Dzīve un morāle

Dzīve ir kā upe ar daudz, daudz pietekām,  un morāle ir viena no tām daudzajām, mazs piliens mutuļojošā, atvariem pilnajā upē. Kur tad viņas satek un kur attek?

Reiz dzīvoja kāda meitene, auga kā jau visi bērni, gan ar saviem  netikumiem, gan arī ar saviem tikumiem (bez tiem jau nevar iztikt). Tā skrēja laiks, gadi līdz viņa bija izaugusi no mazās draiskās meitenītes, kurai patika dauzīties pagalmā ar sētas bērniem un darīt dažādas neprātības. Savu pārvērtību viņa sajuta, kad pirmo reizi iemīlējās - jaunā stalta auguma jauneklī, kurš viņu bija apbūris ar savām debess zilajām acīm, kas nenogurdināmi viņā lūkojās. Acu izteiksmē bija lasāms kaut kas maigs un burvīgs, viņa jutās laimīga, jo pirms tam viņu tādas jūtas nebija skārušas. Satiekoties viņas būtība bija pilna un piesātināta. Koki likās čukstam, putni dziedāja, saule smaidīja, ar saviem siltiem stariem glāstīja. Šāda veida izjūtas, kā meitenei likās bija abpusējas.

Tā gāja laiks, viņi bija tikušies gadu un vienu dienu, kad nolēma, ka jādzīvo ir kopā, meitenei tad bija 16 gadi, bet puisim 22. Viņi abi to vēlējās un bija laimīgi. Līdz kādai drūmai, mākoņainai dienai, kad pēkšņi viņa sajuta aukstumu, un kauktas durstās, viņa sāka lūkoties un ieskatīties, līdz viņa sāka just ar katru dienu, ka šie dūrieni paliek arvien stiprāki un stiprāki, līdz viņa ieraudzīja to, ko nebija saskatījusi agrāk dzīvodama savos sapņos. Dūrieni ar katru dienu palika aizvien stiprāki un stiprāki. Kā izrādās viņas skaistā mīlestība bija pārvērtusies par ērkšķu krūmu, un protams viņai palika bail no tā, bet  lai kāds tas ērkšķis ar nebūtu viņa viņu mīlēja. Tā droši vien nevarēja turpināties ilgi, jo kaut kas agri vai vēlu notiek. Viņa gan nezināja, kas šo procesu bīda, bet agri vai vēlu vajadzēja kaut kam mainīties. Tā arī tas notika, tikai pirmais kas mainījās bija viņa pati un  viņas lielā  mīlestība, kurai kādreiz bija tik liela zudēja savu spožumu, mīla bija pārvērtusies, tajā bija parādījušies caurumi, un ar katru dienu to parādījās aizvien vairāk un vairāk. Mainījās arī viņas attieksme pret dzīvi un visu apkārtējo, jo arī viņa bija palikusi bāla un pliekana. Stundām ilgi šo meteni varēja novērot sēžam pie loga, lūkojoties ar tukšu nekur netiecošu, nekam neveltošu skatienu. Tas bija vērsts tukšumā. No viņas pāri bija palicis tikai apvalciņš.

Izskatījās, ka meitenes dzīve ir iztukšota, un pate viņa arī.

Bet izrādās, ka NĒ! Ka viņu  vajag tikai pamudināt, sabužināt, un palēnām pildīt viņu ar dzīvību, kā arī mācīt un stāstīt no jauna, un rādīt  no jauna pasauli. Tas izdevās, meitene atkal sāka plaukt, parazītiņam savas lapiņas vērsdama atkal laukā, kur viņu jau gaidīja siltie saules stari. Jā, bet  to bija iespējams izdarīt tikai  tādam  cilvēkam, kurš pats bija stiprs, pilns mīlestības, ticības, lai varētu saskatīt, aiz šī blāvās gaismiņas  to spožo, košo - dvēseles spīdumu.