VALSTU NODOKĻU SISTĒMU IETEKME UZ STARPTAUTISKO KAPITĀLA KUSTĪBU

Katras valsts pastāvēšanas pamatuzdevums ir izveidot sabalansētu un racionālu esošo līdzekļu izmantošanas sistēmu valsts vajadzību nodrošināšanai. Nodokļu politika ir neatņemamā šī uzdevuma atrisināšanas sastāvdaļa, jo tieši nodokļu ieņēmumiem ir lielākais īpatsvars no visiem valsts ieņēmumiem. No tā, uz kādiem principiem tiek balstīta valsts nodokļu sistēma, ir atkarīga visa valsts ekonomiskā situācija, jo nodokļi ietekmē visus valsts iedzīvotājus un uzņēmējdarbības vidi.

Nodokļi ir obligāti maksājumi, taču tie nav saistīti ar konkrēta pakalpojuma vai preces saņemšanu, tāpēc, maksājot nodokli, protams, tiek veidota negatīva attieksme pret to. Nodokļu maksāšana vai nemaksāšana atspoguļojas visās valsts nozarēs: ekonomikā, sociālajā sfērā, budžetā. Tāpēc, veidojot savu nodokļu politiku, valstij ir jānovērtē tās makroekonomisko stāvokli un, balstoties uz šiem datiem, veikt veidot optimālo un efektīvu nodokļu politiku, kas ne tikai nodrošinās nepieciešamo līdzekļu iekasēšanu, bet tajā pašā laikā nepieļaus nodokļu maksātāju maksātnespējas situāciju, kas savukārt apdraud visu valsts tautsaimniecības nozari kopumā.

Paplašinot savu darbību, uzņēmējs novērtē savas iespējas darboties ārpus savas valsts robežām. Uzņēmējs savas darbības veikšanai izvelēsies tādu valsti, kur būs iespēja saņemt vislielāko ieguldījumu atdevi, jeb peļņu. Pēcnodokļu peļņas un kapitāla pieauguma plānošana ir neatņemama investēšanas procesa sastāvdaļa, kura ir īstenojama ar starptautiskiem nodokļu aplikšanas principiem un iesaistītajās valstīt pastāvojošajiem nodokļu režīmiem. Nodokļu slogs ir būtisks faktors, uzņēmumiem izvēloties savu juridisko reģistrācijas vietu. Nodokļu politikas ekonomiskie aspekti raksturo nodokļu sistēmu un arī kopējo fiskālo situāciju, investīciju klimatu un uzņēmējdarbības vidi kopumā, kas ļauj ārzemju uzņēmējam plānot izdevīgumu darboties konkrētajos apstākļos. Valdība var veidot savu nodokļu sistēmu tādā veidā, ka tajā būs paredzēti dažādi nodokļu sistēmas nosacījumi dažādiem nodokļu maksātāju grupām – rezidentiem un nerezidentiem. Tāpēc, pieņemot tādu lēmumu, uzņēmējam ir jāizanalizē ne tikai konkrētās valsts ekonomisko stāvokli, bet arī nodokļu sistēmu attiecībā uz viņu – ārzemju nodokļu maksātāju, kas tieši ietekmēs viņa peļņu

Šī tēma ir aktuāla, jo vienmēr un it īpaši tagad, ekonomikas lejupslīdes apstākļos, kad katra valsts mēģina atrast optimālāko variantu, kā ar esošiem resursiem valsts var nodrošināt tās vajadzības, nepalielinot nodokļu slogu un neapdraudot valsts tautsaimniecību. Nodokļu politika ir tiešais instruments, kā valsts var regulēt budžeta ieņēmumu apjomus. Sakarā ar to, ka nodokļi skar visus iedzīvotājus un uzņēmējus, jebkuras nodokļu politikas izmaiņas uzreiz tieši ietekmē to maksātspēju. Nestabila nodokļu politika pazemina valsts pievilcību, kas spiež vietējus uzņēmējus meklēt savas darbības piemērošanas iespējas ārvalstīs un arī atbaida ārvalstu uzņēmējus veikt ieguldījumus tādā valstī.

Bakalaura darba mērķis ir izanalizēt valsts nodokļu sistēmas īstenošanas principu ietekmi uz kapitāla kustību no valsts uz valsti, dod priekšlikumus Latvijas nodokļu sistēmas pilnveidošanai, kas sekmētu kapitāla izvešanas no valsts samazinājumu un ārvalstu kapitāla ievešanas palielinājumu.

Bakalaura darba mērķa sasniegšanai tika uzstādīti sekojošie uzdevumi, kuru secīgā izpildīšana ļauj maksimāli efektīvi izmantot iegūtās zināšanas:

1.      Izpētīt nodokļu būtību, nodokļu politiku un nodokļu sistēmas, to funkcijas;

2.      Izpētīt nodokļu sistēmu piemērošanu attiecībā uz ārvalstu uzņēmējiem;

3.      Izpētīt nodokļu sistēmas ietekmi uz valsts ekonomiku un valsts uzņēmējdarbības pievilcību;

4.      Izanalizēt Latvijas nodokļu sistēmu attiecībā uz vietējiem un ārvalstu uzņēmējiem;

5.      Izanalizēt Igaunijas nodokļu sistēmu attiecībā uz vietējiem un ārvalstu uzņēmējiem;

6.      Salīdzināt Latvijas un Igaunijas nodokļu sistēmas, nodokļu piemērošanas principus attiecībā uz ārvalstu uzņēmējiem, novērtēt priekšrocības un trūkumus, darbojoties minētajās valstīs kā ārvalstu juridiskā persona ar merķi gūt peļņu;

7.      Dot priekšlikumus Latvijas nodokļu sistēmas uzlabošanai ārvalstu uzņēmēju un kapitāla piesaistīšanai.

Bakalaura darba ietvaros tika izvirzīta hipotēze: starptautiskā kapitāla kustība ir tieši saistīta ar valsts īstenojamās nodokļu politikas; Latvijas nodokļu sistēma pamatā ir pievilcīgākā par Igaunijas nodokļu sistēmu attiecībā uz ārvalstu uzņēmējiem.

Bakalaura darbā tika pielietotas pētīšanas metodes: monogrāfiskā un analītiskā metode, salīdzināšana.

Bakalaura darbā izmantotie literatūras avoti: Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti, Igaunijas Republikas likumi, speciālā ekonomiskā literatūra, Eiropas Savienības statistiskie dati, Centrālās statistikas pārvaldes dati, interneta resursi.

Ierobežojumi: pamatojoties uz pieejamo literatūru un citiem avotiem, tika pētītas Latvijas un Igaunijas dati laika periodā no 2004. gada līdz 2010. gada 1. ceturksnim.

1.     NODOKĻU BŪTĪBA

Tiklīdz parādījās valstu pārvaldes formas, kas paredz sabiedrības kopīgo vajadzību nodrošināšanu ar noteiktiem kopīgiem līdzekļiem, parādījās veidi, kā valsts var iegūt nepieciešamus līdzekļus, ar kuriem jāsedz sabiedriskie izdevumi. Viens no senākiem veidiem, kā to panākt ir iekasēt noteikta apjoma līdzekļus no pašiem iedzīvotājiem, kuri gūst ienākumus, darbojoties valsts teritorijā, tādā veidā maksājot valstij par iespēju nopelnīt naudu. Nodokļu sistēmas darbības rezultāti dod iespēju valstij risināt ekonomiskus un finanšu jautājumus ar rīcībā esošiem finanšu līdzekļiem. Valsts nosaka vienotās prasības tautsaimniecības vadīšanas procesos, piemērojot dažāda veida atvieglojumus un subsīdijas, kas savukārt ļauj saimniecības dalībniekiem attīstīt savu darbību, sasniegt mērķus, palielināt savus ienākumus, bet valstij – panākt uzņēmumu ienākumu racionālu izmantošanu. Nodokļi dot iespēju valstij nodrošināt iedzīvotājus ar sociāliem maksājumiem – pabalstiem, pensijām. Šajā ķēdē gan valsts, gan nodokļu maksātāji ir cieši saistīti, tāpēc parādoties izmaiņām vienā sektorā, rezultāti apspoguļojas otrajā. Valsts ienākumu veidošanā un savu izdevumu segšanā tā ir tieši atkarīga no iekasējamo nodokļu apjomiem. Un otrādi, iedzīvotāju, jo īpaši uzņēmēju, kas darbojas valsts iekšienē un ievēro valsts likumdošanu, maksājot noteikto nodokļu summas par noteikta apjoma ienākumiem, ir atkarīgi no šīs valsts nodokļu politikas, kad pēc būtības nosaka spēles noteikumus. Zinātnieki apzīmē nodokli kā obligāto bezatlīdzības maksājumu, kas nodrošina valsts funkcijas, bet kam nepiemīt soda vai kompensācijas raksturs. Tas ir – maksā par to, lai valsts varētu pastāvēt. Latvijas Republikas likums „Par nodokļiem un nodevām” piešķir nodoklim šādu definīciju: „Nodoklis — ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos (pamatbudžetā vai speciālajā budžetā), kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu” [1]. Minētais termins piemērojams arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, kā arī muitas nodoklim un citiem līdzvērtīgiem maksājumiem, kuri noteikti tieši piemērojamos Eiropas Savienības normatīvajos aktos par muitas lietām.

Tātad autore var secināt, ka nodokļa definīcija ietver vairākus elementus.

1.      Nodoklis kā obligāts maksājums. Šīs elements uzsver uz to, ka maksājumam ir noteikts adresāts, un līdz ar to, maksājuma tālāko izmantošanu valsts finanšu izdevumu segšanā. Par nodokli nav uzskatāmi maksājumi, kuriem ir obligāts raksturs, bet adresāts nav noteikts vai ir izvēles brīvība uz maksājuma saņēmēju (piemēram, īpašuma civiltiesiskā apdrošināšana, transportlīdzekļu civiltiesiskā apdrošināšana).

2.      Nodoklis kā bezatlīdzības maksājums, kas tiek noteikts ar likumu ar obligātu, piespiedu raksturu, kas nedod tā maksātajam tiesības uz konkrētiem pakalpojumiem vai preču iegūšanas tiesībām. Citiem vārdiem sakot, nodoklis ir noteikts un no otras puses, tos var regulēt tikai valsts specifiskās likumdevēja varas izpildes orgāni.

3.      Nodoklis kā obligāts maksājums naudas izteiksmē. Parasti valsts nepieļauj nodokļu maksājumus citā izteiksmē, bet krīzes apstākļos dažreiz tika novēroti gadījumi, kad valsts pieņēma šos maksājumus ārvalstu valūtā vai produkcijas veidā.

Lai izprastu šāda maksājuma nepieciešamību, ir svarīgi izprast definīcijas elementu sakarību, jo nodoklis ir vienīgais maksājums, kas no vienas tā maksātājiem nav vajadzīgs, jo neviens negrib maksāt papildus naudu par to, ka viņam ir iespēja darboties un gūt ieņēmumus. Bet no otras puses ir jāsaprot, ka nodoklis ir nepieciešams maksājums, lai par vienu iedzīvotāju ieņēmumiem valsts var nodrošināt citu sabiedrības daļu, kura nav iespēju gūt tādus ienākumus un vienīgais ienākumu avots un iespēja izdzīvot ir uz valsts rēķina.

1.1. Nodokļu elementi

Analizējot nodokļu sistēmu un plānojot nodokļus, ir svarīgi izprast ne tikai nodokļa nepieciešamību un būtību, bet arī izanalizēt nodokļu elementus un to savstarpējo sakarību. Autore izdala sekojošus nodokļu elementus, kas ir nodokļa apraksta neatņemama sastāvdaļa.

1.      Nodokļa subjekti. Tie ir nodokļu maksātāji – fiziskās vai juridiskās personas. Veidojot nodokļu sistēmu un īstenojot nodokļu politiku, svarīgs ir jautājums, kura no šīm grupām būs dominējošais nodokļu maksātājs. Un jāņem vērā arī sekas vienas vai otras izvēles gadījumā. Ja lielākā nodokļu slodze ir uzlikta fiziskām personām, var pazemināties iedzīvotāju pirktspēja, līdz ar to pieprasījums un produkcijas ražošana, kas var izraisīt bezdarba palielināšanos un tātad papildu slodzi valsts budžetam. Savukārt, ja pastiprināti apliek ar nodokļiem juridiskas personas, tad uzņēmējiem var rasties finansiālas grūtības.

2.      Nodokļa objekts. Tas ir ekonomiskās parādībās rezultāts, kam tiek piemērot nodoklis. Šo objektu pamato un veido materiālās pasaules apstākļi, manta un darbības (piemērām, nekustāmais īpašums, ekonomiskā izdevība, prece, nauda u.c.). Nodokļa priekšmets pats par sevi neveido nodokļu maksājumu nepieciešamību un pamatojumu, bet tajā pašā laikā subjekta juridiskais statuss attiecībā pret objektu ir noteiktā nodokļa saistību aplikšanas cēloņa pamats. Veids un process, kā tiek izmantots objekts, nosaka aplikšanu ar nodokļiem. No makroekonomikas viedokļa nodokļa objekts raksturo vietu finanšu plūsmā, kurā tiek uzlikti nodokļi – ieņēmumos un izdevumos [4]. Atkarībā no laika faktora, nodokļi var tikt uzlikti uzkrājumiem vai darījumu plūsmas rezultātiem, kas attiecināmas uz konkrēto laika periodu.

3.      Nodokļa bāze. Tas ir nodokļa objekta apjoms, skaitliskais raksturojums, kas ļauj noteikt apliekamā objekta kvantitatīvus rādītājus. Nodokļa bāzes apjoms tiek regulēts atkarībā no valsts nodokļu politikas, taisnīguma, lietderības un citiem apsvērumiem. Nodokļa bāzi, no kuras tiek rēķināts nodoklis, var sadalīt divās galvenajās grupās: ienākumi un īpašums.

Ienākumi un īpašums veido bāzi tiešajiem nodokļiem – iedzīvotāju un uzņēmumu ienākuma nodoklim, sociālajām iemaksām, īpašuma un zemes nodokļiem, u.c.

Ienākumus grupē atkarībā no to ieguves avotiem [7]:

-          biznesa jeb ar darbu saistītie ienākumi;

-          kapitāla ienākumi – dividendes, depozītprocenti, akciju un vērtspapīru ienākumi;

-          vaļasprieka ienākumi – izlozes, azartspēles;

-          sociālie ienākumi – pensijas, pabalsti, stipendijas.

4.      Nodokļa likme. Viens no nodokļu svarīgākiem pamatelementiem ir nodokļa likme. Tā ir katra konkrēta nodokļa apmērs – lielums uz vienu nodokļa bāzes lielumu, kas tiek noteikts vai nu procentos no bāzes lieluma, vai nu absolūtā summā. Nodokļu likmes ir svarīgs jebkura nodokļa elements, jo no tām ir atkarīgi nodokļa ieņēmumi no konkrētās bāzes. Ar likmju palīdzību var diferencēt pieeju kā dažādām nodokļu maksātāju kategorijām, tā nodokļu bāzes veidiem. Nodokļu likmes tiek izmantotas arī lai ar nodokļu palīdzību ietekmētu ekonomiskos procesus.

Likmes var būt izteiktas:

-          absolūtā summā;

-          procentuāli no bāzes lieluma.

Procentuālās likmes attiecībā pret nodokļu bāzi var būt:

-          proporcionālās;

-          progresīvās;

-          regresīvās.

Visbiežāk sastopamās ir proporcionālās likmes. Tas nozīmē, ka likme ir visiem vienāda un katrs maksātājs no savas nodokļu bāzes samaksā nodokļos vienādu proporciju, bet ne vienādu nodokļu summu. Jo lielāka ir bāze, jo lielāka ir nodokļu summa.

Progresīvā likme nozīmē, ka no lielākas nodokļu bāzes ir noteikta augstāka nodokļa likme. Tas tiek darīts ar nolūku pēc iespējas vienlīdzīgāk un taisnīgāk sadalīt starp maksātājiem nodokļi slodzi atbilstoši bāzes lielumam. Progresīvā likme tiek uzskatīta par ekonomikas stabilizācijas instrumentu [11, 32. lpp.]. Kad valstī tiek novērots uzplaukuma periods, pieaug ienākumi un savukārt pieaug arī maksājumi valsts budžetā. No otras puses, ekonomikas lejupslīdes periodā, nodokļu maksātāji maksā nodokļus pēc zemākām likmēm, kas ļauj ne tikai samazināt sociālo spriedzi, pārdalot līdzekļus maznodrošināto un turīgo iedzīvotāju starpā, bet arī nodrošināt garantēto līdzekļu iekasēšanu.

Regresīvās likmes nozīmē pretējo – palielinoties nodokļu bāzei, tiek samazināta likme. Šīs likmes tiek izmantotas noteiktu ekonomisko procesu ietekmēšanai – ekonomiskās aktivitātes veicināšanai, peļņas palielināšanai, investīciju piesaistei lielā apjomā vai īsā periodā.

Runājot par nodokļu likmēm, autore uzskata par lietderīgu nodokļa likmes lieluma noteikšanas jautājumu analīzi. Valsts var izveidot noteiktu nodokļu politiku, kurai būs raksturīgas noteiktas nodokļu likmes un to piemērošanu atkarībā no nodokļa pamatelementu veida. Optimālās nodokļu likmes noteikšana ir aktuālā visām valstīm ar pārejas ekonomiku, kur nodokļu maksāšanas tradīcijas nav attīstītas un valdībām vairāk raksturīga vēlme papildināt budžeta, neņemot vērā faktu, ka pārmērīgie nodokļi palielina izvairīšanas no nodokļu samaksas un tādējādi samazina budžeta ieņēmumus.

5.      Nodokļa laika kritērijs, taksācijas periods un maksāšanas kārtība. Tas ir elements, kurš ir nepieciešams, lai noteiktu un kontrolētu katra atsevišķa nodokļa saistības, kas ir tehniski administratīvs. Tas ir maksāšanas periods, ja nodoklis ir periodisks vai maksāšanas termiņš, kas tiek saskaņots ar subjekta – maksātāja maksātspēju.

6.      Nodokļu atvieglojumi. Nodokļu atvieglojumi var būt tikt attiecināti uz visiem iepriekš minētajiem nodokļu elementiem – atsevišķām maksātāju grupām, nodokļu bāzi un likmēm. Nodokļu atvieglojumiem ir dažādas formas – likmes samazinājums, atbrīvojums, kredīti, speciālās ekonomiskās zonas, nodokļu atcelšana noteiktā laika periodā. Tradicionālie mērķi kāpēc pielieto atvieglojumus ir:

-          nodokļu slodzes izlīdzināšana;

-          ekonomiskās aktivitātes un pieauguma veicināšana, lai celtu valsts konkurētspēju;

-          labdarības veicināšana;

-          svarīgu, bet problemātisku nozaru attīstības veicināšana;

-          palīdzības sniegšana stihiskās nelaimēs cietušajiem [8, 13. lpp]

Visi iepriekšminētie nodokļu elementi ir savstarpēji saistīti un, mainoties vienam elementam, tas uzreiz atspoguļojas pārējos elementos.

1.2. Nodokļu klasifikācija

Atkarībā no mērķiem nodokļus var klasificēt atbilstoši to elementiem. Viens no populārākajiem ir nodokļu iedalījums tiešajos un netiešajos nodokļos.

Tiešie nodokļi ir tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts (visbiežāk ienākumi vai īpašums) pieder vai ir attiecināms uz pašu nodokļu maksātāju.

Netiešie nodokļi ir tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts ir preces vai pakalpojumi. Šos nodokļus pilnībā pārnes uz patērētāju, ietverot nodokli patēriņa preces vai pakalpojuma pārdošanas cenā, piemēram, pievienotās vērtības nodoklis, akcīzes nodoklis, muitas nodoklis. Netiešie nodokļi sevišķi noslogo zemākos iedzīvotāju slāņus, līdz ar to diferencē ienākumu sadali, respektīvi padara to labvēlīgu bagātajiem. Sākotnēji, kad par apliekamo objektu galvenokārt tika uzskatītas pārtikas preces, netiešajiem nodokļiem bija veltīts daudz kritikas. Galvenokārt par to, ka šie nodokļi nav taisnīgi, jo iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem ir apgrūtinātas uzkrāšanas iespējas. Lielākā daļa tiek patērēta, pērkot dzīvei nepieciešamās preces un pakalpojumus, kuru cenas ir paaugstinātas nodokļu dēļ. Tātad mazturīgajiem iedzīvotājiem nodokļu slodze ir lielāka. Augstu ienākumu iedzīvotāju grupas tikai nelielu daļu savu ienākumu tērē ikdienas precēm un pakalpojumiem, līdz ar to par lielu daļu ienākumu nodokļi netiek maksāti. Tādējādi tika norādīts, ka netiešajiem nodokļiem attiecībā pret ienākumiem ir regresīvs raksturs. Šobrīd situācija ir pilnīgi mainījusies. Netiešie nodokļi ir izplatīti praktiski uz visām precēm un pakalpojumiem un ir pieņēmuši vairākas formas (pievienotās vērtības nodoklis, akcīzes nodoklis). Bez tam šo nodokļu smagums ir pārvirzīts starp precēm un pakalpojumiem tā, ka mazturīgajiem ir iespēja izvairīties no to maksāšanas vai vismaz samazināt maksājamo summu.

Netiešie nodokļi valdībām ir izdevīgāki no vairākiem viedokļiem:

-          politiski tie nerada tādu spriedzi sabiedrībā kā nodokļi no ienākumiem, jo iedzīvotāji var regulēt patēriņu;

-          no tiem grūtāk izvairīties, jo pat tie, kuri slēpj savus ienākumus, pērkot preci vai pakalpojumus, ir spiesti samaksāt šos nodokļus;

-          tie ir nesalīdzināmi vieglāk administrējami, jo ir vienkāršāki pēc savas būtības.

Jāpiebilst, ka tiešie nodokļi atšķiras no netiešajiem ne vien pēc iekasēšanas īpatnībām, bet arī pēc to ietekmes uz uzņēmumu finansiāli - uz ekonomiskās darbības rādītājiem. Tiešo nodokļu ieviešanu vai izmaiņas tajos maksātāji izjūt asāk, jo tie tieši ietekmē maksātāju ienākumus.

.

1.1. att. Nodokļu iedalījums [7]

No dotā attēla autore var secināt, ka piedāvātais nodokļu iedalījums tiek klasificēts pēc piecām pazīmēm:

1.      Pēc nodokļa objekta veida. Pie šīs nodokļu grupas pieder ienākuma nodoklis, īpašuma un kapitāla nodoklis un atsevišķo izdevumu jeb patēriņa un darījumu nodokļi.

-          ienākuma nodokļi, kas ir svarīgs attīstīto valstu budžetu ieņēmumu avots. Ienākuma nodoklis ir nodoklis, ar ko apliek vai nu fiziskas vai juridiskas personas ienākumus.

-          īpašuma un kapitāla nodokļi:

-          patēriņa nodokļi:

2.      Pēc nodokļa līmeņa (vai arī saņēmēja). Šī grupa iekļauj sevī valsts nodokļus (visā valsts teritorijā vai arī tās daļās), reģionālie nodokļi un vispārējās pašvaldības nodokļi. Nodokļa saņēmējs var būt budžets vai ārpus budžeta fonds. Atkarībā no nodokļa veida, to veidošanas subjekta un maksāšanas kārtības nodoklis var tikt iekasēts vai nu valsts, vai reģionālā, pašvaldībās budžetā.

3.      Pēc nodokļa objekta vietas finansu plūsmā. Šī grupa iedalās vēl divās grupas – tiešajos un netiešajos nodokļos. Tiešos nodokļus sīkāk iedala reālos, kas paredz līdzekļu iekasēšanu no atsevišķiem nodokļu objektiem - transporta līdzekļiem, zeme u.c., un personas, kas atspoguļo maksātāja reālo maksātspēju, tie tiek iekasēti no personas nodokļu objekta kopuma – ienākuma un īpašuma nodoklis, kapitāla pieauguma, virspeļņas, dāvinājuma vai mantojuma nodoklis.

Savukārt netiešie nodokļi izriet no saimnieciskās darbības faktiem, finanšu operācijām un tiek iekasētas no preces vai pakalpojuma cenas. Pie netiešiem individuāliem nodokļu maksājumiem pieskaita akcīzes nodokli, pie netiešiem universāliem – apgrozījuma, pievienotās vērtības un pārdošanas nodokļus. Muitas nodoklis ietver maksājumus atkarībā no izcelsmes – importa, eksporta, tranzīta.

4.      Pēc nodokļa likmes apmēra. Nodokļa likme ir tieši atkarīga no attiecīgās valsts īstenojamās nodokļu politikas. Likmes apmērs regulē iekasējamo maksājumu summas. Valsts var noteikt dažāda veida nodokļu likmes: vienāda likme paredz fiksēto summu no katra nodokļu maksātāja; proporcionālā likme – noteikta procentos pret nodokļa bāzi un tā neietekmējas no bāzes lieluma svārstības; progresīvā likme ir procenti pret nodokļa bāzi un nozīmē to, ka pieaugot bāzes lielumam, nodokļa apmērs pieaug proporcionāli bāzes pieaugumam; regresīvā likme ir noteikta procentos pret bāzi, taču lielākajam bāzes lielumam ir noteikts mazāks procents.

5.      Pēc nodokļa mērķa. Šī grupa ietver tādus nodokļu veidus, kā vispārējie un speciālie nodokļi (tos iesaka konkrētiem mērķiem vai budžeta fondiem, piemērām fiskālās, protekcionisma, preferenciālās un antidempinga politikas ietvaros).

1.3. Valsts nodokļu politika

Sakarā ar to, ka nodokļi ir neatņemama valsts ienākumu daļa, un nodokļu sistēmas konkrēts īstenošanas veids un scenārijs var būtiski ietekmēt ekonomisko situāciju valsti, autore var apgalvot, ka nodokļi un valsts ekonomika ir savstarpēji saistīti. Mainoties ekonomiskajai situācijai, mainās valsts izdevumu un ienākumi, sliktākajā gadījumā rodas nepieciešamība pēc papildus līdzekļiem valsts budžetā. Ikviens jauns vai modificēts nodoklis neapšaubāmi ietekmē un atspoguļojas uz nodokļu maksātāja darbības un turpmākām iespējām. Nodokļi spiež uzņēmējus un arī patērētājus rēķināties ar pēcnodokļu cenām, kas attiecās arī uz līdzekļu ieguldīšanu. Valdībai, vēloties iedarboties uz valsts ekonomiku, mainot nodokļu politiku, jāpieņem virkne sarežģītu lēmumu, izvērtējot visas iespējas, lai ar vismazākajiem zaudējumiem, varētu uzlabot radušos situāciju. Viena no nodokļu politikas īstenošanas problēmām ir pareiza nodokļu maksātāju izvēle. Kā jau autore pieminēja, par nodokļu maksātāju var būt gan fiziskās, gan juridiskās personas. Un problēma rodas brīdī, kad nodokļu slogu ir jāsadala starp maksātāju grupām. Izvēloties par pamatmaksātajiem fiziskās personas, valdībai jābūt gatavai uz iespējamo neapmierinātību un spriedzi sabiedrībā. Ekonomiski tas var izpausties iedzīvotāju ienākumu samazināšanā un kā secinājums - pirktspējas krišanā, kas savukārt atspoguļosies uz iekšzemes kopprodukta.

No otras puses, ja par galvenajiem maksātājiem kļūst uzņēmēji, te valsts par sastapties ar ekonomikas sabrukumu, neļaujot attīstīties uzņēmējdarbībai. Valdībai ir jānosaka prioritātes un jāuzliek attiecīgām nozarēm atvieglojumus. Lai pieņemtu galīgo lēmumu par nodokļu slodzes sadalījumu starp fiziskām un juridiskām personām, ir rūpīgi jāanalizē reālā situācija valstī, pasaules pieredze un prakse. Nedrīkst vienkārši pārņemt kādas attīstītas valsts kārtību. Ar nodokļu starpniecību valsts ir spējīga netiešā veidā ietekmēt cenas un ražošanas līmeni, resursu sadali ekonomiskajā sistēmā un valsts iedzīvotāju labklājību. Piemēram, valdība noteica akcīzes nodokli alkoholam, tagad nodokļu maksātājs ir pārdevējs. Nodokļa ieviešana iedragāja kā pircēju, tā pārdevēju makus. Pircēju zaudējumi izpaudās tādā veidā, ka par katru preces vienību tiem tagad būs jāmaksā vairāk, kā arī vienlaicīgi jāsamazina patēriņa apjomi. Iespējams, ka atsevišķi patērētāji vispār atteiksies no dzēriena iegādāšanās pa šādām cenām. Arī pārdevējam būs jāzaudē, jo samazināsies pārdotā apjomi. Nav izslēgts, ka daļai pārdevēju, kuriem ir relatīvi augsti produkcijas ražošanas izdevumi, būs jāatstāj tirgus. Nodokļi ietekmē uzņēmējdarbību finansiāli – ekonomiskos darbības rādītājus, tāpēc tiem ir liela nozīme, plānojot uzņēmuma vadību. Katram uzņēmumam, kas darbojas Latvijā, ir jārēķinās ar valsts prasībām attiecībā uz nodokļu iekasēšanu.

Ar nodokļiem, nodokļu atvieglojumiem un subsīdijām, kas ir nodokļu politikas neatņemamā sastāvdaļa, valsts virza vienotas prasības ekonomikas vadīšanas efektivitātes nodrošināšanai, kas stimulē izvirzīto mērķu sasniegšanu un uzņēmumu ienākuma racionālu izmantošanu. Nodokļu palielināšana vai ieviešana var par kādu uzņēmumu izspiest no tirgus. Augsti nodokļi negatīvi ietekmē komercdarbību un investīciju aktivitāti, un tādējādi samazinās nodokļu maksājumi. Bet no otras puses, ja nebūs nodokļu sistēma, nepastāvēs budžeta ieņēmumu lielākā daļa un valsts nevarēs finansēt ne izglītību, ne medicīnas iestādes, policiju un citas valsts iestādes. Valdība ir izveidojusi vairāk vai mazāk vienlīdzīgus nodokļus, tas ir, katram ir jāmaksā ne vienāda daļa no ienākumiem, bet taisnīga, piemēram, sociālā nodokļa daļu vairāk maksā darba devējs, bet mazāko darba ņēmējs, taču nedrīkstam aizmirst arī to, ka darba ņēmējam arī jāmaksā iedzīvotāju ienākumu nodoklis.

ASV ekonomists Artūrs Lafērs savos pētījumos atklāj sakarību starp ieņēmumiem valsts budžetā un nodokļu likmēm. Ekonomikas zinātnē tika pierādīts, ka, sasniedzot zināmu nodokļu likmes lielumu un turpinot to palielināt, absolūtā iekasētā nodokļu masa samazinās. Šo sakarību atspoguļo A. Lafēra līkne, kur uz vertikālās ass tiek paradītās nodokļu likmes, bet horizontālā ass atspoguļo valsts budžeta nodokļu ieņēmumu absolūto summu (1.2. att.).

1.2. att. Lafēra līkne [8, 9. lpp]

Amerikāņu ekonomista Lafēra parādītā līkne raksturo sakarību starp uzņēmumu nodokļu slogu un valsts ieņēmumiem. Vispārinot dažādu valsts statistikas datus, viņš secināja, ka nodokļu likmju pazemināšana var stimulēt ražošanas pieaugumu, un  līdz ar to  paplašināt nodokļu aplikšanas bāzi. Citiem vārdiem runājot, jo mazākas būs nodokļu likmes, jo vairāk valsts saņems ieņēmumu, tā kā lieli nodokļi nomāc ražošanu, atņem no uzņēmumiem apgrozāmos līdzekļus un investīcijas.

Saistībā ar Lafēra līkni valsts uzdevums ir īstenot optimālu nodokļu politiku, kas nodrošinātu optimālu nodokļu ieņēmumu summu; nodokļu likmes paaugstināt tā, lai uzņēmējiem un privātpersonām nezustu interese palielināt ienākumus un nerastos vēlme attīstīt nelegālu darbību. Saskaņā ar Lafēra pētījumiem valdībai ir jāspēj noteikt tas kritiskais punkts, aiz kura, pieaugot nodokļu likmei, budžeta ieņēmumi samazinās.

Attēls 1.3. arī ir Lafēra līkne, kura atspoguļo nodokļu likmju paaugstināšanas iespējas atkarībā no valsts ekonomiskā stāvokļa un mērķiem. Nodokļu ieņēmumi buma laikā pieaug ievērojami (skat.1.3. attēla taisnes AD krustojumu ar zaļo Lafēra līkni). Tomēr, ja nolūkā stimulēt ekonomiku šajā mirklī nodokļu slogs tiek pazemināts, lai arī atrodamies Lafēra līknes maksimuma kreisajā pusē, arvien ir iespējams neliels nodokļu pieaugums, pārvietojoties no A->B. Savukārt lejupslīdes stadijā, pat nemainot nodokļu slogu, nodokļu ieņēmumi ievērojami sarūk. Lafēra līkne no zaļas atgriežas atpakaļ zilajā, bet nodokļu ieņēmumi – no B->C. Lejupslīdei turpinoties, kopprodukts turpina sarukt un zilā Lafēra līkne kļūst par sarkanu. Šeit valdībai ir izvēle: ar nodokļu sloga palielināšanu nekaitēt ekonomikai (tad nodokļu iekasējums nokristos līdz taisnes BC krustojumam ar sarkano Lafēra līkni, vai palielināt nodokļu slogu, lai nodokļu iekasējums nokristos vien no C->D. Kā redzams no 1.3. attēla, tas ir būtisks nodokļu ieņēmuma palielinājums salīdzinot ar scenāriju, kad netiktu mainīts nodokļu slogs.

1.3. att. Lafēra līkne [17]

Pasaules pieredze nodokļu aplikšanā rāda, ka iekasējot no nodokļu maksātājiem līdz 30-40 % ienākuma – ir tā robeža, no kuras sākas ietaupījumu un līdz ar to investīciju apjoma ekonomikā samazināšanas process. Bet ja nodokļu likmes un to skaits sasniedz tādu līmeni, ka nodokļu maksātajiem atņem vairāk par 40-50 % viņa ienākumu, tad tas pilnīgi likvidē stimulus uzņēmējdarbības iniciatīvai un ražošanas paplašināšanai.

Citiem vārdiem runājot, efektīvai nodokļu politikai jānodrošina saprātīgas valsts vajadzības, atņemot nodokļu maksātājam ne vairāk kā 30 % viņa ienākuma. Izstrādājot jaunus nodokļu likumprojektus nepieciešams prognozēt optimālās nodokļa likmes atbilstošas tautsaimniecības nozares procesiem, nodokļu maksātāju maksātspējai un uzņēmējdarbības sekmēšanas interesēm. Nodokļu likmes nedrīkst ierobežot nodokļu maksātāju centienus palielināt ienākumus.

Optimālai nodokļu politikai valstī vajadzētu nodrošināt maksimālu nodokļu ieņēmumu summu, bet nodokļu likmēm jābūt tādām, lai uzņēmējs un darbinieks nezaudētu interesi palielināt savus ienākumus un nemēģinātu tos slēpt. Nodokļiem ir jāpilda viena no to galvenajām funkcijām – jāveicina valsts sociālā un ekonomiskā attīstība, kā arī jāpalielina iedzīvotāju nodarbinātība. To var panākt, samazinot un diferencējot nodokļu likmes, piešķirot atvieglojumus. Iekasējamo nodokļu masas pieaugums jāpanāk, palielinot aplikšanas bāzi, nepalielinot nodokļu likmes, jo nodokļu likmes palielināšana var radīt gruži pretēju efektu – nodokļu ieņēmumu samazinājumu. Pieredze rada, ka, samazinot nodokļu likmes, var panākt pozitīvu rezultātu.

1.3.1. Nodokļu politikas pamatvirzieni

Atkarībā no vēsturiskiem aspektiem, valsts iekārtas, pārvaldes tradīcijām, valdības un iedzīvotāju savstarpējām attiecībām, valdības iejaukšanos sabiedriskajā dzīvē un uzņēmējdarbībā, kā arī īstenotās nodokļu politikas ietekmes pakāpi iedzīvotājiem, var tiks izšķirti trīs nodokļu politikas pamatvirzieni, kas ļauj klasificēt valsts piederību pie konkrētā virziena.

1.      Sociāldemokrātiskais virziens. Šī modeļa īstenošanu var noverot Skandināvu valstīs, kur valsts akcentē sociālās aizsardzības uzdevumu kā vienu no valsts svarīgākiem. Tur katram strādājošam cilvēkam ir ne mazāka par iztikas minimumu darba alga, un zaudējot darbu, cilvēks tiek nodrošināts ar pietiekamu sociālu atbalstu. Protams, lai valsts varētu atļauties nodrošināt tādas sociālās garantijas, tai vienlaicīgi ir jāiekasē diezgan lielas naudas summas uz nodokļu maksātāju rēķina. Tāpēc valstīs ar sociāldemokrātisko nodokļu politikas virzienu ir diezgan liels nodokļu slogs.

2.      Konservatīvais virziens. Šī virziena galvenais princips ir pēc iespējas mazāka valsts iejaukšanās privātajā biznesā. Te tiek novērota parādību ķēde, kura paredz darba devējam lielas legālas peļņas saņemšanas iespējas, jo nodokļu likmes viņam ir samazinātas. Šāda veida aspekti mudina darba devēju pašam sociāli aizsargāt savus darbiniekus, jo viņam vienkārši ir tāda iespēja, tādējādi paaugstinot lojalitāti un motivāciju uzņēmumā. Darba devējam nav iemesla iesaistīties ēnu ekonomikā, slēpjot savus ienākumus. Šajā modelī valsts budžetā tiek iekasētas mazākas naudas summas, toties valsts uzliek daļu no sociālās atbildības uz uzņēmējdarbības nozari, pretī tai dodot zemākas nodokļu likmes ieņēmumiem. Konservatīvā virziena priekšrocības izpaužas arī tādā svarīgā momentā, ka nodokļu maksāšanas kontroles sistēma (nodokļu administrēšana) ir vienkāršāka un lētāka, kas atbilst nodokļu sistēmas veidošanas vienam no svarīgākiem principiem.

3.      Liberālais virziens. Šīs virziens tiek novērots visās postsociālistiskajās valstīs un tā pamatā ir uzņēmēja tiesības uz brīvu izvēli, kurā jomā darboties. Šī sistēma ieved dažādus nodokļu veidus, piemēro dažādas likmes, paredz atvieglojumus un izņēmumus Liberālajā sistēmā valsts atbalsta noteiktās nozares, kuras vēlās un uzskata par nepieciešamu atbalstīt, piešķirot tām zemos nodokļu likmes, dažāda veida atvieglojumus, bet dažādām nozarēm, kuras ir izdevīgi bremzēt, uzliek augstākās nodokļu likmes (piemērām, spēļu bizness, alkohols, tabaka). Liberālā virziena nodokļu politikas būtība ir nevis fiskālās, bet tieši stimulējošās funkcijas īstenošanā [13].

1.3.2. Nodokļu politikas funkcijas

Mūsdienu apstākļos nodokļu politika ir instruments, ar kura palīdzību valsts īsteno nepieciešamo līdzekļu iekasēšanu, kas ir paredzēti savu izdevumu segšanas mērķiem, vienlaicīgi ievērojot nodokļu maksātāju intereses un tiesības. Šo pasākumu kopums tiek virzīts uz valsts ekonomisko attīstību, izaugsmes stimulēšanu, augstu finanšu rādītāju sasniegšanu un kopējo iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanu.

Neatkarīgi no īstenošanas veidiem, jebkuras nodokļu politikas pamata ir nodokļu uzlikšanas principi, kas ir nodokļu sistēmas veidošanas un izmantošanas procesā iesaistītie pamatnosacījumi.

Ādama Smita formulējumi par nodokļu politiku ieskaitīja sekojošus pamatnoteikumus: taisnīgums, noteiktība, ērtums, izmaksu ekonomija.

Vācu finansists A. Vagners ir noteicis šādus principus:

-          finanšu principi;

-          tautsaimniecības principi;

-          ētiskie jeb taisnīguma principi;

-          administratīvi tehniskie.

Krievu finansists N. Turgeņevs sava darbā „Nodokļu teorijas pieredze” ir sistematizējis šādus nodokļu iekasēšanas noteikumus:

-          nodokļu noteiktība;

-          nodokļu iekasēšana ērtākajā laikā;

-          nodokļu sloga pārlikšana uz tīro ienākumu;

-          lētā nodokļu iekasēšana;

-          vienmērīgs nodokļu sadalījums. [8, 18.-19. lpp]

Nodokļiem ir ļoti liela nozīmes jebkuras valsts tautsaimniecībā. Nodokļi ir tā naudas plūsma, kas saista savā starpā valdības sektoru un mājsaimniecību sektoru, valdības sektoru un ražotāju sektoru, tāpēc nodokļiem ir ļoti liela nozīme jebkuras valsts ekonomikā. Katra valsts var izveidot un īstenot savu nodokļu politiku, veidojot savu sistēmu atbilstoši izvirzītajiem mērķiem. Nodokļu politikas specifiku nosaka sociāli ekonomiskās atšķirības, mentalitāte, nacionālās tradīcijas.

1. Fiskālā politika. Raksturojot nodokļu politiku kā fiskālās politikas sastāvdaļu, tā raksturo nodokļu sistēmu un nosaka vispārējo stāvokli nodokļu jomā. Fiskālā politika, kas paredz valdības pamatnostādņu un lēmumu komplekss, kas nosaka to, kā tiek veikti valsts finanšu tēriņi un to, kā tie tiek segti [23]. Latvijas Republikas Finanšu ministrija par galveno īstenotās fiskālās politikas mērķi nosauca makroekonomiskās izaugsmes un zemas inflācijas līmeņa īstenošanu [21]. Īstenojot minētus pasākumus, autore var secināt , ka fiskālā politika darbojas arī kā viens no valsts konkurentspējas veidošanas instrumentiem. Nodokļu politikai valsts konkurentspējas kontekstā ir ļoti būtiskā loma. Valsts īstenotā nodokļu politika vienlaicīgi tiek vērsta uz stabilu nodokļu ieņēmumu valsts budžeta nodrošināšanai un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Nodokļu politika ir viens no tiem instrumentiem, ar kuru palīdzību valsts var vai nu stimulēt vai nu bremzēt nozares, nosakot īpašus noteikumus kādai konkrētai nodokļu maksātāju kategorijai. Mūsdienās valdība veic noteiktu regulējošo darbību fiskālās politikas ietvaros, turklāt tā ir arī preču un pakalpojumu patērētājs. Valdība, realizējot fiskālo politiku, iespaido ekonomiskos procesus valstī. Un galvenais valdības instruments, kā to paveikt, ir tieši nodokļi, kurus valsts var palielināt un var arī samazināt, tādā veidā kontrolējot patērētāju un ražotāju ienākumu līmeni, kas savukārt atstāj savu iespaidu un ekonomiskajiem notikumiem valstī. Valsts galvenie darbības virzieni ir ekonomikas stabilitāte, efektivitāte un sociālais taisnīgums. Valsts realizē fiskālo politiku, kas ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana makroekonomikas pamatmērķu nodrošināšanai. Fiskālā politika tiek uzskatīta par visefektīvāko līdzekli, ar ko valsts ietekmē ekonomisko izaugsmi, nodarbinātības līmeni un cenu dinamiku. Fiskālās politikas realizēšanas mehānisms var atšķirties atkarībā no izvirzītā mērķa. Tiek klasificēta automātiskā stabilizatora politika un diskrecionārā politika [8, 20. lpp.].

Automātisko stabilizatoru politikas uzdevums - stabilizēt kopējo pieprasījumu valsti. To var īstenot, izmainot nodokļu likmes atkarībā no iedzīvotāju ienākumiem, kā arī nosakot un mainot kritērijus sociālo pabalstu saņemšanai.

Diskrecionāro politiku īsteno, izmantojot apzinātu manipulēšanu ar nodokļiem un valsts izdevumiem.

-          Aktivizējošās diskrecionārās politikas uzdevums – recesijas plaisas likvidēšana, samazinot nodokļu likmes un palielinot valsts izdevumus.

-          Ierobežojošās diskrecionārās politikas uzdevums - inflācijas plaisas likvidēšanai, paaugstinot nodokļu likmes un samazinot valdības izdevumus.

Anticiklisko politiku realizē, regulējot kredīta noteikumus, mainot savu izdevumu apjomu un regulējot nodokļu noteikumus. Šīs politikas uzdevums ir  mīkstināt svārstības ekonomikā.

Viens no makroekonomikas uzdevumiem tautsaimniecības līmenī ir radīt ekonomisko brīvību, lai sasniegtu līdzsvarotu ekonomiku. Tautsaimnieciskajiem subjektiem – patērētājiem un ražotājiem – jādod pēc iespējas lielāka brīvība viņu darbībā. Nedrīkst tos noslogot ar pārāk augstiem nodokļiem, jo tas var bremzēt ekonomisko izaugsmi, taču tai pašā laikā viņi nedrīkst būt absolūti un nekontrolējami brīvi, tāpēc valdībai ir jāatrod racionāls variants.

