J. Rēdlihs(Raiskums)
Dzimis 1890.gadā
Skrundas pagastā, miris 1971. gadā Rīgā
J. Redlihs
veltījis savas dzīves lielāko daļu Latvijas armijai, sasniedzot
pulkvežleitnanata pakāpi.
Vadījis RFK
klubu 1923-1936. gadam. Vēl palīdzējis izveidot komanda jaunizveidotajā
Dzelzceļnieku kluba sporta sekcijā.
Interesanti, ka
darbojies kā starptautisku sacensību tiesnesis, pats rakstījis reportāžas par
mūsu sportistu startiem.
Karjeras dati
Spriežot pēc
paša sastādītās anketas, mācījies Skrundas draudzes skolā(1902-1904), tālāk,
kas ļoti savdabīgi- Kuldīgas Baltijas skolotāju seminārā, kur apguvis mūzikas
harmoniju, teoriju, kā arī vijoļspēli(1905-1910), 1910-1915 turpinājis apgūt
vijoļspēli augstākā līmenī-Maskavas filharmonijas augstskolā, šai laikā vada
Latvijas mūzikas un dzejas biedrības kori.
Lūzums turpmākās
karjeras izvēlē, kas spēlē tik nozīmīgu lomu futbola attīstībā, J. Redliha
dzīvē līdz ar pieteikšanos Aleksandra kara skolā Maskavā, paredzot iesaukšanu,
kas notiek 1915. gada 19. oktobrī.
1916. gada 1. V
iedalīts 35. Sibīrijas strēlniek pulkā Tjumeņā, no 1916. gada Latviešu rezerves
strēlnieku pulkā Valmierā, vēlāk Tērbatā, no kurienes, ienākot vāciem, dodas
atpakaļ uz Rīgu, kur turpina vijoļspēles apguvi Līdz 1918. gadam strēlnieku
rezerves pulku sastāvos. 1921.gadā kļuvis par sporta organizāciju sistēmā par
fiziskās audzināšanas instruktoru kursu vadītāju1923. gadā nozīmēts par
kājbumbas sacīkšu vadītāju un organizētāju armijas sacīkstēs. Spriežot pēc
liecībām, tika uzskatīts par perspektīvu, ar militārām spējām apveltītu
personu, kam ir militāra un pedagoģiska pieredze, prakse.
1918.- 1940.
gada decembrim Latvijas armijas rezerves bataljonā Liepājā, Rīgā, Cēsīs, atkal
Rīgā, kas apliecina armijas hierarhijas saistību ar sporta organizāciju.
Šī situācija
ļāva Redliha kungam pārredzēt Latvijas sporta situāciju kopumā 2. pasaules kara
laikā sporta organizāciju pajukuma situācijā strādā par referentu, vīnu
noliktavas pārzini.
1945. gada
augusta- 1948. gada aprīlim treneris „Daugavas” futbolklubā, 1948- 1950 gadā
Spartakā, 1950-51 Rīgas Radiorūpnīcas vienības treneris.
J. Redliha loma
Latvijas futbola organizēšanā jāvērtē kā neformāla, par ko humorpilni, bet
analītiski runājis V. Zosts kādā no „Atpūtas” numuriem: „Un citādi tas nevar
būt, jo tā lieta organizēta valsts mērogā un to jau 10 gadu vada Latvijas
futbola savienība. Viņas priekšsēdētājs Pauls Ruiga- stingras disciplīnas vīrs,
bez intrigām, sēž savā tronī un nepazīst jokus. Tālāk cienīgi savus pienākumus
pilda tiesnešu kolēģijas priekšsēdētājs J. Redliha kungs, saukts „futbola
ģenerālis”. Vispusīgs ģēnijs: priekšpusdienā armijas štābā, pēcpusdienā-
futbola laukumā, bet vakarā ģimenes lokā- ar vijoli rokā Viņš labprāt spēlē ko
skumju, sērīgu. Sevišķi tais dienās, kad valsts komanda cieš neveiksmes, jo
viņš ir šo komandu sastādītājs”. Šais nopietnajās organizācijas lietās gluži
nevilšus ietverts cilvēciskais moments[1].
