TEMPERAMENTS 3

mes viņa dzīve. Viena no flegmātiķa raksturīgākajām īpatnībām, kas ir tiešā veidā saistīta ar emocionālo sfēru, ir grūtības "ieslēgties" jaunā darbībā, uzsākt kaut ko jaunu, kas nav labi zināms, ierasts. Daudziem fleg-matiķiem ir raksturīgs lielāks vai mazāks konservatīvisms —turēšanās pie labi zināmā. Ja gribam pamudināt flegmatiki darīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš nav darījis, tad viņš parasti ļoti "spurojas" pretī, izrāda ļoti lielu pretestību un ir grūti pierunājams. Toties, ja flegmatiķis ir pie kaut kā ķēries, tad viņš izrāda apbrīnojamu neatlaidību, reizēm pat stūrgalvību un ietiepību savu mērķu sasniegšanā. Flegmatiķim ir raksturīgs apbrīnojams pacietīgums. Flegmātiskā tipa cilvēki ir vispacietīgākie — lēnām, bez steigas, bet neatlaidīgi viņi virzās uz savu mērķi. Tāpēc zināmā mērā var teikt, ja flegmatiķis ir pie kaut kā ķēries, tad varam būt droši, ka, cik tas būs atkarīgs no viņa, viņš centīsies uzsākto darbu pabeigt. Flegmatiķim piemīt izteikts nervu procesu inertums: ja kāds process ir sācies, tad tas turpinās ilgstoši. Tā kā mēs zināmā mērā varam paļauties uz flegmatiķiem: ja viņi kaut ko ir uzsākuši, tad viņi to novedīs līdz galam.

Attiecībās ar cilvēkiem flegmatiki, tāpat kā melanholiķi, pieder pie intravertā tipa. Flegmatiki neizceļas ar sabiedriskumu, nav īpaši komunikabli, ir vairāk vai mazāk distancēti. Tomēr šajā ziņā pastāv milzīga atšķirība starp melanholiķi un flegmatiki, t. i., flegmatiki ir patstāvīgāki, neatkarīgāki uzvedībā. Viņi parasti nepiešķir tik lielu nozīmi attiecībām ar cilvēkiem, citu cilvēku vērtējumam. Ja flegmatiķis ir viens, nevajag domāt, ka viņš uzreiz jūtas vientuļš, un nemēģiniet viņam just līdz. Bieži vien flegmātiskā temperamenta cilvēki neizjūt īpašu vajadzību pēc citiem cilvēkiem. Viņi ir it kā paši par sevi. Flegmatiķim nav svarīgi, kādi cilvēki ir ap viņu, flegmatiķis uztver cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bez liekām emocijām. Tāpat kā melanholiķi, arī flegmatiki nelabprāt maina mācību vai darba vietu, tikai iemesls tam ir pilnīgi cits, proti, melanholiķiem, tad, ja vecajā vietā ir viens vai divi cilvēki, kam viņi ir pieķērušies, ir grūti no tiem šķirties, turpretim flegmatiki cenšas turēties pie tā, kas ir ierasts, negrib sākt neko jaunu. Tāpēc var teikt, ka arī flegmatiki ļoti lēnām pielāgojas jaunai situācijai, kas ir viena no tipiskām intraverta iezīmēm.

Darbā flegmatiķis dod priekšroku darbam ar lietām, nevis cilvēkiem. Kontakti ar nepazīstamiem cilvēkiem flegmatiķiem sagādā mazāk problēmu nekā melanholiķiem. Flegmatiki labprātāk strādā vieni paši, ne visai mīl iesaistīties grupās, komandās, viņi to var darīt, bet tas viņiem nav raksturīgi. Pilnīgā pretstatā melanholiķiem flegmatiki ir ļoti noturīgi un izturīgi. Viņi spēj izturēt ilgstošu garīgu un fizisku slodzi, pat ja darbs ir monotons, vienmuļš. Ja mākslas, īpaši grafikas darbā redzam ļoti daudz detaļu, ārkārtīgi rūpīgi un sīki ir izzīmēts katrs sīkums, darbs veikts ar milzīgu pacietību un rūpību, tad nāk prātā doma, ka mākslas darba autoram noteikti jābūt flegmatiķim. Tieši darbā parādās viena no flegmātiķa spilgtākajām iezīmēm, t. i., lēnīgums. Viņi visu dara lēnāk nekā citu temperamentu tipu pārstāvji. Taču darīt lēnāk nenozīmē — sliktāk, jo tieši uz

21

flegmātiska temperamenta pamata veidojas tādas rakstura īpašības kā precizitāte, akurātība, kārtības mīlestība, rūpība, pamatīgums u. tml. Bez šaubām, flegmatiķi pēc sava rakstura var būt ļoti kūtri un slinki, apātiski, bet labvēlīgos apstākļos var veidoties iepriekš minētās īpašības.

Psiholoģiskā saderība. Šim temperamenta tipam gandrīz nav psiholoģiskās nesaderības, sava pacietīguma un tolerances dēļ flegmatiķi var sadarboties ar jebkuru cilvēku. Protams, izvirzās jautājums, vai jebkurš cilvēks var sadarboties ar flegmatiķi. Ja kaut kas ir jādara kopā, tad bieži vien ir jārīkojas ātri, un flegmatiķis sava lēnīguma dēļ nespēj tikt līdzi darba tempam, citam visu laiku ir jāgaida.

Kā iespējams pēc izturēšanās spriest par flegmātiskā temperamenta iezīmēm? Flegmatiķiem parasti ir neitrāla sejas izteiksme. Reizēm pat ir grūti saprast, vai flegmatiķis klausās mūsos vai ne un kā viņš reaģē, jo flegmatiķim nav raksturīga kustīga mīmika, kustīga sejas izteiksme. Flegmātiķa gaita ir lēnīga — "kā kuģis peld".

Apģērbs. Flegmatiķim ir vienalga, ko jūs domājat par viņa apģērbu. Viņš nēsās to, ko uzskatīs par piemērotāko un labāko apstākļiem. Ja melanholiķis ir izgājis uz ielas bez mēteļa un ierauga, ka visi ir mēteļos, tad viņš skries atpakaļ un arī uzvilks mēteli. Savukārt flegmatiķim šādā situācijā ir pilnīgi vienalga, kā ir ģērbušies cilvēki uz ielas, viņš var uzvilkt kažoku vasarā, ja viņam tas patīk un ir ērti. Te mazāk nozīmīgi ir tas, ko domās pārējie, flegmatiķis vienmēr atbildēs: "Tā ir viņu problēma."

Pieņemsim, ka jūs uzrunājat uz ielas cilvēku un jautājat viņam, kā nokļūt līdz stacijai. Ja uzrunātais būs melanholiķis, tad viņa pirmā reakcija būs izlikšanās, ka viņš vispār nav dzirdējis jautājumu un tas neattiecas uz viņu, un tādā veidā mēģinās nozust skatienam. Ja jūs tomēr viņu "nogrābsiet", tad viņš ātri un lakoniski norādīs virzienu, un, pirms jūs pagūsiet pārjautāt, būs jau aizsteidzies projām. Ja uzrunāsiet flegmatiķi, tad viņš apstāsies, lēnām pārjautās: "Uz kuru staciju?" Viņš visu pamatīgi noskaidros un tad sāks lēnām un ārkārtīgi detalizēti, aprakstot visus sīkumus, stāstīt. Flegmatiķu runai piemīt izteikta detalizētība. Ja viņi kaut ko skaidro, tad viņi to dara ļoti sīki un nesteidzīgi. Turklāt flegmatiķi ir ļoti grūti pārtraukt, arī tā izpaužas viņa inertums. Viņi bieži vien uzdod jautājumus, bet tie ir pavisam atšķirīgi no melanholiķa jautājumiem. Flegmatiķi vēlas noskaidrot visu visos sīkumos. Šajā ziņā viņi bieži vien pārējos kaitina vai traucē. Mums reizēm liekas, ka flegmatiķis vispār nedzird, jo viņš vairākas reizes pārjautā vienu un to pašu, jo viņš domā lēnām, nesteidzoties, soli pa solim. Šeit tiek ievērots princips "septiņreiz nomērī, vienreiz nogriez". Tas ir jāņem vērā saskarsmē ar flegmātiskā temperamenta cilvēkiem. Nav jēgas viņus steidzināt, ja flegmatiķis kaut ko pārjautā, lūdz paskaidrot, tad jāņem vērā, ka viņš vēlas saņemt tik pat sīku informāciju, cik sīku viņš ir gatavs sniegt jums.

Turklāt nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot flegmatiķu nosvērtību un mierīgumu. Tas nav ētiski un ir arī psiholoģiski nepareizi. Jā, flegmatiķi nav

22

viegli satraucami, bet emocijas uzkrājas. Kādā brīdi mēs varam tikt pārsteigti, jo mierīgais, klusais flegmatiķis pēkšņi "eksplodē", kļūst agresīvs un ir gandrīz vai gatavs mūs dusmās nosist. Tas attiecas ne tikai uz fleg-matiķiem, bet uz cilvēkiem vispār. Nevajadzētu pārvērst citu cilvēku par savu negatīvo emociju novadītāju.

Holeriskais temperaments

Emocionālā sfēra. Melanholiķi un holēriķi atrodas vienā horizontālā ailē, tie ir emocionāli nenoturīgi, tātad ļoti emocionāli cilvēki. Vienlaikus starp šiem tipiem ir ļoti liela atšķirība. Melanholiķu emocionalitāte ir vērsta vairāk uz iekšu, melanholiķis kā intraverts savas emocijas uz āru neizrāda, melanholiķi ir vairāk pasīvi, un viņu izjūtas neatspoguļojas aktīvā darbībā. Toties holēriķis, būdams ekstraverts — uz āru vērsts, arī savas emocijas vērš uz āru. Holēriķi ir ātri uzbudināmi, ātri uztraucas, emocijas atspoguļojas viņu darbībā. Psiholoģijā to dēvē par impulsivitāti, pakļaušanos kādam impulsam, grūdienam, šajā gadījumā grūdiens ir emocijas. Impulsīvi ir tie cilvēki, kuri rīkojas savu jūtu, emociju iespaidā. Reizēm tas ir tas, ko mēs saucam par nepārdomātu rīcību, kad cilvēks vispirms dara un pēc tam domā.

Viens no temperamenta rādītājiem ir ritms, pasivitātes, aktivitātes nomaiņas, jāteic, ka tieši holēriķiem ir raksturīgas straujas garastāvokļa, noskaņojumu maiņas. To var labi zināt arī pēc ikdienas pieredzes. Šādi cilvēki var būt ļoti pārskaitušies, saniknoti, bet jau pēc pusstundas viņi ir omulīgi un smejas, dusmas ir jau izgaisušas. Cilvēkā veidojas tāds kā iekšējs svārsts no galēji negatīvām emocijām uz galēji pozitīvām.

Attiecības ar cilvēkiem. Holēriķi ir ļoti komunikabli cilvēki. Viņiem, pretstatā flegmatiķiem, ir nepieciešama sabiedrība, kompānija, viņi necieš vienatni. Liela daļa holēriķu mīl pievērst sev uzmanību sabiedrībā, būt uzmanības centrā, būt noteicēji un arī vēlas, lai apkārtējie jūtas tāpat kā viņi. Ja holēriķis ir kaut ko pārdzīvojis, tad viņš dalās iespaidos ar citiem un gaida no apkārtējiem līdzīgu reakciju. Tas zināmā mērā ir egocentrisms, ka citiem ir jājūtas tieši tāpat. Neraugoties uz komunikabilitāti un vēlēšanos atrasties cilvēkos, tieši holēriķiem visbiežāk gadās domstarpības, strīdi. Runājot par psiholoģiskajiem faktoriem, kas izraisa konfliktus, jāmin temperaments. Holeriskā temperamenta cilvēki atšķirībā no flegmatiķiem ir ļoti neiecietīgi, strauji, asi, tāpēc bieži vien nepieciešams tikai niecīgākais iegansts, lai holēriķis aizsviltos un sāktos konflikts. Reizēm šos konfliktus sekmē arī holēriķa atvērtība un tiešums. Ja cilvēks ar kaut ko ir neapmierināts, tad viņš tajā brīdī arī otram visu izteiks. Tieši holēriķim ir raksturīga frāze: "Es vienmēr saku to, ko domāju." Cilvēks it kā pasaka, ko viņš tagad domā, ir ļoti neapmierināts, bet pēc brīža ir jau pavisam citās domās, to jau ir aizmirsis.

23

Darbā holēriķi kā tipiski ekstraverti — uz āru vērsti cilvēki — dod priekšroku darbam ar cilvēkiem. Tieši darbā parādās holēriķu aktivitāte, enerģiskums, arī viņu cenšanās katrā ziņa sasniegt savus mērķus, tikai pavisam savādāk, nekā to dara flegmatiķi, kuri to dara ar pacietību, bet holēriķi to cenšas panākt ļoti strauji, visu uzreiz, tūlīt. Reizēm holēriķi darbojas ar ļoti lielu spiedienu uz citiem cilvēkiem. It kā nevajadzētu viņiem piekrist, ļaut nogaidīt, bet mēs nespējam pretoties, piekrītam viņiem. Iestādēs holēriķim neeksistē tāda lieta kā pusdienas pārtraukumi vai pieņemšanas laiki, viņi neskatās uz plāksnītēm uz durvīm, ja durvis ir ciet, viņam jāpārliecinās, ka viņš nevar tikt iekšā. Tā arī ir impulsivitātes izpausme, bet reizēm tā iedarbojas.

Holēriķim ir arī nosliece uz organizatorisku darbību. Holēriķi ir cilvēki, kuri ātri spēj mobilizēt cilvēkus, organizēt kādu pasākumu vai citus kādam darbam. Viņi nav tik efektīvi darbā, kas prasa sistemātiskumu. Tur, kur citi cilvēki teiktu, ka vajadzīga vismaz nedēļa saskaņošanai, holēriķis teiks, ka to visu var izdarīt vienā dienā, un izdara. Holēriķi ir labi runātāji, viņi vairāk iespaido cilvēkus emocionāli nekā ar loģiku. Tas notiek ar balss intonāciju, ar sejas izteiksmi, viņi spēj aizraut, pat suģestēt cilvēkus. Daļa cilvēku maldīgi uzskata, ka svarīgākais ir izmantot loģiskus argumentus, pārliecināt citus cilvēkus, ka tas ir pats efektīvākais motivēšanas veids. Tomēr ir daļa cilvēku, kas vispār nereaģē uz loģiku, viņiem ir pārāk grūti izsekot argumentācijai, bet viņi vairāk reaģē uz emocijām, un holēriķi to izmanto. Daudz holēriķu ir starp talantīgiem oratoriem, kas prot labi runāt sanāksmēs, mītiņos. Šādi cilvēki pievērš sev uzmanību ar dedzīgām runām, reizēm ir tā, ka cilvēks saka: "Es īsti pat neatceros, ko viņš teica, bet to, kā runāja..." Hitlers un Ļeņins bija tipiski holēriķi, arī Musolīni. Latvijā tā varētu būt Ilga Kreituse, to raksturo arī tas, cik ātri viņa nonāca konfliktā. Juris Bojārs ir klasisks piemērs ne tikai runāšanā, bet arī darbībā. God-manis ir tipisks mazāk ar savu runāšanu, bet vairāk ar aizsvilšanos.

Darbā viņi dod priekšroku darbam ar cilvēkiem, jo ļoti veiksmīgi spēj aizraut cilvēkus ar kādu ideju. Piemēram, kādā Pieaugušo izglītības centra nodarbībā no rīta bija ieradusies ļoti enerģiska kundze, pēc temperamenta tipa holeriķe, kurai bija savs veikaliņš. Uz viņas veikaliņu bija atvestas mantu kastes, un enerģiskā kundze visus organizēja uz to Izkraušanu, sakot, ka tagad visiem ir jāiet kraut kastes. Sapulcējušies iebilda, sakot, ka ir atnākuši pasniedzēji un tas nav iespējams. Enerģiskā organizatore bija atteikusi: "Pasniedzēji pagaidīs, kastes negaidīs!" Tā arī viņa aizveda visu grupu kraut kastes. Kastu kraušanā iesaistītie cilvēki, stāvēdami rindā, lai paņemtu kārtējo kasti, sprieduši: "Ko mēs te darām, kāpēc mēs te esam?" - bet bija jau par vēlu. Taču tobrīd, kad viņa bija viņus pārliecinājusi, nevienam tiešām nav bijušas ne mazākās šaubas, ka viss pārējais ir absolūts nieks un galvenais ir šīs kastes.

Psiholoģiskā saderība. Vislielākais konflikts var izveidoties starp diviem holēriķiem. Riska variants pastāv ar melanholiķi, labākajā gadījumā

24

melanholiķis tiks nostumts malā. Vēl pastāv otrs riska variants, tāpat kā divi melanholiķi nevar sekmīgi paveikt darbu, tāpat nekas labs nav gaidāms no tā, ka kopā darbojas divi holēriķi. Tā ir droša prognoze sliktam rezultātam, ja vispār būs kāds rezultāts. Problēma ir pretenzijās uz līdera pozīciju, uz dominēšanu, nevis paaugstinātajā emocionalitātē, kā varētu domāt pirmajā brīdī, jo skaļāka saruna tipiskiem holēriķiem ir normāla parādība, tā ir "nopietna" parunāšanās, tā uz ilgu laiku neaizskar. Ja divi cilvēki kaut ko kopā dara, tad viņi veido it kā tandēmu. Viens no viņiem ir tas, kas pirmais izrāda iniciatīvu, uzņemas līdera lomu, bet otrs ir sekotājs. Taču divi holēriķi nevarēs noskaidrot, kuram tad īsti pieder līdera loma, kurš ir galvenais šajā tandēmā. Nekas nemainīsies, ja gadījumā viens no šī pāra ir oficiāli iecelts kā galvenais, jo otrs holēriķis vienmēr apstrīdēs viņa pretenzijas uz līdera stāvokli. Tikai retos izņēmuma gadījumos var teikt, ka, ja vienam no viņiem ir milzīga autoritāte otra acīs, tad otrs ir gatavs piekāpties.

Kā ikdienā pēc uzvedības ir iespējams atpazīt tipisku holēriķi? Mēs mēdzam teikt: "Tas ir temperamentīgs cilvēks." Diez vai mēs to teiksim par melanholiķi vai flegmatiķi, bet gandrīz vienmēr ar to domāsim hole-risko temperamenta tipu. Tie ir cilvēki ar ļoti dzīvu, kustīgu sejas izteiksmi, kura var ļoti strauji mainīties. Holēriķi ir ļoti strauji, enerģiski kustībās, runā skaļā, drošā balsī. Ja kāda grupa cilvēku kaut ko apspriež un kāda balss skan visam pāri, tad nav nepieciešams tests, lai noskaidrotu, pie kāda temperamenta tipa šis cilvēks pieder. Holēriķus, tāpat kā flegmatiķus, ir ļoti grūti pārtraukt, to, ko viņi ir gribējuši pateikt, viņi grib pateikt līdz galam, turklāt holēriķi parasti runā ātri.

Tipiska holēriķa pazīme ir "ātra aizsvilšanās". Holēriķis it kā emocionāli uzlādējas, it īpaši, ja viņš jūtas aizskarts vai ja viņam kaut kas nepatīk, ļoti ātri paceļ balsi, viņam mainās balss intonācija, pat tembrs. Melanholiķi pārsvarā sarkst un bālē, turpretī holēriķiem parādās sarkani plankumi uz kakla. Bet tie nozūd tikpat ātri kā parādījušies.

Par apģērbu runājot, es pieņemu, ka holēriķi biežāk nekā citi cilvēki velk kaut ko tādu, kas uzreiz pievērš uzmanību. Holēriķi dod priekšroku kaut kam spilgtākam visās lietās, kaut kam, kas vairāk emocionāli uzbudina. Taču tas ir tikai mans pieņēmums.

Kas jāņem vērā saskarsmē ar holeriskā temperamenta cilvēkiem? Tā būtu pareiza izturēšanās sadursmes gadījumā, konflikta situācijā, jo bieži, ja cilvēks mums sāk kaut ko pārmest, izvirza pretenzijas, izsaka savu neapmierinātību, bet mēs neredzam tam ne mazāko pamatu, tad mēs tādā pašā balsī sākam teikt, ka tās visas ir muļķības. Tad holēriķis pacels balsi vienu toni augstāk, arī mēs varam kliegt skaļāk. Jāatceras, ka holēriķi vienmēr uzliks punktu uz /, kaut vai aizcērtot durvis. Holēriķiem ir nepieciešama emocionālā uzvara pār otru. Raksturīgi, ka dažas stundas pēc šāda asa strīda, emocionālas izlādēšanās uz otru cilvēku, viņš visu jau ir aizmirsis un reaģē atkarībā no sava tā brīža emocionālā stāvokļa.

25

Saskarsmē ar katru ir jāatrod individuāla pieeja, tomēr, ielaižoties diskusija ar cilvēku, kas ir emocionāli uzbudināts, nav iespējams gūt nekādu pozitīvu rezultātu, jo mūs pašus pārņem emocijas. Viens no iespējamiem paņēmieniem ir paskatīties uz izveidojušos situāciju no malas, psiholoģiski no tās distancēties, mēģināt emocionāli neiesaistīties. Ja cilvēki ir emocionāli, ļoti emocionāli uzbudināti, tas attiecas ne tikai uz holēriķiem, tad bieži vien, ja mēs esam ļoti mierīgi, uzbudinātā cilvēka emocijas sāk no-plakt, viņš zaudē interesi par sarunas uzturēšanu tādā tonī, jo bieži cilvēkiem ir nepieciešams izjust, ka arī otrs ir emocionāli pārpilns. Ir cilvēki, kas no šādas situācijas gūst patiesu gandarījumu. Ir gan viens traucējošs apstāklis, jo dažreiz emocionāli uzbudinātais cilvēks, redzot, ka uz viņa kliegšanu nereaģē, un tādā veidā nesaņemot gaidīto pretreakciju, sāk kliegt vēl skaļāk.

Sangviniskais temperaments

Sangviniskais temperaments no citiem temperamenta tipiem atšķiras ar īpaši attīstītu komunikabilitātes spēju. Komunikabilitāte nav tas pats, kas sabiedriskums. Sabiedrisks cilvēks izjūt vajadzību pēo citiem cilvēkiem, viņš tiecas pēc tiem, bet viņam ne vienmēr izdodas veidot normālas attiecības ar citiem cilvēkiem, tāpēc rodas domstarpības utt. Viena lieta ir tikties ar cilvēkiem, bet otra — to prast. Tas arī ir tas, ko mēs sauksim par komunikabilitāti. Komunikabls cilvēks ir tas, kas tiecas pēc saskarsmes ar citiem un arī prot veidot labas attiecības. Sangviniskā temperamenta pārstāvji pieder pie cilvēkiem, kas prot ātri izveidot attiecības, ātri iejūtas jaunās, svešās situācijās un arī prot citus noskaņot sev labvēlīgi, panākt cilvēku uzticēšanos. Tāpēc viena no pazīmēm, pēc kā mēs pazīsim sangviniki, īpaši, ja cilvēks ir mums nepazīstams un mēs tikko esam sākuši sarunu, — jau pēc dažām minūtēm mūs pārņem izjūta, ka šis ir ļoti jauks un simpātisks cilvēks. Rodas izjūta, ka mēs esam jau sen pazīstami. Attiecībās ar šo cilvēku ir apbrīnojams vieglums. Ja mēs esam par kaut ko sarūgtināti, sūdzamies, tad sangviniķis ir labs klausītājs; ja mums ir labs garastāvoklis, tad viņš prot to uzturēt. Sangviniki ļoti labi prot piemēroties cilvēkiem, ļoti labi jūt otru cilvēku, viņa noskaņojumu.

Kāpēc sangviniķim izdodas tik ātri nodibināt labas attiecības ar cilvēkiem, panākt uzticēšanos, atsaucību, labvēlīgi noskaņot pret sevi? Pirmkārt, sangviniki ir tie, kas pirmie pievērš uzmanību apkārtējiem. Parasti cilvēki ir aizņemti ar savām interesēm, problēmām, vajadzībām, tāpēc viņiem reizēm ir ļoti grūti "pārslēgties" uz citu cilvēku. Tas ir pilnīgi dabiski, ka mūsu uzmanība ir selektīva, t. i., mēs pievēršam uzmanību tikai ierobežotam cilvēku skaitam. Sangviniķiem ir stiprāk izteikta iekšēja gatavība pievērst uzmanību citiem. Sangviniķiem vairāk nekā citiem piemīt t.s. em-pātijas spēja, t. i., spēja iejusties otrā, izprast otra emocijas. Sangviniki ir

26

ļoti uzmanīgi klausītāji. Mums vienmēr ir patīkami runāt ar cilvēku, kurš ne tikai nepārtraukti runā pats un par sevi, bet ar tādu, kas ar neviltotu interesi uzklausa mūs. ŠT īpašība ir sangviniķa pievilcības pamatā. Otrkārt, — sangviniķa mierīgums. Jāatceras, ka pēc savas emocionalitātes sang-viniķis ir tajā pašā vietā, kur flegmatiķis, taču, ja flegmatiķis vispār īpaši nekādas emocijas neizrāda, tad sangviniķis, bez šaubām, ir emocionāli atsaucīgāks, bet viņš neko nedramatizē, nepārspīlē. Sangviniķim ir raksturīgs emocionālais vieglums, bieži vien sangviniķis vieglāk uztver humoru, ir optimistiski noskaņots. Arī sangviniķa mierīgums bieži vien palīdz nomierināties otram cilvēkam. Lai gan attiecībās ar sangviniskā temperamenta cilvēkiem nav īpašu problēmu, reizēm mēs tās radām paši. Mēs varam pārvērtēt sangviniķa draudzīgo attieksmi. Reizēm domājam, ka izveidojušās attiecības ar sangviniķi ir kaut kas īpašs, ka šis cilvēks mums ir labs draugs vai draudzene, uz kuru var pilnīgi paļauties, kuram var uzticēties. Turklāt mēs domājam, ka arī mēs šī cilvēka acīs esam kaut kas īpašs. Taču tad mēs pamanām, ka šis cilvēks ir tik pat draudzīgs attiecībās ar mūsu niknāko ienaidnieku, kam mēs vispār kiāt neejam. Izrādās, ka •sangviniķim šajā ziņā nav nekādu problēmu, viņš ir tikpat draudzīgās attiecībās arī ar šo cilvēku, jo sangviniķis ir tipisks ekstraverts, kurš cilvēkus iedala vislabākajos draugos, labos draugos un vienkārši draugos atkarībā no tā, cik ilgi viņš kādu cilvēku pazīst. Sangviniķi cenšas uzturēt labas attiecības ar visiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir kādas darīšanas. Tāpēc nevar apgalvot, ka, neskatoties uz komunikabilitāti, sangviniķi īpaši pieķeras kādam cilvēkam. Tiklīdz jūs esat ārpus sangviniķa redzesloka, bieži vien jūs tiekat piemirsts. Attiecības gan tiek ātri atjaunotas, kad jūs atkal tiekaties. Skaidrs ir tas, ka sangviniķis ilgi neskumst pēc saviem draugiem. Dzīve rit uz priekšu, un sangviniķa redzeslokā nonāk arvien jauni paziņas. Sangviniķa attiecības ar citiem mazāk iet dziļumā, bet vairāk plašumā.

Sangviniķiem parasti ir laba redzes atmiņa, viņi labi atceras cilvēkus, vārdus, uzvārdus. Sangviniķi ir labi piemēroti dažāda veida organizatoriskam darbam, darbam ar cilvēkiem. Sangviniķim ir ļoti grūti veikt tādu darbu, kas prasa pacietību, ilgstošu piepūli. Piemēram, ja darbā sangviniķim ir steidzami vienas dienas laikā jāuzraksta kāda atskaite un tāpēc visu dienu jāsēž uz vietas, tad esiet droši, ka sangviniķis atradīs veidus, kā padarīt savu darbu daudzveidīgāku. Vēl viens piemērs: ja darbā pēkšņi gadās kāds iepriekš neparedzēts darbuzdevums un iespējamais darbinieks, kuram šo uzdevumu uzticēt, pēc temperamenta tipa ir vai nu flegmatiķis, vai sangviniķis. Flegmatiķis sēž, mierīgi iegrimis savā darbā, un rūpīgi to pilda, tāpēc vieglāk uzdevumu būtu izpildīt pašam vadītājam nekā pierunāt flegmatiķi pamest iesākto un uzņemties šo uzdevumu, un viņam to izskaidrot, jo flegmatiķi ir grūti pārslēgt uz kaut ko citu. Turpretim sangviniķim vajag tikai pieiet klāt, un viņš jau no acīm nolasīs, ka ir kaut kas steidzams, viņš metīs visu  pie malas un izpildīs šo steidzīgo

27

uzdevumu. Bet, ja šis darbs prasa kaut mazāko pacietību, rūpību, tad rezultāts būs tāds pat kā flegmatiķim.

Sangviniķim darbā piemīt ārkārtīgi liels kustīgums. Tas ir jāsaprot gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Sangviniķis pēc savas izturēšanās ir ļoti kustīgs. Pārnestā nozīmē: sangviniķis ļoti ātri pārslēdzas no vienas lietas uz otru atšķirībā no flegmātiķa. Šajā ziņā sangviniķis ir pilnīgs pretstats flegmatiķim. Sangviniķi ir ārkārtīgi viegli ieinteresēt, aizraut ar kādu ideju vai priekšlikumu. Tikai jāņem vērā, ka sangviniķim interese parasti ir nenoturīga šī paša kustīguma un pārslēgšanās spējas dēļ. Tāpēc tik pat ātri, cik sangviniķim interese rodas, tik pat ātri tā jau ir zudusi, un viņam atkal ir jaunas idejas un priekšlikumi. Sangviniķim ir tipiski, ka viņš pie kaut kā ķeras, bet nenoved iesākto līdz galam. Viņš spēj atbalstīt idejas, pats kaut ko ierosināt, bet viņš nav no izpildītājiem, kurš varētu novest šo ideju līdz galam. Ideju realizācijai ir nepieciešami cita temperamenta cilvēki.

Sangviniķi nereti kļūst par līderiem, pateicoties savai komunikabilitātei, aktivitātei un iniciatīvai, labām organizatoru spējām. Sangviniķi kā līderi vairāk pievērš uzmanību cilvēku attiecībām, tāpēc tur, kur līderis vai vadītājs ir sangviniķis, parasti ir labvēlīgs psiholoģiskais klimats. Sangviniķi ir tie, kas prot novērst konflikta situācijas, prot risināt konfliktus kompromisa veidā.

Sangviniskā temperamenta cilvēkiem parasti nav psiholoģiskās saderības problēmu. Tie ir cilvēki, kas prot gan saprasties, gan sastrādāties praktiski ar jebkura temperamenta cilvēkiem. Tomēr, ja problēmas nav sangviniķim, tad tas nenozīmē, ka problēmas nevar būt citiem cilvēkiem ar sangviniķi. Kā jau minējām, sangviniķis ir ļoti atsaucīgs, ļoti pretimnākošs. Piemēram, jums ir jāgatavo kāda jauna tipa dokuments, atskaite pēc jaunām prasībām, un jūs zināt, ka jūsu kolēģim sangviniķim ir šī dokumenta paraugs. Jūs vēršaties pie viņa ar lūgumu, vai viņš nevarētu iedod šo paraugu paskatīties. Kāda būs sangviniķa reakcija? Bez šaubām! Nekur jums nevajag iet, viņš jums visu atnesīs klāt, viņš ir priecīgs, ka var jums palīdzēt. Jūs savukārt esat priecīgi, ka ir tik atsaucīgi, pretimnākoši cilvēki, kas nekad neatsaka, dodaties projām un gaidāt, kad tiks atnests minētais paraugs. Taču viņa nav ne tajā dienā, ne nākamajā, pēc tam jūs uzzināt, ka viņš ir aizbraucis uz nedēļu jau nākamajā rītā pēc jūsu sarunas. Jums ir jādara viss pašiem bez jebkāda parauga, jāpielaiž kļūdas un jāsaņem aizrādījumi. Jūs būtu šo paraugu sameklējuši kaut kur citur, ja viņš nebūtu jums to solījis. Jūs šo cilvēku nosodāt un atceraties, ka tas nav pirmo reizi, kaut kas līdzīgs jau ir bijis iepriekš, bet tam nav tikusi pievērsta uzmanība. Taču tagad jūsu pacietības mērs ir pilns un jūs izlemjat, ka jūs vienreiz pateiksiet šim cilvēkam acīs, ko jūs par to domājat, kas viņš tāds ir. Lai arī attiecības līdz ar to tiks sarautas, nekas, tomēr jānoskaidro viss līdz galam, cilvēkam ir jāliek saprast, ka tā nedrīkst rīkoties. Pēkšņi jūs šo cilvēku satiekat. Ko šādā situācijā darīs tipisks sangviniķis? Vai viņš taisnosies un teiks, jā, tā ir iznācis, ka viņš ir bijis spiests aizbraukt, un viņam ir žēl, ka viņš neizpildīja solījumu, vai arī viņš teiks, ka neko nezina? Diez vai. Kāda

28

būs tipiska sangviniķa reakcija šādā situācijā? Visdrīzāk sangviniķis saķers galvu rokās un teiks: "Ak šausmas, ko gan es esmu izdarījis! Es taču tev apsolīju un es to neizdarīju, kas es pēc tā visa esmu par cilvēku, es esmu tāds, tāds, pēdējais tāds utt." Visu, ko jūs gribējāt viņam teikt, viņš pirmais pateiks, jums tikai atliks noplātīt rokas: "Jā, tā tas ir." Sangviniķis tiešām būs satriekts, šaustīs sevi ar pašpārmetumiem un teiks: "Es metu visu pie malas, es tūlīt visu nokārtošu." Jūs teiksiet, nu jau viss ir kārtībā, es jau visu pats izdarīju utt. "Viss kārtībā? Nu tad ļoti labi! Ja kādreiz tev kaut ko vajag, tad noteikti nāc, es vienmēr palīdzēšu!" un smaidot spiedīs roku. Šāds piemērs rāda, ka sangviniķim psiholoģiski nevar tikt klāt. Pirmkārt, sangviniķim galvenais ir attiecības "šeit un tagad" un viņam ir ļoti svarīgas šīs labās attiecības. Sangviniki parasti nekad neatsaka nevienam cilvēkam, visiem piekrīt palīdzēt. Ja jūs kaut ko lūgsiet melanholiķim, tad viņš sāks domāt, kas tad būs, ja viņš tomēr nevarēs to izdarīt, jo viņš taču ir apsolījis. Tās ir lielas šaubas, svārstīšanās, taču sangviniķim šāda problēma nepastāv. Viņš nedomā par to, vai varēs izpildīt lūgumu vai ne. Bez šaubām, paškritika vienmēr palīdz nokārtot radušos nepatīkamo situāciju.

Cits piemērs: ja darbā sangviniki kritizē priekšnieks par to, ko viņš nav izdarījis, tad sangviniķis pārmetumus, kritiku uzklausa ļoti pazemīgi, nokārtu galvu: "Jā, es saprotu, es tiešām nezinu, kā es to varēju izdarīt, esmu vainīgs." Taču priekšnieks bieži nepamana, ka sangviniķis ar roku tur galvu un ar vienu aci skatās: "Vai daudz vēl būs jāklausās, vai jau iet uz beigām." Ja priekšnieks grib viņu lamāt, tad viņš būs tas upuris, kas visu uzklausīs. Galvenais ir saglabāt profesionālismu. Pēc tam viss ir aizmirsts un sangviniķis rīkojas pēc saviem ieskatiem. Nevajadzētu domāt, ka tā ir kāda cilvēka mānīšana vai manipulēšana ar viņu. Tā ir sangviniķa spēja pilnībā pieskaņoties otram cilvēkam.

Ar ko sangviniskā temperamenta cilvēks visvairāk atšķiras no hole-riskā temperamenta tipa cilvēka? Sangviniki mēs nesajauksim ne ar melanholiķi, ne ar flegmatiķi. Atcerēsimies, ka holēriķi ir tie cilvēki, kuriem pietiek ar mazāko iemeslu, lai aizsviltos, asi reaģētu un būtu asi, kategoriski pret otru cilvēku. Tam pretstatā sangviķis cenšas par katru cenu izvairīties no šādas situācijas. Viņš darīs visu, lai nebūtu konfliktu, viss būtu nokārtots un atrisināts.

Katrs cilvēks sevī var saskatīt iezīmes no katra temperamenta tipa. Tomēr tīru temperamentu tipu pārstāvju nemaz nav tik daudz, lai gan katrs cilvēks pēc sava temperamenta tuvojas kādam no četriem temperamenta tipiem.

Runājot par psiholoģisko saderību, ņemot vērā temperamenta tipus, to noteic arī tas, vai man ir kaut kas no otra cilvēka temperamenta, jo mums ir vieglāk saprasties ar tiem cilvēkiem, kuriem nav mūsu temperamenta tips, bet ir īpašības, kas piemīt mūsu temperamenta tipam. Ja mums vispār nav nekā kopīga, nevienas kopīgas īpašības, tad saprašanās vispār nav iespējama.

29

Kā jau tika minēts, temperamenta tips nemainās, bet mainās temperamenta izpausmes. Bērni parasti ir emocionālāki, vieglāk satraucami, kustīgāki nekā vēlāk, nervu sistēmai nobriestot, kad emocijas kļūst aizvien noturīgākas. Reizēm stingras, prasīgas audzināšanas rezultātā izdodas panākt bērna izturēšanos, kas ir pilnīgi pretēja viņa temperamenta tipam. Piemēram, vecāki var panākt, ka holerisks vai sangvinisks bērns var kļūt par iebaidītu melanholiķi, ja viņš tiek sodīts par visām savām aktivitātēm. Jā, to var panākt, bet parasti vecākiem tas maksā diezgan dārgi — bērns atpaliek savā psihiskajā attīstībā. Tas ir tāpat kā mēģināt kreilim iemācīt rakstīt ar labo roku. Mēs varam to panākt, bet, ja cilvēks ir kreilis, ir taču skaidrs, ka viņa smadzenes, nervu sistēma ir uzbūvēta citādi, un mēs gribam it kā visu pārtaisīt. Līdzīgi ir ar temperamentiem. Lai gan es minēju, ka par temperamentu var spriest pēc kādām ārējām pazīmēm: izturēšanās, runas, ģērbšanās stila, tomēr jāņem vērā, ka reizēm cilvēka izturēšanās (ārējās izpausmes) neatspoguļo viņa temperamenta tipu.

Šodien bieži tiek lietots vārds "mentalitāte". Tas, ko mēs saucam par mentalitāti, bieži vien ir noteikts kultūras un izturēšanās modelis, kas ir pieņemts noteiktā sabiedrībā. Dažādās sabiedrībās šis izturēšanās modelis ir dažāds. Tie, kuri pietiekami daudz bijuši dažādās zemēs, ir novērojuši, ka vienās zemēs cilvēki ir emocionāli vēsāki, atturīgāki, bet citās — distance sakarsmē mums šķiet par mazu. Tur mūsu izpratnē cilvēki ir pārāk komunikabli. Temperamenta tipi visās sabiedrībās ir tie paši, bet tas, kas cilvēkā ir ieaudzināts — tā ir izturēšanās atbilstoši tradīcijām, normām. 50. gados ASV tika analizēta trīs tūkstošu bērnu uzvedība, līdzīgs pētījums tika veikts arī Skandināvijas valstīs. Izrādījās, ka amerikāņu bērnu uzvedība ir vairāk ekstraverta, savukārt skandināvu — intraverta. Tas nav tāpēc, ka vienā vietā vairāk dzimuši ekstraverti, bet otrā — intraverti, tā ir kultūras modeļa ietekme. Latvijā kvalifikācijas celšanas kursu nodarbībās, kur mācās gan latviešu, gan krievu grupas, labi redzama atšķirība dažādu grupu aktivitātē. Latviešu grupās ir grūti panākt atsaucību, sagaidīt jautājumus, turpretim krievu grupās aktivitāte ir liela, un tā izpaužas uzreiz visā grupā. Te saskatāmas atšķirības uzvedībā, kas liecina par atšķirīgu mentalitāti. Amerikāņu uzvedība ir līdzīga: sabiedriskums, emocionālais dzīvīgums, aktivitāte. Var pamanīt, ka aiz šī sabiedriskā ekstravertuma slēpjas ļoti liela personiska noslēgtība. Amerikānis nekad nežēlosies par savu personisko dzīvi. Viņš ir gatavs apspriest jebkuru jautājumu, tikai nevajag viņam jautāt par personisko dzīvi, bet krievu cilvēki ir ļoti atvērti šajā ziņā un ir gatavi apspriest savu personisko dzīvi. Salīdzinot latviešus, lietuviešus un igauņus, var teikt, ka no latviešiem var dzirdēt, ka lietuvieši ir ļoti skaļi un pievērš sev uzmanību ar savu izturēšanos - ir ekstraverti, savukārt igauņi uzskata, ka latvieši ir ārkārtīgi emocionāli, par to liecinot tas, ka satiekoties latvieši apskaujas, skūpstās un skaļi smejas, kā arī, klausoties kādā, visu laiku māj ar galvu. Viss minētais ir tradīcijas, audzināšana un normas.

30

Raksturs

Runājot par temperamentiem, vairāk tika pievērsta uzmanība rakstura īpašībām, ko noteic konkrētais temperamenta tips. Nevar teikt, ka temperaments viennozīmīgi un galīgi noteiktu to, kāds cilvēkam būs raksturs. Temperaments nosaka to diapazonu, kādā var veidoties tās vai citas rakstura īpašības. Tas ir atkarīgs no ģimenes, apstākļiem, kuros uzaug cilvēks.

Bieži ir grūti noteikt, kur ir robežšķirtne starp raksturu un temperamentu.

Raksturs ir cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras ir ieaudzinātas un noteic viņa darbības (uzvedības, izturēšanās) individuālo stilu. Šī definīcija ir ļoti vispārīga, jo temperaments arī raksturo cilvēka individuālo stilu. Te uzsvars jāliek uz vārdu "ieaudzinātas", jo temperamenta īpatnības ir bioloģiski noteiktas un iedzimtas, bet raksturs nav iedzimts, tas veidojas galvenokārt audzināšanas rezultātā — tie ir apstākļi, kuros bērns uzaug. Raksturs veidojas pakāpeniski pirmajos dzīves gados. Sakarība starp raksturu un temperamentu ir šāda.

raksturs = temperaments + audzināšana

Ja bērna temperamenta tipu mēs jau redzam zīdaiņa vecuma, tad pirmās rakstura iezīmes sāk veidoties 1. dzīves gada beigās, rakstura pamatstruktūra— apm. 2.-3. g. v., vairāk vai mazāk raksturs izveidojas 6 g. v. Rakstura veidošanās beidzas apm. 17-18 g. v., kad beidzas pusaudža vecums. Tas nenozīmē, ka nav iespējamas izmaiņas raksturā, bet tās notiek noteiktās robežās, kad ir iespējams vairāk pievērst uzmanību un pastiprināt, izcelt vienas rakstura īpašības, bet bremzēt, kavēt citas, tomēr raksturs savā pamatā vairs nav maināms.

Jautājums par audzināšanu. Vārdu "audzināšana" nevajadzētu uztvert burtiski un domāt, ka vecāki mūsu audzināšanā bija nosprauduši noteiktu mērķi: ieaudzināt mūsos noteiktas rakstura īpašības, un tā ir tā audzināšana. Audzināšanu es vairāk izprotu kā indivīda pieredzi, kad bērns sāk apzināties sevi un apkārtējos. Rakstura veidošanās notiek vairākos virzienos: pirmais — vecāki, pieaugušie apzināti cenšas bērnā veidot, nostiprināt, stimulēt noteiktas rakstura īpašības, otrais — lielā mērā raksturs

31

veidojas ari neapzinātās audzināšanas rezultātā, t. i., kā vecāki izturas pret bērnu, kā veidojas attiecības, trešais — raksturs lielā mērā ir bērna pielāgošanās spējas rezultāts, nedaudz pārspīlēti sakot, noteiktas rakstura īpašības veidojas, lai bērns varētu izdzīvot tajos apstākļos, kuros viņš aug. Tas nav jāsaprot burtiskā, fiziskā nozīmē, — lai tiktu galā ar grūtībām, ar kurām bērns saskaras. īpaši labi tas redzams, runājot par īpašībām, kuras mēs uzskatām par negatīvām, piemēram, agresivitāte, cietsirdība. Kā tas veidojas? Ja cilvēks savā bērnībā ir saskāries ar kādām grūtībām, šķēršļiem, kur agresivitāte, cietsirdība viņam ir palīdzējusi atrisināt problēmu un panākt savu, tad agresivitāte nostiprinās par rakstura īpašību un vēlāk saglabājas arī pieaugušā cilvēkā.

Vēl viens aspekts, kas atšķir temperamentu no rakstura, t. i., temperamentu mēs nevaram vērtēt no ētikas viedokļa—temperamentu noteic daba, un cilvēks nav atbildīgs par sava temperamenta izpausmēm un īpatnībām, bet daudzas rakstura īpašības mēs vērtējam tieši no ētikas viedokļa. Ja runājam par cilvēka raksturu vai viņa morālajām īpašībām, tad bieži runājam par vienu un to pašu: vai ir godīgs, patiess vai, gluži pretēji, ir lišķīgs, melīgs utt.

Par raksturu bērnā var runāt tad, kad bērnam ir jau sirdsapziņa, kad viņam ir savi iekšējie morālie orientieri un kad viņam ir jāuzņemas (lielākā vai mazākā mērā) atbildība par savu rīcību. Lai gan rakstura pamati ir jau 5-6 g. v., turpmāk notiek strauja rakstura attīstība. īpaši vētraina tā ir pusaudža gados. Pusaudži tad pārvēršas līdz nepazīšanai, tie klusie un paklausīgie reizēm pārvēršas par nesavaldīgiem un trakajiem, viņi neklausa ne vecākus, ne skolotājus. Par laimi, šis trauksmainais periods pāriet, kaut arī ne visiem. Apmēram 17-18 g. v. iestājas zināma stabilitāte, un var teikt, ka kopumā ir beidzies rakstura veidošanās posms. Kaut gan saskaņā ar E. Ēriksona teoriju par astoņiem dzīves cikliem tālāka rakstura attīstība notiek atbilstoši noteiktam vecuma posmam, tomēr var teikt, ka 17-18 g. v. raksturs ir jau izveidojies.

Var jautāt, kā ir ar rakstura audzināšanu, vai tas nav iespējams un cilvēks savā raksturā neko nespēj mainīt. Manuprāt, cilvēks pilnībā savu raksturu mainīt nevar, tad ir jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai citām acīm paskatītos uz sevi, savu dzīvi un citiem cilvēkiem. Cilvēks var mainīt sava rakstura iezīmju izpausmes un tās ietekmēt. Mēs varam cīnīties ar saviem trūkumiem, mēs cenšamies apkarot savus nelāgos ieradumus un rakstura īpašības, kuras mums pašiem un varbūt arī citiem cilvēkiem nepatīk. Ir viens ceļš, kā pilnveidot savu raksturu, — cīņa ar saviem trūkumiem. Ikviens no savas pieredzes zina, ka tas ir ļoti smags un nepateicīgs darbs, jo trūkumi — tā ir kāda daļiņa no mums, mūsu pašu mīļie trūkumi, lai kā arī mums tie nepatiktu. Tas ir karš pašiem ar sevi. Turklāt, arī par to mēs varam pārliecināties, ka gadījumā, ja mēs milzīgu pūļu un entuziasma rezultātā beidzot esam tikuši vaļā no kāda trūkuma, pēc kāda laika parādās cits — vēl negantāks trūkums. Tagad mēs būtu priecīgi atgūt to, kas

32

mums piemita agrāk un tad nepatika, jo tagad jau jākaro ar jauno trūkumu. Tāpēc varbūt bez cīņas ar trūkumiem ir iespējama kāda cita stratēģija, t. i., ne tik daudz pievērst uzmanību saviem trūkumiem, bet pievērsties savām stiprajām pusēm un tās attīstīt; vairāk domāt par to, kas man pašam sevī patīk, kas labvēlīgi ietekmē attiecības ar citiem cilvēkiem un nostiprināt šīs sava rakstura izpausmes. Tad varbūt trūkumi paši aizies otrajā plānā. Tas var notikt, ja mums ir pozitīva domāšana par sevi. Rakstura izmaiņas kopumā nenotiek, bet mums ir iespējas pilnībā izmantot t.s. iekšējos resursus, savu potenciālu, jo ar laiku mums izveidojas noteikti izturēšanās stereotipi, kuriem mēs sekojam, pat nejūtot, ka varētu darīt kaut ko citādi ar citādu rezultātu. Piemēram, cilvēks var iedomāties, ka par viņu neviens īpaši neinteresējas, neizrāda viņam uzmanību, viņš jūtas mazliet atstumts, samierinās ar to, ir kautrīgs un bikls, sevī noslēdzies un izdara secinājumu: man tāds raksturs. Patiesībā bieži vien ir tā, ka pats cilvēks necenšas uzņemties iniciatīvu attiecību veidošanā un pat uzskata sevi par "nostumtu malā". Iedomāsimies, kā būtu, ja viņš sāktu iesaistīt citus sarunā, pievērst uzmanību. Kas notiek? Izrādās, ka viņš to var izdarīt. Un tad cilvēks konstatē, ka viņa attiecības ar citiem cilvēkiem nav tik daudz atkarīgas no tā, kā uz viņu skatās citi, bet no viņa paša. Attiecību veidošana ar citiem cilvēkiem ir viņa paša rokās. Šis ir piemērs tam, kā mēs pilnīgāk varam izmantot savas iespējas, paliekot tā paša rakstura ietvaros.

Vēl viena rakstura un temperamenta atšķirība ir tā, ka rakstura īpašības ir daudzveidīgas. Raksturs ir daudz elastīgāks, tāpēc, piemēram, mācībās mēs parādām vienas rakstura iezīmes, darbā — citas, ar draugiem un paziņām - vēl citas, vēl citādi mēs esam ģimenē. Raksturs ir tas, kas ļauj mums pielāgoties noteiktiem apstākļiem un situācijai.

Rakstura veidošanos noteicošie faktori

Aplūkosim dažus faktorus, kas iezīmē rakstura veidošanos, tie ir veidi, kā šīs iezīmes veidojas. Runājot par šiem faktoriem, es galvenokārt vadīšos no Alfrēda Ādlera teorijas, kurš ir 20. gs. klasiķis, Freida bijušais līdzgaitnieks. Ādlers ļoti daudz vērības ir veltījis tieši audzināšanas jautājumiem, pedagoģijai. Latvijā 20. gados un 30. gadu sākumā pastāvēja Ādlera biedrība, kas apvienoja pedagogus, skolotājus. 30. gadu sākumā tika izdota Alfrēda Ādlera grāmata "Psiholoģija un dzīve". Ādlers ļoti daudz ir analizējis rakstura veidošanos ģimenē, viņš runā par dzīves plānu vai dzīves stilu, tā definīcija ir ļoti līdzīga rakstura definīcijai. Tā kā Ādlers bija ārsts psihoterapeits, tad, neapšaubāmi, viņš vairāk uzmanības veltīja tiem faktoriem, kas var nelabvēlīgi ietekmēt rakstura iezīmju veidošanos, lai

33

 ,-;■■ ^.h    palīdzētu un saskatītu saknes, no kurienes tas nāk.

 Aplūkosim dažus galvenos faktorus, ku-
 ■     rus min Ādlers. Pirmais ir bērna izlutināšana.
 ...                      Tas nozīmē, ka visas bērna iegribas un pra-

 .    sības tiek jebkurā brīdī apmierinātas. Tās ir
 '    pazīmes, kas ir normālas zīdaiņa vecumā, kā
 atzīmē Freids — zīdainis dzīvo pēc baudas
principa, jo zīdainim ir instinktīva prasība ne
kavējoties apmierināt visas vajadzības. Ja vi-
f                   ņam gribas ēst, viņu neinteresē, vai tas šajā

..   ;                 brīdī ir iespējams, ja viņam gribas čurāt vai

Alfrēds Ādlers                         kakāt, viņš to darīs, nerēķinoties ne ar ko. Tas

(1870-1937)                         ^ir P^ilnī9' dabiski un normāli, taču pienāk laiks,

kad bērns sāk dzīvot, kā Freids saka, pēc realitātes principa, t. i., sāk saskaņot savas vajadzības ar iespējām, ar apkārtējās vides, vecāku prasībām. Izlutināts bērns dzīvo bez šī realitātes principa. Viņam apkārt vecāki rada it kā mākslīgu vidi, kurā visas bērna iegribas tiek apmierinātas. Kā tas var ietekmēt šādu cilvēku raksturu? Tie ir cilvēki, kuri neapzināti uzskata, ka visiem par viņiem ir jārūpējas. Cits psihologs — Fromms — par viņiem runā kā par patērētāja jeb parazītisko tipu. Viņiem var veidoties egocentrisms un egoisms. Taču Ādlers uzsver, ka var veidoties mazvērtības komplekss, varbūt ir grūtāk saprotams, kā tas ir iespējams. Šādā "inkubatorā" bērns mūžīgi nedzīvo, pienāk laiks, kad viņš saskaras ar reālo dzīves īstenību. Izlutinātiem bērniem skolā iet ļoti grūti, viņiem ir grūti izturēt sāncensību ar citiem, grūti pieņemt, ka viņi vairs nav pastāvīgi uzmanības centrā un viņiem izvirza tās pašas prasības, ko citiem. Mazvērtības sajūta rodas no tā, ka bērns salīdzina sevi ar citiem. Viņš redz, ka citi tiek galā, iztur sāncensību, bet viņš nespēj, jo ir atkarīgs. Tātad izlutināšana bieži vien nostiprina atkarības sajūtu, vajadzību pēc atkarības.

Otrs faktors ir bērnu apspiešana ģimenē. Šajā gadījumā tas ir ļoti plašs jēdziens, kas izpaužas no fiziskas vardarbības pret bērnu līdz bērna psiholoģiskai iebiedēšanai. Galīgā izpausmē bērns var tikt sists, mocīts, pat spīdzināts. Bieži par to pēdējā laikā izraisās diskusijas par sliktiem dzīves apstākļiem, alkoholismu, kas noved pie tā, ka pret bērniem ģimenē slikti izturas. Agrāk tā bija aizliegtā tēma, jo padomju sabiedrībā tas nedrīkstēja notikt.

Nevar noliegt, ka nelabvēlīgās ģimenes rodas nelabvēlīgo sociālo apstākļu ietekmē, bet tas nav vienīgais vardarbības iemesls. ASV, kuru nevar uzskatīt par trūcīgu zemi, katru gadu ģimenēs tiek mocīti līdz pat sakrop-ļošanai ap 100 000 bērnu. Zviedru skolu psihologi man ir stāstījuši, ka bērni tiek mocīti ģimenēs, kur māte ir ārste un tēvs — inženieris, māte savu trīsgadīgo meitiņu iesloga mazbērnu gultiņā, un tā viņa paliek tur

34

visu dienu. Mes nedrīkstam aizmirst to, ka arī vecākiem reizēm ir sadistiskas tieksmes, sadistisks raksturs un nereti pašu bērni kļūst par sadisma upuriem. Ja pret bērnu ir vērsta šāda izturēšanās, nemaz nerunājot par seksuālu vardarbību, tad bērns top dziļi psiholoģiski sakropļots. Jebkura cietsirdība, kura ir vērsta pret bērnu agrīnā vecumā, sekmē cietsirdības un ļaunuma veidošanos bērnā vai arī viņš tiek iekšēji salauzts. Tad biklums, ieraušanās sevī nav temperamenta radīts, bet šādas apiešanās rezultāts. Otra galējība ir ideja, kas laikam nāca no amerikāņu bērnu ārsta Bendžamina Spoka, kurš bija ļoti populārs un uzskatīja, ka bērnam nedrīkst pat pirkstu piedurt. Es ar pārsteigumu lasīju diskusiju, vai bērns var kādreiz dabūt pērienu vai ne. Šādas diskusijas rezultātā amerikāņu bērnu psihologi ir nonākuši pie secinājuma, ka var un vajag, tikai jāzina, kad un par ko. Nekādā veidā nav vēlams bērnam "sadot pa dupsi" pirms trīs gadu vecuma, jo bērns to nesaprot, viņš nespēj saistīt vieglās sāpes ar savu rīcību. Tā viņam var izraisīt tikai bailes un neko vairāk. Nevajadzētu pērt bērnu arī tad, kad viņam ir vairāk nekā pieci gadi. Tas jau ir riskanti, jo bērns to uztver kā pazemojumu. Tas var būt diezgan iedarbīgs līdzeklis trīs līdz piecu gadu vecumā.

Vairāk izplatīta kā fiziska vardarbība pret bērnu ir viņa psiholoģiskā apspiešana, ignorēšana. Saskaņā ar pētījumiem Latvijā vairāk nekā puse bērnu atzīst, ka ir izjutuši psiholoģisku vardarbību. Tā ir vai nu naidīga vecāku izturēšanās, vai ignorēšana, vienaldzība no vecāku puses. Psiholoģijā lieto tādu jēdzienu kā "mātes psiholoģiskā prombūtne". Mātei ir īpaša nozīme bērna dzīves pirmajos gados rakstura veidošanā. Mātes prombūtne psiholoģiski nozīmē stāvokli, kad māte ir klāt fiziski, viņa ir ģimenē, it kā rūpējas par bērnu — bērns ir apģērbts, paēdis, visas viņa fiziskās vajadzības ir nodrošinātas, bet viņš pietiekami nesaņem mātes mīlestību. Kādi iemesli ir tam, ka bērns šo mīlestību nesaņem? Zviedrijas kolēģi minēja gadījumus, kad māte atnāk mājās, ieslēdz bērnus istabā, pati aiziet uz citu istabu, lai nedzirdētu, ka bērni bļauj, jo viņa ir piekususi.

Uzskaitīsim iespējamos šādas rīcības cēloņus, un tas būs kā apakšpunkts iespējamai apspiešanai. Viens no iemesliem var būt nevēlams bērns ģimenē. Ir gadījumi, ka sākotnēji viņš var būt nevēlams, bet vēlāk parādās mīlestība un pareizā attieksme. Es nezinu, kā ir tagad, bet Ādlera laikā, un viņš par to rakstīja, gaidīja puiku, bet piedzima meitene. Reizēm tas no bērna attālina arī māti. Man ir nācies runāt ar sievietēm, kuras ir teikušas, ka bērnībā vecāki, it īpaši tēvi, viņas ir mēģinājuši audzināt kā puikas. Tas ne vienmēr notiek burtiskā nozīmē, bet tiek izvirzītas līdzīgas prasības. Man reizēm aizdomīgi liekas, ja attiecībā uz meitenēm lieto vīriešu dzimtes mīļvārdiņus. Kas aiz tā slēpjas, varbūt tā ir izstumtā doma par gaidīto dēlu? Indijā ar šo problēmu tiek galā tādējādi, ka meiteņu ģimenē ir tik daudz, cik tiek izlemts, "liekās" vienkārši noslīcina kā kaķēnus.

.   35

Otrs variants irtā sauktā jauno māmiņu problēma. Tā nav sieviete, kas pirmoreiz kļuvusi par māti, bet viņas vecums. Dažās zemēs piecpadsmit vai sešpadsmitgadīga māte ir normāla parādība, viņas audzināšana ir tāda, ka viņa tiek sagatavota šai lomai arī psiholoģiski. Pie mums, pat ja meitene ir fiziski gatava laist pasaulē bērnu, viņa psiholoģiski nav gatava būt māte. Nākamais cēlonis var būt tas, ka māte ir pārāk nodarbināta. Mātei ir pārāk daudz problēmu, un šīs problēmas var būt visdažādākās, piemēram, darbs, mātes aizņemtība, un mātei ir labi, ja bērns prasa maz uzmanības. Var būt arī citi šādas aizņemtības iemesli: smaga slimība vai smagas dzemdības, pēc kurām māte ir ilgu laiku slimnīcā; nereti šādas mātes ir pilnībā pārņemtas ar sevi, un viņām trūkst kontakta ar bērnu. Var būt gadījums, kad bērna tēvs negaidīti pamet ģimeni, cita lieta ir tad, kad ir skaidrs, ka tēvs nedzīvos kopā ar ģimeni, un sieviete ir tam gatava. Tas var būt arī finansiālais stāvoklis, diemžēl tas ir vērojams arī Latvijā, problēma, kā izdzīvot. Pēdējais iemesls, kuru apstiprina arī psihologu pētījumi Latvijā, ir tas, ka vecāki atkārto savu vecāku kļūdas. Pastāv it kā sava veida apburtais loks, no kura ir ļoti grūti izkļūt. Tas bieži vien notiek neapzināti: vecāki apietas ar saviem bērniem, kā savulaik viņu vecāki apgājās ar viņiem. Tā kā tas notiek neapzināti, tad to var saprast un atbrīvoties no tā.

Ērika Berna grāmatā "Spēles, kuras spēlē cilvēki", kura diemžēl nav tulkota latviski, citā sakarā ir minēts piemērs par jaunu pāri, kurš tikko apprecējies. Vīrs skatās, kā jaunā sieva gatavo vistu un liek to uz cepešpannas, griež nost kājas; vīrs jautā, kāpēc vistai tiek nogrieztas kājas. Sieva satrūkstas, bet atbild, ka tā vienmēr darījusi viņas māte. Ciemojoties pie sievasmātes, tiek uzdots jautājums, kāpēc viņa tā darījusi. Arī viņa saka, ka viņas mamma tā darījusi, bet tad, kad tiek jautāts vecmāmiņai, viņa pastāsta, ka viņas laikā pannas ir bijušas mazākas un vistas tajās nav ietilpušas. Tas, manuprāt, ļoti labi paskaidro, ka kādreiz cilvēki kaut ko ir darījuši saprātīgi, bet vēlāk tas tiek pārņemts automātiski, nezinot jēgu, taču no apburtā loka var tikt laukā.

Lai tiktu skaidrībā ar šo jautājumu, es noteikti ieteiktu izlasīt Džona Bolbija grāmatu "Drošais pamats". Tas ir angļu psihologs, kas diezgan tuvs Freidam, bet Bolbiju nevar uzskatīt par Freida sekotāju, jo viņš daudz uzmanības pievērsa arī instinktīvai uzvedībai, tam, cik lielā mērā mātes un bērna attiecības nosaka instinkti; vai dabiskā, instinktīvā izturēšanās netiek kropļota. Viņa uzskati ir mūsdienu priekšstats ne tikai par bērna raksturu, bet arī par psihes veidošanos, attiecību veidošanos agrīnā vecumā, par to, kāda nozīme irtam, ka bērns pieķeras mātei.

Šie divi faktori: izlutināšana un bērna apspiešana ģimenē ir tie, kurus aplūko arī ļoti daudzi citi psihologi. Šajā ziņa Ādlers nav oriģināls, taču ir divi faktori, par kuriem pirmais sāka runāt tieši Ādlers un tad tiem pievērsa uzmanību arī citi psihologi. Ādlers atzīmē orgānu nepilnvērtību; tie ir reāli vai iedomāti fiziski defekti un trūkumi. Šī orgānu nepilnība var veicināt

36

mazvērtības kompleksa veidošanos un nostiprināšanos un kā kompensāciju pārākuma kompleksa veidošanos. īpašu vērību es gribētu pievērst vārdam "iedomāti" defekti vai trūkumi, jo var būt tā, ka cilvēkam ir kādi nopietni defekti, kas ir iedzimti vai iegūti traumas rezultātā, bet bieži vien tie ir iedomāti. Ja puika ir mazāks augumā par citiem, tad tā ir individuālā īpatnība, bet viņš to uztver kā fizisku defektu. Var būt meitene, kuru skolā dēvē par maiksti; tā arī ir viņas individuālā īpatnība, bet apkārtējo attieksme to padara par defektu. Saskaņā ar šo subjektīvismu svarīgākais ir nevis tas, kas ar cilvēku reāli notiek, bet gan tas, kā viņš to uztver.

Pēc Latvijas invalīdu biedrības uzaicinājuma pie mums ieradās kāds puisis no Zviedrijas, kuram bija 22 gadi un iedzimta kroplība — ķermenis bija normāli attīstīts tikai līdz viduklim. Viņam bija ļoti tievas rociņas un sīkas mazas kājeles. Viņš ar pūlēm varēja kustināt roku pirkstus, bet, piedalīdamies paraolimpiskajās spēlēs, tika īpaši izcelts par varonību un gribasspēku. Šajās spēlēs nebija klases, kurā iedalīt cilvēku ar tik lieliem defektiem. Var iedomāties šāda cilvēka problēmas; viņš pat īsti nevarēja patstāvīgi pārvietoties. Zviedrijā viņam ir valsts algots darbinieks, kas par viņu rūpējas, pats viņš apguva jurisprudenci Gēteborgas Universitātē, studēja jautājumus, kas saistīti ar invaliditāti. Viņš teica, ka tad, kad bijis mazs, bijis galīgi bezpalīdzīgs, bet, kad viņš sastapās ar cilvēkiem, kuriem vispār nebija roku un kāju, bet viņi peldēja, nodomāja, kāpēc viņš arī nevarētu, un vingrināja kājas un rokas. Tā soli pa solim viņš vingrinājās, kamēr varēja izdarīt daudz vairāk, nekā bija varējis darīt iepriekš. Tikšanās laikā, kad viņš stāstīja par sevi, viņš minēja arī to, ko dara bez studijām: lasa lekcijas Zviedrijas uzņēmumu menedžeriem. Sākotnēji es nospriedu, ka viņš lasa menedžeriem uzņēmumos, kur arī strādā invalīdi, bet izrādās, ka ne. Viņš lasīja menedžeriem lekcijas, kā nospraust mērķus, kā plānot šo mērķu sasniegšanu un kā tos realizēt, kā to darīt soli pa solim, ar savu piemēru. Tas, ko viņš ir panācis pats, ir izmantojams arī citu praksē dažādās jomās.

Pabeidzot par attieksmi pret invalīdiem, mēs zinām, ka pie mums nav viņiem domātu dažādu palīglīdzekļu, kā, piemēram, speciāli lifti, bet tas nav tikai finansu jautājums. Svarīga ir attieksme, vai invalīds vienkārši jūtas paēdis un kaut kur sēž, vai viņam ir sajūta, ka viņš ir sabiedrības loceklis. Zviedrijā un Amerikā šo problēmu risina, veidojot tā saucamās integrētās klases, kur invalīdi, t. sk. ar psihiskiem traucējumiem, mācās kopā ar veseliem bērniem. Klasē ir speciāls aprīkojums un speciāli pedagogi, kuri strādā paralēli priekšmetu pasniedzējiem. Cerīgi irtas, ka pārējie, veselie bērni, jau no pirmās klases pierod pie tā, ka var būt arī tādi cilvēki, personības ar savām vajadzībām, savu prieku un bēdām, un, kad bērns ir pieaudzis, viņa attieksme pret invalīdiem ir citāda nekā tam pieaugušajam, kurš skatās uz invalīdu kā uz dīvainu kukaini.

Ceturtais faktors rakstura veidošanā ir bērna pozīcija ģimenē. Pozīcija nozīmē dzimšanas secību, kurš pēc skaita ģimenē bērns ir. Svarīgi ir

37

tas, vai tas ir vienīgais bērns, vai ģimene ir vairāki bērni. Nozīmīgi ir arī tas, vai viņš ir pirmais, otrais vai pēdējais bērns ģimenē. Ādlers bija pirmais, kas nopietni pievērsa uzmanību tam, ka šī nejaušība ietekmē cilvēka tālāko dzīvi.

Aplūkosim situāciju, ka bērns ir vienīgais ģimenē. Ādlers apgalvo, ka vienīgais bērns ģimenē parasti ir izlutināts. Vai vecāki to vēlas vai ne, bērns saņem nedalītu vecāku uzmanību. Saprātīgi vecāki meklē ceļus, kā viņā mazināt izlutināmību, bet diezgan droši var apgalvot, ka, ja ģimenē augs tikai viens bērns, tad būs psiholoģiskas problēmas. Kādā šādā lekcijā man tika uzdots jautājums, kas drīzāk bija nikna replika no vienas klausītājas, ka tā nevar būt, jo viņa pati bija vienīgais bērns, un viņa nebūt nevēloties pievērst sev uzmanību. Lai viņu nomierinātu, man bija nepieciešams diezgan ilgs laiks; bēdīgākais bijātas, ka viņa nespēja paskatīties uz sevi no malas.

Pirmais bērns ģimenē, pēc Ādlera, saskaras ar šādām problēmām: jo ilgāks laiks paiet līdz otrā bērna piedzimšanai, jo lielāka ir varbūtība, ka pirmais bērns būs izlutināts. Es stāstu Ādlera atziņas, bet negribu, lai uztverat to kā likumus, jo Ādlers neveica nekādus statistiski nozīmīgus pētījumus, bet vairāk izmantoja savu psihoterapeita darbu un novērošanu.

Problēmas parādās tad, kad ģimenē rodas otrais bērns. Pirmajam bērnam parādās greizsirdība. Pirmais bērns redz, ka viņš tiek nonievāts, jo tā uzmanība, kas līdz šim tika veltīta viņam, tagad tiek vērsta uz otro bērnu. Pirmais bērns neatceras, ka tad, kad viņš bija maziņš, arī ar viņu tāpat rotaļājās un viņu mīlēja kā viņa mazo brālīti vai māsiņu. Lai šo greizsirdību mazinātu, Ādlers iesaka mēģināt iesaistīt vecāko bērnu rūpēs par jaunāko, lai arī viņš uzņemas daļu atbildības, bet acīmredzami, ka tas nav jādara piespiedu kārtā. Jātas nenotiek piespiedu kārtā, tad greizsirdība ir mazāka. Ir cilvēki, kas šo greizsirdību saglabā visu mūžu, viņi, pat būdami pieauguši, apgalvo, ka viss ir ticis jaunākajam.

Divu bērnu ģimenē parādās sava veida sāncensība. Sāncensība ir vairāk izteikta starp viena dzimuma bērniem un mazāk— starp dažāda dzimuma bērniem. Svarīga ir vecāku sabalansēta uzmanība bērniem. Kļūda ir tas, ka viens bērns saņem lielāku vecāku uzmanību, tad otrs ir zaudētājs, sevišķi, ja vecuma starpība ir maza; viņš to sāpīgi pārdzīvo, otrajam bērnam parasti ir skaudība pret pirmo bērnu, jo otrais bērns parasti iedomājas, ka pirmajam ir lielākas privilēģijas.

Kad ģimenē parādās trešais bērns, tad atkārtojas tā pati greizsirdība, skaudība un sāncensība, bet Ādlers uzskata, ka tā ir mazāk izteikta kā starp pirmo un otro bērnu. Ādlers domā, ka bērni, kuri lielā ģimenē ir dzimuši pa vidu, ir ar sabalansētāku, līdzsvarotāku raksturu. Lasot Ādleru, šķiet, ka viņš ir lielo ģimeņu piekritējs. Tomēr nesen veikti pētījumi parāda, ka intelekta attīstība daudzbērnu ģimenēs notiek lēnāk. Ādlers saka, ka pastarīši ģimenē, īpaši, ja ir vecvecāki, ir visizlutinātākie. Viņi saņem visvai-

38

rāk uzmanības, pat ja vecākie brāļi un māsas viņus dažkārt iekausta, rausta aiz auss vai dara pāri, arī tā ir uzmanības izrādīšana, viņus katrā ziņā neignorē. Ādlers saka, ka mazākajam ir jāapsteidz visi brāļi un māsas. Tieši tāpēc pastarīši ir visvairāk orientēti uz sasniegumiem. Ādlers ir pārliecināts, ka tieši viņi arī gūst dzīvē panākumus.

Tas gan ir zināmā pretrunā ar amerikāņu veiktajiem pētījumiem 70. gados. Viņi paņēma grāmatu par ievērojamākajiem Amerikas cilvēkiem un paveica milzīgu darbu, noskaidrojot, kurš pēc skaita ģimenē ir bijis šis bērns. Saskaņā ar viņu pētījumu lielākais procents veiksmīgo bija pirmie bērni.

Ādlers norāda vēl uz kādu īpatnību, kas piemīt pastarīšiem, — viņi ļoti agri iemācās izmantot citus savā labā, spekulēt, manipulēt ar to, ka viņš ir maziņš, — man vairāk vajag, es esmu maziņš, no manis nedrīkst prasīt. Šīs īpašības saglabājas visu mūžu, lai cik vecs cilvēks būtu, vienalga viņš ir maziņais. Bieži arī tuvinieki viņu sauc tajā pašā mīļvārdiņā, kā sauca, kad viņš vai viņa bija maziņi.

Izraēlā šos pētījumus par bērna pozīciju ģimenē izmanto personāla atlasei. Aizpildot anketu, pretendentam ir jāmin arī tas, kurš pēc kārtas viņš ir bijis ģimenē.

Raksturu tipu klasifikācija

Ir grūti klasificēt cilvēkus pēc četriem temperamenta tipiem, t. i., sadalīt visus cilvēkus četrās daļās, taču rakstura iezīmes ir vēl nesalīdzināmi daudzveidīgākas. Ir tūkstošiem vārdu, kas apzīmē kādu rakstura īpašību, daudz, bez šaubām, ir sinonīmu, bet tomēr tas ir ārkārtīgi plašs diapazons. Raksturu ir daudz grūtāk klasificēt nekā temperamentu. Šādas klasifikācijas izveides mēģinājumi balstās uz šādu principu: izvēlēties par pamatu kādas ārkārtīgi spilgti izteiktas rakstura iezīmes. Ja vairākiem cilvēkiem piemīt viena un tā pati spilgti izteiktā iezīme, tad viņus var pieskaitīt vienam rakstura tipam. Šādus rakstura tipus, kuros dominē kāda ārkārtīgi spilgti izteikta iezīme, dēvē par rakstura akcentuācijām. Akcents tiek likts uz kādu noteiktu iezīmi vai to grupu. Rakstura akcentuācija ir noteikta rakstura disharmonija, tāpēc ka harmoniskā raksturā visas iezīmes ir vairāk vai mazāk sabalansētas, vienādotas, bet akcentuācijas gadījumā kāda no rakstura iezīmēm ir izvirzījusies priekšplānā, un galvenokārt tieši tā noteic cilvēka izturēšanos. Pētījumi rāda, ka vairāk nekā pusei cilvēku ir tā vai cita rakstura iezīmju akcentuācija. Šo jēdzienu psiholoģijā ir ieviesis vācu psihologs un psihiatrs Karls Leonhards 60. gados.

Krievijā Leonharda idejas pārņēma krievu psihiatrs un psihoterapeits Aleksejs Ļičko. Ļičko ir izdevis grāmatu "Psihopātijas un rakstura akcentuācija pusaudžiem" (1983). Autors savu darbu ir turpinājis, un ir arī vēlāku gadu izdevumi.

39

Ļičko grāmatas nosaukumā pirmais vārds ir psihopātijas. Kas ir psiho-pātija? Tā ir rakstura deformācija. Ar ko psihopātija atšķiras no rakstura akcentuācijas, ņemot vērā to, ka arī akcentuācija ir zināma rakstura deformācija? Psihopātija — tā ir patoloģija, bet akcentuācija — norma. Mums rodas mūžsenais jautājums: kur ir robeža starp normu un patoloģiju? Mūsdienās uzskata, ka bioloģiski šo robežu ir grūti novilkt, to iespējams izdarīt tikai smagas patoloģijas gadījumos. Tāpēc kritērijs ir izveidots sava veida vienošanās rezultātā. Vienošanās ir par to, ko sabiedrībā uzskatīsim par veselu cilvēku psihiskā ziņā. Šajā gadījumā kritērijs ir sociālā adaptācija, t. i., vai cilvēks spēj pielāgoties dzīvei sabiedrībā pats saviem spēkiem. Sarežģījumi dzīvē, pat nopietni sarežģījumi ir gan akcentuētiem cilvēkiem, gan psihopātiem. Tās ir problēmas ģimenē vai pat ģimenes veidošanā, attiecību uzturēšanā ar citiem cilvēkiem, problēmas darbā, reizēm nespēja strādāt ilgstoši vienā darba vietā. Taču, kāda ir atšķirība? Tā izpaužas tādējādi, ka cilvēki ar rakstura akcentuācijām spēj tik galā paši ar savām problēmām. Viņiem ir problēmas, bet viņi spēj tās atrisināt patstāvīgi. Jā, reizēm viņu uzvedība var būt īpatna, var likties dīvaina vai kaitinoša, taču lielākoties šie cilvēki vairāk vai mazāk veiksmīgi risina savas problēmas. Psihopātijas gadījumā, proti, ja patiešām tā ir psihiska novirze, rakstura patoloģija, cilvēks diemžēl nespēj patstāvīgi tikt galā ar dzīves problēmām. Viņa sociālā adaptācija ir nopietni traucēta. Viņš nespēj pielāgoties dzīvei sabiedrībā. Tā kā varētu teikt, ka atšķirība starp normu un patoloģiju ir mazāk kvalitatīva, vairāk - kvantitatīva. Lai gan es pieminēju Leonhardu kā šī jēdziena autoru, arī citi pētnieki citās zemēs — ne tikai Vācijā un Krievijā— ir pievērsuši uzmanību tam, ka ir cilvēki ar izteiktām rakstura īpatnībām, kas atšķiras no citiem, bet kas nav patoloģiski cilvēki psihiskā ziņā. Rietumos šajos gadījumos lieto jēdzienu so-ciopātija, it īpaši ASV, Anglijā.

Pamatojoties galvenokārt uz Kārlu Leonhardu un Alekseju Ļičko, sākšu aplūkot atsevišķus akcentuāciju tipus. Testu, ar kuru nosaka rakstura akcentuāciju tipus, tā autora vārdā sauc par Šmišeka testu. Par dažiem akcentuāciju tipiem es runāšu sīkāk, tāpēc ka tos aplūko ne tikai Leonhards un Ļičko, bet arī citi autori, turpretī dažus no tipiem es tikai pieminēšu. Par dažiem tipiem es runāšu tikai attiecībā uz pieaugušajiem (Leonharda pētījumi), bet par citiem runāšu sīkāk, t. i., par to veidošanos un par bērnu un pusaudža gadiem (Ļičko pētījumi).

Hipertīmais tips

Cilvēkiem ar šo rakstura tipu ir raksturīga pastiprināta aktivitāte, darbīgums, iniciatīva, uzņēmība, neatlaidība mērķu sasniegšanā, parasti viņiem ir ļoti možs un pacilāts garastāvoklis jeb noskaņojums. Mēs reti dzirdēsim, ka šie cilvēki par kaut ko sūdzas, piemēram, par savu veselību vai grūto dzīvi. Tie ir cilvēki, kas uz visu skatās optimistiski, prot atrast

40

izeju visās dzīves situācijās. Viņiem ir bagāta iztēle, bieži piemīt radošas spējas, oriģināla pieeja. Visas šīs īpašības kopumā bieži vien nosaka to, ka šāda tipa cilvēki gūst panākumus dzīvē tajā sfērā, kuru viņi izvēlas. Bieži vien šādi cilvēki ir līderi.

Līdz šim esmu nosaucis tikai pozitīvi vērtējamas īpašības, bet kādas tad te var būt problēmas? Reizēm šie cilvēki var likties pārlieku darbīgi. Ir tādi cilvēki, kas jums ne mirkli neliks mieru, viņiem nepārtraukti ir kaut kas jādara, un viņi necieš, ka kāds sēž tepat un neko nedara. Viņi vienmēr atradīs, ko darīt. Šāda tipa cilvēki ļoti slikti panes piespiedu bezdarbību, teiksim, ja kaut kas ir jāgaida un neko nevar iesākt. Šāds stāvoklis viņiem ir nepanesams. Viņi arī ļoti slikti panes jebkuras disciplināras prasības, ja viņi tās uzskata par savas brīvības ierobežošanu. Šāda tipa cilvēkiem ir ārkārtīgi izteikta tieksme uz neatkarību, patstāvību, un bieži vien rodas konflikti tad, ja viņi uzskata, ka tās prasības vai ierobežojumi, kurus viņiem izvirza, ir nevajadzīgas, muļķīgas, nepamatotas. Jāsaka, ka bieži vien šī rakstura tipa cilvēki visai maz rēķinās ar apkārtējiem. Tie ir cilvēki, kas iet un ar elkoņiem lauž sev ceļu. Viņi galvenokārt ir orientēti uz kādu konkrētu mērķu sasniegšanu un mazāk orientēti uz attiecībām ar citiem cilvēkiem. Ja jums ir darīšana ar šāda tipa cilvēkiem, jūs vienmēr jūtiet no viņu puses milzīgu psiholoģisku spiedienu, jo viņi ir ļoti enerģiski, ļoti aktīvi un visiem līdzekļiem cenšas panākt savu mērķu īstenošanu. Lai noskaidrotu, vai mēs piederam pie šāda tipa cilvēkiem, jāatceras savi pusaudža gadi, jo šī rakstura iezīmes spilgti parādās tieši šajā vecumā. Izrādās, ka šim raksturam ir savs fizisks pamats, jo šis raksturs parasti veidojas fiziski attīstītākiem pusaudžiem. Varbūt jau skolas gados jūs bijāt fiziski ātrāk nobrieduši nekā jūsu vienaudži, jo trīspadsmitgadīgs pusaudzis pēc izskata var būt gan kā desmitgadīgs, gan kā septiņpadsmitgadīgs. Tātad šie hi-pertīmā rakstura pusaudži ātrāk nobriest, parasti viņiem ir arī ļoti laba veselība, ļoti laba apetīte, miegs; viņi ne par ko nežēlojas, skolā bieži vien ir apķērīgi, spējīgi, lai gan sekmes ir ļoti nevienmērīgas, tāpēc ka viņiem pietrūkst uzmanības noturības, centības kaut ko īpaši apgūt. Viņi bieži vien ir no tiem, par kuriem skolotājs saka: "Nu, kaut drusciņ būtu pamācījies vēl!" Bez šaubām, viņi sagādā raizes audzinātājiem, pedagogiem, jo viņi bieži vien ir vislielāko palaidnību un blēņu organizatori skolā. Parasti visas palaidnības tiek organizētas ar lielu izdomu. Turklāt sarunās ar pieaugušiem cilvēkiem, arī pedagogiem, šie pusaudži nejūt distanci, viņiem pietrūkst pietātes izjūtas, ka es vēl esmu skolnieks un tas ir mans skolotājs. Viņi ļoti ātri vēlas, lai pret viņiem izturas kā pret pieaugušiem.

Sensitīvais tips

Šī rakstura īpašības ir ļoti tuvas melanholiskajam temperamentam. Kā atceramies, to raksturo emocionāls jūtīgums, šādi cilvēki ir viegli aizvainojami, aizskarami, viņi smagi pārdzīvo aizvainojumus un pāridarījumus,

41

ir viegli iežēlināmi, viņos ļoti viegli izsaukt līdzjūtību. Sensitīvā tipa cilvēki ļoti smagi pārdzīvo krīzes, kādus negaidītus un varbūt pat traģiskus notikumus, piemēram, tuvinieka nāvi, smagu slimību. Viņiem šādos gadījumos ir nosliece uz depresijas stāvokļiem, kas var ilgt mēnešiem. Bieži vien šādos gadījumos ir nepieciešama citu cilvēku palīdzība, lai cilvēks varētu pārvarēt nomāktību un nospiestību. Parasti šāda tipa cilvēkiem ir izteiktas estētiskās intereses, vajadzības, teiksim, interese par mākslu, mūziku, dzeju, viņi mīl dabu, visu skaisto un gūst no tā patiesu gandarījumu un baudījumu. Atšķirībā no tipiska melanholiķa šie cilvēki vairāk izrāda savas emocijas, viņiem ir spilgtākas emocionālās izpausmes. Viņiem piemīt zināms sentimentālisms. Šī rakstura iezīmes atšķirībā no hipertīmā parādās jau daudz agrāk — jau pirmsskolas vecumā. Bieži vien sensitīvais raksturs veidojas bērniem, kuri no agras bērnības bieži slimo, kuri ir slimīgi, fiziski varbūt ir vājāki nekā citi. Šādi bērni jau četru piecu gadu vecumā ir ļoti bikli, kautrīgi, nedroši, bailīgi un vairās no svešiem cilvēkiem. Parasti šādi bērni ļoti pieķeras tuviniekiem — vecākiem, vecvecākiem. Viņi mīl uzturēties nevis vienaudžu kompānijā, bet par saviem rotaļu biedriem parasti izvēlas mazākus bērnus, labprātāk spēlējas kopā ar viņiem, jo viņi baidās, ka vecākie bērni var nodarīt pāri; viņi ļoti baidās, ka kāds viņus varētu aizskart, pazemot. Skolā šāda rakstura bērni ir ārkārtīgi centīgi un uzcītīgi. Viņi tiešām cenšas izpildīt visas prasības, visus mājas darbus, visu sagatavot, izdarīt neiespējamo. Viņi ļoti pārdzīvo, ja ar kaut ko nav tikuši galā un kaut ko nav paguvuši, jo viņi ļoti baidās no pārmetumiem, no kritikas. Ja ir kāds kontroldarbs vai cits pārbaudījums, tad tas ir vesels notikums, kad gandrīz ir jādzer baldriāni. Diemžēl viņu sekmes ne vienmēr atspoguļo viņu zināšanas, jo jau skolas gados iezīmējas tas, ka šī rakstura cilvēki it kā neprot sevi pasniegt, t. i., pat tad, ja viņi zina, viņi var apjukt, apmulst, nepateikt un rezultātā saņemt sliktu atzīmi. Šie cilvēki ir ārkārtīgi paškritiski, tas attiecas ne tikai uz pusaudžiem, bet arī uz pieaugušiem cilvēkiem, viņi visu laiku nomokās ar vainas apziņu, ar pašpārmetumiem, reizēm veidojas arī mazvērtības izjūta, mazvērtības komplekss. Viņi ārkārtīgi stingri cenšas sekot morālām prasībām. Ja mēs runājam par pusaudžiem, tad tie parasti ir pusaudži, kas neiesaistās sliktās kompānijās, nedzer, nesmēķē, taču šo pusaudžu problēma ir pašnāvību mēģinājumi. Liela daļa no pusaudžiem, kas izdara pašnāvības, pieder pie šī rakstura tipa. Diemžēl tā nav demonstrācija, kā, piemēram, tiem cilvēkiem, kas daudz runā, ka viņi izdarīs pašnāvību, turpretim viņi par to daudz nerunā, bet izdara. Vistipiskākie ir gadījumi, kad viņiem kaut ko nepamatoti pārmet, apvaino, ka viņi, teiksim, ir kaut ko nozaguši vai kaut ko sliktu izdarījuši, bet viņi patiesībā nav vainīgi. Šādi pusaudži bieži vien šo pārestību nespēj paciest. Tā var gadīties arī ar pieaugušiem cilvēkiem. Ja mēs runājam par pusaudžiem, tad hipertīmais raksturs vairāk ir raksturīgs zēniem, pētījumi rāda, ka sensitīvais rakstura tips vairāk raksturīgs meitenēm, bet sastopams arī zēniem, it īpaši, ja viņi daudz slimo jau no agras bērnības.

42

Trauksmainais tips

Šis tips ir diezgan tuvs sensitīvajam tipam, varētu teikt, ka tas ir viens no tā variantiem. Trauksmainā tipa cilvēki iekšēji ir ļoti nedroši, svārstīgi, tās ir tās pašas īpašības, kuras es pieminēju sakarā ar melanholisko temperamentu, kā arī nespēja aizstāvēt savas intereses vai savu viedokli strīdā vai diskusijā, viņi ir bailīgi, bieži vien viņus vajā dažādas uzmācīgas domas par to, kas var notikt, par to, ka gadīsies kaut kas slikts. Reizēm gan šī rakstura tipa cilvēku izturēšanās ir pretēja — tā ir izaicinoša, nekaunīga, taču tas ir tikai mēģinājums nobaidīt otru cilvēku, un bieži vien mēs redzam, ka cilvēks sāk kaut ko pašpārliecināti un kareivīgi runāt un pēc mirkļa jau saplok, un izrādās, ka tā ir bijusi tikai tāda ārēja bravūra.

Demonstratīvais tips

Tas ir ļoti interesants raksturs. Šī rakstura tipa iezīmes ir ļoti plaši izplatītas. Var pat teikt, ka ģimene un sabiedrība kopumā bieži vien veicina šī rakstura tipa iezīmju nostiprināšanos. Tā saukto demonstratīvo raksturu reizēm dēvē arī par histērisko raksturu. Kāpēc? Tāpēc, ka demonstratīvā rakstura tipa cilvēka uzvedība reizēm atgādina histērijas slimnieka uzvedību. Histērija ir viena no neirozes formām. Demonstratīvā rakstura tipa cilvēkiem nav nekādu psihisku noviržu vai slimību, bet viņu uzvedība atgādina histērijas slimnieku uzvedību. Mums ikdienā histērija saistās ar skaļu kliegšanu, raudāšanu un trauku dauzīšanu. Jā, arī tādas varbūt histērijas izpausmes, bet var būt arī citi veidi, kas ir mazāk pazīstami, piemēram, cilvēkam sākas rīšanas traucējumi, viņš nevar norīt nekādu cietu barību, viņam sākas šajā brīdī spazmas, vai arī cilvēkam iestājas rokas vai kājas paralīze, retāk cilvēks paliek akls vai kurls. Interesanti, ka nemaz nevar pateikt, ka cilvēkam ir histēriski simptomi. Tas parasti atklājas tikai ļoti rūpīgā medicīniskā izmeklēšanā, ka viņam patiesībā nekas nekait. Literatūrā ir aprakstīts gadījums, ka meitenīti izsauc pie tāfeles klasē un viņa nezina uzdoto vielu — jautājumu. Skolotāja viņai kaut ko saka, un pēkšņi meitene kļūst akla, vairs neko neredz sev apkārt; viņa saka, ka viss ir tumsā. Skolotāja pārbīstas, visi pārējie ir satraukušies, izsauc ātro palīdzību un aizved viņu pie ārsta. Meitene neko neredz, ārsts viņu izmeklē un secina, ka bērns patiešām kļuvis akls. Ārsts saka meitenei: "Pagaidi, man šis tas te ir jāpieraksta, apsēdies te uz krēsla!" Meitene iet un apsēžas uz tā krēsla, jo redz krēslu. Interesanti ir tas, ka tā nav mānīšanās, tas ir pašsuģestijas efekts. Cilvēks patiešām iekšēji jūtas tā, it kā viņš būtu pilnīgi akls. Psiholoģiski interesantas ir t. s. histēriskās lēkmes, kuru laikā cilvēks nokrīt gar zemi, sāk raustīties krampjos, viņam pa muti nāk putas, un tas viss ļoti atgādina epilepsijas lēkmi. Pat ārsti reizēm nespēj atšķirt šādu histērijas lēkmi no epilepsijas lēkmes. Kāda ir atšķirība starp šīm lēkmēm? Epilepsijas lēkmes ir ļoti bīstamas, jo tās var uznākt pilnīgi

43

negaidīti un cilvēks var nokrist ar seju uz degošas gāzes plīts vai nogāzties atmuguriski lejā pa kāpnēm, vai pakrist uz ielas zem automašīnas. Izrādās, ka histērijas gadījumā ļoti reti slimnieks iegūst kādus zilumus: vai nu viņš gāžas uz dīvāna, vai kādā citā mīkstākā vietā. Tas ir diezgan iespaidīgi, jo cilvēks tiešām gāžas tā, ka pat blākšķ, tomēr tā, ka nesasitas. Un otra īpatnība — šādas lēkmes nekad cilvēkam neuznāk, ja viņš ir viens pats un ja apkārt ir mazpazīstami vai nepazīstami cilvēki — jo arī tad tas nav interesanti, noteikti ir jābūt klāt kādiem tuviem cilvēkiem, mīļiem vai citādi nozīmīgiem, tad lēkme var notikt, lai tas cilvēks redz, cik tālu viņš viņu ir novedis. Daudzi psihologi uzskata, ka visi šie histēriskie simptomi ir veids, kā piesaistīt sev uzmanību, lai viss notiek apkārt šim cilvēkam, lai visi uztraucas, lai visi domā un runā tikai par šo cilvēku. Tieši šī īpašība, proti, vēlēšanās pastāvīgi būt uzmanības centrā, ir galvenā demonstratīvā rakstura īpatnība. Cilvēks neatlaidīgi cenšas būt uzmanības centrā, un to viņš dara jebkuriem līdzekļiem, jo demonstratīvas personas princips ir šāds: ja mani nemīl, labāk lai mani ienīst, bet tikai lai mani neignorē. Tāpēc, ja arī uz šo cilvēku sāk kliegt, viņam kaut ko pārmest un kritizēt, un nosodīt — arī tas viņam ir labi. Tas ir redzams jau pusaudža gados, ka tie bērni, kas uzvedas palaidnīgi, huligāniski utt., dara visu pretēji, nekā viņiem liek, — tas ir veids, kā pievērst sev uzmanību. Otra demonstratīvā rakstura iezīme ir ārkārtīgi bagāta iztēle. Kā jau minēju, hipertīmā tipa cilvēkiem ir bagāta iztēle, taču viņiem vairāk ir radoša pieeja, vairāk rodas asociācijas, taču demonstratīviem cilvēkiem tā, patiešām, ir fantāzija. Demonstratīvā rakstura tipa cilvēki mīl izpušķot dažādas lietas, pielikt kaut ko klāt, lai būtu interesantāk, krāšņāk, dramatizēt kaut ko. Ja jūs jautājat: "Nu, kā jums tur vakar gāja tajā pasākumā?" Kāds cits atbildēs: "Kā parasti, nekā īpaša nebija. Nekas tāds ievērības cienīgs nenotika." Ja jūs šo jautājumu uzdosiet demonstratīvā rakstura cilvēkam, viņš atbildēs: "Ja tu zinātu! Tas bija kaut kas vienreizējs! Tas bija kaut kas fantastisks!" Un sāks kaut ko stāstīt par saviem piedzīvojumiem, un patiešām atstās uz jums iespaidu. Tas ir veids, kā atstāt iespaidu uz cilvēkiem. Reizēm gadās, ka šie cilvēki īsti nevar atšķirt, kur beidzas viņu fantāzija un kur sākas realitāte. Viņiem bieži ir grūti novilkt robežu starp realitāti un fantāziju. Savas fantāzijas viņi stāsta ļoti ticami. Citi savu dzīvi varbūt uztver kā vienmuļu un pelēcīgu, bet ar šo cilvēku vienmēr notiek kaut kas satriecošs. Tikai reizēm, kad mums nākas būt lieciniekiem, ka šis cilvēks vairākkārt stāsta vienu un to pašu, tad mēs redzam, ka kaut kas nav labi, jo viņiem bieži vien ir grūti atkārtot to pašu, ko viņi vienreiz jau ir stāstījuši. Šie cilvēki ir aizmirsuši, ko viņi tad izdomāja, un izdomā kaut ko citu tā vietā, un iznāk jauns stāsts. Viena daļa demonstratīvā rakstura cilvēku, gan ne visi, cenšas uzdot sevi par kaut ko citu, nekā viņi patiesībā ir. Bez šaubām, viņi to nevar stāstīt tuviniekiem un cilvēkiem, kas viņus pazīst jau no agras bērnības, taču cilvēkiem, kas ir mazāk pazīstami, bieži vien viņi stāsta kādas leģendas par sevi. Pārsteidzoši irtas, ka lielākā daļa cilvēku

šīm leģendām ari notic, jo demonstratīvā tipa cilvēki leģendas par sevi stāsta ārkārtīgi pārliecinoši un turklāt stāstu papildina ar dažādiem "pierādījumiem". Līdz ar to šādi cilvēki pastāvīgi atrodas uzmanības centrā, jo viņu dzīve izrādās tik oriģināla un pārsteidzoša, kāda tā nav nevienam citam. Bieži viņi uzdod sevi par ārlaulības bērniem kādām ievērojamām personām vai arī, ka šīs ievērojamās personas ir viņu radi. Piemēram, vācu rakstnieku Kārli Maiju, indiāņu romānu autoru, divdesmitajos gados vairākkārt aizturēja policija par cilvēku mānīšanu. Viņš uzdevās atkarībā no situācijas vai nu par Vinetu, apaču virsaiti, vai par Drošo Roku, indiāņu draugu. Pārsteidzošākais bija tas, ka viņš salasīja veselas auditorijas, kas klausījās viņa piedzīvojumus un stāstus. Viņš spēja pārliecināt cilvēkus, ka tā nav izdoma, ka viņš ir bijis Amerikā un nesen pārcēlies uz Vāciju, un tas viss, kas rakstīts grāmatās, ir noticis ar viņu pašu. Jāsaka, ka tas bija gan nedaudz patoloģisks gadījums. Likās, ka viņš pats brīžiem tic tam visam, ko viņš stāsta, viņš spēja pats sevi pārliecināt. Policija, noskaidrojusi, ka viņš ne no viena neko izkrāpt nav gribējis, viņu vienmēr atlaida.

Pat ja šāda tipa cilvēks jums kaut ko stāsta un jūs viņu pieķerat, ka tie ir vistīrākie meli no sākuma līdz galam, un jums ir simtprocentīgi pierādījumi, un jūs viņam liekat priekšā šos pierādījumus un sakāt: "Ko jūs man te stāstāt! Tā tas nemaz nav!" Kāda būs reakcija? "Jā, es visu sameloju, es atzīstu! Patiesībā viss bija tā..." Ja mēs dzirdam šo otru variantu, tad reizēm mēs nespējam tam nenoticēt, jo mēs nespējam iedomāties, ka cilvēks var "uz līdzenas vietas" izdomāt jaunu leģendu. Viņš sāk runāt un pats nezina, ar ko beigs, un tā jūsu acu priekšā sacer jaunu stāstu. Turklāt šī tipa cilvēki ir spējīgi mānīties un melot situācijās, kad ir ļoti viegli pārbaudīt, ko viņi saka, teiksim, uzdoties par kādu citu personu, tāpēc šķiet pilnīgi neticami, ka viņi varētu melot. Ir taču tik viegli piezvanīt vai pajautāt, taču — nepiezvana un nepārbauda, jo netic, ka cilvēks varētu melot tik elementārās lietās.

Taču nevajag domāt, ka demonstratīvā rakstura cilvēki ir tikai meļi un krāpnieki. Tā nebūt nav. Šiem cilvēkiem piemīt arī īpašs artistiskums jeb teatrālisms. Viņi ļoti labi prot spēlēt, ļoti labi iejūtas dažādās lomās un spēj nospēlēt vajadzīgo lomu. Reizēm mēs redzam zināmu pārspīlētu uzspēli, patētiskumu, taču reizēm viņi to dara ļoti prasmīgi. Šī tipa cilvēki ļoti labi jūt situāciju vai otru cilvēku un prot nospēlēt tādu lomu, kura ir piemērota šai situācijai. Ar vienu cilvēku viņi var būt ļoti pazemīgi un tēlot "nelaimes čupiņas": "Viss ir jūsu rokās, un bez jūsu palīdzības nekas nav iespējams," - taču, ja viņi redz, ka ar kādu cilvēku var runāt citādi, viņi var būt ļoti valdonīgi, pavēlnieciski uti, proti, viens un tas pats cilvēks uzņemas dažādas lomas. Gribētu teikt, ka šīs demonstratīvā rakstura iezīmes bieži vien ir pat profesionāli nepieciešamas. Nevaru iedomāties labu aktrisi vai aktieri, kuram vismaz nebūtu šī rakstura iezīmes. Ja cilvēkam sagādā patiesu prieku un gandarījumu katru vakaru būt publikas priekšā, bieži

45

vien nemaz nevajag maksāt lielu algu, pietiek ar to vien, ka visi uz viņu skatās. Līdzīgi labs pedagogs vai vadītājs, tirdzniecības aģents diez vai var būt bez demonstratīvā rakstura iezīmēm, daudzās vietās ir jābūt šai izjūtai, prasmei pielāgoties situācijai.

Arī šī rakstura iezīmes parādās jau pirmsskolas vecumā, tās ir ļoti izplatītas, tāpēc nevajadzētu, ja mēs tās redzam, visos gadījumos uzreiz teikt, jā, tā ir akcentuācija, tas ir demonstratīvais tips. Kādā veidā tas parādās? Visiem bērniem patīk skaitīt dzejoļus un dziedāt dziesmiņas, un vecāki par to priecājas. Ir viena daļa bērnu, kas sāk skaitīt dzejoļus un dziedāt dziesmiņas, ja arī neviens to viņiem neprasa. Tiklīdz kāds parādās, viņi uzreiz ir gatavi sniegt priekšnesumu. Vēl viena iezīme ir tā, ka šādi bērni sadusmojas un reizēm pat saniknojas, ja slavē arī kādu citu bērnu, ka tas kaut ko dara labi. Uzreiz parādās skaudība, jo viņi necieš, ka viņu klātbūtnē uzslavē kādu citu. Šiem bērniem ļoti patīk būt publikas centrā, piesaistīt sev uzmanību, bez šaubām, daudziem vecākiem patīk, ja viņu bērni piedalās dažādos "Mini mis" konkursos utt. Skolā turpinās aptuveni tas pats: šādi bērni ļoti aktīvi iesaistās dažādos pašdarbības pasākumos, ļoti labprāt spēlē teātri un deklamē dzejoļus. Turklāt viņi mēģina pārsteigt savus klasesbiedrus ar dažādām fantāzijām, mēģina kolekcionēt kaut ko ļoti neparastu, kaut ko tādu, kas pārējos var izsaukt apbrīnu. Pusaudža gados šie bērni ir ļoti veikli atdarinātāji, viņi ļoti ātri pārņem kādas manieres, kuras kaut kur redzējuši, vai runas veidu, vai arī pārņem ģērbšanās stilu no cilvēka, kas viņiem liekas interesants. Bieži vien to, ko viņi pārņem no citiem, viņi uzdod kā savu oriģinālo ideju. Ļoti bieži — vai gandrīz vienmēr — viņi cenšas kļūt par līderiem. Ja demonstratīvs cilvēks parādās kādā grupā, kompānijā, viņš uzreiz mēģina būt priekšgalā, taču parasti viņš līdera pozīcijās ilgi nenoturas, jo ļoti ātri tiek atšifrēts — ka tā ir tikai izdoma un lielība.

Cilvēkiem ar demonstratīvo raksturu gan pusaudža gados, gan vēlāk ir raksturīgi pašnāvību mēģinājumi. Taču, es uzsveru, —tie ir mēģinājumi. Parasti šāds cilvēks izdzer divas paciņas zāļu, uzreiz zvana ātrai palīdzībai un ziņo: "Te ir noticis nelaimes gadījums!" Vai arī viņš uzkāpj uz palodzes un pusstundu runā, ka viņš tūlīt lēks lejā. Ja šī tipa cilvēki aiziet bojā, tad lielākoties tas ir nelaimes gadījums. Te atkal redzam to, ka šie cilvēki izmanto visus līdzekļus, lai pievērstu sev uzmanību.

Demonstratīvā rakstura cilvēki bieži vien sabiedrībā izvirzās priekšplānā, viņi spēj piesaistīt sev uzmanību.

Distīmais tips

Šis rakstura tips ir pretstats hipertīmajam. Ciklotīmijas gadījumā šie divi pretējie raksturi it kā apvienojas vienā. Tātad pretstatā hipertīmā rakstura cilvēkiem distīmie cilvēki parasti ir nomākti, pat drūmi, ārkārtīgi nopietni. Viņu biežākā replika ir šāda: "Es neredzu te nekā smieklīga." Viņiem

46

ir tendence pievērst uzmanību dzīves ēnas pusēm — visa dzīve ir bēdu ieleja. Viņi ir ārkārtīgi kritiski noskaņoti pret visu. Ja viņi runā par citiem, tad vienmēr cenšas uzsvērt viņu trūkumus. Viņu runā dominē pesimistiska noskaņa — nekam nav nekādas jēgas. Izvirzot kategoriskas prasības apkārtējiem, paši šie cilvēki ir ļoti pasīvi un bezdarbīgi. Viņi parasti necenšas kaut ko reālu uzsākt vai paveikt, aizbildinoties ar to, ka vienalga nekam nav nekādas jēgas. Reizēm, kritizējot citus, viņi prot ļoti labi iekārtoties dzīvē — ar ērtībām, proti, atrast kādus cilvēkus, kas klausās viņu runas par dzīves bezjēdzību un tajā pašā laikā nodrošina viņus ar visu nepieciešamo. Atcerēsimies ēzelīti lā no "Vinnija Pūka", kuram piemita daudz no šī drūmi nopietnā, ironiski sarkastiskā tipa — viņš kritizēja visus apkārtējos, pārmeta viņiem vienaldzību pret sevi utt. Man vislabāk patīk piemērs no Tuves Jansones bērnu grāmatas "Komēta nāk", tās varone Bizamzurka. Kad visi gaidīja komētu nākam, Bizamzurka iekārtojās trollīšu mājā un sāka visiem pārmest, ka ir bezjēdzīgi te kaut ko darīt, ka būs pasaules gals utt. Tajā pašā laikā Bizamzurka šūpojās šūpuļkrēslā un ēda maizītes, ko viņai gatavoja Trollīšu māmiņa, un visu laiku viņu kritizēja par to, ka viņa nesaprot, ka būs pasaules gals.

Ciklotīmais tips

Šīs akcentuācijas būtība ir regulāra garastāvokļa, noskaņojuma maiņa. Tā tiek izdalīta kā atsevišķa akcentuācija tāpēc, ka ir spilgti izteikta, un garastāvokļa maiņa nav atkarīga no konkrētiem apstākļiem vai iemesliem. Var teikt, ka cilvēkā ir it kā kāds iekšējs mehānisms, kas viņu pārslēdz no viena garastāvokļa citā. Tas nav saistīts ar laika apstākļiem, kad, piemēram, cilvēks kļūst skumīgāks, ja līst lietus vai ir kāds nepatīkams atgadījums, vai cilvēks pārdzīvo kādu neveiksmi, un viņam mainās garastāvoklis. Ciklotīmijas gadījumā garastāvoklis mainās ne no šā, ne no tā. Bez jebkāda iemesla cilvēks var nonākt nomāktā, nospiestā noskaņojumā, un pēc kāda laika (tas var būt ļoti individuāli — no dažām dienām līdz dažām nedēļām un pat mēnešiem) tas viss pāriet, un cilvēks kļūst daudz dzīvespriecīgāks, darbīgāks un aktīvāks. Tā ir diezgan izplatīta akcentuācija, jo šis iekšējais bioloģiskais ritms, kas regulē mūsu emocionālos stāvokļus ir katrā, bet šiem cilvēkiem tas ir īpaši izteikts. Ja cilvēkam tas ir raksturīgi, tad ir svarīgi, ka viņš to apzinās, jo tas palīdz tikt pāri tumšajiem brīžiem. Tas ir tāpat kā ar sāpēm —ja kaut kas sāp un es esmu drošs, ka sāpes pēc noteikta laika pāries, ka tās ir vienkārši jāpārcieš, tad pārciest sāpes ir daudz vieglāk nekā tad, ja liekas, ka tās nebeigsies nekad. Ja cilvēks atrodas šādā nospiestības un depresijas stāvoklī, bet viņš zina, ka tā ir viņa īpatnība un tas pāries, tad viņam ir vieglāk tikt tam pāri.

47

:?   Rigidais tips

Psiholoģijas literatūrā vārdu " rigiditāte" lieto diezgan bieži, un tas ir sinonīms vārdiem neelastīgs, inerts. Tāpēc šo tipu reizēm dēvē arī par "iestrēgstošo" tipu. Ikdienā mēs šī akcentuācijas tipa cilvēkus reizēm dēvējam par fanātiķiem. Viņi parasti ir kādas idejas, domas pārņemti un cenšas to realizēt par katru cenu. Domas vai idejas var būt visdažādākās. Šie cilvēki var uzskatīt sevi par izgudrotājiem, kuru izgudrojumus neatzīst, viņi negūst piekrišanu, staigā pa dažādām instancēm un cīnās, lai izgudrojums tiktu atzīts. Tie var būt cilvēki, kas ir uzrakstījuši kādu grāmatu, kādu filozofisku apcerējumu vai kādu vēstures analīzi. Viņi meklē izdevēju un nespēj atrast, jo apcerējumā izteiktie viedokļi ir diezgan apšaubāmi, bet paši viņi uzskata, ka citiem skauž un tāpēc viņu darbu nevēlas izdot. Tie ir cilvēki, kas uzskata, ka viņiem ir nodarīts pāri, to varbūt ir izdarījusi namu pārvalde vai kāda cita iestāde — viņiem ir kaut kas nepareizi aprēķināts, un tad viņi ir gatavi sūdzēties un iet pat līdz tiesai. Sūdzībnieku tips arī pieder pie šī "iestrēgstošā" tipa — viņi nemitīgi raksta dažādas sūdzības. Agrāk bija ļoti populāri rakstīt uz Maskavu, uz Centrālkomiteju vai sūtīt telegrammas Brežņevam. Manuprāt, tas nav īpaši gājis mazumā, un Valsts Kanceleja saņem pietiekami daudz šādu cilvēku vēstuļu. Cilvēki cīnās par savu taisnību. Tomēr to nevajadzētu vērtēt tikai no negatīvās puses. Iepriekš runājām, ka psiholoģijā jābūt uzmanīgiem ar vērtējumiem "labs" — "slikts". Šķiet, viena daļa padomju laika disidentu piederēja pie šī tipa cilvēkiem. Tātad tie var būt cilvēki ar ārkārtīgi dziļu iekšēju pārliecību, kas nerēķinās ne ar kādiem draudiem vai šķēršļiem, lai realizētu savu pārliecību, vai, teiksim, dziļi reliģiozi cilvēki, kuri ir gatavi pārvarēt jebkuras grūtības un palikt pie sava. Bieži vien mēs arī redzam šādu ainu — mērķis, ko cilvēks cenšas sasniegt, jau ir zaudējis savu jēgu, bet cilvēks turpina darboties šī mērķa sasniegšanā. Latvijā ir viens tāds cilvēktiesību aizstāvis, kurš jau kļuva par odiozu personību, lai gan pēdējā laikā par viņu tikpat kā vairs neraksta. Viss sākās ar to, ka viņu apmēram pirms desmit gadiem, pārkāpjot likumdošanu, nepamatoti atlaida no darba vienā no Rīgas uzņēmumiem. Šis cilvēks priekšniecībai bija neērts, un viņu atlaida no darba, bet viņš nebija no tiem, kas ar to samierinās, un darīja visu, lai panāktu atjaunošanu darbā vai arī kompensētu zaudējumus. Tas notika padomju iekārtas laikā, un viņš lietu novadīja līdz tiesai un vērsās dažādās instancēs. Viņš cīnījās un turpināja cīnīties par to, bet uzņēmums pa to laiku jau bija likvidēts. Faktiski iznāca, ka viņš pieprasa atjaunošanu darbā uzņēmumā, kurš vairs neeksistē. Tad viņš pārmetās uz citām aktivitātēm — kļuva par aizstāvi tiem, kam ir nodarīts pāri. Tātad cilvēks ir vienas idejas pārņemts un virzās uz savu mērķi. Reizēm šie cilvēki var kļūt diezgan agresīvi, ja viņi uzskata, ka citi liek viņiem šķēršļus un traucē. Bieži vien viņi vaino citus cilvēkus, tāpēc saskarsmē var būt visai nepatīkami, ja viņi jūs uztver kā šķērsli. Ļoti grūti viņus pārliecināt un ar viņiem diskutēt, jo viņi neuzklausa pretējās puses argumentus.

48

Pedantiskais tips

Pedantiskums ir pārspīlēta kārtības izjūta — lai viss atrastos savā vietā, lai viss notiktu savā laikā. Varētu teikt, ka šīs akcentuācijas izdalīšana ir visai nosacīta, jo pedantiskums var piemist arī kāda cita rakstura cilvēkiem. Reizēm tas tiešām ir priekšplānā. Pedantiskā tipa cilvēkiem ir raksturīgas pastiprinātas rūpes par savu veselību. Varētu teikt, ka viņi ir aizdomīgi un piesardzīgi attiecībā uz savu veselības stāvokli; bieži vien ir vērojams tas, ko medicīnā sauc par hipohondriju, proti, iedomātu slimību piedēvēšanu sev. Ja šādi cilvēki griežas pie privātārstiem, tad tas ir vesels atradums, ja, protams, viņi ir pietiekami turīgi, — tā ir zelta bedre. Viņi ārstēsies nemitīgi. Tā ir slimīga iedoma — ja viena kaite ir pazudusi, parādās cita. Turklāt šie cilvēki var būt visai agresīvi, ja tiek izjaukta viņu ierastā dzīves kārtība. Ja pedantiskā tipa cilvēks, teiksim, ir sakārtojis grāmatas noteiktā kārtībā un kāds ir šo grāmatu kārtību izjaucis, viņš nikni protestē. Viņus kaitina kārtības trūkums citos, viņi to aktīvi pārmet. Viens no pieņēmumiem, kā tiek skaidrota šāda uzvedība, ir tas, ka iekšēji šie cilvēki ir visai haotiski, juceklīgi savā domāšanā, jūtās, tāpēc viņiem ir vajadzīga kārtība apkārt, kas palīdz viņiem iekšēji savākties. Šajā gadījumā ārējā kārtība ir regulators. Šī iemesla dēļ, ja tiek izjaukta šāda cilvēka ārējā kārtība, tiek apdraudēta viņa iekšējā pasaule, un šis cilvēks kļūst nikns.

Eksaltētais tips

Lasot Leonhardu, man neradās iespaids, ka to vajadzētu izdalīt kā atsevišķu akcentuācijas tipu, bet tā ir iekļauta Šmišeka testā. Eksaltācija ir nosliece uz afekta stāvokļiem. Afekts ir nonākšana tikai emociju varā. Tad sašaurinās cilvēka spriešanas, uztveres un domāšanas spējas, viņš ir pilnībā kādas emocijas pārņemts. Minētās emocijas var būt bezgalīgas laimes izjūta — cilvēks jūtas laimes pārpilns vai, gluži pretēji, tas var būt dziļš traģisms un dziļas skumjas, kas cilvēku ir pilnībā pārņēmušas. Leon-hards raksta, ka tas ir raksturīgi māksliniekiem. Radošie brīži ir tad, kad viņi atrodas afekta stāvoklī. Ja afekts ir ar plusa zīmi, t. i., kaut kas ļoti jūsmīgs un priecīgs, tas izpaudīsies šāda rakstura dzejā, mūzikā, gleznā utt. Turpretim, ja stāvoklis ir pilns traģisma, tas arī attiecīgi atspoguļojas jaunradē. Kā redzam, tas atgādina ciklotīmiju. Viena atšķirība ir tā, ka ciklotīmijas gadījumā šīs emocijas tomēr nav tik izteiktas, tas nav afekta stāvoklis. Otra atšķirība ir tā, ka ciklotīmijā garastāvokļa svārstības ir bez iemesla, bet eksaltācijas gadījumā iemesls ir vajadzīgs, kaut vai pats niecīgākais, teiksim, tas, ka šodien spīd saulīte — paskatieties, kāda šodien saulīte, vai tad nav prieks par dzīvi utt. Vai arī pretējais — ārā līst lietus un visa dzīve ir drūma. Kaut kāds niecīgs iemesls ir vajadzīgs; parasti šie stāvokļi neturpinās ilgi, tie var ilgt dažas stundas.

49

Uzbudināmais tips

Pie šī tipa cilvēkiem pieder tie, kas nespēj kontrolēt savas emocijas, jūtas un, konkrēti, savas negatīvās emocijas, t. i., dusmas, niknumu. Ikdienā mēs sakām, ka šāds cilvēks ir nesavaldīgs. Zināmā mērā to var attiecināt uz holerisko temperamentu, kam raksturīga impulsivitāte. Taču uzbudināmā akcentuācijas tipa gadījumā nesavaldība ir īpaši izteikta. Protams, katrs no mums reizēm zaudē savaldību, bet šiem cilvēkiem tas ir īpaši raksturīgi. Ja jums ir darīšana ar šādu cilvēku, teiksim, jūs redzat viņu pirmo reizi mūžā, bet viņš jau ir nikns uz jums. Vai nu viņš ir noskaņots pret jums agresīvi, vai arī viņam uznāk tādas kā niknuma lēkmes. Bieži vien šie cilvēki ir ļoti īgni, ļoti ļauni domās un darbībā pret apkārtējiem, uzbrūkoši. Nereti šiem cilvēkiem novērojamas sadistiskas tieksmes, viņiem sagādā gandarījumu citu cilvēku ciešanas. Jāpiemin, ka sa-disms var būt gan fiziskais, ar vēlmi sagādāt cilvēkam fiziskas ciešanas un gūstot no tā baudu, gan vēl izplatītākais, t. s. psiholoģiskais sadisms — vēlēšanās otru pazemot, aizskart, par otru ņirgāties. Uzbudināmā tipa cilvēkiem tas sagādā gandarījumu. No visām iepriekš aplūkotajām akcen-tuācijām, šī ir tā ļaundabīgākā. Leonhards un Ļičko šīs akcentuācijas izcelsmi saista ar bioloģiskiem faktoriem un uzskata, ka šajā gadījumā audzināšanai diemžēl ir visai maza nozīmē. Vai nu tā ir nelabvēlīga iedzimtība un tiešām cilvēkam tas ir gēnos, vai arī tā ir dzemdību trauma, vai zīdaiņa vecuma galvas traumas sekas. Reizēm atklājas, ka šādiem cilvēkiem ir labdabīgais audzējs smadzenēs, kādi organiskas dabas traucējumi smadzenēs. Šādu bērnu īpašības ir redzamas ļoti agri. Jau agrā bērnībā novērojams īgnums, ļaunums, skaļa raudāšana bez kāda iemesla, apkārtējos "izvedot no pacietības". Tā var būt cietsirdīga izturēšanās pret vienaudžiem, dzīvnieku mocīšana, spīdzināšana. Bieži vien šie bērni uzmetas par vadoņiem, ekspluatē, izmanto jaunākos bērnus. Viņi labprātāk uzturas jaunāku bērnu sabiedrībā, kurus izmanto, teiksim, piespiežot nest kaut ko no mājām vai izpildīt viņu rīkojumus. Mazākie bērni parasti no viņiem paniski baidās. Lielākoties tas ir zēniem raksturīgs tips, un bieži vien viņi ir fiziski spēcīgāki, tāpēc mazākie bērni baidās un izpilda visas prasības.

Ļičko šī tipa bērniem sniedz ļoti nelabvēlīgu prognozi. Reizēm tas ir saistīts ar hiperaktivitāti, kam arī ir fizioloģisks pamats. Jau pusaudža gados ir vērojama ļoti nelabvēlīga aina, proti, huligānisms, vardarbība, ļoti agri sākta dzimumdzīve ar visdažādākajām perversijām un novirzēm, bieži vien ar sadistisku raksturu, alkohola, narkotiku lietošana, toksikomānija. Pie tam, parasti citi pusaudži lieto alkoholu vai nu kompānijas dēļ, vai vienkārši, lai pamēģinātu, vai arī, lai atvieglotu savstarpējos kontaktus, jo bez tā viņi jūtas bikli un nedroši, turpretī šī tipa pusaudži parasti lieto alkoholu, kamēr "atslēdzas". Viņiem ir nosliece uz kriminogēnu darbību. Reizēm literatūrā viņus apzīmē kā pusaudžus ar novirzēm jeb deviantus

50