2. Sociālā politika. Lai sasniegtu ekonomisko līdzsvaru, ir jāpanāk taisnīga ienākumu sadale. To veic valdība, realizējot valsts sociālo politiku. Sociālā taisnīguma nodrošināšana pārsvarā izpaužas kā ienākumu diferenciācijas samazināšana. Ienākumu pārdali veicina arī tiešie un netieši nodokļi. Vienlaikus ir jāievēro, ka ienākuma pārdale ar nodokļiem nedrīkst mazināt uzņēmējdarbības un uzkrāšanas stimulus. Ja ienākumi tiek apzināti vienādoti, tad tas ierobežo un mazina  stimulus strādāt ar lielāku atdevi. No otras puses, ja pastāv pārlieku liela ienākumu atšķirība var rasties sociālā spriedze, kas arī negatīvi ietekmē ekonomikas attīstību.

Pēc iespējas pārskatāmāka un vienkāršotāka nodokļu politika rada pozitīvus efektus tautsaimniecībā. Nodokļu likmes nedrīkst paaugstināt pārāk strauji, jo tas var kavēt valsts ekonomisko attīstību un izjaukt ekonomisko līdzsvaru. Tāpēc valstu finanšu ministrijām jācenšas rast racionālu risinājumu šīm problēmām.

Atkarībā no ekonomiskā cikla posma, nodokļu politika tiek izmantota:

-    ierobežojošiem mērķiem, kura tiek lietota ekonomiskās izaugsmes posmā, lai nodrošinātu pieprasījuma inflācijas ierobežošanu;

-    stimulējošā nodokļu politika tiek izmantota pie ekonomiskā krituma, stimulējot bezdarba samazināšanos un attiecīgi pieprasījuma pieaugumu.

Atkarībā no sociāli politiskajiem faktoriem valsts var izvēlēties:

-    maksimālo nodokļu politiku – tā ir saistāma ar ekonomisko procesu ignorēšanu, nodokļu maksātāju spēju un iespēju neizvērtēšanu, kā arī politisku problēmu risināšanu, izmantojot nodokļu politiku. Šī politika raksturīga gandrīz visām valstīm pārejas ekonomikas apstākļos, mēģinot ar nodokļu palīdzību atrisināt fiskālās politikas problēmas;

-    augsto nodokļu politiku, kura ir raksturīga valstīm, kur valdība pieturās pie sociāldemokrātiskās vadīšanas principa. Tādas iekārtas valsts iedzīvotāji lielāko daļu no saviem ienākumiem ar nodokļu starpniecību iemaksā valsts budžetā, toties pretī saņem ievērojama sociālās garantijas;

-    optimālo nodokļu politiku, kad valsts cenšas sabalansēt uzņēmēju, darba devēju intereses ar valsts sociāli ekonomisko attīstību. Šī politika nav iespējama bez valsts izdevumu samazināšanas un nodokļu sloga ierobežošanas.

1.3.3. Nodokļu politikas ietekmes makroekonomiskie radītāji

Nodokļu izmaiņu vispārējā ietekme tika vērtēta ar četru galveno rādītāju palīdzību – iekšzemes kopproduktu (turpmāk darbā - IKP), iekšzemes kopprodukta deflatoru, ārējās tirdzniecības bilanci un bezdarba līmeni. Balstoties uz šiem radītajiem, autorei ir iespēja spriest par nodokļu izmaiņu kopējo ietekmi makrolīmenī.

IKP tendence un IKP pieauguma izmaiņas ir rādītāji, kas ļauj secināt par nodokļu izmaiņu ietekmi uz ekonomisko aktivitāti. IKP deflators palīdz novērtēt nodokļu izmaiņu ietekmi uz cenu līmeni, kas ir svarīgi gan no ekonomiskās stabilitātes, gan no sociālā viedokļa. Ārējās tirdzniecības bilances novērtējums ir iekļauts analizējamo rādītāju sarakstā Latvijas negatīvās ārējās tirdzniecības bilances dēļ. Tā kā šī problēma Latvijai ir aktuāla, tika nolemts aplūkot, cik lielā mērā to var risināt ar nodokļu politikas izmaiņām. Ņemot vērā Latvijas tautsaimniecības lielumu, var pieņemt, ka Latvija praktiski neietekmē ekonomiskos procesus citās valstīs, bet reaģē uz ārējām izmaiņām nodokļu politikā. Šajā sakarā ir novērtēta arī nodokļu politikas izmaiņu ietekme uz starptautiski tirgojamo preču3 sektora attīstību. Tas palīdzēs sniegt atbildi uz jautājumu, cik lielā mērā politikas maiņa var uzlabot vai pasliktināt valsts konkurētspēju, kas savukārt ļaus novērtēt kapitāla kustību no/uz Latviju. Bezdarba līmenis ļauj novērtēt darba tirgu [4].

Tā kā diplomdarba pētījuma objekts ir konkrēto nodokļu maksātāju - nerezidentu aplikšana ar nodokļiem, autore uzskata par lietderīgu analizēt vēl vienu valsts ekonomisko radītāju – nacionālo kopproduktu, kas ietver valsts un privāto patēriņu un investīcijas. IKP rada rezidenti un nerezidenti attiecīgās valsts teritorijā. Nacionālo kopproduktu rada tikai rezidenti gan valsts iekšienē, gan ārpus tās.

1.4. Valsts nodokļu sistēmas

1.4.1. Nodokļu sistēmu funkcijas

Veidojot valsts nodokļu sistēmu ir svarīgi, lai nodokļu sistēma būtu spējīga izpildīt vairākus uzdevumus. Galvenie nodokļu sistēmas uzdevumi ir sekojoši:

1)      ar nodokļu sistēmas palīdzību likumdošanas paredzētajā kārtībā nodrošināt budžetu ar finanšu resursiem, nepieciešamo sociālo un ekonomisko pasākumu realizēšanai;

2)      ar nodokļu sistēmas palīdzību izveidot stabilu vietējo pašvaldību budžetu, kas nodrošinātu tā vajadzības pēc finansiālajiem resursiem plānoto izdevumu segšanai;

3)      ar nodokļu sistēmas palīdzību nodrošināt labvēlīgus ekonomisko priekšnosacījumus visa veida uzņēmējdarbības saimnieciskajai un finansiālajai patstāvībai, it īpaši sekmējot ražotājiem veicinošos apstākļus;

4)      radīt priekšrocības uzņēmējdarbības paplašināšanai ražošanas uzņēmumos, konkurētspējīgas produkcijas izlaidē un saimniekošanas efektivitātes paaugstināšanā;

5)      nodrošināt zemes lietotāju, īpašnieku un vietējo pašvaldību esošo zemju efektīvu apsaimniekošanu un veicināt ražības paaugstināšanu;

6)      nodrošināt efektīvas ekonomiskās sankcijas dabas resursu nesaimnieciskas izmantošanas un apkārtējās vides piesārņošanas gadījumos.

Valsts var piemērot nodokļu sistēmas, veidojot savu nodokļu politiku. Diplomdarba ietvaros autore pievērš tādiem nodokļiem, kuru apmēru valsts modificē, tādā veidā tieši ietekmējot uzņēmējdarbības procesus. Nodokļu politikas sastopamas iezīmes, kas negatīvi ietekmē uzņēmējdarbību:

-          nodokļu likumdošanas mainība, bieža reglamentējošo normu maiņa un atšķirīga piemērošana;

-          augstas nodokļu likmes;

-          zems ar nodokli neapliekamo ienākumu minimums;

-          neefektīva atvieglojumu sistēma;

-          sarežģīts aprēķināšanas, maksāšanas un uzskaites mehānisms;

-          neefektīva nodokļu administrēšanas sistēma;

-          normu piemērošanā ir daudz izņēmumu;

-          reglamentējošās normas netiek atbilstoši skaidrotas.

Šāda sistēma kavē valsts un uzņēmējdarbības attīstību, jo:

-          uzņēmēji nav ieinteresēti pilnībā aprēķināt un maksāt nodokļus;

-          netiek radīti apstākļi, kas ekonomiskā ziņā ieinteresētu attīstīt konkurētspējīgas produkcijas ražošanu vietējam tirgum un eksportam;

-          nenodrošina dabas un cilvēku resursu saglabāšanu un efektīvu izmantošanu;

-          nenodrošina sociālo problēmu risināšanu un sociālā taisnīguma principu ievērošanu;

-          nenodrošina pašvaldību budžetus ar nepieciešamajiem finansu resursiem;

-          nenodrošina pilnīgu nodokļu iekasēšanu;

-          netiek veicināta uzkrājumu veidošanās.

Darbojoties šādos apstākļos, uzņēmēj nevar racionāli plānot savus izdevumus un ieņēmumus. Vairākums valstīs ir diezgan liels slogs uz ienākuma nodokļiem, tāpēc, veidojot ienākuma nodokļa sistēmu, valdībai ir jāpārdomā tā tādā veidā, lai ne tikai iekšējais tirgus funkcionētu efektīvi, bet arī piesaistītu ārzemju investorus un kapitāla ieplūdi.

1.4.2. Efektīvās nodokļu sistēmas pamatprincipi

Katra valsts izveido un īsteno savu nodokļu politiku atkarībā no mērķiem, iespējām, ievērojot nodokļu elementu īpatnības un to mijiedarbību. Nodokļu politika atspoguļojas spēkā esošās nodokļu sistēmās. Pasaules nodokļu sistēmas ir izveidojušās dažādu vēsturisko, ekonomisko, politisko, sociālo iedarbību iespaidā. Nodokļu sistēmas būtiski atšķiras dažādās valstīs pēc nodokļu elementiem.  Mūsdienās klasiskajā ekonomikas teorijā pastāv efektīvas nodokļu sistēmas veidošanas principi.

1.      Ekonomiskā efektivitāte. Galvenā nodokļu sistēmas funkcija ir efektīvas resursu sadales procesu organizēšana, veikšana un uzturēšana starp ekonomikas nozarēm. Brīvā tirgus ekonomika ir ļoti jūtīga pret jebkurām nodokļu sistēmas pārmaiņām. Tirgus ar laiku pielāgojas izmaiņām, bet kapitāls aizplūst no valsts. Kapitāla atgūšanas process ir ļoti sarežģīts, kas prasa lielas piepūles un arī laiku. Kapitāla aizplūšana neaizbēgami noved pie kapitāla trūkuma iekšējā tirgū, kas savukārt nozīmē tautsaimniecības samazināšanos vai pat apstāšanos. Nosakot nodokļu politikas galvenos un noteicošos principus, valdībai ir jāpievērš ievērojamākā uzmanība kapitāla tirgu ietekmējošiem faktoriem. Ir jānosaka nodokļu likmju optimālais samērs, kas nebremzēs ekonomiku, nodrošinās naudas summu iekasēšanu valsts noteiktām finansiālām vajadzībām, bet arī radīs tādu uzņēmējdarbības vidi, no kura ieguvējs būs arī valsts budžets. Situācijas, kad valdība nosaka pārāk augstus nodokļu procentu likmes, tad nodokļu ieņēmumi samazinās. Šī samazinājuma iemesli varētu būt patēriņa samazinājums un kā rezultātā, arī ražošanas apjoma samazinājums, un ar vien biežākas situācijas, kad tiek novērots ēnu ekonomikas īpatsvara pieaugums. Ir skaidrs, ka ikviens uzņēmējs cenšas pēc iespējas samazināt izdevumus un izdevumi nodokļu maksājumiem nav izņēmums. Ja uzņēmējam ir jāmaksā no saviem ieņēmumiem vairāk, viņš ir spiests meklēt risinājumus to optimizēšanai. Nodokļu sistēma nedrīkst izjaukt efektīvu resursu sadalīšanu valsts ekonomikā. Attīstības sabiedrības apstākļos tirgus aktivitātes ir pašorganizējošs process. Taču ir iespējams, ka nepārdomātas rīcības dēļ var rasties situācija, kad naudas līdzekļi atstāj valsti. Tas, protams, ir negatīvs process valsts tautsaimniecībā. Nodokļu sistēma var šo procesu ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Līdzekļu aizplūšana no valsts rada līdzekļu trūkumu, kas savukārt bremzē ekonomikas uzplaukumu. Šādā situācijā nepieciešams izvērtēt nodokļu sistēmas deformējošo efektu uz kapitāla tirgu, kā arī noteikt ekonomiskā kaitējuma pakāpi, kas radusies nodokļu politikas realizēšanas rezultātā. Turpmākā rīcība virzāma uz alternatīvu priekšlikumu izstrādāšanu mainot esošo nodokļu nosacījumus par labu tautsaimniecības interesēm stimulējot kapitāla veidošanos, kuru varētu izmantot par iekšzemes investīciju avotu ekonomikas ilglaicīgai attīstībai.

2.      Elastīgums. Mainoties ekonomiskajai situācijai, īpaši krīžu laikā, kad ievērojami samazinās ražošanas jaudas, maksātspēja, pirktspēja valdībai bieži jāpieņem lēmumi par noteiktu pasākumu veikšanu, kas sekmēs pēc iespējas ātrāku ekonomikas atveseļošanos. Tieši tāpēc nodokļu sistēmai jābūt elastīgai, lai tā varētu ātri pielāgoties ekonomisko tendenču pārmaiņām. Nodokļu sistēmas elastīgums izpaužas nodokļu atvieglojumos, diferencētās likmēs dažādām ienākumu grupām. Ir svarīgi, lai valsts politika attiecība uz nodokļu sistēmu būtu stabila un prognozējama, kas ir būtiski it īpaši uzņēmējiem, lai viņu varētu rēķināties ar sekām, kādas var sagaidīt, pieņemot lēmumus savas darbības procesu organizēšanā. Visideālākais variants ir panākt, lai vienlaicīgi ar tautsaimniecības attīstību pieaug arī nodokļu ieņēmumi. Nodokļu elastības līmeni, jeb korelāciju starp iekšzemes kopprodukta relatīvām izmaiņām un nodokļu ieņēmumu relatīvām izmaiņām ir iespējams novērtēt, izmantojot formulu:

e = ∆N / ∆IKP * 100%, kur

e – elastība procentos;

 ∆ N – nodokļu ieņēmumu izmaiņas bāzes periodā;

∆ IKP – iekšzemes kopprodukta izmaiņas bāzes periodā [8, 26. lpp]

3.      Efektīva administrēšana. Veidojot nodokļu sistēmu, ir nepieciešams izvērtēt tās administrēšanas mehānismus. Nodokļu sistēmai ir jābūt viegli un lēti pārvaldāmai. Nodokļu administrēšana cieši saistīta ar nodokļu sistēmas pamatnostādnēm, tas ir, kādus nodokļu veidus noteicis likumdevējs. Nodokļu administrēšanas uzdevums ir novērst apstākļus, kas veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nepieciešamības gadījumā reformējot nodokļu administrēšanas sistēmu.

4.      Objektivitāte un taisnīgums. Nodokļu sistēmai ir jābūt objektīvai, tas ir, korekti attiecībā pret dažādiem nodokļu maksātājiem. Tai jābūt godīgai un vienlīdzīgai pret visiem. Ir dažādi viedokļi attiecībā uz vienlīdzības principu šajā jautājumā. Daži uzskata, ka jo augstāki ir ieņēmumi, jo augstākām jābūt nodokļu likmēm attiecībā uz šo uzņēmēju grupām. Praksē šī parādība izpaužas, ieviešot progresīvās nodokļu likmes. Latvijā jau dažus gadus tiek eksperti uzskata, ka progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanas ideja ir atbalstāma, jo tā ļauj iekasēt vairāk nodokļu no tiem, kuri ir bagātāki, un mazāk no tiem, kuru ienākumi nav tik lieli. Taču esot būtiski diskutēt, kāds ir ienākumu slieksnis, no kura palielināto nodokļa likmi piemērot. Ja ar palielinātu likmi apliekamā ienākuma slieksnis ir zems, var iznākt, ka valsts vienkārši no iedzīvotājiem iekasē papildu nodokli un īsteno to laikā, kad ienākumi jau ir būtiski sarukuši, kad ir liels bezdarbs.

5.      Politiskā atbildība. No politiskās atbildības viedokļa, nodokļu sistēmai jābūt izveidotai tā, lai tā būtu vienkārša, maksātājiem saprotama, godīga un reizē efektīva. Šajā jautājumā politiķiem ir jāuzklausa sabiedrības viedoklis. Veids, kā to var īstenot, ir iesaistīt nevalstiskās organizācijas lēmumu pieņemšanā.

Katrai valstij jānodrošina nodokļu politikas uzbūve, ievērojot gan vienmērīguma, taisnīguma, noteiktības un ērtuma principus, gan arī politiskus principus – izmantojot minimālus, bet pietiekamus resursus sasniegt budžeta mērķus, administrēt nodokļu izdevumus, izvairīties no situācijām, kad nodokļi traucē konkurencei, nodrošināt dubultās nodokļu uzlikšanu. Pastāv trīs aspekti, attiecībā uz kuriem tiek strukturēts nodokļu mehānisms.

1.4.3. Nodokļu sistēmu klasifikācija

Nodokļu sistēmas var sistematizēt pēc dažādiem kritērijiem.

1. Tiešo un netiešo nodokļu attiecība. Šo nodokļu ieņēmumu attiecība kopējos nodokļu ieņēmumos ekonomiskajā literatūrā iedalās četrās nodokļu sistēmās (1.1. tab.):

1.1.        tabula

Nodokļu sistēmas atkarībā no tiešo un netiešo nodokļu attiecības

Sistēma	Pamatnodokļi
Anglosakšu	ienākuma nodokļi
Eiropas kontinentālā	-  netiešie nodokļi -  sociālās apdrošināšanas nodokļi
Latīņamerikas	patēriņa nodokļi
Jauktā	nav pamatnodokļu

2.      Atkarībā no ekonomiskā mērķa.

Ienākuma nodokļu sistēmas. Atkarībā no reģistrētās saimnieciskās darbības formas, nodokļu maksātāji tiek iedalīti IIN maksātājos un UIN maksātājos. Tas nozīmē, ka pastāv divu ienākuma nodokļu veidi – uzņēmuma ienākuma nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Šie abi nodokļi veido vienotu ienākuma nodokļu sistēmu. Pamatprincips, uz ko tiek balstīta ienākuma nodokļu sistēma, ir taisnīguma princips, kas izriet no aplikšanas ar ienākuma nodokli, pamatojoties uz maksātāju maksātspēju. Valdībai ir jāpieņem lēmumi gan par nodokļu maksātāju objektiem, gan par likmēm, lai ne tikai tas būtu saskaņā ar taisnīguma principu, bet arī pildītu savu galveno – fiskālo funkciju.

Runājot par taisnīguma principu, ekonomikas literatūrā zinātnieki mēdz izķirt veidus, kā izpaužas taisnīguma princips.

1.      Vertikālā principa ievērošana. Īstenojot šo principu, nodokļa maksātajiem ar dažādu maksātspēju tiek uzlikts atšķirīgs nodokļu slogs, kas nozīmē, ka maksātspējīgākiem būs jāmaksā vairāk.

2.      Horizontālā principa ievērošana. Atbilstoši šīm principam, nodokļa maksātājiem ar vienādu maksātspēju tiek uzlikts vienāds nodokļu slogs. Jāpiemin, ka lielākā mērā šim principam ir nozīme ienākuma nodokļa uzlikšanā fizisko personu ienākumam (8,105.lpp).

Lielākā daļā pasaules valstu ienākuma nodokļa piemērošanā ievēro vertikālā taisnīguma principu, kas burtiski nozīmē progresīvās nodokļu likmes pastāvēšanu. Latvijas iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir veidots, balstoties uz horizontālā taisnīguma principu, tas ir, ienākums tiek aplikts ar nodokli proporcionāli, piemērojot visiem nodokļa maksātājiem vienotu likmi, neatkarīgi no ieņēmumu apjoma.

Patēriņa nodokļu sistēma. Šīs sistēmas nodokļu slogs ir vērsts uz tādiem nodokļiem, kas palielinās, iedzīvotājiem vairāk tērējot naudu. Parasti pie šiem nodokļiem pieskaita akcīzes nodokļus un pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk darbā - PVN). PVN ir galvenais patēriņa nodokļa veids, kas tiek iekļauts preces vai pakalpojumu cenā, un reāli to samaksā preces vai pakalpojumu galīgais patērētājs. Šī nodokļa priekšrocības ir tas, ka šis nodoklis ir viegli iekasējams un administrējams (to dēvē par „neredzamo” nodokli), kā arī pieņemts uzskatīt, ka šis nodoklis mazāk bremzē uzņēmējdarbības attīstību. Savukārt, pievienotās vērtības nodokļa trūkums ir tas, ka šis nodoklis ir sociāli netaisnīgs, jo nodokļu slogs trūcīgajiem iedzīvotājiem ir lielāks kā turīgajiem iedzīvotājiem. 

Īpašuma un kapitāla nodokļu sistēmas. Savukārt šīs sistēmas nodokļu slogs pamatā ir vērsts uz īpašuma nodokļiem un kapitāla pieauguma nodokļiem. Palielinot šos nodokļus, valsts uzsver lielāku slogu uz bagāto valsts iedzīvotāju daļu.

1.5. Nodokļu sistēmu teritoriālais un rezidences princips

Attīstoties pasaules tirdzniecībai, saimnieciskā dzīve kļūst arvien internacionālākā, kā rezultātā katru dienu jo vairāk notiek preču, darbaspēka un arī kapitāla kustība no vienas valsts uz otru. Sakarā ar šīm parādībām, var apgalvot, ka šobrīd katras valsts tirgus dalībnieki ir globālā tirgus dalībnieki. Starptautiskie darījumi nosaka starptautiskās nodokļu likumdošanas un valstu nodokļu dienestu internacionalizācijas attīstību. Par galveno nodokļu aplikšanas starptautisko mērķi ir tādas sistēmas izveide, kura nekavē starptautiskos darījumus, vienlaikus aizsargājot katras valsts tiesības uz ienākumiem. Apvienojumā ar kapitāla kustības faktoru ir parādījušās iespējas lai nekļūtu par dubulto nodokļu maksātāju divās dažādās valstīs, kā arī izvēlēties vietu uzņēmējdarbībai atkarībā no izdevīgākā nodokļu režīma. Darbojoties šādos apstākļos, jo aktuālākā kļūst tēma par valstu savstarpēju nodokļu aplikšanas principiem. Vairākums valstis, neskatoties uz ekonomiskajām un attīstības pakāpes atšķirībām, parasti savās nodokļu sistēmās apvieno divus nodokļu aplikšanas principus:

1)      Rezidences princips;

2)      Teritoriālais jeb administratīvais princips [14].

