Ievērojamas personības Latvijas futbolā



J. Rēdlihs(Raiskums)

Dzimis 1890.gadā Skrundas pagastā, miris 1971. gadā Rīgā
J. Redlihs veltījis savas dzīves lielāko daļu Latvijas armijai, sasniedzot pulkvežleitnanata pakāpi.
Vadījis RFK klubu 1923-1936. gadam. Vēl palīdzējis izveidot komanda jaunizveidotajā Dzelzceļnieku kluba sporta sekcijā.
Interesanti, ka darbojies kā starptautisku sacensību tiesnesis, pats rakstījis reportāžas par mūsu sportistu startiem.


Karjeras dati

Spriežot pēc paša sastādītās anketas, mācījies Skrundas draudzes skolā(1902-1904), tālāk, kas ļoti savdabīgi- Kuldīgas Baltijas skolotāju seminārā, kur apguvis mūzikas harmoniju, teoriju, kā arī vijoļspēli(1905-1910), 1910-1915 turpinājis apgūt vijoļspēli augstākā līmenī-Maskavas filharmonijas augstskolā, šai laikā vada Latvijas mūzikas un dzejas biedrības kori.
Lūzums turpmākās karjeras izvēlē, kas spēlē tik nozīmīgu lomu futbola attīstībā, J. Redliha dzīvē līdz ar pieteikšanos Aleksandra kara skolā Maskavā, paredzot iesaukšanu, kas notiek 1915. gada 19. oktobrī.
1916. gada 1. V iedalīts 35. Sibīrijas strēlniek pulkā Tjumeņā, no 1916. gada Latviešu rezerves strēlnieku pulkā Valmierā, vēlāk Tērbatā, no kurienes, ienākot vāciem, dodas atpakaļ uz Rīgu, kur turpina vijoļspēles apguvi Līdz 1918. gadam strēlnieku rezerves pulku sastāvos. 1921.gadā kļuvis par sporta organizāciju sistēmā par fiziskās audzināšanas instruktoru kursu vadītāju1923. gadā nozīmēts par kājbumbas sacīkšu vadītāju un organizētāju armijas sacīkstēs. Spriežot pēc liecībām, tika uzskatīts par perspektīvu, ar militārām spējām apveltītu personu, kam ir militāra un pedagoģiska pieredze, prakse.
1918.- 1940. gada decembrim Latvijas armijas rezerves bataljonā Liepājā, Rīgā, Cēsīs, atkal Rīgā, kas apliecina armijas hierarhijas saistību ar sporta organizāciju.
Šī situācija ļāva Redliha kungam pārredzēt Latvijas sporta situāciju kopumā 2. pasaules kara laikā sporta organizāciju pajukuma situācijā strādā par referentu, vīnu noliktavas pārzini.

1945. gada augusta- 1948. gada aprīlim treneris „Daugavas” futbolklubā, 1948- 1950 gadā Spartakā, 1950-51 Rīgas Radiorūpnīcas vienības treneris.
J. Redliha loma Latvijas futbola organizēšanā jāvērtē kā neformāla, par ko humorpilni, bet analītiski runājis V. Zosts kādā no „Atpūtas” numuriem: „Un citādi tas nevar būt, jo tā lieta organizēta valsts mērogā un to jau 10 gadu vada Latvijas futbola savienība. Viņas priekšsēdētājs Pauls Ruiga- stingras disciplīnas vīrs, bez intrigām, sēž savā tronī un nepazīst jokus. Tālāk cienīgi savus pienākumus pilda tiesnešu kolēģijas priekšsēdētājs J. Redliha kungs, saukts „futbola ģenerālis”. Vispusīgs ģēnijs: priekšpusdienā armijas štābā, pēcpusdienā- futbola laukumā, bet vakarā ģimenes lokā- ar vijoli rokā Viņš labprāt spēlē ko skumju, sērīgu. Sevišķi tais dienās, kad valsts komanda cieš neveiksmes, jo viņš ir šo komandu sastādītājs”. Šais nopietnajās organizācijas lietās gluži nevilšus ietverts cilvēciskais moments[1].

Alberts Šeibelis


Dzīves un sportista karjeras dati

Dzimis Sabilē 1906. gadā, vēlāk pārceļas uz Rīgu.
11 gadu vecumā komandā ‘’Jākor’’, kur spēlējuši brāļi Bārdas, E. Urbāns.
Interesanti, ka ģimenes apstākļu dēļ pēc 1. pasaules kara atgriezās Sabilē, kur 13 gadu vecumā kļuva par Sabiles Jaunatnes savienības futbola nodaļas treneri.
No 1923. g. kļūst RFK spēlētājs, kura sastāvā kļūst par valsts meistaru, tur spēlē līdz 1930. gadam, Rīgas „Vilki” pārstāvis (1937-1943), A/S „Ķuze”(1934-1937), 1924. g. sakarā ar izlases neveiksmēm olimpiskajās spēlēs tika nolemts reorganizēt valstsvienību, pamanīts tika arī jaunais Šeibelis.
Debija viņam 1926. g. 20. jūlijā pret Zviedriju un – vārtu guvums no 11m atzīmes, palīdzot Latvijai gūt vienu no vēsturiskākajā uzvarām 4:1, piedalījies arī Baltija kausa finālspēlē, kur 8000 skatītāju klātbūtnē spēlējis pret igauņiem. Šeibelis guvis vārtus, tomēr guvis traumu, ar savu meistarību aizkaitinot igauņu milzi Pihlaku.[2]
50to spēli izlasē aizvada pret Vāciju 1937. g..25. jūnijā. Pēdējā spēle 1948. gadā Vācijas latviešu izlasē.
1939. gadā grāmata ‘’Futbols. Teorija, technika, taktika.’’ , kas arī pēc mušu dienu speciālistu domām, taktisko apsvērumu un tehnisko ideju dēļ apsteiguši savu laiku.Tā ir pirmā grāmata latviešu valodā par futbolu.
1940. gada martā turpinājis izglītoties futbola tehnikas, taktikas jautājumos- uzsāka mācības Rīgas apgabala futbola savienības rīkotajos futbola treneru kursos. Vēlāk aizvietoja valstsvienības treneri K. Upenieku, par to gan nesaņemot nekādu atlīdzību.
1942. g., kad Rīgu jau pārvaldīja vāci, sāka atjaunoties tādi klubi kā „Olimpija”, RFK, VEF, „Rīgas vilki”(„Vanderers”), kuru sastāvā atgriezās arī A. Šeibelis kopā ar tādiem futbolistiem kā J. Bebri, Ā. Sīmani, H. Vītolu.
 1943. gada gan bez sava līdera, jo A. Šeibelis devies bēgļu gaitās, no 1944. gada viņš bēgļu gaitās Vācijā. 1946. gadā izveidojis Nirnbergas latviešu komandu.
No 1949. gada kopā ar ģimeni ASV, strādājot gadījuma darbus. Trenējis Mineapoles „Black Hawk” vienību. Kopš 1971. gada pensijā, 1972. gadā aizgājis mūžībā, apglabāts Tusonas meža kapos.


Nozīme


Ja ne pats izcilākais, tad noteikti viens no atzītākiem un tautā mīlētākiem ne vien futbolistiem, bet arī sportistiem vispār, ko pierāda veiktās aptaujas.
Neparasts ilgdzīvotājs sportā un piemērs sportisko prasmju saglabāšanā, jo 1939. g  32 gadu vecumā valstsvienības sastāvā spēlējis pret Rumāniju, Bulgāriju.
Sportists, kurš ar savu harismu varēja kļūt par nozīmīgu propagandas ieroci ne tikai sportā.


Kopumā trenējies pie 5 ārvalstu treneriem- V. Malošeka, H. Tandlera, F. Molnāra, R. Štanceļa, K. Kurca, uzkrājot bagātīgu spēles pieredzi. No šiem treneriem guvis atziņu, ka Vīnes skola, kurai bija raksturīgas īsas, zemas piespēles un kombinācijas ar taktiskiem manevriem, Latvijas apstākļos gaidītos panākumus neguva tādēļ, ka latviešu futbolistu tehnika vēl nebija tik izsmalcināta, lai spēlētu īstu Vīnes futbolu[3]
Vēl viens no novatoriskiem piemēriem, ko guvis garās karjeras laikā un aprakstījis savā grāmatā- A. Šeibelis neiesaka lieto „cilvēks- cilvēku” segšanu, kas krasi atšķīrās no padomju laika futbola filozofijas.

Interesanti:
Dēvēts par futbola lapsu.
 ‘’Štata’’ 11 m izpildītājs Latvijas izlasē.
Igauņu presē apzīmēts kā ‘’vella puika’’.
Reiz, publikas uzurrāts, gandrīz tika nospiests.
Iesauka ‘’Šimelis’’.
Par savu lielisko darbību Latvijas futbola attīstībā saņēmis zelta žetonu no Kārļa Ulmaņa rokām.
Viņa vārdā nosaukts futbola klubs ‘’Alberts’’ un ‘’Audas’’ stadions.


Aleksandrs Vanags (1919. gada 21. martā1986. gadā)
Bija ne vien Latvijas futbolists, bet arī basketbolists, no kura uz futbolu pilnībā pārgāja vien 20to gadu vidū.
Spēlējis Rīgas „Vanderers” sastāvā. Izrāvienu ASK sniegumā vislielākajā mērā noteica divi gados jaunie komandas uzbrucēji - pašas ASK audzēknis Aleksandrs Vanags un no "Vanderera" jau 1935.gadā pārnākušais Vaclavs Borduško. Par abiem viņi 1936.gada sezonā pretinieku vārtsargus pārspēja 24 reizes (ievērojami vairāk nekā visa ASK komanda iepriekšējā sezonā), un Vanags ar 13 gūtiem vārtiem kļuva par līgas rezultatīvāko spēlētāju. Vēl sekmīgāk viņam  veicās 1938/39. gada sezona. Šī sezona izvērtās par īstu Aleksandra Vanaga benefici - šis uzbrucējs čempionāta 14 spēlēs guva veselus 18 vārtus, pārliecinoši kļūstot par Virslīgas labāko guvēju.
1966. g. ticies ar pulkvežleitnantu J. Raiskumu, kurš viņu ļoti silti uzņēmis. Raiskuma kungam bijis savāds lūgums A. Vanagam- atrast brīvajā pasaulē to latviešu vijolnieku, pie kura glabājas pulkveža Stradivāri vijole, jo J. Raiskuma kungs bijis kaislīgs vijoļspēlētājs un vijoļmūzikas cienītājs.
„A. Vanags vairākkārt bijis okupētajā Latvijā. Es braucu uz Rīgu apciemot tēvu un māti. Tagad abi mani vecāki jau miruši, un man tēvzemē nav ko darīt”[4]. Savādi izvērsti A. Vanaga stāsti par dzīvajiem , tā arī mirušajiem sporta ļaudīm, piemēram, A. Rumbu, Latvijā.
Jānis Lidmanis

Interesanti, ka sportista karjeru sācis kā basketbolists, bet izvēli par labu kājbumbai izdarīja 1936. gadā, jo Latvijas sporta vadība olimpisko spēļu gatavošanās posmā pieprasa ikvienam noteikt prioritāro sporta veidu, jo tai laikā startēšana un pat ievērojamu panākumu iegūšana vairākos pat atšķirīgos sporta veidos nebija nekas neparasts. Lidmanis klausa sirdsbalsij un paliek futbolā, līdzīgi kā jaunais A. Vanags. Pēdējos spēli basketbolā aizvadīja 1936. g. pret Igauniju.


Karjera
Bija RFK komandas spēlētājs. Zīmīgi, ka ne tikai basketbolista karjeras sākums viņam pret Igaunijas valstsvienību; arī pirmā spēle Latvijas futbola izlasē pret igauņiem 1931. g. 18. jūnijā, tāpat arī pēdējā 1940. g. Kadriorga stadionā. Vēl šķita, ka tauta var saglabāt brīvību, tāpat domāja igauņi, kas pulcējās demonstrācijās ielās.
Slavens futbolists Vadims Ulbergs par to izsakās: Vilcienā daži mazliet iedzēra, citi tikai alu, uzkoda visi. Runāja, ka RFK vairs nebūšot, būs ‘’Dinamo’’. Visi saprata, ka nebūs arī valstsvienības, taču neviens nezināja un nevarēja paredzēt, kas gaidīja nākotnē, kāda tā būs, kas mūs sagaida. Īpaši nomākti nebijām, taču priekšnojauta nebija nekāda labā.[5]
Lidmanim kļuva skaidrs, ka ‘’brālīgajā tautu saimē’’ viņš neiekļausies ne kā futbolists, ne arī citādā ziņā. Par to A. Šmits un V. Čika(sporta vērotāji trimdā) raksta:
Jā, Džeks, kā draugi un līdzjutēji sauca Lidmani, savas lielā futbola gaitas bija pabeidzis jau pirms 15 gadskārtām- Baigajā gadā, lai gan ar lielo pieredzi varēja vēl spēlēt. Pretīgi bija vilkt mugurā sarkanarmijas futbolkreklu.
Šī okupācija, tad karš pārtrauca viņa nākotni sportā. Atsākt 35 gadu vecumā šķita par vēlu. Brīvības atjaunošanu viņš nesagaidīja. Tomēr dzimtenē, lai gan kā tūrists, ir viesojies.

Prominentākie futbola vērotāji Latvijas futbolā atzīmē 3 personības: Ē. Pētersonu, A. Šeibeli, Lidmani. Spēlēja kreisā pussarga postenī, par to izsakās A. Šmits:
Vai atceraties Lidmaņa sevišķi tālo bumbas sānu iemetienu laukumā pretinieku vārtu priekšā? Šāds metiena izpildījums, ko viņam bija palīdzējis izkopt basketbols, izrādījās tikpat vērtīgs kā iespēja izpildīt stūra sitienu.[6] Tāda, lūk, neparasta iezīme, kas, vēl esot šim sporta veidam sākumstadijā, ja runājam par tehnisko izpildījumu rādīja, kādas interesantas sakarības vērojamas šai sportā.

Arvīds Jēgers

Tāpat kā visi citi  laika pazīstamākie futbolisti, nācis no vienkāršas strādnieku ģimenes, šai gadījumā- Sarkandaugavas mikrorajona. Tas visai tipiski šī laika futbolistiem, jo dzīves apstākļi norūdīja, nācās daudz laika pavadīt laukā.
Jau bērnības gados sastapis pazīstamo vārtsargu Vizlu, kurš A. Jēgera jaunībā jau bija RFK vārtu vīrs. Par bērnības gadu materiālo situāciju liecina šādi vārdi: ”Visu vasaru futbola laukumā bumbu sitām kailām kājām. Protams, kas nekaitētu spēlēt ar
zābakiem, bet tos, kas parasti bija vienīgie, nedrīkstēja noplēst.. Spēlei ar kailām kājām bija savs labums: iemācījāmies pareizi sist ar pēdas virspusi, bet tas ir spēcīgākais sitiena veids” [7]Redzams, ka sociālā situācija veidojusi mūsu pazīstamāko futbolistu prasmes.. Tāpat jāpiemin futbolista iešana ganu gaitās. Pirmā viņa komanda- arodorganizāciju sporta klubā. 1937. gadā jauniešu meistarībā kļuvis par rezultatīvāko spēlētāju, gūstot 17 vārtu, iekļūstot Rīgas izlasē. 1938. gadā iekļuvis izlases kandidātu sarakstā. Jāmin, ka šai laikposmā vēl bija iesācējs profesionālajā sportā un, kā pats atzīmē: „.. ar lielu bijību raudzījos uz tā laika slavenībām: Šeibeli, Raisteru, Kaņepu, Krupšu un citiem. Nemaz nevarēju pierast, ka spēlēju ar viņiem vienā laukumā un vienā komandā. {..} Pēc sacīkstes komandas sastādītājs J. Raiskums mani uzslavēja, ka esmu labi iekļāvies spēlē. Iedalīšana izlasē un šī uzslava deva man vēl lielāku enerģiju.[8]” Redzama J. Raiskuma loma un futbolistu attieksme pret saviem pienākumiem, kas pozitīvā ziņā izbrīna, jo lielā mērā futbolisti darbojās hobija līmenī, tādēļ šāda nopietnība attiecībā uz spēli ir līdzīga mūsdienu spēlētāj attieksmei, taču tas jau no profesionāļu redzespunkta.
Pirmo starptautisko spēli aizvadījis pret Tartu „Olimpija”(1:2), kur uzbrukumā spēlējis kopā ar Ē. Raisteru, Kaņepu, Freimani.
Pēc padomju varas nostiprināšanās lielākā daļa spēlētāju iekļāvās „Dinamo” sastāvā, kuru trenēja tā laika labākais latviešu treneris Upenieks, kurš šai komandā kā pirmajā ieviesis trīs aizsargu sistēmu[9]. Jāpiemin, ka šī komanda sekmīgi spēlējusi ar Maskavas, Kijevas, Tbilisi „Dinamo” komandām.
Fašistiskās okupācija slaikā kopā ar citu futbolistu Bergmani atradies cietumā, vēlāk nokļuvis Štathofas koncentrācijas nometnē..
Šim futbolistam atšķirībā no citiem kursa darbā minētajiem, līdz ar 2. pasaules kara notikumiem sportiskajā karjerā iestājās pārrāvums, tomēr ir atšķirība- viņš turpinājis nodarboties ar futbolu, lai gan bijis kara šausmu nomocīts, tomēr jāuzsver milzīgā rakstura stingrība, ka ļāva atgriezties ne vien futbolā, bet sākt nodarboties arī ar hokeju, basketbolu(„Dinamo F” vienībā)
1946. gadā kopā ar „Dinamo” piedalās vissavienības meistarsacīkšu 2. grupā, ar Daugavas komandu 1949. gadā piedalījies PSRS meistarsacīkšu A klasē, tā 1950. gadā komanda svinējusi sensacionālu uzvaru pār „Dinamo”(Maskava) 25 000 skatītāju klātbūtnē. Guvis „Nopelniem bagātā sporta meistara” goda nosaukumu.(1951.g.) Idejas, kuras guvis garās sporta karjeras laikā:
„Esmu nācis pie atzinās, ka, lai celtu mūsu republika spēlētāju meistarību, zēnus nepieciešams apmācīt jau no 10 gadu vecuma”
Apgūstot kādu tehnika elementu, tas jāatkārto neskaitāmas reizes, bet jau piesavinātās iemaņas nemitīgi jāpilnveido”.
„spēlētājs, kas nespēj acumirklī pieņemt lēmumu, ars savu gauso reakciju nekad nebūs savas sporta spēles meistars”[10]
Tā šīs ārkārtīgi smalkās spēles pilnveidi raksturo viens no spēlētājiem, uz kuriem varam paļauties viņa gan spēlētāja, gan dzīves pieredzes ziņā.
























[1] Karjeras dati pēc ģimenes personīgajiem materiāliem
[2] Piemiņas izdevums, R. Apines komentāri A. Šeibelis. Latvijas futbola spēles lielmeistars, „Aplis”, 2009
[3] Rubenis M. Latvijas futbolam 100: Rīga, Nordic, 2006 28. lpp.
[4] Čika V., Šmits A. Sporta Latvija :New York 1955, 36. lpp.

[5] Lauku avīze :Rīga 4. jūnijs,2005. g., 34.lpp.
[6] Lauku avīze :Rīga 4. jūnijs,2005. g., 34.lpp.

[7] Jēgers A. Futbola laukumā: LVI 1961- 5. lpp.
[8]  Jēgers A. Futbola laukumā : Rīga, LVI, 1961, 11. lpp.
[9] Turpat, 13. lpp.
[10] Turpat,  40 .lpp.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru