīja menedžeriem lekcijas, kā nospraust mērķus, kā plānot šo mērķu sasniegšanu un kā tos realizēt, kā to
darīt soli pa solim, ar savu piemēru.
Tas, ko viņš ir panācis pats, ir izmantojams arī citu praksē dažādās
jomās.
Pabeidzot par attieksmi pret invalīdiem, mēs
zinām, ka pie mums nav viņiem
domātu dažādu palīglīdzekļu, kā, piemēram, speciāli lifti, bet tas nav tikai finansu jautājums. Svarīga ir
attieksme, vai invalīds vienkārši jūtas paēdis un kaut kur
sēž, vai viņam ir sajūta, ka viņš ir sabiedrības loceklis. Zviedrijā un Amerikā
šo problēmu risina, veidojot tā saucamās integrētās klases, kur invalīdi, t. sk. ar psihiskiem traucējumiem, mācās kopā ar veseliem
bērniem. Klasē ir speciāls aprīkojums un speciāli pedagogi, kuri strādā paralēli priekšmetu pasniedzējiem. Cerīgi
irtas, ka pārējie, veselie bērni, jau
no pirmās klases pierod pie tā, ka var būt arī tādi cilvēki, personības ar
savām vajadzībām, savu prieku un bēdām, un, kad bērns ir pieaudzis, viņa attieksme pret invalīdiem ir
citāda nekā tam pieaugušajam, kurš skatās uz invalīdu kā uz dīvainu
kukaini.
Ceturtais
faktors rakstura veidošanā ir bērna pozīcija ģimenē. Pozīcija nozīmē
dzimšanas secību, kurš pēc skaita ģimenē bērns ir. Svarīgi ir
37
tas,
vai tas ir vienīgais bērns, vai ģimene ir vairāki bērni. Nozīmīgi ir arī tas,
vai viņš ir pirmais, otrais vai pēdējais bērns ģimenē. Ādlers bija pirmais, kas nopietni pievērsa uzmanību tam,
ka šī nejaušība ietekmē cilvēka tālāko dzīvi.
Aplūkosim situāciju, ka bērns ir vienīgais ģimenē.
Ādlers apgalvo, ka vienīgais
bērns ģimenē parasti ir izlutināts. Vai vecāki to vēlas vai ne, bērns saņem nedalītu vecāku uzmanību.
Saprātīgi vecāki meklē ceļus, kā viņā mazināt izlutināmību, bet diezgan droši var apgalvot, ka, ja ģimenē
augs tikai viens bērns, tad būs psiholoģiskas problēmas. Kādā šādā lekcijā man tika uzdots jautājums, kas drīzāk
bija nikna replika no vienas klausītājas,
ka tā nevar būt, jo viņa pati bija vienīgais bērns, un viņa nebūt nevēloties pievērst sev uzmanību. Lai viņu
nomierinātu, man bija nepieciešams
diezgan ilgs laiks; bēdīgākais bijātas, ka viņa nespēja paskatīties uz sevi no malas.
Pirmais bērns ģimenē, pēc Ādlera, saskaras ar
šādām problēmām: jo ilgāks
laiks paiet līdz otrā bērna piedzimšanai, jo lielāka ir varbūtība, ka pirmais bērns būs izlutināts. Es stāstu
Ādlera atziņas, bet negribu, lai
uztverat to kā likumus, jo Ādlers neveica nekādus statistiski nozīmīgus pētījumus, bet vairāk izmantoja savu
psihoterapeita darbu un novērošanu.
Problēmas parādās tad, kad ģimenē rodas otrais
bērns. Pirmajam bērnam parādās greizsirdība. Pirmais bērns
redz, ka viņš tiek nonievāts, jo tā
uzmanība, kas līdz šim tika veltīta viņam, tagad tiek vērsta uz otro bērnu.
Pirmais bērns neatceras, ka tad, kad viņš bija maziņš, arī ar viņu tāpat rotaļājās un viņu mīlēja kā viņa mazo
brālīti vai māsiņu. Lai šo greizsirdību mazinātu, Ādlers iesaka mēģināt
iesaistīt vecāko bērnu rūpēs par jaunāko,
lai arī viņš uzņemas daļu atbildības, bet acīmredzami, ka tas nav jādara
piespiedu kārtā. Jātas nenotiek piespiedu kārtā, tad greizsirdība ir mazāka. Ir cilvēki, kas šo greizsirdību saglabā
visu mūžu, viņi, pat būdami pieauguši, apgalvo, ka viss ir ticis
jaunākajam.
Divu bērnu ģimenē parādās sava veida sāncensība.
Sāncensība ir vairāk izteikta
starp viena dzimuma bērniem un mazāk— starp dažāda dzimuma bērniem. Svarīga ir vecāku sabalansēta
uzmanība bērniem. Kļūda ir
tas, ka viens bērns saņem lielāku vecāku uzmanību, tad otrs ir zaudētājs, sevišķi, ja vecuma starpība ir
maza; viņš to sāpīgi pārdzīvo, otrajam
bērnam parasti ir skaudība pret pirmo bērnu, jo otrais bērns parasti iedomājas, ka pirmajam ir lielākas privilēģijas.
Kad
ģimenē parādās trešais bērns, tad atkārtojas tā pati greizsirdība, skaudība un sāncensība, bet Ādlers uzskata, ka tā
ir mazāk izteikta kā starp pirmo un
otro bērnu. Ādlers domā, ka bērni, kuri lielā ģimenē ir dzimuši pa vidu, ir ar sabalansētāku,
līdzsvarotāku raksturu. Lasot Ādleru, šķiet,
ka viņš ir lielo ģimeņu piekritējs. Tomēr nesen veikti pētījumi parāda, ka intelekta attīstība daudzbērnu ģimenēs notiek
lēnāk. Ādlers saka, ka pastarīši
ģimenē, īpaši, ja ir vecvecāki, ir visizlutinātākie. Viņi saņem visvai-
38
rāk
uzmanības, pat ja vecākie brāļi un māsas viņus dažkārt iekausta, rausta aiz auss vai dara pāri, arī tā ir
uzmanības izrādīšana, viņus katrā ziņā neignorē. Ādlers saka, ka mazākajam ir
jāapsteidz visi brāļi un māsas. Tieši tāpēc pastarīši ir
visvairāk orientēti uz sasniegumiem. Ādlers ir pārliecināts, ka tieši viņi arī
gūst dzīvē panākumus.
Tas gan ir zināmā pretrunā ar amerikāņu veiktajiem
pētījumiem 70. gados. Viņi
paņēma grāmatu par ievērojamākajiem Amerikas cilvēkiem un
paveica milzīgu darbu, noskaidrojot, kurš pēc skaita ģimenē ir bijis šis bērns.
Saskaņā ar viņu pētījumu lielākais procents veiksmīgo bija pirmie bērni.
Ādlers norāda vēl uz kādu īpatnību, kas piemīt
pastarīšiem, — viņi ļoti agri iemācās izmantot citus savā labā, spekulēt,
manipulēt ar to, ka viņš ir maziņš,
— man vairāk vajag, es esmu maziņš, no manis nedrīkst prasīt. Šīs īpašības saglabājas visu mūžu, lai cik vecs cilvēks būtu, vienalga
viņš ir maziņais. Bieži arī tuvinieki viņu
sauc tajā pašā mīļvārdiņā, kā sauca, kad viņš vai viņa bija maziņi.
Izraēlā šos pētījumus par bērna pozīciju ģimenē
izmanto personāla atlasei. Aizpildot anketu, pretendentam ir jāmin arī tas,
kurš pēc kārtas viņš ir bijis
ģimenē.
Raksturu tipu
klasifikācija
Ir grūti klasificēt cilvēkus pēc četriem
temperamenta tipiem, t. i., sadalīt visus cilvēkus četrās daļās, taču rakstura iezīmes ir vēl
nesalīdzināmi daudzveidīgākas. Ir tūkstošiem vārdu, kas
apzīmē kādu rakstura īpašību, daudz, bez
šaubām, ir sinonīmu, bet tomēr tas ir ārkārtīgi plašs diapazons. Raksturu ir daudz grūtāk klasificēt nekā
temperamentu. Šādas klasifikācijas
izveides mēģinājumi balstās uz šādu principu: izvēlēties par pamatu
kādas ārkārtīgi spilgti izteiktas rakstura iezīmes. Ja vairākiem cilvēkiem piemīt viena un tā pati spilgti izteiktā
iezīme, tad viņus var pieskaitīt vienam rakstura tipam. Šādus rakstura
tipus, kuros dominē kāda ārkārtīgi spilgti izteikta iezīme, dēvē par rakstura
akcentuācijām. Akcents tiek likts uz kādu
noteiktu iezīmi vai to grupu. Rakstura akcentuācija ir noteikta rakstura
disharmonija, tāpēc ka harmoniskā raksturā visas iezīmes ir vairāk vai mazāk sabalansētas, vienādotas, bet
akcentuācijas gadījumā kāda no
rakstura iezīmēm ir izvirzījusies priekšplānā, un galvenokārt tieši tā noteic
cilvēka izturēšanos. Pētījumi rāda, ka vairāk nekā pusei cilvēku ir tā vai cita rakstura iezīmju akcentuācija. Šo
jēdzienu psiholoģijā ir ieviesis vācu
psihologs un psihiatrs Karls Leonhards 60. gados.
Krievijā Leonharda idejas pārņēma krievu psihiatrs
un psihoterapeits Aleksejs Ļičko. Ļičko ir izdevis grāmatu "Psihopātijas
un rakstura akcentuācija
pusaudžiem" (1983). Autors savu darbu ir turpinājis, un ir arī vēlāku gadu izdevumi.
39
Ļičko
grāmatas nosaukumā pirmais vārds ir psihopātijas. Kas ir psiho-pātija? Tā ir rakstura deformācija. Ar ko
psihopātija atšķiras no rakstura akcentuācijas, ņemot vērā to, ka arī akcentuācija ir zināma rakstura
deformācija? Psihopātija — tā
ir patoloģija, bet akcentuācija — norma. Mums rodas mūžsenais jautājums: kur ir robeža starp
normu un patoloģiju? Mūsdienās
uzskata, ka bioloģiski šo robežu ir grūti novilkt, to iespējams izdarīt tikai smagas patoloģijas
gadījumos. Tāpēc kritērijs ir izveidots sava veida vienošanās rezultātā. Vienošanās ir par to,
ko sabiedrībā uzskatīsim par
veselu cilvēku psihiskā ziņā. Šajā gadījumā kritērijs ir sociālā adaptācija, t. i., vai cilvēks spēj pielāgoties dzīvei sabiedrībā pats
saviem spēkiem. Sarežģījumi dzīvē, pat
nopietni sarežģījumi ir gan akcentuētiem cilvēkiem, gan psihopātiem. Tās ir
problēmas ģimenē vai pat ģimenes veidošanā,
attiecību uzturēšanā ar citiem cilvēkiem, problēmas darbā, reizēm
nespēja strādāt ilgstoši vienā darba vietā. Taču, kāda ir atšķirība? Tā izpaužas tādējādi, ka cilvēki ar rakstura
akcentuācijām spēj tik galā paši ar savām problēmām. Viņiem ir problēmas,
bet viņi spēj tās atrisināt patstāvīgi. Jā, reizēm viņu uzvedība var būt
īpatna, var likties dīvaina vai kaitinoša, taču lielākoties šie cilvēki vairāk
vai mazāk veiksmīgi risina savas problēmas.
Psihopātijas gadījumā, proti, ja patiešām tā ir psihiska novirze, rakstura patoloģija, cilvēks diemžēl
nespēj patstāvīgi tikt galā ar dzīves problēmām. Viņa sociālā adaptācija ir
nopietni traucēta. Viņš nespēj
pielāgoties dzīvei sabiedrībā. Tā kā varētu teikt, ka atšķirība starp normu
un patoloģiju ir mazāk kvalitatīva, vairāk - kvantitatīva. Lai gan es pieminēju Leonhardu kā šī jēdziena autoru, arī
citi pētnieki citās zemēs — ne tikai
Vācijā un Krievijā— ir pievērsuši uzmanību tam, ka ir cilvēki ar izteiktām
rakstura īpatnībām, kas atšķiras no citiem, bet kas nav patoloģiski cilvēki
psihiskā ziņā. Rietumos šajos gadījumos lieto jēdzienu so-ciopātija, it īpaši ASV, Anglijā.
Pamatojoties galvenokārt uz Kārlu Leonhardu un
Alekseju Ļičko, sākšu aplūkot
atsevišķus akcentuāciju tipus. Testu, ar kuru nosaka rakstura akcentuāciju tipus, tā autora vārdā sauc par
Šmišeka testu. Par dažiem
akcentuāciju tipiem es runāšu sīkāk, tāpēc ka tos aplūko ne tikai Leonhards un Ļičko, bet arī citi autori,
turpretī dažus no tipiem es tikai pieminēšu. Par dažiem tipiem es runāšu tikai attiecībā uz pieaugušajiem (Leonharda pētījumi), bet par citiem runāšu sīkāk, t. i., par to
veidošanos un par bērnu un pusaudža gadiem
(Ļičko pētījumi).
Hipertīmais
tips
Cilvēkiem ar šo
rakstura tipu ir raksturīga pastiprināta aktivitāte, darbīgums, iniciatīva, uzņēmība, neatlaidība mērķu sasniegšanā, parasti viņiem ir ļoti možs un pacilāts garastāvoklis jeb
noskaņojums. Mēs reti dzirdēsim, ka
šie cilvēki par kaut ko sūdzas, piemēram, par savu veselību vai grūto dzīvi. Tie ir cilvēki, kas uz visu skatās
optimistiski, prot atrast
40
izeju visās dzīves
situācijās. Viņiem ir bagāta iztēle, bieži piemīt radošas spējas, oriģināla pieeja. Visas šīs īpašības
kopumā bieži vien nosaka to, ka šāda
tipa cilvēki gūst panākumus dzīvē tajā sfērā, kuru viņi izvēlas. Bieži vien
šādi cilvēki ir līderi.
Līdz šim esmu nosaucis
tikai pozitīvi vērtējamas īpašības, bet kādas tad te var būt problēmas? Reizēm
šie cilvēki var likties pārlieku darbīgi. Ir tādi
cilvēki, kas jums ne mirkli neliks mieru, viņiem nepārtraukti ir kaut kas jādara, un viņi necieš, ka kāds sēž tepat un
neko nedara. Viņi vienmēr atradīs, ko
darīt. Šāda tipa cilvēki ļoti slikti panes piespiedu bezdarbību, teiksim,
ja kaut kas ir jāgaida un neko nevar iesākt. Šāds stāvoklis viņiem ir
nepanesams. Viņi arī ļoti slikti panes jebkuras disciplināras prasības, ja viņi tās uzskata par savas brīvības ierobežošanu.
Šāda tipa cilvēkiem ir ārkārtīgi izteikta tieksme uz neatkarību, patstāvību, un
bieži vien rodas konflikti tad, ja
viņi uzskata, ka tās prasības vai ierobežojumi, kurus viņiem izvirza, ir nevajadzīgas, muļķīgas, nepamatotas.
Jāsaka, ka bieži vien šī rakstura tipa cilvēki visai maz rēķinās ar
apkārtējiem. Tie ir cilvēki, kas iet un ar
elkoņiem lauž sev ceļu. Viņi galvenokārt ir orientēti uz kādu konkrētu mērķu
sasniegšanu un mazāk orientēti uz attiecībām ar citiem cilvēkiem. Ja jums ir darīšana ar šāda tipa cilvēkiem, jūs
vienmēr jūtiet no viņu puses milzīgu psiholoģisku spiedienu, jo viņi ir
ļoti enerģiski, ļoti aktīvi un visiem līdzekļiem
cenšas panākt savu mērķu īstenošanu. Lai noskaidrotu, vai mēs piederam pie šāda tipa cilvēkiem, jāatceras
savi pusaudža gadi, jo šī rakstura
iezīmes spilgti parādās tieši šajā vecumā. Izrādās, ka šim raksturam ir
savs fizisks pamats, jo šis raksturs parasti veidojas fiziski attīstītākiem pusaudžiem. Varbūt jau skolas gados jūs
bijāt fiziski ātrāk nobrieduši nekā jūsu vienaudži, jo trīspadsmitgadīgs
pusaudzis pēc izskata var būt gan kā
desmitgadīgs, gan kā septiņpadsmitgadīgs. Tātad šie hi-pertīmā rakstura pusaudži ātrāk nobriest, parasti
viņiem ir arī ļoti laba veselība,
ļoti laba apetīte, miegs; viņi ne par ko nežēlojas, skolā bieži vien ir apķērīgi, spējīgi, lai gan sekmes ir ļoti
nevienmērīgas, tāpēc ka viņiem pietrūkst
uzmanības noturības, centības kaut ko īpaši apgūt. Viņi bieži vien ir no tiem, par kuriem skolotājs saka: "Nu,
kaut drusciņ būtu pamācījies vēl!"
Bez šaubām, viņi sagādā raizes audzinātājiem, pedagogiem, jo viņi bieži vien ir
vislielāko palaidnību un blēņu organizatori skolā. Parasti visas palaidnības tiek organizētas ar lielu izdomu.
Turklāt sarunās ar pieaugušiem
cilvēkiem, arī pedagogiem, šie pusaudži nejūt distanci, viņiem pietrūkst pietātes izjūtas, ka es vēl esmu
skolnieks un tas ir mans skolotājs. Viņi ļoti ātri vēlas, lai pret
viņiem izturas kā pret pieaugušiem.
Sensitīvais tips
Šī rakstura īpašības ir ļoti tuvas
melanholiskajam temperamentam. Kā atceramies, to raksturo emocionāls jūtīgums, šādi cilvēki ir viegli
aizvainojami, aizskarami, viņi smagi pārdzīvo
aizvainojumus un pāridarījumus,
41
ir viegli iežēlināmi, viņos ļoti viegli izsaukt
līdzjūtību. Sensitīvā tipa cilvēki ļoti smagi pārdzīvo krīzes, kādus negaidītus
un varbūt pat traģiskus notikumus, piemēram,
tuvinieka nāvi, smagu slimību. Viņiem šādos gadījumos ir nosliece uz depresijas stāvokļiem, kas var
ilgt mēnešiem. Bieži vien šādos gadījumos ir nepieciešama citu cilvēku
palīdzība, lai cilvēks varētu pārvarēt
nomāktību un nospiestību. Parasti šāda tipa cilvēkiem ir izteiktas estētiskās intereses, vajadzības, teiksim, interese
par mākslu, mūziku, dzeju, viņi mīl dabu, visu skaisto un gūst no tā patiesu
gandarījumu un baudījumu. Atšķirībā
no tipiska melanholiķa šie cilvēki vairāk izrāda savas emocijas, viņiem ir spilgtākas emocionālās
izpausmes. Viņiem piemīt zināms
sentimentālisms. Šī rakstura iezīmes atšķirībā no hipertīmā parādās jau daudz
agrāk — jau pirmsskolas vecumā. Bieži vien sensitīvais raksturs veidojas
bērniem, kuri no agras bērnības bieži slimo, kuri ir slimīgi, fiziski varbūt ir vājāki nekā citi. Šādi bērni jau četru
piecu gadu vecumā ir ļoti bikli,
kautrīgi, nedroši, bailīgi un vairās no svešiem cilvēkiem. Parasti šādi bērni ļoti pieķeras tuviniekiem — vecākiem,
vecvecākiem. Viņi mīl uzturēties nevis vienaudžu kompānijā, bet par
saviem rotaļu biedriem parasti izvēlas
mazākus bērnus, labprātāk spēlējas kopā ar viņiem, jo viņi baidās, ka vecākie bērni var nodarīt pāri; viņi ļoti
baidās, ka kāds viņus varētu aizskart,
pazemot. Skolā šāda rakstura bērni ir ārkārtīgi centīgi un uzcītīgi. Viņi
tiešām cenšas izpildīt visas prasības, visus mājas darbus, visu sagatavot,
izdarīt neiespējamo. Viņi ļoti pārdzīvo, ja ar kaut ko nav tikuši galā un kaut ko nav paguvuši, jo viņi ļoti baidās no
pārmetumiem, no kritikas. Ja ir kāds kontroldarbs vai cits pārbaudījums, tad
tas ir vesels notikums, kad gandrīz ir jādzer baldriāni. Diemžēl viņu sekmes ne
vienmēr atspoguļo viņu zināšanas, jo
jau skolas gados iezīmējas tas, ka šī rakstura cilvēki it kā neprot sevi pasniegt, t. i., pat tad, ja viņi zina, viņi
var apjukt, apmulst, nepateikt un
rezultātā saņemt sliktu atzīmi. Šie cilvēki ir ārkārtīgi paškritiski, tas attiecas ne tikai uz pusaudžiem,
bet arī uz pieaugušiem cilvēkiem, viņi visu laiku nomokās ar vainas
apziņu, ar pašpārmetumiem, reizēm veidojas
arī mazvērtības izjūta, mazvērtības komplekss. Viņi ārkārtīgi stingri cenšas sekot morālām prasībām. Ja mēs
runājam par pusaudžiem, tad tie parasti ir pusaudži, kas neiesaistās
sliktās kompānijās, nedzer, nesmēķē, taču šo
pusaudžu problēma ir pašnāvību mēģinājumi. Liela daļa no pusaudžiem, kas izdara pašnāvības, pieder pie šī rakstura tipa. Diemžēl tā nav demonstrācija, kā, piemēram,
tiem cilvēkiem, kas daudz runā, ka
viņi izdarīs pašnāvību, turpretim viņi par to daudz nerunā, bet izdara. Vistipiskākie ir gadījumi, kad viņiem
kaut ko nepamatoti pārmet, apvaino,
ka viņi, teiksim, ir kaut ko nozaguši vai kaut ko sliktu izdarījuši, bet viņi patiesībā nav vainīgi. Šādi
pusaudži bieži vien šo pārestību nespēj
paciest. Tā var gadīties arī ar pieaugušiem cilvēkiem. Ja mēs runājam
par pusaudžiem, tad hipertīmais raksturs vairāk ir raksturīgs zēniem, pētījumi
rāda, ka sensitīvais rakstura tips vairāk raksturīgs meitenēm, bet sastopams
arī zēniem, it īpaši, ja viņi daudz slimo jau no agras bērnības.
