Māstrihtas līgums


Eiropas Savienības pamatā ir tiesiskums. Tas nozīmē, ka viss, ko Eiropas Savienība dara, pamatojas uz tiesību aktiem - līgumiem, kurus visas dalībvalstis ir brīvprātīgi un demokrātiski apstiprinājušas.
Māstrihtas līgums ( angļu valodā Treaty of Maastricht) ir pazīstams kā Līgums par Eiropas Savienību ( Treaty on the European Union) (LES). Tas ir viens no nozīmīgākajiem Eiropas Savienības (ES) pamatlīgumiem. Līgums ir otrā aptverošākā un plašākā reforma par Eiropas Kopienas tiesībām.
Līgums tika noslēgts Māstrihtā (Nīderlande) 1992. gada 7. februārī To pieņēma toreizējo divpadsmit Eiropas Kopienas dalībvalstu un valdību vadītāji.

Pēc ratifikācijas dalībvalstu parlamentos Līgums stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī.
Līgums nodibināja Eiropas Savienību - mainīja oficiālo EEK/EK nosaukumu uz "Eiropas Savienība", jo organizācija ir vairāk nekā ekonomiska savienība.
 Tas izveidoja Eiropas Savienības otro un trešo pīlāru, izdarīja grozījumus Kopienu dibināšanas līgumos, ieviesa Eiropas Savienības pilsonības institūtu. Bez tam ar Līgumu tika paplašinātas Eiropas Parlamenta pilnvaras, tika ieviesta Ekonomikas un monetārā savienība, izveidota Reģionu komiteja un Ombuds.
Līgums sastāv no sekojošām sadaļām:
I SADAĻA - Vispārīgi noteikumi
II SADAĻA - Noteikumi, kas groza Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, lai izveidotu Eiropas Kopienu
III sadaļa - Noteikumi, kas groza Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu
IV sadaļa - Noteikumi, kas groza Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu
V SADAĻA - Noteikumi par kopēju ārpolitiku un drošības politiku
VI SADAĻA - Noteikumi par sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā
VII SADAĻA - Nobeiguma noteikumi.
Līgums ir apjoma ziņā plašs dokuments. Tajā minētos nosacījumus nav iespējams pilnībā uzskaitīt un analizēt referāta ietvaros. Tāpēc referātā būs runa tikai par nozīmīgākajiem ieguvumiem šī līguma sakarā.


1. MĀSTRIHTAS LĪGUMA PRIEKŠVĒSTURE

Eiropas Kopienas padziļināšanas motīvi, kā tie atspoguļoti Māstrihtas līgumā, laika ziņā sniedzas līdz 1980-to gadu sākumam. Pēc Eiropas politikas stagnācijas pirmās fāzes 1986. gadā pieņemtais Vienotais Eiropas akts piešķīra integrācijas procesam jaunu dinamiku.
Tā izrietēja no mērķa līdz 1992. gada beigām realizēt Eiropas iekšējo tirgu. Iekšējais tirgus tālu pārsniedza ekonomiskās jomas un ietiecās gandrīz visās politiskās dzīves jomās. Ar Eiropas kopienas reformu saistījās cerība atrast pieeju no jauna izveidojušās vadīšanas nepieciešamībai. Tas izrietēja no vides politikas un sociālās politikas, pētniecības un tehnoloģijas politikas, ieceļošanas politikas, iekšējās drošības jautājumiem.
Nākošais motīvs - kopš 1989. gada sākušās izmaiņas starptautiskajā situācijā. Šajā situācijā Māstrihtas līgums netieši sniedz Eiropas Kopienas atbildi uz politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām Centrālajā un Austrumeiropā, kā arī bijušajā Padomju Savienībā. Bija nepieciešamība uzlabot ārpolitisko situāciju, stiprināt demokrātiju pārveidošanās procesā. Bija nodoms arī Kopienā vairāk iesaistīt tikko atkalapvienoto Vāciju.
Vēl pie motīviem jāpievieno ekonomiska un politiska rakstura nepieciešamība pēc uzlabojumiem Eiropas iekšējā tirgū.  Eiropas iekšējā tirgus priekšrocības varētu pilnīgi izpausties, pastāvot vienotai ekonomikas politikai un kopējai valūtai. Eiropas Savienības Padome pilnvaroja ekspertu grupu toreizējā Komisijas prezidenta Delora vadībā izstrādāt pakāpenisku plānu Ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanai.
Pamatojoties uz Delora ziņojumu valstu un valdību vadītāji 1989. gadā nolēma ar 1990. gada 1.jūliju sākt pirmo Ekonomiskās un monetārās savienības pakāpi un sasaukt Starpvaldību konferenci, lai sagatavotu nepieciešamās izmaiņas līgumā.
1990. gada aprīlī Vācijas Federālais kanclers Kols un Francijas Valsts prezidents Miterāns ierosināja sasaukt otro Starpvaldību konferenci par politisko savienību.
Abas Starpvaldību konferences noritēja paralēli un turpinājās vairāk kā gadu. To rezultātus izmantoja Luksemburgas un Nīderlandes prezidentūru laikā 1991. gada decembrī sagatavojot projektus par valstu un valdību vadītāju vienošanos par reformu līguma precīzu saturu.




2. LĪGUMA SATURS

Līgums tiek iedalīts septiņās sadaļās, kas ietver kopējos nosacījumus (līguma I sadaļa), izmaiņas Eiropas Kopienu dibināšanas līgumā (II - IV sadaļa), nosacījumi par kopējo ārējo un drošības politiku (V sadaļa), nosacījumi sadarbībai tieslietu un iekšlietu jomās (VI sadaļa), kā arī vispārīgie noslēguma nosacījumi (VII sadaļa). Līgumam pievienoti 18 protokoli un 34 deklarācijas.
Jau Līguma ievaddaļā ir nosaukti šī nozīmīgā dokumenta motīvi un mērķi. Līgumslēdzēji ir:
 " apņēmušies iezīmēt jaunu posmu Eiropas integrācijas procesā, kas sācies, nodibinot Eiropas Kopienas,
paturot prātā, cik vēsturiski svarīgi ir tas, ka beigusies Eiropas kontinenta sašķeltība, un to, ka jāliek droši pamati nākotnes Eiropai,
apliecinot atbalstu brīvības un demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību, kā arī likuma varas principiem,
tiekdamies nostiprināt tautu solidaritāti, vienlaikus respektējot to vēsturi, kultūru un tradīcijas,
tiekdamies arī turpmāk attīstīt Kopienas iestāžu demokrātisku un efektīvu darbību, lai vienotā sistēmā tās varētu labāk veikt uzticētos uzdevumus,
apņēmušies stiprināt un tuvināt valstu tautsaimniecības un nodibināt ekonomisku un monetāru savienību, kas saskaņā ar šo Līgumu paredz arī vienotu un stabilu valūtu,
uzņēmušies veicināt savu tautu ekonomisko un sociālo attīstību, pilnīgojot iekšējo tirgu un veicinot kohēziju un vides aizsardzību, kā arī īstenojot tādu politiku, kas reizē ar sasniegumiem ekonomikas integrācijā nodrošinātu attīstību arī citās jomās,
apņēmušies ieviest kopīgu pilsonību savu valstu pilsoņiem,
apņēmušies īstenot kopēju ārpolitiku un drošības politiku, paredzot arī kopēju aizsardzības politiku, kas ar laiku varētu pāraugt kopīgā aizsardzības sistēmā, tādējādi stiprinot Eiropas identitāti un neatkarību, lai veicinātu mieru, drošību un progresu Eiropā un pasauē,
vēlreiz apliecinādami mērķi atvieglināt personu brīvu pārvietošanos un reizē panākt tautu drošību un aizsargātību, iekļaujot šajā Līgumā noteikumus par tieslietām un iekšlietām,
apņēmušies arvien ciešāk saliedēt Eiropas tautu savienību, kur saskaņā ar subsidiaritātes principu lēmumu pieņemšana ir cik iespējams tuvināta pilsoņiem,
paredzot turpmākus pasākumus, kas jāveic, lai attīstītos Eiropas integrācija,
ir nolēmuši dibināt Eiropas Savienību."[1]
Šaurākā nozīmē ar Eiropas Savienību saprot valstu attiecības, kuras radās līdz ar Māstrihtas līgumu un kuras nosacīti var apzīmēt par politiskām - kopīgo ārpolitiku un drošības politiku, kā arī sadarbību iekšlietās un tieslietās.
Plašākā nozīmē Eiropas Savienība ir vienojošs apzīmējums visām attiecībām, kas izriet no 20. gs. piecdesmitajos gados noslēgtajiem Eiropas Kopienu dibināšanas līgumiem un Līguma par Eiropas Savienību.

2.1. KOPĪGĀ ĀRPOLITIKA UN DROŠĪBAS POLITIKA
Eiropas Savienības kopīgā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) (saukta arī par ES otro pīlāru) ir tiesiski noregulēta Līguma V sadaļā.
Vienotajā Eiropas aktā 1986. gadā pirmoreiz starptautiski tiesiski saistoši tika noteikta Eiropas politiskā sadarbība arī ārpolitikas jautājumos. Tā vēl nebija kopīgā ārpolitika, taču noteica ietvaru dalībvalstu savstarpējām konsultācijām. Māstrihtas līgumā mērķis bija skaidrāk iezīmēt šo politikas virzienu un dot impulsu tās tālākai attīstībai par politisku savienību.
 Līguma J1 pants paredz :
"1. Savienība un tās dalībvalstis izstrādā un īsteno kopēju ārpolitiku un drošības politiku, ko reglamentē šī sadaļa un kas aptver visas ārpolitikas un drošības politikas jomas.
2. Kopējas ārpolitikas un drošības politikas mērķi ir:
-            sargāt Savienības kopējās vērtības, pamatintereses un neatkarību;
-            visādi stiprināt Savienības un tās dalībvalstu drošību;
-            saglabāt mieru un stiprināt starptautisko drošību saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, kā arī ar Helsinku Nobeiguma akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem;
-            veicināt starptautisku sadarbību;
-            attīstīt un stiprināt demokrātiju un likuma varu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu."[2]
Tātad, KĀDP uzdevums ir darīt visu, lai saglabātu mieru, novērstu konfliktus un stiprinātu starptautisko drošību saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu mērķiem un principiem. Šos mērķus arī atbalsta lielākā daļa Eiropas valstu iedzīvotāji.
KĀDP aptver visus jautājumus, kas attiecas uz Savienības drošību, arī kopīgās aizsardzības politikas izstrādi. Eiropas drošības un aizsardzības politika kopš 1990-to gadu beigām ir stabila KĀDP sastāvdaļa.
Kā jauns instruments te parādās kopīgās rīcības, kas nozīmē, ka direktīvas un principiāli lēmumi jāpieņem vienbalsīgi, taču jau izlemtu rīcību realizēšanai nepieciešams balsu vairākums.
Dalībvalstu sadarbība paliek starpvaldību attiecību veidā[3], t.i. katra dalībvalsts savās lietās īsteno savu nacionālo ārpolitiku, ievācot ziņas par pārējo valdību viedokļiem un respektējot tos. Ja parādās vispārējas nozīmes ārpolitikas jautājums, ārlietu ministri informē un saskaņo rīcību KĀDP kolēģijās (ES Padomē).
Grozījumi un papildinājumi šī līguma V sadaļā attiecībā uz KĀDP izdarīti gan Amsterdamas līgumā (1997), gan Nicas līgumā (2000).
Viennozīmīgi KĀDP ir viena no galvenajām ES politiskajām sastāvdaļām. Pirmo reizi tā ietver arī līgumā noteiktu ES atbildību drošības un aizsardzības politikas jautājumos.


2.2. SADARBĪBA TIESLIETU UN IEKŠLIETU JOMĀ

Sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā mēdz saukt par ES trešo pīlāru. Tā ir līguma VI sadaļa (K pants). Mērķi formulēti K1 pantā: "Nolūkā sasniegt Savienības mērķus, jo īpaši nodrošināt personu brīvas pārvietošanās iespējas, un neierobežojot Eiropas Kopienas pilnvaras, dalībvalstis par jautājumiem, kas izraisa kopēju ieinteresētību, uzskata šādas jomas:
1) patvēruma politiku;
2) likumus, kas reglamentē to, kā personas šķērso dalībvalstu ārējās robežas, un šā procesa kontroli;
3) imigrācijas politiku un politiku attiecībā uz trešu valstu pilsoņiem:
a) nosacījumus tam, kā trešu valstu pilsoņi ieceļo un pārvietojas dalībvalstu teritorijā;
b) nosacījumus par trešu valstu pilsoņu uzturēšanos dalībvalstu teritorijā, kā arī par ģimeņu atkalapvienošanos un darba iespējām;
c) neatļautas trešu valstu pilsoņu imigrācijas, uzturēšanās un nodarbināšanas apkarošanu dalībvalstu teritorijā;
4) narkomānijas apkarošanu, ciktāl uz to neattiecas šā panta 7), 8) un 9) punkts;
5) krāpšanas apkarošanu starptautiskā mērogā, ciktāl uz to jau neattiecas šā panta 7), 8) un 9) punkts;
6) tiesu sadarbību civillietās;
7) tiesu sadarbību krimināllietās;
8) muitu sadarbību;
9) policiju sadarbību nolūkā novērst un apkarot terorismu, nelikumīgu narkotisko vielu pārvadāšanu un citus smagus starptautiskus noziegumus, vajadzības gadījumā paredzot noteiktus muitu sadarbības aspektus, visas Savienības mērogā organizējot informācijas apmaiņu Eiropas Policijas dienesta sistēmā (Europol)."[4]
Arī trešā pīlāra ietvaros tieslietu un iekšlietu jomās jautājumi tiek lemti starptautisko tiesību ietvaros, jo nav pilnvarojuma pārnacionālajā līmenī pieņemt valstīm saistošus lēmumus. Vienīgi uz kopējo vīzu politiku kā supranacionālu kompetenci attiecas LEK 100.c pants. Savukārt balsošanas klauzula LES K9 pantā paredz pārējo tieslietu un iekšlietu jomu nodošanu Kopienas kompetencē un tādējādi pārcelšanu uz ES pirmo pīlāru.
ES tieslietu un iekšlietu sadarbības jomai ir politiska un stratēģiska nozīme stabilitātes, drošības un demokrātijas nodrošināšanā .
Ar Amsterdamas līgumu trešā pīlāra nosaukums mainījās - Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās.

2.3. EKONOMIKAS UN MONETĀRĀ SAVIENĪBA
Lai gan eiro ieviesa tikai 2002. gadā, to varēja izdarīt tikai pateicoties Māstrihtas līgumam, kas paredzēja Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) izveidi. Jau vēlāk Eiropas Ekonomikas un monetāro lietu komisārs Joakins Almunja apkopojot ieguvumus saka: "Eiro ir iespaidīgākais Eiropas integrācijas simbols. Eiro pasargājis mūs no ārējiem triecieniem un nostiprinājis Eiropas lomu pasaulē."[5]
Jau Eiropas Kopiena savulaik tiecās uz EMS izveidi. Taču tās īstenošana sākās ar 1989. gada Delora (Eiropas Komisijas priekšsēdētāja) ziņojumu par trīspakāpju plānu Ekonomikas un monetārās savienības izveidei.
1. pakāpe - 1990. gada jūlijs: dalībvalstis liberalizē savu kapitāla kustību un koordinē ekonomikas un monetāro politiku.
2. pakāpe - no 1994. gada 1. janvāra dalībvalstis rada saimnieciskos un tehniskos priekšnosacījumus kopīgas valūtas ieviešanai. 1998. gada maijā tika pavērts ceļš uz eiro. ES valstu un valdību vadītāji noteica eiro zonas dalībvalstis. Svarīgākais otrās pakāpes solis - Eiropas Centrālās bankas (ECB)nodibināšana 1998. g.
3.pakāpe - vienpadsmit ES dalībvalstis kā kopējo valūtu ieviesa eiro. Par valūtas politiku atbildīga ir Eiropas Centrālā banka.
Svarīgākais no Māstrihtas nosacījumiem - ka valsts budžeta deficīts ilgstoši nevar pārsniegt 3% no tās iekšzemes kopprodukta (IKP). Valsts aizņēmumi nevar pārsniegt 60% no IKP. Ar šiem nosacījumiem tiek paredzēta arī cenu stabilitāte, procentu likmju stabilitāte, valūtu maiņas kursu stabilitāte.
Ekonomikas un monetārās savienības izveide ir bijis viens no godkārīgākajiem un arī visvairāk pretrunīgi diskutētajiem Eiropas integrācijas mērķiem, kas tomēr veiksmīgi īstenojies.  
Vēl jāpiebilst, ka Līgumam pievienotajos protokolos Dānija un Apvienotā Karaliste atrunāja tiesības nepāriet uz EMS trešo posmu - eiro pieņemšanas posmu pat tad, ja tās izpilda noteiktos kritērijus. Dānija pēc referenduma paziņoja, ka neplāno pieņemt eiro. Šādas tiesības izmantoja arī Zviedrija.
Pilsoņiem vislabāk pamanāmās pārmaiņas, ko paredzēja Māstrihtas līgums, bija virzība uz Ekonomisko un monetāro savienību un kopējās valūtas - eiro ieviešana. Eiro arī šodien ir vispamanāmākais ES simbols.

2.4. EIROPAS PARLAMENTA TIESĪBAS
Māstrihtas līgums ieviesa koplēmuma procedūru piecpadsmit politikas jomās, līdz ar to padarot Eiropas Parlamentu par līdztiesīgu lēmēju, kas daudzās svarīgās ES politikas jomās var ne tikai grozīt likumprojektus, bet arī tos noraidīt.
Parlamentam ir vienlīdz svarīga loma līdzās Eiropas Padomei, kad tiek pieņemti lēmumi par virkni svarīgu jautājumu, tostarp darbaspēka brīva pārvietošanās, iekšējais tirgus, izglītība, zinātniskā izpēte, vide, Eiropas komunikāciju tīkli, veselība, kultūra, patērētāju aizsardzība. Šajās jomās Parlamentam ir tiesības noraidīt tiesību aktus, ja tā deputātu absolūtais vairākums balso pret Padomes kopējo nostāju.
Vēl Māstrihtas līgums noteica, ka:
1.      Komisijas priekšsēdētāju ievēl Parlaments, balstoties uz Padomes ieteikumu,
2.      Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir vispārējas un notiek saskaņā ar vienotu procedūru,
3.      saskaņoja Eiropas Parlamenta un Komisijas pilnvaru laikus (5 gadi, Komisijas pilnvaru laiks sākas 6 mēnešus pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām),
4.      noteica iespēju Parlamentā izveidot pagaidu izmeklēšnas komitejas,
5.      atzina EP lūgumrakstu procedūras, noteica EP tiesības ievēlēt ombudu, kas atbildīgs par jautājumiem, kas ir Eiropas Savienības kompetencē,
6.      deva Parlamentam tiesības apstiprināt amatā ECB priekšsēdētāju, uzlika par pienākumu viņam katru gadu iesniegt Parlamentam pārskatu par ECB darbību,
7.      paredzēja Eiropas Parlamentam tiesības iesniegt Eiropas Tiesā prasību pret Komisiju vai ES Padomi, ja tās nepilda savus pienākumus.
Vēl jāpiebilst, ka ar katru nākamo līguma reformu Eiropas Parlamenta pilnvaras tika paplašinātas: Amsterdamas līgums ieviesa koplēmuma procedūru 38 politikas jomās, Nicas līgums - 43.

2.5. EIROPAS SAVIENĪBAS PILSONĪBA
ES pilsonību arī ieviesa ar Māstrihtas līgumu.Līguma 8. pants nosaka:
"1. Ar šo ir noteikta Savienības pilsonība.
Ikviens cilvēks, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis.
2. Savienības pilsoņi bauda šā Līguma piešķirtās tiesības un pakļaujas tā uzliktajiem pienākumiem."[6]
Savienības pilsonis ir tas, kuram jau ir kādas ES dalībvalsts pilsonība. Tātad Savienības pilsonība neaizstāj, bet papildina atsevišķo ES dalībvalstu pilsonību.
Dalībvalstu pilsoņiem Eiropas Kopienas iekšienē bija nodrošināta pārvietošanās brīvība attiecībā uz viņa darba dzīvi. Savukārt ar jaunajiem līguma noteikumiem viņi visā Eiropas Savienībā var brīvi pārvietotie kā "Savienības pilsoņi". Tātad, Eiropas pilsoņa galvenās tiesības ir brīvi pārvietoties, strādāt un dzīvot jebkur Eiropas Savienībā. Ar brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesībām ES pilsoņiem ir garantēta viņu diplomātiskā un konsulārā aizsardzība ES pārstāvniecībās ārvalstīs, ja tur nebūtu viņu valsts pārstāvniecība.
Vēl jāmin, ka neatkarīgi no savas nacionālās pilsonības, jebkurš Savienības pilsonis var piedalīties un izvirzīt savu kandidatūru pašvaldību un Eiropas Savienības vēlēšanās.
ES pilsoņi var iesniegt petīcijas Eiropas Parlamentā un sūdzības Eiropas ombudam.
2.6. REĢIONU KOMITEJA
Reģionu komiteja (RK) Briselē ir arī nodibināta ar Māstrihtas līgumu. Tas ir jauns institucionāls veidojums, kas pārstāv dalībvalstu reģionālās vienības ES līmenī. Komiteja sastāv no valstu un reģionu pārstāvjiem un darbojas konsultatīvi likumdošanas procesā.
Reģionu komitejā ir pārstāvētas visas ES dalībvalstis. Tas kopskaitā ir plašs veidojums. Reģionu komiteja darbojas pietuvinātti pilsoņiem. Tādejādi viņiem ir nepastarpināta pieredze, kāda ir Eiropas Savienības tiesību un pienākumu kopuma un politikas iedarbība uz pilsoņu ikdienu. Tā kā komitejas locekļi ir tik tuvu pilsoņu ikdienas vajadzībām, viņu lietpratība sekmē ietekmi uz Eiropas Savienības institūcijām
Ar laiku šī institūcija ir pilnveidojusies un pašlaik darbojas plašā kompetenču jomā. Jau kopš savas pirmās sanākšanas 1994. gadā Reģionu komiteja sevi ar apliecinājusi kā enerģiska subsidiaritātes principa aizstāve, kurš paredz lēmumus pieņemt iespējami zemākā pārvaldes līmenī.

