Gunars Saliņš „Lēciens”

Par Gunaru Saliņu.

Dzejnieks dzimis 1924.gada 21.aprīlī Dobelē skolotāja ģimenē. Tēvs bijis skolas pārzinis. Skolas nams bijis arī biedrības nams, un tur allaž notikuši dažādi pasākumi, bijis daudz ļaužu. Gunaram patikusi šī rosība. Kur nu vēl skaistie meži un lielā vaļa, kurā pagājuši pirmie desmit gadi. Dzīve viegla un daudzveidīga.

Vecāki – vidzemnieki: tēvs piebaldzēns, māte raunēniete, savukārt vecāmāte runājusi savā skaistajā novada izloksnē un izteicienos ( skaņas, viss sakāmais pamazināmos vārdos), un tikai vēlāk – dzeju rakstot, dzejnieks atskārta, kāda nozīme ir bijusi bērnībā runātajai valodai, kā pats atzinis,- ļoti patikuši dainu ritmi.

Savus pirmos dzejolīšus viņš uzrakstījis jau 6-7 gadu vecumā, kad sācis mācīties Naudītes pamatskolā. Vēlāk viņš ir mācījies arī Jelgavas pilsētas pamatskolā. Pēc pamatskolas beigšanas studējis Jelgavas skolotāju institūtā, ko pabeidzis 1944.gadā, kad arī devies trimdā uz Vāciju.

Dzīvojot Vācijā, viņš strādājis par skolotāju Haunštetenes bēgļu nometnē Augsburgā, pēc pašmācības ceļā apgūtās angļu valodas piestrādājis arī par tulku armijas latviešu rotā, bijis žurnālists laikrakstā “Latvju Domas”.

1950.gadā izceļojis uz ASV. Šeit viņš studējis Upsalas koledžā Īstorendžā, Ņūdžersijas štatā, kur arī ieguvis bakalaura grādu psiholoģijā un socioloģijā 1952.gadā. 1955.gadā absolvējis Sociālās pētniecības jauno skolu Ņujorkā, ieguvis maģistra grādu. Dzīvojot ASV, viņš strādājis par psiholoģijas un socioloģijas profesoru Unionas koledžā Ņūdžersijā un par latviešu sestdienas skolas vadītāju.

Autora bibliogrāfija:

Dzeja:
Iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi — itin neseni (1997)
Satikšanās (1979)
Melnā saule (1967)
Miglas krogs un citi dzejoļi (1957)
Kopoti raksti:
Raksti 1. sējums (2006)
Izlases:
Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules/ dzeja (1993)

Gunars Saliņš

„Lēciens”

Un, kad pie dzejas bijām pavadījuši pus mūžu un vēl pus nakti,

un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli,

viņa cēlās un parādīja man

mēli.

          Nē, viņa teica:

                   „Es gribu ar tevi uz jumtiem!”

Aiz mums nodzisa

glāžu šķinda un

balsis,

          bet dziļi lejā

zaļās, zelta un sarkanās ugunīs

Ņujorka laistījās mēma-

kā atspīdums dzelmē.

          „Peldēsimies?” viņa ievišķi

Ievaicājās- un, atbildes nenogaidot un pat nenovilkusi  drānas

(tas vismaz būtu man paticis labāk),

viņa pārlēca

jumta

margām.

Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai

visu pilsētu vilnījam lejā

zilos-zaļos-sarkanos-zelta apļos.

Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku),

nometis  svārkus, raisīju vaļā kaklasaiti (un izšāvās caur miņu,

          ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli)

un jau uzliku kājas uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri,

          ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts- un ka tomēr

          citādi nevar-ka jālec)-

te no muguras

plaukstas kādas man aizspieda acis.

          Vēl neticēdams, atgriezos-

Bet jā, tā bija

viņa!

Un, kad piepešā niknumā gribēju lādēties par tik neģēlīgu manis

          krāpšanu,

viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par

dzīvības glābšanu.

          Un tad es pamanīju,

ka esam abi

viscaur slapji

un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm.

Dzejoļa analīze.

Kādu noskaņu rada teksts?

Gunara Saliņa dzejolis „Lēciens” ir par mīlestību, tas apliecina, ka šīs īpašās jūtas ir galvenais cilvēka dzīvē, jo no mīlestības dzimst cilvēki, veidojas to raksturi, mēs mācāmies rūpēties par otru. Dzejolis liek nojaust, ka patiesas mīlestības vārdā ir vērts darīt jebko, arī mirt, ja nepieciešams. Šī darba pamatā ir liriskā „es” pārdzīvojumi par savu otro pusīti, viņa pārdomas par mīlestību, viņa pašaizliedzība, sekojot savai mīļotajai. Visu šo darbu caurvij spriedze, virkne dažādu izjūtu, jo, manuprāt, ikviens dziļi jūt līdzi varoņa piedzīvojumam, reizē nožēlojot viņa mīļotās nāvi, apbrīnojot viņa drosmi, dodoties viņai līdzi nāvē un vienlaikus izjūtot dziļu atvieglojumu, kad atklājas, ka tā ir tikai pelde ūdenī. Kopumā dzejolis rada lirisku noskaņu, neskatoties uz tā vienkāršo, ikdienišķo valodu.

Kādas pārdomas teksts rada lasītājā?

Man kā lasītājam ir interesanti vērot varoņa darbību, viņa pašuzupurēšanos, sekojot savai mīlestībai, vēl interesantāk ir, lasot darba beigas, kur atklājas, ka varoņi patiesībā ielēca ūdenī, nevis nolēca no kāda Ņujorkas nama jumta.

Šis dzejolis liek aizdomāties par to, cik cilvēks tomēr var būt mīlošs, ja ļoti pacenšas. Mīlestība ir svarīga ikvienam cilvēkam, tā ir sajūta, ka tev blakus ir cilvēks, kurš tevi mīl un rūpējas par tevi, gluži kā tu rūpējies par viņu. Ikviens droši vien ir savā dzīvē kādu ļoti mīlējis un, ja nav to noturējis pie sevis, vēlas šīs kļūdas labot, esot gatavs kaut vai līdz pasaules galam aizstaigāt sava mīļā cilvēka dēļ. Visstiprākā ir pirmā mīlestība, tad jūtas ir visciešākās un cilvēkam gribas nolikt visu pasauli pie kājām otrai pusītei, par to, manuprāt, arī šis stāsts „Lēcienā”.

Kas tekstā tiek attēlots (temats, motīvs, problēma, risinājums, sižets)?

            Autors dzejolī kā problēmu ir uzstādījis meitenes šķietamo pašnāvību, liekot puisim izvēlēties starp savu mīļoto un dzīvību. Viņam ilgi nav jādomā, lai atrisinātu šo dilemmu; viņš lec meitenei pakaļ. Visskaistākā vieta šajā dzejolī ir atklāsme, ka viņi nav nolēkuši no jumta, jo viņi ir slapji un aplipuši ar ūdenszālēm, tas arī problēmas atrisinājums. Sižetiski tā ir diezgan ierasta Ņujorkas aina (bet varbūt arī Ņujorkas gaismas ir tikai ilūzija, gluži kā augstais jumts?), ierasta ballīte, divi iemīlējušies jaunieši, kas no cilvēkiem paslēpjas uz jumta, no kura nolec meitene. Atrisinājums ir brīnišķīgs, neviens necieš, un tas atvieglo ikviena lasītāja sirdi.

Kāds ir autora liriskā „es” pārdzīvojums un izpratne par laiku un telpu?

            Liriskais „es” ir iemīlējies jaunietis (vispār jau nav teikts, iespējams, tas ir vīrietis ap četrdesmit, bet man labpatīk domāt, ka jaunietis), kura meitene metas pāri jumta margām un pazūd kaut kur lejā, satiksmes plūsmā, aicinot viņu peldēties. Viņš, ilgi nedomājot, novelk svārkus, atraisa kaklasaiti un lec pakaļ, skaidri apzinoties, ka mirs, bet pēkšņi viņa acis aizsedz meitenes rokas, un puisis jūtas atvieglots, ka viņi ir tikai ūdenī…

            Liriskā „es” izpratne par laiku u telpu? Uztverot šo dzejoli burtiski un domājot nedaudz humoristiski, man jāsecina, ka puisis nav pie pilna prāta, lecot ūdenī un domājot, ka atrodas uz augstceltnes jumta Ņujorkā.

            Patiesību sakot, manuprāt, liriskais „es” lieliski apzinās, kur viņš atrodas un kāpēc viņš to dara.

Kāda ir autora liriskā „es” attieksme pret tematu?

Mīlestības tēmu viņš izjūt saasināti, ir gatavs savas lielās mīlas labā uz jebkādām dumjībām. Jādomā, šī mīlestība ir tiešām dziļa un patiesa, ja jau viņam nav bail lēkt, skaidri apzinoties sekas. Liriskais „es” ir emocionāls cilvēks, kuram apkārt notiekošais nav vienaldzīgs. Viņu varētu raksturot arī kā romantiķi, jo parastam vīrietim nav raksturīgi „kaut kādas tur gaismiņas” nosaukt par „zelta ugunīm”. Viņa prasme domāt tēlaini liecina par sarežģītu un jūtīgu personību, mīlestības tēma viņam ir tuva, jo, cik es noprotu, viņš, būdams romantiķis, mīl patiešām ar visu sirdi un dvēseli.

Kas ir raksturīgs valodai (leksika, sintakse, interpunkcija)?

            Darbs ir rakstīts brīvā formā, neievērojot noteiktu pantmēru, neveidojot atskaņas. Vietām dzejolis, šķiet, vairāk līdzinās prozas tekstam, jo ir vairāk stāstošs, vietām tas pat ir veidots vienlaidus, bez dzejai raksturīgajām īsajām rindiņām. Valoda ir brīva, ikdienišķa, tomēr tā nezaudē savu dzejisko, patīkami brīvo plūdumu. Pieturzīmes ir lietotas pēc interpunkcijas likumiem, gluži kā prozas tekstā (dzejā biežāk atļaujas neievērot pieturzīmju likumus, jo tad ir ērtāk un saprotamāk uztvert tekstu), taču tas netraucē darba lasīšanā, šīs pieturzīmes it kā norāda par domas pabeigtību, neļaujot ieslīgt patvaļīgos minējumos par patiesajām domas beigām. Teikumu uzbūve ir dažāda; ir gan sarežģīti, salikti teikumi ar daudzām daļām, gan arī vienkārši, aprauti teikumi. Pateicoties šādai teikumu dažādībai, teksts ir saistošs un interesants.

Kuri tēli un tēlainās izteiksmes līdzekļi dominē tekstā?

Dzejolī dominē epiteti, piemēram, „zaļās, zelta un sarkanās ugunīs”, „zilos- zaļos- sarkanos- apļos”, ir atrodamas arī metaforas: „nodzisa glāžu sķinda”, „Ņujorka laistījās mēma”, salīdzinājumi: „Ņujorka laistījās mēma kā atspīdums dzelmē”. Dzejolis ir radīts vienkāršā valodā, tas nav pārbagāts ar tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Vietas, kur tie ir izmantoti, ir īpaši spilgtas, tās ir it kā uzsvērtas. Reti izmantotie epiteti, metaforas un salīdzinājumi trāpīgi pielietoti, tie tekstu padara personiskāku, baudāmāku. Personīgi man neprasās pēc lielāka tēlainās izteiksmes līdzekļu skaita, jo tāpat dzejolis ir baudījums ikvienām ausīm un katra iztēlei.

Kas raksturīgs kompozīcijai?

Ekspozīciju raksturo balles aina, kur pāris malko dzērienus un bauda mūziku, darbības sākuma pamatā ir meitenes lūgums: „Es gribu ar tevi uz jumtiem!”. Dzejoļa kāpinājums ir meitenes vēlme peldēties, viņas pārlēkšana pāri margām. Manuprāt, kulminācija dzejolī ir puiša došanās pakaļ savai mīļotajai; viņš sāk izģērbties un jau uzliek kājas uz margām, bet tad pēkšņi viņu apskauj mīļotā. Un visbeidzot atrisinājums; izrādās, ka pāris patiesībā peldas un ir aplipuši  ar ūdenszālēm, ar dūņām.

Kompozīcijas daļas ir diezgan viegli norobežojamas, labi saskatāmas. Notikumi kompozīcijas gaitā ir izteikti skaidri, bez noslēpumainības, liekot skaidri izprast faktus un tos pieņemt.

Kāda nozīme ir dzejoļa atskaņām, dzejoļa formai?

Dzejolis ir rakstīts brīvā formā, atskaņu šeit nav. Teksta brīvais stils norāda uz autora netradicionālo personību, kam nav bail no kritikas, līdz ar to darbs šķiet pat vēl interesantāks, ar tādu kā pikantuma piegaršu. Brīvā forma liek noprast par liriskā „es” domu brīvo lidojumu, nepiespiestību, tai pat laikā saglabājot organizētību. Svarīgākos dzejoļa momentus autors ir iedalījis īsākās rindās, tādējādi tos uzsverot. Garās rindas vairāk, manuprāt, ir liriskā „es” pārdomas, viedoklis un komentāri.

Atskaņas dzejai piešķir rotaļīgumu, tādēļ es uzskatu, ka tās ir liekas šajā darbā, „Lēciens” ir gana nopietns dzejolis. Autors ir saglabājis šajā darba savu tā brīža dvēseles stāvokli, jo pēc brīvi veidotā teksta var noprast, ka viņam tobrīd ir bijusi smaga sirds, manuprāt, G.Saliņam šis darbs ir kā viņa dvēseles atspulgs.

Kuri laikmeta un/vai ar autora personību saistīti apstākļi ir ietekmējuši teksta rašanos?

            Manuprāt, šis dzejolis radies brīdī, kad autors ir bijis ar mīlestību saistītas izvēles priekšā, dzejoļa nosaukums „Lēciens” varētu būt saistīts ar iespējamās izvēles sekām. Es uzskatu, ka katrs dzejnieks mīlestību izjūt pastiprināti, jo ir romantiskāks par ikdienišķo cilvēku, tāpēc arī viņam mīlestība nozīmē ko vairāk par vienkārši kopā būšanu.

            Uzdrīkstos apgalvot, ka šoreiz dzejolim nav bijis nekāda sakara ar laikmetu, jo tas ir dziļi personīgs, intīms. Nezinu, kāpēc, bet šajā dzejolī gribas vilkt paralēles ar Klāva Elsberga dzeju, viņos liekas kaut kas kopīgs. Mūsdienās mīlestības problēmas bieži vien tiek risinātas ar sīkā huligānisma palīdzību, bet vēl nesenajos padomju laikos šādas problēmas risināja romantiskākā ceļā: rakstot dzeju un dziedot mīlestības dziesmas saviem mīļotajiem cilvēkiem.

            Man šis dzejolis patīk, jo tas savā ziņā sasaucas arī ar manu personību. Es gan neprotu tik dzejiski izteikt savas jūtas un emocijas, taču es domāju līdzīgi.