 Rezidences princips. Tradicionāli ar starptautisko nodokļu aplikšanu saprot starpvalstu līgumu noteikumus, kuri atvieglo darījumu dubultu aplikšanu ar nodokli, paredzot vispārējus nosacījumus nodokļu piemērošanai līgumslēdzējas valsts rezidentu ārvalstīs gūtajiem ienākumiem un nerezidenta gūtajiem ienākumiem līgumslēdzēja valstī. Tiek kvalificētas divas galvenās lietu kategorijas, kuras ir nepieciešams regulēt starptautiskajām nodokļu tiesībām.

1)      Tādu personu ienākumu aplikšana ar nodokļiem, kuras kā ārvalstnieki strādā valstī, veic darījumus vai gūst ienākumus;

2)      Tādu personu ienākumu aplikšana ar nodokļiem, kuras kā piederīgas valstij strādā, veic darījumus vai gūst ienākumus ārvalstī.

Personas piederība valstij tiek apzīmēta kā rezidences piederība. Tāpat arī ienākumu rašanās vietas termins ir izcelsme, tādējādi apzīmējot, kad noteikti ieņēmumi radušies iekšzemē vai ārvalstīs.

Tātad ir no rezidences principa aplikšanas ar nodokļiem tiek izšķirti divi ienākumu veidi atkarībā no maksātāja valsts piederības un valstis, kur tiek gūti ienākumi:

1)      Rezidentu gūtie ienākumi ārzemēs;

2)      Nerezidentu gūtie ienākumi iekšzemē.

Šie principi veido nodokļu aplikšanas rezidences un izcelsmes avota principus.

Runājot par privātpersonu ienākuma nodokļa aplikšanu, būtisks jautājums ir par nerezidentu gūtajiem ienākumiem valsts iekšienē un rezidentu ienākumiem ārzemēs, jo šo ienākumu galvenā problēma ir dubultā aplikšana vai neaplikšana ar nodokļiem. Dubultā nodokļu aplikšana neapšaubāmu tiek vērtēta kā starptautisko darījumu barjera, bet arī dubultā neaplikšana atstāj negatīvu ietekmi uz globālo labklājību, kura rodas, kad nodokļu maksātājs nepilda savus pienākumus – nemaksā nodokļus.

Dažādu nodokļu sistēmu esamība var novest pie dubultās aplikšanas ar nodokļiem [7, 41. lpp]. Šai parādībai var būt vairāki iemesli:

-          nodokļu maksātāju identiskums;

-          nodokļu ienākumu avotu un ienākumu identiskums;

-          nodokļu maksātāju piederība dažādām nodokļu jurisdikcijām, kam par iemeslu var kalpot dažādas definīcijas rezidenta statusa noteikšanai;

-          nodokļu uzlikšanas vienlaicīgums;

-          atšķirības starp apliekamā objekta noteikšanas metodiku un noteikumiem.

Lai izvairītos no problēmām, kuras var rasties no dubulto nodokļu aplikšanas, valstis noslēdz vienošanās, jeb nodokļu konvencijas, kas paredz savstarpēju kārtību, kādā veidā tiek aplikti ienākumi ar nodokļiem, ja nodokļa maksātāja un ienākuma valsts nav viena un tā pati. Nodokļu konvenciju  nosaukums parasti ir “Par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem”. Šīs nodokļu konvencijas tiek pielietotas tikai attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem, tātad, tiešajiem nodokļiem. Latvijā starpvalstu nodokļu konvencijas attiecas uz uzņēmuma ienākuma nodokli, iedzīvotāju ienākuma nodokli un īpašuma nodokli. Nodokļu konvencijas neregulē jautājumus par aplikšanu ar netiešajiem nodokļiem - pievienotās vērtības nodokli, akcīzes un muitas nodokli, izņemot nodokļu konvenciju noteikumu attiecībā uz diskriminācijas nepieļaušanu. Jautājumus, kas saistīti ar aplikšanu ar netiešajiem nodokļiem, regulē tirdzniecības un brīvās tirdzniecības līgumi, kā arī īpašie aizdevuma līgumi.

Pašreiz starp pasaules valstīm ir noslēgti vairāk nekā 2500 līgumi, kas regulē nodokļu jautājumus. Minēto līgumu, konvenciju slēgšanas gaitā ir izstrādāti vairāki nodokļu konvencijas modeļi, no kuriem šajā darbā tiks minēti divi galvenie:

1)      Ekonomiskās Attīstības un sadarbības organizācijas (EASO) nodokļu konvencijas modelis, kas izstrādāts 1963. gadā, pārstrādāts 1977. gadā, aktualizēts 1992. gadā, papildināts 1994. un 1995. gadā. Šis konvencijas modelis tiek piemērots, slēdzot nodokļu konvencijas starp industriāli attīstītām valstīm [13].

2)      Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada nodokļu konvencijas modelis, kas domāts nodokļu konvenciju slēgšanai starp attīstītajām valstīm un jaunattīstītajām valstīm.

EASO konvencijas tipveida modelis ir divpusējās nodokļu vienošanās projekts no 30 pantiem, kas vairākos gadījumos tiek izmantots kā bāzes dokuments pārrunu starp ieinteresētām valstīm sagatavošanai un uzsākšanai, bet kas nav tām stingri obligāts. 

Nodokļu konvencijas ietvaros galvenie risināmie uzdevumi ir:

-          nodokļu dubultās aplikšanas novēršana;

-          nodokļu nemaksāšanas novēršana; nodokļu aplikšanas tiesību sadalīšana starp abām     līgumslēdzējām valstīm;

-          diskriminācijas nepieļaušana.

No nodokļu maksātāja, Latvijas vai otras līgumslēdzējas valsts rezidenta viedokļa, svarīgākie nodokļu konvenciju uzdevumi ir - nodokļu dubultās aplikšanas novēršana un nodokļu aplikšanas tiesību sadalīšana starp abām līgumslēdzējām valstīm. Izpildot šos uzdevumus, katras valsts nodokļu administrācija apņemas novērst savu rezidentu otrajā valstī gūto ienākumu dubultu aplikšanu ar nodokļiem. Savukārt valsts, kurā pirmās valsts rezidents gūst ienākumus, apņemas veikt šādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem saskaņā ar konvencijas noteikumiem. Līdz ar to vienas valsts rezidentam ir zināms, cik lielā mērā tā otrā valstī gūtais ienākums var tikt aplikts ar nodokļiem šajā otrajā valstī. Tā tiek iegūta stabilitāte  - ārvalstu investoram ir skaidrs, kādi noteikumi attiecībā uz viņa otrajā valstī gūto ienākumu būs piemērojami neatkarīgi no otrās valsts nodokļu likumdošanas izmaiņām.

Pakļaujoties konvenciju noteiktiem principiem, vienojošās valstis ar to sasniedz un sekmē sekojošo: 

-          līgumslēdzēju valstu ekonomiku stabilo attīstības nosacījumu izveidošana iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos interesēs ;

-          līdzdalība abpusēji izdevīgo ekonomisko projektu īstenošanā;

-          līdzīgu iespēju, kā arī garantiju visiem saimnieciskiem subjektiem izveidošana;

-          sekmēšana starptautiskās tirdzniecības harmoniskai attīstībai un pieaugumam; barjeru novēršanai, kas rodas tās ceļā;

-          ekonomiski-tirdzniecības sadarbošanās attīstība uz vienlīdzības un savstarpēja labuma pamata u.c.

Administratīvi teritoriālais princips. Valsts iekārtas forma un organizācijas nosaka pilnvaras budžeta veidošanā valsts, reģionālajām un vietējām varas institūcijām. Tas nozīmē, ka valsts pati nosaka tās institūcijas, kuram ar likumu piešķirta izpildvara noteikt nodokļu politikas virzienu, īstenošanas un kontroles pasākumu kopumu.

Pēc administratīvā principa tiek izšķirtas trīs galvenās sistēmas:

1) Federālā – raksturīga federālām valstīm (Austrija, Brazīlija, Spānija, Kanāda, ASV, Krievijas Federācija). Šīs sistēmas pārstāvēto valsts nodokļu sistēmu uzbūvi nosaka valsts iekārta ar visām tas relatīvi patstāvīgām sastāvdaļām – reģioniem, pavalstīm, zemēm u.c., kuri veido valsts tā saucamo „otro” reģionālo līmeni. Šo līmeņu organizācijas paredz valsts pilnvaru sadali, kas vienlaicīgi nozīmē arī kompetenču un varas sadali arī attiecībā uz fiskālām pilnvarām. Te tiek novērots pilnvaru sadalījums starp visu federācijas līmeni kopumā un federālo reģionu līmeni. Federācijas līmenī var tikt ierobežota dažādu federācijas reģiona līmeņa pilnvaru īstenošanā. Piemēram, reģioni var noteikt nodokļu likmes ar atvieglojumiem saskaņā ar saviem ekonomiski sociāliem aspektiem, bet nodokļa objekts un bāze, kā arī bāzes aprēķināšanas metodika ir noteikta saskaņā ar federālās nodokļu sistēmas īstenošanas principiem. Jāpiemin, ka pastāv mehānisms, kas ļauj izvairīties no reģionu nevienmērīgas attīstības – fiskālā izlīdzināšana. Šīs mehānisms var izpausties reģionu nodokļu aprēķināšanas obligātās atbilstības noteikšanā federācijas nodokļu aprēķina metodikai. Šī pieeja ir atspoguļota Vācijas Federatīvā  Republikā, kur starp federācijas budžetu un zemju budžetu darbojas „izlīdzināšanas mehānisms”. Citu federālisma pieeju var novērot ASV, kur štatu likumdevējiem ir pilnvaras veidot savas nodokļu sistēmas. Taču tajā pašā laikā tur ienākuma nodokļa sistēma darbojas vienlaicīgi federālajā un valsts līmenī.

2) Konfederatīvā – valstis, kur kantoni deleģē daļu no savu fiskālajām pilnvarām konfederācijas valdībai. Kantoni ir suverēnas teritorijas, paši nosaka konfederācijas varas pilnvaras.

3) Unitārā - šīs sistēmas pārstāvju ir visvairāk. Administratīvi teritoriālām vienībām nav suverēno nodokļu uzlikšanas tiesību un vietējas varas nodokļu iekasēšanas procesi un principi ir absolūti atkarīgi no centrālās – valsts līmeņa lēmumiem.

Rezumējot darba teorētisko daļu, autore secina, ka nodokļi ir neatņēmams valsts pastāvēšanas nosacījums, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu tās iedzīvotājus sociāli. Valstij jāņem vērā daudzu uzdevumu izpildes nosacījumu attiecībā uz efektīvās, taisnīgās un optimālās nodokļu sistēmas veidošanu, lai stimulētu ekonomiku, nepārslogotu iedzīvotājus ar nodokļiem, ierobežotu kapitāla aizplūdi no valsts un stimulētu to ieplūdi. Uzņēmējiem, nolēmot veikt uzņēmejdarbību ārpus savas valsts rezidences, ir jāņēm vērā to, ka katra valsts var izveidot atšķirīgu nodokļu sistēmu ar atšķirīgiem nosacījumiem rezidentiem un nerezidentiem. Tāpēc ir svarīgi izpētīt ne tikai valsts ekonomisko stāvokli, investīciju vidi un pievilcību, bet arī nodokļu sistēmas piemērošanas principus attiecībā uz ārvalstu uzņemējiem, kuri darbojas šīs valsts teritorijā.

2. LATVIJAS UN IGAUNIJAS NODOKĻU SISTĒMAS

2.1. Latvijas nodokļu sistēmas raksturojums

Latvijas Republikas nodokļu sistēmu veido nodokļi un nodevas. Kā jau tika pieminēts darba pirmajā nodaļā, nodokļi ir obligāti naudas maksājumi, ko maksā jebkura persona, kas gūst ieņēmumus, savukārt nodevas tiek maksātas par valsts vai pašvaldībās iestādēs saņemtajiem pakalpojumiem.

Latvijas Republikas nodokļu un nodevu sistēmu veido:

-          valsts nodokļi, ar kuriem apliekamos objektus un likmi nosaka Saeima;

-          valsts nodevas;

-          pašvaldību nodevas;

-          tieši piemērojamos Eiropas Savienības normatīvajos aktos noteiktie nodokļi [1].

Nodokļu ieņēmumi ir viens no valsts un pašvaldību budžeta finansēšanas pamatavotiem. Valsts budžetā tiek ieskaitīti uzņēmuma ienākuma nodoklis, iedzīvotāju ienākuma nodoklis, pievienotās vērtības nodoklis, daļa akcīzes nodokļa, muitas nodoklis, daļa dabas resursu nodokļa, izložu un azartspēļu nodoklis, vieglo automobiļu un motociklu nodoklis un citi ieņēmumi. Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tiek ieskaitīts valsts specialā budžeta kontā, kas dod tiesības personai, kurai (par kuru) ir jāveic iemaksas, saņemt likumā noteiktos sociālās apdrošināšanas pakalpojumus.

2.1. tabula

 Latvijas konsolidētā kopbudžeta struktūra, % no iekšzemes kopprodukta [20]

	2006	2007	2008	2009	2010
	fakts			prognoze	prognoze
Kopbudžeta ieņēmumi	35,9	36,2	35,3	37,1	39,8
1. Nodokļu ieņēmumi	29,5	29,5	29,2	27,5	27,8
1.1. Tiešie nodokļi	17,3	17,8	18,5	16,8	17,6
1.2. Netiešie nodokļi	11,9	11,5	10,4	10,5	10,0
1.3. Pārējie nodokļi	0,3	0,3	0,2	0,2	0,2
2. Nenodokļu ieņēmumi	2,2	1,9	1,9	3,3	3,2
3. Ziedojumi un dāvinājumi	0,1	0,1	0,1	0,0	0,0
4. Pašu ieņēmumi	1,8	1,5	1,5	1,9	1,8
5. Ārvalstu finanšu palīdzība	2,4	3,1	2,7	4,3	6,9
Kopbudžeta izdevumi	36,4	35,6	38,6	44,2	45,3
1. Uzturēšanas izdevumi	31,8	30,4	34,0	40,5	41,8
2. Kapitālie izdevumi	4,7	5,1	4,6	3,7	3,4
3. Zaudējumi no valūtas kursa svārstībām		0,0	0,0	0,0
Finansiālā bilance	-0,5	0,6	-3,3	-7,1	-5,4

2.2. tabulā tiek atspoguļoti Latvijas kopbudžeta ieņēmumi, ieskaitot nodokļu un nenodokļu ieņēmumus, kā arī izdevumi laika posmā no 2006. līdz 2008. gadam un attiecīgas budžeta prognozes 2009. un 2010. gadiem. Saskaņā ar šīm prognozēm, 2009. gadā bija gaidīts straujš finansiālās bilances kritums, kas ir saistīts uzturēšanas izdevumu pieaugumu. Šajās Finansu ministrijas prognozēs nodokļu ieņēmumi kritās, bet sakarā ar ievērojamu ārvalstu finansu palīdzības sniegšanu, ir izdevies samazināt kopbudžeta finansiālās bilances negatīvo skaitli.

2.1. att. Latvijas kopbudžeta ieņēmumi 2009.gadā un 2010. gadā, tūkst. lati

Latvijā ir noteikti 12 nodokļi, kurus uzliek saskaņā ar konkrētā nodokļa likumu [20]:

1.      iedzīvotāju ienākuma nodoklis (turpmāk darbā - IIN) – „Par iedzīvotaju ienākuma nodokli”;

2.      mikrouzņēmumu nodoklis – „Mikrouzņēmumu nodoklis”

3.      uzņēmuma ienākuma nodoklis (turpmāk darbā - UIN) - „Par uzņēmuma ienākuma nodokli”;

4.      nekustamā īpašuma nodoklis – „Par nekustāmā īpašuma nodokli”;

5.      pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk darbā - PVN) – „Par pievienotās vērtības nodokli”;

6.      akcīzes nodoklis – „Par akcīzes nodokli”;

7.      muitas nodoklis – Muitas likums un citi muitas lielās noteikto kārtību reglamentējoši normatīvie akti;

8.      dabas resursu nodoklis – Dabas resursu nodokļa likums;

9.      izložu un azartspēļu nodoklis – „Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli”

10.  valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – „Par valsts sociālo apdrošināšanu”

11.  vieglo automobiļu un motociklu nodoklis – „Par vieglo automobiļu un motociklu nodokli”

12.  elektroenerģijas nodoklis – „Elektroenerģijas nodokļa likums”

Balstoties uz darba pirmajā nodaļā nodokļu teorētiskajām apskatam, Latvijas nodokļu sistēmu var klasificēt atkarībā no nodokļu elementiem tiešajos un netiešajos nodokļos.

Latvijas tiešie nodokļi:

-      UIN;

-      IIN;

-      VSAI;

-      Nekustāma īpašuma nodoklis.

Latvijas netiešie nodokļi:

-      PVN;

-      Akcīzes nodoklis;

-      Vieglo automobiļu un motociklu nodoklis;

-      Elektroenerģijas nodoklis;

-      Muitas nodoklis.

 

2.2. att. Latvijas budžeta nodokļu ieņēmumu struktūra 2009.gadā, tūkst. Ls

Latvijas budžeta nodokļu ieņēmumu lielāko īpatsvaru 2009. gadā sastādīja tiešie nodokļi.

Balstoties uz Latvijas nodokļu politikas pamatnostādnēm, veidojot nodokļu politiku, nodokļiem ir izvirzītie sekojoši pamatprincipi [23]:

1)      Efektivitāte, kas reglamentē nodokļu normas un veic nodokļu administrēšanas funkcijas;

2)      Vienlīdzība un skaidrība, kas paredz nodokļu principu vienlīdzīgu attiecināšanu neatkarīgi no tautsaimniecības sektora, uzņēmējdarbības veida, apjoma, utml.;

3)      Vienkāršība un skaidrība, kas nozīmē likumu visaptveramības un izprotamības nodrošināšanu;

4)      Neitralitāte – godīgu konkurences apstākļu veidošana dažadiem uzņēmējdarbības veidiem;

5)      Stabilitāte un prognozējamība – likumu ilglaicīgs raksturs, nemainība.

Sakarā ar to, ka pēdējos gados Latvijas valdības rīcībās tika novērota bieža nodokļu bāzes un nodokļi likmju maiņa, autore var secināt, ka pamatnostādņu principi netiek ievēroti. Īpaši pēdējais punkts – stabilitāte un prognozejamība ir ļoti svarīgi, jo gan iekšzemes uzņēmēji, gan ārvalstu ir spiesti piekāpties šīm biežajām pārmaiņām un nevar savlaicīgi reaģēt, lai neciestu milzīgus zaudējumus vai pat atteikšanos no savas darbības. Attiecībā uz bakalaura darba pētāmo objektu – nerezidentiem, šīs jautājums kļūst vēl aktuālāks. Ārzemju uzņēmējs noteikti vērtēs valstī, kur viņš plānos veikt uzņēmējdarbību, nodokļu stabilitāti un valdības prognozejamību attiecībā uz nodokļu politikas īstenošanu un izmaiņām tajā.

Latvijā eksistē tikai valsts nodokļi, atšķirībā no lielajām federālās iekārtas valstīm, kur nodokļi tiek iedalīti arī reģionu līmenī. Nodokļu ieņēmumi tiek iedalīti starp valsts, pašvaldību un speciālo budžetu, kas nodrošina kopēju valsts funkciju izpildi, pašvaldībām deleģēto funkciju izpildi un ir iespēja nodrošināt prognozējamu finansējumu atsevišķu konkrētu mērķu sasniegšanai, izmantojot tiem līdzekļus no speciālā budžeta.

2.1.1. Latvijas tiešie nodokļi

Uzņēmuma ienākumu nodoklis.

UIN objekts ir nodokļa maksātāja taksācijas gadā gūtie ienākumi.

UIN nodokļu bāzi veido uzņēmumu finanšu peļņa, kuru atbilstoši likumam koriģē.

Koriģēšanas galvenais iemesls ir peļņas palielināšana par izdevumiem, kuri tiek atzīti nodokļu vajadzībām, vai arī peļņu samazinātu par noteiktām summām, ja likums paredz atvieglojumus.

UIN nodokļa maksātāji ir:

-      iekšzemes uzņēmumi (komercsabiedrības, kooperatīvās sabiedrības), kā arī no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem finansētas institūcijas, kuras gūst ienākumus no saimnieciskās darbības un šos ieņēmumus neatspoguļo valsts vai pašvaldību budžetos;

-      ārvalstu komercsabiedrības;

-      fiziskās personas un nerezidenti;

-      nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības.

UIN nodokļa likme kopš 2004.gada ir 15%.

Atvieglojumi. Nodokļa summa uzņēmumiem tiek samazināta:

-      par ārvalstīs samaksāto nodokli;

-      uzņēmumiem, kas veikuši ieguldījumus atbalstāmo investīciju projektu ietvaros;

-      uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecisko darbību;

-      uzņēmumiem, kas izmanto kā darba spēku notiesātos;

-      ziedotājiem, kas ziedo sabiedriskā labuma organizācijām (kopējā nodokļa atlaide taksācijas periodā par ziedotajām summām nedrīkst pārsniegt 20 % no uzņēmuma ienākuma nodokļa kopējās summas);

-      uzņēmumiem, kas veic saimniecisko darbību Latvijas speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās.

UIN atlaides pienākas šādos gadījumos:

-      par ārvalstīs samaksāto nodokli;

-      par ziedojumiem budžeta iestādēm, kā arī Latvijas Republikā reģistrētām biedrībām;

-      nodibinājumiem un reliģiskajām organizācijām vai to iestādēm, kurām piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likumu, 85 % apmērā no ziedotām summām, bet ne vairāk kā 20 % no uzņēmuma ienākuma nodokļa kopējās summas;

-      uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecisko darbību, tiek piemērota nodokļa atlaide 10 latu apmērā par katru lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru;

-      uzņēmumiem, kas veic saimniecisko darbību Latvijas speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās;

-      invalīdu biedrību kapitālsabiedrībām, medicīniska rakstura, kā arī citu labdarības fondu kapitālsabiedrībām pēc Ministru kabineta iesniegta un Saeimas apstiprināta saraksta tiek atbrīvotas no nodokļa maksāšanas, ja tās pārskaita minētajiem fondiem (programmām, organizācijām) summas, kuras ir lielākas par aprēķinātajām šā nodokļa summām [2].

Iedzīvotāju ienākumu nodoklis.

IIN Nodokļa bāze - fizisko personu gūtie ienākumi:

-      algas nodoklis, ko par darbinieka gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā darba devējs;

-      fiksētā ienākuma nodoklis par ieņēmumi no saimnieciskās darbības;

-      nodoklis par ienākumiem no saimnieciskās darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un nodokļa no citiem ienākuma avotiem.

IIN Nodokļa maksātāji:

-      fiziskās personas – rezidenti, kuras guvušas ienākumus Latvijā un ārvalstīs;

-      fiziskās personas – nerezidenti, kuras guvušas ienākumus Latvijā;

-      fiziskās personas – individuālo uzņēmumu, zemnieku un zvejnieku saimniecību īpašnieki, kuri guvuši ienākumus Latvijā, kas nav aplikti ar uzņēmumu ienākuma nodokli [10, 27.lpp].

Pamata nodokļa likme ir 26%. Nodokļa likme, ko maksā no saimnieciskās darbības ienākuma, ir 26%.

Jāatgādina, ka no 2009. gada 1. janvāra šī nodokļa likme tika samazināta no kādreizējiem 25 % līdz 23 %, bet no 2010. gada 1. janvāra – palielināta līdz 26 %. Iespējamos ieguvumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanas vairums iedzīvotāju gan īpaši neizjuta, jo vienlaikus ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanu, tika palielināta no līdzšinējiem 33, 09% līdz 35, 09 %. Tiesa, pieauga arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums – to plānots palielināt no līdzšinējiem 35 Ls līdz 45 Ls mēnesī par strādājošo un no 63 Ls līdz 70 Ls mēnesī – par apgādībā esošām personām. Kopš 2005. gada iedzīvotāju ienākuma nodokļa politikas pasākumi tika vērsti uz nodokļa sloga samazināšanu iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem – tika palielināts ar nodokli neapliekamais minimums, kā arī atvieglojumi par apgādājamajiem. Tomēr jāatzīmē, ka, neskatoties uz minēto nodokļu politikas pasākumu negatīvo ietekmi uz budžetu, iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pēdējos gados ir pieauguši un to pieauguma temps ir bijis augsts (2007. gadā salīdzinājumā ar 2006. gadu – 35,1%). Savukārt 2009. gadā, lai nodrošinātu stingru fiskālo konsolidāciju, ar 2009. gada 1. jūliju ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums tika samazināts no 90 latiem līdz 35 latiem mēnesī [20].

Sociālās apdrošināšanas  iemaksas.

Viens no speciāliem tiešo nodokļu veidiem ir sociālās iemaksas. Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas zaudēt darba ienākumu iestājoties personas slimībai, invaliditātei, maternitātei, bezdarbam, vecumam, nelaimes gadījumiem darbā vai saslimšanai ar arodslimību. Tātad var secināt, ka sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmas neatņemama sastāvdaļa.

Sociālās apdrošināšanas pamatprincipi paredz [21]:

-      solidaritāti starp šo iemaksu veicējiem un saņēmējiem;

-      sociālās apdrošināšanas līdzekļu izmantošanu tikai attiecīgiem saskaņā ar likumu noteiktiem pakalpojumiem.

Latvijā tiek izšķirti sociālās apdrošināšanas veidi:

-      valsts pensiju apdrošināšana;

-      sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam;

-      sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā;

-      invaliditātes apdrošināšana;

-      vecāku apdrošināšana.

Valsts Sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – darba ņēmēja algotā darba ienākums, no kura tiek ieturēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, un pašnodarbinātas personas darba ienākums.

 Obligāto iemaksu likme ir 33,09%, no kuriem 24,09% maksā darba devējs un 9% — darba ņēmējs.

2.2. tabula

Latvijas obligāto iemaksu likme atsevišķām maksātāju kategorijām 2010.gadā [22]

Maksātāju kategorija	Nodokļa likme
Darba ņēmēji, kas apdrošināti visiem sociālās apdrošināšanas veidiem	33,09%
Darba ņēmēji, kuri sasnieguši pensijas vecumu	25,94%
Darba ņēmēji, kuri ir izdienas pensijas saņēmēji vai invalīdi- valsts speciālās pensijas saņēmēji	28,41%
Pašnodarbinātie	28,17%
Pašnodarbinātie, kuri sasnieguši pensijas vecumu	25,65%
Namīpašnieki, zemes iznomātāji	24,13%
Ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka	28,99%

Attiecībā uz nodokļiem, kurus maksā juridiskā persona par saviem darbiniekiem, jāpieskaita vēl viens obligāts maksājums, kas nav nodoklis, bet nodeva. Šī nodeva ir uzņēmējdarbības riska valsts nodeva. Valsts nodevas apmērs pārskata mēnesī ir 0,25 lati, ko aprēķina par katru darbinieku un to darba devējs samaksā līdz nākamā mēneša piecpadsmitajam mēnesim.

Mikrouzņēmumu nodoklis.

Par mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju var kļūt:

-      individuālais komersants;

-      individuālais uzņēmums;

-      zemnieka vai zvejnieka saimniecība;

-      fiziskā persona, kas reģistrēta VID kā saimnieciskās darbības veicējs;

-      sabiedrība ar ierobežotu atbildību.

Lai varētu maksāt mikrouzņēmumu nodokli, mikrouzņēmumam ir jāatbilst šādiem kritērijiem:

-      dalībnieki (ja tādi ir) ir fiziskās personas. SIA dalībnieki - fiziskās personas - vienlaikus ir arī valdes locekļi;

-      apgrozījums kalendāra gadā nepārsniedz 70 000 latu;

-      darbinieku skaits jebkurā brīdī ir ne lielāks par pieciem darbiniekiem. Darbinieku skaitā neiekļauj prombūtnē esošus vai no darba atstādinātus darbiniekus [26].

2.1.2.  Latvijas netiešie nodokļi

 Latvijas netiešie nodokļi ir:

-      PVN;

-      Akcīzes nodoklis;

-      Vieglo automobiļu un motociklu nodoklis;

-      Elektroenerģijas nodoklis;

-      Muitas nodoklis.

Lielāko daļu no netiešo nodokļu ieņēmumiem veido pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa ieņēmumi. Šo nodokļu likmes vadība pēdējos gados ir paaugstinājusi, tomēr kopējie netiešo nodokļu ieņēmumi ir kritušies. Kā redzams no 2.3. attēla, netiešo nodokļu ieņēmumu krišanas dinamika sākusies jau 2008. gadā, kad šie ieņēmumi veidoja tikai 10 % no kopējiem ieņēmumiem.

Tika plānots, ka 2009. gadā netiešo nodokļu ieņēmumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā būs 10,5% apmērā. Savukārt 2010. gadā netiešo nodokļu īpatsvars iekšzemes kopproduktā tiek prognozēts 10,0% apmērā.

2009.gadā tika ievērojami palielināts akcīzes nodoklis, un kopējo tiešo nodokļu ienākumos tas sāka veidot lielāko īpastvaru.

2.3. att. Latvijas netiešo nodokļu ieņēmumi, % no iekšzemes kopprodukta [21]

Pievienotās vērtības nodoklis. PVN ir patēriņa nodoklis, kas tiek iekļauts preces vai pakalpojuma cenā, un to maksā preces vai pakalpojuma galīgais patērētājs. Nodokļa likme 21%, taču normatīvie akti nosaka arī gadījumus, kad tiek piemērota 0% un 10% nodokļa likme. Ikvienam saimnieciskās darbības veicējam neatkarīgi no reģistrētā saimnieciskās darbības veida ir nopietni jāapsver iespēja kļūt par PVN maksātāju. Atbilstoši likumam "Par pievienotās vērtības nodokli" par nodokļa maksātāju obligāti ir jāreģistrējas, ja ar nodokli apliekamo darījumu (preču piegādes un pakalpojumu) sniegšana iepriekšējo 12 mēnešu laikā sasniedz 10 000 latu.

Pēc pastāvošās likumdošanas, dibinot uzņēmumu, ir izdevīgi reģistrēties par PVN maksātāju, ja:

1) ieņēmumus veidos ar PVN apliekami darījumi;

2) ir plānoti ieņēmumi, kuri 12 mēnešos pārsniegs 10 000 latu, tas ir, mēnesī aptuveni 830 latu;

3) uzņēmuma klienti būs juridiskās personas - PVN maksātāji, kuriem ir nepieciešams priekšnodoklis;

4) uzsākot saimniecisko darbību, ir plānotas lielas pamatlīdzekļu iegādes, kuras uzņēmumam varētu dot priekšnodokli.

Ja uzņēmuma klienti lielākoties būs fiziskas personas, kuras nav reģistrējušās kā PVN maksātāji, tad uzņēmums atbilstoši likumam var gaidīt šos 10 000 latu ieņēmumus un tikai pēc tam reģistrēties kā PVN maksātājs.

Uzņēmumam vai fiziskajai personai, kura veic saimniecisko darbību, kļūstot par PVN maksātāju, ir tiesības, izrakstot rēķinus par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, aprēķināt šo nodokli. Ja uzņēmums ir reģistrējies kā PVN maksātājs, tad par katru mēnesi ir jāpilda PVN deklarācija ar pielikumiem un līdz nākamā mēneša 15.datumam tā ir jāiesniedz VID. Šajā gadījumā uzņēmējam ir jārēķinās ar pastiprinātu finanšu institūciju interesi par uzņēmumu kā PVN maksātāju [18].

2.1.3. Latvijas nodokļu klasifikācija atbilstoši ekonomiskajām funkcijām

Latvijas Republikas nodokļu ieņēmumus var klasificēt arī atbilstoši ekonomiskajām funkciju sadalījumam:

Kapitāla nodokļi. Tajos ietilpst:

-      uzņēmumu ienākuma nodoklis;

-      nekustamā īpašuma nodoklis;

-       izložu un azartspēļu nodoklis;

-      pašnodarbināto sociālās apdrošināšanas iemaksas;

-      iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas tiek nomaksāts no saimnieciskās darbības;

-      patentmaksas un iedzīvotāju ienākuma nodoklis par ienākumiem no kapitāla pieauguma, dividendēm, procentu ienākumiem;

Darba nodokļi. Tajos ietilpst:

-      sociālās apdrošināšanas iemaksas (izņemot pašnodarbināto sociālās apdrošināšanas iemaksas);

-      iedzīvotāju ienākuma nodoklis (nomaksāts no darba samaksas un pensijām);

Patēriņa nodokļi. Tajos ietilpst:

-       akcīzes nodoklis;

-      PVN;

-      vieglo automobiļu un motociklu nodoklis;

-      dabas resursu nodoklis;

-      muitas nodoklis;

-      elektroenerģijas nodoklis.

2.4. att. Latvijas nodokļu ieņēmumu sadalījums atbilstoši ekonomikas funkcijām, % no IKP [ 20]

Nodokļu ieņēmumu sadalījums atbilstoši ekonomikas funkcijām (2.4. att.) atspoguļo noteiktās nodokļu grupas īpatsvaru kopējos nodokļu ieņēmumos, ko samaksā iegādājoties preces un pakalpojumus (patēriņa nodokļi), ko samaksā nodarbinātais no darba samaksas (darba nodokļi) un ko samaksā no iegūtās peļņas (kapitāla nodokļi). Latvijā lielākais īpatsvars kopējos nodokļos ir darba nodokļiem, kas 2010. gada otrajā ceturksnī bija 54,6% no kopējiem nodokļiem, kas liecina par to, ka lielākais nodokļu slogs ir nodarbināto darba samaksai. 2010. gada otrajā ceturksnī darba nodokļu īpatsvars kopējos nodokļos salīdzinājumā ar 2009. gada otro ceturksni samazinājās par 3,3 procentu punktiem.

Patēriņa nodokļu īpatsvars kopējos nodokļu ieņēmumos ir mazāks nekā darba nodokļu īpatsvars. 2010. gada otrajā ceturksnī patēriņa nodokļi bija 38,7% no kopējiem nodokļu ieņēmumiem, kas norāda uz to, ka salīdzinoši lielu daļu no kopējiem nodokļu ieņēmumiem samaksā gan patērētāji, gan uzņēmumi, iegādājoties preces un pakalpojumus. 2010. gada otrajā ceturksnī patēriņa nodokļu īpatsvars kopējos nodokļu ieņēmumos salīdzinājumā ar 2009. gada otro ceturksni ir palielinājies par 3,9 procentu punktiem, savukārt salīdzinājumā ar 2008. gada otro ceturksni palielinājies par 6,6 procentu punktiem.

Vismazākais īpatsvars kopējos nodokļu ieņēmumos bija kapitāla nodokļiem, kas liecina par to, ka Latvijā iegūtajai peļņai ir salīdzinoši neliels nodokļu slogs. Ar 2010. gada 1. janvāri attiecībā uz kapitāla nodokļiem ir ieviestas jaunas iedzīvotāju ienākuma nodokļa normas, t.sk. ar 15% lielu nodokļa likmi tiek aplikts kapitāla pieaugums, savukārt ar 10% lielu nodokļa likmi tiek apliktas dividendes un procentu ienākumi. Neskatoties uz jaunieviestajām likumdošanas normām, 2010. gada otrajā ceturksnī kapitāla nodokļi veidoja tikai 6,7% no kopējiem nodokļu ieņēmumiem, kas salīdzinājumā ar 2009. gada otro ceturksni ir par 0,6 procentu punktiem mazāk [20].

2.2.         Igaunijas nodokļu sistēmas raksturojums

Igaunijas nodokļu sistēma ir veidota, balstoties uz diviem pamatprincipiem:

1)      vienkāršība;

2)      plaša nodokļu bāze, zemas nodokļu likmes [29].

Raksturojot Igaunijas nodokļu sistēmu no administratīvi teritoriālā principa, to var attiecināt pie valsts ar unitāro nodokļu sistēmu. Igaunijā pastāv gan valsts, gan vietējie nodokļi, tomēr pati nodokļu politika tiek noteikta centralizēti. Igaunijas nodokļu sistēma ietver 8 valsts un 8 pašvaldību nodokļus. Šī nodokļu iedalīšana pēc teritoriālā principa ir veidota, lai sasniegtu ilgtspējīgu, sociāli un reģionāli līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi, uz ko tiecās visas valstis, un Igaunija nav izņēmums. Igaunijas vadība piešķir lielu nozīmi nodokļu sistēmas stabilitātes faktoram, tāpēc tai nav raksturīga neprognozējamība.

2.2. tabula

Igaunijas nodokļu struktūra

Valsts nodokļi:	Vietējie nodokļi:
-       ienākumu nodoklis: -          iedzīvotāju ienākumu nodoklis; -          uzņēmumu ienākumu nodoklis; -       pievienotās vērtības nodoklis; -       sociālais nodoklis; -       zemes nodoklis; -       azartspēļu nodoklis; -       muitas nodoklis; -       smago kravas transportlīdzekļu nodoklis; -       akcīzes nodoklis	-       tirdzniecības nodoklis; -       laivu nodoklis; -       reklāmas nodoklis; -       ceļu un ielu slēgšanas nodoklis; -       transportlīdzekļu nodoklis; -       dzīvnieku nodoklis; -       izklaides nodoklis; -       autostāvvietu nodevas

Igaunijas tiešie nodokļi:

-          ienākuma nodokļi:

- uzņēmumu ienākuma nodoklis;

- iedzīvotāju ienākuma nodoklis;

-          sociālais nodoklis;

-          zemes nodoklis;

-          smago kravas transportlīdzekļu nodoklis.

Igaunijas netiešie nodokļi:

-          pievienotās vērtības nodoklis;

-          muitas nodoklis;

-          akcīzes nodoklis;

-          azartspēļu nodoklis.

Igaunijas nodokļu sistēmas tiešos nodokļus veido ienākuma nodoklis, kas ietver uzņēmuma un iedzīvotāju ienākumu nodokļus, sociālo nodokli, zemes nodokli un smago kravas transportlīdzekļu nodokli. Savukārt netiešie nodokļi sastāv no PVN, muitas, akcīzes un azartspēļu nodokļiem.

2.5. att. Igaunijas nodokļu slogs, % no IKP

No 2.5. attēla var secināt, ka kopumā Igaunijas nodokļu slogs astoņu gadu laikā ir svārstījies viena procenta ietvaros no IKP. Visaugstākāis nodokļu slogs bija ievērojams 2008.gadā, kas pēc tam sāka pakāpēniski samazināties.

Sākot no 2000. gada, nodokļu īpatsvars IKP noturējās 30-32% robežās, savukārt 2009. gadā tas palielinājās līdz 36 procentiem. Eiropas Savienībā, sākot ar 1990. gadu, vidējais nodokļu īpatsvars IKP ir 40-41 procents (19). 2008. gadā nodokļu apjoms bija 4 497 411,20 tūkstoši eiro un šie cipari ir lielākais nodokļu ieņēmumu rezultāts pēdējo 8 gadu laikā. Pēc Igaunijas statistiskiem datiem, līdz 2007.gadam bija novērota tendence, ka lielāku nodokļu īpatsvaru veidoja netiešie nodokļi, bet 2008. gadā, sociālās apdrošināšanas iemaksas pieauga par 257 655,85 tūkstošiem eiro un jau veidoja 44,5 % no kopējiem valsts nodokļu ieņēmumiem. Taču 2009.gadā situācija atkal kļuva savādākā, un netiešie nodokļi veidoja lielāku nodokļu ieņēmumu īpatsvaru kopēju valsts nodokļu ieņēmumu vidū, tas ir 45,8 % jeb 1 950 085,39 tūkstoši eiro. Netiešie ieņēmumi valsts sektorā nodokļu ieņēmumus palielinājuši līdz 41% (31).

2.3. tabula

Igaunijas nodokļu ieņēmumu īpatsvars, % no kopējiem nodokļu ieņēmumiem [28]

	2007	2008	2009
Tiešie nodokļi	13,2%	12,2%	10,2%
Sociālās apdrošināšanas iemaksas	40,3%	44,5%	44,0%
Netiešie nodokļi	46,5%	43,4%	45,8%

2.6. att. Igaunijas nodokļu ieņēmumu īpatsvars, % no kopējiem nodokļu ieņēmumiem

 No netiešajiem ieņēmumiem lielāko daļu veidoja nauda no akcīzes un pievienotās vērtības nodokļa. Netiešo ieņēmumu īpatsvars IKP pēdējos gados ir nostabilizējies 12-13% robežās. Svarīga nozīme arī tam, ka 2009. gadā IKP ieņēmumi samazinājās par 14,6%, kas ievērojami palielina nodokļu ieņēmumu īpatsvaru.

2.2.1.  Igaunijas tiešie nodokļi

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

IIN maksātāji ir fiziskās personas:

-          Igaunijas rezidenti, kuri taksācijas periodā ir guvušas ar nodokli apliekamus attiecīgus ienākumus Igaunijā vai arī ārvalstīs;

-          nerezidenti, kuru taksācijas periodā guvuši ar nodokli apliekamus ienākumus Igaunijas teritorijā.

Fiziskā persona tiek uzskatīta par Igaunijas rezidentu, ja tai ir pastāvīgā dzīvesvieta Igaunijā, vai tā uzturas Igaunijas teritorijā vismaz 183 dienas viena gada laikā.

Nodokļa likme. Igaunijas iedzīvotāju ienākuma stantartlikmes lielākais apmērs bija 2004.gadā, kad tā sasniedza 26 %. Sākot ar 2008.gadu Igaunijā ir spēkā proporcionālā IIN likme 21 % apmērā [30]. Tika plānots šo likmi pakāpeniski pazemināt līdz 18%, bet ekonomiskās situācijas analīzes rezultātā no šī plāna atteicās. Atsevišķiem ienākumiem piemēro likmi 10%.

2.4. tabula

Igaunijas IIN procentu likmes izmaiņas

Gads	2005	2006	2007	2008	2009	2010
Likme, %	24%	23%	22%	21%	21%	21%

2.7. att. Igaunijas IIN ienākumi, tūkst. eiro

Igaunijas IIN ienākumu tendence līdz 2007.gadam bija stabili pieaugoša, taču pēc 2007.gada šī nodokļa ieņēmumi strauji kritās, kaut arī likme bija nemainīga kopš 2008.gada.  

Nodokļa objekts jeb bāze ir atkarīga no ieņēmuma veida. Ar 21 % likmi tiek aplikti sekojošie ienākumi:

-          algotais darbs;

-          saimnieciskā darbība,

-          kapitāls;

-          kapitāla pieaugums;

-          loterijas vinnesti;

-          apdrošināšanas ienākumi;

-          pensiju fondi;

-          loterijas vinnesti.

Savukārt 10 % likmi piemēro:

-          autoratlīdzībai;

-          gadījumā, ja pensionējoties tiek izmaksāta visa pensiju fondos uzkrātā summa uzreiz.

Ar iedzīvotāju ienākumu nodokli neapliek:

-          dividendes;

-          no darba devēja saņemtos labumus;

-          ienākumus no noteikta personiskā īpašuma pārdošanas;

-          ienākumus no nekustāmā īpašuma pārdošanas, ja tas lietots kā pastāvīga dzīvesvieta;

-          procentu ienākumu no depozītiem;

-          mantojumu;

-          sociālus pabalstus.

Attaisnotie izdevumi ir:

-          iemaksas pensiju fondos (līdz 15 % no ieņēmumiem);

-          maksa par mācībām;

-          ziedojumi;

-          dalības maksa asociācijās (līdz 5 % no ieņēmumiem);

-          procentu maksājumi bankām.

Igaunijā ir spēkā arī neapliekamais minimums, kura apmērs no 2008.gada ir 1726 eiro gadā, jeb 143,83 eiro mēnesī [30]. To piemēro arī Eiropas Savienības rezidentiem, ja ienākumi Igaunijā sastāda vairāk nekā 75% no kopējā ienākumu apjoma. Neapliekamam minimumam ir novērojama pieauguma tendence, ko var novērot attēlā 2.8.

2.8. att. Igaunijas IIN neapliekama minimuma tendence, eiro gadā

Rezidenta iemaksātais ienākuma nodoklis tiek sadalīts starp pašpārvaldes un valsts budžetu. Pašpārvaldēm tiek ieskaitīts 11,4 % no ieturēta nodokļa, bet pārējo summa iet uz valsts budžetu. IIN taksācijas periods ir kalendārais gads.

Uzņēmuma ienākuma nodoklis.

Igaunijas UIN nodokļa konceptuālā atšķirība no klasiskās ienākumu nodokļu sistēmas ir tā, ka uzņēmumu peļņas aplikšanas vietā tiek aplikta sadalītā peļņa, kura ietver arī slēpto peļņu – labumus, kurus no darba devēja saņem darbinieki, valdes un padomes locekļi, pašnodarbinātās personās, kuras sniedz pakalpojumus vai pārdod preces darba devējam.

 Tātad, UIN nodokļa bāzi veido:

-          uzņēmuma sadalītā peļņa ar slēpto peļņu;

-          dāvanas, ziedojumus;

-          reprezentācijas izdevumus;

-          dividendes;

-          ar saimniecisko darbību nesaistītus izdevumus.

 Nesadalītā peļņa, kas paliek uzņēmumā netiek aplikta ar nodokļiem, kas, protams, tiek vērtēts kā priekšrocība, piemērām, investīciju piesaistīšanā un uzņēmējdarbības veicināšanai. Sabiedrības var veidot rezerves bez nodokļu aplikšanas sekām. Taču likumi nepieļauj peļņas sadalīšanu, ja ir zaudējumi no iepriekšējā gada.

Kā liecina statistika, Igaunijas IIN ienākuma apjomi budžeta katru gadu ir diezgan stabili palielinājušies, tikai 2009.gadā bija novērots kritums par 9 947,45 tūkstošiem eiro, kas pat zemāks par 2007.gada skaitliskiem radītājiem [28].

2.9. att. Igaunijas UIN ieņēmumi, tūkst. Eiro

UIN apliekamās personas ir:

-          Igaunijā dibinātā sabiedrība;

-          Eiropas sabiedrība, ja ir reģistrēta Igaunijā;

-          ārvalstu sabiedrību pastāvīgās pārstāvniecības.

UIN likme 21% ir nemainīga kopš 2008.gada. Nodokļa likmi 21% piemēro, pirms tam izdalot nodokļa bāzi ar 0,79, tādējādi reālā uzņēmuma ienākuma nodokļa likme ir ~26,6%. UIN taksācijas periods ir viens mēnesis.

Autore pārkatamības labad dividenžu aplikšanas piemēru.

Izmaksājot dividendes 1 miljons EEK ir jāsamaksā nodoklis 265 823 EEK (21/79 no 1 miljona, vai ~26,6%). Šo nodokli maksā izmaksātājs. Jāpiemin, ka, ja dividendes izmaksā rezidentam – juridiskai personai, kuras īpašumā ir mazāk kā 10 % no kapitāla, tad šī persona, ja tālāk tiek maksātas dividendes, tā maksā nodokli 21/79 no izmaksājamās summas. Taču ja īpašumā ir vairāk nekā 10 %, šāds nodoklis nav jāmaksā.

Sociālais nodoklis.

Sociālo nodokli Igaunijā maksā reģistrēti darba devēji un pašnodarbinātas personas.

Izņēmums ir ja darba ņēmējs ir ārzemēs strādājošs nerezidents, par viņu sociālo nodokli darba devējam nav jāmaksā. Darba ņēmēji maksā 2,8% apdrošināšanu bezdarba gadījumam un 2% papildus iemaksas pensiju fondos.

Sociālo nodokļa bāzi veido visi maksājumi, ko darba devējs izmaksā darba ņēmējam naudā un natūrā, ieskaitot labumus, ko darba ņēmējs saņem no darba devēja, bet izņemot specifiskus gadījumus, kad nodoklis nav jāmaksā. Pašnodarbinātas personas maksā nodokli no ienākuma no uzņēmējdarbības.

Igaunijā ir noteikta minimālā summa gan darba devējiem, gan pašnodarbinātām personām, no kuras jāmaksā sociālais nodoklis. Pašnodarbinātām personām ir noteikta arī augšējā robeža – 15 minimālo mēnešalgu apmērā.

Sociālās apdrošināšanas iemaksu likme ir 33%, no kuras 20% tiek novirzīts pensijām un 13% veselības apdrošināšanai.

Pastāv arī apdrošināšana bezdarba gadījumam, ko 2010.gadā 2,8% apmērā maksā darba ņēmējs un 1,4% apmērā darba devējs. 2% no bruto darba algas tiek aprēķinātas papildus iemaksas pensiju fondā (2.līmenis).

2.10. att. Igaunijas sociālo apdrošināšanas iemaksu dinamika

2.10. attēlā ir atspoguļota sociālo apdrošināšanas iemaksu ieņēmumu dinamika. Līdz 2008.gadam ieņēmumi bija stabili pieaugoši, taču tad nokritās par 205 467,22 tūkstošiem eiro.

Igaunijā ir spēkā sekojoši apdrošināšanas veidi:

-          apdrošināšana slimības gadījumā;

-          maternitātes apdrošināšana;

-          pensiju apdrošināšana;

-          apdrošināšana, ja noticis nelaimes gadījums darbā;

-          apdrošināšana bezdarba gadījumam;

-          ģimenes valsts pabalsti;

-          invaliditātes apdrošināšana.

Sociālā nodokļa taksācijas periods ir kalendārais mēnesis darba ņēmējiem, kalendārais gads pašnodarbinātajiem.

2.2.2. Igaunijas netiešie nodokļi

Pievienotās vērtības nodoklis.

Igaunijas PVN maksātāji ir:

-          iekšzemes juridiskās personas, kuru ar nodokli apliekamo darījumu, izņemot importa darījumus, apjoms pārsniedz 250 000 EEK (~ 16 000 EUR) kalendāra gadā;

-          tiek piedāvāta iespēja kļūt par PVN maksātāju uz brīvprātības noteikumu ievērošanas principa ikvienam, kas veic saimniecisko darbību Igaunijā.

PVN reģistrācijai nepieciešamais laiks pēc dokumentu iesniegšanas dienas – trīs darba dienas. PVN jāmaksā par:

-          preču un pakalpojumu darījumiem Igaunijas teritorijā;

-          preču un pakalpojumu ieviešanu Igaunijā;

-          ārvalstu nodokļa maksātāja pakalpojumu sniegšanu uzņēmumam, kas ir Igaunijas nodokļa maksātājs.

PVN likmes. Standartlikme ir 20 %, samazinātā ir 9 % apmērā, kura tiek piemērota medikamentiem, medicīniskajām ierīcēm invalīdiem, grāmatām, preses izdevniecībai, viesu izmitināšanas pakalpojumiem un 0 % likme – eksportam, preču piegādei Eiropas Kopienas iekšienē, kuģu un lidaparātu izmantošanā starptautiskajos maršrutos, ieskaitot degvielu, preču un pakalpojumu patēriņu uz kuģiem un lidmašīnām.

PVN nepiemēro:

-          pasta pakalpojumiem;

-          veselības aprūpes pakalpojumiem;

-          sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem;

-          nekustāmā īpašuma iznomāšanai un izīrēšanai.

PVN deklarēšanai ir noteiktās prasības. PVN deklarācija ir jāiesniedz par katru mēnesi līdz nākamā mēneša 20.datumam. Gada deklarācija nav jāiesniedz.

2.3. Latvijas un Igaunijas nodokļu sistēmu salīdzinājums

Aplūkojot divu Baltijas valstu – Latvijas un Igaunijas nodokļu sistēmas, tai skaitā arī diplomdarba pētāmo objektu – nerezidentu aplikšanu ar nodokļiem, autore var apkopot minētu valstu sistēmas, lai uzskatāmi būtu redzamas līdzības un atšķirības juridisko personu – nerezidentu aplikšanā ar nodokļiem.

2.6. tabula

Latvijas un Igaunijas nodokļu struktūra

	Igaunija	Latvija
Tiešie nodokļi	-       ienākuma nodoklis -          UIN -          IIN -       sociālais nodoklis -       zemes nodoklis -       smagā transporta nodoklis	-      UIN -      IIN -      sociālais nodoklis; -      nekustāma īpašuma nodoklis
Netiešie nodokļi	-       PVN -        akcīzes nodoklis -       muitas nodoklis -        azartspēļu nodoklis	-      PVN -      akcīzes nodoklis -      muitas nodoklis -       vieglo automobiļu un motociklu nodoklis -      elektroenerģijas nodoklis

Kā var secināt no 3.3.1. tabulas, Latvijas un Igaunijas nodokļu struktūrā ir daudz kopīgā. Pie tiešiem nodokļiem tiek pieskaitāmi ieņēmuma nodokļi un sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī zemes un smago autotransporta nodoklis Igaunijā un nekustāmā īpašuma nodoklis Latvijā. Savukārt pie netiešajiem nodokļiem abās valstīs tiek pieskaitīti PVN, akcīzes un muitas nodokļi, Igaunijā šajā sadaļā vēl pieskaita azartspēļu nodokli, bet Latvijā vieglo automobiļu un motociklu nodokli, kā arī elektroenerģijas nodokli. Atšķirība Latvijas un Igaunijas nodokļu sistēmās ir tā, ka Latvijā nodokļu sistēmu veido valsts nodokļi un valsts un pašvaldību nodevas, bet Igaunijā – valsts un vietējie nodokļi.

Apskatoties uz attēliem 3.3. un 3.4., var secināt, ka Igaunijas un Latvijas nodokļu struktūras īpatsvars pret tiešiem, netiešiem un sociālās apdrošināšanas iemaksu klasifikācijas procentiem pret IKP 2009.gadā daudz neatšķīrās. Abās valstīs lielākais nodokļu ieņēmumu īpatsvars ir sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet vismazākais – tiešajiem nodokļiem. Tomēr Igaunijā ir zemāks tiešo nodokļu īpatsvars nekā Latvijā, bet augstāks netiešo nodokļu īpatsvars.  Šo nodokļu grupu īpatsvars sastadīja 36%, 22% un 42% attiecīgi Igaunijā, un 36,16%, 27,16% un 35,90% attiecīgi Latvijā. Lielākos ieņēmumus budžetā gan Latvijā, gan Igaunijā nodrošina sociālās apdrošināšanas iemaksas. Otrajā vietā ir pievienotās vērtības nodoklis un trešos lielākos nodokļu ieņēmumus dod iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

    

     2.11. att. Igaunijas nodokļu īpatsvars 2009.gadā, % pret IKP   

     2.12. att. Latvijas nodokļu īpatsvars 2009.gadā, % pret IKP

No attēla 3.3.3. var secināt, ka Igaunijas nodokļu slogam ir tendence palielināties, bet Latvijas – samazināties. Kā liecina Eiropas statistiskie dati, Latvijas nodokļu slogs ir ceturtais zemākais Eiropas Savienības dalībvalstu vidū.

2.13. att. Latvijas un Igaunijas nodokļu sloga dinamika, % no IKP

Balstoties uz nodokļu būtības, piemērošanas teorētisko apskatu, kā arī uz konkrēto valstu nodokļu sistēmām, diplomdarba autore veica praktisko nodokļu pielietošanu nerezidentiem atkarībā no konkrētās valsts jurisdikcijām. Izejot uz starptautisko tirgu, uzņēmējam noteikti rūpīgi jāizpēta valsts nodokļu sistēmu un tos nodokļus, ar kuriem viņam būs jāsaskaras kā ārvalsts nodokļu maksātājam, veicot uzņēmējdarbību tās valsts iekšienē.  Ir jānovērtē gan noteikti nodokļu veidi un piemērojamās likmes, nodokļu maksāšanas kārtību, apliekamos ieņēmumus un saistības. Šī darba ietveros kā piemēru nerezidentu aplikšanai ar nodokļiem autore pieņēma Latvijas un Igaunijas valstu jurisdikcijas.

Par Latvijas nerezidentu – juridisko personu tiek uzskatīti:

1)      ārvalstu uzņēmuma pastāvīgā pārstāvniecība;

2)      ārvalstu uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība;

3)      zemo nodokļu zonu valsts (ārzonas) uzņēmums.

Par Igaunijas nerezidentu – juridisko personu tiek uzskatīti:

1)      Ārvalstu uzņēmumi, kuri nav reģistrēti zemo nodokļu zonu (ārzonu) valstīs;

2)      Ārvalstu uzņēmumu pastāvīgas pārstāvniecības

Izpētot šo valstu nerezidentu aplikšanu ar nodokļiem, autore salīdzināšanā piemēros sekojošus nodokļus, kas tieši skar nerezidentu – juridisku personu, tai darbojoties Latvijā vai Igaunijā:

1)      Uzņēmuma ienākuma nodoklis;

2)      Algas nodoklis:

-      sociālais nodoklis;

-      iedzīvotāju ienākuma nodoklis;

3)      Nekustamā īpašuma nodoklis.

Uzņēmuma ienākuma nodoklis.

Spriežot pēc UIN likmes, ir skaidrs, ka Latvijas likme ir nerezidentam izdevīgākā. Tomēr par lielu priekšrocību nerezidentam var uzskatīt to faktoru, ka atšķirībā no Latvijas, Igaunijā ar UIN nodokli tiek aplikta tikai uzņēmuma sadalītā peļņa, kas nozīmē to, ka, ja peļņa paliek uzņēmumā, par to nav jāmaksā nodoklis. Tomēr Igaunijas sadalītajā peļņā, kuru apliek ar nodokli tiek ieskaitīti arī slēptās peļņas elementi. Latvijas nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību ar UIN apliekamā bāze ir uzņēmuma peļņas vai zaudējumu apmērs, kuru papildus palielina par maksājumiem, kurus šī pārstāvniecība izmaksā nerezidentam, kura pārstāvniecība tā ir.

2.7. tabula

Latvijas un Igaunijas UIN nodokļa salīdzinājums

UIN	Latvija	Igaunija
Nodokļa likme	15 %	26,6%
Nodokļa bāze	-      peļņas vai zaudējumu apmērs; + maksājumi, ko pārstāvniecība izmaksā nerezidentam:  - maksājumi par intelektuālā īpašuma pārdošanu;  - maksājumi par jebkuru pakalpojumu; - nomas maksājumi;  - procentu maksājumi (izņemot bankas aizdevumu procentus).	-      uzņēmuma sadalītā peļņa; + slēptā sadalītā peļņa: -      papildus labumi darbiniekiem; -       dāvanas; -       ziedojumi; -       reprezentācijas izdevumi; -       dividendes; -       ar saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi
Apliekamais objekts	-      Latvijā gūtie ieņēmumi no saimnieciskās darbības vai ar to saistītām darbībām	- Igaunijā gūtie ienākumi

Algas nodoklis.

No uzņēmuma valdes locekļa – nerezidenta Latvijā tiek atskaitīti sekojošie nodokļi:

1)      IIN 23 % apmērā;

2)      Sociālais nodoklis 24,09 % apmērā;

3)      Riska nodeva – 0,25 Ls par vienu darbinieku.

No uzņēmuma valdes locekļa – nerezidenta Igaunijā tiek atskaitīti sekojošie nodokļi:

1)      IIN 21 % apmērā;

2)      Sociālais nodoklis 33 % apmērā.

Šie nodokļi tiek ieturēti tikai tādā gadījumā, kad darbinieka darba vieta ir Igaunija.

Ieturējuma nodoklis.

2.8. tabula

Latvijas un Igaunijas ieturējuma nodokļa salīdzinājums

Latvija		Igaunija
Apliekamais ienākums	Likme	Apliekamais ienākums	Likme
konsultatīvo pakalpojumu maksa	10 %	pakalpojumu maksa	10 %
dividendes	10 % 0 % - ES reģistrētam uzņēmumam	dividendes	0 %
procenti saistītiem uzņēmumiem	10 % 5 %	procenti	0 % 21 % - ja pārsniedz tirgus cenu
samaksa par intelektuālo īpašumu	5 % 15 %	samaksa par intelektuālo īpašumu	10 % 0 % - ja maksājums tirgus cenā starp saistītiem ES reģistrētiem uzņēmumiem
nomas maksa par Latvijā esošā īpašuma izmantošanu	5 %	nomas maksa	21 %

Spriežot pēc tabulā 2.8. atspoguļotiem datiem, gandrīz visos apliekamos ieturējumos Igaunijas nodokļu likmes ir augstākas par Latvijas likmēm. Taču neapšaubāma priekšrocība Igaunijai ir tas, ka dividendes un procentu likmes ir apliekami ar nulles procentu likmi, kas ir pievilcīgi uzņēmējdarbības veicējiem. Ka trūkumu Latvijā nodokļu sistēmā var minēt dividenžu aplikšana ar nodokli un nodokli procentu maksājumiem saistītiem uzņēmumiem, kas samazina uzņēmēju peļņas apmēru.

3. LATVIJAS UN IGAUNIJAS NEREZIDENTU APLIKŠANA AR NODOKĻIEM

3.1. Latvijas nerezidentu aplikšana ar nodokļiem

Latvijas Republikas likumdošana paredz, ka, ja nodokļa apliekamais objekts atrodas Latvijā, tad nodokļa maksātājam noteiktā kārtībā obligāti jāmaksā nodokļi Latvijas budžetā, neatkarīgi no tā, kādai maksātāju grupai viņš pieder. Minētie pienākumi attiecas uz īpašuma un nekustāmā īpašuma nodokli un liela mēra skar arī nodokļu maksājumus uz Latvijas muitas robežas.

Lielākā nodokļu likumu paredz atšķirības dažādam nodokļu maksātāju grupām.  Balstoties uz šo, nodokļu maksātāji iedalīti iekšzemes un ārvalstu nodokļu maksātajos. Latvijas likumdošana tos dēvē attiecīgi par rezidentiem un nerezidentiem.

Likums  ”Par nodokļiem un nodevām” klasificē nodokļu maksātājus:

1)      Rezidentos;

2)      Nerezidentos.

Nodokļu likumos fiziskā persona tiks uzskatīta par rezidentu, ja: 

-          šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā vai 

-          šī persona uzturas Latvijas Republikā vismaz pus gadu vai ilgāk jebkurā viena gada periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā, vai 

-          šī persona ir Latvijas pilsonis, ko ārzemēs nodarbina Latvijas Republikas valdība.

Nerezidenti ir ārvalstnieki, kuriem saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir jāmaksā nodokļi Latvijā. Visus nerezidentus var iedalīt trijās grupās:

1)      Fiziskās personas;

2)      Juridiskās personas;

3)      Citas personas, kas nav ne fiziskās, ne juridiskās personas (piemērām, līgumsabiedrības).

3.1.1. Latvijas nerezidentu – fizisko personu aplikšana ar nodokļiem

Latvijā fiziskā persona tiek uzskatīta par nerezidentu, ja:

-          šai personai nav pastāvīgas dzīvesvietas Latvijā, vai

-          šī persona neuzturas Latvijā vismaz pusgadu jebkurā 12 mēnešu periodā, vai

-          šī persona nav Latvijas pilsonis, ko ārvalstīs nodarbina Latvijas valdība.

 Piemērojot nodokļu konvenciju un nosakot rezidences valsti fiziskai personai, kura atbilstoši divu valstu iekšējiem normatīvajiem aktiem uzskatāma par rezidentu vienlaikus abās nodokļu konvencijas līgumslēdzējās valstīs, lai noteiktu fiziskās personas valsts piederumu, kur viņš tiek uzskatīts par rezidentu, tiek piemērota shēma, kas paredz vairākus soļus šī piederuma noteikšanai (ja izpildās kāds no nosacījumiem, nākamie netiek izvērtēti):

1)      persona tiks uzskatīta par rezidentu tikai tajā valstī, kurā ir tās pastāvīgā dzīvesvieta

2)      ja personai dzīvesvieta ir divās valstīs, tas persona tiek uzskatīta par rezidentu tajā valstī, kur aprodas tā dēvētais „vitālo interešu centrs” -  tā valsts, ar kuru personai ir ciešākas personiskās un ekonomiskās attiecības;

3)      ja nav iespējams noteikt valsti, kurā šai personai ir vitālo interešu centrs, vai arī tai nav pastāvīgas dzīvesvietas nevienā no abām valstīm, šī persona tiks uzskatīta tikai par tās valsts rezidentu, kas tai ir ierastā mītnes zeme;

4)      ja šai personai ierastā mītnes zeme ir abas valstis vai nav neviena no tām, tad  nākamais rezidenta valsts noteikšanas kritērijs ir pilsonība.

Ja šī persona ir abu valstu pilsonis vai nav nevienas šīs valsts pilsonis, līgumslēdzēju valstu nodokļu administrācijas pašas var izlemt, par kuras valsts rezidentu uzskatīt attiecīgu cilvēku.

3.1. tabula

Latvijas nerezidentu ar nodokļiem apliekamo ienākumu klasifikācija

Nr. p.k.	Ienākuma veids	Maksāšanas kārtība
1.	Ienākums no algota darba	Izmaksas brīdī / deklarējot
2.	Ienākums no profesionālās darbības	Izmaksas brīdī / deklarējot
3.	Ienākums no pienākumu pildīšanas Latvijā reģistrētās uzņēmējsabiedrības padomē vai valdē	Izmaksas brīdī / deklarējot
4.	Ienākums no Latvijā reģistrētās personālsabiedrības	Deklarējot sabiedrības peļņu
5.	Ienākums likvidācijas kvotas veidā no Latvijā registrētas uzņēmējsabiedrības likvidācijas	Izmaksas brīdī
6.	Ienākums no Latvijā esošā nekustamā īpašuma izmantošanas	Deklarējot / izmaksas brīdī
7.	Ienākums no Latvijā esoša nekustamā īpašuma atsavināšanas	Deklarējot / izmaksas brīdī
8.	Ienākums no kustamā īpašuma izmantošanas Latvijā	Izmaksas brīdī
9.	Personiskās palīgsaimniecības, piemājas saimniecības, kā arī zemnieku un zvejnieku saimniecības ienākums no lauksaimnieciskās ražošanas	Deklarējot
10.	Dividendes	Izmaksas brīdī
11.	Procentu ienākums	Izmaksas brīdī
12.	Samaksa par intelektuālo īpašumu:	Izmaksas brīdī
13.	Apdrošināsanas atlīdzības, izmaksātas, pienākot apdrošināšanas līgumā paredzētajam līguma beigu termiņam vai laužot to pirms termiņa	Izmaksas brīdī
14.	Pensijas, kas izmaksātas saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem	Izmaksas brīdī
15.	Papildpensijas kapitāls, kas veidojie no darba devēja veiktajām iemaksām privātajot pensiju fondos atbilstoši licencētiem pensiju plāniem un izmaksāts pensija plānu dalībniekiem	Izmaksas brīdī
16.	Ienākums no augoša meža pārdošanas un kokmateriālu pārdošanas	Izmaksas brīdī
17.	Izložu un azartspēļu laimesti, ja laimests (tā vērtība) pārsniedz 500 latu, izņemot preču un pakalpojumu loteriju laimestus	Izmaksas brīdī

Ienākums no algota darba.

Nerezidenta – fiziskās personas ar nodokli apliekamais ienākums ir ienākums no algota darba, kas ir veikts:

1)      Darba devēja – rezidenta labā;

2)      Latvijas Republikā tāda darba devēja labā, kurš nav Latvijas rezidents vai kuram nav pastāvīgās pārstāvniecības Latvijas Republikā.

Pirmajā gadījumā nerezidents – fiziskā persona ir noslēdzis darba līgumu ar Latvijas rezidentu un, izmaksājot nerezidentam ienākumu par algotu darbu, ienākuma izmaksātājam, tas ir Latvijas rezidentam, ienākuma izmaksas brīdī ir jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis 26 % apmērā un tās jāiemaksā budžetā likumā noteiktajos termiņos – ne vēlāk kā līdz ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša 5. datumam. Jāatzīmē, ka darba ņēmējam – nerezidentam nevar piemērot iedzīvotāju ienākuma atvieglojumus un neapliekamo minimumu, izņemot nerezidentus, kuri ir citas Eiropas Savienība dalībvalsts rezidenti un taksācijas gadā Latvijā guvuši vairāk nekā 75 % no saviem kopējiem ienākumiem. Turklāt iekšzemes darba devējam, kurs nodarbina nerezidentu – fizisko personu, ir jāaprēķina sociālās apdrošināšanas maksājumi par katru darba ņēmēju un tie jāiemaksā budžetā. Tāpēc, pieņemot darbā nerezidentu – fizisko personu, no kura atalgojuma ir jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis un obligātie valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi, ir jāiekļauj normas, atbilstīgi kurām darba ņēmēja atalgojums tiek noteikts kopā ar nodokļu un obligāto sociālās apdrošināšanas maksājumu summu.

Otrajā gadījumā, kas ienākums ir no algota darba, kas veikts Latvijā Latvijas nerezidenta labā, kuram nav pastāvīgas pārstāvniecība Latvijas Republikā, algas nodokli maksā darba devējs vai pats nodokļa maksātājs. Ja algas nodokli maksā darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs, tad attiecīgi šīm nerezidentam jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis 26 % apmērā un tas jāiemaksā budžetā ne vēlāk ka ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša 5. datumam. Savukārt, ja algas nodokli maksā pats nodokļa maksātājs, tad viņam no kalendāra mēneša darba samaksas aprēķināto iedzīvotāju ienākuma nodokli 26 % apmērā jāieskaita budžetā ne vēlāk kā ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša 15.datumā [22].

3.1. att. Nodokļu piemērošana Latvijas nerezidenta – fiziskas personas ienākumam no algota darba [9, 22.lpp.]

Saskaņā ar nodokļu konvenciju, darba alga, ko saņem nerezidents par savu darbu, ir aplikta ar nodokļiem tikai viņa mītnes valstī, tikai ja algots darbs netiek veikts Latvijā. Ja algots darbs tiek veikts Latvijā un darba devējs ir Latvijas rezidents, alga tiek aplikta ar nodokļiem saskaņā ar Latvijas likumdošanu. Neatkarīgi to tā, algu par darbu Latvijā var aplikt tikai nerezidenta valstī un nevar aplikt ar ienākuma nodokļiem Latvijā, ja piepildās visi sekojošie noteikumi:

-          algots darbinieks ir atradies Latvijā ne ilgāk kā pusgadu gada laikā;

-          algu maksā tikai darba devējs, kas nav Latvijas rezidents vai arī cita persona šī darba devēja vārdā;

-          algu neizmaksā pastavīgā parstāvniecība, ko darba devējs izmanto Latvijā.

Ienākums no profesionālās darbības.

Viens no nerezidenta ar nodokli apliekamajiem ienākumiem ir arī ienākums no profesionālās darbības, kas veikta rezidentu labā Latvijas Republikā vai ārpus tās. Apmaksājot nerezidenta ceļa un viesnīcas izdevumus, šīs summas veido nerezidenta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu, jo nerezidenta apliekamais ienākums ir Latvijas Republikā gūto naudas, naturālo vērtību un saņemto pakalpojumu kopums.

Nerezidenta ar nodokli apliekamo ienākumu veido ienākums no profesionālās darbības, kas veikta rezidentu vai nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību labā Latvijas Republikā vai ārpus tās, no kura nodokli 15% apmērā ietur izmaksas brīdī, jo šos ienākumus izmaksā Latvijas juridiskās personas, pastāvīgās pārstāvniecības vai saimnieciskās darbības veicēji. Nodokli pēc 15% likmes ietur tāpēc, ka profesionālā darbība uzskatāma par saimniecisko darbību un ir noteikts, ka no saimnieciskās darbības ienākuma ietur nodokli pēc 15% likmes.

Nodokli pēc 15% likmes izmaksas brīdī ietur arī no atlīdzības par nerezidentu - mākslinieku, sportistu vai treneru - profesionālo darbību Latvijas Republikā. Nodokli ietur arī tādā situācijā, ja rezidents atlīdzību izmaksā nerezidentam - juridiskajai personai, kura nodrošina mākslinieku vai sportistu klātbūtni vai arī pārstāv tos. Gadījumos, kad šo pakalpojumu nerezidents sniedz fiziskai personai, kas nav saimnieciskās darbības veicējs, gūtais ienākums nerezidentam būtu jādeklarē (iesniedzot gada ienākumu deklarāciju) un jānomaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Piemēram, ja fiziskā persona saņem nerezidenta advokāta pakalpojumu par pārstāvēšanu Latvijas tiesu iestādēs, ja nerezidents sniedz pakalpojumus kā personiskais treneris, mākslinieks, kas veic sienu apgleznošanu vai dārza skulptūru veidošanu privātmājā utt. Diemžēl likuma normas nereglamentē konkrēti šādu kārtību. Jāpiebilst, ka šādā veidā saņemtā atlīdzība nav caurskatāma un kontrolējama.

Ienākums no pienākumu pildīšanas Latvijā reģistrētās uzņēmējsabiedrības padomē vai valdē.

Nerezidenta ienākums no pienākumu pildīšanas Latvijas Republikā reģistrētas kapitālsabiedrības vai kooperatīvās sabiedrības padomē vai valdē tiek aplikts ar nodokli pēc 23 procentu likmes izmaksas brīdī, ja šo ienākumu izmaksā Latvijas Republikā reģistrēta sabiedrība.

Ienākumi no procentiem.

Nerezidenta gūtie procentu ienākumi tiek aplikti ar nodokli procentu izmaksas brīdī, piemērojot nodokļa likmi 23 procenti, izņemot procentu ienākumus no noguldījumiem un depozītiem Latvijas Republikā reģistrētās kredītiestādēs un krājaizdevu sabiedrībās, procentu ienākumus no valsts iekšējā aizņēmuma īstermiņa parādzīmēm, valsts iekšējā aizņēmuma vidēja un ilgtermiņa obligācijām, kā arī ienākumus no hipotekārajām ķīlu zīmēm.

3.1.2. Latvijas nerezidentu – juridisko personu aplikšana ar nodokļiem

Nodokļu maksātājs, kas nav fiziskā persona, tiks uzskatīts par nerezidentu, ja tas nav reģistrēts vai tam nav bijis jāreģistrējas Latvijā.

Nerezidents – juridiskā persona, Latvija likumu un normatīvo aktu vai starptautisko konvenciju izpratnē ir:

1)      nerezidenta pastavīgā pārstāvniecība;

2)      ārvalstu uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība;

3)      ārzonas uzņēmums.

Nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības.

Nerezidenti – juridiskas personas jeb ārvalstu komersanti var atvērt Latvijā:

1)      Pārstāvniecības bez tiesībām veikt uzņēmējdarbību Latvijā;

2)      Pastāvīgās pārstāvniecības, kas ir uzskatāmas par atsevišķu iekšzemes nodokļu maksātāju.

Nerezidentam ir pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā, ja vienlaikus ir ievēroti visi sekojošie noteikumi:

-          nerezidents Latvijā izmanto noteiktu darbības vietu;

-          darbības vieta tiek izmantota pastāvīgi vai ir izveidota nolūkā to izmantot pastāvīgi;

-          darbības vieta tiek izmantota uzņēmējdarbības veikšanai.

Pārstāvniecības ir jāreģistrē ne tikai Uzņēmumu reģistrā, bet arī Valsts ieņēmumu dienestā, jo tās maksā visus paredzētus nodokļus Latvijas Republikas budžetā, nerezidents pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā ir uzskatāma par atsevišķu iekšzemes nodokļu maksātāju.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanai nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība veic grāmatvedības uzskaiti, sastāda bilanci un peļņas vai zaudējumu aprēķinu. Minētā pastāvīgā pārstāvniecība patstāvīgi sastāda taksācijas perioda nodokļa deklarāciju un iesniedz to Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc reģistrācijas vietas. Nodokļa deklarāciju pastāvīgā pārstāvniecība iesniedz vienlaikus ar bilanci un peļņas vai zaudējumu aprēķinu četru mēnešu laikā pēc taksācijas perioda beigām.

 Nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu nosaka, pieņemot, ka pastāvīgā pārstāvniecība ir kapitālsabiedrība – Latvijas rezidents, kas veic tādu pašu vai līdzīgu darbību tādos pašos vai līdzīgos apstākļos kā pastāvīgā pārstāvniecība [1]. Tas nozīmē, ka nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības apliekams ienākums ir peļņas vai zaudējumu apmērs pirms uzņēmuma ienākuma nodokļa aprēķināšanas, kas ir 15 %. Turklāt, šo ienākumu, peļņu palielina par visiem maksājumiem, ko pārstāvniecība izmaksā nerezidentam, kura pastāvīgā pārstāvniecība tā ir:

-          maksājumiem par intelektuālā īpašuma izmantošanu vai tiesībām to izmantot; 

-          maksājumiem par jebkuru pakalpojumu sniegšanu (arī vadības, konsultatīvajiem un tehniskās palīdzības pakalpojumiem);

-          nomas maksājumiem; 

-          procentu maksājumiem (izņemot par bankas aizdevumu procentu maksājumiem).

Peļņu samazina par nerezidenta, kura pastāvīgā pārstāvniecība tā ir:

-          darījumos ar citām personām, rezidentiem vai nerezidentiem;

-          faktiski izmaksāto izdevumu vai izdevumu daļas summu, kas ir tieši saistīti ar pastāvīgās pārstāvniecības saimniecisko darbību.

Tomēr peļņu var samazināt tikai tad, ja minētie izdevumi ir apstiprināti ar attaisnojuma dokumentiem, un tikai tādā apmērā, kādā tie ir attiecināmi uz pastāvīgās pārstāvniecības saimniecisko darbību.

Ārvalstu uzņēmumi vai uzņēmējsabiedrības.

Attiecībā uz nerezidentiem ar nodokli apliekamais objekts ir Latvijā gūtie ieņēmumi no uzņēmējdarbības. Nodoklis tiek ieturēts no tādiem maksājumiem, kurus rezidenti vai pastāvīgās pārstāvniecības izmaksā nerezidentiem, pie nosacījuma, ka no šiem maksājumiem jau nebija ieturēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Šie maksājumi ir:

-          dividendes;

-          ienākumi, kas gūti no līdzdalības personālsabiedrībā;

-          atlīdzība par vadības un konsultatīvajiem pakalpojumiem;

-          procentu maksājumi;

-          samaksa par intelektuālo īpašumu;

-          atlīdzība par Latvijā esoša īpašuma izmantošanu;

-          atlīdzība par Latvijā esoša nekustamā īpašuma atsavināšanu.

Minēto izmaksu nodokļu likmes ir uzskatamas 3.2. tabulā.

3.2. tabula

Latvijas nerezidentu – juridisko personu ar nodokļu apliekamo izmaksu likmes

Nr. p.k.	Izmaksu veids	Nodokļa likme
1.	Dividendes	10
2.	Atlīdzība par vadības un konsultatīvajiem pakalpojumiem	10
3.	Procentu  maksājumi:
	Ja procentu maksātājs un saņēmējs ir saistīti uzņēmumi vai     personas	10
	Ja Latvijas Republikā reģistrētās komercbankas izmaksā ar tām saistītiem uzņēmumiem vai personām	5
4.	Samaksa par intelektuālo īpašumu:
	a) maksājumi par autortiesībām (ieskaitot blakustiesības) vai tiesībām  izmantot autortiesības (ieskaitot blakustiesības) uz literāru vai mākslas darbu,  ieskaitot kinofilmas, videofilmas vai skaņu ierakstus	15
	b)   maksājumi par pārējiem intelektuālā īpašuma veidiem	5
5.	Atlīdzība par Latvijas Republikā esoša īpašuma izmantošanu	5
6.	Atlīdzība par Latvijas Republikā esoša nekustamā īpašuma atsavināšanu	2

Nodokļu maksātājam nodoklis jāietur izmaksas brīdī, pie tam, pašu nodokli maksā nerezidents, bet rezidents tikai ietur un iemaksā budžetā.

Dividendes. Ja Latvijas rezidenti vai pastāvīgās pārstāvniecības izmaksā nerezidentam dividendes, tad tas apliek ar uzņēmumu ienākuma nodokli 10 % apmērā. Uzņēmumu ienākuma nodokli neietur no dividendēm, kas tiek izmaksātas sabiedrībai – citas Eiropas Savienības dalībvalsts rezidentam, pie nosacījuma, ka šim rezidentam vismaz divus gadus pieder ne mazāk kā 20 % dividenžu izmaksāšanas sabiedrības kapitālā.

 Nodokli neietur no nerezidentiem izmaksājamām dividendēm, ja dividenžu saņēmējam, kas ir sabiedrība – Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts rezidents, vismaz divus gadus nepārtraukti pieder ne mazāk kā 15 procenti (2007.gadā) kapitāla un balsošanas tiesību sabiedrībā, kura izmaksā dividendes (likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 3.panta ceturtās daļas 1.punkts).

Gadījumā, ja dividendes izmaksā publiska akciju sabiedrība, pienākums ieturēt uzņēmumu ienākuma nodokli no nerezidentam izmaksātajām dividendēm un ieskaitīt to valsts budžetā ir vērtspapīru konta turētājam, kas veic norēķinu ar nerezidentu. Gadījumā, ja dividendes izmaksā kapitālsabiedrība, kas nav publiska akciju sabiedrība, nodokli no nerezidentam izmaksātajām dividendēm ietur un ieskaita to valsts budžetā kapitālsabiedrība – dividenžu izmaksātāja.

Ienākumi, kas gūti no līdzdalības personālsabiedrībā. Ja tiek izmaksāti šie ienākumi, tie tiek aplikti ar uzņēmuma ienākuma nodokli 15 % apmērā.

Atlīdzība par vadības un konsultatīvajiem pakalpojumiem. Šie pakalpojumi ir darbību kopums, ko nerezidents veic tieši vai ar personāla starpniecību, lai nodrošinātu rezidenta vai cita nerezidenta vadību vai sniegtu attiecīgās konsultācijas, kas saistīti ar uzņēmuma stratēģisko attīstību. Pakalpojumu kvalificē kā konsultatīvo pakalpojumu, ņemot vērā tā ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu. Veicot šos pakalpojumus, un izmaksājot pat so atlīdzību nerezidentam, tos jāapliek ar uzņēmuma ienākuma nodokli 10 % apjomā. Taču te ir viens būtisks moments gadījumā, ja nerezidents sniedz šos pakalpojumus ilgāk nekā 30 dienas pusgada laikā, izmantojot savu personālu, tad nerezidentam ir jāreģistrē pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā. Un šajā gadījuma piemērojamā uzņēmuma nodokļa likme šiem ienākumiem būs jau 15 %. Turklāt, par pakalpojuma sniegšanas vietu konsultantu un vadības pakalpojumiem tiek uzskatīta pakalpojuma saņēmēja juridiskā adrese, kas savukārt nozīmē to, ka, ja pakalpojums, piemērām, ir sniegts Latvijā reģistrētajām uzņēmumam, tad attiecīga tā sniegšanas vieta ir arī Latvijā un šīs pakalpojums ir apliekams ar pievienotās vērtības nodokli 21 % apmērā.

Procentu maksājumi. Procentu maksājumi, ko Latvijas rezidenti vai pārstāvniecības izmaksā nerezidentiem, ja to maksātājs un saņēmējs ir saistīti uzņēmumi, ir apliekams ar uzņēmuma ienākuma nodokli 10 % apmērā. Un procentu maksājumi, ko Latvijas Republikā reģistrēts komercbankas izmaksā ar tām saistītiem uzņēmumiem vai personām, tiek apliktas ar nodokli 5 % apmērā. Saistītie uzņēmumi ir divi vai vairāki uzņēmumi, ja:

-          tie ir mātes vai meitas uzņēmumi;

-          viena uzņēmuma līdzdalības daļa otrā ir 20 līdz 50 % un šim uzņēmumam nav balsu vairākuma;

-          vienai un tai pašai personai ir balsu vairākums šo uzņēmumu valdēs;

-          starp šiem uzņēmumiem ir noslēgta vienošanās par jebkādu līgumā neparedzētu papildu atlīdzību vai šie uzņēmumi veic cita veida saskaņotu darbību ar mērķi samazināt nodokļu slogu.

Rezumējot augstāk minētu, ja Latvijas uzņēmums vai komercbanka izmaksā nerezidentam procentu maksājumus, tad šie procentu maksājumi ir apliekami ar nodokli.

Samaksa par intelektuālo īpašumu (autortiesībām). Latvijas rezidenti izmaksā nerezidentiem:

-          maksājumus par kinofilmu, videoierakstu,  skaņu ierakstu autortiesībām apliek ar uzņēmuma ienākuma nodokli 15 % apmērā (Eiropas Savienības dalībvalstu saistītai sabiedrībai – 10 %)

-          maksājumus par pārējiem intelektuālā īpašuma veidiem uzņēmuma ienākuma nodokļa likme ir 5 %.

Tāpat kā atlīdzība par konsultācijas pakalpojumiem, tādi pakalpojumi, kā, piemērām, patentu, autortiesību un līdzīgu tiesību piešķiršana un nodošana, tiek aplikta ar pakalpojuma saņēmējvalsts dzīvesvietas vai juridiskās valsts pievienotās vērtības nodokli. Attiecīgi, ja tā ir Latvija, tad šī nodokļa likme ir 21 %.

Atlīdzība par Latvijā esoša īpašuma izmantošanu. Par šo atlīdzību nerezidentiem izmaksājamās summas apliek ar nodokli 5 % apjomā. Taču jāatzīmē, ka ja ārvalstu komersants gūst ienākumus no Latvijā esošā nekustāmā īpašuma izmantošanas, tam ir jāreģistrē pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā un jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis – 15 %. Turklāt atlīdzību par Latvijā esošā nekustamā īpašuma izmantošanu apliek arī ar pievienotās vērtības nodokli. Uzņēmumu ienākuma nodokli pēc 5 % likmes piemēro nerezidenta gūtajiem ienākumiem no tāda kustamā īpašuma izmantošanas, kuru iznomā rezidentiem to saimnieciskās darbības veikšanai gan Latvijā, gan arī ārzemēs. Ja šīs īpašums ir izmantots tikai ārpus Latvijas, ienākums neveido nerezidenta ar nodokli apliekamo ienākumu un par to nav arī paredzama atlīdzība.

Atlīdzība par Latvijā esoša nekustāmā īpašuma atsavināšanu. Šo atlīdzību jāapliek ar uzņēmuma ienākuma nodokli 2 % apmērā.

3.2. Igaunijas nerezidentu aplikšana ar nodokļiem

3.2.1. Igaunijas nerezidentu – fizisko personu aplikšana ar nodokļiem

Tapāt kā Latvijā, Igaunijā nerezidentus iedala divās grupās: fiziskās personas un juridiskās personas. Fiziskā persona tiek uzskatīta par rezidentu, ja personai ir pastāvīgā dzīvesvieta Igaunijā, ja tā uzturas Igaunijas teritorijā vismaz 183 dienas viena gada laikā vai arī Igaunijas valsts ierēdnis, kurš pilda savus darba pienākumus ārzemēs. Par nerezidentu attiecīgi tiek uzskatīta augstāk nepieminētā persona.

Igaunijas likumdošana paredz, ka nerezidentu ienākumus ar  nodokļiem tiek aplikti tikai konkrēti ienākumi, kuru gūšanas avots ir Igaunija. 3.3. tabulā ir uzskaitīti fizisku personu – nerezidentu ienākumi, kurus apliek ar nodokļiem un neapliek.

3.3. tabula

Igaunijas nerezidentu – fizisko personu ar nodokli apliekamie un neapliekamie ienākumi

Ar nodokli apliekamais ienākums	Ar nodokli neapliekamais ienākums
darba algas ienākumi (ieskaitot pensiju iemaksas, apdrošināšanas iemaksas)	mantojums
pakalpojumu ienākums	maksa par piespiedu nekustāmā īpašuma atsavināšanu
ienākums no pienākumu pildīšanas valdē	ienākums no kustamās lietas pārdošanas, kas atrodas personīgajā īpašumā
ienākums no īpašuma atsavināšanas	procenti, ko izmaksā kredītiestāde – Igaunijas rezidents
ienākums no nomas	pensijas, pabalsti, stipendijas, kuri netiek gūti no darba attiecībām
procenti	dividendes
samaksa par intelektuālo īpašumu
loteriju ienākumi
sportistu ienākumi

Par Igaunijā gūtiem ieņēmumiem fiziskai personai – nerezidentam jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas ir 21%. Samaksai par intelektuālo īpašumu un pakalpojumiem tiek piemērota samazinātā likme – 10%. Ja nerezidents – fiziskā persona, kura ir reģistrētā kā uzņēmējdarbības veikšanas persona, tai ir jāiesniedz deklarācija par saviem ienākumiem sešu mēnešu laikā pēc nodokļu perioda. Gadījumā, kad minētā darbība ir izbeigta, šāda deklarācija jāiesniedz divu mēnešu laikā. Jāpiemin, ka maksātājs var neiekļaut ienākumos tādus izdevumus, kuri ir saistīti ar uzņēmējdarbību un ir dokumentāli apstiprināti. Šādi izdevumi skaitās attaisnotie, ja ir darīti ar peļņas gūšanas mērķi. Būtisks moments ir tas, ka fizisko personu – nerezidentu dividendes netiek apliktas ar nodokli. Tās var būt apliktas ar ienākuma nodokli tikai tad, ja tie ievērojami pārsniedz vidējo analītiskajā laikā procentu apjomu tirgū. Šajā gadījumā ar nodokli apliek tikai to daļu, kas pārsniedz tirgus procentu apjomu un ienākuma nodokļa likme ir 21/79, vai ja ir nodokļu līgums – 10%. Procentus, kas pienākas no Igaunijas kredītiestādēm, ar nodokli neapliek.

3.2.2. Igaunijas nerezidentu – juridisko personu aplikšana ar nodokļiem

Juridiskās personas - nerezidenti ir:

1)      Ārvalstu uzņēmumi, kuri nav reģistrēti zemo nodokļu zonu valstīs

2)      Ārvalstu uzņēmumu pastāvīgas pārstāvniecības

Algas nodoklis.

 

3.2. att. Algas nodokļa sastāvdaļas

Kā jau tika pieminēts iepriekš, nerezidenti Igaunijā maksā tikai un vienīgi par Igaunijā gūtiem ienākumiem. Attiecībā uz algas nodokli, darba devējam ir jāmaksā par darbinieku iedzīvotāju ienākuma nodoklis 21% apmērā un sociālais nodoklis 33% apmērā. Autore sistematizēja algas nodokļu maksātājus, atkarībā no darba devēja rezidences valsts, darbinieka rezidences valsts un darba vietas. Rezultāti ir atspoguļoti 3.4. tabulā.

3.4. tabula

Igaunijas sociālā nodokļa maksātājs atkarībā no darba devēja un darba nemēja rezidences valsts

Darbinieka statuss	Darba vietas valsts	Darba devēja reģistrācijas valsts	Sociālā nodokļa iemaksas valsts
nerezidents	Igaunija	Igaunija	Igaunija
nerezidents	Igaunija	savas rezidences valsts	Igaunija
nerezidents	savas rezidences valsts	Igaunija	savas rezidences valsts

Kā var secināt no trim situācijām, izšķirošais sociālā nodokļa maksāšanas kritērijs ir darbinieka-nerezidenta darba vietas valsts, kas nozīmē, ka jebkurā gadījumā, ja darbinieks strādā Igaunijā, tad darba devējam, neatkarīgi no tā, kur tās ir reģistrēts, pat ja tām nav pastāvīgas pārstāvniecības Igaunijā, būs jāmaksā sociālais nodoklis balstoties uz Igaunijas likumdošanu un iemaksas nāks attiecīgi arī uz Igaunijas valsts kasi. Gadījumā, ja nerezidents strādā ārzemēs, tad darba devējam pret viņu nav nodokļu saistības.

3.5. tabula

IIN maksātājs atkarībā no darba devēja un darba nemēja rezidences valsts

Darbinieka statuss	Darba vietas valsts	Darba devēja statuss	IIN iemaksas valsts
nerezidents	Igaunija	rezidents	Igaunija
rezidents	Igaunija	nerezidents	Igaunija
nerezidents	ārzemes	nerezidents	ārzemes

Attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju, kas arī ietilpst algas nodoklī, ir analoģiskā situācija, kad maksātajam ir IIN saistības, ja darbinieks strādā Igaunijā.

Filiāļu, ārvalstu kompāniju pastāvīgo pārstāvniecību un Igaunijā reģistrēto uzņēmumu ienākuma aplikšanas principi pamatā neatšķiras.

Dividenžu apmaksas kārtība. Atšķirībā no nerezidenta – fiziskās personas, kura dividendes neapliek ar nodokli, no nerezidenta – juridiskās personas saņemtiem dividendēm tiek ieturēts ienākuma nodoklis 22% apmērā. Šīs nodoklis netiek ieturēts, ja nerezidentam pieder vismaz 20% sabiedrības akciju.

3.3. Latvijas un Igaunijas nodokļu sistēmu salīdzinājums piemērošanā uz nerezidentiem

Lai uzskatamāk salīdzinātu Latvijas un Igaunijas nodokļu piemērošanu attiecībā uz nerezidentiem – juridiskām personām, autore izveidoja piemēru, kad  nerezidents – juridiskā persona, darbojoties Latvijā un Igaunijā maksā nodokļus saskaņā ar katras valsts likumiem, pieļaujot vienādus šīs personas vienādus nosacījumus, kuri ir uzskaitīti tabulā 3.6.:

3.6. tabula

Nerezidenta – juridiskās personas nosacījumi Latvijā un Igaunijā

Nosacījums Latvijā	Nosacījums Igaunijā
Nerezidenta uzņēmums	Nerezidenta uzņēmums
Ir darbības vieta – birojs, nomas maksa = 12 000 eiro gadā	Ir darbības vieta – birojs, nomas maksa = 12 000 eiro gadā
Iznomā telpas iekšzemes uzņēmumam, peļņa = 12 000 eiro gadā	Iznomā telpas iekšzemes uzņēmumam, peļņa = 12 000 eiro gadā
Ir pastāvīgā pārstāvniecība	Ir pastāvīgā pārstāvniecība
Ir nodokļu konvencija	Ir nodokļu konvencija
Veic saimniecisko darbību Latvijā	Veic saimniecisko darbību Igaunijā
Ir izdevumi, kas saistīti ar saimniecisko darbību = 5 000 eiro gadā	Ir izdevumi, kas saistīti ar saimniecisko darbību = 5 000 eiro gadā
Sadalītā peļņa = 300 000 eiro	Sadalītā peļņa = 300 000 eiro
4 darbinieki – nerezidenti, darba vieta – Latvija, 1 darbinieka darba alga = 8 000 eiro gadā	4 darbinieki – nerezidenti, darba vieta – Igaunija, 1 darbinieka darba alga = 8 000 eiro gadā
Darbinieki uzturas Latvijā 7 mēnešus gada laikā	Darbinieki uzturas Igaunijā 7 mēnešus gada laikā
Saņem procentus par noguldījumiem bankā 5 000 eiro gadā	Saņem procentus par noguldījumiem bankā 5 000 eiro gadā
Pastāvīgā pārstāvniecība maksā īpašniekam – nerezidentam, kam pieder 10% sabiedrības akciju, dividendes = 10 000 eiro	Pastāvīgā pārstāvniecība maksā īpašniekam – nerezidentam, kam pieder 10% sabiedrības akciju, dividendes = 10 000 eiro

3.7. tabula

Nerezidenta – juridiskās personas nodokļa ieturējumi Latvijā un Igaunijā

Nodokļa ieturējums Latvijā	Nodokļa ieturējums Igaunijā
1.      UIN 15 % apmērā (300 000 – 5 000*) * 0,15 = 44 250, 00 eiro * peļņu samazina par ar saimniecisko darbību saistītiem izdevumiem	1. UIN 26,6 % apmērā 300 000 * 0,266 = 79 800,00 eiro
2.      Algas nodoklis 8 000 * 4 = 32 000,00 (bruto darba alga) Sociālais nodoklis 32 000 * 0,2409 = 7 708,80 eiro Riska nodeva (0,25 Ls ≈ 0,36 EUR) 0,36 * 4 = 1, 44 eiro Darba devēja izmaksas kopā ar algu 32 000 + 7 710, 24 = 39 719, 24 eiro	2. Algas nodoklis 8 000 * 4 = 32 000,00 (bruto darba alga) Sociālais nodoklis 32 000 * 0,33 = 10 560,00 eiro Bezdarbnieka  aprēķins darba devējam 32 000 * 0,003 = 96,00 eiro Darba devēja izmaksas kopā ar algu 32 000,00 + 10 656,00 = 42 656, 00 eiro
3.      Nodoklis par nomas maksu = 12% 12 000 * 0,12 = 1 440, 00 eiro	3. Nodoklis par nomas maksu = 21% 12 000 * 0,21 = 2520, 00 eiro
4. Nav jāmaksā par bankas noguldījumu procentiem	4. Nav jāmaksā par bankas noguldījumu procentiem
5. Dividendes = 10 % 10 000 * 0,10 = 1 252, 00 eiro	5.Dividendes = 0 %
Nodokļu maksājumi kopā:  44 250,00 + 7 710,24 + 1 440,00 + 1 252,00 = 54 652,24 eiro Izmaksas kopā: Nodokļi: 54 652,24 + Nomas maksa: 12 000,00 + Izdevumi, kas saistīti ar saimniecisko darbību: 5 000,00 + Procenti par bankas aizdevumu: 10 000, 00 + Dividendes: 10 000, 00 Kopā: 91 652,24 eiro	Nodokļu maksājumi kopā: 79 800,00 + 10 656,00 + 2520,00 = 92 976,00 eiro Izmaksas kopā: Nodokļi: 92 976,00 + Nomas maksa: 12 000,00 + Izdevumi, kas saistīti ar saimniecisko darbību: 5 000,00 + Procenti par bankas aizdevumu: 10 000, 00 + Dividendes: 10 000, 00 Kopā: 129 976,00 eiro

No dotiem aprēķiniem autore secina, ka uz vienādiem nosacījumiem, ārvalstu uzņēmumam darbojoties Latvijā un Igaunijā, nodokļu izmaksas Igaunijā ir lielākas par 38 323,76 eiro. Tas ir saistīts ar to, ka Igaunijā ir lielākās nodokļu likmes, kaut arī, piemērām, dividendēm nepiemēro nodokli. Bez tam, Igaunijā darba devējs pats maksā visu sociālo nodokli, kas ir par 8,91 procentiem lielāks nekā Latvijā. Kopumā var secināt, ka, no nodokļu izmaksu aspekta, Latvija ir pievilcīgākā ārvalstu uzņēmumam, kas var nozīmēt, ka, izvēloties Latviju kā vietu, kur nodibināt pastāvīgu pārstāvniecību, ārvalstu uzņēmuma naudas līdzekļi nodokļu iemaksu veidā tiks virzīti Latvijas budžetā.

SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI

Bakalaura darba ietvaros tika izpētīti nodokļu sistēmu teorētiskie aspekti, kā arī to praktiskā piemērošana divās valstīs – Latvijā un Igaunijā. Veiktie pētījumi un iegūtie rezultāti dod iespēju labāk izprast un orientēties nodokļu, nodokļu politikas un nodokļu sistēmu jomās, novērtēt to pielietošanas variantus gan valsts līmenī, gan arī starptautiskajā mērogā, analizēt priekšrocības un trūkumus konkrētās valsts nodokļu sistēmas ietvaros.

Galvenie bakalaura darba secinājumi ir:

1.      Nodokļi ir valsts iekārtas neatņemama sastāvdaļa un galvenais valsts ienākumu avots.

2.      Nodokļa definīcija ietver trīs galvenos elementus: obligāts maksājums, bezatlīdzības maksājums, obligāts maksājums naudas izteiksmē.

3.      Nodokļu funkcijas ir: fiskālā funkcija - valsts finansu resursu formēšana , kas ir nepieciešams valsts pašu funkciju īstenošanai; regulējošā funkcija - pastāvošās ekonomikas regulēšana, konkrētas nozares attīstīšanas vai bremzēšanas veikšana.

4.      Nodokļus klasificē pēc ieturēšanas īpatnībām, faktiskā maksātāja aktivitāti un apliekamo objektu. Ekonomiskā teorija izšķir vairākus nodokļu klasifikācijas variantus. Galvenie no tiem ir nodokļu iedalīšana tiešajos, netiešajos nodokļos un sociālajās apdrošināšanas iemaksās.

5.      Veidojot nodokļu politiku, valsts vadībai jāatrod optimālākais variants, kā ar esošiem resursiem un atbilstoši ekonomiskajai situācijai, kā arī valsts mērķiem izveidot tādu nodokļu politiku, kas pārmērīgi nenoslogos iedzīvotājus un uzņēmējus un vienlaicīgi nodrošinās nepieciešamo līdzekļu iekasēšanu budžetā. Nodokļu politikai jābalstās uz ekonomiskās efektivitātes, elastīguma, efektīvās administrēšanas, objektivitātes un taisnīguma, politiskās atbildības principiem.

6.      Attīstoties starptautiskajai tirdzniecībai, notiek nepārtraukta darbaspēka un kapitāla kustība, kas paredz katrai valstij tādas nodokļu sistēmas izveidi, kas nekavēs iekšējo tirgu darījumus, aizkavēs iekšzemes kapitāla aizplūdi un stimulēs iekšzemes kapitāla ieplūdi. Izejot starptautiskajā tirgū, uzņēmējam jāizanalizē ne tikai konkrētās valsts ekonomisko stāvokli, bet arī iespējas un ierobežojošus aspektus viņam darboties šīs valsts iekšējā tirgū kā ārvalsts uzņēmējam, jo tām ir jārēķinās nevis ar pirmsnodokļu, bet gan ar pēcnodokļu peļņu.

7.      Starptautiskā tirdzniecība paredz starptautisko nodokļu aplikšanu divu veidu nodokļu maksātājiem – rezidentiem un nerezidentiem, pie tam katra valsts var veidot atšķirīgus nosacījumus katrai maksātāju grupai.

8.      Latvijas nodokļu sistēmu veido nodokļi un nodevas, nodokļu sistēmai ir raksturīgi bieži grozījumi, neparedzamība un labojumi, kas negatīvi ietekmē investīciju ieplūšanu un kavē kapitāla piesaistīšanas procesus. Straujas un nepardomātas nodokļu likmju paaugstināšanas sekas ir iekšējā tirgus samazinājums, uzņēmēju nespēju plānot savus izdevumus un ienākumus, mudināja pārvākšanos no pašmāju tirgus uz ārvalstu noieta tirgu, un kā secinājums – kapitāla aizplūdi no valsts.

9.      Igaunijas nodokļu sistēma ir balstīta uz vienkāršības, plaša nodokļa bāzes un salīdzinoši ar Eiropas valstīm, zemo nodokļu likmju principiem, nodokļu politika tiek noteikta centralizēti, tā ietver gan valsts, gan pašvaldības nodokļus ar mērķi sasniegt ilgtspējīgu, sociāli un reģionāli līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi.

10.  Salīdzinājumā no nodokļu sistēmas efektivitātes un ieņēmumu aspekta, Igaunijas nodokļu sistēma ir vienkāršākā, tās administrēšanas principi ir vieglāk saprotāmi nodokļu maksātājiem, tai nav raksturīga bieža mainība un grozījumi, ka tās notiek Latvijā. Tāpēc no stabilitātes un pievilcības puses, nerezidentiem kā darbības vieta ir pievilcīgākā ir Igaunija.

11.  Salīdzinot Latvijas un Igaunijas nodokļu sistēmu piemērošanu attiecībā uz nerezidentiem, autore secināja, ka no nerezidentu – juridisko personu nodokļu izdevumu puses, ir izdevīgāk veikt saimniecisko darbību kā ārvalsts uzņēmumam un maksāt attiecīgos nodokļus Latvijā.

Balstoties uz darba secinājumiem, autore izvirzīja sekojošus priekšlikumus:

1.      Valsts ieņēmumu dienestam: lai paaugstinātu nodokļu sistēmas efektivitāti un padarīt nodokļu maksātājiem to vienkāršātaku un saprotāmāku, jāuzlabo nodokļu administrācija.

2.      Valsts ieņēmumu dienestam: jāizveido atsevišķu nodokļu piemērošanas kārtību vai noteikumus nerezidentiem ar izveidoto nerezidentu reģistru, lai nodrošinātu atsevišķu nodokļu maksātāju nodokļu administrēšanu.

3.      Finanšu ministrijai: lai stimulētu ārvalstu kapitāla ieplūdi, jāveido stabila nodokļu sistēma ar nemainīgiem nodokļu likumiem.

Bakalaura darba uzdevumi ir paveikti un mērķis sasniegts. Autores hipotēze apstiprinājusies: valsts nodokļu politika tieši ietekmē ārvalstu uzņēmēju lēmumu pieņemšanu par savas uzņēmējdarbības veikšanu un kā secinājums, nodokļu maksāšanu konkrētās valsts budžetā; Latvijas nodokļu sistēma no izdevumu aspekta ārvalstu juridiskas personas uzņēmējdarbības veikšanā Latvijā ir izdevīgākā nekā darbojoties Igaunijā un maksājot nodokļus saskaņā ar Igaunijas likumdošanu ārvalstu uzņēmējiem. Taču Latvijas jāveic savas nodokļu sistēmas pilnveidošana, lai stimulētu ārvalstu kapitāla ieplūdi un samazināt vietējās uzņēmējdarbības pārcelšanos uz ārzemēm. Šo uzdevumu paveikšanai var tikt praktiski pielietoti autores veiktā pētījuma rezultāti šī bakalaura darba ietvaros.

.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1.      Par nodokļiem un nodevām LR likums "LV", 26 (309), 02.02.1995. [tiešsaiste] Rīga: Ministru kabinets– [atsauce 18.11.2010.]. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=33946

2.      Par uzņēmumu ienākuma nodokli LR likums "LV", 32 (315) 09.02.1995. [tiešsaiste] Rīga: Ministru kabinets [atsauce 18.11.2010.]. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=34094

3.      Par iedzīvotāju ienākuma nodokli LR likums LV", 32, 11.05.1993. [tiešsaiste] Rīga: Ministru kabinets [atsauce 20.11.2010.]. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=56880

4.      Andrējeva, V., Ketners, K. Valsts ieņēmumu teorijas pamati : mācību grāmata. Rīga: RTU Izdevniecība, 2008. 440 lpp.

5.      Jarve, K. Nodokļu piemērošana kapitāla ienākumiem Latvijas Republikā: promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte, 2010. 42 lpp.

6.      Joppe, A. Nodokļu administrēšanas pilnveidošana : promocijas darbs. LU Ekonomikas un vadības fakultāte. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008. 207 lpp.

7.      Ketners, K. Nodokļu optimizācijas principi. Rīga : Merkūrijs LAT, 2008. 116 lpp.

8.      Ketners, K., Lukašina, O. Nodokļi Eiropas Savienībā un Latvijā : salīdzinoša analīze un praktiski ieteikumi. Rīga : Merkūrijs LAT, 2008. 237 lpp.

9.      Kodoliņa-Miglāne, I. Kā nodokļus maksā nerezidenti. Rīga : Biznesa augstskola Turība, 2005. 127 lpp.

10.  Kodoliņa-Miglāne, I. Latvijas nodokļi pēc iestāšanos Eiropas Savienībā. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2005. 104 lpp.

11.  Lukašina, O. Nodokļu sistēma un tās nianses. Rīga: Merkūrijs LAT, 2000. 549 lpp.

12.  Škapara, R., Šumilo, Ē., Dunskas, M. red. Nodokļu politikas tiesiskie un ekonomiskie aspekti un to ietekme uz uzņēmējdarbības vidi Latvijā: monogrāfija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010. 232 lpp.

13.  Lorie, J. Taxes and Exchange rates in EU. New York: Palgrave, 2006. 466 p.

14.  Sally, Jones M. Principles of Taxation for Business and Investment Planning. Houston: McGraw-Hill/Irwin, 2007. 545 p.

15.  Ливенцев, Н. Международное движение капитала : (инвестиционная политика зарубежных стран) : учебник. Москва : Экономистъ, 2004, 367 c.

16.  Kļuškina, D. Nodokļi Igaunijā: līdzības un atšķirības salīdzinājumā ar Latviju. [tiešsaiste] – [atsauce 01.12.2010.]. Pieejams: www.liaa.gov.lv/.../Igaunija/Diana%20Kluskina_nodokli%20EE%20salidzinot%20ar%20LV.pdf

17.  Kokins, G. Lāfērs iztraucēts, publ. 01.05.2010. [tiešsaiste] – [atsauce 18.11.2010.]. Pieejams: http://www.bizness.lv/blog/gatis-kokins/id/130

18.  Medne, A. Grāmatvedības uzskaite un nodokļu aprēķināšana dažādos uzņēmumos. Latviijas vēstnesis, Nr.3 (9) 2006. gada 18. janvāris [tiešsaiste] –[atsauce 10.11.2010.]. Pieejams: http://www.kvestnesis.lv/body_print.php?id=125977

19.  Makulis, R. Nodokļi Igaunijā pērn pieauguši par 4 procentiem. [tiešsaiste] Publ. 28.05.2010.[atsauce 13.12.2010.]. Pieejams: http://www.lv.lv/?menu=doc&id=208831

20.  Latvijas Republikas Finanšu ministrijas likuma "Par valsts budžetu 2010.gadam" paskaidrojumi. Rīga: FM ministrija [tiešsaiste] – [atsauce 02.11.2010.]. Pieejams: http://www.fm.gov.lv/?lat/valsts_budzets/paskaidrojumi/2010gads

21.  Latvijas Republikas Finanšu ministrijas Latvijas fiskālā stāvokļa apskats. Rīga: FM ministrija [tiešsaiste] – [atsauce 10.11.2010.] Pieejams: http://www.fm.gov.lv/?lat/nodokli

22.  Latvijas Republikas sociālās iemaksas. Rīga: Labklājības ministrija [tiešsaiste] – [atsauce 29.10.2010.]. Pieejams: http://www.lm.gov.lv/news/id/1506

23.  Nodokļu un nodevu sistēmas attīstības pamatnostādņu projekts 2011 – 2015. Rīga: Ministru kabinets [tiešsaiste] – [atsauce 20.12.2010.]. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40180580

24.  Latvijas statistika [tiešsaiste] – [atsauce 02.12.2010.]. Pieejams: http://www.csb.gov.lv/

25.  Uzņēmējdarbības veikšana [tiešsaiste] Rīga: LR Ekonomiskas ministrija [atsauce 05.12.2010.]. Pieejams: http://www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=30258

26.  Eiropas statistika [tiešsaiste] – [atsauce 15.12.2010.]. Pieejams: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/eurostat/home/

27.  Estonian statistics [tiešsaiste] – [atsauce 20.12.2010]. Pieejams: http://www.stat.ee/publications

28.  Estonian income tax [tiešsaiste] Estonian tax and customs board [atsauce 21.12.2010.]. Pieejams: http://www.emta.ee/index.php?id=1752

29.  Summary of the tax system [tiešsaiste] Ministry of Finance of the Republic of Estonia [atsauce 22.12.2010.]. Pieejams: http://www.fin.ee/index.php?id=621

30.  KPMG’s Individual Income Tax and Social  Security Rate Survey 2010 [tiešsaiste] KPMG International Cooperative, 2010 [atsauce 23.12.2010.]. Pieejams: http://www.kpmg.com/EE/en/IssuesAndInsights/ArticlesPublications/Documents/Individual-Income-Tax-oct-2010.pdf

31.  Current information about Estonia's economy. Official gateway to Estonia. [tiešsaiste] – [atsauce 10.12.2010.] Pieejams: http://estonia.eu/about-estonia/economy-a-it/current-information-about-estonias-economy.html

32.  Налоги. Swedpank. [tiešsaiste] – [atsauce 18.12.2010.]. Pieejams: https://www.swedbank.ee/private/investor/smartInvestor/taxes?language=RUS