2.7. EIROPAS OMBUDS
Eiropas ombuds (tiesībsargs) pieņem pilsoņu sūdzības par ES iestāžu un to darbinieku sliktas administrēšanas gadījumiem. Līguma 20.d pants nosaka, ka
"Eiropas Parlaments ieceļ ombudu, kas pilnvarots no jebkura Eiropas Savienības pilsoņa vai fiziskas personas, kura pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai no juridiskām personām, kurām ir juridiska adrese kādā dalībvalstī, pieņemt sūdzības par Kopienas iestāžu pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Tiesa un Pirmās instances tiesa.
Ombuds saskaņā ar saviem pienākumiem vai nu pēc paša ierosmes, vai, pamatojoties uz sūdzībām, kas iesniegtas viņam tieši vai arī ar Eiropas Parlamenta locekļa starpniecību, izskata sūdzības, kuras uzskata par pamatotām, izņemot gadījumus, ja pārbaudāmie fakti ir izskatīti tiesā vai arī tos izskata tiesa. Ja ombuds konstatē administratīvu kļūmi, viņš par šo jautājumu ziņo attiecīgai iestādei, kurai ir trīs mēneši laika, lai savu viedokli darītu zināmu ombudam. Tad ombuds nodod ziņojumu Eiropas Parlamentam un attiecīgai iestādei. Personai, kas iesniegusi sūdzību, dara zināmu izmeklēšanas iznākumu."[7]
Savus amata pienākumus ombuds veic neatkarīgi. Ombuds nav pakļauts kādu institūciju norādījumiem.
2.8. SUBSIDIARITĀTES PRINCIPS
Subsidiaritātes principam Eiropas tiesībās ir ierādāma īpaša vieta. Tā uzdevums ir sekmēt Eiropas Savienības un dalībvalstu kompetenču precīzāku nošķiršanu darbības jomās, kurās pamatlīgumi nenosaka ES ekskluzīvu kompetenci. Saskaņā ar to Kopienai "jomās, kas pilnīgi nav tās kompetencē, jāsāk darboties tik lielā mērā, ja realizējamo pasākumu mērķus pietiekami nevar sasniegt dalībvalstu līmenī, un tāpēc tos apjoma vai ietekmes dēļ labāk var sasniegt Kopienas līmenī."[8]
Subsidiaritātes princips tika ietverts pamatlīgumos ar Māstrihtas līgumu, kaut gan tā iezīmes atsevišķās jomās jau saskatāmas iepriekš.
Subsidiaritātes princips tiek attiecināts ne vien uz Kopienām, bet uz visiem trim pīlāriem. Šis ir viens no Eiropas tiesību īpašajiem principiem, kas nosaka EK tiesību normu juridisko spēku un attiecības ar Kopienas dalībvalstu tiesībām.
Subsidiaritātes principa virsuzdevums ir nepieļaut pārmērīgu varas centralizāciju Kopienas līmenī, nodrošinot Kopienas harmonisku sadarbību ar dalībvalstīm pamatlīgumos ietverto mērķu īstenošanā.













SECINĀJUMI

1.      Eiropas Savienības pamatā ir tiesiskums. Tas nozīmē, ka viss, ko Eiropas Savienība dara, pamatojas uz tiesību aktiem - līgumiem, kurus visas dalībvalstis ir brīvprātīgi un demokrātiski apstiprinājušas.
2.      Māstrihtas līgums - viens no nozīmīgākajiem Eiropas Savienības pamatlīgumiem. Līgums ir visplašākā reforma par Eiropas Kopienas tiesībām. Līgums ir otrā aptverošākā un plašākā reforma par Eiropas Kopienas tiesībām.
3.      Ar Māstrihtas līgumu tika nodibināta Eiropas Savienība, kas balstās uz trīs pīlāriem - Eiropas kopienas, Kopējā ārējā un drošības politika un Sadarbība tieslietās un iekšlietās.
4.      Līgumā ietverto reformu nepieciešamība jau bija gadu gaitā nobriedusi un izkristalizējusies. Pirmajā pīlārā tika turpināts iesāktais integrācijas ceļš, taču otrajā un trešajā pīlārā likts uzsvars uz jaunas formas starpvalstu kooperāciju.
5.      Ar līgumu izdarīja grozījumus Kopienu dibināšanas līgumos, ieviesa Eiropas Savienības pilsonības institūtu, tika paplašinātas Eiropas Parlamenta pilnvaras, ieviesta Ekonomikas un monetārā savienība, izveidota Reģionu komiteja un Ombuds.
6.      Daudzas līguma daļas tika panāktas kompromisa variantā, kur kopējo viedokli varēja nostiprināt tikai vispārīgi.
7.      Māstrihtas līgumā ietvertos nosacījumus vēlāk papildināja Amsterdamas līgums (1997) un Nicas līgums (2001).
8.      Līgums ir iegājis vēsturē ar ieguvumiem, ko zina ikviens no mums: tika nodibināta Eiropas Savienību, ieviesta kopējā valūta - eiro, ieviesta Eiropas pilsonība u.c. Šīs un vēl citas lietas ir kļuvušas par pašsaprotamu mūsu ikdienas sastāvdaļu.









BILIOGRĀFISKAIS SARAKSTS

1.      Līgums par Eiropas Savienību (pieņemts 07.02.1992)// Official Journal C 191, 29.7.1992, Tulkošanas un terminoloģijas centrs, 2007.
2.      Blūzma V., Buka A., Deksnis E.B. u.c. Eiropas tiesības - Rīga: Juridiskā koledža, 2004. - 388 lpp.
3.      Eiropas Savienības tiesības: Ievads/ sast. Vinklers T. u.c. - Kopenhāgena: Dānijas Ārlietu ministrijas juridiskais dienests, 2000. - 163 lpp.
4.      Šreters H.J. Eiropas Savienības leksikons - Rīga: SIA "J.L.V.", 2004. - 261 lpp.
5.      Veidenfelds V, Vesels V. Eiropa no A līdz Z - Rīga: apgāds "Alberts XII", 2000 - 416 lpp.
6.      Jundzis T. Eiropas Konstitūcijas projekts: drošība un aizsardzība// Jurista Vārds. - 10.05. 2005., Nr 17.
7.      12 jautājumi par Eiropu ( http://europa.eu/abc/12lessons/index1 _lv.htm)
8.      Māstrihtas līgumam 15: pretim demokrātiskai Eiropai ( http://www. europarl.europa.eu/news/pulic/story_page ... _lv.htm)
9.      Māstrihta, piecpadsmit gadus vēlāk (http://ec. europa.eu/news/eu_ explained/0702-7_lv.htm)





[1] Līgums par Eiropas Savienību (pieņemts 07.02.1992)// Official Journal C 191, 29.7.1992-preambula
[2] Līgums par Eiropas Savienību (pieņemts 07.02.1992)// Official Journal C 191, 29.7.1992- J1.pants
[3] atšķirībā no pirmā pīlāra, kas balstās uz supranacionālo principu, t.i. tiešas iedarbības un tiešas piemērojamības principu.
[4] Līgums par Eiropas Savienību (pieņemts 07.02.1992)// Official Journal C 191, 29.7.1992- K1pants
[5] http://ec.europa.eu/news/eu... - aplūkots 3/30/2007
[6] Līgums par Eiropas Savienību (pieņemts 07.02.1992)// Official Journal C 191, 29.7.1992- 8. pants
[7] Līgums par Eiropas Savienību (pieņemts 07.02.1992)// Official Journal C 191, 29.7.1992-20d pants


[8] Līgums par Eiropas Savienību (pieņemts 07.02.1992)// Official Journal C 191, 29.7.1992-



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru