TEMPERAMENTS 5

Personības veidošanas un jiiistība

Tagad aplūkosim cilvēka personības veidošanos un attīstību. Arī šajā gadījumā mēs varam izvēlēties kādu no daudzām attīstības teorijām. Vispāratzītas ir šveiciešu psihologa Žana Piažē, krievu psihologa Ļeva Vigot-ska un amerikāņu psihologa Lourensa Kolberga attīstības teorijas. Tomēr mēs pie šīm teorijām neapstāsimies, jo Piažē un Vigotskis savās teorijās aplūko kognitīvo (izziņas) procesu attīstību, bet Kolbergs — morāles attīstību. Mūs pašreiz vairāk interesē tieši personības attīstība. Ar pieminēto teoriju īsu izklāstu var iepazīties somu psihologu R. Vuorinena un E. Tū-nalas grāmatā "Psiholoģijas pamati. Cilvēka attīstības posmi" ("Zvaigzne ABC", 1999). Runājot par personību, vispiemērotākā šķiet dāņu izcelsmes amerikāņu psihologa Erika Ēriksona teorija, kura pirmo reizi tika publicēta 1950. gadā grāmatā "Bērnība un sabiedrība". Latviski ir tulkota cita Ēriksona grāmata — "Identitāte: jaunība un krīze" ("Jumava", 1998). Arī tajā ir atrodams šīs teorijas izklāsts. Kāpēc tieši Ēriksons? Citi autori personības attīstību aplūko tikai līdz 16-18 gadu vecumam, Ēriksons bija pirmais, kurš norādīja, ka personības attīstība notiek visā cilvēka mūža garumā.

Tā kā E. Ēriksons pieder pie psihoanalītiski orientētiem psihologiem, viņš lielā mērā balstās uz Zigmunda Freida psihoseksuālās attīstības teoriju, it īpaši, runājot par pirmajām četrām attīstības stadijām. Tāpēc vienlaikus ar Ēriksona priekšstatiem iepazīsimies arī ar Freida atziņām, uz kurām Ēriksons balstās.

Freida darbība saistās ar 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu, bet Ēriks Ēriksons (1902—1994) būtu pieskaitāms pie mūsdienu pētniekiem, jo viņš ir miris samērā nesen. Arī sirmā vecumā viņš bija ļoti darbīgs cilvēks. Aktīvas pētnieka gaitas viņš beidza tikai 80. gadu beigās. Viņš spīdoši pierādīja, ka cilvēks var radoši un aktīvi darboties līdz pat sirmam vecumam.

Ēriksons savā teorijā runā par astoņiem
dzīves cikliem jeb astoņām personības attīs-                 Zigmunds Freids

tības stadijām. Jau minēju, ka Ēriksons pieder                    (1856-1939)

81

Ēriks Ēriksons (1902-1994) ar kundzi

pie psihoanalītiskās skolas virziena un lielā mērā pamatojas uz Freidu. Taču, kur ir būtiskākās atšķirības, ko jaunu attīstības teorijā ienes Ēriksons un līdz ar to šo teoriju padara praktiskāku un reālistiskāku? Sāksim arto, ka Freids uzskatīja, ka psihiskās attīstības pamatā ir seksuālā instinkta vai dzimumtieksmes attīstība. Freidu vairāk interesēja un viņš vairāk pētīja tieši cilvēka bezapziņas attīstību, to, kas cilvēka personībā nav apzināts un kas veidojas uz tā pamata. Ēriksons personības attīstību aplūkoja kā cilvēka "Es" jeb Ego attīstību. Eriksonu atšķirībā no Freida vairāk interesēja personības apzinātās daļas attīstība. Tādējādi Ēriksons papildina Freidu, nevis noliedz. Freids, runājot par psihisko attīstību, uzsvēra attiecības ģimenē. Freids bija viens no pirmajiem, kas uzsvēra, cik nozīmīgas tālākajā dzīvē ir bērna attiecības ar vecākiem agrā bērnībā. Ēriksons arī atzīst šo attiecību nozīmību, bet viņš uzskata, ka Freids runā par it kā abstraktu ģimeni. Tādā ziņā, ka šī ģimene dzīvo kādā nezināmā laikā un vietā. Citiem vārdiem, Freids aplūkoja attiecības ģimenē atrauti no sabiedrības, kurā šī ģimene atrodas. Pēc Ēriksona domām, Freids pietiekami nenovērtēja sabiedrības kultūru, tradīciju ietekmi pastarpināti caur ģimeni uz personības veidošanos. Ģimene bieži vien neapzināti pamatojas uz tradīcijām, kas pastāv konkrētā sabiedrībā. Tātad Ēriksons vairāk uzsvēra sociālo faktoru, sabiedrības lomu personības veidošanās un attīstības procesā.

Pēc psihoanalītiķu domām, Ego galvenokārt izpilda sociālās adaptācijas funkciju. Ego loma ir pielāgošanās dzīvei sabiedrībā; būt gatavam dzīvei sabiedrībā, būt gatavam izpildīt tās prasības, ko izvirza sabiedrība. Redzējām, ka pastāv cilvēku tips — sociāli neadaptīvie cilvēki, kuru Ego nav nobriedis, nav attīstījies pietiekami, lai varētu dzīvei sabiedrībā pielāgoties. Pēc Ēriksona domām, ģimene lielā mērā neapzināti gatavo bērnu dzīvei konkrētā sabiedrībā. Tātad bērna audzināšana ir vērsta uz to, lai viņš būtu gatavs pildīt tās prasības, ko izvirza sabiedrība, ievērot tās tradīcijas un normas. Ēriksons uzskatīja, ka katrā no attīstības stadijām cilvēka psihē var parādīties viens no diviem iespējamiem jaunveidojumiem. Turpmāk redzēsim, ka bieži vien tas, kas tiek apzīmēts kā jaunveidojums, ir tā vai cita pastāvīga iekšēja izjūta. Viens no diviem jaunveidojumiem — vai nu pozitīvs, vai negatīvs. Kādā ziņā "pozitīvais" un "negatīvais", ja līdz šim mēs runājām, ka psiholoģijā mēs nevērtējam "labi" un "slikti". Cilvēkā var veidoties kaut kas tāds, kas viņam palīdz dzīvē, kas veicina personības attīstību, un cilvēkā var veidoties kaut kas, kas traucē, kavē personības attīstību. Katrā ciklā vai stadijā tas var būt kaut kas cits. Pirmās attīstības

82

stadijas, par kurām runā Ēriksons, lielā mērā sakrīt ar Freida klasifikāciju. Tāpēc, runājot par Eriksonu, paralēli pieminēšu arī Freidu.

Pirmo stadiju mēs varam apzīmēt kā zīdaiņa vecumu. Pēc Ēriksona, tas ir pirmais dzīves gads. Šīs stadijas pozitīvais jaunveidojums ir pamatuzticēšanās un negatīvais — pamatneuzticēšanās. Pamatuzticēšanās ir dziļa iekšēja drošības un paļāvības izjūta, kuru bērnā rada māte. Bērns var uzticēties, paļauties uz māti, un līdz ar to māte rada izjūtu, ka var paļauties uz citiem, uz pasauli, kurā esmu ieradies, šī ir droša vieta. Tas notiek tad, ja zīdaiņa vajadzības tiek apmierinātas — ne tikai fizioloģiskās, bet īpaši psiholoģiskās vajadzības. Tas notiek, ja bērns jūt mātes mīlestību zīdaiņa vecumā, tas liek drošu pamatu tālākai personības attīstībai. Ēriksons bija pirmais, kurš norādīja uz to, kas pirmajā brīdī šķiet neparasti un neticami, ka tieši pirmais dzīves gads ir pats nozīmīgākais vecums tālākajā attīstībā. Tieši šajā vecumā tiek likts personības stūrakmens. Jo līdz tam, sekojot Freida tradīcijai, par nozīmīgāko tika uzskatīts apmēram 4-6 gadu vecums. Vēlāk paskaidrošu, kāpēc Freids uzskatīja, ka tieši šis vecums ir pats nozīmīgākais. Tātad Ēriksons pievērsa uzmanību tieši pirmajam dzīves gadam. Jāsaka, ka šodien lielākā daļa zinātnieku, pētnieku, psihologu pievienojas Ēriksona viedoklim. Vienu no autoriem es jau pieminēju — nesen mirušais angļu psihologs Džons Boulbijs (1907—1996) vēl sīkāk kā Ēriksons analizē mātes un bērna attiecības pirmajā dzīves gadā. Viņa grāmata "Drošais pamats" ir izdota arī latviski ("Rasa ABC", 1998).

Ja mātes mīlestības trūkst, bērns jūtas ignorēts vai atstumts, pamests — ir pierādīts, ka zīdainis to jūt; nav attīstījusies apziņa, bet ir pietiekami bagāta jūtu pasaule — tad parādās bailes un nedrošība, pamatneuzticēšanās, kas vēlāk pieaugušam cilvēkam var izpausties psiho-patoloģijā, dažādās psihiskās novirzēs. Tas nenozīmē, ka pirmais dzīves gads ir tik liktenīgs, ka mēs vairs neko nespējam mainīt. Ēriksons norāda, ka pastāv kompensācijas iespējas. Cilvēkam var vēlāk palīdzēt atbrīvoties, ja tā var teikt, no zīdaiņa bailēm, no iekšējās nedrošības. Lai gan ne pilnībā, kaut kur dziļi iekšēji tās tomēr paliek. Ēriksons nav tik primitīvs domātājs, kas uzskata, ka cilvēka attīstība psiholoģiskā ziņā notiek līdzīgi vilciena braucienam pa sliedēm, kad priekšā ir pārmijas un vilciens brauc vai nu pa vienām, vai otrām sliedēm. Nevienam no mums bērnība nav bijusi tik rožaina, lai mūsos būtu tikai drošības izjūta un pamatuzticēšanās. Katrā no mums ir sava daļa baiļu un nedrošības jau kopš šī vecuma. Taču svarīgi, kas ir pārsvarā, kura no šīm izjūtām ir noteicošā.

Freids arī uzskatīja: ja ģimenē attiecības ir normālas, tad pirmajā dzīves gadā veidojas drošības izjūta. Freidam ir tāds termins kā fiksācija jeb iestrēgšana kādā no attīstības stadijām. Tagad maza atkāpe, lai paskaidrotu Freida ideju kopumā, kad viņš runā par seksuālā instinkta attīstību. Freids uzskata, ka seksuālā dziņa jeb instinkts ir bioloģiski noteikts pamat-instinkts cilvēkā. Tas pastāv un izpaužas jau no piedzimšanas brīža. Arī zīdainis gūst seksuālu gandarījumu, seksuālu baudu. Jāatceras, ko Freids

83

saprot ar seksuālo baudu: jebkuru juteklisku ķermenisku baudu Freids apzīmē kā seksuālu. Piemēram, ja jums patīk garšīgi paēst, visu labi izgaršot, kad tiek patīkami kairinātas garšas kārpiņas un mute kopumā utt., Freids teiktu, ka tā ir seksuāla bauda. Tas nav svarīgi, ar kuru ķermeņa daļu cilvēks to sajūt. No šāda viedokļa jāapskata jautājums par zīdaiņa seksuālo baudu. Zīdainim galvenais seksuālās baudas avots ir mute. Tāpēc Freids šo stadiju dēvē par orālo stadiju (no latīņu vārda orus — mute). Mutes gļotāda, lūpas, to kairināšana bērnam ir galvenais baudas avots. Viņš zīž mātes krūti ar baudu vienas pamatvajadzības apmierināšanai — lai saņemtu uzturu—, bet bērnam patīk pats zīšanas process, un viņš sūkā visu, kam tiek klāt. Fiksācija, iestrēgšana nozīmē, ka bērns vēlas izjust šo gandarījumu arī turpmāk, kad ir kļuvis lielāks. Viņam jau vajadzētu pāriet uz citiem, pēc Freida, baudas gūšanas veidiem, bet viņš paliek iepriekšējā stadijā. Fiksācija rodas tad, ja baudas ir bijis par daudz un bērns negrib no tās atteikties vai arī ja tās ir pietrūcis un bērns grib atgriezties iepriekšējā stadijā. Lai parādītu, ka tas nav tik sarežģīti, minēšu pavisam vienkāršu piemēru. Reizēm bērnu ir grūti atradināt no knupīša. Viņam ir jau četri gadi, un viņš slēpj knupīti kaut kur, vai tas ir pazudis un knupīša vietā ir īkšķis. Tā ir fiksācija orālajā stadijā, saka Freids. Freids un viņa līdzgaitnieki — šīs idejas tika attīstītas jau gadsimta sākumā — uzskatīja, ka arī virkne ne visai vēlamu ieradumu ir saistīti ar fiksāciju orālajā stadijā. Piemēram, smēķēšana, kā arī alkohola un narkotiku lietošanas cēloņus freidisti meklē orālajā stadijā. Dzeršana no pudeles ir atgriešanās bērnībā, zīdaiņa vecumā. Tāpat arī pārmērīga nodošanās ēšanas baudām saistās ar fiksāciju orālajā stadijā. Tas cilvēkam ir galvenais prieks dzīvē.

Pēc Ēriksona, otrā stadija ir agrās bērnības stadija. Tā aptver 2.-3. dzīves gadu. Šīs stadijas pozitīvais jaunveidojums ir patstāvības izjūta, to var formulēt kā "es visu varu pats". Tā nostiprinās, ja bērns saņem atsaucīgu attieksmi no vecāku puses. Ja vecāki palīdz viņa patstāvībā, saprot bērna kaprīzes un izturēšanos šajā vecumā. Bērna attieksme pret māti kļūst divējāda: viņš skrien projām, kādu gabalu paskrējis, atskatās, tad skrien atpakaļ un piekļaujas — viņam vajag psiholoģiski "uzlādēties", lai atkal varētu darboties patstāvīgi. Pretējā gadījumā veidojas šaubas par sevi, kas vēlāk var pāraugt nepilnvērtības kompleksā, kā arī pastāvīga kauna izjūta. Ēriksons lieto izteicienu "Rietumu sabiedrība", ar to domājot mūsdienu civilizāciju, un šajā nozīmē tas būtu attiecināms arī uz mūsu sabiedrību. Ēriksons saka, ka mēs dzīvojam kaunināšanas kultūrā, sabiedrībā. Bērnus pārāk daudz kaunina, un vecāki pārāk agri cenšas panākt, lai bērni būtu tīrīgi, kārtīgi un ievērotu visas prasības. Bieži vien bērni šajā vecumā tiek pārmērīgi sodīti.

Tā kā šajā vecumā bērns tiek radināts pie noteiktas kārtības un higiēnas ievērošanas, tualetes lietošanas, tad Freids to dēvē par anālo stadiju. Freids uzskata, ka šajā vecumā bērns galveno baudu gūst čurājot un kakājot, caur savu izvadorgānu funkcionēšanu. Freids arī uzskata, ka

bērna šajā vecumā veidojas patstāvība, taču viņš to pamato fizioloģiski — bērns iemācās kontrolēt savus slēdzējmuskuļus sfinkterus, kā tos sauc anatomijā. Bērns var kārtot dabiskās vajadzības, kad tas nav vietā un laikā. Freids uzskata, ka bērnam sagādā baudu, kad tiek kairināta anālā atvere, kad viņš ilgi ciešas un tad izjūt lielu atvieglojumu. Freids rakstīja, ka reizēm bērns ar to padara nelaimīgas auklītes un vecākus: viņu atstāj uz podiņa, bet viņš sēž un sēž, taču tur nekā nav, bet, tiklīdz podiņš projām, tā bērnam biksītes ir pilnas. Freids uzskatīja, ka bērns iemācās manipulēt ar apkārtējiem un tādējādi arī viņus sodīt. Autiņbiksīšu ieviešanai vajadzētu ienest izmaiņas cilvēka psiholoģijā. Rietumos jau ir sākti pētījumi šajā virzienā. Grūti precīzi paredzēt, kādas tieši. Taču viens ir skaidrs, ka tie būs atšķirīgi pusaudži un pieaugušie salīdzinājumā ar tiem, kas izauga pie stingrās radināšanas iet uz podiņa. Ēriksons šajā sakarā uzsvēra, ka Freids nav ņēmis vērā dažādu kultūru atšķirības. Teiksim, kad Freids runā par radināšanu uz podiņa, tiek pieņemts, ka tā notiek visā pasaulē. Bet, piemēram, Indijā lielākoties, īpaši lauku apvidos, līdz 5-6 gadu vecumam nevienu neinteresē, kur bērns kārto savas dabiskās vajadzības. Labākajā gadījumā, ja atnākuši ciemiņi, bērnu mazliet paved malā, lai viņš to nedarītu tiešā ciemiņu klātbūtnē. Pie kārtības viņš netiek radināts, un līdz ar to nav to psiholoģisko problēmu, par kurām runā Freids un kuras var rasties šajā stadijā. Kādas ir šīs problēmas? No vienas puses — veidojas patstāvība, bet, no otras puses, kas rodas fiksācijas gadījumā? Vispirms, pēc kādām pazīmēm mēs varam spriest, ka ir notikusi fiksācija šajā stadijā? To var redzēt arī pie pieaugušiem cilvēkiem — ir cilvēki, kuriem viena no mīļākajām vietām dzīvoklī ir tualete. Reizēm tur ir iekārtota vesela bibliotēka. Ja cilvēks tik ilgu laiku pavada, sēžot uz poda, tad acīmredzot viņam tas patīk un tas nāk no bērnības. Kādi ieradumi var veidoties uz šī pamata? Freids uzskata, ka tas ir taupīgums, skopums, krāšanas tieksme. Vākt mantu, dārglietas vai krāt naudu. Tādi cilvēki ir tik aizņemti ar krāšanu un savas bagātības vairošanu, ka pat sapņos viņi redz veselas naudas kaudzes vai kaudzes ar zelta monētām utt. Pēc Freida, šīs naudas kaudzes sapņos ir saistītas ar bērna nevēlēšanos šķirties no sava zarnu satura — tas ir mans un negribu zaudēt to, kas ir manī iekšā. Tātad nauda sapņos simboliskā veidā ir tās pašas kakas, kuras cilvēks krāj un no kurām negrib šķirties. Interesanti, ka freidisti arī lamāšanos skaidro ar fiksāciju šajā stadijā — tā ir simboliska mētāšanās ar saviem izkārnījumiem. Tā ir otra cilvēka aizskaršana, uzbrukšana viņam ar rupjiem vārdiem, un tie ir simbols, aizvietojums kakām. Tādējādi cilvēkiem, kas ir pieraduši nepārtraukti rupji lamāties, daudz kas ir palicis psihē no šīs stadijas. Šajā stadijā var veidoties arī agresivitāte, cietsirdība, nežēlība, sadisms.

Pēc Ēriksona, nākamā stadija 4-5 gadu vecumā ir rotaļu vecums. Tā vairs nav spēlēšanās ar klucīšiem, bet tās ir rotaļas ar sižetiem, kuros bērni atdarina pieaugušos.  Ēriksons,  līdzīgi citiem  psihologiem  un

85

pedagogiem, uzskata, ka pozitīvais ir tas, ka rotaļas ir veids, kā bērni gatavojas dzīvei sabiedrībā, kā viņi priekšstata pieaugušo dzīvi un izmēģina dažādās pieaugušo lomas. Ēriksons šo stadiju sauc par lokomotoro. "Lokomocija" nozīmē pārvietošanos, kustību telpā. Tātad uzsvars tiek likts uz bērna aktivitāti un darbīgumu. Šīs stadijas jaunveidojumi, pēc Ēriksona, ir šādi: pozitīvais — iniciatīva, uzņēmība. (Makklelands uzskata, ka šajā vecumā notiek sasniegšanas motivācijas veidošanās. Tātad iniciatīva saistīta ar sasniegšanas motivāciju.) Negatīvais jaunveidojums ir pastāvīga vainas izjūta. Ja vecāki runā ar bērnu, atbild uz viņa bezgalīgajiem jautājumiem (šis ir arī "kāpēcīša" vecums, kurā izpaužas bērna zinātkāre) un pārmērīgi neierobežo bērnu šajā vecumā, tad attīstās un nostiprinās iniciatīva. Turpretim, ja bērns saņem nemitīgu nosodījumu un dzird nemitīgus pārmetumus, tad viņš pastāvīgi jūtas vainīgs, jo viss, ko viņš dara, ir nosodāms. Tā bērnā veidojas pastiprināta, dziļa vainas izjūta. Tātad mēs redzam, ka kauna izjūta parādās agrāk nekā vainas izjūta. Tas ir vecums, kad veidojas sirdsapziņa. Tas atbilst arī Freida teorijai. Freidam ir apzīmējums Superego vai "Virs-Es", iekšējā morālā cenzūra, iekšējās morālās prasības. Freids to saista ar šo vecumu. Ar ko atšķiras kauna izjūta no vainas izjūtas? Kauns ir neērtība citu priekšā. Kauns ir tad, ja cilvēks dara kaut ko neatļautu un viņu pieķer vai redz tādā brīdī, kad viņš negribētu, ka viņu redz. Taču vainas izjūta— varētu teikt, ka tas ir kauns savā priekšā. Lai cilvēkam būtu vainas izjūta, nevajag lieciniekus. Viņam jau ir izveidojušās savas iekšējās morālās prasības, un, ja viņš tās ir pārkāpis, viņu pārņem vainas izjūta. Ēriksons uzsver, ka šajā gadījumā vecāku prasības ir bijušas pārāk lielas, pārspīlētas, bērns ir prasīgs arī iekšēji pret sevi, un viņā ir izveidojusies pastāvīga vainas izjūta. Reizēm gan tiek sasniegts pretējs rezultāts: ja prasības ir pārmērīgas un pārāk kategoriskas, bērns tās atgrūž un nepieņem, rēķinās ar tām tikai ārēji. Viņš dara to, ko no viņa prasa, taču tās nav bērna iekšējās prasības. Normāli ir tā, ka vecāku prasības pāraug iekšējās prasībās, ja tas tā nenotiek, rodas nopietnas problēmas. Tātad vecākiem savas prasības ir jāizvirza tādā veidā, lai tās būtu bērnam uztveramas, pieņemamas, lai viņš varētu tās pārvērst savās iekšējās prasībās. Jāņem vērā bērna saprašanas iespējas, līmenis. Freida teorijā šī ir Edipa fāze. Tā tiek dēvēta arī par fallisko stadiju. Pēc Freida, šajā stadijā bērns nonāk ilgstošā konflikta situācijā, kuru psihoanalīzē apzīmē ar Edipa kompleksu. Šajā vecumā bērns sāk izjust ārkārtīgi spēcīgu mīlestību, simpātijas, Freids saka, pat seksuālu tieksmi pret pretējā dzimuma vecākiem, t. i., zēni — pret mātēm, bet meitenes — pret tēviem; un attiecīgi greizsirdību un reizēm pat naidu pret sava dzimuma vecākiem. Šī ideja ir ieguvusi ļoti lielu popularitāti. Jāsaka, bieži vien mēs nevaram noliegt, ka tā tas ir. Varbūt Freids ir pārspīlējis, uzskatot, ka tas notiek izteiktā veidā ar visiem cilvēkiem un ka tam ir īpašas sekas, bet to, ka līdzīga problēma šajā vecumā pastāv, diez vai varam noliegt. Tāpēc Freids uzskatīja, ka tieši šis vecums ir pats nozīmīgākais. Kā jau

minēju, mūsdienu psihologi no šī pieņēmuma ir atkāpušies. Freids uzskatīja, ka neatrisināts Edipa komplekss ir dažādu psihisku noviržu, neirožu cēlonis pieaugušam cilvēkam. Normāls, dabisks Edipa kompleksa risinājums ir tad, ja bērni iemācās identificēt sevi ar sava dzimuma vecākiem. Zēns sāk apgūt vīrieša lomu, cenšoties uzvesties tāpat kā tēvs, un meitenes apgūst sievietes lomu, atdarinot mātes uzvedību. Zēni sevi iedomājas tēva vietā un meitenes — mātes. Ja tas notiek, tad vēlāk veiksmīgi veidojas vīriešu un sieviešu dzimumlomas. Pēc Freida, ja ir notikusi fiksācija šajā fāzē vai šis komplekss neatrisinās līdz galam, tad var veidoties dažādas psihopatoloģiskas izpausmes, īpaši pusaudža gados; vīriešiem tas izpaužas kā "donžuānisms" — tātad nepalaist garām nevienu sievieti, vēlēšanās pārgulēt ar visām sievietēm kā gandrīz nekontrolējama tieksme. Freids to skaidro ar neapzinātu tiekšanos pēc savas mātes. Sievietēm tas var izpausties kā nepārvarama tieksme seksuāli savaldzināt jebkuru vīrieti, kuru viņas satiek.

Ceturtā attīstības stadija, pēc Ēriksona, ir skolas vecums. Tas ir apmēram 6-11 gadi. Šo apzīmējumu viņš ir izvēlējies tāpēc, ka tā ir ļoti būtiska pārmaiņa bērna dzīvē — skolas gaitu uzsākšana. No šī brīža bērnu ietekmē ne tikai vecāki un ģimene, bet arī skola, audzinātāja skolā, pedagogi, vienaudži. Šīs stadijas jaunveidojumi, pēc Ēriksona, ir šādi: pozitīvais — spēja veikt lietderīgu darbu; negatīvais — pastāvīga nepilnvērtības, mazvērtības izjūta. Tātad pozitīvais — gatavība darboties lietderīgi un ticība tam, ka bērns var paveikt ko tādu, kas ir nozīmīgs citiem. Rota-ļāšanās ir vairāk sevis dēļ, bet šajā vecumā bērni sāk palīdzēt pieaugušajiem dažādos mājas darbos. Zēni var meistarot dažādas lietas, meitenes var gatavot ēdienu vai izšūt kaut ko u. tml. Tā ir spēja un gatavība praktiski darboties citu labā. Ēriksons uzsver, ka tieši šajā vecumā paveras lielas kompensācijas iespējas. Skola var dot to, ko bērns nav saņēmis ģimenē. Skola var lielā mērā mazināt to nelabvēlīgo jaunveidojumu ietekmi, kas ir parādījušies iepriekšējās attīstības stadijās. Tas var notikt, ja bērns satiekas ar saprotošiem un mīlošiem pedagogiem.

Šis ir arī vecums, kad notiek strauja spēju attīstība. Līdz tam bērna spējas ir snaudošā stāvoklī, iedīglī. Iesaistoties dažādās aktivitātēs, bērns atrod to darbības sfēru, kurai viņam ir atbilstīgi dotumi, un tie pārvēršas spējās. Tas ir dabiski, ka šajā vecumā notiek "pārslēgšanās" no vienām interesēm uz citām, no viena darbības veida uz otru. Bērns stihiski meklē īsto sfēru, kas atbilst viņa dotumiem un kur viņš varētu attīstīt savas spējas. Tāpēc ir ļoti svarīgi šajā vecumā bērnam nodrošināt daudzveidīgas darbošanās iespējas.

Tas ir arī vecums, kad bērnam sāk veidoties noturīgas estētiskās intereses, šajā vecumā var iemācīt bērnu mīlēt labu mūziku, literatūru, dzeju, mākslu. Ja tas netiek izdarīts šajā vecuma, tad to vēlāk panākt ir ļoti grūti.

Šo stadiju dēvē par latento jeb slēpto stadiju. Freids uzskata, ka šajā stadijā bērna seksuālā interese, precīzāk sakot, seksuālā enerģija tiek

87

novirzīta uz citām aktivitātēm. Sākot no trīs gadu vecuma bērnam ir interese par visu, kas saistās ar dzimumorgāniem, dzimumattiecībām, īpaši tas ir 4-5 gadu vecumā (šajā vecumā parādās arī masturbēšana, tātad manipulēšana ar saviem dzimumorgāniem). Saskaņā ar Freida teoriju, ir dabiski, ka 6-11 gadu vecumā interese par visu, kas saistīts ar seksuālo, izzūd. Bērns pievēršas citām lietām. Viņam svarīgākas kļūst attiecības ar vienaudžiem, viņam parādās dažādas intereses, piemēram, sports u. tml. Tātad šī enerģija, kā uzskata Freids, tiek novirzīta citos, sociāli pieņemamos virzienos. Ja tas nenotiek, ja bērnā saglabājas pastiprināta seksuālā interese, tas nozīmē, ka viņa attīstībā ir traucējumi. Diemžēl ir vecāki, kas veicina seksuālās intereses saglabāšanos un pat pastiprināšanos. Tas, bez šaubām, ir nenormāli.

Agrās jaunības stadija. Pēc Ēriksona, tas ir vecums no 11 līdz 18 gadiem. Mūsdienu psihologi uzskata, ka var pastāvēt individuālas atšķirības un šī stadija var ievilkties līdz pat 25 gadiem. Freids šo stadiju dēvē par ģenitālo stadiju. Viņa klasifikācijā tā ir stadija, kad pusaudzis sasniedz dzimumbriedumu un ir gatavs pilnvērtīgai dzimumdzīvei. No Freida viedokļa ir svarīga ne tikai gatavība dzimumdzīvei, bet arī gatavība veidot stabilas, ciešas attiecības ar pretējā dzimuma cilvēku, dibināt ģimeni. Tā ir stadija, kad veidojas šī gatavība — cilvēks sasniedz briedumu, ja attīstība ir normāla. Arto Freida klasifikācija beidzas. Ja attīstība ir bijusi nelabvēlīga, tad, pēc Freida, pusaudža vecumā ir vērojamas dažādas, reizēm pat loti nopietnas psihopatoloģiskas izpausmes. Cēloņi ir meklējami Edipa fāzē 4-6 gadu vecumā. Ja vecāki brīnās, no kurienes nāk pusaudža izdarības vai uzvedība, tad viņiem būtu jāpadomā, kādas bija attiecības un situācija, kad bērnam bija 4-6 gadi. Bija laiks, kad tas nebija manāms, sekas nebija manāmas, taču pusaudža vecumā tās uzplaiksnī ar lielu spēku.

Atgriezīsimies pie Ēriksona. Viņš par šīs stadijas pozitīvo jaunveidojumu uzskata identitātes iegūšanu. Negatīvais jaunveidojums ir identitātes sajukums jeb difūzija. Te īsumā jāapstājas pie identitātes jēdziena. Psiholoģijā šodien šo jēdzienu lieto ļoti plaši, to lieto arī ārpus psiholoģijas sfēras. Ēriksons bija pirmais, kas jēdzienu "identitāte" ieviesa psiholoģijā. Vienkāršojot "identitāte" ir atbilde uz jautājumu: "Kas es esmu?" Pamēģiniet divdesmit reizes atbildēt uz šo jautājumu, un jums būs priekšstats par savu identitāti. Piemēram, cilvēks, sieviete, māte, klausītāja kursos, skolotāja, latviete, luterāne utt. Ir svarīgi pirmām kārtām, kas tiek nosaukts kā pirmais, atbildot uz jautājumu: "Kas es esmu?" Tas liecina par to, kas cilvēkam ir nozīmīgākais, kā viņš sevi apzinās, pēc tam, vai cilvēks var atbildēt visas divdesmit reizes uz šo jautājumu. Ja cilvēka identitāte ir visai neskaidra, tad viņš apjūk jau pēc piektā jautājuma. Viņš nezina, kas viņš ir, to grūti paskaidrot. Vispārīgi ņemot, atbilde uz šo jautājumu ir sevis pieskaitīšana kādai cilvēku grupai, teiksim, cilvēkiem vispār, sievietēm, vīriešiem, kādai profesionālai grupai. Tātad identitāte ir piederības apziņa.

Identitāte sāk veidoties agrā bērnībā 2-3 gadu vecumā, kad bērns sāk apzināties sevi, pasauli sev apkārt, vecākus. Ēriksons atgriežas pie identitātes jautājuma agrās jaunības stadijā, pārejas vecumā tāpēc, ka šajā vecumā sāk veidoties pieauguša cilvēka identitāte. Pieauguša cilvēka identitāte no bērna identitātes atšķiras arto, ka bērns savu identitāti neizvēlas. Bērns nevar izvēlēties ģimeni, vecākus, arī tālākā bērna dzīve un lomas līdz noteiktam vecumam ir vairāk citu cilvēku, vecāku, audzinātāju noteikta. Katram cilvēkam pienāk brīdis dzīvē, kad viņam ir patstāvīgi jāizvēlas tālākais dzīves ceļš. Krievu sociologs Igors Kons (latviski ir tulkotas vairākas viņa grāmatas, pēdējā ir ""Es" atklāšana" ("Avots", 1982)), interpretējot Eriksonu, raksta, ka pienāk vecums, kad cilvēkam jāatbild uz diviem jautājumiem. Pirmais: "Kas es gribu būt savā dzīvē?" Tā ir profesionālā pašnoteikšanās. Otrais: "Kāds es gribu būt?" Tā būtu morālā pašnoteikšanās. Tieši kurā vecumā cilvēkam nākas uzdot sev šos jautājumus, tas var būt ļoti individuāli. Mūsu apstākļos parasti tas ir laiks, kad cilvēks beidz devīto klasi. Tas ir jautājums, vai viņš turpinās mācīties vidusskolā vai ies kur citur. Ir cilvēki, kuriem izdodas ātri atrast atbildi uz šiem jautājumiem, un labi, ja tā ir patstāvīga un apzināta izvēle un nav maldīga. Sliktāk, ja tā ir uzspiesta izvēle, tad problēma saglabājas. Jo cilvēks jūt, ka izvēlētais tomēr nav viņa ceļš. Ēriksons uzsver, ka šajā vecumā veidojas iekšēja krīze, tā ir identitātes krīze, apjukuma, svārstību periods, un cilvēks īsti nezina, kā dzīvot tālāk. Kādu dzīves ceļu izvēlēties? Parasti šādas krīzes gadījumā pusaudži meklē piemēru. Tas ir ļoti svarīgi. Ja ir cilvēks, ko pusaudzis vēlas atdarināt, tas viņam šķiet kā atbildes iemiesojums — es gribu dzīvot tāpat kā šis cilvēks. Ja šis piemērs ir pozitīvs, tad tas ir ļoti labi. Diemžēl piemēri var būt arī negatīvi. Jāņem vērā, ka, neskatoties uz pusaudžu visa noliegšanu, nepieņemšanu un kate-goriskumu, patiesībā viņi ir viegli iespaidojami. Norobežošanās ir tikai fasāde, maska, aiz kuras pusaudzis slēpj savu nedrošību un nezināšanu, ko iesākt. Ja krīze ir nopietna, rodas identitātes sajukuma jeb difūzijas simptomi. Minēsim dažus no galvenajiem simptomiem. Kā pirmo var minēt apātiju un ieslīgšanu bezdarbībā. Apātija šajā gadījumā nozīmē pasivitāti, interešu zudumu, cilvēks neko negrib, nekas viņu neinteresē, nav mērķu un interešu. Laiku pavada vai nu bezdarbībā, vai bezmērķīgi klaiņojot pa ielām, vai mēģinot garlaicību un bezdarbību dažādot ar alkoholu, narkotikām, toksikomāniju vai huligānismu. Otrs simptoms ir svārstīgs un nenoteikts pašvērtējums. Ārēji šādi pusaudži bieži ir bravūrīgi, plātīgi, viņi visu zina, prot, viņi cenšas skatīties uz citiem no augšas, it kā viņiem būtu pārspīlēti augsts pašvērtējums. Viņus vairs neviens nemācīs, viņi visu zina. Taču aiz tā slēpjas bailes, nedrošība, nezināšana, mazvērtības komplekss. Svārstīgais pašvērtējums nereti ir par šķērsli tam, lai pusaudzis vai jaunietis kaut ko nopietnāku uzsāktu, ķertos pie nopietnāka darba, mēģinātu iestāties kādā mācību iestādē, tāpēc ka viņš baidās, ka netiks galā, izkritīs iestājeksāmenos. Tā kā viņš tēlo šo visgudro un visspēcīgo, viņš nedrīkst

89

to pieļaut. Tāpēc labāk nedarīt neko un palikt augstās domās par sevi. Trešais simptoms ir bailes no īstas tuvības ar citiem cilvēkiem, ar vienaudžiem un, uzsveru, pretēja dzimuma vienaudžiem. Bailes iemīlēties. Kā aizsardzība pret šīm bailēm ir cinisms, bravūra, dažādas seksuālas izdarības, kurām nav nekāda sakara ar patiesām jūtām. Ceturtais simptoms ir pastāvošo vērtību noliegums, nicīga attieksme pret to, ko pieaugušie — vecāki, audzinātāji vai sabiedrība kopumā — uzskata par nozīmīgu, svarīgu. Reizēm mēs sakām: "Viņam nekas nav svēts!" Nereti šie jaunieši "īstās" vērtības meklē ārpus ierastā loka. Tās var būt kādas Austrumu mācības vai reliģijas, mistiskas lietas, — aizraušanās ar ko tādu, kas nav atzīts vai populārs tajā vidē, kurā viņš dzīvo. Ēriksons 50. gados rakstīja, ka tā ir jauniešu aizraušanās ar jogu, Austrumu reliģijām vai kreisām politiskām mācībām — ar maoismu, trockismu. Tas ir kā izaicinājums apkārtējiem.

Runājot par pusaudžu psiholoģiju, jāpieskaras jautājumam par pusaudžu subkultūru. Pusaudži veido savu, īpašu kultūru. Viņiem ir svarīga piederība savējo grupai. Grupas var būt atšķirīgas, bet tās vieno tas, ka visas atšķiras no pieaugušo grupām. Subkultūras elementi ir sava valoda, žargons. Tā laika gaitā mainās. Tāpat svarīgs elements ir sava mode, noteiktas muzikālās un literārās gaumes. Pusaudži, piemēram, labprāt var klausīties kaut ko tādu, kas visus apkārtējos burtiski tracina. Kāda loma ir pusaudžu grupām, īpašajai pusaudžu kultūrai? Pārejas periodā pusaudžu grupas un kultūra kalpo kā atbalsts. Vēl nav izveidojusies pieauguša cilvēka identitāte, bet ir piederības izjūta savai grupai. Pēc noteiktām pazīmēm — apģērba, izturēšanās, valodas — pusaudzis atpazīst savējos un jūt, ka viņš ir viens no viņiem. Subkultūrai ir pārejošs raksturs. Tā ir uz laiku, bet tā ir svarīga. Reizēm tā ir vecāku problēma, viņi negrib, lai pusaudži iesaistās grupās. Neļaut pusaudzim iet ārā uz ielas, ieslēgt viņu — tas diemžēl nav problēmas risinājums. Ir jāmeklē kāds cits ceļš, jo tā ir iekšēja nepieciešamība atrast savējos. Drīzāk vecākiem un audzinātājiem neuzkrītošā veidā būtu jāietekmē šo "savējo" izvēle, bet nevis jāizvēlas noliegšana. Ja pievēršanās subkultūrai saglabājas, arī beidzoties pārejas vecumam, tad jārunā, maigi sakot, par kādām īpatnībām cilvēka psiholoģiskajā attīstībā.

Ēriksons uzskata, ja pusaudzis nespēj kļūt par varoni, tad viņš kļūst par antivaroni. Negatīvā identitāte tālāk var attīstīties noziedznieka, alkoholiķa, narkomāna, sātanista vai terorista identitātē u. tml. Tātad var notikt pievēršanās izteikti antisociālai darbībai. Ēriksons brīdina, ka nevajag pārmērīgi apkarot pusaudžu subkultūru. Nepieciešams izrādīt pret to lielāku izpratni. Pretējā gadījumā tas var virzīt pusaudzi pa negatīvās identitātes ceļu. Reizēm, gribot labu, ar pārmērīgām kategoriskām prasībām apkarojot visu, kas mums šķiet nesaprotams un atšķirīgs, varam pamudināt negatīvās identitātes veidošanos. Tas, bez šaubām, nenozīmē visatļautību.

Sestā attīstības stadija ir jaunības stadija. Pēc Ēriksona, tas ir vecums no 18 līdz 25 gadiem. Citi mūsdienu pētnieki uzskata, ka tas var būt ve-

90

cums no 18 līdz apmēram 30 gadiem. Nav striktas pārejas no vienas stadijas otrā, tās pārklājas. Šīs stadijas pozitīvais jaunveidojums ir spēja uz patiesu tuvību, intimitāti. Tātad spēja un gatavība nodibināt ģimeni, veidot ģimenē ciešas attiecības, uzņemties atbildību par bērnu audzināšanu. Tam pretstats ir izolētība jeb vientulības izjūta. Varētu teikt, ka īstā vientulība parādās šajā jaunības stadijā. Arī pusaudži bieži jūtas vientuļi, bet tam ir pārejošs raksturs. Viņi jūtas nesaprasti, nepieņemti, bet tas ir pārejoši. Jaunības stadijā var rasties iekšēja vientulības izjūta, cilvēks nevar atrast kontaktus ar citiem. Ēriksons to skaidro kā neatrisinātu identitātes problēmu. Ja identitātes jautājums nav atrisināts līdz galam, cilvēks nespēj veidot tuvas attiecības ar citiem.

Septītā ir personības brieduma stadija. Tā var sākties apmēram 25-30 gadu vecumā. Sākotnēji Ēriksons rakstīja, ka šīs stadijas noslēgums ir 50 gadi, tagad tas varētu būt 60-65 gadu vecums. Tā ir lielākā dzīves daļa. Pozitīvais jaunveidojums ir produktīva jaunrade. Kā to saprast? Cilvēkā rodas vēlēšanās un spēja radīt un atstāt kaut ko nākamām paaudzēm. Varētu teikt, ka brieduma stadijā notiek lūzums, kad cilvēks vairs nedomā tikai par sevi un savām šauri personiskām vajadzībām, viņš sāk domāt, kas paliks pēc viņa. Negatīvais jaunveidojums ir stagnācija, sastingums, apstāšanās, kad cilvēks noslēdzas sevī un darbojas tikai savu šauri personisko interešu labad. Nekas cits viņu vairāk neinteresē. Tad personības attīstība apstājas. Tam nav jānotiek 60 gadu vecumā, tas var notikt 40 gados un agrāk. Ēriksons runā par krīzi šajā vecumā, kuru varam dēvēt par dzīves vidus krīzi jeb pusmūža krīzi. Krīzes vecums var būt ap 40-45 gadiem. Sievietēm parasti šī krīze iestājas ātrāk, bet paiet vieglāk nekā vīriešiem. To raksturo depresija, neskaidrība, apjukums, neapmierinātība ar sevi. Tas var turpināties ilgstoši. Šai krīzei, tāpat kā pusaudžu krīzei, ir savs fizioloģisks pamats. Pusaudžiem tā ir neapzināta nevēlēšanās šķirties no bērnības un apzināta vēlēšanās būt pēc iespējas ātrāk pieaugušam. Brieduma stadijā krīzes pamats ir nevēlēšanās šķirties no jaunības, nevēlēšanās samierināties ar to, ka cilvēks kļūst vecāks, vecs, ar to, ka noveco organisms — tā ir pirmā pazīme. Tam var būt dažādi risinājumi: ciivēks atrod jaunu jēgu šajā vecumā un saprot, ka nevajag turēties visu laiku pie tā, kas bija jaunībā. Šim vecumam arī ir savi uzdevumi. Ir cilvēki, kas izmisīgi cenšas būt jauni, vismaz ārēji, izturēties tāpat kā jaunībā, reizēm tas turpinās līdz sirmam vecumam. Var arī būt tā, ka cilvēks ieslīgst apātijā, viņš uzskata, ka viņa dzīve ir nodzīvota. Ārēji tas izpaužas pārliecībā, ka "es visu zinu un saprotu. Man nevienā vairs nav jāklausās, jūs klausieties manī." Cilvēks nepieņem nekādas jaunas domas, uzskatus, viņš ir gatavs tikai pamācīt citus. Un tā gaida savas dzīves noslēgumu, ne par ko vairāk neinteresējoties. Tas var ilgt 10-15-20 gadus.

Pēdējā stadija. Ēriksons to dēvē par personības integrācijas stadiju. Tā sākas apmēram 60-65 gadu vecumā. Tā sākas, kad cilvēks pārtrauc aktīvās darba gaitas. Pozitīvais jaunveidojums šajā stadijā ir personības

91

kā vienota veseluma izjūta. Kā to saprast? Tā ir iekšēja saskaņa pašam ar sevi. Iekšējas harmonijas izjūta. Karls Jungs uzskata, ka ļoti liels ieguvums ir dzīves apskaidrība un gudrība, ko nevar izlasīt grāmatā, iemācīties vai noklausīties lekcijā. Dzīves gudrība un apskaidrība ir sasniedzama, tikai nodzīvojot pilnvērtīgu dzīvi. Katram vecumam ir savs skaistums un savas priekšrocības. Negatīvais jaunveidojums ir pastāvīga izmisuma, bezcerības izjūta, kad cilvēks apzinās, ka viņš ir izniekojis savu dzīvi, ka viņa dzīve ir bijusi tikai nelabvēlīgu jaunveidojumu virkne.

Personības pētīšanas metodes

Zinātnisko personības pētīšanas metožu rašanās ir saistīta ar individuālo psiholoģisko atšķirību noteikšanu. 19. gadsimtā angļu zinātnieks F. Galtons pirmais ierosināja raksturu pētīt pēc tā paša principa kā prāta spējas. Vēlākie intelekta noteikšanas testi, ko izstrādāja Dž. Ketels un A. Binē, saturēja rādītājus, kuri raksturoja arī atsevišķas personības iezīmes. Liela nozīme personības izpētē bija arī klīniskajai psiholoģijai, kura vairāk nekā citas psiholoģijas nozares pētīja individualitāti.

Kādas personības pētīšanas metodes tiek lietotas mūsdienās? Ņemot vērā to mērķus, visas personības pētīšanas metodes var iedalīt pētnieciskajās (šauri zinātnisku uzdevumu veikšanai) un lietišķajās (praktiskās psiholoģijas uzdevumiem). Šeit galvenokārt aplūkosim tikai pēdējo metožu grupu.

Personības pētīšanas metodes var iedalīt šādās grupās:

*> novērošana un pārrunas;

■0- biogrāfiju un autobiogrāfiju izpēte;

■0- eksperimentālo situāciju radīšana;

■$■ ekspresijas pētīšana;

-v- psiholoģiskie testi.

Novērošana un pārrunas. Cilvēka izturēšanās dažādās ikdienas situācijās ģimenē, darbā, saskarsmē ar pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem lielā mērā atspoguļo viņa personību, un tāpēc, novērojot šo izturēšanos, mēs par cilvēku varam daudz ko uzzināt. Zinātniskā novērošana atšķirībā no ikdienas novērošanas atbilst šādām prasībām:

1)  mērķtiecīga ievirze (ko un kur novērot);

2)  plānveidīgums un sistemātiskums (programma);

3)  novēroto faktu fiksēšana.

Novērošana tiek plaši izmantota gan zinātniskajos pētījumos (biežāk kā eksperimentu sastāvdaļa), gan arī praksē, it īpaši pedagoģiskajā. Skolotāja spriedums par skolēnu un viņam dotais raksturojums galvenokārt balstās uz novērojumiem. Šai metodei tomēr ir virkne būtisku trūkumu. Novērošana nekad nebūs pilnīga, jo novērotājs nevar aptvert visas dzīves situācijas, un tātad arī personības raksturojums būs nepilnīgs. Novērošanas rezultātus stipri ietekmē novērotāja intereses, viņa personība, pat

93

garastāvoklis. Lai gan šķietami vienkārša, novērošana prasa lielu māku: novērotājam jāprot "ne vien skatīties, bet arī redzēt".

Pārrunās, kuras ārēji atgādina vienkāršu sarunu, tiek izzinātas dažādas psiholoģiskas parādības, kas ļauj spriest par cilvēka personību. Taču atšķirībā no vienkāršas sarunas šīs pārrunas ir mērķtiecīgas un plānveidīgas. Psihologs skaidri apzinās pārrunu mērķi, viņam ir priekšstats par to, uz kādiem jautājumiem jāsaņem atbildes, lai gan viņa sarunas biedram var likties, ka rit vienkārša, ikdienišķa saruna. Pārrunas reizēm notiek arī standartizētas aptaujas veidā, kur jautājumu kārtība un formulējumi noteikti jau iepriekš. Sīkāk šo metodi aplūkosim, pārrunājot jautājumu testu izmantošanu psiholoģiskajos pētījumos.

Biogrāfiju un autobiogrāfiju izpēte. Šī metode ir visai tuva tiešajai novērošanai, jo aptver vissvarīgākos cilvēka dzīves brīžus. Tomēr parasti šiem dokumentiem ir izteikti subjektīva nokrāsa: cilvēki cenšas izcelt vienus un noklusēt citus dzīves faktus, vadoties no savām personīgajām interesēm un vēlmēm. Izvērstā veidā biogrāfijas un autobiogrāfijas ir visai reti sastopamas (parasti tikai cilvēkiem, kuri sabiedrībā ir izpelnījušies īpašu ievērību), tāpēc šī metode netiek plaši lietota.

Eksperimentālo situāciju radīšana. Speciāli organizēts eksperiments ļauj novērst daudzus nesistematizētas novērošanas trūkumus. Šajā gadījumā psihologs pats organizē situāciju, kurā izpaužas tā personas īpašība (vai īpašības), kuru nepieciešams pētīt.

Pirmais eksperimenta metodi personības pētījumos sāka izmantot Kurts Levins 20. gadu beigās Vācijā. Vienā šādā situācijā pārbaudāmais istabā atrodas uz neliela kvadrātveida laukuma. Laukumā ir ari krēsls. Zināmā attālumā no laukuma ir paliktnis, uz kura novietots kāds priekšmets, piemēram, zieds. Tiešā veidā, no kvadrāta neizejot, šo ziedu ar roku aizsniegt nav iespējams. Eksperimentētājs liek atrast paņēmienu, kā, paliekot kvadrātā, varētu aizsniegt ziedu. Pārbaudāmais drīz vien šo paņēmienu atrod (nometas ceļos). Tad eksperimentētājs lūdz atrast vēl vienu paņēmienu. Arī tas pārbaudāmajam izdodas. Viņš noliek krēslu starp ziedu un kvadrātu un, atbalstīdamies uz krēsla, sasniedz ziedu. Panākumu iedvesmotais pārbaudāmais saņem uzdevumu vēl atrast trešo paņēmienu, lai gan eksperimentētājs skaidri zina, ka tāda nav. Pārbaudāmais veltīgi meklē trešo paņēmienu divas trīs stundas (atsevišķos gadījumos pat dienas!). Tāda situācija, kura pārbaudāmajam kļūst arvien saspringtāka un nepanesamāka (dažkārt pārbaudāmie kļūst agresīvi pret apkārtējiem priekšmetiem un pat pret pašu eksperimentētāju), eksperimentētājam ļauj pētīt niknuma rašanās procesu.

Eksperimentālo situāciju radīšanas metode ir ļoti laikietilpīga, stipri sarežģīta ir pati situāciju izvēle, un tāpēc šo metodi plašāk izmanto tikai zinātniskajos pētījumos bērnu un pedagoģiskajā psiholoģijā.

Ekspresijas izpēte. Šī metode balstās uz pieņēmumu, ka personība atspoguļojas sejā, rokrakstā, žestos, vārdos utt. Pēdējos gados ekspre-

94

sijas izpētes metode guvusi ievērību sakarā ar rokraksta analīzes izmantošanu kriminālistikā dažādu psihisko stāvokļu noteikšanai un mīmikas un žestu lomu interpersonālajā uztverē. Atjaunojusies interese par tādām strīdīgām pieejām kāfiziognornija (rakstura noteikšana pēc sejas pantiem) un grafoloģija (rakstura noteikšana pēc rokraksta). Ekspresijas izpēte ir dažu tā saukto projektīvo metožu (par kurām runāsim vēlāk) sastāvdaļa. Kā patstāvīga metode tā tiek izmantota samērā reti.

Psiholoģiskie testi. Profesionāli visplašāk personības pētīšanai gan mūsu zemē, gan arī aiz tās robežām izmanto psiholoģiskos testus. Tāpēc šo metodi aplūkosim pamatīgāk. Visus personības pētīšanas testus var iedalīt divās lielās grupās: jautājumu testi un projektīvie testi.

Jautājumu testi

Par cilvēku mēs varam sākt spriest pēc tam, kad viņam esam uzdevuši dažus jautājumus, kuri attiecas uz viņa personību. Bet, cilvēkam sistemātiski uzdodot lielāku skaitu jautājumu un viņa atbildes salīdzinot ar citu atbildēm uz tiem pašiem jautājumiem, varam novērtēt šī cilvēka personību. Šis princips ir visu jautājumu testu pamatā. Konstruējot jautājumu testu, parasti izvēlas cilvēku grupu ar veiksmīgu adaptāciju un cilvēku grupu ar sliktu adaptāciju. Jautājumus uzdod abām grupām un tikai tos jautājumus, uz kuriem abu grupu atbildes ir atšķirīgas, iekļauj topošajā testā.

Latvijā visplašāk tiek lietoti trīs veidu jautājumu testi — Aizenka tests, MMPI (Minnesota multiphasic personality inventory jeb Minesotas daudz-fāzu personības aptauja) un Ketela tests.

Ar Aizenka testa palīdzību tiek noteiktas tādas personas īpašības kā ekstraversija, introversija un neirotisms. Neirotisms raksturo cilvēka emocionāli psiholoģisko stabilitāti. Testā, kuru izstrādājis pazīstamais angļu psihologs H. Aizenks, pavisam ir 57 jautājumi. 24 no tiem attiecas uz ekstraversijas un introversijas skalu. (Vai jūs bieži rīkojaties neapdomīgi, mirkļa iespaidā? Vai jums patīk atrasties starp cilvēkiem? Vai jums patīk darbs, kas liek koncentrēties? Vai iepazīstoties jūs pirmais izrādāt iniciatīvu?) 24 jautājumi attiecas uz neirotisma skalu. (Vai jūs bieži satrauc domas, ka jums nevajadzēja kaut ko darīt vai runāt? Vai jūs uztrauc jūsu veselība?) Ir vēl tā sauktā patiesīguma skala, kurā ietilpst deviņi jautājumi. Dažiem pārbaudāmajiem rodas vēlēšanās sev piedēvēt tādas īpašības, kuras viņiem nepiemīt, bet būtu vēlamas, reizēm cilvēki vēlas izskatīties labāki, nekā ir patiesībā. Lai testēšanas laikā novērstu tamlīdzīgas parādības, tiek uzdoti tādi kontroljautājumi kā, piemēram: "Vai jūs vienmēr stāstāt tikai patiesību? Vai jūs vienmēr atbildat uz vēstulēm tūlīt pēc to izlasīšanas?" Apstiprinošas atbildes uz šiem jautājumiem samazina testa rezultātu ticamību.

95

MMPI profils

Kopumā testa rezultāti ļauj novērtēt, cik lielā mērā cilvēks ir ekstraverts vai intraverts, cik liela ir viņa trauksmes pakāpe. Atsevišķos gadījumos pēc šiem rezultātiem spriež ari par cilvēka temperamentu. Tests ir ļoti vienkāršs, tā veikšana neprasa īpašu sagatavotību un caurmērā aizņem 10-15 minūtes. Aizenka tests zināmā mērā atgādina psiholoģiskos testus, kuri tiek publicēti populāros izdevumos. Iepazīšanās ar šādiem testiem cilvēkā nereti rada vēlēšanos pašam ķerties pie testēšanas. Briesmas šeit slēpjas tajā apstāklī, ka cilvēks bez profesionālas sagatavotības bieži vien neapzinās, ka ar Aizenka testa palīdzību tiek noteikti tikai daži personības struktūras elementi, un mēģina sev radīt priekšstatu par cilvēka personību kopumā. Kā pēdējos gados atzina pats Aizenks, viņa metode ir piemērojama tikai galēju variantu noteikšanai (piemēram, izteikta ekstraversija vai izteikts neirotisms). Prakse rāda, ka rezultāti lielai daļai pārbaudāmo svārstās ap vidējiem normatīvajiem lielumiem. Sīkāk ar šo testu, kā arī ar dažiem citiem jautājumu testiem atsevišķu rakstura un personības īpašību noteikšanai jūs varat iepazīties pielikumā.

96

MMPI ir daudz sarežģītāks tests. Testa autori S. Hatavejs un Dž. Mak-kinlijs no jau publicētajiem jautājumu testiem un psihiatrijas rokasgrāmatām savāca vairāk nekā tūkstoš dažādu spriedumu, kurus pārstrādāja pašatskaites formā (vai šis spriedums attiecas uz mani vai ne), un pēc tam to skaitu samazināja līdz 550. Pārbaudāmais šiem spriedumiem vai nu piekrīt (tie atbilst viņa pašreizējam stāvoklim), vai arī noraida. Rezultātus analizē pēc desmit skalām, kuras raksturo personību, kā arī pēc trim skalām, kuras raksturo rezultātu ticamību.

Tests lielā mērā atspoguļo dažu Rietumu psihologu pieeju personības psiholoģijai. Šai pieejai ir raksturīgi, ka tiek noliegtas kvalitatīvas atšķirības starp psihiski veselu un neveselu personību. Uzskatot, ka starp šiem personības poliem pastāv tikai kvantitātes atšķirības, šie psihologi savu pētījumu pamatā liek principu "no patoloģijas uz normu". Pēc šiem uzskatiem, patoloģiskai un veselai personībai raksturīgas vienas un tās pašas psiholoģiskās īpašības, tikai patoloģijas gadījumā tās izpaužas spilgtāk. Citiem vārdiem sakot, jebkuru no mums var raksturot ar dažādu patoloģisku simptomu summu, vienīgi "normālajiem" šie simptomi ir izteikti vājāk nekā tiem, kurus uzskatām par psihiski slimiem.

Katra no MMPI skalām ir iegūta empīriski, kontroles grupas (veseli indivīdi) atbildes pretstatot tām atbildēm, kuras dod cilvēki ar specifiskām psihiskām novirzēm (eksperimentālā grupa). Katrā eksperimentālajā grupā tiek atlasītas tās atbildes, kuras atšķiras gan no kontroles grupas, gan no pārējo eksperimentālo grupu atbildēm.

Tā tika izveidotas tādas skalas kā "hipohondrija", "depresija", "histērija", "psihopātija", "vīrišķīgums/sievišķīgums", "paranoja", "psihastēnija", "šizofrēnija", "hipomānija" un "sociālā introversija". Tātad, apstiprinoši novērtējot apgalvojumu "Es bieži pāreju ielas otrā pusē, ja esmu pamanījis cilvēku, kuru negribu satikt", jūs saņemsit punktus sociālās introversijas skalai, "Liktenis man ir nelabvēlīgs" — psihastēnijas skalai utt. Apgalvojumu vidū ir arī tādi, kas tieši ataino kādu no psihopatoloģiskajiem simptomiem, piemēram: "Man ir bijuši periodi, kad esmu kaut ko darījis, bet pēc tam nezinu, ko esmu darījis." Tāpat kā Aizenka testā, arī šeit ir iespējams noteikt rezultātu ticamības pakāpi, pie tam tās noteikšanas skalu pavisam ir trīs.

Galarezultātu MMPI nosaka nevis katras atsevišķas skalas punktu skaits, bet gan tā sauktais personības profils, kuru grafiski iegūst, savienojot iegūto punktu atzīmes visās skalās (sk. att.). Pati testēšana un profila iegūšana neprasa īpašu māku un daudz laika (kopāapm. 1-1,5 stundas), turpretī profila interpretēšana un personības raksturošana ir pa spēkam tikai pieredzējušiem speciālistiem.

Tests neattaisnoja savu autoru cerības un nekļuva par psihiatrijas diagnostikas līdzekli. Taču tas ieguva plašu popularitāti — kā metode, kas noteic dažādus personības aspektus. Arī Latvijā MMPI ir visai izplatīta psiholoģiskās pētniecības metode.

97

W'"

Raimonds Keteis (dz. 1905. g.)

| Angļu psihologs R. Keteis apmēram no 18 000 īpašības vārdiem, kuri angļu valodā ļ atspoguļo cilvēka raksturu un izturēšanos, atlasīja terminus (atmezdams vārdus ar līdzīgu  ļ nozīmi), kuri, pēc viņa uzskatiem, varēja aprakstīt cilvēka personību. Ar dažādu matemātisko metožu palīdzību (savstarpējās korelācijas analīze, faktoranalīze) Keteis izdalīja 16 faktorus, kuri ir visu cilvēka personības iezīmju pamatā. Šie faktori bija tādi dihotomiski iezīmju pāri kā "ekstraversija— introversija", "emocionālā labilitāte — emocionālā stabilitāte" u.c. Testā ir 187 apgalvojumi, uz kuriem pārbaudāmajam jādod noraidošas vai apstiprinošas atbildes. Ketela testa priekšrocība ir tā, ka tas atšķirībā no MMPI nav tieši saistīts ar personības patoloģiju. Ketela jeb 16 PF (personības faktoru) tests Latvijā tiek lietots daudz biežāk nekā MMPI. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, testa izpilde prasa mazāk laika (vidēji apmēram 40 minūtes). Otrkārt, tests dod iespēju sastādīt pārbaudāmā raksturojumu tādā veidā, ka tas ir saprotams arī nespeciālistam. Personības jautājumu testu skaits sniedzas simtos, taču visiem tiem ir kopīgas īpašības ar jau aplūkotajiem. Viens no jautājumu testiem, kas pie mums ir parādījies pavisam nesen, ir NEO. Apzīmējuma pamatā ir testa sākotnējā versija, kuru 1978. gadā izveidoja amerikāņu psihologi R. R. Makreī un R T. Kosta. Tajā tika analizēti tikai trīs personības pamat-faktori: neirotisms — N, ekstraversija — E, atvērtība (openness) — O. Saskaņā ar vēlākajiem teorētiskajiem un praktiskajiem pētījumiem NEO tests tika analizēts un attīstīts, lietojot racionālās un faktoranalīzes metodes dažādās izlasēs iegūto datu analīzei. 1983. gadā testam tika pievienotas jaunas skalas, daļa no kurām veidoja divus jaunus pamatfaktorus. Rezultātā ar testa palīdzību varēja noteikt piecus personības pamatfaktorus, kurus izdala t.s. "Lielā piecnieka" (Big Five Dimensions) pieejā. Pašreizējā variantā šie faktori ir šādi: 1) ekstraversija (sabiedriskums, pārliecinātība par sevi, nosliece uz vadību); 2) emocionālā stabilitāte (mierīgums, emocionālā noturība); 3) apzinīgums — conscientiousness (centīgums, neatlaidība, organizētība, atbildīgums); 4) piekrišana — agreeableness (spēja just līdzi, gatavība sadarboties, labsirdīgums, sirsnīgums); 5) intelekts — intellectance (bagāta iztēle, izglītotība, plašs redzesloks, zinātkāre). Testā ir 250 jautājumi. Pašreiz tas ir viens no populārākajiem testiem Rietumos, īpaši plaši tas tiek pielietots vadošo darbinieku atlasē.

Jautājumu testu plašo popularitāti veicina tas, ka ar tiem ir viegli strādāt, piemēram, pārbaudāmais testu var aizpildīt vienatnē, nav nepieciešama tieša eksperimentētāja klātbūtne, tie ir pietiekami standartizēti, viegli salīdzināt rezultātus starp pārbaudāmo grupām. Turklāt rezultāti parasti

98

tiek interpretēti pēc stingri noteiktām shēmām, kurās atspoguļojas testu autoru koncepcijas par personību. Paša eksperimentētāja zināšanas personības psiholoģijā līdz ar to var būt ne sevišķi dziļas, vajadzīgo teoriju viņš saņem no testa interpretācijas shēmas. Diezin vai šādā veidā iegūtais personības raksturojums būs pilnīgs.

Jautājumu testu izmantojot praktiski, nākas sadurties arī ar dažām grūtībām, kuras psihologi bieži vien cenšas ignorēt.

Pirmkārt, iegūtais personības iezīmju profils nav pietiekami dinamisks, lai tas varētu parādīt iezīmju kopsakarus, paliek neskaidrs, kādā veidā šīs iezīmes ir organizētas mērķtiecīgā darbībā. Piemēram, vienu un to pašu cilvēku mēs raksturojam kā pašpārliecinātu, gribošu sadarboties, sabiedrisku un arī kā infantilu, skopu, nemierīgu, taču neko nezinām par šo iezīmju savstarpējo saistību, nezinām, kādā darbības veidā kādas iezīmes gūs pārsvaru. Cilvēks tiek uzskatīts par šo iezīmju nesēju, ignorējot to, ka dažas no šīm iezīmēm var būt apkārtējās sociālās vides funkcija. Tā, piemēram, darba kolektīvā cilvēks var būt sabiedrisks, bet ģimenē — no-slēdzies, sevī ierāvies, ja viņa pašpārliecinātība izpaužas tikai profesionālajā sfērā. Cilvēks var būt gatavs sadarboties kādu savtīgu mērķu sasniegšanai, bet neizrāda šādu gatavību, ja neredz tiešu labumu pašam sev, utt.

Otrkārt, atšķirīgas ir cilvēku pašnovērošanas (introspekcijas) spējas. Piemēram, ja divi cilvēki ir apstiprinājuši apgalvojumu "es reizēm jūtos mazvērtīgs", mēs domājam, ka viņi jūtas vairāk nomākti nekā lielais vairums citu cilvēku. Patiesībā viens no viņiem varbūt raksturo savu pastāvīgo psihisko stāvokli, bet otrs — īslaicīga vājuma brīžus. Taču punktus pēc depresijas skalas abi dabūs vienādus. Pat vienu un to pašu apgalvojumu dažādi cilvēki bieži vien izprot atšķirīgi.

Treškārt, bieži vien cilvēki apzināti vai neapzināti cenšas dot sociāli vēlamas atbildes, savās un eksperimentētāja acīs izskatīties labāki. Ne vienmēr "ticamības" skalas palīdz arī tādos sarežģītos testos kā MMP1.

Ceturtkārt, sociālpsiholoģiskie pētījumi ir pierādījuši, ka cilvēkus var iedalīt tā sauktajos jā-teicējos un nē-teicējos. Vienam neatkarīgi no apgalvojuma vai jautājuma satura piemīt tendence visam piekrist, otri vairāk cenšas atbildēt noraidoši.

Neviens no līdzšinējiem jautājumu testiem šos trūkumus novērst nespēj, un tāpēc to rezultātu ticamība un prognostiskās iespējas ir ierobežotas. Runājot par pēdējām, jāatceras, ka uz personības jautājumu testiem, tāpat kā uz visām anketveida metodēm, attiecas parādība, kuru sociālajā psiholoģijā dēvē par Lapjēra fenomenu, — neatbilstība starp cilvēka apgalvojumiem un viņa reālo rīcību. Ja cilvēks MMPI testos piekrīt apgalvojumam, ka viņš visu mūžu seko principiem, kuri balstās uz panākumu apziņu, tas nebūt nenozīmē, ka reālajā dzīvē mēs uz šo cilvēku varam pilnīgi paļauties.

Norādītie trūkumi nepiemīt citai lielai psiholoģisko testu grupai — tā sauktajiem projektīvajiem testiem.

99

Projektīvie testi

Galvenais projektīvo testu uzbūves princips ir tādas nenoteiktas situācijas radīšana, kura pati par sevi nenosaka un būtiski neietekmē pārbaudāmā atbildi, bet ļauj viņam uz šo situāciju projicēt savas jūtas, ievirzes, motīvus, intereses, t.i., savu personību. Tātad pārbaudāmais nenoteiktai situācijai piešķir noteiktību, kura savukārt ir cieši saistīta ar viņa personības struktūru. Šajā gadījumā pārbaudāmā atbildes netiek vērtētas kā "pareizas" vai "nepareizas", pārbaudāmais parasti neapzinās, kādi ir testēšanas patiesie nolūki (bieži vien tie tiek uztverti kā iztēles vai atmiņas pārbaude), un tāpēc necenšas īpaši kontrolēt savas atbildes (pat gribēdams dot eksperimentētājam vēlamas atbildes, pārbaudāmais nevar iedomāties, kādām tām vajadzētu būt).

Projektīvos testus par testiem var dēvēt tikai ļoti nosacīti, jo tie neatbilst galvenajām prasībām, kuras tiek izvirzītas jebkuram testam.

Standartizēta testēšana un materiālu apstrāde. Projektīvajos pētījumos atšķirībā no intelekta noteikšanas testiem nav iespējams standartizēt ne tikai rezultātu analīzi un interpretēšanu, bet arī pašu pētīšanas procedūru. Paņēmieni, kurus eksperimentētājs izvēlas procedūras laikā, lielā mērā ir atkarīgi no pārbaudāmā individuāli psiholoģiskajām īpatnībām.

Rezultātu neatkarība no eksperimentālās situācijas un psihologa personības. Projektīvos pētījumos visai liela nozīme ir gaisotnei, kuru izdodas radīt eksperimenta laikā, eksperimentētāja psiholoģiskajam kontaktam ar pārbaudāmo. Viena no projektīvo testu vājajām vietām ir tā sauktā du-bultprojekcija: ne visur pārbaudāmais uz noteikto situāciju projicē sevi, tajā interpretācijā, kuru viņš dod iegūtajiem rezultātiem, atspoguļojas arī eksperimentētāja personība.

Iespēja individuālos datus salīdzināt ar normatīvajiem, t.i., tādos pašos apstākļos pietiekami lielā pārbaudāmo grupā iegūtajiem. Lielākajai daļai projektīvo testu šādu normatīvu datu nav, personība tiek raksturota individuāli, nevis konkrēta indivīda testēšanas rezultātus salīdzinot ar grupas rezultātiem.

Tātad nosaukums "testi", runājot par projektīvo personības izpēti, ir visai nosacīts. Šiem pētījumiem atbilstošāks ir nosaukums "projektivā tehnika" vai "projektīvā metode". Psiholoģijā projektīvās metodes parādījās 30. gados kā pretstats tā sauktajai atomistiskajai pieejai cilvēka personības pētīšanā. Tajā laikā populārās aptaujas lapas un citi testi personību pētīja nevis kā vienotu veselumu, bet gan kā dažādu īpašību summu. Interpretācijas shēmas bija noteiktu kategoriju sistēmas. Personības īpašības atlika tikai salikt pa šiem "plauktiņiem". Tomēr jau toreiz psiholoģijā aizvien vairāk nostiprinājās uzskats, ka veselais nav sastāvdaļu summa, ka veselajam piemīt tādas likumsakarības, kuras nepiemīt tā daļu summai. Tātad arī personība jāpēta kopumā, nevis pa atsevišķām sastāvdaļām. Pazīstamais projektīvo metožu teorētiķis L. Franks 30. gadu beigās rak-

100

Hermans Roršahs (1884-1922)

stīja, ka, tāpat kā rentgenoskopija un spektrālanalīze nomaina novecojušās metodes fizikā un dod iespēju pētīt vielu tās dabiskajā struktūrā, to nesašķeļot, arī projektīvās metodes nomaina savu laiku pārdzīvojušos anket-veida psiholoģiskos testus. Pēdējā laikā gan aizvien biežāk nākas saskarties ar mēģinājumiem standartizēt arī projektīvās metodes, tās pārvērst par testiem šā vārda tiešā nozīmē. Lai gan pētniekiem var likties, ka līdz ar to viņi šīs metodes padara zinātniskākas un ticamākas, pārmērīga aizraušanās ar standartizāciju var novest pie tā, ka projektīvās metodes zaudēs sev raksturīgo. Līdz ar to personības pētīšanas metodoloģijā tas būtu solis atpakaļ, nevis uz priekšu.

Projektīvās pieejas aizsākumi meklējami vārdu asociāciju metodē, kuru sāka izstrādāt jau minētais F. Galtons, bet pirmo projektīvo testu galīgi izveidoja pazīstamais šveiciešu psihologs K. G. Jungs.

Svarīgākais notikums projektīvo metožu attīstībā līdz 1930. gadam bija H. Roršaha grāmata "Psihodiagnostika" (1921). Šajā grāmatā autors ir apkopojis savus vairāku gadu pētījumus par sakarībām, kādas pastāv starp cilvēka uztveri un viņa personību. Roršahs pirmais atzina, ka tas, kā cilvēks uztver nenoteiktas formas melnbaltus un krāsainus traipus, lielā mērā ir saistīts ar viņa personības īpatnībām. Apsekodams tūkstošiem pārbaudāmo, zinātnieks par stimula materiālu izvēlējās desmit nenoteiktas formas traipu, ar kuru palīdzību pētījumu laikā cilvēkā izraisīja asociatīvās reakcijas. Traipi (septiņi melnbalti vai ar sarkanas krāsas piejaukumu, trīs krāsaini) ir iespiesti uz atsevišķām kartēm. Noteiktā kārtībā to parāda pārbaudāmajam, lūdzot pateikt, ko katrs atgādina, kam šie traipi varētu būt līdzīgi. Iegūtās atbildes analizē pēc īpašas sistēmas, kurā ietilpst tādi rādītāji kā atbildes lokalizācija, determinanti un saturs. Atbildes lokalizāciju noteic pēc tā, vai atbildē ir izmantots traips kopumā vai tikai kāda tā daļa. Tā, piemēram, atbilde uz vienu no kartēm var būt "Dzīvnieka āda" (traips izmantots kopumā) vai arī "Kaķa galva ar ūsām" (izmantota tikai viena traipa daļa) (sk. 1.un 2. karti). Atbildes lokalizācija galvenokārt ir saistīta ar intelekta īpatnībām. Cilvēki ar noslieci uz abstrakto domāšanu atbildes dod, orientēdamies uz traipu kopumā. Orientācija uz atsevišķām detaļām liecina, ka vairāk izteikta ir konkrētā domāšana. Determinanti ir tādi atbildes rādītāji kā forma, kustība un krāsa. Dažus no tiem nosaka paša traipa īpašības, citus (kustība) — pārbaudāmā subjektīvais stāvoklis. Determinants "forma" norāda, ka pārbaudāmā atbilde ir nosacījusi traipa formu, tā kontūras. Ja pārbaudāmā atbildes pārsvarā nosaka traipa forma, tas liecina, ka viņam piemīt uztveres noteiktība, koncentrēšanās

101

■■■v

fioršaha testa karte

spējas, racionāls domāšanas veids. Determinants "kustība" norāda, ka pārbaudāmais statisku attēlu redz kustībā, piemēram, "divi klauni dejo, sadevušies rokās". Tā kā attēls pats par sevi nekādu kustību nesatur, tad šādas atbildes liecina, ka pārbaudāmajam ir liela iekšējā aktivitāte. Determinants "krāsa" aptver tās atbildes, kurās uzmanība tiek vērsta uz traipa krāsu, piemēram, "skaista zaļa balles kleita". Šādas atbildes ir saistītas ar cilvēka afektīvo sfēru: jo lielāka ir orientācija uz krāsu, jo vairāk izturēšanos nosaka emocionālais stāvoklis.

Pēc īpašas formulas tiek noteikta determinantu "kustība" un "krāsa" attiecība. So attiecību Roršahs interpretē kā pārdzīvojumu tipu. Līdzīgi K. G. Jungām un vēlāk H. Aizenkam, Roršahs izšķir divus galvenos pārdzīvojumu tipus. Bet atšķirībā no Junga, kurš introversiju un ekstraversiju saprata kā noteiktus psihiskos stāvokļus, īpašus personības tipus, Ror-

102

šahs uzskatīja, ka tie ir procesi, kuri piemīt katram cilvēkam un kurus nedrīkst pretstatīt. Uzsvērdams šo atšķirību, Roršahs nedaudz ir mainījis arī pašu tipu nosaukumus: introversīvais un ekstratensīvais tips. Intro-versīvātipa gadījumā (determinantu "kustība" un "krāsa" attiecībā dominē "kustība") cilvēka izturēšanos galvenokārt nosaka viņa iekšējā dzīve, nevis apkārtējā vide. Tie ir sevī noslēgušies cilvēki ar diferencētu intelektu, lielu produktivitāti, domāšanas patstāvību. Ekstratensīvā tipa gadījumā (dominē "krāsa") cilvēkiem raksturīga liela atkarība no apkārtējās vides, reproduktīvs intelekts, emocionāla labilitāte, sabiedriskums, laba pielāgotība apkārtējai sociālajai videi, praktiskas noslieces.

Sākotnēji Roršahs un viņa sekotāji galvenokārt analizēja tikai atbilžu formālos rādītājus. Vēlāk psihoanalīzes piekritēji uzmanību pievērsa arī atbilžu saturam. Tas tika interpretēts freidisma simbolisma tradīcijās, piemēram, ja pārbaudāmais attēlos pārsvarā saskatīja "plēsīgus dzīvniekus", viņam tika piedēvētas agresīvas tieksmes. Liela daļa zinātnieku šādus mēģinājumus atzīst par patvaļīgiem un spekulatīviem.

Mēs Roršaha testu aplūkojām pavisam vispārīgā veidā. Katra no minētajām rādītāju grupām ir ļoti diferencēta. Tā, analizējot lokalizāciju, tiek ņemta vērā arī detaļu oriģinalitāte, pāreja no detaļām uz traipu kopumā, lokalizācijas atbilstība atbildes saturam. Analizējot determinantu "forma", tiek noteikta arī formas kvalitāte, formas saistība ar krāsu, vērā ņemot arī gaismēnas, perspektīvu utt. Arī pati eksperimenta procedūra, lai gan ārēji vienkārša, no eksperimentētāja prasa lielu prasmi, it sevišķi noteicot atbildes determinantus. Lai apgūtu Roršaha metodi, nepieciešams ilgs laiks,

.-..-•*■"

Roršaha testa karte

103

liela prakse un teorētiskas zināšanas. Daži pētnieki pat apgalvo, ka šo metodi patstāvīgi apgūt nav iespējams.

Henrijs Marijs (1893-1988)

Tagad Roršaha tests ir visizplatītākā pro-jektīvā metode un viena no visplašāk lietotajām personības pētīšanas metodēm pasaulē. Daudzās valstīs to izmanto, izvirzot cilvēkus atbildīgos amatos, profesionālajā atlasē (it īpaši transportā, aviācijā), tiesu psiholoģiskajā ekspertīzē, ģimenes un laulības konsultācijās, psihiatriskajās klīnikās. Ar Roršaha testu pēta cilvēka psihofizioloģisko konstitūciju un iedzimtību, vides, dzimuma un vecuma ietekmi uz intelekta attīstību un rakstura veidošanos utt. Pašlaik Roršaha testam veltītās literatūras sarakstā ir vairāk nekā 5000

nosaukumu. Amerikas Savienotajās Valstīs katru gadu ar Roršaha testu tiek pārbaudīti apmēram miljons cilvēku. Pastāv speciāli Roršaha institūti, ik pēc četriem gadiem notiek starptautiskas konferences, kuras veltītas šai metodei.

Latvijā šis tests pagaidām ir maz izplatīts. Tas saistīts ar testa sarežģītību un paša testa materiāla grūto pieejamību. Pie mums šo testu iegādāties nevar, ārzemēs to var tikai pasūtīt, uzrādot sertifikātu, kurš apliecina, ka tā uzrādītājs spēj profesionāli strādāt ar šo testu (tas attiecas arī uz dažiem citiem projektīvajiem testiem, piemēram, TAT).

Popularitātes ziņā no Roršaha testa tikai nedaudz atpaliek tematiskās apercepcijas tests (TAT). Testa autors ir izcilais amerikāņu psihologs Henrijs Marijs (Murray). Savā koncepcijā viņš lieto jēdzienu "tēma", kas apzīmē konkrētu personības iekšējo spēku (motīvu) saistību ar ārējās vides iedarbības spēkiem. Katram cilvēkam ir raksturīgas savas, individuālas "tēmas", kuras nosaka viņa uztveri, "apercepcija" šeit nozīmē gatavību uztvert parādības un priekšmetus jau iepriekš noteiktā veidā (atkarībā no individuālajām "tēmām").

TAT stimula materiāls sastāv no trīsdesmit attēliem, kuri ataino sociālajā ziņā nenoteiktas situācijas. Eksperimentālās procedūras laikā pārbaudāmajam parāda 20 attēlus, kuri ir atlasīti atbilstoši viņa dzimumam un vecumam. Pēc katra attēla parādīšanas ir jāsacer kāds stāsts, kurš atspoguļotu to, kas, viņaprāt, notiek attiecīgajā situācijā, kas ir bijis agrāk, kas notiks vēlāk, kā arī attēloto cilvēku domas un jūtas.

Šādā veidā iegūtajā materiālā atspoguļojas paša pārbaudāmā personība un viņa apkārtējās sociālās vides īpatnības. Personība atainojas galveno personāžu raksturojumos, vide — personāžu vides aprakstā.

Tests tika radīts empīriski, un sākotnēji tam nebija nekāda īpaša teorētiska pamata. H. Marijs vienīgi bija norādījis, ka iegūtie stāsti, kuru pa-

104

matā ir centieni izskaidrot nenoteiktas situācijas, atklāj nozīmīgus personības komponentus. Tādējādi TAT stāstos cilvēki izsaka savas apzinātās un neapzinātās jūtas un prasības. Pirmo projektīvās pieejas teorētisko pamatojumu 1939. gadā mēģināja dot L Franks. Pēc viņa domām, personību pētīt ir iespējams, radot pārbaudāmajam situāciju ar neizteiktu struktūru, uz kuru viņš varētu projicēt savas personības struktūru. Šim paņēmienam, pēc Franka domām, atbilst tādi pētniecības līdzekļi kā Ror-šaha tests, TAT u.c, kuriem viņš deva kopīgu nosaukumu "projektīvie". Jēdziens "projekcija" šeit tika lietots kā jēdziena "projektors" analoģija. Pārbaudāmais savu personību projicē uz nenoteiktu situāciju, tāpat kā projektors projicē attēlu uz ekrāna.

Tikai vēlākajos gados projektīvās metodes, arī TAT sāka saistīt ar psihoanalītisko jēdzienu "projekcija".

Ko var noteikt ar TAT palīdzību? Attēlā mēs redzam zēnu, kurš aplūko uz galda esošu vijoli. Pārbaudāmais, piemēram, stāsta par zēnu, kurš cītīgi apgūst vijoļspēli un nākotnē kļūs par izcilu mūziķi. Šajā gadījumā varam pieņemt, ka pārbaudāmajam ir tieksme pēc panākumiem un ka iespēju tos gūt viņš redz paša mērķtiecīgos pūliņos. Ja pārbaudāmais saka, ka attēlā parādīts nelaimīgs zēns, ko vecāki ar varu spiež "čīgāt", iespējams, ka tas liecina par pārbaudāmā neapmierinātību ar savu

TAT. Zēns ar vijoli

105

s

TAI Vīrietis runā ar jaunieti.

atkarību no apkārtējās sociālās mikrovides. Attēlā mēs redzam sirmu vīrieti, kurš skatās uz jaunu cilvēku. Pārbaudāmais mums stāsta par jaunu zinātnieku, kurš citu pēc citas piedzīvo neveiksmi un visbeidzot griežas pēc padoma pie pieredzējušā kolēģa. Saņēmis padomu, viņš izlabos kļūdas un veiksmīgi tiks galā ar savu darbu. Šāds stāsts var liecināt, ka pārbaudāmais grūtajos brīžos mēdz griezties pēc padoma pie autoritatīvām personām, uz kuru palīdzību viņš paļaujas.

106

Līdzīga veidā pēc pārbaudāmā stāstiem var spriest par viņa reakciju uz apkārtējo cilvēku prasībām, par viņa pienākuma izjūtu, pretenziju līmeni, attieksmi pret vecākiem, draugiem, mīļotajiem cilvēkiem, afektīvo stāvokļu kontroli, priekšstatiem par vīrieša un sievietes lomu viņu savstarpējās attiecībās, attieksmi pret vadību, darbu, nākotni, pagātni, vērtīb-orientāciju, interesēm, raksturu.

TAT. Sieviete vēro, ka otra skrien gar upi.

107

Atsevišķs stāsts vēl neļauj spriest par kādu no šiem personības elementiem. Personības raksturošanai tiek analizēti visi TAT stāsti kopumā. Piemēram, pēc stāsta, kurā galvenais varonis nelaimīgas mīlestības dēļ sev padara galu, tomēr nevar apgalvot, ka pārbaudāmajam ir bijusi nelaimīga mīlestība vai arī ka viņam ir suicidālas (pašnāvnieciskas) tieksmes.

Patieso stāsta jēgu var atrast, tikai šo stāstu salīdzinot ar citiem pārbaudāmā stāstiem. Izanalizēsim šādu stāstu. "Vēlā vakarā meitene iet gar jūras krastu. Otras meitenes nemaz nav, tā ir tikai pirmās iztēlē. Meitene ir vientuļa, noskumusi, un viņa ir atnākusi uz jūrmalu pasapņot. Viņa atceras brīžus, kad šeit bija ar savu mīļoto. Viņi bija kopā dejās, pēc tam atnāca šurp, sastrīdējās, viņa aizskrēja, bet viņš nemēģināja viņu panākt, viņš meiteni pameta. Kopš tā laika viņa savu mīļoto vairs nav redzējusi. Tas notika pirms vairākiem gadiem. Vienīgais, kas meitenei tagad atlicis, ir atnākt uz šejieni un atcerēties sevi, kāda viņa ir bijusi toreiz. Es nezinu, kas notiks tālāk. Meitene viņu nekad vairs neredzēs un metīsies ūdenī."

Kā šo stāstu lai saprot? Vai pārbaudāmā ir uz pašnāvības robežas? Vai kāds ir atraidījis viņas mīlestību? Vai arī viņa apraksta to, ko varētu izdarīt, ja kāds viņu būtu atraidījis? Stāsts dod pamatu jebkuram no šiem spriedumiem.

Pieņemsim, ka mīlestība pārbaudāmajai ir galvenā dzīves vērtība. Tad protokolā būs stāsti, kuros jebkuri draudi varones mīlas jūtām viņā izraisīs smagus pārdzīvojumus. Toties būs arī stāsti, kuros sarežģījumi varones profesionālajā karjerā vai ģimenes dzīvē īpašu satraukumu viņā neizraisīs.

Ja pārbaudāmā baidās kaut ko zaudēt, tad mēs dzirdēsim stāstus, kuru varone cieš, zaudēdama draugus, vecākus, iemīļoto darbu, un visos gadījumos cenšas izdarīt pašnāvību. Ja pārbaudāmā izteikti baidās ne tikai no zaudējumiem, bet vispār no jebkuriem būtiskiem sarežģījumiem dzīvē, protokolā būs vairāki apraksti, kuros šādi sarežģījumi beidzas ar varones nāvi.

Ziņas, ko TAT sniedz par pārbaudāmo, nav iespējams novērtēt, objektīvi neizanalizējot pārbaudāmā dzīves datus, jo TAT lielākoties atklāj potenciālās iespējas, tendences, ievirzes, nevis reālus pārbaudāmā izturēšanās faktus vai personības iezīmes.

Efektīvi ir TAT izmantot kopā ar Roršaha testu. Roršaha tests atklāj fundamentālus, relatīvi pastāvīgus personības momentus, tā sauktos dziļos slāņus, turpretī TAT— vairāk personības ārējo dinamiku. Tā, piemēram, pēc Roršaha protokoliem mēs varam noprast, ka pārbaudāmajam ir daudz iekšējo konfliktu, turpretī TAT mums parādīs, kādās sfērās ir šie konflikti — ģimenē, darbā vai seksuālajās attiecībās.

Latvijā TAT ir vairāk izplatīts nekā Roršaha tests. Tas ir saistīts gan ar šī testa lielāku pieejamību, gan arī ar pašu pētījumu saturu, jo aizvien vairāk palielinās interese par personības sociālajām ievirzēm, kuru noteikšanā TAT ir adekvāts līdzeklis.

Vispopulārākie projektīvie testi Latvijā ir zīmējumu testi. Darbā ar bērniem un pusaudžiem plaši tiek izmantoti dažādi ģimenes zīmējumu varianti. Šīs metodes autors ir amerikāņu psihologs V. Vulfs, kurš 1947. gadā publicēja pirmo ģimenes zīmējuma interpretācijas shēmu. Tiek pievērsta uzmanība tam, kādā secībā tiek zīmēti ģimenes locekļi, kā viņi tiek izvietoti telpiski, kādas ir viņu formas un proporcijas. Līdzīgs ir K. Mahovera

108

1948. gada piedāvātais tests "Uzzīmē cilvēku" (Draw-a-Person). Pats nozīmīgākais no zīmējumu testiem ir "Māja-Koks-Cilvēks" (House-Tree-Per-son). Šis tests ir radies apmēram tajā pašā laikā, kad iepriekš minētie, un tā autors ir amerikāņu psihologs Dž. Buks. Zīmējuma interpretācijā "māja" reprezentē cilvēka attiecības ar apkārtējiem, "koks"— neapzināto "Es" daļu un "cilvēks" — to, kā zīmētājs uztver sevi apzināti. Personības pētījumos Latvijā tiek izmantoti arī Maskavā radītie zīmējumu testi. Populārākie no tiem ir "piktogramma" un "neeksistējošais dzīvnieks". "Piktogrammu" 30. gados izveidoja izcilais zinātnieks, viens no neiropsihoioģijas pamatlicējiem, Aleksandrs Lurija. Sākotnēji tā bija paredzēta pastarpinātās atmiņas pētīšanai. Pārbaudāmajam tika lasīti priekšā 15 vārdi, kuri viņam bija jāiegaumē. Lai tos varētu labāk iegaumēt, tika piedāvāts uzzīmēt to, kas palīdzētu atcerēties šos vārdus. Vēlāk, 60. gadu beigās, šo metodi sāka izmantot rakstura un personības īpašību noteikšanā.

"Neeksistējošais" jeb "fantastiskais dzīvnieks" ir metode, kura līdzās cilvēka iztēles pētīšanai ļauj noteikt arī viņa personības īpatnības, piemēram, egocentrismu, agresivitāti, pašvērtējumu u.c. Metodes autore lielai daļai tās lietotāju nav zināma, jo Maija Dukareviča to publicējusi tikai 1990. gadā, lai gan pati metode plašāk kļuva pazīstama jau 80. gadu sākumā. Pati metodes autore ir ļoti spilgta un oriģināla personība. Līdz pat pensijai strādājot par vienkāršu laboranti Maskavas Psihiatrijas institūtā, viņa jau 60. gados pašmācības ceļā bija apguvusi psiholoģiju, psihoanalīzi un daudzus projektīvos testus (Roršaha testu, TAT u.c). Akadēmiskās aprindās pret viņu izturējās krasi noraidoši, centās viņu ignorēt, bet tajā pašā laikā viņa bija pirmā skolotāja daudziem psihologiem, kuri vēlāk sāka strādāt ar projektīvajām metodēm, tostarp arī man.

Visiem zīmējumu testiem kopējs ir tas, ka tiek interpretēts gan pats zīmējums kā tāds (līnijas, to nospiedums, detaļu precizitāte, zīmējuma lielums un izvietojums u. tml.), gan zīmējuma saturs. Satura analīze un interpretācija galvenokārt balstās uz psihoanalītiskām teorijām, zīmējumi tiek aplūkoti kā simboli, kuri pārstāv gan neapzinātos, gan apzinātos personības aspektus.

Lai gan pirmajā brīdī zīmējumu izmantošana cilvēka personības izpētē šķiet pavisam vienkārša, patiesībā tā prasa īpašu sagatavotību un augstu profesionalitāti. Tāpēc tos, tāpat kā citus projektīvos testus, kvalificēti spēj lietot tikai tie psihologi, kuri ir ieguvuši maģistra grādu psiholoģijā.

Lai gan projektīvajām metodēm nav raksturīgi tie trūkumi, kas piemīt metodēm, kuru pamatā ir pašnovērtējums (jautājumu testi), tas tomēr nenozīmē, ka šīm metodēm to vispār nebūtu. Strādājot ar jautājumu testiem, galvenās grūtības rada pārbaudāmā subjektīvisms (cik pareizi viņš spēj vai vēlas novērtēt savu izturēšanos, savas īpašības), turpretī pro-jektīvo metožu galvenā problēma irto interpretētajā subjektīvisms.

Jau 1953. gadā amerikāņu zinātnieki E. Hammers un Z. Pjotrovskis veica šādu pētījumu. Vairākās klīnikās viņi izanalizēja to psihologu

109

klinicistu slēdzienus, kuri strādā ar projektivajām metodēm. Vienlaikus viņi pētīja arī pašu psihologu personību. Izrādījās, ka vairumā gadījumu psihologa slēdziens par citu cilvēku lielā mērā atspoguļo paša psihologa personību. Tātad iespējama arī apgrieztā projekcija, kur eksperimentētājs uz iegūto materiālu projicē savu personību. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tas nebūt nenozīmē, ka psihologs projektīvo metožu rezultātos saskatītu pārbaudāmajam nepiemītošas īpašības. Viņš gluži vienkārši izrādās jutīgāks pret tām īpašībām, kuras piemīt pašam.

Metodes izvelēs problēma

Pēdējos gadu desmitos nenorimst strīds starp aptaujas metožu piekritējiem un projektīvo metožu aizstāvjiem. Ievērojamais jautājumu testu speciālists R. Ketels savā laikā deklarēja, ka bez kvantitatīvām "izmērīšanas" procedūrām (t.i., jautājumu testiem) personības teorija neizbēgami pārvēršas par darbības arēnu cilvēkiem ar veiklu valodu. Jautājumu testu piekritēji sevi uzskata par objektīviem un projektīvo metožu speciālistus apsūdz subjektīvismā. Savukārt pēdējie uzskata, ka jautājumu testi psiholoģijas zinātni atgriežot atomisma pozīcijās, kurās tā atradusies vēl gadsimta sākumā. Vai tiešām, pieņemot vienu metožu grupu, neizbēgami ir jānoliedz otra?

Kā vienmēr, arī šajā situācijā ir "zelta vidusceļa" gājēji, kuri uzskata, ka jāizmanto gan vienas, gan otras metodes. Tomēr izrādās, ka ar šādu vispārīgu pieeju vēl ir par maz. Agri vai vēlu tā noved pie vilšanās kādā no metožu grupām. Tas notiek, ja pētnieks ignorē savu uzdevumu specifiku, nerēķinās ar to, ka gan jautājumu testi, gan projektīvās metodes vairāk piemērotas, lai sasniegtu noteiktus mērķus. Savā praktiskajā darbā risinot tās vai citas problēmas, psihologam nākas veikt gan individuālus, gan grupveida pētījumus. Reizēm, ejot pieminēto "zelta vidusceļu", tiek izmantoti gan jautājumu testi, gan projektīvās metodes. Tad kādas no šīm metodēm tiek atzītas par vairāk derīgām, citas — par mazāk derīgām. Bet bieži vien pētnieks pat neapzinās, ka ir bijis neobjektīvs, šādi vērtēdams metodes. Viņš nav ņēmis vērā, ka projektīvās metodes vislielāko efektu dod individuālajos pētījumos, kur ir jāizzina konkrēta cilvēka personības struktūra, tās īpatnības. Šāda nepieciešamība rodas, piemēram, medicīnā (psihoterapija, psihokorekcija, sociālā un darba rehabilitācija), sportā (meklējot sportista psiholoģiskās rezerves, lai kāpinātu rezultātus), ģimenes un laulības konsultācijā (ģimenes konfliktu risināšana, laulības partnera izvēle), tiesu psiholoģiskajā ekspertīzē, kā arī cilvēku izvirzīšanā uz sevišķi atbildīgiem amatiem vai arī nozīmīgu uzdevumu veikšanai.

Grupu pētīšanā mūs parasti vairāk interesē nevis konkrēta cilvēka personība, bet gan tās personības īpašības, kuras ir kopīgas visai grupai. Šādi pētījumi tiek veikti organizācijās (salīdzina darba grupas, kuras atšķi-

110