TEMPERAMENTS 4

pusaudžus. Bez šaubām, prognoze ir ļoti nelabvēlīga. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos var mazināt šīs izpausmes. Varbūt parādot lielāku izpratni, īpaši tajos gadījumos, kad pusaudzis saka, ka viņš pats nezina, kas ar viņu notiek, "man uznāk" nepārvarama tieksme vai vēlme kaut ko tādu darīt. Viņš sāk atšķirt šos stāvokļus, proti, stāvokli, kad viņš jūtas tāpat kā visi citi, no brīža, kad viņam "uznāk kaut kas". Tad varbūt ir kāda cerība viņam palīdzēt, lai viņš varētu sevi vairāk kontrolēt, lai gan tas ir ļoti grūts uzdevums.

Šie pusaudži nereti dzīvo dubultu dzīvi, tā var sākties pat agrāk — jau pirmsskolas vecumā. Kādā ziņā dubultu dzīvi? Viņi var būt ļoti iztapīgi un glaimīgi pret tiem cilvēkiem, kuru labvēlību grib iemantot. Viņi var būt ļoti mīļi paipuisīši vectētiņam un vecmāmiņai, no kuriem var dabūt naudu, saldumus vai kaut ko citu. Ja viņi nenāk no izteikti nelabvēlīgas vai trūcīgas ģimenes, bet no vidusmēra ģimenes, tad parasti viņi ir ļoti labi ģērbti un rūpīgi seko savam apģērbam, lai viss būtu kārtīgs un tīrs. Viņiem ir ļoti izteikta īpašuma izjūta — kas ir mans, tas ir jāsargā. Tātad viņi var būt labi kopti, ģērbti, ļoti pieklājīgi, nekad neaizmirsīs pateikt "labdien!", "lūdzu!" un "paldies", bet tas viss ir ārēji. Viņi zina, kā vajag uzvesties, ko sagaida konkrētā brīdī. Vienlaikus viņi var būt nežēlīgi pret saviem vienaudžiem, mazākiem bērniem, dzīvniekiem, zagt utt. Skolā viņi bieži vien atstāj maldinošu iespaidu uz pedagogiem. Tā kā viņiem var būt samērā attīstīts intelekts, viņi var censties iemantot skolotāju labvēlību. Viņi bieži vien ir tie, kuriem ir akurāts rokraksts, kuri ir kārtīgi un vienmēr gatavi skolotājam palīdzēt. Skolotājs bieži vien nemaz nenojauš, ko šādi bērni dara ārpus skolas. Tur parādās otra daba.

Reizēm šo raksturu dēvē par epileptoīdo raksturu. Kāds sakars šim uzbudināmam raksturam ar epilepsiju? Ir zināma līdzība psiholoģiskajās īpatnībās. Ilgstošas slimības gadījumā epilepsijas slimnieka personībā notiek izmaiņas. Līdzība ir lēkmju ziņā, tikai šajā gadījumā tās nav epilepsijas lēkmes, bet niknuma un naida lēkmes. Bet es gribētu pievērst uzmanību kādai citai līdzībai —vecās psihiatrijas grāmatās par epilepsijas slimniekiem ir teikts, ka tie ir cilvēki ar Bībeli rokā, bet akmeni — azotē. Tas ir ļoti trāpīgs salīdzinājums — svētulīgi, liekulīgi, reizēm glaimīgi un tajā pašā laikā gatavi dot triecienu vai uzbrukt, vai kaut ko izmantot savās interesēs. Liekulība, divkosība ir raksturīga arī uzbudināmā tipa cilvēkiem. Viņi mīl lietot mīļvārdiņus. Viņi nekad neteiks "glāze", bet gan "glāzīte", "pulksten-tiņš", "lapiņa", "cilvēciņi", "klubiņš". Latviešiem vispār ir tendence lietot vārdu pamazināmās formas — klubiņi, ratiņi — tāda vāciska sentimentalitāte. Taču ir cilvēki, kas visu sauc tādos mīļvārdiņos — visus lietvārdus lieto pamazināmā formā. Bieži vien viņiem ir raksturīgs tāds smaids, šos vārdus izrunājot, tāds smaids, ka šermuļi skrien pār kauliem... ļoti neīsts smaids. Cilvēkos, kas pārspīlēti lieto vārdu pamazināmās formas un vienlaikus ir tādi glaimīgi, smaidīgi, bieži vien ir slēpta agresivitāte. Viņi mēģina apspiest sevī dusmas, ko viņi izjūt pret otru cilvēku, arī radot šādu ārēju

51

fasādi. Piemēram, kad cilvēks saka: "draugi, mīļie", parasti tālāk seko kaut kas slikts par šiem cilvēkiem. Ar pamazināmo formu lietojumu ir līdzīgi.

Tās ir akcentuācijas, ko apraksta Leonhards, bet es gribētu papildināt vēl ar dažām, kuras neietilpst šajā klasifikācijā. Tie arī ir rakstura tipi.

Šizoīdais tips

Runājot par temperamentiem, minēju E. Krečmeru. Viņš arī mēģināja radīt temperamentu teoriju. Termins "šizoīdais tips" nāk no Krečmera. Šis apzīmējums nāk no medicīnas. Ir psihiska slimība — šizofrēnija. "Skizo" — sengrieķu valodā nozīmē "sašķelts, sadalīts". Ja tas ne vienmēr ir precīzi attiecībā uz šizofrēnijas slimniekiem, t. i., ne vienmēr ir vērojama psihes sašķeltība, —tad noteikti tas ir attiecināms uz šizoīdiem cilvēkiem. Šizoīdā tipa cilvēki nav psihiski slimi. Tie ir cilvēki, ko mēs dēvējam par īpatņiem, dīvaiņiem. Kas viņiem ir kopīgs ar šizofrēnijas slimniekiem? Kopīgs ir autisms. Autisms ir atrautība no realitātes, atsvešinātība. Bieži vien mēs jūtam emocionālu vēsumu, kas nāk no šiem cilvēkiem. Viņi parasti ir noslēgti, nekomunikabli. Reizēm viņu uzvedība un rīcība ir grūti saprotama. Raksturīga ir nosliece uz filozofēšanu, t. i., runāt par abstraktām lietām vai ļoti sarežģīti izteikties. Reizēm šos cilvēkus ir grūti saprast. Šādam cilvēkam pajautājot par pavisam vienkāršu lietu, viņš sāk atbildēt ar vārdiem: "To tā nemaz nevar pateikt, tas viss ir atkarīgs no mērogiem un no kura skatu punkta mēs to aplūkojam, un vai mēs to aplūkojam visā sabiedrībā kopumā, vai mēs runājam tikai par ģimeni..." Taču jūs gaidījāt pavisam konkrētu atbildi "jā" vai "nē", tā vietā saņemot veselu teoriju, kas pie tam ir grūti uztverama un nesaprotama. Tas ir raksturīgi arī šizofrēnijas slimniekiem.

Ar ko atšķiras šizofrēnijas slimnieks no šizoīdā tipa cilvēka? Šizofrēnijas slimība ir process, un tā progresē. Parādās arvien jauni un jauni simptomi. Turpretim šizoīdā tipa cilvēks nemainās, jo tā ir rakstura īpatnība, kas ir bijusi jau sākotnēji. Otra atšķirība, kas, iespējams, ir pat būtiskāka, ir tā, ka šizofrēnijas gadījumā mēs redzam domāšanas traucējumus. Šie slimnieki domā pavisam citādi, nekā domā veseli cilvēki. Viņiem ir sava subjektīvā loģika, un viņu spriedumi vairs nav saprotami citiem cilvēkiem. Taču šizoīdā tipa cilvēkiem šādu domāšanas traucējumu nav. Tātad intelekts ir neskarts, un bieži vien viņi ir intelektuāli ļoti attīstīti cilvēki. Ja runā par darbu, tad viņiem problēmas rada darbs ar cilvēkiem. Savu īpatnību dēļ viņiem grūti saprasties ar citiem. Taču bieži vien viņi gūst lielus panākumus matemātikā, fizikā, ķīmijā, informātikā.

Atgriežoties pie rakstura, jāsaka, ka-šizoīdā tipa cilvēki ir ļoti grūti izprotami, tāpēc ka viņu uzvedība var būt ļoti pretrunīga. Vienā cilvēkā it kā apvienojas divi. No vienas puses, šie cilvēki var būt emocionāli ļoti vēsi, nejūtīgi, it kā nekas viņus neaizkustinātu, neskartu. No otras puses, ir brīži, kad viņi kļūst pastiprināti jūtīgi, ir viegli aizvainojami, aizskarami. Spe-

52

ciālajā literatūrā to dēvē par "koka un stikla" fenomenu. Tātad šie cilvēki var būt nejūtīgi kā koks, emocionāli truli, un pēkšņi kādā brīdī viņi "saplīst" kā stikls. Izrādās, ka viņi bijuši ļoti trausli un vārīgi. Mēs nezinām, kurā brīdī šādi cilvēki pagriezīs vienu vai otru šķautni — "koka" vai "stikla". Viņiem raksturīgs emocionāls neelastīgums — no kokainības līdz pastiprinātai jutībai. Minēju, ka šie cilvēki ir noslēgti un atturīgi, bet reizēm viņi ir pārlieku sabiedriski, pat uzbāzīgi. Viņi ir gatavi uzsākt ar jums sarunu visnepiemērotākajā brīdī un vietā. Jūsu protestus viņi izliekas nedzirdam. Viņi var ļoti racionāli spriest, pateicoties savām intelekta spējām, ļoti loģiski kaut ko izskaidrot, argumentēt, dot jums padomu un paši rīkoties pilnīgi pretēji. Tas notiek bez kādas loģikas, bez kāda pamatojuma. Viņi var būt ļoti piesardzīgi, aizdomīgi attiecībās ar cilvēkiem un vienlaikus izrādīt apbrīnojamu paļāvību un lētticību. Tas varbūt ir pārsteidzoši, bet tieši šizoīdā tipa cilvēki kļūst par blēdību upuriem. Visas minētās īpašības vieno absolūts intuīcijas trūkums. Viņi pilnīgi nejūt otru cilvēku, viņiem nav empātijas spēju, viņi nespēj iejusties otrā cilvēkā, nejūt viņa emocijas. Tāpēc arī viņiem absolūti nav piemērots darbs ar cilvēkiem. Tā ir vesela problēma, ja šāds cilvēks strādā vietā, kur jākontaktējas ar cilvēkiem.

Kā veidojas šāds raksturs? Tas joprojām ir neskaidrs jautājums. Diez vai audzināšanai šajā gadījumā ir izšķiroša loma. Iezīmes parādās agrā bērnībā, šizoīdos bērnus var atšķirt ļoti agri. Nereti vecāki par viņiem ļoti priecājas, kad viņi ir pavisam mazi, 2-3 gadu veci, jo viņi ir ļoti klusi bērni. Viņus var mierīgi atstāt vienus pašus, viņi neskries pakaļ un neraudās, iztiks bez vecākiem, un viņiem nav vajadzīga arī citu bērnu sabiedrība. Ja viņi ir kopā ar citiem bērniem, var redzēt, ka viņi spēlējas atsevišķi, vieni paši, neiesaistoties kopīgās rotaļās. Var teikt, ka viņiem nav vajadzīga citu cilvēku sabiedrība. Šizoīdiem bērniem un arī pieaugušajiem ir ļoti bagāta fantāziju, iztēles pasaule. Viņi vairāk dzīvo savās fantāzijās, iztēlē. Viņi paši izdomā sev rotaļu biedrus, spēles. Vecāki bērni, piemēram, var izdomāt kādu valsti, kurā viņi dzīvo, tās iedzīvotājus, likumus utt. Viņiem citi nav vajadzīgi. Pirms dažiem gadiem nomira rakstnieka Artūra Milna dēls, viņam bija pāri 90. Milns ir "Vinnija Pūka" autors. Dēla nāves sakarā presē tika pieminēts, ka Milna dēls visu mūžu nav spējis piedot tēvam šo grāmatu, jo tās bija dēla fantāzijas. Dēls bija izteikts šizoīds, un vienīgais cilvēks, kam viņš uzticēja savas fantāzijas, bija tēvs. Dēls izdomāja visus "Vinnija Pūka" tēlus, un pēc kāda laika tēvs atrada iespēju to pierakstīt un publicēt. Taču dēls bija smagi vīlies tēvā, — kā viņš bija uzdrošinājies atklāt šo pasauli.

Šizoīdiem bērniem jau ļoti agrā vecumā ir raksturīga interese par lietām, par ko interesējas pat pieaugušie. Pirmsskolas vecuma bērnu var interesēt politika, var rasties nopietna interese par vēsturi vai pat par filozofiju. Viņi bieži vien uzrāda īpašas spējas kādā sfērā, viņi it kā izraujas priekšā citiem bērniem. Bieži vien tās ir īpašas spējas matemātikā. Reizēm šie bērni tiek uztverti gandrīz kā brīnumbērni, ja viņu spējas ir ļoti izteiktas,

53

attīstītas. Ja ir šāds brīnumbērns, nekad nevar zināt, kas notiks tālāk — labi, ja šīs spējas turpina attīstīties un bērns tiešām gūst izcilus panākumus izvēlētajā sfērā. Bet ko mēs reizēm redzam citos gadījumos, kad, piemēram, bērns jau 6-7 gadu vecumā ir galvas tiesu pārāks par vienaudžiem? Kas notiek tālāk? Pusaudža gados viņa personība ir jau sabrukusi. Izrādās, ka tās ir tikai šizofrēnijas pirmās izpausmes. Vecāki bieži vien to negrib redzēt un saprast. Reizēm ir grūti pateikt, vai tā ir rakstura iezīme vai slimība.

Narcistiskais tips

Reizēm lieto terminu narcistiskā personība. Freida psihoanalīzē daudzi apzīmējumi nāk no sengrieķu mitoloģijas, piemēram, Edipa komplekss, tāpat arī šajā gadījumā — Narciss ir sengrieķu mīta varonis, ārkārtīgi skaists jauneklis, kurā bija iemīlējušās daudzas sievietes. Sengrieķu mītos šīs sievietes lielākoties bija dievietes. Narciss lepni atraidīja viņu mīlestību. Viena no šīm dievietēm uzsūtīja viņam lāstu —jauneklis vēlējās padzerties vēsu avota ūdeni rāmā vietā, un avotā viņš ieraudzīja savu attēlu. Viņš tajā iemīlējās un vēlējās to noskūpstīt. Taču, tiklīdz viņa lūpas skāra ūdens virsmu, atspulgs pazuda. Viņš neuzdrošinājās pat padzerties, lai tikai varētu raudzīties savā attēlā. Tā viņš mira lēnā, mokošā nāvē, nespējot remdēt savas slāpes un savu mīlestību. Šajā vietā vēlāk uzplauka zieds, kuru sauc par narcisi.

Narcistiskā rakstura cilvēkos apvienojas demonstratīvā un šizoīdā rakstura iezīmes. Tāpat kā demonstratīvā tipa cilvēki, arī narcisti vēlas pastāvīgi atrasties uzmanības centrā. Taču atšķirībā no pirmajiem narcisti pieprasa tikai un vienīgi pozitīvu uzmanību — sevis cildināšanu, slavināšanu, pat dievināšanu. Viņi absolūti necieš nekādu kritiku, pat tad, jātā ir izteikta labvēlīgā tonī ar vēlēšanos palīdzēt. Aizrādot šādam cilvēkam, labākajā gadījumā jūs dzirdēsiet, ka jūs tā runājat tikai tāpēc, ka jums skauž, ka jūs neesat tik gudrs un spējīgs kā viņš. Narcistiskajiem cilvēkiem tik tiešām nereti piemīt izteiktas spējas, oriģinalitāte, pat talanti, kuri gan netiek realizēti. Bet viņi tiecas šīs spējas pārspīlēt, viņiem ir neadekvāti augsts pašvērtējums. Šāds cilvēks uzskata sevi par unikāli izcilu personību, neatzītu ģēniju. Viņam ir raksturīgs izteikts kontrasts starp paša lieluma māniju un skaudību, nenovīdību pret citu sasniegumiem. Var teikt, ka viņš ne tikdaudz priecājas par saviem panākumiem kā par citu neveiksmēm.

Pārsteidzoši, bet narcisti gandrīz vienmēr atrod cilvēkus, kuri viņus dievina, ir gatavi viņu labā izdarīt visu. Var piebilst, ka šis rakstura tips ir vairāk izplatīts vīriešu nekā sieviešu vidū. Šādiem vīriešiem apkārt ir pielūdzēju pulks, kuras cenšas visiem spēkiem iemantot viņu labvēlību. Kas piesaista citus cilvēkus šādām patoloģiski egoistiskām personībām? Tas ir neparastums, neikdienišķums, pacelšanās pāri ikdienas rūpēm, sprie-

54

šana par augstākajām vērtībām, sava veida "pārcilvēka" tēls. Tas rod atsaucību cilvēkos, kuri, paši juzdamies vāji, meklē pielūgsmes objektu, elku. Vienīgais, uz ko nevar cerēt šādi pielūdzēji, biežāk pielūdzējas, — uz pretmīlestību. Narcisti ciniski ekspluatē savus dievinātājus, izmanto tos un atgrūž, kad vairs nejūt nepieciešamību pēc viņiem.

Līdzīgi kā šizoīdā tipa cilvēkiem, arī narcistiem trūkst empātijas. Viņi ir absolūti vienaldzīgi pret citu cilvēku jūtām un pārdzīvojumiem, ignorē tos, rēķinoties tikai un vienīgi ar sevi. Neraugoties uz savu ārējo uzpūtīgo pašpārliecinātību, dziļi iekšēji šie cilvēki sirgst ar smagu nepilnvērtības sajūtu, kuru cenšas rūpīgi slēpt no citiem.

Attiecībās ar cilvēkiem narcisti ir ļoti smagas personības, viņu attieksme un uzvedība praktiski nepakļaujas korekcijai. Tāpēc gandrīz vienīgais, ko varu ieteikt, — turēties no šādiem cilvēkiem tālāk.

Sociāli neadaptīvais tips

Šī tipa cilvēki sastopami vairāk vīriešu vidū. Proporcija ir apmēram trīs pret vienu, ja mēs salīdzinām vīriešus un sievietes. Literatūrā norādīts, ka šāds tips vairāk izplatīts lielās pilsētās. Šāda tipa cilvēki biežāk nāk no trūcīgo iedzīvotāju slāņiem. Lai gan mana pieredze liecina, ka Latvijā ne vienmēr tas ir tā. Esmu sastapis šāda tipa cilvēkus, kas nāk no pietiekami labklājīgām ģimenēm. Kas ir raksturīgs šiem cilvēkiem, ja runājam par vecumu apmēram no 25 līdz 30 gadiem? Aplūkosim atsevišķas darbības sfēras.

Darbs. Šie cilvēki nespēj noturēties ilgstoši nevienā darbavietā. Nereti viņi tiek atlaisti par disciplīnas pārkāpumu vai kādu citu iemeslu dēļ, bet tikpat bieži viņi arī paši atstāj darbu bez kāda redzama iemesla. Bieži viņi aiziet no darba, nezinot, kur viņi strādās turpmāk. Raksturīgi, ka viņi var nestrādāt gadu un pat ilgāk, ja viņiem ir šāda izdevība. Tātad tā nav situācija, ka viņi meklē darbu un nevar to atrast, bet gan iespēja ir, bet viņi to neizmanto. Šiem cilvēkiem ir raksturīga bezatbildība finanšu lietās — viņi ir spējīgi aizņemties lielas naudas summas, nedomājot, kad viņi atdos un vai vispār atdos cilvēkiem, kas viņus uzskata par saviem draugiem vai arī ir tuvinieki. Viņi nekārto regulāros maksājumus par dzīvokli, gāzi un elektrību pat tad, ja viņiem ir iespēja to izdarīt. Viņi vienkārši neliekas ne zinis. Šādiem cilvēkiem ir nosliece uz uzvedību, kas ir uz likuma pārkāpuma robežas, bieži vien tie jau ir sīkāki likuma pārkāpumi. Viņus var aizturēt policija, bet bieži vien nodarījums ir pārāk niecīgs, lai ierosinātu lietu. Tās var būt krāpšanas, zādzības vai huligānisms vai kādas citas neatļautas izdarības. Šiem cilvēkiem ir raksturīgas agresijas izpausmes, tie ir cilvēki, kas var pirmie uzsākt kautiņu, kā arī sabojāt citu mantu, izdauzīt logus vai salauzt mēbeles dzīvoklī. Viņiem ir raksturīga bezatbildīga rīcība, piemēram, braukšana ar automašīnu reibuma stāvoklī vai ātruma pārsniegšana. Viņi nedomā ne par savu, ne citu veselību un dzīvību.

55

Ģimene. Ja šiem cilvēkiem ir sava ģimene, tad viņi nespēj uzturēt monogāmas attiecības pat gada laikā. Viņiem noteikti būs "sānsoļi". Viņi nespēj būt uzticīgi vienam cilvēkam ilgāku laiku. Ja šiem cilvēkiem ir bērni, tad redzama viņu nespēja apmierinoši veikt vecāku lomu. Viņi neizrāda pietiekošas rūpes par saviem bērniem. Kā tas var izpausties? Viņi negādā par bērnu pietiekamu uzturu pat tad, ja to atļauj materiālie apstākļi. Viņi nerūpējas par bērnu veselības stāvokli, piemēram, neizsauc ārstu gadījumā, kad skaidri redzams, ka tas būtu jādara. Viņi pieļauj, ka bērns atrodas antisanitāros apstākļos, nemazgāts, nekopts. Labprāt uztic pieskatīt bērnu vai nu kaimiņiem, vai paziņām, reizēm pat pilnīgi svešiem cilvēkiem; viņi var atstāt bērnu bez uzraudzības. Ja šī ģimene tiek atzīta par trūcīgu un saņem pabalstu bērna uzturēšanai, tad parasti šī nauda tiek izlietota citiem mērķiem. Diezgan atpazīstama aina. Pirmajā brīdī var likties, ka šādiem cilvēkiem ir kādas novirzes, taču viņi nav psihiski slimi. Ja viņus apseko psihiatrs vai psihoterapeits, netiek atrastas nekādas būtiskas psihiskas novirzes. Nereti šiem cilvēkiem ir augsts intelekta līmenis, ko uzreiz jūt pēc ļoti labas, pareizas valodas, viņi ļoti loģiski spriež, domā. Šie cilvēki parasti nav hroniski alkoholiķi vai narkomāni. Šis rakstura tips var veicināt alkoholisma veidošanos. Jā, šie cilvēki var būt dzērāji, un, kā zināms, regulārs dzērājs bieži vien agri vai vēlu kļūst par alkoholiķi. Taču, tā kā runājam par vecuma periodu līdz 30 gadiem — šajā vecumā viņi nav hroniski alkoholiķi vai narkomāni. Šie cilvēki nepieder pie kriminālām aprindām, viņi neizdara smagus noziegumus.

Kā redzat, tas šo situāciju padara mazliet sarežģītāku: ja nav psihisku noviržu, alkoholisma vai kriminalitātes, kas tad? Psihiatrijas rokasgrāmatās mediķi tiek brīdināti no maldinošā iespaida, ko var radīt šādi cilvēki pirmajā sarunā. Viņi prot atstāt ļoti labu iespaidu par sevi. Ja tie ir vīrieši, tad ārēji viņi ir ļoti izskatīgi, sevi labi kopj, pareizi runā un spriež, domā un piekrīt visam, ko saka ārsts vai konsultants. Tiek izteikts brīdinājums, ka šie cilvēki rūpīgi slēpj to, kas saistīts ar viņu dzīvi, cenšas radīt pavisam citu iespaidu par sevi, līdzīgi, kā tas bija ar demonstratīvā rakstura cilvēkiem. Te var būt demonstratīvā rakstura iezīmes, viņi var nospēlēt teātri un dara to ļoti labi, taču galvenais ir noslēpt īsto dzīvi. Parasti tie ir meli, un tāpēc esiet uzmanīgi un neticiet nevienam viņu vārdam vai solījumiem. Viņi ir gatavi kopā ar jums plānot savu nākotni, taču neko nedarīt lietas labā. Raksturīgi, ka viņi netur solījumus. Pārsteidz viņu bezrūpība, reizēm šķiet, cilvēkam taču nebūs kur dzīvot, nebūs līdzekļu arī iztikai. Ja cits cilvēks pārdzīvo nemieru, satraukumu šādā situācijā, reizēm pat izmisumu, tad šiem cilvēkiem tas nav raksturīgs. Viņi ir bezatbildīgi, bezrūpīgi. Parasti visos negadījumos viņi vaino apkārtējos, nevis paši sevi. Kā mēs redzam, tā patiešām ir nopietna problēma. Viena prognoze ir tāda, ka viņi būs mūžīgie bezdarbnieki. Kā norāda zviedru kolēģi, apmēram 20% bezdarbnieku nav spējīgi strādāt nevis tāpēc, ka viņi būtu invalīdi vai psihiski slimi, bet gan psiholoģisku iemeslu dēļ. Ja sociālie dienesti mēģina

56

palīdzēt šādiem cilvēkiem vai viņu ģimenēm, tā diemžēl ir ūdens liešana smiltīs.

Šāda rakstura un personības attīstība var tikt prognozēta jau apmēram 15-16 gadu vecumā. Pastāv diagnostiski kritēriji: pusaudžu zādzības, huligānisms, alkohola, narkotiku vai toksisku vielu lietošana, bēgšana no mājām, regulāri skolas kavējumi, kā arī citas darbības, piemēram, dedzināšanas mēģinājumi, svešas mantas bojāšana. Pietiek ar zināmu daudzumu šādu uzvedības izpausmju, lai mestās diemžēl nevarētu norakstīt uz pārejas vecumu. Šajos gadījumos mēs varam prognozēt sociāli neadaptīvās personības attīstību. Tātad veidojas personība, kas nav gatava dzīvei sabiedrībā. Šāds cilvēks psiholoģiskā ziņā nespēj ievērot pat elementāras prasības, ko izvirza sabiedrība normālā sadzīvē, par spīti savam visai augstajam intelektam. Faktiski šie cilvēki psiholoģiskā ziņā ir apmēram 5-6 gadu vecu bērnu līmenī. Morālā jeb atbildības ziņā — pat 4-5 vecumā, lai gan viņu vecums var būt 26-30 gadi.

Kādu cēloņu rezultātā veidojas šāda personība? Tas ir mīlestības trūkums un atstumtība ģimenē. Bērns 4-5 gadu vecumā ir ticis pilnībā pamests novārtā, ignorēts. Šādu cilvēku tālākās dzīves prognoze ir visai pesimistiska: viņus gaida vai nu hronisks alkoholisms, vai narkomānija, vai kriminālu nodarījumu ceļš. Tie bieži vien ir topošie "bomži". Viņi būs ārpus dzīves, ārpus sabiedrības. Reizēm, cilvēkam paliekot vecākam, sasniedzot 30 un vairāk gadu vecumu, tomēr pakāpeniski sāk mainīties viņu attieksme pret sevi un apkārtējiem, pret dzīvi kopumā. Kad cilvēks vairāk nobriest, viņš sāk citādi izturēties, bet ne vienmēr tā notiek. Amerikāņu psihoterapeiti uzskata, ka šādā gadījumā ir cerība un var palīdzēt grupu psihoterapija. To dara, iekļaujot vienā grupā šāda tipa cilvēkus un ilgstoši ar viņiem strādājot, runājot par to, vai viņi ir apmierināti ar situāciju. Viņos mēģina veidot "Es" apziņu un atbildību par savu dzīvi soli pa solim. Protams, tas prasa laiku un naudu. Mūsu apstākļos tas diez vai ir iespējams. Tā veidojas absurds, ka, no vienas puses, mēs maksājam nodokļus, tiek sniegti pabalsti un daudzas citas lietas, kas, no otras puses, tiek izmantotas bez jebkāda rezultāta. Tā veidojas apburtais loks.

Personības psiholoģiskās īpašības

Šeit runāsim par tām psiholoģiskajām īpašībām, kuras atšķirībā no temperamenta un rakstura nav tieši saistītas ar cilvēka psihes ģenētisko bioloģisko pamatu. Tās ir īpašības, kuras cilvēks pakāpeniski iegūst savas dzīves gaitā, mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Aplūkosim pašvērtējumu, pretenziju līmeni un kontroles lokusu.

Pašvērtējums

Pašvērtējums ir savu spēju, īpašību vērtējums attiecībā pret kādu atskaites (normatīvo) sistēmu. Mēs sevi vērtējam, salīdzinot ar kaut ko, salīdzinot ar citiem. Tāpēc mūsu pašvērtējums ir lielā mērā atkarīgs no tā, ar ko mēs sevi salīdzinām, kādu mērauklu izmantojam. Līdz ar to cilvēka pašvērtējums lielākoties ir subjektīvs. Subjektīvs nozīmē to, ka tā cilvēks domā pats par sevi, par savām spējām, zināšanām, rakstura īpašībām. Pašvērtējums reizēm var diezgan stipri atšķirties no citu vērtējuma vai no kādiem objektīviem kritērijiem. Pašvērtējums var būt vai nu augsts, vai zems, pazemināts. Svarīgi, lai pašvērtējums būtu atbilstīgs, adekvāts, tuvāks esošajam, tā, lai cilvēks pareizi apzinātos sevi, savas stiprās un vājās puses. Reizēm nākas dzirdēt sakām, ka nepieciešams celt cilvēka pašvērtējumu. Ja cilvēka pašvērtējums kļūst augstāks par viņa reālajām spējām, tad no tā nav nekāda labuma. Cilvēki, kas iedomājas sevi kā kaut ko īpašu, bieži atrodami psihiatriskajā slimnīcā, viņiem ir ļoti augsts pašvērtējums. Vēlams, lai pašvērtējums būtu adekvāts, atbilstīgs.

Pašvērtējumam tuvs jēdziens ir pašcieņa. Pašcieņa ir attieksme pret sevi kopumā. Pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Pašvērtējums ir kādu atsevišķu īpašību vai spēju vērtējums, turpretī pašcieņa ir attieksme pret sevi kopumā. Šajā nozīmē ir svarīgi, lai cilvēks sevi uztvertu pozitīvi, tā, lai cilvēkam būtu pietiekami augsts pašcieņas līmenis, lai viņš cienītu pats sevi. Pie mums lieto arī tādus jēdzienus kā pašapziņa un pašizjūta. Parasti šie jēdzieni ir saistīti vai nu ar pašvērtējumu, vai ar pašcieņas jēdzienu. Tas vairāk ir terminoloģijas jautājums.

Es parādīšu vienu tīri praktisku paņēmienu, kā mēs varam mēģināt orientēties otra cilvēka pašvērtējumā. Es novelku vertikāli, uz kuras ir no-

58

sacīti izvietoti visi pasaules iedzīvotāji. Viņus varētu izvietot pēc auguma, taču šoreiz viņi ir izvietojušies pēc rakstura. Tāpat kā jūs uz šīs vertikāles varētu atrast savu vietu pēc sava auguma, atrodiet savu vietu pēc rakstura. Pašā augšā ir cilvēki ar vislabāko raksturu, lejā — cilvēki ar vissliktāko raksturu. Nākamā vertikāle pēc tāda paša principa raksturo cilvēkus pēc viņu veselības stāvokļa: augšā - cilvēki ar vislabāko veselību, lejā — ar vissliktāko. Visbeidzot - "laimes" vertikāle. Salīdziniet vislaimīgākos un visnelaimīgākos cilvēkus un atrodiet savu vietu!

Šo metodi, balstoties uz 20. gados Vācijā strādājošās psiholoģes Tamāras Dembo metodi "Cilvēka priekšstati par laimi", 60. gados izstrādāja Maskavas psiholoģe Susanna Rubinšteine. Katru vertikāli var uzskatīt par sava veida mērījumu "skalu", tikai jāatceras, ka šī metode nav tests, ar kura palīdzību tiešām kaut ko var "izmērīt". Man nereti nākas saskarties, ka šo metodi izmanto tieši tā — atkarībā no tā, cik augstu cilvēks ir sevi atzīmējis, rēķina punktus vai procentus. Tas nav īsti pareizi, lai neteiktu vairāk. Šī nav kvantitatīva, bet gan kvalitatīva metode, veids, kā fokusēt sarunu kādā noteiktā virzienā, lai cilvēks sāktu sevi vērtēt un par sevi spriest. Tam, kur cilvēks atzīmē sevi uz šīs skalas, nav īpašas nozīmes, tāpēc ka lielākā daļa cilvēku atzīmē sevi mazliet virs vidējā. Viņi nav paši labākie pēc visiem rādītājiem, bet mazliet virs vidējā, izņemot veselību. Tikai atsevišķos gadījumos cilvēki atzīmē sevi pašā augšā vai pašā lejā. Atcerēsimies, mēs iepriekš runājām par demonstratīvo raksturu; cilvēkiem, kuriem ir izteiktas šī rakstura iezīmes, gribas sevi parādīt, piemēram, "es esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē" vai arī- "man ir vissliktākais raksturs", vienkārši, lai pievērstu sev uzmanību. Šajā sarunā pats svarīgākais ir jautājumi un atbildes — kā cilvēks uztver, kas ir labākais raksturs, kas ir sliktākais raksturs, un kāpēc viņš redz savu vietu tieši šajā konkrētajā vietā uz vertikāles. Reizēm cilvēki saka, ka tādu cilvēku vispār nav. Nu ko nozīmē labs raksturs utt? Bet tad es atgādinu, ka tajā taisnē ir reāli cilvēki, tāpat kā mēs varam viņus izvietot pēc auguma, mēs varam viņus izvietot arī pēc rakstura. Kad cilvēks sāk stāstīt, kas ir labs raksturs, tad viņš atver savu ideālo Es.

Reizēm cilvēks nosauc ideālās īpašības, pēc kurām viņš tiecas. Te mēs varam runāt, kas ir raksturs un gudrība, vai talants arī ir raksturs vai ne, bet tas nav tik svarīgi. Gribu pievērst uzmanību vēl vienai lietai — kādas īpašības cilvēks vairāk akcentē, vai tās, kuras ir nozīmīgas attiecībās ar citiem cilvēkiem, vai tās, kuras ir nozīmīgas savu mērķu sasniegšanā. Var teikt, ka mums var būt dažādas orientācijas, kas var būt vairāk vai mazāk izteiktas, proti, orientācija uz attiecībām ar citiem cilvēkiem un orientācija uz konkrētu mērķu sasniegšanu, uz panākumiem. Nevienmēr būtisks ir jautājums, kādi cilvēki atrodas šeit ar mīnusa zīmi. Ja izvirzās šāds jautājums, tad parasti tiek nosauktas īpašības, kas pretējas labajam raksturam, piemēram, egoisms pretstatā altruismam. Ja cilvēkam uzdod jautājumu, kāpēc viņš sevi nav atzīmējis augstāk, parasti tiek nosaukti

59

trūkumi, kas cilvēkam traucē. Reizēm cilvēks atbild, ka viņš ir pārāk godīgs, pārāk atsaucīgs, tāds, kas nevar nevienam atteikt. Praktiski cilvēks uzskaita pozitīvas īpašības pārākā pakāpē, un tas esot viņa mīnuss. Tas nozīmē, ka cilvēkam tā īsti nav paškritikas, lai gan parasti savus trūkumus nosaukt ir vieglāk nekā savas stiprās puses. Es to jau atzīmēju, kad runājām par rakstura veidošanos. Tas ir īpaši zīmīgi mūsu sabiedrībā. Mēs esam pieraduši ne tikai gausties, bet būt arī ļoti paškritiski.

Taču, ja mēs meklējam darbu, tad ir ļoti svarīgi prast likt akcentus uz savām stiprajām pusēm, jo trūkumus pamanīs tāpat. Ja uzdod jautājumu, kāpēc cilvēks nav atzīmējis sevi zemāk, tad parasti viņš sāk runāt par savām stiprajām pusēm, par to, ka raksturs nemaz tik slikts nav, ka varbūt citi to ne tā uztver. Šādas skalas var būt vairākas atkarībā no tā, kas mūs interesē. Mēs varam ņemt atsevišķas rakstura īpašības, teiksim: mērķtiecību, neatlaidību, darbaspējas vai talantu. Ja mums ir vēlēšanās, mēs varam izveidot kādas piecas sešas skalas atkarībā no tā, kas mūs interesē.

Par veselību. Svarīgi ir tas, kā cilvēks pats uztver savu stāvokli. Esmu sastapis cilvēkus, kuriem ir tiešām nopietnas kaites, taču viņi ir optimistiski noskaņoti un uzskata, ka citiem ir sliktāk un ka viņi nevar sūdzēties, un atzīmē savu veselības stāvokli virs vidējā. Taču ir cilvēki, kuriem ir noticis kāds sīkums, piemēram, izrauts zobs, bet viņi saka, ka viņi ir visnelaimīgākie, visslimākie utt., t. i., svarīgi ir, kā cilvēks uztver to, kas ar viņu notiek. Ja cilvēkam ir kādas psihiskas kaites, tad var novērot pavisam dīvainas lietas. Man reiz nācās runāt ar slimnieci, kura bija diezgan smagi slima, un viņa atzīmēja sevi kaut kur pašā apakšā. Es biju pat pārsteigts, ka viņa tik kritiski vērtē sevi un apzinās savas problēmas. Uzdodu jautājumu: "Kāpēc jūs atzīmējāt sevi pašā lejā?" Viņa atbild: "Bet, dakter, vai tad jūs neredzat, es jau trešo dienu nevaru tikt vaļā no tām briesmīgajām iesnām." Taču, manuprāt, visinteresantākā ir pēdējā, tā sauktā, "laimes skala". Šeit varam uzzināt cilvēku priekšstatus par to, kas ir laime. Vai arī to, kas ir nepieciešams cilvēkam, lai būtu laimīgāks salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem. Te ir ļoti svarīgi nošķirt, ka viena lieta ir, ko paši cilvēki jūt, bet otra lieta, kā viņi domā, kuri cilvēki varētu būt laimīgi. Te ir runa par cilvēka galvenajām vērtībām.

Tradicionāli no vērtībām min trīs lietas. To arī var viegli pārbaudīt. Parasti uz Ziemassvētkiem vēl laimi personiskajā vai ģimenes dzīvē, panākumus darbā un labu veselību. Jā, reizēm novēl daudz naudas, bet parasti to saista ar panākumiem darbā. Ja nepiemin veselību, tas nozīmē, ka ar veselību viss ir kārtībā, un pat neienāk prātā to pieminēt. Priekšstati, kas ir nozīmīgi, lai cilvēks būtu laimīgs, mainās arī atkarībā no vecuma. Ja uzdodam jautājumu cilvēkiem vecumā līdz divdesmit pieciem gadiem, tad veselību min ļoti reti. Taču, ja šo jautājumu jūs uzdodat cilvēkiem pēc četrdesmit gadiem, tad grūti iedomāties tādu, kas pirmo neminēs veselību. Gribētu pievērst uzmanību tam, kādā secībā tiek minētas vērtības.

60

Var jau teikt tā: kas bija pirmais uz mēles, to pateica, bet man tomēr liekas, ka reizēm tā nav nejaušība, un pirmo nosauc to, kas cilvēkam ir nozīmīgāks.

Tālāk seko pēdējais jautājums: kurā vietā uz šīs skalas cilvēks sevi redz pēc pieciem gadiem, kādu cilvēks redz savu tālāko perspektīvu? Vai viņš paliks uz vietas vai virzīsies uz augšu? Ir cilvēki, kas saka: "Nē, es jau laimīgs esmu bijis, es tagad iešu uz leju, es vairs neko nevaru dzīvē panākt."

Tas ir praktisks paņēmiens, kā 10-15 minūšu sarunas laikā labāk izprast otra cilvēka pašvērtējumu. Bez šaubām, šāda saruna var iznākt tad, ja jums ir labs kontakts ar šo cilvēku, ja viņš runā labprāt, ja viņš uz jums paļaujas. Pašvērtējumu ietekmē arī tas, ar kādiem cilvēkiem var sevi salīdzināt, kas ir atskaites punkts.

Pašvērtējums var svārstīties; es negribu teikt, ka tas pilnībā mainās, taču var svārstīties ļoti īsā laika periodā. Amerikāņu psihologi ir veikuši eksperimentus, kuros pārbaudīja, kā otra cilvēka klātbūtne ietekmē mūsu pašvērtējumu. Brīvprātīgos, kas lielākoties bija studenti, uzaicināja piedalīties labi apmaksātā pasākumā. Pirms tam katram no viņiem birojā, pieņemšanas telpā, lika aizpildīt anketu, kurā bija jānovērtē savas īpašības, intelekts un spējas. Kad students ir aizpildījis anketu, viņu lūdz nedaudz pagaidīt, un telpā ienāk vēl viens cilvēks, kuram arī piedāvā aizpildīt līdzīgu anketu, bet viņš ir ļoti eleganti ģērbies, aizpildot anketu, izturas ļoti pārliecinoši, ļoti droši. Tad studentam saka, ka ar viņa anketu ir noticis kāds pārpratums, tā ir pazudusi un lūdz aizpildīt anketu vēlreiz. Izrādās, ka, aizpildot to otrreiz, viņš skatās uz to, kas sēž blakus, un sāk sevi vērtēt zemāk. Citam studentam nosēdina blakus tādu galīgi nošņurkušu vīreli, kas tur ir it kā iemaldījies pārpratuma dēļ, tad pašvērtējums uzreiz ceļas. Tātad ir ļoti svarīgi, ar ko mēs sevi salīdzinām.

Pašvērtējumam ir liela loma arī cilvēku savstarpējās attiecībās. Pareizāk sakot, tam, vai mēs pareizi priekšstatam, kā otrs cilvēks mūs vērtē. Izrādās, ja cilvēks nav par mani visai augstās domās — ir visai kritiski noskaņots —, bet es priekšstatu, ka viņš par mani tā domā un attiecīgi uzvedos, tad mēs diezgan labi varam saprasties. Nav arī pārpratumu, jo man ir skaidrs, kā viņš mani vērtē, vienalga, vai tas atšķiras no mana pašvērtējuma vai ne. Taču reizēm gadās tā, ka cilvēks ir visai augstās domās par mani, bet es esmu iedomājies, ka viņš par mani domā daudz sliktāk. Tad sākas pārpratumi — nesakrīt tas, ko otrs cilvēks par mani reāli domā, ar to, kādu es iedomājos viņa vērtējumu. Tāpēc pastāv īpaši testi, kuros sākumā jāizvērtē sevi, pēc tam otrs cilvēks un tad, kā mēs domājam, ko otrs cilvēks domā par mums. Šos testus parasti izmanto ģimenes attiecību analīzē.

Reizēm saka, ka vajag celt savu pašvērtējumu, ka nepieciešams augsts pašvērtējums. Es nedomāju, ka pašvērtējums būtu tas, kas būtu īpaši jāceļ, jo, manuprāt, svarīgāks ir adekvāts pašvērtējums. Adekvāts

61

tādā ziņā, ka mēs redzam gan savas stipras, gan vājās puses, nepārspīlējam ne savus trūkumus, ne pozitīvās īpašības. Pašvērtējumam ir jābūt ne augstam, ne zemam, bet pēc iespējas objektīvam.

Pretenziju līmenis

Šeit vārds "pretenzijas" tiek lietots tādā nozīmē, ka cilvēks cenšas pretendēt uz kaut ko, cilvēks uzskata, ka viņš to var sasniegt, tāpēc var būt arī "sasniegšanas līmenis". Pretenziju līmeni raksturo maksimāli grūtie mērķi, kurus cilvēks uzskata par reāli sasniedzamiem. Svarīga ir ideja par reālu sasniegšanu. Jo viena lieta irtas, ko cilvēks iedomājas, cik labi būtu, ja es varētu to un to... un ja es būtu tas un tas..., taču pats cilvēks netic, ka viņš tādas lietas var panākt vai sasniegt. Taču tas, ko mēs dēvējam par pretenziju līmeni, ir kaut kas tāds, ko cilvēks uzskata par reāli sasniedzamu. Parasti pretenziju līmenis izpaužas kādā konkrētā darbības sfērā. Ja es neesmu sportists, tad manas pretenzijas sporta sfērā būs niecīgas, bet, ja es esmu mākslinieks, tad manas pretenzijas mākslā būs diezgan augstas. Pretenziju līmenis ir orientieris mums nozīmīgā sfērā, tādā, kuru mēs uzskatām par savu stipro pusi, kurā varam līdzināties ar citiem cilvēkiem un panākt kaut ko vairāk. Bet kas tieši tas ir, proti, vai es iegādāšos jaunu automašīnu, vai es uzcelšu jaunu māju, vai es organizēšu savu personālizstādi, vai es uzrakstīšu dzejas krājumu, ir atkarīgs no katra individualitātes.

Kāpēc vienos gadījumos mums ir panākumu izjūta, bet citos — neveiksmes izjūta, un kāpēc mums reizēm kaut kas neiznāk un mēs par to neuztraucamies, esam vienaldzīgi pret to, bet reizēm stipri pārdzīvojam? Izrādās, ka tieši mūsu pretenziju līmenis, lai gan ne vienmēr mēs to varam tā tieši aptvert, iedomāties, nosaka to, vai kaut kas tiek vērtēts kā veiksme vai neveiksme. Lai būtu labāk saprotams, par ko ir runa, es izmantošu analoģiju ar sportistu. Viņš ir augstlēcējs, un viņa pretenziju līmenis ir pārlēkt divus metrus. Iedomāsimies, ka sākumā augstums ir nolikts 1,60 m. Viņš pārlec, un citi saka: "Malacis! Es gan tā nespētu, tas ir kaut kas vienreizējs utt." Bet vai viņam būs panākumu izjūta? Nē, jo tas ir stipri zem tā, ko viņš uzskata par iespējamu. Savukārt, ja viņam liks lēkt sākumā 2,40 m un viņš netiks pāri, un citi varbūt teiks: "Āā, mēs uz tevi tā cerējām, bet tu mūs iegāzi utt." Viņš paraustīs plecus un teiks, ka tā ir viņu problēma. Es nekad neesmu solījis, ka pārlēkšu 2,40 m. Bet, ja viņam nāksies pārvarēt augstumu, nosacīti ņemot, robežās no 1,90 m līdz 2,10 m un ja viņš tiek tam pāri, tad viņš ir realizējis savas pretenzijas, viņam ir veiksmes izjūta, bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ viņam neizdodas sasniegt šo mērķi, viņam būs neveiksmes izjūta. Tātad tas, vai mēs pārdzīvojam veiksmi, vai mēs pārdzīvojam kaut ko kā zaudējumu, nav tik lielā mērā atkarīgs no tā, ko citi par to saka, svarīgāks ir mūsu pretenziju līmenis. Tā var izskaidrot,

62

kāpēc cilvēki, pat reizēm gūstot lielus panākumus, tomēr jūtas kā zaudētāji, un ir cilvēki, kuri ir ar visu apmierināti. Viņiem viss dzīvē ir, viņiem vairāk neko nevajag, lai gan viņi neko tādu īpašu dzīvē nav panākuši.

Pretenziju līmeni raksturo trīs parametri. Pirmais ir pretenziju līmeņa augstums. Tas var būt augsts, vidējs vai zems. Otrais ir pretenziju līmeņa elastīgums. Līmenis var būt elastīgs un neelastīgs. Ko nozīmē elastīgs pretenziju līmenis? Panākumu gadījumā, redzot, ka viņam kaut kas izdodas, cilvēks nedaudz paaugstina savu pretenziju līmeni, taču, ja cilvēks piedzīvo zaudējumu vai vairākus zaudējumus, vairākas neveiksmes, tad, ja viņam ir elastīgs pretenziju līmenis, viņš pārvērtē sevi un mazliet pazemina savas pretenzijas. Taču, ja pretenziju līmenis nemainās neatkarīgi no tā, vai gūstam panākumus vai ciešam neveiksmes, tad varam teikt, ka pretenziju līmenis mums ir neelastīgs. Pēdējais, trešais pretenziju līmeņa rādītājs ir pretenziju līmeņa adekvātums kā atbilstošs reālajām iespējām. Tātad pretenziju līmenis var būt adekvāts, tas ir tas pats, par ko runājām saistībā ar pašvērtējumu — cilvēks adekvāti, pareizi novērtē savas spējas. Pretenziju līmenis var būt neadekvāti augsts, proti, cilvēks krietni pārvērtē savas spējas, un pretenziju līmenis var būt neadekvāti zems, ja cilvēks nenovērtē savas spējas.

Pretenziju līmeņa noteikšana nav vienkārša: lai to veiktu, ir jāorganizē eksperiments. Parasti šim nolūkam tiek izraudzīti dažādas grūtību pakāpes uzdevumi, pie tam uzdevumiem ir jābūt sfērā, kas atbilst cilvēka interesēm, kur viņš uzskata, ka tā ir viņa stiprā puse. Piemēram, ja cilvēks ir matemātiķis, tad tie varētu būt kādi matemātiski uzdevumi, ja cilvēks ir filologs, tad tie varētu būt jautājumi no literatūras utt. Var izvēlēties arī dažādus atjautības uzdevumus, bet galvenais, lai cilvēkam tas būtu interesanti. Uzdevumus parasti saraksta uz atsevišķām kartītēm un saliek cilvēkam priekšā uz galda tā, lai nav redzams pats uzdevums, bet tikai kartītes numurs. Cilvēkam tiek paskaidrots, ka šis numurs apzīmē uzdevuma grūtības pakāpi. Uzdevums Nr.1 ir pats vienkāršākais, bet Nr.15 ir pats grūtākais un sarežģītākais. Cilvēkam piedāvā izvēli, kuru uzdevumu viņš vēlas pamēģināt izpildīt. Pirmajai izvēlei parasti nav īpašas nozīmes, izņemot atsevišķus gadījumus. Cilvēks vienkārši grib paskatīties, kas tas ir par uzdevumu, vai viņu tas interesē un vai viņš var tikt ar to galā. Nākamajā mēģinājumā tiek noskaidrots pretenziju līmeņa augstums, proti, vai cilvēks uzreiz izvēlēsies pašus grūtākos uzdevumus. Pieņemsim, ka cilvēks ir izvēlējies kaut kur pa vidu. Ja viņš ir ticis galā, un vēl ar astoto, tad viņš var mēģināt kaut ko grūtāku, teiksim, viņš uzreiz ķeras pie četrpadsmitā. Gadījumā, ja cilvēkam pasaka, ka katra uzdevuma atrisināšanai ir savs noteikts laiks, bet nepasaka, tieši cik, un, ja es gribu, lai viņš to uzdevumu atrisina, es dodu lielāku laiku, bet, ja es gribu, lai viņš tieši šajā brīdī "izgāžas", es saku, ka laiks beidzies. Taču reizēm tas nav nepieciešams, cilvēks tāpat netiek galā. Ja viņš nav ticis galā ar uzdevumu, tad viņš izvēlas nākamo, viņš atkal mēģina, teiksim, desmito, ar to viņš tiek

63

galā, kā nākamo viņš izvēlas kaut ko grūtāku. Tā tas varētu notikt, ja cilvēkiem piemīt vidējs pretenziju līmenis. Elastīgs cilvēks samazina savas pretenzijas, ja viņš netiek galā ar uzdevumu. Var būt arī citi gadījumi. Cilvēks ir atrisinājis trešo uzdevumu. Ko viņš dara tālāk? Viņš ņem otro uzdevumu. Arī tiek galā. Pēc otrā viņš ņem pirmo. Arī tiek galā. Viņam saka, varbūt pamēģināsiet kaut ko grūtāku? Atbilde ir: "Nē, man pietiek." Te ir skaidri redzama nevēlēšanās riskēt, darboties tikai absolūti drošā sfērā. Šādam cilvēkam galvenais ir drošība. Viņam nav tik svarīgi panākumi, cik svarīgi ir izvairīties no neveiksmes. Var teikt, ka ir viena daļa cilvēku, kas apzinās, ko viņi grib. Viņiem ir kādi mērķi, pēc kuriem viņi tiecas. Viņi ir gatavi riskēt šo mērķu dēļ, piedzīvot arī neveiksmes, taču būt pietiekami neatlaidīgi. Tas ir normāli, ka katram ir savi pozitīvi mērķi, pozitīvi tādā nozīmē, ka tas ir kaut kas konkrēts, pēc kā cilvēks tiecas.

Taču izrādās, ka ir daļa cilvēku — un tādu nav mazums —, kas ne tik labi zina, ko viņi grib, bet ļoti labi zina, ko viņi negrib; un tās ir nepatikšanas. Šie cilvēki visu laiku saka: "Es negribu iedzīvoties nepatikšanās." Un izrādās, ka var būt divu veidu motivācija, t. i., sasniegšanas motivācija, kad cilvēki ir orientēti uz kādu pozitīvu mērķu sasniegšanu, bet var būt arī izvairīšanās motivācija, proti, kad galvenais ir izvairīties no kaut kā, piemēram, no pārmetumiem, no soda, no kritikas, galvenais ir nepiedzīvot neveiksmi, neriskēt. Cilvēki bieži vien jau skolas gados mācās pietiekami labi ne tāpēc, ka viņus interesētu kāds priekšmets, bet tāpēc, lai viņiem nepārmestu sliktas atzīmes. Tāds bijušais skolnieks iestājas augstskolā ne tāpēc, ka viņu interesētu augstskola, bet tāpēc, lai nebūtu konfliktu ar vecākiem. Arī augstskolā viņš mācās tikai tāpēc, lai nebūtu konfliktu ar administrāciju, pasniedzējiem, un arī darbā viņš veic labi savus pienākumus, bet tikai tāpēc, lai nebūtu strīdu, pārmetumu no vadības puses. Tātad nav pozitīvas orientācijas, bet ir tikai izvairīšanās. Varētu teikt, ka tā ir šo cilvēku problēma, jo viņi neizmanto visas savas iespējas. Viņi varētu sasniegt daudz vairāk. Pretenziju līmenis ir neadekvāti zems un neelastīgs. Taču es jau teicu, ka šie cilvēki varbūt vairāk problēmu sagādā sev, bet ir cilvēki, kuri vairāk problēmu sagādā citiem. Piemēram, cilvēks uzreiz ņem trīspadsmito uzdevumu, bet ar to netiek galā, tad izvēlas četrpadsmito, arī ar to netiek galā, tad ņem piecpadsmito un netiek galā arī ar to. Viņam saka: "Jūs taču netikāt galā ne ar vienu." Atbilde skan: "Kā, es netiku galā? Trīspadsmitajā uzdevumā bija kļūda, mana atbilde ir pareiza. Četrpadsmitajā jūs man vienkārši piesējāties un, bez šaubām, arī piecpadsmitajā. Jums vienkārši nepatīk, ka jums ir darīšana ar tik veiksmīgiem cilvēkiem. Jums gribas savā priekšā redzēt vienmēr tikai tādas viduvējības." Cilvēka attieksme ir šāda: viss ir pilnīgi pareizi, es esmu ticis ar visu galā. Šādos gadījumos mums ir darīšana ar cilvēkiem, kuriem ir neadekvāti augsts un neelastīgs pretenziju līmenis. Šādi cilvēki ļoti bieži izraisa konfliktus, jo viņu izturēšanās diezgan lielā mērā atgādina to cilvēku izturēšanos, kuriem ir narcistiskais raksturs. Ārkārtīgi liela patmīlība,

64

i

ārkārtīgi augstas domas par sevi, nerēķināšanās ne ar kādu kritiku un piezīmēm, gluži pretēji: uz to var būt ļoti agresīva reakcija. Toties šie cilvēki pat vairāk nekā narcistiskā rakstura gadījumā ļoti labprāt kritizē visus pārējos. Šie cilvēki iekšēji ir ārkārtīgi nedroši, jo viņi jau paši redz, ka īsti tā nav, kā viņi iedomājas, viņi sev mēģina iestāstīt, ka viss ir labākajā kārtībā, ka viņi ir paši spējīgākie utt. Tikai, lai nosargātu šo augsto pretenziju līmeni, viņi ir tik neiecietīgi pret jebkura veida aizrādījumiem un kritiku, viņi negrib tos pieņemt, jo pretējā gadījumā viņiem nāktos kļūt reālistiskākiem. Tāpat kā narcistiskā rakstura gadījumā, arī šāda situācija ir grūti labojama. No kurienes tas rodas? Viens no mehānismiem var būt tas, ka cilvēks jau no bērnības saņem neadekvātu vērtējumu. Labi, teiksim, tas puika var būt ir samērā spējīgs un darbīgs, varbūt pat talantīgs zināmā mērā, bet viņš visu laiku dzird, ka neviens viņam pat tuvu nestāv, ka viņš ir vislabākais, visgudrākais, visspējīgākais. Tāds puika sāk iet skolā, un varbūt skolotāja ir ģimenes draudzene vai ir kādi citi apstākļi, un viņa uzskata, ka tas puika ir jāizceļ un jāuzslavē, un tā viņš saņem to pašu slavēšanu. Tā tas turpinās līdz tam brīdim, kamēr agri vai vēlu cilvēks nonāk vidē, kur viņu vērtē objektīvāk. Tad viņš vairs nespēj pieņemt objektīvo vērtējumu, viņam liekas, ka viņu apskauž, ka viņam dara pāri utt. Jo agrāk veidojas šāda pretenziju līmeņa struktūra, jo grūtāk to labot. Rodas jautājums: kā apieties ar šādiem cilvēkiem? Vienīgais, ko es varu ieteikt — izvairieties no jebkādiem strīdiem ar šādiem cilvēkiem, jūs viņus neparko nepārliecināsiet. Ja viņi tā ir iedomājušies, ka viss, ko vien viņi dara, ir labākajā kārtībā, lai viņi paliek pie šīs pārliecības.

Pašcieņa

Pašcieņa, lai arī ir līdzīga pretenziju līmenim, tomēr nav tas pats, kas pretenziju līmenis. Starp pašcieņu un pretenziju līmeni pastāv aptuveni šāda sakarība— pašcieņu veido cilvēka sasniegumi, kas dalīti ar viņa pretenziju līmeni. Cilvēkam var būt visai pieticīgi sasniegumi, bet viņš ir ļoti apmierināts ar sevi, jo arī viņa pretenziju līmenis ir zems, viņš ne uz ko nepretendē, viņš ir ar visu apmierināts, un dzīvē viņam neko nevajag. Taču es gribētu teikt, ka šādas situācijas gadās reti. Biežāk gadās tā, ka tas, ko cilvēks ir gribējis sasniegt, t. i., viņa pretenziju līmenis, ir kaut kas vairāk, nekā viņam izdodas sasniegt, un tāpēc cilvēks izjūt iekšēju neapmierinātību ar sevi. Varētu teikt, ka šī iekšējā neapmierinātība ir kā stimuls darbībai. Lai atbrīvotos no šīs neapmierinātības izjūtas, cilvēks tiecas pēc vēl lielākiem sasniegumiem, viņš grib kaut ko vairāk, lai būtu apmierināts ar sevi. Taču kas notiek? Šī proporcija paliek nemainīga, jo, pieaugot cilvēka sasniegumiem, panākumiem, pieaug arī viņa pretenziju līmenis, un tā iekšējā neapmierinātība saglabājas. Piemēram, pasaules čempions saka: "Vai es varu būt apmierināts ar sevi? Olimpiskajās spēlēs es

65

neuzvarēju." Vai arī: "Es uzvarēju olimpiskajās spēlēs, taču neuzvarēju trīs reizes pēc kārtas!" Tātad visu laiku pretenzijas pieaug, un tāpēc mēs reizēm brīnāmies, teiksim, kad runājam ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri ir izpelnījušies vispārēju cieņu un ievērību, ka viņi bieži vien jūtas, es negribētu teikt, dziļi nelaimīgi, bet katrā ziņā ļoti neapmierināti ar sevi, un turklāt tā nav tikai tāda sevis izrādīšana. Man bija iespēja noskatīties Raiņa muzejā Dubultos nelielu filmu par Raini, par viņa pēdējo mūža gadu, pēdējiem mēnešiem. Tur vairāk lasīja priekšā Raiņa dienasgrāmatas. Kopīgā noskaņa šīm dienasgrāmatām ir apmēram tāda: nu, tagad mana dzīve tuvojas beigām, un ko es esmu dzīvē sasniedzis? Par Latvijas prezidentu nekļuvu. Nobela prēmiju man tā arī nepiešķīra. Man dzīve ir pagājusi bezjēdzīgi.

Ja cilvēks tiecas atbrīvoties no neapmierinātības ar sevi, gūstot aizvien jaunus un jaunus panākumus, sabiedrībai tas var būt nozīmīgi, taču cilvēks patiesībā neatbrīvo sevi no spriedzes. To var panākt tikai tad, ja cilvēks sāk apzināties, ka īstais iemesls neapmierinātībai ir viņā pašā. Šo sakarību pirmoreiz aprakstīja amerikāņu psihologs un filozofs Viljams Džeims un izcilais krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs jau 19. gadsimta beigās.

sasniegumi pašcieņa =

pretenziju līmenis

Kontroles lokuss

Kontroles lokusa jēdzienu psiholoģijā 50. gadu vidū ieviesa amerikāņu psihologs Džulians Rotters. Kontrole nenozīmē tikai kontrolēt, bet arī — būt noteicējam, vadīt. "Lokuss" ir latīņu vārds, tas nozīmē - vieta, izvietojums telpā. Tātad, kur atrodas vadības vieta, kontroles vieta — vai pašā cilvēkā vai ārējos apstākļos. Kas nosaka manu kā cilvēka darbību, vai pats cilvēks vai ārējie apstākļi? Bez šaubām, ka reāli gan mūsu rīcība, gan tas, kas ar mums notiek, gan tas, vai mēs kaut ko panākam, sasniedzam vai piedzīvojam neveiksmi, ir atkarīgs gan no mums pašiem, gan citiem cilvēkiem, apstākļiem un varbūt no likteņa. Ir gan tā, gan tā, dažādās situācijās ir dažādi. Taču izrādās, ka cilvēki savstarpēji atšķiras atkarībā no tā, kā viņi subjektīvi uztver, vai viņi ir noteicēji par savu dzīvi vai viņu dzīve ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Tāpēc mēs varam runāt par divu veidu kontroles lokusu. Pirmkārt, tā saucamais iekšējais jeb internālais kontroles lokuss un, otrkārt, ārējais jeb eksternālais kontroles lokuss.

Mēs varam novilkt taisni, kuras vienā galā būs internālais kontroles lokuss, bet otrā — eksternālais, un katrs var atrast savu vietu uz šīs taisnes.

Ko nozīmē internālais kontroles lokuss? Vispārīgi varētu teikt tā, ka cilvēks jūtas savas dzīves noteicējs, savas dzīves saimnieks. Pie tam nav

66

svarīgi, vai patiesībā tā ir vai nav — cilvēkam tā liekas, viņš ir pārliecināts, ka viņa dzīve galvenokārt ir atkarīga no viņa paša. Tātad, ja cilvēks kaut ko sasniedz, gūst panākumus, viņš tic tam, ka tas ir noticis, pateicoties viņam pašam, viņa spējām, pūlēm un centieniem. Ja cilvēks kaut ko zaudē, cieš neveiksmi, tad pirmie jautājumi, ko viņš sev uzdod, ir šādi: "Ko es izdarīju nepareizi? Kur es esmu kļūdījies, kur es esmu kaut ko palaidis garām?" Tātad cilvēks arī neveiksmes gadījumā vainu meklē pirmām kārtām sevī. Var teikt, ka internālais kontroles lokuss ir augsta personiskās atbildības izjūta. Gribētu nošķirt jēdzienus: atbildības izjūta par sevi, to, ko es daru, un pienākuma izjūta, kas ir kaut kas cits. Pienākuma izjūta ir cenšanās izpildīt noteiktas prasības, savu pienākumu. Personiskā atbildības izjūta ietver to, ka es jūtos atbildīgs par saviem pieņemtajiem lēmumiem un rīcību.

Eksternālais kontroles lokuss — tā ir subjektīva atkarības izjūta no citiem cilvēkiem, no ārējiem apstākļiem, no likteņa. Visa mana dzīve ir likteņa varā. Arī neatkarīgi no tā, vai patiešām tā ir, vai cilvēks ir atkarīgs no citiem cilvēkiem, no apstākļiem, taču cilvēkam ir iekšēja izjūta, viņš ir pārliecināts par to, ka gan veiksmes, gan neveiksmes galvenokārt ir atkarīgas no citiem cilvēkiem vai no apstākļu sakritības, vai no likteņa. Gribētu šeit uzsvērt vēl vienu lietu: tā saucamais kontroles lokuss nav kaut kas iedzimts, tas arī nav bioloģiski vai ģenētiski nosacīts. Kontroles lokusu veido cilvēka dzīves pieredze. Pieredzes rezultātā viņš nonāk pie tās vai citas pārliecības. Kontroles lokuss var arī mainīties atkarībā no tā, kā veidojas cilvēka dzīve. Taču šīs pārmaiņas nav straujas, tām nepieciešami gadi.

Kontroles lokuss, arī eksternālais kontroles lokuss, ir saistīts ar noteiktām rakstura un personības īpatnībām. Nevajadzētu jaukt jēdzienus "internais" un "ekstemāls" ar introversiju un ekstraversiju. Turklāt introversija un ekstraversija ir iedzimtas īpašības atšķirībā no internāiisma un eksternā-lisma. Pētījumi rāda, ka ir likumsakarība starp eksternalitāti un emocionalitātes rādītāju, kas patiesībā ir trauksmes izjūtas rādītājs, t. i., cik viegli cilvēks ir satraucams. Jo cilvēks ir vieglāk satraucams, jo viņam ir augstāks šis trauksmes rādītājs, ko es nosaucu par emocionalitāti; jo vairāk nozīmes viņš piešķir ārējiem apstākļiem, jo vairāk notikumu cēloņu viņš redz apkārtējos cilvēkos vai liktenī.

Eksternāļiem ir zema personiskās atbildības izjūta, viņiem var būt ļoti augsta pienākuma izjūta, piemēram, cilvēki var ļoti precīzi izpildīt to, ko no viņiem prasa, un būt ļoti disciplinēti, bet viņi nejūtas personiski atbildīgi par savām veiksmēm un neveiksmēm.

Kopumā ņemot, cilvēki ar internālo kontroles lokusu jeb internāļi ir patstāvīgāki, neatkarīgāki, emocionāli līdzsvarotāki, turpretim eksternāļi ir pakļāvīgāki, viņiem ir izteikta atkarības izjūta. Eksternāļiem raksturīgi, ka viņi savu rīcību un uzskatus vairāk pieskaņo apkārtējo uzskatiem un rīcībai. Tātad viņiem ir raksturīgs tas, ko psiholoģijā dēvē par konformitāti.

67

Eksternaļi parasti ir vieglāk emocionāli satraucami, tie ir cilvēki, kuriem ir augstāka trauksmes izjūta. Ikdienā mēs teiktu, ka viņi ir nervozāki cilvēki. Kāda ir šo priekšstatu praktiska nozīme? Pētījumi 60. gados parādīja, ka internāļi un eksternaļi darbā ir efektīvi dažādās, atšķirīgās situācijās. Var teikt, ka ir darbu veidi, uzdevumi, kuri ir vairāk piemēroti internāļiem, un savukārt tādi darbu veidi, kas vairāk piemēroti eksternāļiem. Kādās situācijās efektīvāki ir t. s. internāļi? Viņi ir efektīvāki situācijās, kurās viņi var pieņemt patstāvīgus lēmumus. Parasti cilvēku satrauc neskaidrība, nenoteiktība, informācijas trūkums, bet internāļi šajās situācijās tomēr jūtas daudz drošāk. Nenoteiktība, neskaidras situācijas nerada viņos īpašu satraukuma izjūtu. Tieši tādas situācijas, kad neviens īsti nezina, kas un kā ir jādara, ir vairāk piemērotas internāļiem, jo tad viņi var rīkoties patstāvīgi. Ja mēs runājam par attiecībām ar vadību, tad tieši internāļi dod priekšroku vadībai, kas piešķir lielāku patstāvību, proti, koleģiālai, demokrātiskai vadībai, kura lielā mērā ļauj viņiem pašiem noteikt, ko darīt, kā darīt, kādā veidā darīt. Ja internāļi paši kļūst par vadītājiem, tad viņi līdzīgi izturas arī pret saviem padotajiem, vismaz ir novērojama šāda tendence — piešķirt lielākas pilnvaras, lielāku patstāvību saviem darbiniekiem, ievērot tā saucamo demokrātisko vadības stilu. Ja mēs atgriežamies pie internāļa kā pie darbinieka, tad bieži vien tie ir darbinieki, kas sagādā vadībai problēmas, jo viņi slikti pacieš savas patstāvības ierobežošanu, viņiem nepatīk, ka viņiem visu diktē priekšā, sīki nosaka, kas un kā jādara. Bieži vien viņiem ir konflikti ar autoritāriem vadītājiem. Tā kā lielākoties vadītāji ir vairāk vai mazāk autoritāri, tad internāļiem bieži rodas konflikti ar vadību, un tāpēc bieži vien viņi ilgi vienā darbavietā nenoturas. Pilnīgā pretstatā tam t. s. eksternaļi dod priekšroku kārtībai un noteiktībai. Tieši eksternālā tipa cilvēkiem parasti ir ļoti izteikta pienākuma izjūta — to, ko viņiem liek darīt, viņi bieži vien cenšas izpildīt ļoti precīzi. Taču tieši eksternaļi gaida arī ļoti precīzus norādījumus, proti, lai būtu ļoti precīzi pateikts, kas ir jādara, kādā veidā, cik ātri un kādā apjomā. Mēs varam diezgan droši paļauties, ka viņi centīsies izpildīt šos norādījumus. Taču, es uzsveru, ka viņi gaida šādus norādījumus, un tāpēc eksternālā tipa cilvēki dod priekšroku autoritāram vadības stilam. Ja eksternālim gadās demokrātisks vadītājs, tad viņš vai nu apjūk, vai sadusmojas, jo — kas tas ir par vadītāju, kurš nedod skaidrus norādījumus un skaidri nepasaka, kas un kā ir jādara, bet saka: "Izdomājiet paši!" Svarīgi, ka izdarīt kaut ko pašam nozīmē arī uzņemties atbildību, turpretim, ja es daru to, ko man liek, tad atbildīgs ir tas, kas man to lika. Cilvēks jūtas daudz ērtāk, ja var teikt: "Es ne par ko neatbildu!" Tāpēc kļūdains ir pieņēmums, ka lielākā daļa cilvēku dod priekšroku demokrātiskam vadības stilam. Manuprāt, lielākā daļa cilvēku dod priekšroku autoritāram vadības stilam: ja ir stingra kārtība, noteiktība, disciplīna, ja viss ir skaidrs, tad cilvēki ir apmierināti. Savukārt, ja paši eksternaļi kļūst par vadītājiem, tad viņi izvirza arī līdzīgas prasības saviem padotajiem, t. i., viņi uzreiz mēģina ieviest kārtību, noteiktību. Par vadī-

tājiem var kļūt gan internāļi, gan eksternāļi. Jāpiezīmē, ka eksternaļi, bez šaubām, ir disciplinētāki, viņi mazāk konfliktē ar vadību, līdz ar to retāk maina darbavietas. Internāļi būs līderi iniciatori, kas nāk ar jaunām idejām, priekšlikumiem un problēmu risinājumiem, bet eksternāļi būs līderi izpildītāji, viņi uzņemas organizatora funkcijas, ieved kārtību, sastāda grafiku, plānu, pārbauda un kontrolē. Nepieciešami ir kā vieni, tā otri. Taču uz līdera pozīciju bieži vien vairāk pretendē t. s. internāļi. Ko nozīmē būt līderim, kas darbojas patstāvīgi un patstāvīgi pieņem lēmumus? Tas nozīmē uzņemties atbildību. Cita lieta ir līderis izpildītājs, kas izpilda to, ko liek augstākstāvoša priekšniecība.

Eksternāia kontroles Iokusa gadījumā reizēm ir vērojama t. s. iemācītā bezpalīdzība. Ja cilvēkam ir šī iemācītā bezpalīdzība, tad viņam ir nepieciešams, lai kāds viņu vada, lai kāds nepārtraukti saka, kas un kā ir jādara, un tajā pašā laikā lai kāds par viņu rūpējas. Viņš saka: "Es visu darīšu, ko jūs sakāt, ja jūs uzņemsieties rūpes par mani, gādāsiet par mani, nodrošināsiet man visu nepieciešamo." Cilvēks kā patstāvīgs indivīds ir bezpalīdzīgs. Izrādās, ka lielai daļai bezdarbnieku iemācītā bezpalīdzība ir raksturīga, cilvēki ir apjukuši, samulsusi, viņi nezina, ko iesākt. Viņiem bieži vien ir ne tikai nepieciešams apgūt jaunu darbu, arī jāatbrīvojas no šīs bezpalīdzības izjūtas. Te ir vajadzīga psihologa palīdzība. Cilvēki, kas ilgstoši dzīvojuši autoritārā iekārtā, nevar tik ātri atbrīvoties no iemācītās bezpalīdzības, viņi izjūt vajadzību pēc "saimnieka". Tāpēc ne velti arī šodien mēs dzirdam aicinājumus pēc stingras kārtības, varas un noteiktības.

Personības vajadzību struktūra

Tas, par ko mēs runājām līdz šim, gan temperaments, gan raksturs, gan arī personības īpašības, kuras mēs aplūkojām, bez šaubām, ir ļoti nozīmīgi. Bet gribētu teikt, ka cilvēka psiholoģiskā būtība un psiholoģiskā ziņā pats nozīmīgākais un cilvēku visvairāk raksturojošais ir nevis temperaments un raksturs, bet gan viņa personības vajadzību struktūra. Citiem vārdiem, cilvēku psiholoģiskā ziņā visvairāk raksturo nevis tas, kāda ir viņa uzvedība, stils un darbības forma, bet tas, pēc kā cilvēks dzīvē tiecas, kādas vajadzības viņš cenšas apmierināt. Kas ir vajadzība? Tā ir iekšēja nepieciešamība. Vajadzība ir kaut kas tāds, bez kā cilvēks nevar iztikt. Piemēram, cilvēks nevar iztikt bez uztura, miega, mājokļa u.c. Var teikt, ka vajadzība ir sava veida deficīts cilvēkā. Trūkstošais ir jāsaņem no apkārtējās vides — gan fiziskā ziņā, piemēram, man ir vajadzīgs skābeklis, gan arī sociālā, psiholoģiskā ziņā man ir vajadzība pēc citiem cilvēkiem, man ir jāveido attiecības ar citiem. Tātad cilvēku galvenokārt raksturo tieši tas, kādas vajadzības ir visnozīmīgākās, kāda ir viņa personības vajadzību struktūra. Te man ir jāatgriežas pie tā, ko jau minēju — uzskatu dažādība. Pastāv dažādi viedokļi par to, kā veidojas vajadzību

struktūra un kā tā tiek izveidota. Ir zinātnieki,
kas lielāku vērību pievērš neapzinātajam cil
vēkā un uzskata, ka cilvēka darbību visbū-
tiskāk nosaka viņa neapzinātās tieksmes,
kam ir instinktīvs pamats, kā tas ir psihoana
līzē. Pastāv arī pretējs viedoklis, ka galvenais
ir paša cilvēka griba un izvēle, un viņa ap
zinātās vajadzības, kā tas ir humānistiskajā
psiholoģijā. Pašlaik viens no vadošajiem ir
humānistiskās psiholoģijas pamatlicēja Āb
rahama Maslova priekšstats par vajadzību
struktūru. Lai gan tas ir radīts 50. gadu vidū,
šis modelis joprojām ir ļoti populārs. Maslova
modelis tiek attēlots piramīdas veidā, kas sa-
Abrahams Maslovs                   stāv no pieciem hierarhiski pakārtotiem vaja-

(1908-1970)                         dzību līmeņiem.

70

Ābrahama Maslova personības vajadzību teorija

Maslovs uzskata, ka katrs cilvēks ar šim vajadzībām jau piedzimst. Nav runa par ģenētisku pārmantojamību tādā veidā, ka vieniem cilvēkiem būtu pārmantotas vienas vajadzības, bet citiem — citas, bet gan par to, ka, bērnam ienākot pasaulē, iedīglī jau viņā ir visi pieci vajadzību līmeņi. Dzīves laikā notiek tikai šo vajadzību nobriešana. Tas ir diezgan strīdīgs jautājums Maslova teorijā, un tam ir pietiekami daudz kritiķu, kas uzskata, ka Maslovs neņem vērā vajadzību veidošanās pakāpeniskumu. Jāatzīst, ka patiešām Maslovs nav izveidojis savu personības vai psiholoģiskās attīstības teoriju, par to viņš runā tikai vispārīgos vilcienos. Tā kā daļa personības teoriju arī meklē bioloģisko pamatojumu, tad gribētu minēt teoriju, ko dēvē par "Lielā piecnieka" teoriju. Tā aplūko piecas nozīmīgākās personības īpašības. Uzsveru, ka šajā gadījumā tiek runāts par personību. Starp piecām nozīmīgākajām personības īpašībām tiek minētas īpašības, par kurām mēs līdz šim runājām kā par temperamenta īpašībām. Šī teorija ir veidojusies 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, un, jāsaka, man par pārsteigumu, tā kļūst arvien populārāka. Ir izveidoti speciāli testi, kas parādījušies arī Latvijā. Tie ir liela apjoma testi, kur ir vairāk nekā 200 jautājumu, kas ļauj noteikt, cik lielā mērā cilvēkā ir izteikta kāda no šīm piecām personības pamatīpašībām.

Šīs pamatīpašības ir šādas.

1. Ekstraversija. Ar to tiek apzīmēta ekstraversija ne tikai Junga izpratnē, bet vesela īpašību grupa. Ekstraversija ir kā "jumta" apzīmējums veselai īpašību grupai. Trīs galvenās īpašības, kas tiek saistītas ar ekstra-versiju, ir šādas: sabiedriskums, pārliecinātība sevī un nosliece uz līderību. Līdz 40. gadiem pastāvēja uzskats, ka par līderiem piedzimst, ir noteiktas īpašības, kas padara cilvēku par līderi. Vēlāk ieviesa t.s. harismātiskā līdera jēdzienu. Tā ir personība ar kādām īpašām spējām, kas spēj ietekmēt, aizraut apkārtējos cilvēkus un kļūt par līderi. Bet 50.-60. gados šī iezīmju teorija tika atmesta, jo noskaidrojās, ka cilvēks var būt līderis vienā grupā, bet nebūt — citā. Populārākas kļuva tās teorijas, saskaņā ar kurām līderība ir indivīda un grupas mijiedarbības rezultāts. Vai grupa vēlas šo cilvēku kā savu līderi, vai grupa uzskata, ka šis cilvēks ir spējīgs uzņemties vadību un palīdzēt grupai sasniegt tās mērķus. Radās arī t.s. situatīvās teorijas, kas uzskata, ka noteiktas cilvēka īpašības vai iezīmes var palīdzēt viņam kļūt par līderi tikai noteiktās situācijās. Tādējādi aina kļuva aizvien skaidrāka un skaidrāka, līdz radās iezīmju teorija "Lielā piecnieka" veidā. Pašlaik psiholoģijā izveidojies kaut kas līdzīgs dilemmai: kura no šīm virzībām gūs virsroku. Tātad saskaņā ar "Lielā piecnieka" teoriju nosliece uz varu, līderību ir tomēr bioloģiski nosacīta.

71

2.  Emocionāla stabilitāte. Par to mēs ari runājām kā par temperamenta
īpatnību, taču šeit tā tiek pieskaitīta pie psiholoģiskām īpatnībām. Emocio
nālās stabilitātes jēdziens atbilst tam, par ko runājām saistībā ar tempe
ramentu. Tātad ar emocionālo stabilitāti tiek saprasta emocionālā notu
rība, mierīgums, līdzsvarotība.

3.  Apzinīgums. Ar to tiek apzīmēts centīgums, neatlaidība, organi
zētība un atbildīgums jeb atbildības izjūta.

4.  Piekrišana (gatavība piekrist). Tā ir spēja just līdzi, empātija, gata
vība sadarboties, labsirdīgums un sirsnīgums.

5.  Intelekts. Pirms tam lielākā daļa autoru šo īpašību nepieskaitīja pie
personību raksturojošiem lielumiem. Bez šaubām, intelektam ir liela no
zīme cilvēka dzīvē, viņa psiholoģijā, taču pirms tam intelektu aplūkoja
kopā ar cilvēka psihiskiem procesiem, tādiem kā domāšana, atmiņa, iz
tēle. Personība tika aplūkota kā tā instance cilvēka psihē, kas vada šos
procesus. Taču šajā, "Lielā piecnieka" teorijā intelekts tiek izcelts kā per
sonības īpašība. Bagāta iztēle, nosliece uz redzesloka paplašināšanu un
zinātkāre.

Veicu šo atkāpi un pieminēju "Lielā piecnieka" teoriju kā vienu no jaunajām teorijām, ar kuru mēs ieejam 21. gadsimtā. Tuvākā nākotne rādīs, vai šī teorija patiešām kļūs arvien populārāka un pierādīs savu dzīvotspēju, ka patiešām šāda struktūra ir personības pamatā un ka tā ir bioloģiski nosacīta. Vai nu minētā teorija liks pārskatīt daudzus iepriekšējos priekšstatus par cilvēka personību, vai arī tā saglabāsies kā viens no skatījumiem.

Atgriezīsimies pie A. Maslova uzskatiem. A. Maslovs ir amerikāņu psihologs. Dzimis Ņujorkā 1908. gadā ebreju ģimenē. Viņa vecāki ir izceļotāji no Krievijas. Miris 1970. gadā. Viņu uzskata par humānistiskās psiholoģijas pamatlicēju. Maslova teorija un arī priekšstats par psiholoģisko vajadzību hierarhisko struktūru tika publicēti jau 1954. gadā. Mēs runāsim tieši par Maslova teoriju, kaut gan tā nav modernākā, jaunākā, tāpēc, ka tā tiek ļoti plaši izmantota. Masiova personības teoriju izmanto ne tikai psihologi, bet arī pedagogi, tā tiek izmantota biznesā, uzņēmējdarbībā plašā nozīmē. Šo teoriju izmanto menedžmentā. Jebkurā vadības teorijas rokasgrāmatā, kur ir runa par cilvēku resursu vadību, jūs noteikti atradīsiet šīs teorijas izklāstu. īpaši nozīmīga tā izrādās darba stimulēšanas sfērā, tā tiek ņemta par pamatu darba stimulu sistēmas izstrādāšanai dažādās kompānijās. Tāpat šī teorija tiek ļoti plaši izmantota mārketingā — kādā veidā ņemt vērā klientu un patērētāju vajadzības, kā orientēties uz šīm vajadzībām. Šī teorija tiek izmantota konfliktu risināšanā, jo patiesie konfliktu cēloņi, kas reizēm ir neapzināti un slēpti, ir meklējami vajadzību bloķēšanā, t. i., ir radusies situācija, kurā cilvēks nespēj apmierināt kādu no savām aktuālajām vajadzībām. Tātad, lai gan šai teorijai ir vairāk nekā 50 gadu vēsture, tā joprojām ir ļoti populāra un praktiski pielietojama. Šķiet, Maslovs pats to nemaz tā nebija iecerējis — to, ka viņa teorija tiks

72

izmantota ari tīri utilitāri, naudas pelnīšanai. Maslovs, rakstot savas grāmatas, kā liecina, teiksim, nosaukums "Esamības psiholoģija", domāja par augstākām lietām. Izrādījās, ka viņa idejām ir praktiska nozīme.

Sāksim ar īsu ieskatu vajadzību hierarhijas teorijā. Saskaņā ar Mas-lovu cilvēka personības vajadzības ir hierarhiski pakārtotas piecos līmeņos. Parasti šos līmeņus shematiski attēlo piramīdas vai trapeces veidā.

Pirmais līmenis — fizioloģiskās vajadzības. Tas ir pamatlīmenis. Lai gan reizēm tās dēvē par zemākajām vajadzībām, tas nebūtu īsti precīzi. Iznāk, ka mēs nonievājam fizioloģiskās vajadzības kā ļoti piezemētas un cilvēkam vairāk būtu jādomā par augstākām lietām utt. Taču tieši fizioloģiskās vajadzības ir visa pamats. Ja tās netiek nodrošinātas, cilvēks nespēj izdzīvot un visam pārējam, kādām augstākām vērtībām, nav nekādas nozīmes. Augstākas vajadzības nevar pastāvēt, ja netiek nodrošinātas pamatvajadzības. Varētu teikt, ka fizioloģiskās vajadzības ir jāapmierina, jānodrošina, lai cilvēks varētu izdzīvot kā fizisks organisms, lai būtu nodrošināta cilvēka fiziskā eksistence. Maslovs sāk tieši ar to, uzsverot, ka tas ir fiziskās eksistences jautājums. Līdz ar to cilvēkam ir jāapmierina izsalkums, slāpes, nepieciešama atpūta, miegs, ir vajadzīgs apģērbs, mājoklis, kā arī nepieciešama dzimumvajadzības apmierināšana, lai cilvēku dzimums varētu pastāvēt. Maslovs nodala seksuālo vajadzību un tās apmierināšanu no vajadzības pēc mīlestības un tās apmierināšanas. Mīlestība ir trešā līmeņa vajadzība, savukārt seksuālo vajadzību viņš pieskaita pie tīri fizioloģiskām vajadzībām. Bez šaubām, mūsdienās un arī mūsu apstākļos cilvēks reti nonāk ekstremālā situācijā, kad pamatvajadzību apmierināšana ir dzīvības vai nāves jautājums. Tāpēc mūsu apstākļos, kad runājam par šo vajadzību apmierināšanu, tad runājam par to apmierināšanu cilvēkam pietiekamā līmenī— lai cilvēkam būtu fiziska komforta izjūta. Tātad lai nevis vienkārši būtu uzturs, bet lai tas būtu pilnvērtīgs un garšīgs, kā arī lai nevis vienkārši pasargātos no lietus un aukstuma, bet lai apģērbs būtu moderns, cilvēkam patīkams. Tas pats attiecas uz mājokli un citām lietām. Mēs tiecamies apmierināt vajadzības, ko Maslovs dēvē par fizioloģiskajām vajadzībām, ne tikai izdzīvošanas līmenī, bet arī kādā augstākā līmenī.

Otrais līmenis — vajadzība pēc drošības. Šī vajadzība būtu jāizprot gan fiziskā, gan psiholoģiskā nozīmē. Tā ir tieksme izvairīties no briesmām, draudiem. Vispirms tā ir instinktīva reakcija izvairīties no nāves briesmām, fiziskām ciešanām. Maslovs to uztver kā pašsaprotamu un tāpēc vairāk runā par psiholoģisko aspektu. Tā ir arī vajadzība izvairīties no sāpīgiem, nepatīkamiem pārdzīvojumiem, no negatīvām emocijām, izvairīties no situācijām, kas rada šīs emocijas, satraukumu. Tā ir cilvēka vēlēšanās nenokļūt situācijā, kad viņam jādzird aizrādījumi, pārmetumi, asa kritika. Tātad arī tas ir saistīts ar vajadzību pēc drošības. Rezumējot var teikt, ka tā ir vajadzība nenokļūt situācijā, kurā draud nepatikšanas. Tas lielā mērā saskan ar izvairīšanās motivāciju, ko minēju iepriekš.

73

Maslovs nelieto jēdzienu izvairīšanās motivācija, bet, runājot par vajadzību pēc drošības, mēs redzam, ka šīs lietas ir saistītas. Pati vajadzība pēc drošības balstās uz diviem faktoriem — stabilitāti un informētību. Lai cilvēks justos drošībā, īpaši psiholoģiskā drošībā, pirmām kārtām viņam ir vajadzīga stabilitāte, proti, relatīvs, nosacīts situācijas, kurā viņš ir, nemainīgums. Cilvēks jūtas drošāks tad, kad viņš var paredzēt uz priekšu, kas notiks, un būt gatavs šiem notikumiem. Viņš var droši domāt par savu nākotni, kurā nav paredzamas pēkšņas, neplānotas, neparedzamas izmaiņas. Konfūcija laikā esot bijis lāsts: "Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā!" Straujas pārmaiņas cilvēka dzīvē ir psiholoģiski smagi panesamas. Normāli cilvēka psiholoģija tam nav piemērota, tāpēc var izskaidrot un saprast gan apjukumu, gan depresiju, gan trauksmes stāvokli, gan pesimismu. Tas ir raksturīgi nestabilitātei. Otrs faktors ir informētība. Jebkura neskaidrība, nenoteiktība cilvēkos rada trauksmes izjūtu. Cilvēki tomēr vēlas kaut ko uzzināt pat tad, ja jaunumi ir slikti. Labāk ir zināt nekā palikt nezinot. Informācija bez visa pārējā ir svarīga arī drošības izjūtas radīšanai cilvēkā. Tā kā informācijas loma ir tik nozīmīga, tad var teikt, ka masu saziņas līdzekļi tiešām ir ceturtā vara. Lielāko daļu informācijas mēs saņemam no radio, TV, preses. Masu saziņas līdzekļiem ir milzīga ietekme, jo mēs nezinām, kas notiek patiesībā, mēs neesam klāt bijuši un mums jātic sniegtajai informācijai.

Trešais līmenis — vajadzība pēc piederības un mīlestības. Piederība. Maslovs uzsver, ka cilvēks, lai cik liels individuālists viņš būtu vai cik dziļi intraverta personība, nespēj iztikt bez citiem cilvēkiem. Katram cilvēkam ir vajadzība pēc savējiem, pēc cilvēkiem, kas viņu pieņemtu tādu, kāds viņš ir, kas uztvertu viņu kā savējo, lai būtu tāda cilvēku grupa, par kuru viņš varētu teikt "mēs" — vai tā būtu ģimene, draugi, darba vai mācību biedri. Mīlestība. Katram cilvēkam ir iekšēja vēlēšanās, lai viņu mīlētu, un katrs cilvēks tiecas kādu iemīlēt. Mīlestība šeit jāsaprot plašākā nozīmē — tās ir arī siltas un draudzīgas attiecības ar citiem.

Ceturtais līmenis — vajadzība pēc pašcieņas. Tā var izpausties divējādi. Pirmkārt, tā var būt tieksme iemantot citu cilvēku atzinību. Cilvēks tiecas pēc sasniegumiem, panākumiem, lai gūtu uzslavu, atzinību. Otrkārt, var būt cits variants — pašapliecināšanās. Cilvēks tiecas pēc panākumiem, tiecas ko sasniegt, pārvarēt grūtības, lai sev ko pierādītu, — es to varu. Piemēram, man bija liels pārsteigums, kad "Rīgas Laikā" izlasīju par to, ka Repše, Latvijas Bankas prezidents, nodarbojas ar alpīnismu. Viņš to dara ne jau slavas, popularitātes dēļ vai tāpēc, lai iemantotu citu cilvēku uzslavu, bet gan lai pierādītu kaut ko sev. Tas ir pašapliecināšanās paraugs.

Piektais līmenis — vajadzība pēc pašīstenošanās. Šo vajadzību skaidrot ir grūtāk. Maslovs vislielāko uzmanību ir pievērsis tieši šai vajadzībai. Skaidrot grūtāk ir tāpēc, ka šī augstākā līmeņa vajadzība tiek arī dažādi apzīmēta. Oriģinālā : self-actualization. Šis Maslova termins bur-

74

tiski nav tulkojams ne tikai latviski, bet ari krieviski un citās valodās, tāpēc ka vārda "self" daudzās valodās nav, piemēram, latviešu, krievu, somu u.c. Šajā gadījumā tas nav tulkojams kā "paša", mēs varam to tulkot kā paš-aktualizācija. Mēs varam teikt Es, bet tas nav arī īsti "Es", tāpēc latviski mēs lietojam tādu jaundarinājumu kā "patība". Arī krievi mēģina iziet no situācijas un saka "samosķ". Ikdienas, sarunu valodā šāda vārda nav. Tas ir mēģinājums precīzi atspoguļot vārda "self" nozīmi, tāpēc ka patība ir plašāks jēdziens nekā "Es". Varētu teikt, ka tā ir pašrealizācija, bieži vien lieto arī šo jēdzienu. Es piedāvāju latviskotu variantu, kas, man šķiet, ir visai tuvs oriģinālam, proti, pašīstenošanās. Taču kļūdains būtu apzīmējums, ko diemžēl var atrast arī psiholoģijas grāmatās latviešu valodā — pašapliecināšanās. Tas attiecas uz iepriekšējo līmeni, jo piektajā līmenī neko nevienam vairs pierādīt nevajag, ne sev, ne citiem. Tātad piektajā līmenī cilvēkam ir svarīga vajadzība pēc pašīstenošanās — arī šajā gadījumā cilvēks tiecas pēc panākumiem, sasniegumiem, bet šoreiz ne atzinības dēļ. Viņam tās ir pietiekami. Tāpat šie sasniegumi, panākumi nav vajadzīgi, lai pierādītu ko sev, jo cilvēks ir pārliecināts par sevi. Taču sasniegumi un panākumi cilvēkam ir nepieciešami, lai izteiktu savu personību. Tie ir kā personības pašizpausme, kā savu spēju, talantu un zināšanu likšana lietā. Maslovs runā par radošo potenciālu, kas ir cilvēkā un kas ir jārealizē. Mēs vēl atgriezīsimies pie šīs vajadzības vēlāk.

Jāuzsver, ka jāņem vērā vēl viens svarīgs šīs teorijas aspekts, ko reizēm kritiķi apstrīd. Maslovs uzskata, ka augstāka līmeņa vajadzības cilvēkam var kļūt nozīmīgas tad, ja ir pietiekami apmierinātas iepriekšējā līmeņa vajadzības. Vienkāršoti sakot, cilvēkam vispirms vajag paēst un remdēt slāpes. Kamēr cilvēks ir izsalkumā un izslāpis, viņam nekas cits nav svarīgs. Ja cilvēks ir paēdis, remdējis slāpes un ir aizsargāts pret nelabvēlīgiem dabas apstākļiem, tad cilvēkam var vairāk rūpēt viņa drošība vispār. Ja cilvēks jūtas drošs, viņš vairāk uzmanības pievērš apkārtējiem cilvēkiem, attiecībām ar citiem. Viņš vēlas būt kopā ar citiem, būt iesaistīts. Tālāk, ja ir apmierināta vajadzība pēc labām attiecībām ar citiem, tad cilvēkam ir svarīgi, lai viņu cienītu, lai viņam būtu autoritāte, svarīga ir pašcieņa. Kad arī tas ir sasniegts, kā uzskata Maslovs, tad cilvēkam kļūst svarīga pašīstenošanās, citiem vārdiem, sekošana savam dzīves aicinājumam. Līdz tam ir jāapmierina iepriekšējo līmeņu vajadzības. Tas ir diezgan diskutējams jautājums, tāpēc ka mēs redzam, ka cilvēki ir gatavi pat badoties, pārciest dažādas grūtības, un viņiem svarīgākas ir augstākā līmeņa vajadzības. Uz to varētu atbildēt šādi: zemāko līmeņu vajadzības kādreiz šiem cilvēkiem ir bijušas apmierinātas, un konkrētā brīdī viņi ir nonākuši situācijā, kurā tās ir nepietiekami apmierinātas, un viņi var ar gribasspēka palīdzību tikt tam pāri. Taču, ja cilvēks no agras bērnības ir bijis badā un pastāvīgās bailēs, tad viņam augstākās vajadzības nekļūs svarīgas.

Nākamais svarīgais moments šajā teorijā. Jo vairāk kāda no šīm vajadzībām ir apmierināta, jo mazāk tā cilvēku nodarbina, jo mazāk viņš par

75

to domā. Ja ir deficīts, ja mēs izjūtam kaut kā trūkumu, tad mēs esam neapmierināti. Mēs rosāmies un kaut ko darām, lai šo vajadzību apmierinātu. Taču, ja vajadzība tiek visu laiku apmierināta, mums tā vairs nav aktuāla, mēs pārstājam par to domāt. Maslovs uzsver, ka pastāv vajadzība, ko nekad nevar apmierināt līdz galam. Tā ir šī augstākā līmeņa vajadzība— vajadzība pēc pašīstenošanās. Cilvēka iespējas vienmēr ir lielākas nekā tas, ko viņam izdodas paveikt. Var teikt, ka vajadzība pēc pašīstenošanās ir nepiesātināma. Maslovam ir ļoti trāpīga doma par cilvēkiem, kam svarīgākais ir pašīstenošanās. Lielākā daļa cilvēku strādā, lai dzīvotu, lai nopelnītu iztiku, nodrošinātu visu nepieciešamo, bet ir cilvēki, kas dzīvo, lai strādātu. Viņiem darbs ir viņu dzīves aicinājums, misija, kas dod dzīves jēgu. Nevajag domāt, ka tie ir ideālisti, kas iztiks ar maizi un ūdeni vai dzīvos pusbadā. Jāņem vērā tas, ko mēs runājām iepriekš — visas iepriekšējo līmeņu vajadzības viņiem ir apmierinātas. Maslovs viņus sauc par normāliem cilvēkiem, kas ir laimīgi un priecājas par dzīvi.

Maslovs ar saviem līdzstrādniekiem ir mēģinājis noteikt, cik lielā mērā ir nodrošinātas vidusmēra amerikāņa vajadzības. Fizioloģiskās vajadzības — par 85%, vajadzība pēc drošības — par 70%, vajadzība pēc mīlestības un piederības — par 50%, vajadzība pēc pašcieņas — par 40% un vajadzība pēc pašīstenošanās — par 10%. Tāpēc nozīmīga un aktuāla daudziem ir vajadzība pēc pašīstenošanās. Te mēs nonākam pie nākamā jautājuma par individuālajām atšķirībām. Ja Maslovs uzskata, ka visas vajadzības potenciāli ir katrā cilvēkā, ar ko tad viena personība atšķiras no otras? Tās atšķiras ar to, kurš no vajadzību līmeņiem ir nozīmīgāks, aktuāls, kurš atrodas pirmajā vietā. Ar nozīmīgo vajadzīgo līmeni saistās cilvēka mērķi, intereses, ikdienas rūpes, tas, kas cilvēku nodarbina, kas ir saistīts ar aktuālām neapmierinātām vajadzībām. Padomju laika psiholoģijā, īpaši krievu psihologu darbos, tika lietots jēdziens "personības virzība". Tas faktiski atbilst Maslova idejai par to, ka katram cilvēkam kāds no šiem līmeņiem, viens vai divi, ir vadošais, noteicošais. Vienam tās būs fizioloģiskās vajadzības, kas ir pirmajā vietā, citam tā var būt vajadzība pēc drošības utt.

Grūtāk ir skaidrot, kāpēc tas vai cits vajadzību līmenis cilvēkam ir visnozīmīgākais. Maslovs uz šo jautājumu nedod skaidru atbildi. Viens iemesls var būt meklējams bērnībā, un mēs varam pieņemt, ka tā ir kā pārmantota ģimenes tradīcija, pārmantota vērtību sistēma. Reizēm tā var būt pretreakcija, noliegums— dzīvot pretēji tam, kas vecākiem ir bijis svarīgi. Tas var būt arī kādu vajadzību apmierināšanas izteikts deficīts bērnībā. Ja cilvēkam bērnībā kaut kas ir izteikti pietrūcis, tāpēc, būdams pieaudzis, cilvēks cenšas to saņemt, piemēram, tā var būt vajadzība pēc mīlestības. Tas var izpausties arī fizioloģiskā līmenī— tīri materiālā aspektā. Tas, vai cilvēks būs vai nebūs apmierināts, ir atkarīgs no tā, ar ko viņš sevi salīdzina. Parasti princips ir šāds: es nevēlos dzīvot sliktāk kā man līdzīgi cilvēki.

76

Kāpēc tā vai cita vajadzība cilvēkam ir priekšplānā? Viens iemesls, ka jau minēju, ir meklējams bērnībā, bet otrs var būt pašreizējā dzīves situācija, kurā cilvēks atrodas. Te gribētu uzsvērt, ka atšķirībā no citām personības teorijām vai priekšstatiem par personības vajadzību vai iezīmju struktūru, kā, piemēram, "Lielā piecnieka" teorija, kuras ir vairāk statiskas — personības struktūra tiek uzskatīta par relatīvi nemainīgu —, tad, pēc Maslova uzskatiem, iekšējā vajadzību struktūra var mainīties atkarībā no dzīves situācijas, no sociāli ekonomiskās situācijas. Ja cilvēks nonāk trūkumā, kā tas pašlaik ir ar lielu daļu Latvijas iedzīvotāju, tad, vai viņi to vēlas vai ne, viņi ir spiesti aktualizēt fizioloģiskās vajadzības, vajadzību pēc drošības. Tāpēc ir kāda īpatnība, kas ir īpaši acīs krītoša, kad cilvēks atgriežas no ārzemēm pēc ilgāka laika. Kas ir pirmais, ko ievēro, iebraucot Rīgā, kas ir kontrastā ar cilvēkiem citur? Tā ir nomāktība. Nomāktas sejas, sagumuši stāvi. Cilvēka sejas izteiksme ir rādītājs. Cilvēku mazāk nodarbina vajadzība pēc pašcieņas vai vajadzība pēc cilvēciskām, draudzīgām attiecībām, viņš vairāk ir pārņemts ar jautājumu, kā tikt galā ar materiālās dzīves problēmām.

Kā mēs varam noteikt, kuras vajadzības mums un apkārtējiem ir tās nozīmīgākās? Nekāda speciāla testa šādā gadījumā nav. Reizēm cilvēki īpaši nedomā, neanalizē sevi tādā veidā: kas man ir nozīmīgākais; tāpēc vajadzības var būt nepilnīgi apzinātas vai pilnībā neapzinātas. Viens paņēmiens, ko varam izmantot pret sevi un pret apkārtējiem, — pievērst uzmanību tam, kā cilvēks izmanto savu laiku. Jo mums var būt atšķirīgs daudzums naudas, bet laiks mums visiem ir viens — 24 stundas diennaktī. Jautājums ir par to, kā šīs 24 stundas tiek izmantotas. Mans pieņēmums ir, ka cilvēks atrod laiku tam, kas viņam patiešām ir nozīmīgs, un cilvēkam parasti pietrūkst laika tām lietām, kuras viņam nav tik nozīmīgas. Reizēm mēs nodarbojamies ar sava veida pašapmānu, mēs satiekam kādu paziņu, ko neesam ilgu laiku redzējuši un sakām: "Kā es tevi gribēju satikt, mums vajadzētu apsēsties un izrunāties, bet visa šī skriešana un darīšanas, taču gan jau mēs atradīsim laiku, mēs vēl tiksimies." Neatrodas tas laiks. Ja mums šī saruna būtu patiešām svarīga, laiku mēs atrastu. Tātad tam, kas mums ir svarīgs, mēs laiku atrodam.

Cits kritērijs, pēc kā spriest, kādas vajadzības mums ir aktuālas, ir tas, kas visvairāk saista darbā, kas ir tā galvenais stimuls. Jau minēju, ka šo teoriju izmanto par pamatu darba stimulēšanas sistēmu izstrādāšanai. Katrai vajadzībai atbilst savi stimuli, ko piedāvā darba devēji. Parasti, ja cilvēkam jautā, kāpēc viņš strādā, atbilde ir — naudas dēļ. Taču, ja cilvēks atbild, ka viņš strādā naudas dēļ, pirmkārt, tas ir dabiski un normāli, otrkārt, tas neko īpašu nepasaka par cilvēka personību un mums nedod skaidru atbildi uz jautājumu, kas cilvēkam ir nozīmīgākais dzīvē. Tāpēc mums būtu jāuzdod nākamais jautājums, kāpēc viņam ir nepieciešama nauda. Ir cilvēki, kam nauda ir nepieciešama izdzīvošanai. Tātad nauda ir svarīga pamatvajadzību nodrošināšanai. Lielai daļai cilvēku tā tas ir. Taču

77

nauda ir saistīta arī ar citu vajadzību apmierināšanu. Nauda var būt saistīta ar vajadzību pēc drošības, nebaltai dienai, kā mēs sakām. Cilvēki dažkārt atlicina naudu vajadzībām, ko viņi nevar paredzēt, piemēram, vecumdienām utt., cenšas ieguldīt līdzekļus vai tos taupīt, jo nauda un vērtības, ko var pārvērst naudā, rada drošības izjūtu. Grūti teikt, vai ar naudas palīdzību var apmierināt vajadzību pēc mīlestības, bet, par piederību runājot, — var gan. Reizēm cilvēks nevar atļauties apmeklēt kādus pasākumus, piedalīties izbraukumos, viņam kauns atzīties, bet viņam nav naudas. Piemēram, interešu klubi, kas arī prasa naudu. Nauda ir saistīta ar pašcieņu, pie tam divējādi. Pirmkārt, cilvēki, kas var to atļauties, bieži vien tērē naudu prestižam, piemēram, dārgām automašīnām, apģērbam vai grezni iekārtotam dzīvoklim. Otrkārt - un tas ir arī pašcieņas jautājums -kā tiek vērtēts viņu darbs. Piemēram, pedagogi, mediķi, kuru darbs netiek pietiekami atalgots, pensionāri, kuru pensijas ir ne tikai finansiāla problēma, bet daudziem - arī pazemojums — niecīgā pensija kā sabiedrības atlīdzinājums par to, ko viņi savā mūžā ir paveikuši. Tā ir aizskarta pašcieņa. Bieži vien psiholoģiskā trauma ir pat būtiskāka nekā finansiālais aspekts.

Pašīstenošanās un naudas saikni atrast ir grūtāk, tomēr nereti tā pastāv. Varu strādāt darbu, ar ko varu nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai nodrošinātu sevi ar visu nepieciešamo un atlicināt laiku tai nodarbei, kas ir sirds aicinājums. Nauda man ir vajadzīga, lai būtu iespēja nodarboties ar to, kam saskatu dziļāku jēgu, nevis vienkārši atpūsties. Tāpēc reizēm varu strādāt neinteresantu darbu, lai nopelnītu un man būtu iespēja sekot savam aicinājumam.

Ja mums ir svarīgi, lai mums būtu garantēts darbs, tas atbilst vajadzībai pēc drošības. Garantēts darbs nozīmē, ka esmu drošs, ka to nezaudēšu. Ja tieku galā ar savu darbu, saviem pienākumiem, varu būt drošs, ka man nepateiks, ka esmu atlaists. Tāpēc bieži vien cilvēki piekrīt mazāk atalgotam darbam, toties strādā vietā, kur viņi ir droši, ka darbs ir uz ilgu laiku. Darbā mums ir svarīga ne tikai nauda un garantijas, bet arī kolēģi un attiecības ar viņiem, tāpat svarīgi, kāda ir vadība un kādas ar to ir attiecības. Kāds ir darba vietas psiholoģiskais klimats; lielai daļai cilvēku tas ir ļoti nozīmīgi. Ir cilvēki, kas saka, ka darbā viņi jūtas kā ģimenē. Tas nozīmē, ka darba vietā ir ārkārtīgi laba psiholoģiskā atmosfēra. Tā reizēm atsver atalgojumu un citas lietas. Psiholoģiskajam klimatam ir liela nozīme.

Vajadzība pēc pašcieņas. Šajā gadījumā darbā mums ir svarīga, pirmkārt, atzinība, kas izteikta visdažādākajā veidā, otrkārt, izaugsmes iespējas darbā, profesionālā karjera. īpaši tas ir nozīmīgi gados jauniem cilvēkiem, jo, sākot darba gaitas, viņi grib redzēt perspektīvu. Pašīstenošanās gadījumā pats svarīgākais ir tas, ko es daru darbā jeb darba saturs. Vai tas ir darbs, kurā varu pilnībā ielikt savas spējas, zināšanas, pieredzi, iemaņas. Darbs, kura veikšana man sniedz patiesu gandarījumu, kas patīk, interesē.

78

ī Deivida Makklelanda vajadzību teorija

Amerikāņu psihologs Deivids Makklelands savu teoriju sāka veidot 60. gados. Viņš izdala trīs galvenās personības vajadzības. Redzam, ka šis vajadzību modelis ir vienkāršāks nekā Maslova piedāvātais. Makklelands uzskata un mēģina to pierādīt arī savos pētījumos, ka cilvēku dzīvē vissvarīgākās ir trīs lietas: 1) sasniegumi, panākumi; tātad atbilstoši — vajadzība pēc sasniegumiem; 2) vara, ietekme uz citiem; tātad atbilstoši — vajadzība pēc varas; 3) labas attiecības ar citiem; tātad atbilstoši — vajadzība pēc attiecībām ar citiem. No vienas puses, minētais modelis pārklājas ar Maslova modeli, bet, no otras puses, ir viena diezgan būtiska atšķirība. Atcerēsimies, Maslovs uzskatīja, ka katram cilvēkam piemīt piecu līmeņu vajadzības jau no dzimšanas. Taču D. Makklelands uzsver, ka tās vajadzības, ŗjar kurām viņš runā, veidojas jau bērnībā, cilvēks ar tām nepiedzimst. Šis autors ir cita virziena piekritējs un uzskata, ka noteicošais personībā ir tas, ko cilvēks iegūst pieredzes ceļā, nevis tas, kas viņā ir iedzimts.

īsi par minētajām vajadzībām. Secība, kurā nosaucu vajadzības, šajā gadījumā nav hierarhija.

1. Vajadzība pēc sasniegumiem jeb sasniegšanas motivācija. Tā
ir tieksme gūt panākumus, sasniegumus, patstāvīgi izvirzīt mērķus savai
darbībai, varētu teikt, ka arī dzīves mērķus, pēc kuriem cilvēks tiecas. Viņš
uzņemas atbildību par šo mērķu sasniegšanu. Kaut arī izvirzītie mērķi var
būt grūti sasniedzami, cilvēks parasti tos izvēlas ar aprēķinu, lai tie būtu
reāli sasniedzami. Cilvēki, kuriem ir izteikta vajadzība pēc sasniegumiem,
izvēlas grūti, bet reāli sasniedzamus mērķus. Viņi nav avantūristi, ir gatavi
riskēt, bet saprāta robežās. Viņi ir gatavi arī sāncensībai, konkurencei un
ļoti ieinteresēti atgriezeniskajā informācijā. Psiholoģijā lieto jēdzienu "at
griezeniskā saite". Tā ir informācija par savas
darbības rezultātiem. Vai tuvinos mērķim vai
esmu jau sasniedzis, vai esmu no tā novir
zījies — man par to ir nepieciešama informā
cija, vērtējums. Ir cilvēki, kas izjūt šādas infor
mācijas deficītu, viņi darbojas, bet neviens
nesaka, vai viņi dara pareizi un labi, lai gan
viņi vēlas to dzirdēt. Taču pievērsiet uzmanību
tam, ka ir cilvēki, kas negrib dzirdēt nekādu
vērtējumu par savu darbību, viņi no šādas in
formācijas izvairās. Esmu sastapies ar cilvē
kiem, kas saka: "Neslavējiet, tas ir lieki, labāk
pasakiet, ko es daru ne tā, kādi ir mani trū
kumi un kļūdas!" - un līdz ar to viņi noskaņo
jūs uz draudzīgu atbalstošu kritiku vai aizrā-           Deivids Makklelands

dījumiem. Jūs to uztverat nopietni un arī tos                       (dz.1917.g.)

79

izsakāt. Taču tad cilvēks sāk jūs apstrīdēt un noliegt to, ko jūs sakāt. Tas nozīmē, ka patiesībā viņš negrib dzirdēt informāciju, kas viņam var būt nepatīkama un nesaskan ar to, ko viņš pats domā par sevi. Jābūt uzmanīgiem attiecībās ar cilvēkiem, kas it kā ir gatavi pieņemt kritiku un aizrādījumus, jo bieži vien tā ir sava veida maska. Viņš tikai tēlo paškritisku cilvēku, bet patiesībā nav ieinteresēts šajā informācijā. Taču cilvēki, kam ir šī sasniegšanas motivācija, vajadzība pēc sasniegumiem, ir ieinteresēti šādā informācijā, un viņi nebaidās arī no negatīvas atgriezeniskās saites, jo to viņi uztver kā sev noderīgu informāciju, ko var izmantot.

2. Vajadzība pēc varas. Maslovs to neizceļ, bet daudzi psihologi
runā, ka tas ir viens no cilvēka iekšējiem dzinuļiem kopš pastāv cilvēce,
īpaši sīki to ir analizējis Alfrēds Ādlers. Tā ir tieksme pēc varas, ietekmes,
pārākuma. Acīmredzamas šīs vajadzības izpausmes mēs redzam politikā.
Politiķi daudz runā par citu labklājību, augšupeju, uzplaukumu un dau
dzām citām lietām, tomēr bieži aiz tā ir kaila cīņa par varu, ietekmi. Vaja
dzība pēc varas izpaužas divējādi. Vienā gadījumā tā patiešām var būt
tiekšanās pēc varas pašas varas dēļ, kā mēs ikdienā sakām, var redzēt,
ka cilvēks burtiski "raujas pēc varas". Nav īpaši vēlams, ka šādi cilvēki tiek
pie varas, jo sekas var būt nepatīkamas apkārtējiem. Diemžēl viņi bieži
tiek pie varas. Cilvēks tieši neapgalvo, ka viņam ir vajadzīga vara. Stan-
dartfrāze šajos gadījumos ir šāda: "Nav taču neviena cita, ja ne es, kas
tad cits to darīs, man ir jāuzņemas vadība." Ja tā ir tikai vara varas dēļ,
varas tieksmju apmierināšana, tā ir ļoti negatīva parādība. Arī vadības
psiholoģijā tam pievērš uzmanību un brīdina, ka, izvirzot cilvēkus vadošos
amatos, jāmēģina atsijāt tos, kas "raujas pēc varas". Viņi ir slikti līderi,
savtīgi, egoistiski, bieži vien neadekvāti pašpārliecināti, domā tikai par
savu prestižu, ietekmi, varu izmanto, lai citus pazemotu psiholoģiski, parā
dītu uz katra soļa savu pārākumu utt. Taču Makklelands norāda, ka ne
vienmēr šī tieksme pēc varas var izpausties tikai negatīvā veidā. Tā var
būt arī tiekšanās pēc varas, lai sasniegtu kādu noteiktu mērķi. Mērķis var
nebūt šauri personisks. Cilvēks var tiekties pēc varas, lai palīdzētu kādai
cilvēku grupai vai organizācijai sasniegt tās mērķus. Tad šiem cilvēkiem ir
svarīgi pašiem pieņemt lēmumus, organizēt citus, motivēt citus lēmumu
izpildei. Ja vajadzība pēc varas izpaužas šādā veidā, to var uzskatīt par
pozitīvu aspektu.

3.   Vajadzība pēc attiecībām. Psiholoģiskajā literatūrā šo vajadzību
apzīmē ar terminu "afilācija". Tā ir vajadzība pēc saistības ar citiem cil
vēkiem. Priekšplānā te izvirzās piederība grupai. Tas sasaucas ar Maslova
ideju par vajadzību pēc piederības. Tas saistīts ar citu atzinību, vēlēšanos
sadarboties, labu, harmonisku attiecību uzturēšanu ar citiem, izvairīšanos
no konfliktiem. Makklelands uzskata, ka katram cilvēkam vajadzības ir
iegūtas pieredzes ceļā, nevis iedzimtas, taču cilvēki cits no cita atšķiras
ar to, kādā kombinācijā šīs vajadzības ir, proti, kura vajadzība ir pirmajā
vietā utt., tas raksturo cilvēka personību individuāli.