42
Trauksmainais
tips
Šis tips ir
diezgan tuvs sensitīvajam tipam, varētu teikt, ka tas ir viens no tā variantiem. Trauksmainā tipa cilvēki iekšēji
ir ļoti nedroši, svārstīgi, tās ir tās pašas īpašības, kuras es
pieminēju sakarā ar melanholisko temperamentu,
kā arī nespēja aizstāvēt savas intereses vai savu viedokli strīdā vai diskusijā, viņi ir bailīgi, bieži vien
viņus vajā dažādas uzmācīgas domas par
to, kas var notikt, par to, ka gadīsies kaut kas slikts. Reizēm gan šī rakstura tipa cilvēku izturēšanās ir
pretēja — tā ir izaicinoša, nekaunīga,
taču tas ir tikai mēģinājums nobaidīt otru cilvēku, un bieži vien mēs redzam, ka cilvēks sāk kaut ko pašpārliecināti un
kareivīgi runāt un pēc mirkļa jau
saplok, un izrādās, ka tā ir bijusi tikai tāda ārēja bravūra.
Demonstratīvais
tips
Tas ir ļoti interesants raksturs. Šī rakstura tipa
iezīmes ir ļoti plaši izplatītas.
Var pat teikt, ka ģimene un sabiedrība kopumā bieži vien veicina šī rakstura
tipa iezīmju nostiprināšanos. Tā saukto demonstratīvo raksturu reizēm dēvē arī par histērisko raksturu. Kāpēc? Tāpēc, ka demonstratīvā
rakstura tipa cilvēka uzvedība reizēm
atgādina histērijas slimnieka uzvedību.
Histērija ir viena no neirozes formām. Demonstratīvā rakstura tipa cilvēkiem nav nekādu psihisku noviržu vai slimību,
bet viņu uzvedība atgādina
histērijas slimnieku uzvedību. Mums ikdienā histērija saistās ar skaļu kliegšanu,
raudāšanu un trauku dauzīšanu. Jā, arī tādas varbūt histērijas izpausmes, bet var būt arī citi veidi, kas ir mazāk
pazīstami, piemēram, cilvēkam sākas rīšanas traucējumi, viņš nevar norīt
nekādu cietu barību, viņam sākas šajā brīdī spazmas, vai arī cilvēkam iestājas
rokas vai kājas paralīze, retāk cilvēks
paliek akls vai kurls. Interesanti, ka nemaz nevar pateikt, ka cilvēkam ir
histēriski simptomi. Tas parasti atklājas tikai ļoti rūpīgā medicīniskā izmeklēšanā, ka viņam patiesībā
nekas nekait. Literatūrā ir aprakstīts gadījums, ka meitenīti izsauc pie
tāfeles klasē un viņa nezina uzdoto vielu — jautājumu. Skolotāja viņai kaut ko
saka, un pēkšņi meitene kļūst akla, vairs
neko neredz sev apkārt; viņa saka, ka viss ir tumsā. Skolotāja pārbīstas, visi pārējie ir satraukušies, izsauc ātro
palīdzību un aizved viņu pie ārsta. Meitene neko neredz, ārsts viņu izmeklē un
secina, ka bērns patiešām kļuvis akls. Ārsts saka meitenei: "Pagaidi, man šis tas te ir jāpieraksta, apsēdies te uz krēsla!"
Meitene iet un apsēžas uz tā krēsla,
jo redz krēslu. Interesanti ir tas, ka tā nav mānīšanās, tas ir pašsuģestijas
efekts. Cilvēks patiešām iekšēji jūtas tā, it kā viņš būtu pilnīgi akls.
Psiholoģiski interesantas ir t. s. histēriskās lēkmes, kuru laikā cilvēks
nokrīt gar zemi, sāk raustīties krampjos, viņam pa muti nāk putas, un tas viss ļoti atgādina epilepsijas lēkmi. Pat
ārsti reizēm nespēj atšķirt šādu histērijas lēkmi no epilepsijas lēkmes. Kāda
ir atšķirība starp šīm lēkmēm?
Epilepsijas lēkmes ir ļoti bīstamas, jo tās var uznākt pilnīgi
43
negaidīti un cilvēks var nokrist ar seju uz degošas
gāzes plīts vai nogāzties atmuguriski lejā pa
kāpnēm, vai pakrist uz ielas zem automašīnas. Izrādās, ka histērijas gadījumā ļoti reti slimnieks iegūst kādus
zilumus: vai nu viņš gāžas uz dīvāna,
vai kādā citā mīkstākā vietā. Tas ir diezgan iespaidīgi, jo cilvēks tiešām gāžas tā, ka pat blākšķ, tomēr tā, ka nesasitas. Un otra īpatnība — šādas lēkmes nekad
cilvēkam neuznāk, ja viņš ir viens pats un ja apkārt ir mazpazīstami vai
nepazīstami cilvēki — jo arī tad tas nav
interesanti, noteikti ir jābūt klāt kādiem tuviem cilvēkiem, mīļiem vai citādi nozīmīgiem, tad lēkme var notikt,
lai tas cilvēks redz, cik tālu viņš
viņu ir novedis. Daudzi psihologi uzskata, ka visi šie histēriskie simptomi ir veids, kā piesaistīt sev uzmanību, lai
viss notiek apkārt šim cilvēkam, lai
visi uztraucas, lai visi domā un runā tikai par šo cilvēku. Tieši šī īpašība, proti, vēlēšanās pastāvīgi būt
uzmanības centrā, ir galvenā demonstratīvā
rakstura īpatnība. Cilvēks neatlaidīgi cenšas būt uzmanības centrā, un
to viņš dara jebkuriem līdzekļiem, jo demonstratīvas personas princips ir šāds: ja mani nemīl, labāk lai mani
ienīst, bet tikai lai mani neignorē.
Tāpēc, ja arī uz šo cilvēku sāk kliegt, viņam kaut ko pārmest un kritizēt, un nosodīt — arī tas viņam ir labi. Tas
ir redzams jau pusaudža gados, ka tie
bērni, kas uzvedas palaidnīgi, huligāniski utt., dara visu pretēji, nekā viņiem liek, — tas ir veids, kā
pievērst sev uzmanību. Otra demonstratīvā rakstura iezīme ir ārkārtīgi bagāta
iztēle. Kā jau minēju, hipertīmā tipa cilvēkiem ir bagāta iztēle, taču viņiem
vairāk ir radoša pieeja, vairāk rodas asociācijas, taču demonstratīviem
cilvēkiem tā, patiešām, ir
fantāzija. Demonstratīvā rakstura tipa cilvēki mīl izpušķot dažādas lietas, pielikt kaut ko klāt, lai būtu
interesantāk, krāšņāk, dramatizēt kaut ko.
Ja jūs jautājat: "Nu, kā jums tur vakar gāja tajā pasākumā?" Kāds
cits atbildēs: "Kā parasti, nekā īpaša nebija. Nekas tāds ievērības cienīgs
nenotika." Ja jūs šo jautājumu
uzdosiet demonstratīvā rakstura cilvēkam, viņš atbildēs: "Ja tu zinātu! Tas bija kaut kas vienreizējs! Tas
bija kaut kas fantastisks!" Un sāks kaut ko stāstīt par saviem
piedzīvojumiem, un patiešām atstās uz jums iespaidu. Tas ir veids, kā atstāt
iespaidu uz cilvēkiem. Reizēm gadās,
ka šie cilvēki īsti nevar atšķirt, kur beidzas viņu fantāzija un kur sākas realitāte. Viņiem bieži ir grūti
novilkt robežu starp realitāti un fantāziju. Savas fantāzijas viņi
stāsta ļoti ticami. Citi savu dzīvi varbūt uztver
kā vienmuļu un pelēcīgu, bet ar šo cilvēku vienmēr notiek kaut kas satriecošs.
Tikai reizēm, kad mums nākas būt lieciniekiem, ka šis cilvēks vairākkārt stāsta
vienu un to pašu, tad mēs redzam, ka kaut kas nav labi, jo viņiem bieži vien ir grūti atkārtot to pašu, ko viņi vienreiz jau ir
stāstījuši. Šie cilvēki ir aizmirsuši,
ko viņi tad izdomāja, un izdomā kaut ko citu tā vietā, un iznāk jauns stāsts.
Viena daļa demonstratīvā rakstura cilvēku, gan ne visi, cenšas uzdot
sevi par kaut ko citu, nekā viņi patiesībā ir. Bez šaubām, viņi to nevar stāstīt tuviniekiem un cilvēkiem, kas viņus pazīst
jau no agras bērnības, taču cilvēkiem, kas ir mazāk pazīstami, bieži
vien viņi stāsta kādas leģendas par sevi. Pārsteidzoši irtas, ka lielākā daļa
cilvēku
šīm
leģendām ari notic, jo demonstratīvā tipa cilvēki leģendas par sevi stāsta ārkārtīgi pārliecinoši un turklāt stāstu papildina ar dažādiem
"pierādījumiem". Līdz ar to šādi
cilvēki pastāvīgi atrodas uzmanības centrā, jo viņu dzīve izrādās tik oriģināla un pārsteidzoša, kāda tā nav nevienam
citam. Bieži viņi uzdod sevi par ārlaulības bērniem kādām ievērojamām personām
vai arī, ka šīs ievērojamās personas ir viņu radi. Piemēram, vācu rakstnieku Kārli Maiju, indiāņu romānu
autoru, divdesmitajos gados vairākkārt aizturēja policija par cilvēku mānīšanu.
Viņš uzdevās atkarībā no situācijas
vai nu par Vinetu, apaču virsaiti, vai par Drošo Roku, indiāņu draugu. Pārsteidzošākais bija tas, ka viņš
salasīja veselas auditorijas, kas
klausījās viņa piedzīvojumus un stāstus. Viņš spēja pārliecināt cilvēkus, ka tā nav izdoma, ka viņš ir bijis Amerikā
un nesen pārcēlies uz Vāciju, un tas viss, kas rakstīts grāmatās, ir
noticis ar viņu pašu. Jāsaka, ka tas bija
gan nedaudz patoloģisks gadījums. Likās, ka viņš pats brīžiem tic tam visam, ko viņš stāsta, viņš spēja pats sevi
pārliecināt. Policija, noskaidrojusi, ka viņš ne no viena neko izkrāpt
nav gribējis, viņu vienmēr atlaida.
Pat ja šāda
tipa cilvēks jums kaut ko stāsta un jūs viņu pieķerat, ka tie ir vistīrākie meli no sākuma līdz galam, un jums ir
simtprocentīgi pierādījumi, un jūs
viņam liekat priekšā šos pierādījumus un sakāt: "Ko jūs man te stāstāt! Tā tas nemaz nav!" Kāda būs
reakcija? "Jā, es visu sameloju, es atzīstu! Patiesībā viss bija
tā..." Ja mēs dzirdam šo otru variantu, tad reizēm mēs nespējam tam nenoticēt, jo mēs nespējam iedomāties, ka cilvēks
var "uz līdzenas vietas" izdomāt jaunu leģendu. Viņš sāk runāt un pats nezina, ar ko beigs, un tā jūsu acu priekšā
sacer jaunu stāstu. Turklāt šī tipa cilvēki
ir spējīgi mānīties un melot situācijās, kad ir ļoti viegli pārbaudīt, ko viņi saka, teiksim, uzdoties par kādu citu
personu, tāpēc šķiet pilnīgi
neticami, ka viņi varētu melot. Ir taču tik viegli piezvanīt vai pajautāt, taču — nepiezvana un nepārbauda, jo netic, ka
cilvēks varētu melot tik elementārās
lietās.
Taču nevajag
domāt, ka demonstratīvā rakstura cilvēki ir tikai meļi un krāpnieki. Tā nebūt
nav. Šiem cilvēkiem piemīt arī īpašs artistiskums jeb teatrālisms. Viņi ļoti labi prot spēlēt, ļoti labi iejūtas dažādās
lomās un spēj nospēlēt vajadzīgo lomu. Reizēm mēs redzam zināmu
pārspīlētu uzspēli, patētiskumu, taču reizēm
viņi to dara ļoti prasmīgi. Šī tipa cilvēki ļoti labi jūt situāciju vai otru
cilvēku un prot nospēlēt tādu lomu, kura ir piemērota šai situācijai. Ar
vienu cilvēku viņi var būt ļoti pazemīgi un tēlot "nelaimes čupiņas": "Viss ir jūsu rokās, un bez
jūsu palīdzības nekas nav iespējams,"
- taču, ja viņi redz, ka ar kādu cilvēku var runāt citādi, viņi var būt ļoti valdonīgi, pavēlnieciski uti, proti, viens un
tas pats cilvēks uzņemas dažādas lomas. Gribētu teikt, ka šīs
demonstratīvā rakstura iezīmes bieži vien ir pat profesionāli nepieciešamas.
Nevaru iedomāties labu aktrisi vai aktieri,
kuram vismaz nebūtu šī rakstura iezīmes. Ja cilvēkam sagādā patiesu prieku un gandarījumu katru vakaru būt
publikas priekšā, bieži
45
vien
nemaz nevajag maksāt lielu algu, pietiek ar to vien, ka visi uz viņu skatās.
Līdzīgi labs pedagogs vai vadītājs, tirdzniecības aģents diez vai var būt bez
demonstratīvā rakstura iezīmēm, daudzās vietās ir jābūt šai izjūtai, prasmei pielāgoties situācijai.
Arī šī rakstura iezīmes parādās jau pirmsskolas
vecumā, tās ir ļoti izplatītas, tāpēc nevajadzētu, ja mēs
tās redzam, visos gadījumos uzreiz teikt,
jā, tā ir akcentuācija, tas ir demonstratīvais tips. Kādā veidā tas parādās?
Visiem bērniem patīk skaitīt dzejoļus un dziedāt dziesmiņas, un vecāki par to
priecājas. Ir viena daļa bērnu, kas sāk skaitīt dzejoļus un dziedāt dziesmiņas, ja arī neviens to viņiem neprasa.
Tiklīdz kāds parādās, viņi uzreiz ir gatavi sniegt priekšnesumu. Vēl viena
iezīme ir tā, ka šādi bērni sadusmojas un reizēm pat saniknojas, ja slavē arī
kādu citu bērnu, ka tas kaut ko dara labi. Uzreiz parādās skaudība, jo viņi
necieš, ka viņu klātbūtnē uzslavē kādu citu. Šiem bērniem ļoti patīk būt
publikas centrā, piesaistīt sev uzmanību, bez šaubām, daudziem vecākiem patīk,
ja viņu bērni piedalās dažādos "Mini mis" konkursos utt. Skolā
turpinās aptuveni tas pats: šādi bērni ļoti aktīvi iesaistās dažādos pašdarbības
pasākumos, ļoti labprāt spēlē teātri un deklamē dzejoļus. Turklāt viņi mēģina
pārsteigt savus klasesbiedrus ar dažādām
fantāzijām, mēģina kolekcionēt kaut ko ļoti
neparastu, kaut ko tādu, kas pārējos var izsaukt apbrīnu. Pusaudža gados
šie bērni ir ļoti veikli atdarinātāji, viņi ļoti ātri pārņem kādas manieres, kuras kaut kur redzējuši, vai runas veidu,
vai arī pārņem ģērbšanās stilu no
cilvēka, kas viņiem liekas interesants. Bieži vien to, ko viņi pārņem no citiem, viņi uzdod kā savu oriģinālo ideju.
Ļoti bieži — vai gandrīz vienmēr —
viņi cenšas kļūt par līderiem. Ja demonstratīvs cilvēks parādās kādā grupā, kompānijā, viņš uzreiz mēģina būt
priekšgalā, taču parasti viņš līdera
pozīcijās ilgi nenoturas, jo ļoti ātri tiek atšifrēts — ka tā ir tikai izdoma un lielība.
Cilvēkiem ar demonstratīvo raksturu gan pusaudža
gados, gan vēlāk ir
raksturīgi pašnāvību mēģinājumi. Taču, es uzsveru, —tie ir mēģinājumi. Parasti šāds cilvēks izdzer divas paciņas
zāļu, uzreiz zvana ātrai palīdzībai un ziņo: "Te ir noticis nelaimes gadījums!" Vai arī viņš
uzkāpj uz palodzes un pusstundu runā, ka viņš tūlīt lēks
lejā. Ja šī tipa cilvēki aiziet bojā, tad lielākoties
tas ir nelaimes gadījums. Te atkal redzam to, ka šie cilvēki izmanto
visus līdzekļus, lai pievērstu sev uzmanību.
Demonstratīvā rakstura cilvēki bieži vien
sabiedrībā izvirzās priekšplānā, viņi spēj piesaistīt sev
uzmanību.
Distīmais tips
Šis rakstura tips ir pretstats hipertīmajam.
Ciklotīmijas gadījumā šie divi pretējie raksturi it kā
apvienojas vienā. Tātad pretstatā hipertīmā rakstura cilvēkiem distīmie cilvēki parasti ir nomākti, pat drūmi,
ārkārtīgi nopietni. Viņu biežākā
replika ir šāda: "Es neredzu te nekā smieklīga." Viņiem
46
ir
tendence pievērst uzmanību dzīves ēnas pusēm — visa dzīve ir bēdu ieleja. Viņi
ir ārkārtīgi kritiski noskaņoti pret visu. Ja viņi runā par citiem, tad vienmēr cenšas uzsvērt viņu trūkumus.
Viņu runā dominē pesimistiska noskaņa — nekam nav nekādas
jēgas. Izvirzot kategoriskas prasības apkārtējiem,
paši šie cilvēki ir ļoti pasīvi un bezdarbīgi. Viņi parasti necenšas kaut ko reālu uzsākt vai paveikt, aizbildinoties ar
to, ka vienalga nekam nav nekādas jēgas. Reizēm, kritizējot citus, viņi prot
ļoti labi iekārtoties dzīvē — ar
ērtībām, proti, atrast kādus cilvēkus, kas klausās viņu runas par dzīves bezjēdzību un tajā pašā laikā nodrošina
viņus ar visu nepieciešamo.
Atcerēsimies ēzelīti lā no "Vinnija Pūka", kuram piemita daudz no šī drūmi nopietnā, ironiski sarkastiskā tipa —
viņš kritizēja visus apkārtējos,
pārmeta viņiem vienaldzību pret sevi utt. Man vislabāk patīk piemērs no Tuves Jansones bērnu grāmatas "Komēta
nāk", tās varone Bizamzurka. Kad
visi gaidīja komētu nākam, Bizamzurka iekārtojās trollīšu mājā un sāka visiem
pārmest, ka ir bezjēdzīgi te kaut ko darīt, ka būs pasaules gals utt. Tajā pašā laikā Bizamzurka šūpojās
šūpuļkrēslā un ēda maizītes, ko viņai
gatavoja Trollīšu māmiņa, un visu laiku viņu kritizēja par to, ka viņa nesaprot, ka būs pasaules gals.
Ciklotīmais tips
Šīs akcentuācijas būtība ir regulāra garastāvokļa,
noskaņojuma maiņa. Tā tiek
izdalīta kā atsevišķa akcentuācija tāpēc, ka ir spilgti izteikta, un garastāvokļa maiņa nav atkarīga no konkrētiem apstākļiem vai iemesliem. Var teikt, ka cilvēkā ir it kā kāds iekšējs
mehānisms, kas viņu pārslēdz no
viena garastāvokļa citā. Tas nav saistīts ar laika apstākļiem, kad, piemēram, cilvēks kļūst skumīgāks, ja līst lietus
vai ir kāds nepatīkams atgadījums,
vai cilvēks pārdzīvo kādu neveiksmi, un viņam mainās garastāvoklis.
Ciklotīmijas gadījumā garastāvoklis mainās ne no šā, ne no tā. Bez jebkāda iemesla cilvēks var nonākt nomāktā,
nospiestā noskaņojumā, un pēc kāda
laika (tas var būt ļoti individuāli — no dažām dienām līdz dažām nedēļām un pat
mēnešiem) tas viss pāriet, un cilvēks kļūst daudz dzīvespriecīgāks,
darbīgāks un aktīvāks. Tā ir diezgan izplatīta akcentuācija, jo šis iekšējais bioloģiskais ritms, kas regulē mūsu emocionālos stāvokļus ir katrā, bet šiem cilvēkiem tas
ir īpaši izteikts. Ja cilvēkam tas ir
raksturīgi, tad ir svarīgi, ka viņš to apzinās, jo tas palīdz tikt pāri tumšajiem brīžiem. Tas ir tāpat kā ar sāpēm —ja
kaut kas sāp un es esmu drošs, ka sāpes pēc noteikta laika pāries, ka tās ir
vienkārši jāpārcieš, tad pārciest
sāpes ir daudz vieglāk nekā tad, ja liekas, ka tās nebeigsies nekad. Ja cilvēks atrodas šādā nospiestības un
depresijas stāvoklī, bet viņš zina,
ka tā ir viņa īpatnība un tas pāries, tad viņam ir vieglāk tikt tam pāri.
47
:? Rigidais
tips
Psiholoģijas literatūrā vārdu "
rigiditāte" lieto diezgan bieži, un tas ir sinonīms vārdiem neelastīgs, inerts. Tāpēc šo tipu
reizēm dēvē arī par "iestrēgstošo" tipu. Ikdienā mēs šī akcentuācijas
tipa cilvēkus reizēm dēvējam
par fanātiķiem. Viņi parasti ir kādas idejas, domas pārņemti un cenšas to realizēt par katru cenu. Domas
vai idejas var būt visdažādākās. Šie cilvēki var uzskatīt sevi par
izgudrotājiem, kuru izgudrojumus neatzīst, viņi negūst piekrišanu, staigā pa dažādām
instancēm un cīnās, lai izgudrojums
tiktu atzīts. Tie var būt cilvēki, kas ir uzrakstījuši kādu grāmatu, kādu filozofisku apcerējumu vai kādu
vēstures analīzi. Viņi meklē izdevēju un nespēj atrast, jo apcerējumā izteiktie viedokļi ir diezgan apšaubāmi, bet paši viņi uzskata, ka citiem skauž un
tāpēc viņu darbu nevēlas izdot. Tie ir cilvēki, kas uzskata, ka viņiem ir
nodarīts pāri, to varbūt ir izdarījusi namu pārvalde vai
kāda cita iestāde — viņiem ir kaut kas nepareizi aprēķināts, un tad viņi ir gatavi sūdzēties un iet pat līdz tiesai.
Sūdzībnieku tips arī pieder pie šī "iestrēgstošā" tipa — viņi
nemitīgi raksta dažādas sūdzības. Agrāk bija
ļoti populāri rakstīt uz Maskavu, uz Centrālkomiteju vai sūtīt
telegrammas Brežņevam. Manuprāt, tas nav īpaši gājis mazumā, un Valsts Kanceleja saņem pietiekami daudz šādu
cilvēku vēstuļu. Cilvēki cīnās par
savu taisnību. Tomēr to nevajadzētu vērtēt tikai no negatīvās puses.
Iepriekš runājām, ka psiholoģijā jābūt uzmanīgiem ar vērtējumiem "labs" — "slikts". Šķiet,
viena daļa padomju laika disidentu piederēja pie šī tipa cilvēkiem. Tātad tie
var būt cilvēki ar ārkārtīgi dziļu iekšēju pārliecību, kas nerēķinās ne ar kādiem draudiem vai šķēršļiem,
lai realizētu savu pārliecību, vai,
teiksim, dziļi reliģiozi cilvēki, kuri ir gatavi pārvarēt jebkuras grūtības un palikt pie sava. Bieži vien mēs arī
redzam šādu ainu — mērķis, ko cilvēks
cenšas sasniegt, jau ir zaudējis savu jēgu, bet cilvēks turpina darboties
šī mērķa sasniegšanā. Latvijā ir viens tāds cilvēktiesību aizstāvis, kurš jau kļuva par odiozu personību, lai gan
pēdējā laikā par viņu tikpat kā vairs
neraksta. Viss sākās ar to, ka viņu apmēram pirms desmit gadiem, pārkāpjot likumdošanu, nepamatoti atlaida
no darba vienā no Rīgas uzņēmumiem. Šis cilvēks priekšniecībai bija
neērts, un viņu atlaida no darba, bet viņš nebija no tiem, kas ar to
samierinās, un darīja visu, lai panāktu
atjaunošanu darbā vai arī kompensētu zaudējumus. Tas notika padomju iekārtas laikā, un viņš lietu novadīja
līdz tiesai un vērsās dažādās instancēs.
Viņš cīnījās un turpināja cīnīties par to, bet uzņēmums pa to laiku jau bija likvidēts. Faktiski iznāca, ka viņš
pieprasa atjaunošanu darbā uzņēmumā,
kurš vairs neeksistē. Tad viņš pārmetās uz citām aktivitātēm — kļuva par
aizstāvi tiem, kam ir nodarīts pāri. Tātad cilvēks ir vienas idejas pārņemts un virzās uz savu mērķi.
Reizēm šie cilvēki var kļūt diezgan
agresīvi, ja viņi uzskata, ka citi liek viņiem šķēršļus un traucē. Bieži
vien viņi vaino citus cilvēkus, tāpēc saskarsmē var būt visai nepatīkami, ja viņi jūs uztver kā šķērsli. Ļoti grūti
viņus pārliecināt un ar viņiem diskutēt, jo viņi neuzklausa pretējās puses
argumentus.
48
Pedantiskais tips
Pedantiskums ir pārspīlēta kārtības izjūta — lai
viss atrastos savā vietā, lai
viss notiktu savā laikā. Varētu teikt, ka šīs akcentuācijas izdalīšana ir visai
nosacīta, jo pedantiskums var piemist arī kāda cita rakstura cilvēkiem. Reizēm
tas tiešām ir priekšplānā. Pedantiskā tipa cilvēkiem ir raksturīgas
pastiprinātas rūpes par savu veselību. Varētu teikt, ka viņi ir aizdomīgi un piesardzīgi attiecībā uz savu
veselības stāvokli; bieži vien ir vērojams tas, ko medicīnā sauc par hipohondriju,
proti, iedomātu slimību piedēvēšanu sev. Ja šādi cilvēki
griežas pie privātārstiem, tad tas ir vesels
atradums, ja, protams, viņi ir pietiekami turīgi, — tā ir zelta bedre. Viņi
ārstēsies nemitīgi. Tā ir slimīga iedoma — ja viena kaite ir pazudusi, parādās
cita. Turklāt šie cilvēki var būt visai agresīvi, ja tiek izjaukta viņu ierastā dzīves kārtība. Ja pedantiskā tipa
cilvēks, teiksim, ir sakārtojis grāmatas
noteiktā kārtībā un kāds ir šo grāmatu kārtību izjaucis, viņš nikni protestē.
Viņus kaitina kārtības trūkums citos, viņi to aktīvi pārmet. Viens no pieņēmumiem, kā tiek skaidrota šāda uzvedība,
ir tas, ka iekšēji šie cilvēki ir
visai haotiski, juceklīgi savā domāšanā, jūtās, tāpēc viņiem ir vajadzīga kārtība apkārt, kas palīdz viņiem
iekšēji savākties. Šajā gadījumā ārējā
kārtība ir regulators. Šī iemesla dēļ, ja tiek izjaukta šāda cilvēka ārējā kārtība, tiek apdraudēta viņa
iekšējā pasaule, un šis cilvēks kļūst nikns.
Eksaltētais tips
Lasot Leonhardu, man neradās iespaids, ka to
vajadzētu izdalīt kā atsevišķu
akcentuācijas tipu, bet tā ir iekļauta Šmišeka testā. Eksaltācija ir nosliece uz afekta stāvokļiem. Afekts ir
nonākšana tikai emociju varā. Tad
sašaurinās cilvēka spriešanas, uztveres un domāšanas spējas, viņš ir pilnībā kādas emocijas pārņemts. Minētās
emocijas var būt bezgalīgas laimes
izjūta — cilvēks jūtas laimes pārpilns vai, gluži pretēji, tas var būt dziļš traģisms un dziļas skumjas, kas
cilvēku ir pilnībā pārņēmušas. Leon-hards raksta, ka tas ir raksturīgi māksliniekiem. Radošie brīži ir tad,
kad viņi atrodas afekta stāvoklī. Ja afekts ir ar plusa zīmi, t. i., kaut kas
ļoti jūsmīgs un priecīgs, tas izpaudīsies šāda rakstura dzejā, mūzikā, gleznā
utt. Turpretim, ja stāvoklis ir pilns traģisma, tas arī attiecīgi atspoguļojas jaunradē. Kā redzam, tas atgādina
ciklotīmiju. Viena atšķirība ir tā, ka ciklotīmijas gadījumā šīs emocijas tomēr nav tik izteiktas, tas nav
afekta stāvoklis. Otra atšķirība ir tā, ka ciklotīmijā
garastāvokļa svārstības ir bez iemesla, bet
eksaltācijas gadījumā iemesls ir vajadzīgs, kaut vai pats niecīgākais, teiksim, tas, ka šodien spīd saulīte —
paskatieties, kāda šodien saulīte,
vai tad nav prieks par dzīvi utt. Vai arī pretējais — ārā līst lietus un visa dzīve ir drūma. Kaut kāds niecīgs iemesls ir
vajadzīgs; parasti šie stāvokļi neturpinās ilgi, tie var ilgt dažas stundas.
49
Uzbudināmais tips
Pie šī tipa
cilvēkiem pieder tie, kas nespēj kontrolēt savas emocijas, jūtas un, konkrēti, savas negatīvās emocijas, t.
i., dusmas, niknumu. Ikdienā mēs sakām, ka šāds cilvēks ir nesavaldīgs. Zināmā
mērā to var attiecināt uz holerisko temperamentu, kam raksturīga
impulsivitāte. Taču uzbudināmā akcentuācijas
tipa gadījumā nesavaldība ir īpaši izteikta. Protams, katrs no mums reizēm zaudē savaldību, bet šiem cilvēkiem tas ir
īpaši raksturīgi. Ja jums ir darīšana ar šādu cilvēku, teiksim, jūs redzat viņu pirmo reizi mūžā, bet viņš jau ir nikns uz
jums. Vai nu viņš ir noskaņots pret
jums agresīvi, vai arī viņam uznāk tādas kā niknuma lēkmes. Bieži vien šie
cilvēki ir ļoti īgni, ļoti ļauni domās un darbībā pret apkārtējiem, uzbrūkoši. Nereti šiem cilvēkiem
novērojamas sadistiskas tieksmes,
viņiem sagādā gandarījumu citu cilvēku ciešanas. Jāpiemin, ka sa-disms var būt gan fiziskais, ar vēlmi sagādāt
cilvēkam fiziskas ciešanas un gūstot no
tā baudu, gan vēl izplatītākais, t. s. psiholoģiskais sadisms — vēlēšanās otru pazemot, aizskart, par otru
ņirgāties. Uzbudināmā tipa cilvēkiem
tas sagādā gandarījumu. No visām iepriekš aplūkotajām akcen-tuācijām, šī
ir tā ļaundabīgākā. Leonhards un Ļičko šīs akcentuācijas izcelsmi saista ar
bioloģiskiem faktoriem un uzskata, ka šajā gadījumā audzināšanai diemžēl ir visai maza nozīmē. Vai nu tā ir nelabvēlīga iedzimtība un tiešām cilvēkam tas ir gēnos, vai
arī tā ir dzemdību trauma, vai
zīdaiņa vecuma galvas traumas sekas. Reizēm atklājas, ka šādiem cilvēkiem
ir labdabīgais audzējs smadzenēs, kādi organiskas dabas traucējumi smadzenēs. Šādu bērnu īpašības ir redzamas
ļoti agri. Jau agrā bērnībā novērojams
īgnums, ļaunums, skaļa raudāšana bez kāda iemesla, apkārtējos "izvedot no pacietības". Tā var būt
cietsirdīga izturēšanās pret vienaudžiem, dzīvnieku mocīšana,
spīdzināšana. Bieži vien šie bērni uzmetas
par vadoņiem, ekspluatē, izmanto jaunākos bērnus. Viņi labprātāk uzturas jaunāku bērnu sabiedrībā, kurus
izmanto, teiksim, piespiežot nest kaut ko no mājām vai izpildīt viņu rīkojumus.
Mazākie bērni parasti no viņiem paniski baidās. Lielākoties tas ir
zēniem raksturīgs tips, un bieži vien viņi
ir fiziski spēcīgāki, tāpēc mazākie bērni baidās un izpilda visas prasības.
Ļičko šī tipa bērniem sniedz ļoti nelabvēlīgu
prognozi. Reizēm tas ir saistīts ar hiperaktivitāti, kam
arī ir fizioloģisks pamats. Jau pusaudža gados
ir vērojama ļoti nelabvēlīga aina, proti, huligānisms, vardarbība, ļoti agri sākta dzimumdzīve ar visdažādākajām
perversijām un novirzēm, bieži vien
ar sadistisku raksturu, alkohola, narkotiku lietošana, toksikomānija. Pie tam, parasti citi pusaudži lieto alkoholu vai
nu kompānijas dēļ, vai vienkārši, lai pamēģinātu, vai arī, lai
atvieglotu savstarpējos kontaktus, jo bez tā
viņi jūtas bikli un nedroši, turpretī šī tipa pusaudži parasti lieto alkoholu, kamēr "atslēdzas". Viņiem ir
nosliece uz kriminogēnu darbību. Reizēm literatūrā viņus apzīmē kā pusaudžus ar
novirzēm jeb deviantus
50
Sveiki,
AtbildētDzēstEsmu Ārvalstu aizdevumu aizdevējs es nolēmu piešķirt īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņā aizdevumus godīgiem cilvēkiem, kas par spīti saviem ikmēneša ienākumiem cīnās, lai apmierinātu savas pamatvajadzības. Vai jums ir starpnieks vēlas palīdzēt klientam atrast privāto finansējumu vai ieguldītājs meklē, lai palielinātu savu peļņu, es esmu jūsu puisis!
Mums ir ievērojams daudzums "Private Capital" un ir agresīvi meklē nekustamā īpašuma pašu kapitāla aizdevumi. Sazinieties ar mani, ja jūs vēlaties rezultātus!
Mēs varam fonds PĒC:
• Kredīti All
• Multi-ģimenes / Apartment Buildings
• Cash Out aizdevumu visu veidu nekustamo īpašumu
• Kredīti Ieguldītāja
• Bridge Kredīti / Mezzanine finansējums
• Kredīti Ārvalstu Pircēja
• Komerciālās Kredīti
• Land / Construction
• Jauns Commercial / Daudzdzīvokļu Produkts, ar zemu procentu likmi 2%, Flexible ierosināšana Fee
• Aizdevuma Summa: 2000 eiro - Above
Gonzalez Andres Financial Company
E-pasts: gonzalezandresloan@gmail.com