Alberts Šeibelis
Dzīves un sportista karjeras dati
Dzimis Sabilē
1906. gadā, vēlāk pārceļas uz Rīgu.
11 gadu vecumā
komandā ‘’Jākor’’, kur spēlējuši brāļi Bārdas, E. Urbāns.
Interesanti, ka
ģimenes apstākļu dēļ pēc 1. pasaules kara atgriezās Sabilē, kur 13 gadu vecumā
kļuva par Sabiles Jaunatnes savienības futbola nodaļas treneri.
No 1923. g.
kļūst RFK spēlētājs, kura sastāvā kļūst par valsts meistaru, tur spēlē līdz
1930. gadam, Rīgas „Vilki” pārstāvis (1937-1943), A/S „Ķuze”(1934-1937), 1924.
g. sakarā ar izlases neveiksmēm olimpiskajās spēlēs tika nolemts reorganizēt
valstsvienību, pamanīts tika arī jaunais Šeibelis.
Debija viņam
1926. g. 20. jūlijā pret Zviedriju un – vārtu guvums no 11m atzīmes, palīdzot
Latvijai gūt vienu no vēsturiskākajā uzvarām 4:1, piedalījies arī Baltija kausa
finālspēlē, kur 8000 skatītāju klātbūtnē spēlējis pret igauņiem. Šeibelis guvis
vārtus, tomēr guvis traumu, ar savu meistarību aizkaitinot igauņu milzi
Pihlaku.[2]
50to spēli
izlasē aizvada pret Vāciju 1937. g..25. jūnijā. Pēdējā spēle 1948. gadā Vācijas
latviešu izlasē.
1939. gadā
grāmata ‘’Futbols. Teorija, technika, taktika.’’ , kas arī pēc mušu dienu
speciālistu domām, taktisko apsvērumu un tehnisko ideju dēļ apsteiguši savu
laiku.Tā ir pirmā grāmata latviešu valodā par futbolu.
1940. gada martā
turpinājis izglītoties futbola tehnikas, taktikas jautājumos- uzsāka mācības Rīgas
apgabala futbola savienības rīkotajos futbola treneru kursos. Vēlāk aizvietoja
valstsvienības treneri K. Upenieku, par to gan nesaņemot nekādu atlīdzību.
1942. g., kad
Rīgu jau pārvaldīja vāci, sāka atjaunoties tādi klubi kā „Olimpija”, RFK, VEF,
„Rīgas vilki”(„Vanderers”), kuru sastāvā atgriezās arī A. Šeibelis kopā ar
tādiem futbolistiem kā J. Bebri, Ā. Sīmani, H. Vītolu.
1943. gada gan bez sava līdera, jo A. Šeibelis
devies bēgļu gaitās, no 1944. gada viņš bēgļu gaitās Vācijā. 1946. gadā
izveidojis Nirnbergas latviešu komandu.
No 1949. gada
kopā ar ģimeni ASV, strādājot gadījuma darbus. Trenējis Mineapoles „Black Hawk”
vienību. Kopš 1971. gada pensijā, 1972. gadā aizgājis mūžībā, apglabāts Tusonas
meža kapos.
Nozīme
Ja ne pats
izcilākais, tad noteikti viens no atzītākiem un tautā mīlētākiem ne vien
futbolistiem, bet arī sportistiem vispār, ko pierāda veiktās aptaujas.
Neparasts
ilgdzīvotājs sportā un piemērs sportisko prasmju saglabāšanā, jo 1939. g 32 gadu vecumā valstsvienības sastāvā spēlējis
pret Rumāniju, Bulgāriju.
Sportists, kurš
ar savu harismu varēja kļūt par nozīmīgu propagandas ieroci ne tikai sportā.
Kopumā trenējies
pie 5 ārvalstu treneriem- V. Malošeka, H. Tandlera, F. Molnāra, R. Štanceļa, K.
Kurca, uzkrājot bagātīgu spēles pieredzi. No šiem treneriem guvis atziņu, ka
Vīnes skola, kurai bija raksturīgas īsas, zemas piespēles un kombinācijas ar
taktiskiem manevriem, Latvijas apstākļos gaidītos panākumus neguva tādēļ, ka
latviešu futbolistu tehnika vēl nebija tik izsmalcināta, lai spēlētu īstu Vīnes
futbolu[3]
Vēl viens no
novatoriskiem piemēriem, ko guvis garās karjeras laikā un aprakstījis savā
grāmatā- A. Šeibelis neiesaka lieto „cilvēks- cilvēku” segšanu, kas krasi
atšķīrās no padomju laika futbola filozofijas.
Interesanti:
Dēvēts par futbola lapsu.
‘’Štata’’ 11 m izpildītājs Latvijas izlasē.
Igauņu presē apzīmēts kā ‘’vella
puika’’.
Reiz, publikas uzurrāts, gandrīz
tika nospiests.
Iesauka ‘’Šimelis’’.
Par savu lielisko darbību Latvijas
futbola attīstībā saņēmis zelta žetonu no Kārļa Ulmaņa rokām.
Viņa vārdā nosaukts futbola klubs
‘’Alberts’’ un ‘’Audas’’ stadions.
Bija ne
vien Latvijas futbolists, bet arī basketbolists, no kura uz futbolu pilnībā
pārgāja vien 20to gadu vidū.
Spēlējis Rīgas
„Vanderers” sastāvā. Izrāvienu ASK sniegumā vislielākajā mērā noteica divi
gados jaunie komandas uzbrucēji - pašas ASK audzēknis Aleksandrs Vanags un no
"Vanderera" jau 1935.gadā pārnākušais Vaclavs Borduško. Par abiem
viņi 1936.gada sezonā pretinieku vārtsargus pārspēja 24 reizes (ievērojami
vairāk nekā visa ASK komanda iepriekšējā sezonā), un Vanags ar 13 gūtiem
vārtiem kļuva par līgas rezultatīvāko spēlētāju. Vēl sekmīgāk viņam veicās 1938/39. gada sezona. Šī sezona
izvērtās par īstu Aleksandra Vanaga benefici - šis uzbrucējs čempionāta 14
spēlēs guva veselus 18 vārtus, pārliecinoši kļūstot par Virslīgas labāko
guvēju.
1966. g. ticies
ar pulkvežleitnantu J. Raiskumu, kurš viņu ļoti silti uzņēmis. Raiskuma kungam
bijis savāds lūgums A. Vanagam- atrast brīvajā pasaulē to latviešu vijolnieku,
pie kura glabājas pulkveža Stradivāri vijole, jo J. Raiskuma kungs bijis
kaislīgs vijoļspēlētājs un vijoļmūzikas cienītājs.
„A. Vanags
vairākkārt bijis okupētajā Latvijā. Es braucu uz Rīgu apciemot tēvu un māti.
Tagad abi mani vecāki jau miruši, un man tēvzemē nav ko darīt”[4].
Savādi izvērsti A. Vanaga stāsti par dzīvajiem , tā arī mirušajiem sporta
ļaudīm, piemēram, A. Rumbu, Latvijā.
Jānis Lidmanis
Interesanti, ka
sportista karjeru sācis kā basketbolists, bet izvēli par labu kājbumbai
izdarīja 1936. gadā, jo Latvijas sporta vadība olimpisko spēļu gatavošanās
posmā pieprasa ikvienam noteikt prioritāro sporta veidu, jo tai laikā
startēšana un pat ievērojamu panākumu iegūšana vairākos pat atšķirīgos sporta
veidos nebija nekas neparasts. Lidmanis klausa sirdsbalsij un paliek futbolā,
līdzīgi kā jaunais A. Vanags. Pēdējos spēli basketbolā aizvadīja 1936. g. pret
Igauniju.
Karjera
Bija RFK
komandas spēlētājs. Zīmīgi, ka ne tikai basketbolista karjeras sākums viņam
pret Igaunijas valstsvienību; arī pirmā spēle Latvijas futbola izlasē pret
igauņiem 1931. g. 18. jūnijā, tāpat arī pēdējā 1940. g. Kadriorga stadionā. Vēl
šķita, ka tauta var saglabāt brīvību, tāpat domāja igauņi, kas pulcējās demonstrācijās
ielās.
Slavens
futbolists Vadims Ulbergs par to izsakās: Vilcienā
daži mazliet iedzēra, citi tikai alu, uzkoda visi. Runāja, ka RFK vairs
nebūšot, būs ‘’Dinamo’’. Visi saprata, ka nebūs arī valstsvienības, taču
neviens nezināja un nevarēja paredzēt, kas gaidīja nākotnē, kāda tā būs, kas
mūs sagaida. Īpaši nomākti nebijām, taču priekšnojauta nebija nekāda labā.[5]
Lidmanim kļuva
skaidrs, ka ‘’brālīgajā tautu saimē’’ viņš neiekļausies ne kā futbolists, ne
arī citādā ziņā. Par to A. Šmits un V. Čika(sporta vērotāji trimdā) raksta:
Jā, Džeks, kā draugi un līdzjutēji sauca
Lidmani, savas lielā futbola gaitas bija pabeidzis jau pirms 15 gadskārtām-
Baigajā gadā, lai gan ar lielo pieredzi varēja vēl spēlēt. Pretīgi bija vilkt
mugurā sarkanarmijas futbolkreklu.
Šī okupācija,
tad karš pārtrauca viņa nākotni sportā. Atsākt 35 gadu vecumā šķita par vēlu.
Brīvības atjaunošanu viņš nesagaidīja. Tomēr dzimtenē, lai gan kā tūrists, ir
viesojies.
Prominentākie
futbola vērotāji Latvijas futbolā atzīmē 3 personības: Ē. Pētersonu, A.
Šeibeli, Lidmani. Spēlēja kreisā pussarga postenī, par to izsakās A. Šmits:
Vai atceraties
Lidmaņa sevišķi tālo bumbas sānu iemetienu laukumā pretinieku vārtu priekšā?
Šāds metiena izpildījums, ko viņam bija palīdzējis izkopt basketbols, izrādījās
tikpat vērtīgs kā iespēja izpildīt stūra sitienu.[6] Tāda, lūk,
neparasta iezīme, kas, vēl esot šim sporta veidam sākumstadijā, ja runājam par
tehnisko izpildījumu rādīja, kādas interesantas sakarības vērojamas šai sportā.
Arvīds Jēgers
Tāpat kā visi citi laika pazīstamākie futbolisti, nācis no
vienkāršas strādnieku ģimenes, šai gadījumā- Sarkandaugavas mikrorajona. Tas
visai tipiski šī laika futbolistiem, jo dzīves apstākļi norūdīja, nācās daudz
laika pavadīt laukā.
Jau bērnības gados sastapis pazīstamo
vārtsargu Vizlu, kurš A. Jēgera jaunībā jau bija RFK vārtu vīrs. Par bērnības
gadu materiālo situāciju liecina šādi vārdi: ”Visu vasaru futbola laukumā bumbu
sitām kailām kājām. Protams, kas nekaitētu spēlēt ar
zābakiem, bet
tos, kas parasti bija vienīgie, nedrīkstēja noplēst.. Spēlei ar kailām kājām
bija savs labums: iemācījāmies pareizi sist ar pēdas virspusi, bet tas ir
spēcīgākais sitiena veids” [7]Redzams,
ka sociālā situācija veidojusi mūsu pazīstamāko futbolistu prasmes.. Tāpat
jāpiemin futbolista iešana ganu gaitās. Pirmā viņa komanda- arodorganizāciju
sporta klubā. 1937. gadā jauniešu meistarībā kļuvis par rezultatīvāko
spēlētāju, gūstot 17 vārtu, iekļūstot Rīgas izlasē. 1938. gadā iekļuvis izlases
kandidātu sarakstā. Jāmin, ka šai laikposmā vēl bija iesācējs profesionālajā
sportā un, kā pats atzīmē: „.. ar lielu bijību raudzījos uz tā laika
slavenībām: Šeibeli, Raisteru, Kaņepu, Krupšu un citiem. Nemaz nevarēju
pierast, ka spēlēju ar viņiem vienā laukumā un vienā komandā. {..} Pēc
sacīkstes komandas sastādītājs J. Raiskums mani uzslavēja, ka esmu labi
iekļāvies spēlē. Iedalīšana izlasē un šī uzslava deva man vēl lielāku enerģiju.[8]”
Redzama J. Raiskuma loma un futbolistu attieksme pret saviem pienākumiem, kas
pozitīvā ziņā izbrīna, jo lielā mērā futbolisti darbojās hobija līmenī, tādēļ
šāda nopietnība attiecībā uz spēli ir līdzīga mūsdienu spēlētāj attieksmei,
taču tas jau no profesionāļu redzespunkta.
Pirmo
starptautisko spēli aizvadījis pret Tartu „Olimpija”(1:2), kur uzbrukumā
spēlējis kopā ar Ē. Raisteru, Kaņepu, Freimani.
Pēc padomju
varas nostiprināšanās lielākā daļa spēlētāju iekļāvās „Dinamo” sastāvā, kuru
trenēja tā laika labākais latviešu treneris Upenieks, kurš šai komandā kā
pirmajā ieviesis trīs aizsargu sistēmu[9].
Jāpiemin, ka šī komanda sekmīgi spēlējusi ar Maskavas, Kijevas, Tbilisi
„Dinamo” komandām.
Fašistiskās
okupācija slaikā kopā ar citu futbolistu Bergmani atradies cietumā, vēlāk
nokļuvis Štathofas koncentrācijas nometnē..
Šim futbolistam
atšķirībā no citiem kursa darbā minētajiem, līdz ar 2. pasaules kara notikumiem
sportiskajā karjerā iestājās pārrāvums, tomēr ir atšķirība- viņš turpinājis
nodarboties ar futbolu, lai gan bijis kara šausmu nomocīts, tomēr jāuzsver
milzīgā rakstura stingrība, ka ļāva atgriezties ne vien futbolā, bet sākt
nodarboties arī ar hokeju, basketbolu(„Dinamo F” vienībā)
1946. gadā kopā
ar „Dinamo” piedalās vissavienības meistarsacīkšu 2. grupā, ar Daugavas komandu
1949. gadā piedalījies PSRS meistarsacīkšu A klasē, tā 1950. gadā komanda
svinējusi sensacionālu uzvaru pār „Dinamo”(Maskava) 25 000 skatītāju
klātbūtnē. Guvis „Nopelniem bagātā sporta meistara” goda nosaukumu.(1951.g.) Idejas,
kuras guvis garās sporta karjeras laikā:
„Esmu nācis pie
atzinās, ka, lai celtu mūsu republika spēlētāju meistarību, zēnus nepieciešams
apmācīt jau no 10 gadu vecuma”
Apgūstot kādu
tehnika elementu, tas jāatkārto neskaitāmas reizes, bet jau piesavinātās
iemaņas nemitīgi jāpilnveido”.
„spēlētājs, kas
nespēj acumirklī pieņemt lēmumu, ars savu gauso reakciju nekad nebūs savas sporta
spēles meistars”[10]
Tā šīs ārkārtīgi
smalkās spēles pilnveidi raksturo viens no spēlētājiem, uz kuriem varam
paļauties viņa gan spēlētāja, gan dzīves pieredzes ziņā.
[1] Karjeras dati pēc ģimenes personīgajiem materiāliem
[2] Piemiņas izdevums, R.
Apines komentāri A. Šeibelis. Latvijas
futbola spēles lielmeistars, „Aplis”, 2009
[3] Rubenis M. Latvijas futbolam 100: Rīga, Nordic, 2006 28. lpp.
[4] Čika V., Šmits A. Sporta Latvija :New York 1955, 36. lpp.
[5] Lauku avīze :Rīga 4. jūnijs,2005. g., 34.lpp.
[6] Lauku avīze :Rīga 4. jūnijs,2005. g., 34.lpp.
[7] Jēgers A. Futbola laukumā: LVI 1961- 5. lpp.
[8] Jēgers A. Futbola
laukumā : Rīga, LVI, 1961, 11. lpp.
[9] Turpat, 13. lpp.
[10] Turpat, 40 .lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru