SPA viesnīcu piedāvājums Latvijā

IEVADS

Latvijas tūrisma piedāvājums ir vērsts uz dažādām tūristu interesēm un aptver plašu mērķa auditoriju. Ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ tūrismam ir izteikta sezonalitāte, kas ietekmē tūrisma komercdarbību un apgrozījumu, it īpaši, tūristu izmitināšanas un apkalpošanas sfērā. Tādēļ nepieciešams attīstīt jaunus tūrisma produktus un pakalpojumus, kas veicinātu pakalpojumu eksporta palielināšanos, pagarinot tūrisma sezonu un piesaistot tūristus visa gada garumā. Plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa par to, ka Latvijas medicīnas nozares līderi ir apvienojušies jaunizveidotā uzņēmumā SIA „Medicīnas tūrisma centrs”. Kā paziņo „Neatkarīgā Rīta Avīze”, projektā ir apvienojušies vairāki medicīnas nozares līderi, lai sniegtu medicīnas tūrisma pakalpojumus. Projekta mērķis ir veicināt tūrisma attīstību Latvijā, kas ir visādā ziņā ļoti apsveicami.

Pēc Centrālas statistikas pārvaldes datiem, šī gada I pusgadā Latvijas robežu šķērsojuši par 10,7 % mazāk ārvalstu ceļotāju nekā 2008.gadā attiecīgā periodā. 27 % no visiem ārvalstu viesiem Latvijā uzturējušies ilgāk par diennakti. Par Latvijas apmeklējuma iemesliem 42 % vairākdienu ārvalstu ceļotāju nosauca atpūtu. No tiem, kuri Latvijā nakšņojuši, 63 % apmetušies viesnīcās vai citās tūristu mītnēs. Pēc šiem datiem var secināt, ka ārvalstu tūristu apmeklējumu skaits Latvijā kopumā ir samazinājies. Tomēr gandrīz puse no ceļotājiem ir izvēlējusies par savu mērķi atpūtu, tajā skaitā arī sportu un ārstēšanos. Ņemot vērā to, ka medicīnas un skaistumkopšanas pakalpojumu cenas Latvijā ir krietni zemākas par ārvalstu cenām, tad medicīnas tūristu skaits var ievērojami palielināties. Tā ir iespēja sasparoties arī daudziem naktsmītņu īpašniekiem, jo ne jau visi medicīnas pakalpojumu saņēmēji vēlas naktis pavadīt slimnīcas gultās. Tātad, medicīnas tūristi noteikti izvēlēsies naktis pavadīt tādās viesnīcās, kur ir lielāka iespēja turpināt rūpēties par savu veselību arī pēc medicīnisko pakalpojumu saņemšanas.

Lielāku daļu tūristu piesaista SPA pakalpojumi. Latvijā ir ne mazums ļoti labā līmenī SPA viesnīcu. Tomēr SPA pakalpojumi ir pieejami arī citās valstīs, un tās neko daudz neatšķiras no Latvijā piedāvātiem. Daudz ekskluzīvāki un interesantāki varētu ārvalstu tūristiem šķist mūsu pašu nacionālie, tradicionālie piedāvājumi – lauku pirtis, pirts rituāli, masāžas ar dabīgo augu preparātiem, dziedniecība. Šo pakalpojumu dažādošanai varētu izmantot garšvielu un garšaugu ārstnieciskās īpašības.

Parasti garšvielas tiek lietotas ikdienā dažādu ēdienu gatavošanā, par tiem īpaši nepiedomājot. Garšvielu un garšaugu ārstnieciskās īpašības ļauj padarīt ne tikai ikdienu krāšņāku, bet papildināt pakalpojumu klāstu un piedāvāt lieliskās iespējas viesiem rūpēties par savu veselību viesnīcās, viesu mājās un citās tūristu naktsmītnēs.

Darba mērķis ir iepazīt Latvijā pieejamo garšaugu un garšvielu īpašības, un to izmantošanas veidus viesnīcu pakalpojumu dažādošanā.

Pētījuma veikšanai izvirzīti uzdevumi:

§  Izpētīt Latvijā sastopamo garšvielu un garšaugu īpašības;

§  Izpētīt garšvielu un garšaugu izmantošanas veidus;

§  Izpētīt SPA viesnīcu piedāvājumus;

§  Noskaidrot SPA apmeklētāju pieprasītākos pakalpojumus;

§  Noskaidrot, kādi garšvielu un garšaugu izmantošanas veidi ir piemērotāki viesnīcu pakalpojumos.

Pētījumam izmantota speciālā literatūra un dažādās publikācijas, internetā pieejamā informācija. Autore iepazinās ar SPA viesnīcu piedāvājumiem Latvijā, izmantojot interneta vidi.

Pētījumā izmantotas

§  monoloģiskā metode;

§  anketēšanas metode.

§  zinātniskās indukcijas

§  deduktīvā metode.

Pētījuma objekts - SPA viesnīcas Latvijā :

Rehabilitātes centrs „Līgatne”, Baltic Beach Hotel, Amber Sea & SPA Hotel, Mārcienas muiža,

SPA Hotel „Usma”, SPA Hotel „Ezeri”, Dikļu pils, „Lantus”, Kalnamuiža”, „Harmonija”, „Andreēni”, Vecgulbenes muiža, „Kapteiņu osta”, „Karlīnes nams”, Hotel SPA ”Arkadia”.

Pētījuma periods ir 2009.gada jūlijs un augusts.

1. LITERATŪRAS APSKATS

1.1. SPA viesnīcu piedāvājums Latvijā.

Šobrīd, kad daudz runā par veselības tūrisma attīstīšanu Latvijā, par ļoti nozīmīgu tūristu piesaisti ir kļuvuši SPA pakalpojumi

SPA - sanus per aquam – ir saīsinājums no latīņu valodas un nozīmē veselība, pateicoties ūdenim. Bieži ar to saprot ārstniecību kūrortā, kur ir viens vai vairāki minerālūdens avoti, kuru ūdenim piemīt dziednieciskas īpašības.

Šobrīd labākajās Latvijas SPA viesnīcās (Baltic Beach Hotel, Mārcienas muiža, Hotel Jūrmala SPA u.c.) piedāvājumā ietilpst arī dažādu veidu masāžas ar dabas līdzekļiem, sporta zāle, solārijs, skaistumkopšanas salons, un sāls istaba, dažādu veidu pirtis, aromterapija, ārstnieciski fizikālās terapijas, tai skaitā diagnostika un profesionālu ārstu pakalpojumi.

Atsevišķi SPA pakalpojumi ir pieejami arī viesu mājās un brīvdienu mājās, piemēram, viesu mājā „Karlīnes nams” Ventspilī ir ierīkots SPA baseins un džakuzi vanna zem klajām debesīm, viesu māja „Kupfernams” piedāvā saviem viesiem skaistumkopšanas salona pakalpojumus.

Ļoti iecienīti ir dažādi pirts pakalpojumi kā SPA viesnīcās, tā arī citās naktsmītnēs. Latvieši jau no senseniem laikiem ir iecienījuši pirts priekus un dažādas pirts procedūras. Daži no pirts un citām ūdens procedūrām ir nepelnīti aizmirstas vai tiek izmantotas ļoti reti. Pirts pēc savas būtības arī ir SPA procedūra, kas tiek papildināta ar dažādām niansēm – ar dažādu augu slotiņām, dažādiem ķermeņa ieziešanas materiāliem, smaržām, vannu un tvaiku sastāviem, augu paklājiem utt.

Ļoti daudzpusīgs dažādu ūdens procedūru un SPA procedūru piedāvājums ir rehabilitācijas centrā „Līgatne”. Tikai dažas no tām:

§  Dr. Tereško zāļu pindu vanna;

§  Medus-mandeļu ķermeņa pīlings;

§  Ārstnieciskā pirts;

§  Pērļu vanna ar ēteriskajām eļļām;

§  Ajūrvēdas pēdu vai plaukstu masāža;

§  Līgatnes zāļu tēju baudīšana.

Īpaši plašs piedāvājums ir SPA kūrortā „Mārcienas muiža”:

§  SPA komplekss ar dažādām tvaika pirtīm, saunu, baseiniem,

§  Turku pirts kabīne uz atklātās terases: tvaiks, papildināts ar aromātiskajām eļļām (piemēram, vaniļas, krustnagliņu, piparmētras u.c.), sniedz ne vien baudu degunam, bet arī labumu veselībai!

§  Arctic SPA atklātā terasē,

§   Hidro termo ietīšanas vanna ar homeopātisko zāļu masku: Klients tiek noguldīts uz stingras virsmas, ieziests ar izvēlētajām eļļām un ietīts ūdensnecaurlaidīgā siltā termo segā. Nemanāmi vannas virsma iegrimst ūdenī un klients termo segā paliek it kā šūpojoties bezsvara stāvoklī. Atslābinās stresa nospriegotie sprandas, kakla un muguras muskuļi, ķermenī iesūcas siltais dabas zāļu ekstrakts. Austiņās skan relaksējoša mūzika. Uzlabojas pašsajūta, āda top gluda un veselīga. Atslābinās stresa nospriegotie sprandas, kakla un muguras muskuļi, ķermenī iesūcas siltais dabas zāļu ekstrakts. Ļoti ieteicama visiem, kam sāp mugura, kas sūdzas par osteohondrozi un stresu.

§  Dzirnavu kontrasta duša  

1.1.att. Dzirnavu kontrasta duša.

§  Ķermeņa masāža ar ēterisko eļļu un akmens lodītēm.

§  Pikantā, siltā ķermeņa labsajūtas procedūra ,,Ingvers,,: tiek pielietotas anīsa sēklas un ingvers, kas padara procedūru īpaši satraucošu. Anīsa esenču eļļām piemīt antibakteriāla, bet ingvera - stimulējoša, cirkulāciju veicinoša iedarbība. Ingvera eļļas esences nostiprina izlēmību, stabilitāti. Palīdz atjaunot spēkus pēc slimībām, traumām, operācijām, parāda pareizo ceļu uz mīlestību.

§  Ķermeņa labsajūtas procedūra ,,Kanēlis,,: kanēļa eļļa stimulē cirkulāciju un veicina ķermeņa dzīvības funkcijas. Kanēļa smarža noņem stresu, uzlabo garastāvokli un veicina jaunradi. Pateicoties kanēlim, maska stimulē cirkulāciju un patīkami sasilda ķermeni un garu, noņem muskulatūras saspringumu.

§  Ķermeņa pīlings ar bioproduktiem: (tiek izmantots toksīnu izvadošais Himalaju sāls)

§  Aromterapijas masāža ķermenim. Aromterapija apvieno gan ķermeņa, gan gara atveseļošanu, izmantojot dažādu ārstniecisko aromātu spējas iedarboties gan uz cilvēka ķermeni, gan psihi. Eļļas tiek izvēlētas, ņemot vērā cilvēka noskaņojumu un vēlmes.

Ļoti specifisks piedāvājums ir Dikļu pilī –

§  Zāļu vanna ar kokosriekstu pienu un citronzāli, ingveru, krustnagliņām vai kanēli - stimulē un sasilda ķermeni

§  SPA rituāls Bali Lulur - sniedz ķermenim visus dziedinošos efektus un aktīvās īpašības, kuras piemīt aromātiskajiem garšaugiem, jogurtam un augļiem, kas dažādos veidos tiek kombinēti un sajaukti procedūras gaitā. Šīs procedūras galvenais elements ir ekskluzīvs garšvielu maisījums, kas gatavots no rīsu pulvera un aromātiskām garšvielām ar izcilām īpašībām: ingvera (pretiekaisuma, antioksidējošs, spēcina imūnsistēmu), kardamona (atjauno cirkulācijas aktivitāti), zemes mandeles jeb musta (tonizējoša), sarkanajiem pipariem (stimulē cirkulāciju un tonizē) un kurkuma (atsvaidzinoša un attīroša). Noslēgumā masāža ar jasmīnu eļļu ir ļoti noderīga ķermenim, jo nostiprina imūnsistēmas aizsardzības spējas, pretojas oksidācijai un pārsteidzoši tonizē audus, ilgstoši uztur jaunības skaistumu.

§  Masāža notievēšanai ar eksotiskajiem koka akmeņiem un ēterisko aromeļļu (ciprese, kadiķis, mirre, pačūlija, rozmarīns un sandalkoks)

§  Garšaugu pīlings ķermenim.

§  Īpašā procedūra Dikļu pilī ir Fito Aroma Pindu masāža. Šī procedūra atjauno līdzsvaru starp ķermeni, prātu un dvēseli.Vispirms garšaugu pīlings ķermenim. Šī pīlinga galvenais elements ir ekskluzīvs garšaugu maisījums, kas gatavots no rīsu pulvera un aromātiskajām garšvielām. Ingvers, kardamons, kurkuma, krustnagliņas, muskatrieksts, zemes mandele, smaržīgie pipari, koriandrs, kanēlis. Šis maisījums sasildīs ķermeni, un āda tiks attīrīta no atmirušajām daļiņām.

 

1.2.att. Masāža ar Pindām.

§  Tālāk seko masāža ar Pindām (ārstniecības augu sainīši). Pindas ir linu maisiņos sakarsētas Latvijā audzētas zāļu tējas, saknes, mizas un ziedi. Tie var būt sajaukti ar māliem, pienu, griķiem, auzām, rīsiem, linsēklām. Augu sainīši tiek uzsildīti, samērkti siltā aromeļļā un masēts viss ķermenis. Pindu masāžu pielieto, lai uzlabotu pašsajūtu, noņemtu sasprindzinājumu, šķeltu taukus un uzlabotu ādas tonusu, veicinātu asins cirkulāciju, vielmaiņu, vienas procedūras laikā kombinējot dažāda maisījuma Pindas.

§  Sasildītais augu spilventiņš paplašina ādas poras, ļaujot ēteriskajām eļļām un zāļu maisījumam labāk uzsūkties ādā. Šī masāža neitralizē negatīvo enerģiju, mazinās stress un līdzsvarojas iekšējā enerģija. Pēc Pindu masāžas ieteicams iegremdēties ārstniecības augu vannā ar citronzāles, bergamota un ingvera ēteriskajām eļļām.

Baltic Beach Hotelī zāļu Pindas izmanto zāļu vannās.

Viesu nams „Andrēni” saviem viesiem piedāvā pirti ar dabīgiem kopšanas līdzekļiem: pirts medus, bērza slotiņas, zāļu tējas utt.

Kalnamuižas piedāvājumā ir atpūta lauku SPA mājā, kur var baudīt piparmētru, lavandas, jūras sāls, kumelīšu un melisas tējas vannu, kā arī siltu piena vannu ar mandeļu eļļu. Piedāvājumā ir arī SPA vanna zem klajām debesīm.

1.3.att. Āra SPA vanna „Kalnamuižā”.

1.2. Garšvielu un garšaugu sastāvs

Svarīgākās vielas, kas rada garšvielu un garšaugu smaržu un garšu:

ü  Ēteriskās eļļas ir smaržīgās viegli gaistošas vielas. Garšaugu un garšvielu sastāvā ir ap trīs tūkstošiem dažādu ēterisko eļļu. Garšaugu sastāvā esošās ēteriskās eļļas uzlabo ēstgribu un gremošanu.

ü  Sveķi un balzami pēc ķīmiskās uzbūves ir tuvu ēteriskajām eļļām, tiem piemīt patīkama smarža un daudziem arī baktericīda iedarbība.

ü Fitoncīdi ir augu gaistošās vielas, kas spēj aizkavēt baktēriju, sēnīšu un citu mikroorganismu vairošanos- pasargā produktus no bojāšanās, konservē.

ü  Rūgtvielas ir komplicēta ķīmiskā sastāva vielas, bieži ar glikozīdu uzbūvi. Tiem piemīt rūgta garša, kas kairina garšas nervu receptorus un reflektoriski stimulē gremošanas sulu un žults sekrēciju.

ü  Miecvielām ir velkošā, diezgan patīkama garša, tās nav indīgas un daudzām no tām ir izteikta P vitamīna aktivitāte. Lielākā vai mazākā daudzumā tās atrodas gandrīz visos garšaugos.

ü  Augu pigmenti pēc ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām iedala flavonoīdos un lipohromās. Flavonoīdi ir augu krāsvielas, kas nosaka ziedu, augļu un sakņu krāsu. Pazīstamākie no tiem ir hlorofils un karotinoīds.[ 2]

Garšaugi satur arī citas bioloģiski aktīvās vielas:

ü  Alkaloīdi ir slāpekli saturošas, galvenokārt augu izcelsmes organiskas vielas. Alkaloīdiem ir spēcīga fizioloģiska iedarbība uz cilvēku un dzīvniekiem.

ü  Iridoīdi ir biogēnas vielas. Tie var darboties kā rūgtvielas, kā antibiotikas un nomierinoši.

ü  Kumarīni ir biogēnu vielu grupa. Kumarīni var būt gan brīvā veidā, gan saistīti ar glikozīdiem vai ēterisko eļļu sastāvā. Tiem piemīt pretaudzēju, pretsāpju, hipotensīvas, žultsdzenošas, pretiekaisuma un daudzas citas cilvēka organismam lietderīgas īpašības.[8]

ü  Mikroelementi ir ķīmiskie elementi, kas dzīvo organismu normālai augšanai un attīstībai nepieciešami salīdzinoši niecīgā daudzumā.

ü  Minerālvielas ir neorganiskās vielas cilvēku, dzīvnieku un augu organismos. Tās ir nepieciešamas organisma dzīvības procesiem un normālai attīstībai. [21]

ü  Ogļhidrāti ir organiski savienojumi, vienkāršie ogļhidrāti satur oglekli, ūdeņradi un skābekli. Ogļhidrāti ir galvenais šūnu enerģijas avots.[21]

ü  Oksikumarīni  veicina procesus, kas novērš trombu veidošanos asinsvados.

ü  Organiskās skābes augos veidojas kā ogļhidrātu, tauku un aminoskābju oksidācijas starpsavienojumi. Tie ietekmē vielmaiņu, novērš rūgšanas, pūšanas procesus.

ü  Saponīni ir īpaša glikozu grupa, tiem raksturīgi rūgta, kairinoši asa garša.

ü  Ursolskābe – šai skābei ir to virsnieru dziedzeru hormonu darbība. Ļoti spēcīga iedarbība pretiekaisuma, brūču dzīšanas, čūlu, eroziju likvidēšanā.

ü  Vitamīni ir mazmolekulāras organiskas vielas ar atšķirīgu uzbūvi. Vitamīni piedalās visos vielmaiņas procesos.[8]

1.4.att.Garšvielas.

1.3. Garšvielu un garšaugu īpašības

Garšaugi pieskaitāmi aromātisko un ārstniecības augu grupai. Garšaugu grupā ietilpst tās augu sugas, kuru bioķīmiskais sastāvs, organoleptiskās īpašības piemērotas uzturam un nesatur indīgas vielas.

Garšvielas un garšaugi satur mikroelementus un minerālvielas, tamdēļ to lietošana uzturā samazina organisma vajadzību pēc sāls. Tajā pašā laikā tiem ir pretiekaisuma, pretsēnīšu un antibakteriālā iedarbība – tie cīnās ar mikrobiem. Garšaugi piešķir ēdienam neparastu smaržu un garšu, tiem piemīt dezinficējošas un konservējošas, kā arī ārstnieciskās īpašības. Tie veicina gremošanu un vielu maiņu, uzlabo garastāvokli un vairo enerģiju.

Zinātnieki ir atklājuši, ka dažu garšaugu un garšvielu, piemēram, salvija un rozmarīna, sastāvā ir ļoti spēcīgi antioksidanti. Ir pierādīta, ka ingvera antioksidatīvā iedarbība ir spēcīgāka par E vitamīna iedarbību. [2]

Savu ārstniecisko īpašību dēļ garšaugus iespējams izmantot ļoti daudzpusīgi. No tiem pagatavotas ēteriskas eļļas ir izmantojamas aromterapijā. Mūsdienās ārstēšana ar smaržām ir kļuvusi ļoti populāra. Aromterapijā tiek lietoti dažādi terapijas veidi – inhalācijas, masāžas, aromātiskās peldes, smaržīgie kociņi un sveces. Augu smaržu iedarbība uz cilvēka organismu ir izskaidrojama ar augu sastāvā esošo ēterisko eļļu, fitoncīdu un citu bioloģiski aktīvo vielu sinerģisko darbību.

Garšaugus un garšvielas tāpat, ka ārstniecības augus, izmanto daudzu kosmētisko līdzekļu ražošanā. Daudzi kosmētikas ražotāji ir sapratuši, ka nekas nevar būt labāks par pašas dabas piedāvāto. Tāpēc ar vien lielāks kļūst to produktu klāsts, kuru sastāvā izmantoti augu ekstrakti un ēteriskās eļļas. Piemērām Dr.Hauschka šampūnos izmantotas maigas mazgājošās vielas no cukura, kas attīra efektīvi un saudzīgi, izmantotas Indijas kreses un ūdenskreses ekstrakti, kas regulē galvas ādas taukošanos, rozmarīna un nātru ekstrakti stiprina matus. „Florame” ražo vairākus desmitus tīru augu ēterisko eļļu, no tām 85 % ir organiskas. Florame ēteriskās eļļas nav “papildinātas” ar kādām sintētiskām vielām un arī ēterisko eļļu komponentu proporcijas nav pārveidotas – eļļas ir tādas, kā tās dabiski sanāk, auksti spiestas vai ar tvaiku destilētas.[13] Vācu ražotājs “Logona Naturkosmetik “ piedāvā dabīgu kosmētiku – tās sastāvā ir tikai vērtīgas augu eļļas un ekstrakti. Arī Latvijā ražo dabīgo kosmētiku, kura sastāvā nav ne grama naftas pārstrādes ķīmijas produktu. “Madara” ir pilnībā dabiska un ekoloģiska kosmētika, tās sastāvā ir tikai tīras augu eļļas un vaski, no augiem iegūtas vai dabiskajām identiskas izejvielas. Savukārt vācu uzņēmuma “Cosmoveda” garšvielu un augu tējas ir izveidotas stingri pieturoties pie ājurvēdas principiem. Šo tēju visas izejvielas ir augi, ziedi, augļi un garšvielas, kuras audzētas ekoloģiski tīrā vidē. Tādiem pašiem principiem seko mūsu pašu fitoterapeits un ārstniecisko tēju ražotājs Dr.Tereško.

1.5.att. Pirts, saunas, dušas medus.

1.4. Garšvielu un garšaugu izmantošanas veidi

Apstādījumos bieži izmanto augus, kuri ir ne tikai dekoratīvi, bet arī ar ārstnieciskām īpašībām, tie var būt izmantojami arī kā garšaugi. Pasaulē ļoti populāri ir garšaugu dārzi. Garšaugu izmantošana apstādījumos nav pēc būtības ne kas jauns, ne sarežģīts. Ir zināmi parki un dārzi, kuros tiek veidotas speciālas garšaugu dobes. Pirmie dārzi, kuros audzēti daudzi aromātiskie un ārstniecības augi ir klosteru zāļu dārzi. Tādus var izveidot arī brīvdienu māju, mazo viesnīcu, viesu māju īpašnieki. Apstādījumu kopšana gan prasa papildus vismaz vēl viena darbinieka – dārznieka darba rokas, bet toties ir pieejami vienmēr svaigi garšaugi. Viesiem varētu būt īpaši patīkama pastaiga smaržojošā dārzā, kas sniedz ne tikai prieku acīm, bet arī aromterapiju svaigā gaisā.

Aromterapijas galvenais noslēpums ir iedarboties uz cilvēka psihi un jūtām, kā arī uz ķermeni.[10] Terminu “aromterapija” radīja 1928. gadā franču ķīmiķis Gattefosse, kurš darbojās privātajā parfimērijas biznesā. Veicot pētījumus, viņš konstatēja, ka daudzas dabiskās ēteriskās eļļas izrāda lielāku iedarbību par sintētiskajām vielām.[12] Aromterapija var būt ir pārāk skaļi teikts, ja viesnīcas pakalpojumos nav speciālu šādu procedūru piedāvājumu. Neuzkrītoši, ar aromātisko sveču, garšvielu tēju, garšvielu un garšaugu spilventiņu, vainadziņu un kompozīciju palīdzību var rūpēties par viesu labsajūtu kā numuriņos, tā arī koplietošanas telpās. Viesnīcām, kuru pakalpojumos ietilpst dažādas ķermeņa kopšanas, skaistumkopšanas procedūras, ir iespēja paplašināt pakalpojumu vai lietojamo līdzekļu klāstu. Pašreizējais kosmētisko līdzekļu piedāvājums ir milzīgs. To vidū iespējams atrast tādu firmu produkciju, kas ražoti no dabīgām, ekoloģiski tīrām izejvielām. [11 ,13 ]

Biškopībā. Biškopībai piemērotākie ir ziedi, kuros nektārs karstās dienās neizžūst un lietus to nespēj tik viegli izskalot. Visvairāk tiek ražots ziedu medus. [17] Arī daudzi garšaugi ir ļoti labie nektāraugi, tamdēļ garšaugu dārzs biškopja pagalmā būtu tieši laikā. Dabiskais medus no dažādiem ārstniecības un garšaugiem ir labākās zāles. Medus, tāpat kā vērmeles, tiek uzskatīts par zālēm pret 99 vainām. Medus nav lietojams tikai pārtikā, medus ir ļoti iecienīts produkts ķermeņa kopšanai un masāžām. Medus masāža nāk no Senās Tibetas un tās pamatā ir ādas un bioloģiski aktīvo vielu, kuras satur medus, mijiedarbība.[20] Veikalos ir pārdošanā pirts medus, kura sastāvā ietilpst dažādu augu un garšaugu ekstrakti. Medu ar augstvērtīgām piparmētru, apelsīnu, rozmarīna, eikalipta eļļām lieto pirtī, saunā vai dušā uzklājot uz iekarsētas ķermeņa ādas. Dabīgie medus kristāli darbojas kā skrubis. Medus attīra, mīkstina un atsvaidzina ādu, padarot to zīdaini mīkstu un gludu.

Fitoterapija, ārstēšana ar fizikālām metodēm. Tā aptver dabisku ārstniecisko faktoru izmantošanu — ūdensdziedniecība, klimatterapija, siltumterapija — un mākslīgi radīto fizikālo faktoru izmantošanu — elektroterapija, gaismas terapija, ultraskaņas terapija, u.c.; šajā grupā ietilpst arī masāža. Te izmanto augu drogas, ēteriskās eļļas, kosmētiskos līdzekļus u.c.[21] Fitoterapija ir radusies un ilgu laiku attīstījusies uz senas tautas medicīnas bāzes. Fitoterapijas mērķis ir veicināt organisma pašizārstēšanos, lietojot pēc iespējas mazāk organismam svešu vai kaitīgu vielu. Daļa no fitoterapijas paņēmieniem ir ārstēšanās ar augu drogām.

Floristikā izmantojami ļoti daudzi garšaugi un garšvielas. Īpaši populāri ir adventes vainagi un dažādi dekori ar garšvielām – pipariem, kanēļa standziņām, lauru lapām. Floristikā plaši izmanto kā svaigus, tā žāvētos ziedus un dažādus dabas materiālus. Var pīt ziedu vainagus no dažādiem ziediem vai tikai no garšaugiem un rotāt telpas kādos īpašos svētkos, gatavot aromātiskos miega spilventiņus un likt viesiem uz spilvena.Te ir daudz variantu.

1.6.att. Adventes vainagā izmantotas garšvielas – anīss un kanēlis.

Garšviela ēdieniem ir vitamīnu, minerālsāļu un mikroelementu avots, pievieno ēdieniem un dzērieniem kā pārtikas piedevu. Tas ir vistradicionālākais un visiem zināms veids garšaugu un garšvielu izmantošanai. Uzskata, ka cilvēces pirmsākumos tieši aromātiskie augi savas smaržas dēļ piesaistījuši uzmanību un mudinājuši cilvēkus tos lietot uzturā. Mūsu senči pārtikuši no dabiskas pārtikas, ko paši ieguvuši dabā vai arī audzējuši. Pārtikas dažādošanai un garšas uzlabošanai izmantojuši „vircaugus jeb baudaugus”, kā tolaik sauca garšaugus.[16]

Pirts procedūras. No medicīniskā viedokļa pirts ir fizikālā terapija, kur uz cilvēku iedarbojas karstums, mitrums, masāža ar slotu, aromterapija (arī lietojot visparastāko bērzu slotu). Izpētīts, ka aromterapija, iedarbojoties caur elpošanas orgāniem un ādu, palīdz ārstēt dažādas kaites, piemēram, hronisku radikulītu, osteohondrozi un citas. Pirts procedūru galvenā un neatņemama sastāvdaļa ir pirtsslotas. Pirtsslotas var būt sietas no viena auga, kā arī izmantojamas visplašākā spektra zaru-zāļu-ziedu pirtsslotiņas. Pirtsslotās var izmantot arī daudzus garšaugus, kuriem ir izteikti stipra smarža vai citas ārstnieciskas īpašības.[6] No garšvielām un garšaugiem var izgatavot, „pirts gariņus”, „drogu vannas” un pirts paklājiņus.

1.7. att. Pirts procedūrā izmantojams zāļu paklājiņš.

Sveču ražošanā izmanto daudz dažādu augu ēteriskās eļļas sveču aromatizēšanai. Populāri ir sveces ar lavandas, vaniļas, citrusaugļu, kanēļa smaržu. Sveces liet prata arī mūsu senči, daži meistari prot to darīt arī mūsdienās. Lielajās viesnīcas piemērotāki ir rūpnieciski ražotas aromātiskās sveces, bet viesu namos un brīvdienu mājās, iespējams, var sveces pagatavot paši.

Zāļu tējas, tās ir dažādu sasmalcinātu un nesasmalcinātu drogu maisījumi, kam dažreiz pievienoti sāļi, ēteriskās eļļas u.c. vielas, to var uzskatīt par vienu no zāļu formām. Dziednieciskās tējas ir piemērotas pirms un pēc pirts procedūrām. Aptiekās ārstniecisko tēju klāsts ir diezgan liels, tos var iegādāties arī specializētos veikalos. Latvijā labi pazīstams dziedniecisko tēju ražotās dr. Tereško. Dr. Tereško tējas ražotās tikai no Latvijā augošiem augiem.

1.5.Garšvielu un garšaugu raksturojums

1.5.1.Klasiskās garšvielas

Tās ir garšvielas, kas iegūtas speciāli apstrādājot subtropu vai tropu izcelsmes augu daļas – lapas, saknes, mizas utt. Ēdienu gatavošanā tos lieto sausā veidā nelielās devās.

Klasiskajām garšvielām ir stiprs, izteikts aromāts.

1.5.1.1.Ingvers

Ārstniecības ingvers ir ingveru dzimtas augs. Savvaļā ingvers nav satopams, to plaši kultivē tropu joslā Ķīnā, Indijā u.c. valstīs. Ingveru audzē dārzos, bet var audzēt arī kā telpaugu. Kā garšvielu izmanto ingvera sakni. Ingveram ir rūgta garša. To izmanto pārsvarā kulinārijā pie saldiem ēdieniem, pie gaļas un vistas ēdieniem domātām mērcēm un alkohola ražošanā. Ingvers ietilpst daudzo aso garšvielu maisījumos.[1]

Ingvera sakneņi satur ēterisko eļļu, cieti, olbaltumvielas un eļļu. Aso, vircoto garšu ingveram piešķir fenoltipa savienojumi, kas arī nosaka ingvera drogas vērtību. Ingveram piemīt nomierinoša, spazmolītiska un pretiekaisuma iedarbība, jūtami mazina sāpes, sasilda organismu, lielisks profilakses līdzeklis vīrusu laikā. Ingvers ietilpst daudzo ārstniecisko balzāmu, komplekso preparātu un garšas uzlabotāju sastāvā.[8]

           

1.5.1.2. Kanēlis

Kanēļkoki ir lauru dzimtas mūžzaļi tropu koki vai krūmi. Kanēli iegūst no vairāku sugu kanēļkokiem. Pazīstamākas ir Ceilonas un Ķīnas kanēļkoki.

Ceilonas kanēlis cēlies no Šrilankas salas. Tie ir krūmi, no kuru dzinumiem nogriež mizu. Mizas sloksnītes saritina caurulītēs. Kaltēta Ceilonas kanēļa miza ir plāna un ļoti trausla ar ļoti maigu aromātu.

Ķīnas kanēļa jeb kasijas dzimtene ir Dienvidķīna. No šiem kokiem nogriezto mizu kaltē ēnā. Gatavs produkts ir rupji mizas gabaliņi ar nedaudz asu garšu.[1] Kulinārijā kanēli izmanto pārsvara konditorejas izstrādājumos, to lieto arī dažādu alkoholisko dzērienu, liķieru un bezalkoholisko dzērienu ražošanā. Kanēļkoku miza satur ēterisko eļļu, miecvielas, gļotvielas, sveķus, cieti, kalcija oksalātu. Kanēļkoku mizu lieto daudzu komplekso preparātu rūpnieciskai ražošanai, tā ietilpst dažādās ziedēs, rūgtajos balzāmos, emulsijās u.c. [8]

1.5.1.3. Kardamons

Kardamons ir ingveru dzimtas augs, cēlies no Malabaras piekrastes Indijā un Šrilankas salas. Kā garšvielu lieto kardamona sēklas, kurus žāvē saulē. Gatavais produkts ir baltā krāsā.[1] Kulinārijā kardamonu pārsvarā izmanto konditorejas izstrādājumos. Kardamons ir daudzu garšvielu maisījumu sastāvā. Īstā kardamona sēklās ir 4-8 % ēteriskās eļļas, eļļa, ciete, rezēns un amidons. Medicīnā kardamonu un tā preparātus lieto ēstgribas uzlabošanai, gremošanas traucējumu novēršanai. Kardamons ietilpst dažādās rūgtajās tinktūrās, ārstnieciskajos balzāmos, eliksīros, liķieros. [8]

                                                            

1.5.1.4. Krustnagliņas   

1.8.att. Krustnagliņas.

Krustnagliņas ir nagliņkoka jeb sizingijas kaltēti neatvērušies ziedi. Nagliņkoks ir miršu dzimtas augs. Šī koka dzimtene ir Moluku salas. Ievāc nagliņkoka ziedpumpurus īsi pirms ziedēšanas, kad tie sāk sārtoties. Žāvēšanas laikā ziedpumpuri kļūst tumšbrūni. Labās kvalitātes krustnagliņu kātiņi ir lokani un tos var saliekt. Krustnagliņas ir ar spēcīgu smaržu un vircotu garšu. Kulinārijā visbiežāk izmanto marinādēs, saldos ēdienos, kompotos. [1]

Nagliņkoka ziedpumpuri satur 15 – 21 % ēteriskās eļļas, kura sastāvā ir 70 – 90 % eigenola, kā arī aceteigenols un vanilīns. Drogās ir līdz 20 % miecvielu, sveķveida vielas, eļļa, vaski u.c. vielas. Medicīnā krustnagliņas lieto gan iekšķīgi, gan ārīgi dažādos preparātos. Krustnagliņām piemīt dezinficējoša un anestezējoša iedarbība, tās ietilpst dažādās kompleksajās zāļu formās, tējās, mikstūrās. Krustnagliņu ēterisko eļļu un no tās iegūto eigenolu lieto kā dezinficētāju un vietējās anestēzijas līdzekli stomatoloģijā. [8]

1.5.1.5. Kurkuma

Dabā sastopamas vairāk nekā 40 kurkumas sugas. Pazīstamāki no tiem ir garā kurkuma, aromātiskā kurkuma, Cedoārijas kurkuma un apaļā kurkuma.. Aromātisko kurkumu lieto konditorejas izstrādājumu gatavošanā, Cedoārijas kurkumu izmanto liķieru ražošanā, apaļo kurkumu galvenokārt kurkuma cietes ieguvei.[1]

Eiropas valstīs ir pieņemts kurkumu lietot konditorejas izstrādājumu gatavošanā un kā pārtikas krāsvielu. Kurkuma piešķir ēdienam skaistu, koši dzeltenu krāsu un palielina uzglabāšanas laiku. Ar šo lēto krāsvielu dažkārt aizvieto ļoti dārgo garšvielu safrānu, tomēr tā nepiešķir ēdienam tik patīkamas garšas un smaržas, ko dod safrāns. Kurkumas garša atgādina ingveru, smarža ir patīkama, maiga.[1]

Kurkumas sakneņi satur ēterisko eļļu, krāsvielas kurkumīnu un citus kurkuminoīdus un rūgtvielas. Medicīnā  kurkuma ir daudzu kompleksu preparātu sastāvā. Kurkuma tiek lietota Ķīnas tradicionālā un Indijas ājurvēdiskajā medicīnā aknu un kunģa slimību ārstēšanā.[8]

                                  

1.5.1.7. Rozmarīns   

1.9.att. Rozmarīns.

Rozmarīns ir mūžzaļs lūpziežu dzimtas puskrūms. Tā dzimtene ir Vidusjūras rietumu piekraste. Latvijas klimatā rozmarīnu var audzēt telpās. Kā garšvielu lieto svaigas vai kaltētas rozmarīna lapas. Rozmarīnam ir spēcīga kampara smarža un viegli rūgtena priežu skujām līdzīga garša. Kulinārijā rozmarīnu lieto pie gaļas ēdieniem, zupām.[1]

Rozmarīna lapas un galotnes satur ēterisko eļļu, kuras sastāvā ir daudz terpenoīdi, flavonoīdi, terpēnskābes, fenolkarbonskābes, ursolskābe, rozmarīnskābe. Rozmarīnam ir organismu tonizējoša, pretiekaisuma un baktericīda iedarbība. Rozmarīna ēterisko eļļu izmanto pretsāpju ziedēs, to lieto parfimērijas izstrādājumu gatavošanā, homeopātijā un pat reliģiskos rituālos.[8]

1.5.2. Latvijā sastopami garšaugi

Latvijā sastopami daudz vairāk garšaugu nekā ir pierasts domāt. Daudzi augi ir pazīstami kā dekoratīvie augi, daudzi zināmi kā parastās pļavu zāles un daudzi pazīstami kā ārstniecības augi. Patiesībā liela daļa no ārstniecības augiem ir izmantojami kā garšaugi un gandrīz visi garšaugi ir izmantojami kā ārstniecības augi.

1.5.2.1. Baziliks  

1.10.att. Bazilika.

 Baziliks ir daudzgadīgs panātru dzimtas puskrūms. Dažas bazilika šķirnes ir ar violetām lapām, dažas ar krokotām lapām, dažas ar citrona aromātu. Latvijā baziliku kultivē kā viengadīgu augu dārzos, siltumnīcās vai puķupodos telpās.

Kulinārijā izmanto kā garšvielas pārsvarā dārza bazilika, citronbazilika, anīsbazilika lapas. Baziliku var izmantot kā svaigu, tā arī kaltētu, saldētu un pat konservētu pie gaļas, dārzeņu un zivju ēdieniem, kā arī eļļas un etiķa aromatizēšanai. Īpaši labi bazilika sader kopā ar tomātiem. [1]

Bazilika lapas un laksti satur ēterisko eļļu, askorbīnskābi, rutīnu, karotīnu, un miecvielas. Dažādu bazilikas sugu un šķirņu aromāts un ēteriskās eļļas ķīmiskais sastāvs ir atšķirīgs. Medicīnā izmanto bazilika lapas, lakstus un ēterisko eļļu. Vairākas bazilika sugas izmanto homeopātisko preparātu ražošanai. Bazilikai ir pretiekaisuma, spazmolītiska un organismu spēcinoša iedarbība.[8] Neaizstājams augs aromterapijā. Baziliku var lieliski izmantot pirtsslotās gaisa aromatizēšanai, tam ir baktericīda un pretiekaisuma iedarbība.[6]

1.5.2.2 Dille

Smaržīgā dille ir viengadīgs čemurziežu dzimtas lakstaugs. Dilles ir ļoti populāras dažādu tautu virtuvē. Dilles piešķir ēdienam svaiguma aromātu. Dilles izmanto gandrīz visos ēdienos kā svaigus, tā arī kaltētus. Izmanto diļļu lapas, kātus, sēklas un ziedus. No dillēm gatavo diļļu eļļu un esenci.[1]

Ārstniecības nolūkos izmanto diļļu auglīšus. Tie satur līdz 5 % ēteriskās eļļas, 10–20% eļļas, olbaltumvielas, furanokumarīnus, fenolkarbonskābes un vicenīnu. Diļļu lapas un laksti satur askorbīnskābi, ēterisko eļļu, B1, B2, PP vitamīnus, flavonoīdus ar P vitamīna aktivitāti, karotīnu, minerālvielas (galvenokārt kāliju, fosforu un dzelzi). Dilles stimulē gremošanu, piena un žults sekrēciju, novērš spazmas.[7] Dilles ēterisko eļļu izmanto parfimērijas rūpniecībā un komplekso preparātu pagatavošanā.[8] Dilles lieliski papildina jaukto pirtsslotu, tās aromatizē pirts gaisu, tiem ir baktericīda, pretiekaisuma un spazmolītiska iedarbība.[6]

1.5.2.3. Estragons

Estragons ir daudzgadīgs kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Estragons ir vībotnes un vērmeles radinieks, bet ar interesantāku garšu. Kulinārijā izmanto svaigus un kaltētus estragona jaunos dzinumus un lapas. Smarža ir atsvaidzinoša, garša maiga. Estragona kātus var izmantot gurķu un tomātu marinādēs un sālījumos. Lietojot estragonu, gurķi nekļūst mīksti. Svaigas un kaltētas lapas var lietot dažādos salātos, zupās un mērcēs.[1]

Estragona lapas satur ēterisko eļļu, karotinoīdus, askorbīnskābi, rutīnu (P vitamīns), minerālvielas. Kā ārstniecības augam estragonam ir tonizējoša, urīndzenoša, nedaudz nomierinoša iedarbība. Estragons rosina ēstgribu un kuņģa sulas sekrēciju.[8]

1.5.2.4.Fenhelis

Parastais fenhelis ir daudzgadīgs čemurziežu dzimtas lakstaugs. To dēvē arī par aptiekas dilli. Latvijas klimatā aug kā viengadīgs augs. Pēc izskata līdzīgs dillei taču ar savādāku smaržu, kas atgādina anīsu. Dārzeņfenheļa saknes pēc garšas atgādina pastinakus.

Svaigas fenheļa lapas un stublāji lietojami salātos, uz sviestmaizēm, ēdienu rotāšanā. Svaigus vai kaltētus lakstus kopā ar ziedkopām var izmantot dārzeņu marinēšanai. Fenheļa sēklas izmanto arī konditorejas izstrādājumu aromatizēšanai.[1]

Fenheļa augļi satur 4 - 6 % ēteriskas eļļas, eļļu, cukurus, olbaltumvielas, minerālvielas. Fenheļa lapās ir P vitamīns, askorbīnskābe, karotīns. [8]

1.5.2.5. Gurķene

Ārstniecības gurķene jeb gurķumētra ir viengadīgs skarblapju dzimtas augs. Ar spalviņām klātām lapām ir patīkama svaigu gurķu smarža un garša. Gurķenes gaiši zilus ziedus labprāt apmeklē bites, tamdēļ gurķeni var audzēt arī kā nektāraugu.

Svaigas lapas vācamas līdz ziedēšanai – līdz jūlijam. Smalki sagrieztos tos var izmantot aukstās zupās, salātos, uz sviestmaizēm.[1]

Gurķenes lakstos ir 30 % gļotvielu, miecvielas, saponīnu, organiskās skābes, flavonoīdi, sveķveida vielas, askorbīnskābe, kālija sāļi. Augļos ir eļļa, kuras sastāvā ir E vitamīns, alantoīns un linolēnskābe.[7]Gurķenes lakstu uzlējumu vai svaigu sulu lieto vielmaiņas regulēšanai, pret bezmiegu, depresiju un daudzos citos gadījumos. Tautas medicīnā lieto sirdsdarbības uzlabošanai, kā sviedrēšanas un atkrēpošanas līdzekli, arī pret reimatismu. Lapas lieto pret kukaiņu kodieniem.[8]

                                               

1.5.2.6. Izops  

1.11.att. Izops.

Ārstniecības izops ir daudzgadīgs panātru dzimtas augs, labs nektāraugs.

Kulinārijā var lietot svaigus un kaltētus dzinumu galotņu lapas, ko ieteicams vākt līdz ziedēšanai, un ziedpumpurus, tām piemīt saldena smarža un rūgtena garša. Izopu ieteicams lietot kopā ar majorānu, pievienojot mērcēm, gaļas un dārzeņu zupām, gaļas un zivju ēdieniem, izmanto etiķa un liķieru aromatizēšanai.[1]

Medicīnā izmanto izopa lakstus, ko vāc ziedēšanas laikā. Izopa lakstos ir ēteriskā eļļa, flavonoīdi, miecvielas, sveķveida vielas, triterpēnsavienojumi, vitamīni un minerālvielas.[8] Izopa lakstus iesien jauktās pirtsslotās, tie aromatizē pirts gaisu un iedarbojas nomierinoši.[6] Izops palīdz locītavu slimību, gripas un saaukstēšanās gadījumos. Tautas medicīnā izopu izmanto ļoti mazās devās epilepsijas ārstēšanai.[10]

1.5.2.7. Kadiķis

Kadiķis jeb paegle ir mūžzaļais ciprešu dzimtas skujkoks vai krūms. Latvijā kadiķis sastopams priežu un jauktos mežos, mežmalās, izcirtumos. Kā dekoratīvu augu to audzē apstādījumos, parkos un dārzos.

Kā garšvielu izmanto kadiķa auglīšus. Kadiķa ogas nogatavojas otrajā gadā. Tās ir zirņa lielumā, tumši zilas. Katrā ogā ir trīs sēkliņas, kadiķogas vāc septembra beigās vai oktobrī, kad tās ir pilnīgi gatavas. Kvalitatīvi žāvētām kadiķogām jābūt spīdīgām, gludām, melni brūnā krāsā, ar vieglu skuju smaržu. Kulinārijā kadiķogas izmanto medījumu gatavošanai, tās noņem nepatīkamo aromātu, uzlabo garšu. Kadiķogas var izmantot arī skābējot kāpostus, un gaļas un zivju sālīšanai. Kadiķogas izmanto alkoholisko dzērienu pagatavošanai. [1]

 Kadiķogas satur līdz 2 % ēterisko eļlu, invertcukuru, miecvielas, sveķus, flavonoīdus, sveķskābi, organiskās skābes un eļļu. Kadiķogām ir pretiekaisuma un gremošanu veicinoša iedarbība. Dažādu tautu medicīnā kadiķogas lieto tūskas, podagras, reimatisma, hronisko ādas slimību un saaukstēšanās gadījumos. Kadiķu zarus izmanto kūpināšanai telpās, kur atrodas slimnieks, gaisa atsvaidzināšanai, trauku un mucu (ko lieto dārzeņu vai sēņu skābēšanai) izkvēpināšanai un plaucēšanai.[8] No kadiķu zariem gatavo pirtsslotas. To durstīguma mazināšanai pirtsslotu vispirms iemērcē karstā ūdenī. Kadiķu aromāts attīra gaisu telpās.[6]

1.5.2.8. Kalme

Parasta kalme ir daudzgadīgs kallu dzimtas augs. Latvijā kalmes sastopamas dūņainos dīķos, ezeru un upju krastos, mitrās pļavās. Kalmes lapām ir patīkama maiga smarža.

Kulinārijā lieto lapas un sakneņus, ko vāc pavasarī un vēlu rudenī. Sakneņiem ir vāji dedzinoša garša, bet smarža atgādina rožu smaržu. Kalmju sakneņus var izmantot saldo ēdienu aromatizēšanai.[1].

Kalmes sakneņi satur līdz 5 % ēteriskās eļļas, glikozīdus - akorīnu un akoru, rūgtvielas, miecvielas, minerālvielas, cieti un gļotvielas. Kalmēm ir bakteriostatiska iedarbība.[8] Mūsu vecmāmiņas ienesa kalmes telpās un kaisīja uz grīdas sagrieztās kalmju lapas, tā atsvaidzinot gaisu telpās un atbaidot kukaiņus, kalmes ir iedarbīgas pret blusām. Kalmes izmanto pirtsslotās, tās dezinficē un tonizē ādu, tām ir pretsāpju un spazmolītiska iedarbība.[6] Tautas medicīnā kalmes ir plaši lietojamas - tiek gatavoti kalmju novārījumi, uzlējumi un spirta izvilkumi. Gripas un holēras epidēmiju laikā iesaka košļāt kalmju sakneņus, tas palīdz arī atmest smēķēšanu. Tautas kosmētikā lieto kalmes sakneņu novārījumu galvas mazgāšanai, lai stiprinātu matu saknes un novērstu to izkrišanu. [7]

1.5.2.9. Kliņģerīte  

Kliņģerīte ir asteru dzimtas lakstaugs. Kliņģerītes aug gandrīz katrā lauku sētā. Ir izveidotas dažādas to šķirnes. Kulinārijā kliņģerītes jaunās lapas ir izmantojamas salātos un tās var pievienot arī dārzeņu sautējumiem. Ar kliņģerītes ziediem var rotāt ēdienus. [1]

Kliņģerītes ziedi satur karotinoīdus, sveķveida vielas, flavonoīdus, ēterisko eļlu, saponīnus, gļotvielas, rūgtvielu kalendenu, organiskās skābes, askorbīnskābi, minerālvielas, mikroelementus (piem. cinku, varu, molibdēnu, selēnu). Kliņģerītes tiek plaši izmantotas veterinārijā un homeopātisko zāļu pagatavošanai. No kliņģerīšu ziediem iegūtos karotinoīdus izmanto parfimērijā un pārtikas rūpniecībā kā krāsvielu. Kliņģerīšu preparāti iedarbojas nomierinoši. Stimulē sirdsdarbību, pazemina asinsspiedienu, tiem ir pretiekaisuma un brūces dziedinoša iedarbība. [8] Ar kliņģerīti aromatizētu eļļu izmanto masāžai, kliņģerīša ziedu preparātus lieto ārīgi brūču dziedēšanai, augoņu un vēnu iekaisumu ārstēšanai, mutes dobuma un rīkles skalošanai.[2] Kliņģerītes tiek izmantotas arī jauktās pirtsslotās. [4]

1.5.2.10. Koriandrs

Koriandrs ir viengadīgs čemurziežu dzimtas augs. Latvijā koriandru var audzēt dārzos kā garšaugu un ārstniecības augu. Kulinārijā lietojamas koriandra sēklas un svaigas vai kaltētas lapas. Koriandra sēklām ir patīkama smarža un garša, bet lapām ir ļoti savdabīga smarža un garša. Koriandra zaļumus sauc par kinzu. Koriandra svaigās lapas izmantojamas salātos, zupās kopā ar citiem garšaugiem. Kaltētās lapas izmanto retāk. Koriandra sēklas ir plašāk lietojamas. Tās lieto pie konditorejas izstrādājumiem, pievieno piena zupām, sautētai gaļai, marinādēm, skābējot kāpostus un dažkārt pieliek kvasam un alum. Koriandrs ir daudzu garšvielu maisījumu sastāvā.[1]

Koriandra augļos ir ēteriskās eļļas, olbaltumvielas, pektīnvielas un organiskās skābes. Koriandra augļi veicina ēstgribu un gremošanu, tiem ir nedaudz nomierinoša iedarbība. No koriandra augļiem iegūst rūpnieciski eļļu, ko izmanto parfimērijas rūpniecībā. Pēc ēteriskās eļļas ieguves tālāk?

1.5.2.11. Kreses

Avotkrese ir daudzgadīgs krustziežu dzimtas augs. Tā aug upmalās, pie dīķiem strautiem un ezeriem. Kulinārijā lieto lapas un jaunos dzinumus, ko ievāc pirms ziedēšanas. Šis augs satur daudz vitamīnu – C, K, B grupas vitamīnus, A provitamīnu karotīnu.

Avotkrese izmantojama svaigā veidā salātos vai gatavo līdzīgi spinātiem. Kaltēta avotkrese zaudē savas īpašības. Sasmalcinātai avotkresei piemīt asa, patīkama smarža.

Lielā krese pieder pie krešu dzimtas. Latvijā šis augs sastopams gandrīz katrā dārzā kā dekoratīva vasaras puķe. Lielai kresei ir daudz dažādu šķirņu. Lielā krese satur ēterisko eļļu, kas atgādina sinepju eļļu, un C vitamīnu.

Kreses ēd svaigā veidā, pievienojot salātiem vai izmantojot kā zaļumu piedevu siltajiem un aukstajiem gaļas, olu un dārzeņu ēdieniem. Ēdamas ir visas kreses daļas – lapas, pumpuri, ziedi un pat negatavas sēklas. Dabiskās antibiotikas un jods, ko augs satur, palīdz ātrāk atveseļoties, uzlabo aizkuņģa dziedzera darbību.

Kreses ziedus var izmantot arī ēdienu rotāšanai.

Dārza kressalāts ir viengadīgs krustziežu dzimtas augs. Kressalāti smaržo līdzīgi sinepēm. Arī garša atgādina sinepes un mārrutkus. Kressalāti satur C, PP, B grupas vitamīnus, karotīnu, rutīnu, minerālvielas. Kressalātu jaunās lapas un dzinumus pievieno smalki sagrieztus pie salātiem, gaļas, zivju, dārzeņu un olu ēdieniem. Tos var lietot arī etiķa aromatizēšanai.[1]

1.5.2.12. Ķimene

Parastā ķimene ir viengadīgs vai divgadīgs čemurziežu dzimtas augs. Latvijā ķimenes aug savvaļā sausās pļavās un ceļmalās. Ķimenes tiek uzskatīts par labu nektāraugu. Ķimenes sēklas izmanto maizes cepšanā gan piejaucot mīklai, gan uzkaisot gataviem maizes klaipiņiem. Ķimenes izmanto arī kāpostu un biezpiena ēdienos, Jāņa siera pagatavošanai. Ķimeņu sēklas bieži lieto zupās, pievieno dažādām mērcēm, kvasam un alum.

Ķimenes augļi satur ēterisko eļļu, eļļu olbaltumvielas, flavonoīdus, miecvielas, minerālvielas, u.c. vielas.[8] Medicīnā un tautas medicīnā lieto ķimenes augļus un to preparātus gremošanas orgānu darbības uzlabošanai, piena sekrēciju veicināšanai, zarnu parazītu izdzīšanai. Tautas medicīnā lieto arī ķimeņu lakstu novārījumu – elpošanas orgānu iekaisuma gadījumā.[1] Ķimenes lakstus izmanto arī jauktās pirtsslotās. To ēteriskās eļļas ārstē elpceļu iekaisumu un klepu.

1.5.2.13. Lakrica

Kailā lakrica ir daudzgadīgs tauriņ ziežu dzimtas dekoratīvs augs un garšaugs. Latvijā tās var audzēt dārzā. Lakricas sakneņiem ir maiga smarža un savdabīga nedaudz pikanta garša. Kulinārijā kaltētu lakricas sakņu pulveri izmanto nedaudz saldās garšas pastiprināšanai pie tādiem konditorejas izstrādājumiem, kuri tehnoloģiski nevar uzņemt daudz cukura. Lakricu izmanto skābējot ābolus, brūklenes, dzērvenes un lācenes. Lakricai piemīt arī baktericīdas īpašības, tā kavē mikrobu un pelējuma sēnīšu attīstību.[1]

Lakrica saknes satur triterpēnu, saponīnu, glicirīnu, glicerīnskābes kalciju, un kālija sāļus, gliceritīnskābi, flavonoīdus, cieti, pektīnvielas. Medicīnā izmanto lakricu sakņu pulveri, novārījumu, uzlējumu, tinktūru, to ekstrakts ietilpst dažādu komplekso preparātu sastāvā.

Tautas medicīnā lakricu saknes izmanto elpošanas sistēmas saslimšanas gadījumos, kā atkrēpošanu veicinošu, pretiekaisuma un antispastisko vielu. Ķīnas medicīnā lakrica tiek izmantota aptaukošanās un hroniskā alkoholisma ārstēšanai un to preparātiem piedēvē spēju atjaunināt visu organismu.[8]

1.5.2.14. Lavanda 

1.12.att. Lavanda.

Lavanda ir daudzgadīgs panātru dzimtas augs. Kā garšvielu izmanto lavandas ziedus. Lavandai ir spēcīgs aromāts, to lieto galvenokārt bezalkoholisko dzērienu un etiķa aromatizēšanai. [1]

Lavandas ziedi satur ēterisko eļļu, triterpenoīdus, flavonoīdus, kumarīnus, miecvielas, u.c. savienojumus. Tautas medicīnā lavandas ziedus lieto jau ļoti sen. Lavandas ziedus lieto pret galvassāpēm, neirastēniju, neirožu, sirdsklauvju, depresijas gadījumos. Lavandu izmanto arī kā antiseptisko līdzekli ādas slimību ārstēšanai. Lavandas ēterisko eļļu izmanto kosmētikā, parfimērijā, un higiēnisku preparātu ražošanā. Pasaules tirgū katru gadu pārdod apmēram 400 tonnu lavandas eļļas. Lavandas eļļu izmanto arī dažādu kukaiņu atbaidīšanai. Seni romieši lavandu dedzināja māju tuvumā aizsardzībai pret mēri.[8]

1.5.2.15. Lupstājs

 Lupstājs ir daudzgadīgs čemurziežu dzimtas lakstaugs. Latvijā to var sastapt lauku sētās. Senie latvieši to stādīja pie savām mājām aizsardzībai pret ļauniem gariem. Lupstāju smarža atbaida dundurus un citus asinssūcējus kukaiņus.[1]

Lupstāja garša un smarža atgādina selerijas. Kulinārijā izmanto sēklas, lakstus un saknes. Lapas un lakstus var izmantot svaigā vai kaltētā veidā zupās, mērcēs, salātos, gaļas, zivju un pie dārzeņu otrajiem ēdieniem. Lupstāja saknes ir izmantojamas seleriju sakņu vietā. Lupstāja sēklas izmanto maltā veidā nelielos daudzumos pie dažādiem salātiem, rīsu ēdieniem, sieriem un konditorejas izstrādājumiem[1].

Lupstāja sakneņi un saknes satur līdz 2,7 % ēteriskās eļļas, furanokumarīnus, organiskās skābes, sveķveida vielas, rūgtvielas, u.c. vielas.

Lupstājs ir arī vērtīgs ārstniecības augs. To izmanto pārsvarā gremošanas sistēmas orgānu funkciju veicināšanai, asinsrites un sirdsdarbības regulēšanai. Ārīgi ar lupstāja sakņu un sakneņu uzlējumu ārstē plikpaurību, balina vasaras raibumus, un ādas pigmentplankumus. [8]

Pirtīs lieto lupstāju jauktās pirtsslotas kā sviedrējošu, sāpes remdinošu, dezinficējošu un nomierinošu līdzekli.[6]

1.5.2.16. Majorāns

Dārza majorāns ir daudzgadīgs panātru dzimtas augs. Piemērots audzēšanai podos. Kulinārijā majorāns lietojams svaigā un kaltētā veidā. Lapas un jaunos dzinumus ievāc pirms ziedēšanas. Majorānam ir patīkama smarža, kas nedaudz atgādina kamparu. Majorānu izmanto desu gatavošanā. To var pievienot maltās gaļas izstrādājumiem, majorāns padara tos maigākus un aromātiskākus. Majorāns ir pievienojams arī salātiem, dažādām zupām, pastētēm, zivju un putnu gaļas ēdieniem.[1]

Majorāna laksti satur ēterisko eļļu, kuras sastāvā ir majorāna kampars, terpinēns, terpineols, kā arī rutīnu, askorbīnskābi, karotinoīdus un minerālvielas. Medicīnā izmanto majorāna lakstu eļļu pret reimatismu un paplašinātu vēnu radītajām sāpēm un uzlējumu, lai novērstu spazmas gremošanas traktā vai galvassāpes.[8] Majorānu lieto arī jauktās pirtsslotās aromāta un dziednieciskā spektra paplašināšanai.

1.5.2.17. Mārsils

Mazais mārsils ir daudzgadīgs klājenisks panātru dzimtas augs, kas Latvijā aug savvaļā smilšainās vietās, priežu silos un sausās pļavās. Mārsila dzinumus ar lapām un ziediem vāc auga ziedēšanas periodā. Kulinārijā var lietot kā svaigu, tā arī kaltētu mārsilu. Nelielās devās to pievieno pie gaļas un dārzeņu zupām, rūgušpienam, biezpienam, pie pākšaugu ēdieniem.[1]

Mārsilu laksti satur ēterisko eļļu, kuras saturā ir fenoli timols( tā ir viela, kas ir līdzvērtīga jaunākajām antibiotikām) [10], karvakrols unterpenoīdi, kuriem ir baktericīdas īpašības. Laksti satur arī triterpēnskābes, flavonoīdus, miecvielas, rūgtvielas, minerālvielas  (dzelzs, molibdēns un selēns). Mārsils ir labi pazīstams arī tautas medicīnā kā augšējo elpceļu iekaisuma ārstēšanā, tā arī citos gadījumos. Mazā mārsila lakstus izmanto vannām, kompresēm reimatisko sāpju mazināšanai locītavās un muskuļos, kā arī ādas slimību gadījumos.

Parastais mārsils jeb timiāns Latvijā savvaļā neaug, to kultivē. Timiāna bioloģiski aktīvajām vielām ir līdzīga iedarbība. Tas veicina atkrēpošanu, kuņģa sulas sekrēciju, normalizē zarnu mikrofloru. Timiāna lakstu uzlējumu lieto klepus, bronhīta, saaukstēšanās slimību ārstēšanai. Timiāna šķidrais ekstrakts ietilpst pertusīna sastāvā. [8]

1.5.2.18. Melnsēklītes

                                                            1.13.att.  Nigellas zieds un sēklas.

Melnsēklītes jeb nigellas ir viengadīgi gundegu dzimtas augi. Latvijā nigellu bieži audzē kā dekoratīvu vasaras puķi. Nigellai ir smalkas lapiņas un balti vai gaiši zili ziedi. Nigella ir labs nektāraugs. Sējas nigellai ir vāja, patīkama smarža, tās garša atgādina nedaudz raudeni un piparus. Damaskas nigellas sēklām piemīt viegls zemeņu aromāts. Kulinārijā lieto nigellas sēklas, tās pieliek, skābējot gurķus un kāpostus, pievieno gaļas, zivju, mājputnu, pākšaugu un dārzeņu ēdieniem, lieto konditorejas izstrādājumos. Nigellas sēklas var izmantot arī saldo ēdienu aromatizēšanai.[1]

No nigellas sēklām, izmantojot auksto spiešanas metodi, iegūst eļļu. Melno sēklu eļļa satur līdz 58 % svarīgāko taukskābju- arī omega 3 un omega 6 taukskābes. Šīs eļļas sastāvā ir līdz 1 % ēterisko eļļu, kas nodrošina tās pret alerģiju, pretiekaisuma un antioksidanta spējas. Melno sēklu eļļai piemīt viegls fenheļa aromāts. Tās lietošana novērsīs iekaisumus un pumpas. Šīs eļļas lietošana matu kopšanai  veicinās to augšanu un padarīs matus mirdzošus un gludus. Melno sēklu eļļu lieliski var izmantot visa ķermeņa masāžai, sevišķi nogurušiem, sāpošiem muskuļiem. Nigellas pogaļām ir interesanta, dekoratīva forma, tādēļ tos izmanto arī sauso augu kompozīcijās.[12]

1.5.2.19. Melisa

 Ārstniecības melisa jeb citronmētra ir daudzgadīgs panātru dzimtas lakstaugs. Melisa tiek kultivēta kā garšaugs, ārstniecības un bišu piesaistīšanas augs. Melisas ieteicams vākt pirms ziedēšanas, jo pēc ziedēšanas auga aromāts kļūst „smagāks” un nav tik patīkams. Kā garšvielu izmanto svaigas vai kaltētas melisas lapas. Tos pieliek salātiem, dārzeņu zupām, tējai, kompotiem, mājas kvasam.

Melisas lapas un galotnes satur ēterisko eļļu, kas tai piešķir stipru citrona aromātu, fenolkarbonskābi, triterpēnskābi, miecvielas, flavonoīdus, askorbīnskābi, minerālvielas. Medicīnā melisas preparātus lieto pret neirozēm, migrēnu, bezmiegu, aterosklerozi, kuņģa un zarnu sāpēm un gremošanas traucējumiem, kā arī sirdsdarbības regulēšanai.[8]

Melisa izmantojama arī pirtsslotās kopā ar citiem augiem. Lakstus var griezt gan pirms, gan pēc ziedēšanas. Melisas ēteriskai eļļai ir spazmolītiska, pretsāpju un nomierinoša iedarbība. [6] No kaltētiem melisas lakstiem var pagatavot smaržu spilventiņus un izvietot tos guļamistabā. Melisas smarža dzīvojamā telpā rada patīkamu aromātu, atbaida kodes un citus kukaiņus. To var audzēt podos ar citiem garšaugiem vai ielikt vāzēs kopā ar svaigiem ziediem, kā arī kaltētus dažādu sauso ziedu kompozīcijās. [5]

1.5.2.20.Piparmētra

Piparmētra ir daudzgadīgs panātru dzimtas lakstaugs. Piparmētra ir ūdensmētras un krūzmētras hibrīds. Piparmētra aug tikai kultūrā dārzos un tīrumos kā ārstniecības augs un garšaugs. Kulinārijā lieto piparmētras svaigas vai kaltētas lapas un jaunās galotnes salātos mērcēs, zupās, pie dārzeņu un gaļas ēdieniem, pie saldajiem ēdieniem, konditorejas izstrādājumos. Piparmētru liek pie kompotiem, ķīseļiem, morsiem, tējām, to izmanto pie alkoholiskiem dzērieniem.[1]

Piparmētras lapas satur ēteriskās eļļas, flavonoīdus, karotinoīdus, betaīnu, oleanolskābi, ursolskābi, mikroelementus – varu, mangānu, stronciju u.c. Piparmētrai raksturīgo atsvaidzinošu smaržu un garšu piešķir mentols. Piparmētrai ir daudzveidīga iedarbība uz cilvēka organismu – nomierinoša, antiseptiska, pretsāpju, spazmolītiska. Piparmētra uzlabo asinsriti kapilāros un paplašina sirds asinsvadus No piparmētras lapām rūpnieciski iegūst ēterisko eļļu, no kuras izdala mentolu. Gan ēterisko eļļu, gan mentolu lieto vairāku zāļu ražošanai. [8]

Piparmētru var siet jauktās pirtsslotās. Tā aromatizē pirts gaisu un iedarbojas nomierinoši. Piparmētras laksti veicina kapilāro asinsriti un mazina galvassāpes.[19]

1.5.2.21. Kaķumētra

Kaķumētra ir daudzgadīgs panātru dzimtas lakstaugs. Latvijā kaķumētru audzē dārzos kā garšaugu, ārstniecības augu un nektāraugu. Kulinārijā kaķumētru lieto līdzīgi melisai. Kaķumētras lakstus var izmantot kā aromatizētājus tējās.[1]

Kaķumētras lakstos ir līdz 3 % ēterisko eļļu, kas satur citrālu – vielu, kas piešķir kaķumētrai citrona aromātu. Vēl kaķumētras laksti satur iridoīdus, saponīnus, kumarīnus, rūgtvielas un miecvielas. Kaķumētrai ir antibakteriālā iedarbība, tautas medicīnā to lieto elpceļu iekaisuma un bronhīta ārstēšanai, gremošanas veicināšanai, pret vēdera uzpūšanos utt.[8] Kaķumētra, līdzīgi piparmētrai un melisai, ir izmantojama pirtsslotās. Kopā ar citiem augiem tas atsvaidzina un aromatizē pirts gaisu un iedarbojas nomierinoši.[19]

1.5.2.22. Mirtes

Parasta mirte ir mūžzaļais miršu dzimtas subtropu krūms. Latvijā mirte tiek audzēta kā istabas augs, kā garšvielu to jau kopš seniem laikiem lieto Grieķijā un Itālijā. Mirtes lapām ir rūgtena garša un viegla, eikaliptam līdzīga smarža. Kulinārijā mirtes lapas pievieno gaļas un zivju zupām, gaļas ēdieniem, arī jūras zivīm. Negatavus mirtes auglīšus var izmantot piparu vietā.[1]

Auga darbība ir antibakteriāla, pretiekaisuma, savelkoša, tonizējoši stimulējoša. Tautas medicīnā parasti mirti izmanto elpceļu iekaisumu ārstēšanai, strutojošiem ausu iekaisumiem. Mirtes novārījumu iesaka lietot kuņģa, aknu un divpadsmitpirkstu zarnas iekaisuma gadījumos. Mirtes kompreses liek klāt arī kaulu lūzumu gadījumos, jo tās veicinot dzīšanu. Mirtes ēteriskās eļļas izmanto parfimērijā un kosmētikā, pielieto homeopātijā. [8]

Tiek uzskatīts, ka audzējot mirti telpā, tā palīdz attīrīt gaisu, pasargā no iespējas saslimt ar dažādām vīrusu infekcijas slimībām.[1] Mirtes ziedus un lakstus izmanto smaržīgo augu kompozīcijās telpu gaisa atsvaidzināšanai.[2]

1.5.2.23. Monarda

1.14.att. Monarda.

 Monarda ir daudzgadīgs panātru dzimtas augs, kā dekoratīvs augs Latvijā jau sen pazīstama un aug daudzos dārzos. Kā garšaugu to pazīst tikai nedaudzi. Ir zināmas vairākas monardas sugas, kuras izmantojamas kā garšaugi, salātaugi un medusaugi, bet tās ir mazāk pazīstamas. Monardas lapām ir viegla, skābena garša un citronu smarža. Monardas lapas pievieno augļu salātiem, ziedus var izmantot ēdienu rotāšanai. Medicīnā monardas uzlējumu lieto pret klepu un nelabumu. Monardas sava dekoratīvuma dēļ ir ļoti piemērotas audzēt dārzos garšaugu dobēs un kaltētu ziedu kompozīcijās un vainagos kopā ar citiem krāšņiem garšaugiem un ārstniecības augiem.[5]

1.5.2.24. Pētersīlis

Pētersīlis ir čemurziežu dzimtas divgadīgs lakstaugs. To plaši kultivē kā garšaugu. Ir izveidotas vairākas pētersīļu šķirnes, tie dalās divās grupās – sakņu pētersīļi un lapu pētersīļi. Savukārt lapu pētersīļi dalās šķirnēs ar kruzuļotām un ar gludām lapām. Lapu pētersīļiem ar gludām lapām ir nedaudz asāka, stiprāka garša un tie ir izturīgāki karsējot. Pētersīļiem var izmantot visas auga daļas – saknes, lapas, lakstus un sēklas gan svaigā, gan kaltētā veidā. Kaltēti pētersīļi ilgi saglabā savu aromātu, tie ir daudzu garšvielu maisījumu sastāvā. Kulinārijā svaigus vai kaltētus pētersīļus liek pie daudziem ēdieniem. Pētersīļu lapas tiek izmantotas ēdienu dekorēšanai. [1]

Visās pētersīļa daļās ir flavonīdi, furanokumarīni, mikroelementi un ēteriskās elļas. Lapās un saknēs vēl papildus ir arī karotinoīdi, askorbīnskābe, B grupas vitamīni un PP vitamīns, bet augļos arī eļļa. Medicīnā izmanto pētersīļus to urīndzenošas, spazmolītiskās un pretsāpju iedarbības dēļ. Pētersīļa drogu izmanto uzlējumu gatavošanai nieru vai urīnpūšļa akmeņu gadījumā.[8]

Pētersīļu lakstus var siet jauktās pirtsslotās, tiem ir pretsāpju iedarbība. Tautas medicīnā pētersīļus izmanto pret matu izkrišanu un utīm. Kosmetoloģijā tie ir daudzu krēmu sastāvā.[6]

1.5.2.25. Pupumētras

Pupumētra ir viengadīgs panātru dzimtas lakstaugs. To diezgan plaši kultivē kā garšaugu, nektāraugu un ārstniecības augu. Kā garšviela ir izmantojama visa pupumētras virszemes daļa. Pupumētrai ir asa, dedzinoša garša, un pipariem līdzīgs aromāts, kas atgādina majorānu. Kaltējot auga aromāts pastiprinās, tāpēc kulinārijā pārsvarā izmanto kaltētā veidā. Kaltēto pupumētru pievieno dažādām zupām, īpaši vistas zupām. Tā labi der maigai gaļai. Pupumētru pieliek pie mērcēm, ko pasniedz pie putnu gaļas ēdieniem. Pupumētra piestāv pie pākšaugu ēdieniem un visu veidu vārītiem un sautētiem kāpostiem. [1]

 Pupumētras lakstos ir līdz 2 % ēteriskas eļļas. Tās satur arī miecvielas, gļotvielas, miecvielas, sveķveida vielas, askorbīnskābi, karotīnu, rutīnu un minerālvielas. Pupumētrai ir ēstgribu rosinoša, gremošanu veicinoša, spazmolītiska un diurētiska iedarbība. Tautas medicīnā pupumētru izmanto pret galvassāpēm, paaugstināto arteriālo asinsspiedienu un sirdsklauvēm. Svaiga pupumētras sula mazina pietūkumu un bites dzēliena sāpes.[8]

1.5.2.26.Raudene

Raudeni kultivē kā ārstniecības augu un kā dekoratīvo akmens dārzu augu. Kā garšvielu izmanto auga dzinumu galotnes ar ziediem un lapām. Raudenei raksturīga patīkama smarža un pikanta, nedaudz rūgtena garša. Kulinārijā šo garšvielu sauc par oregano, pievieno pie dažādiem dārzeņu ēdieniem, desām un pastētēm, pie ceptas un sautētas gaļas. Tā ir neaizstājama garšviela pie picām.

Raudenes laksti satur ēterisko eļļu, flavonoīdus, miecvielas, rūgtvielas, askorbīnskābi, minerālvielas (molibdēns, dzelzs, selēns). Raudenei ir nomierinoša, pretsāpju un gremošanu veicinoša iedarbība. Raudene palīdz gastrīta, kuņģa spazmu, aknu iekaisuma, pneimonijas gadījumos. Tautas medicīnā raudenes lieto pārmērīga stresa, bezmiega, galvas un reimatisku sāpju ārstēšanai. Raudenes sulu lieto arī pret ausu un zobu sāpēm. Raudenes sulu izmanto ziedēs ādas slimību un neiralģijas gadījumā. Raudene tiek izmantota arī pirtsslotās kopā ar citiem augiem. Ēteriskā eļļa aromatizē pirts gaisu, dezinficē elpceļus, rada nomierinošu efektu.[8]

1.5.2.27. Salvija

 Salvija ir daudzgadīgs panātru dzimtas ārstniecības augs un garšaugs. Kulinārijā lieto kaltētas, pulverī saberztas jaunās lapas. Daļēji salvijas lapu pulveri var izmantot rozmarīna vietā, pievienot zupām, gaļas, aknu, zivju un putnu gaļas ēdieniem. Salviju izmanto pie pīrādziņu pildījumiem, kopā ar sīpoliem un tomātiem salviju var izmantot pie šašlikiem.[1]

Savijas lapas satur ēterisko eļļu, rūgtvielas, karnazolskābi, saponīnu, flavonoīdus, triterpēnskābi un miecvielas. Salvijai ir pretiekaisuma, spazmolītiska un savelkoša iedarbība. Salvijas lapu uzlējumu lieto skalojumiem angīnas, mutes dobuma iekaisumu, apdegumu un apsaldējumu ārstēšanai.[8] Salvija ir daudzu medicīnisko preparātu un aromātisko eļļu sastāvā.[11]

1.5.2.28.Selerija

Smaržīgā selerija ir divgadīgs čemurziežu dzimts augs. Pēc garšas selerija ir līdzīga pētersīļiem. Ir dažādas seleriju formas – lapu selerija, sakņu selerija un kātu selerija. Visām seleriju šķirnēm uzturā var lietot visas auga daļas. Kulinārijā izmanto svaigas un kaltētas selerijas. Svaigas seleriju lapas liek salātos un izmanto ēdienu rotāšanai. No svaigi sarīvētām selerija saknēm gatavo salātus kopā ar burkāniem, āboliem u.c. sastāvdaļām. No selerijām var arī spiest sulu un lietot, sajaucot ar citām dārzeņu vai augļu sulām.[1]

Medicīnā izmanto selerijas saknes un augļus, tautas medicīnā arī lapas. Selerijas satur ēterisko eļļu, flavonoīdus, furanokumarīnus, holīnus, askorbīnskābi, saknēs ir arī cukuri, gļotvielas, asparagīns, karotinoīdi, B1, B2, PP vitamīns, bet augļos ir eļļa, kuras sastāvā ir linolskābe un oleīnskābe. Selerijai piemīt urīndzenoša, pretsāpju, vielmaiņu regulējoša iedarbība. Selerijas sulu, sakņu un augļu uzlējumu lieto kā diurētisku līdzekli podagras, reimatisma, nierakmeņu ārstēšanai, gremošanas uzlabošanai, pret aptaukošanos, fizisko un garīgo spēku atjaunošanai.[8]

Selerijas izmanto arī jauktās pirtsslotās, tās ēteriskās eļļas aromatizē pirts gaisu.[6]

1.5.2.29. Vībotnes

Vērmeles Latvijā sastopamas savvaļā. Vērmelēm ir rūgtena smarža un ļoti rūgta garša.

Kulinārijā vērmeles izmanto maz – ļoti nelielās devās cūkgaļas cepeša aromatizēšanai un dažu alkoholisko dzērienu ražošanā.[1] Pārsvarā vērmeles lieto kā ārstniecības augu ēstgribas un gremošanas veicināšanai. Vērmelēm ir baktericīda, spazmolītiska, pretiekaisuma, pretalerģiska, nomierinoša iedarbība. Vērmeles lakstos un lapās ir līdz 2 % ēteriskās eļļas, tajās ir rūgtvielas, rūgts glikozīds un polisaharīdi. No vērmeles lapām un lakstiem gatavo uzlējumu, tinktūru un ziedi.[8] Vērmeles sien jauktās pirtsslotās, tā ēteriskās eļļas aromatizē un dezinficē pirts gaisu, rada nomierinošu efektu.[6]

Ilgstoši vērmeles lietot nav ieteicams, tās var radīt saindēšanos, krampjus un halucinācijas.[8]

Vībotne aug daudzviet kā nezāle, tomēr tas ir kā garšaugs, tā arī ārstniecības augs. Vībotnei ir patīkami rūgtena smarža un pikanta, rūgtena garša. Kulinārijā lieto jaunās lapas no dzinuma galotnēm un ziedpumpurus. Kaltētas vībotnes pulveri nelielās devās pievieno gaļas ēdieniem, gaļas marinādēm. [1]

Vībotnes laksti un lapas satur ēterisko eļļu, flavonoīdus, miecvielas, alkaloīdus, askorbīnskābi, saknēs ir arī gļotvielas, inulīns un cukuri. Vībotnēm ir antiseptiska, pretiekaisuma, temperatūru pazeminoša un nomierinoša iedarbība. Vībotnes lieto arī kā ēstgribas rosinātāju, pie reimatisma, locītavu sāpēm un zarnu parazītu izdzīšanai.[8] Pirtsslotas, kurās ir vībotnes, mazina reimatiskās sāpes, galvassāpes un aromatizē pirts gaisu.[6]

2. MATERIĀLS UN METODIKA

Materiāli:

Pētījuma veikšanai izmantota :

§  teorētiskā literatūra, sevišķi Brutāne D., Miške I.(2003), Brila D.(2007) un Rubine H, Eniņa V.(2004) zinātniskās monogrāfijas,

§  informatīvās publikācijas,

§  periodiskie izdevumi,

§  interneta saites par garšvielu un garšaugu īpašībām, to pielietošanas veidiem un viesnīcu pakalpojumiem.

Metodika:

Pētījuma veikšanai izmantotas:

§  Monogrāfiskā metode – monogrāfiskās metodes būtība ir informācijas vākšana un apkopošana par vienu problēmu vai jautājumu. Monogrāfiskā metode ļauj veikt kādas parādības vai objekta detalizētu izpēti, balstoties uz plašu literatūras apskatu.

§  Aptaujas metode (anketēšana)- socioloģiskā pētījumu metode. Anketa ir pats populārākais līdzeklis primāro datu iegūšanai.

§  Zinātniskās indukcijas metode pielietota, lai no atsevišķiem faktiem veidotu vispārīgus atzinumus vai sakarības.

§  Deduktīvā jeb zinātniskās dedukcijas metode izmantota, lai izdarītu secinājumus, sistematizētu un teorētiski pamatotu gan citu autoru, gan savus personiskos pētījumus un pieredzi.

Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kādi SPA viesnīcās pieejamie pakalpojumi ir pieprasītākie un kā SPA apmeklētāji tos novērtē.

Lai uzzinātu SPA viesnīcu apmeklētāju viedokli un iegūtu pilnīgāku priekšstatu par viesnīcu pakalpojumiem, tika veikta aptauja. Aptaujas anketa (izstrādāja autore, skat. pielikumā) tika izplatītas 15 SPA viesnīcās Latvijā. Aptaujas anketas sastādītas ar 9 jautājumiem. Aptauja tika veikta 2009. gada jūlijā un augustā. Iegūtie dati tika apkopoti un analizēti, veidojot diagrammas izmantojot Microsoft Office Excel datorprogrammu.

3. PĒTNIECISKĀ DAĻA

Aptauja veikta ar nolūku, noskaidrot SPA viesnīcu apmeklētības un izmantoto pakalpojumu biežumu, kā arī, lai noskaidrotu, kādus pakalpojumus un procedūras apmeklētāji ir iecienījuši.

Aptauja veikta 15 Latvijas SPA viesnīcās. Aptaujāti 50 respondenti katrā viesnīcā, kopā 750 respondentu.

1.Cik bieži Jūs izmantojat atpūtu SPA viesnīcās?

3.1.att. Aptaujas rezultāti uz anketas pirmo jautājumu.

Viesnīcu apmeklētība rāda, ka SPA centrus bieži apmeklē 79 % (pēc attēla tā viss neizskatās, vai neesi kļūdījusies?) aptaujāto. (skat.3.1.att) Tātad tie ir patstāvīgie SPA viesnīcu klienti. Tas pierāda, ka SPA ir ļoti populārs atpūtas un veselības uzlabošanas veids.

2. Vai jūs apmierina pakalpojumu un piedāvājumu klāsts?

3.2.att. Aptaujas rezultāti uz anketas 2.jautājumu.

3. Vai jūs apmierina pakalpojumu un piedāvājumu kvalitāte?

3.3.att. Aptaujas rezultāti uz anketas 3. jautājumu.

Attēlos 3.2 un 3.3. redzams, ka lielākā daļa aptaujāto ir apmierināti ar SPA viesnīcās piedāvāto pakalpojumu klāstu (91 %) un arī ar kvalitāti (90 %). Tas pierāda, ka SPA pakalpojumi ir labā līmenī, ar augstu kvalitāti. Tomēr iespējams vēl augt un pilnveidoties.

4. Kādus SPA pakalpojumus parasti izmantojat?

3.4.att. Aptaujas rezultāti uz anketas 4.jautājumu.  

Biežāk izvēlēto SPA pakalpojumu vidū vispopulārākais ir baseins ar zemūdens masāžu. Šo pakalpojumu veidu izvēlējušies 30 % aptaujāto respondentu. Šis ir izdevīgākais pakalpojums, jo apvieno sevī gan ūdens procedūru, gan masāžu un sportisko aktivitāti. Baseinā var atrasties kopā ar dažāda vecuma bērniem, tamdēļ tas ir arī ļoti ērts ģimenes atpūtas veids. Popularitātes ziņā gandrīz vienādas ir tvaika (26 %) un aromātiskā pirts (25 %), kas arī apvieno ūdens procedūru ar ārstniecisko efektu, jo gan aromātiskajā, gan tvaika pirtī izmantojamas ēteriskās eļļas un pirtsslotas no ārstniecības augiem.(skat. 3.4.att.)

5. Daudzos kosmētikas līdzekļos ir izmantotas garšvielu un garšaugu ekstrakti vai ēteriskās eļļas. Vai esat dzirdējuši par to ārstnieciskajām īpašībām ?

3.5.att. Aptaujas rezultāti uz anketas 5. jautājumu.

Lielākā daļa aptaujāto (58 %) ir dzirdējuši un zina par garšvielu un garšaugu ārstnieciskajām īpašībām.(skat. 3.5.att.) Tas liecina, ka SPA procedūrās izmantojamās dabiskās kosmētikas izvēle nav nejauša.

6. Kādu kosmētiku Jūs izvēlētos SPA procedūrām?

3.6.att. Aptaujas rezultāti uz anketas 6. jautājumu.

Kā redzams 3.6. attēlā, 90 % aptaujāto SPA procedūrām izvēlētos kosmētiskos līdzekļus no dabas produktiem. Tas liecina par to, ka apmeklētāji ir informēti par tādas kosmētikas pieejamību un labprāt to lietotu.

7. Kādu pirti Jūs parasti izvēlaties?

3.7. att. Aptaujas rezultāti uz anketas 7. jautājumu.

Biežāk tiek izvēlētas aromātiskās (27 %) un tvaika pirtis (25 %) (skat.3.7.att.) Aromātiskajās pirtīs izmanto aromterapiju – aromātiskās eļļas. Tvaika pirtīs ieteicams iet pēc ķermeņa ieziešanas ar ķermeņa skrubi, medu, utt.

8. Kādu pirtsslotiņu izmantojat pirtī?

3.8.att. Aptaujas rezultāti uz anketas 8.jautājumu.

Kā redzams attēlā 3.8. lielākā daļa (46 %) aptaujāto pirtīs izmanto tradicionālo pirtsslotiņu no bērza vai ozola zariem. Tikai 22 % aptaujāto izmanto pirtsslotiņu no ārstnieciskiem augiem.

9. Kādas pirts procedūras Jūs veicat?

3.9.att. Aptaujas rezultāti uz aptaujas 9. jautājumu.

3.9.attēlā redzams, ka visbiežāk pirtīs izmanto aromātiskās eļļas (32 %). Mazāk populāri ir medus masāža (20 %) un pirts gariņi (19 %). Pirts gariņi ir pirtī izmantojamie ārstniecisko augu uzlējumi, ko izmanto parastā karstā ūdens vietā, lai uzmestu uz pirts akmeņiem.

4. SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI

Secinājumi:

1)      No teorētiskās literatūras iegūtajiem faktiem un informācijas var secināt:

2)      Garšvielas un garšaugi savu dziedniecisko īpašību dēļ lietojami arī kā ārstniecības augi. Tos izmanto medicīnā daudzu preparātu ražošanā.

3)      Ļoti plaši garšvielas un garšaugus izmanto fitoterapijā, aromterapijā un to popularitāte arvien pieaug.

4)      Aizvien vairāk cilvēku vēlas rūpēties par savu veselību un izmanto SPA viesnīcu, centru un kūrortu pakalpojumus. Aptaujas rezultāti liecina par to, ka lielākā daļa aptaujāto ir gatavi un vēlas procedūrās izmantot preparātus un kosmētiskos līdzekļus no dabiskām izejvielām.

5)      SPA viesnīcās biežāk apmeklē tvaika un aromātiskās pirtis, ko veiksmīgi apvieno ar aromātisko eļļu izmantošanu.

6)      Senās mazgāšanās un ķermeņa kopšanas tradīcijas ir saistītas ar pirti. Pirts rituālos ir ļoti plaša iespēja izmantot ārstnieciskos augus, tajā skaitā garšaugus.

7)      Garšvielu un garšaugu daudzpusīgas izmantošanās iespējas ļauj labāk rūpēties par veselības tūristu labsajūtu viņu izvēlētās viesnīcās pēc ārstniecības iestāžu apmeklējuma.

Priekšlikumi:

Jo cilvēki vairāk ceļo, jo vairāk apzinās to vietu kultūru un vidi, ko viņi apmeklē un, kas atspoguļo viņu dzīves stilu un pieredzi. Latvijas viesnīcām pievilcīgāks būtu latviskais tēls, izrādot vietējās kultūras un dabas bagātības.

Lai konkurētspēja palielinātos, izveidot tādus viesnīcas pakalpojumus, kas atšķirtos no tradicionālām, vispārlietojamām. Piemēram:

§  dziedniecisko tēju iekļaušana ēdienkartē,

§  dziednieciskās vannas ar garšaugu drogām,

§  miega spilventiņi no garšvielām un –augiem guļamistabās,

§  izmantot smaržīgās sveces no garšvielām un augiem viesnīcu interjerā,

§  izmantot garšvielas un – augus dažādās floristikas izstrādājumos,

§  izveidot garšaugu dārzus, audzēt tos podos un toveros telpās, uz verandām, terasēm,

§  dažādot pirts pakalpojumus, piedāvājot dažādas pirtsslotiņas, pirtnieku pakalpojumus,

§  izmantot aromātiskās eļļas telpās gaisa atsvaidzināšanai utt.

Vislabākā reklāma jebkurai viesnīcai ir apmierināts klients. Tūrists atgriezīsies tur, kur ir izjutis mājīgumu un rūpes par sevi. Attīstoties veselības tūrismam, ir vērts papūlēties, lai viesis varētu par savu veselību parūpēties arī pēc ārstnieciskām procedūrām īpaši par to nedomājot.

Sadarbojoties ar Latvijas uzņēmumiem, zemnieku saimniecībām, kuri ražo produkciju no dabīgām izejvielām, iespējams ne tikai atšķirties daudzu citu vidū, bet arī sasildīt Latvijas ekonomiku.

4.1. Kāju vannas.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

1. Brila D. Garšvielas un garšaugi. – R.: A/S Lauku Avīze, 2007. - 64. lpp.
2. Brutāne D. Miške I. u.c. Garšvielas un garšaugi. – R.: Nordik, 2003. - 192. lpp.
3. Ernštreits V. tulkojums Pirts. Veselība Ikdienā. – R.: Maalehe Raamat, 2000., SIA Madris, 2002. - 87 lpp.
4. Kārkliņš Z., Balode G. Dziedinoša pirts. – R.: SIA Apgāds Zvaigzne ABC, Rīga - 167 lpp.
5. Makhojs P., Vestlande P. Ārstniecības augi. – R.: Apgāds Jumava, 2008. - 223 lpp.
6. Riekstiņš I. Pirts.-R.: autorizdevums, 2004. - 70 lpp.
7. Rubine H. Ārstniecības augu avīze. III - R.: A/S Lauku Avīze, 2002. - 62 lpp.
8. Rubine H, Eniņa V. Ārstniecības augi. – R.: SIA Apgāds Zvaigzne ABC, 2004.-344 lpp.
9. Tereško A. Dieva dārza ārstniecības augi – R.: Talsu tipogrāfija, 2002.-127 lpp.
10. Vasjagina S. Aromātu brīnumains spēks. II grāmata Ārstniecība ar ēteriskajām eļļām. – R.: Apgāds Vieda, Rīga – 192 lpp.
11. www.aromterapija.lv
12. www.bbfaktory.lv
13. www.bioteka.lv
14. www.csb.gov
15. www.fitoterapija.lv
16. www.irlaiks.lv
17. www.medus.lv
18. www.neslimo.lv
19. www.pirtslietas.lv
20. www.vinnijs.lv
21. www.wikipedija.lv