Morālais kaitējums un tā atlīdzināšana


Mūsdienās medijos – televīzijā, radio, internetā, avīzēs, žurnālos, kā arī internetā tiek stāstīts par kādas personas nodarīto goda un cieņas aizskaršanu, kā rezultātā cietušais prasa atlīdzināt morālo kaitējumu, kas bieži tiek skatīts kopā ar zaudējumu atlīdzību, kaut arī abiem civiltiesību institūtiem ir visai maz kopīga.
Lai arī nodarītais kaitējums personai tiek atlīdzināts, tiesu praksē vēl arvien nav izstrādātas konkrētas vadlīnijas kā noteikt, kad personai ir nodarīts morālais kaitējums, izņemot likumā noteiktajos gadījumos, un kā noteikt kaitējuma apjomu. Šajā pētījumā tiks vērsta uzmanība uz morālā kaitējuma jēdzienu, tiesu prakses noteiktā morālā kaitējuma apjomu. Morālā kaitējuma jēdziens Latvijas civiltiesībās ir salīdzinoši jauns. Kaut arī tas nebija iekļauts 1937. gada Latvijas Civillikumā, bet atsevišķas jēdziena iezīmes varēja saskatīt no kurienes tās pārņemtas no Vietējo Likumu Kopojuma. Neskaidrs ir pantā ietvertais pilnīgas atlīdzības jēdziens (2353. p), salīdzinājumā ”Visi nodarītie zaudējumi”(2352). Ar pilnīgu atlīdzību jāsaprot vislielākā atlīdzība par zaudējumiem pēc tiesas ieskata. Vecā kodeksā (VLK) 4560. pantā bija atzīta naudas atlīdzība par goda atlīdzināšanu vai samazināšanu, bet cietušajam bija arī alternatīva tiesība prasīt no aizskarēja atvainojumu, kas aizrāda uz morālisku kaitējumu. Tagadējais kodekss nerunā par aizskārumu kā morālisku kaitējumu, tādēļ pilnīga atlīdzība pēc 2353. panta atjauno sievietes goda atjaunojumu.[1] Kaut arī atsevišķas morālā kaitējuma institūta iezīmes bija saskatāmas jau pirmskara (par miesas bojājumiem bija, par godu un cieņu nebija CL 2347 -2353. pants)[2] Latvijā tas Civillikumā tā mūsdienu izpratnē iekļauts pēc neatkarības atjaunošanas atjaunojot Civillikumu[3]. Kaut arī būs pagājuši gandrīz divdesmit gadi kopš morālā kaitējuma jēdziena iekļaušanas Civillikumā, izpratne par šo savdabīgo institūtu vēl tikai rodas. Tas izskaidrojams daļēji ar to, ka cilvēkiem tuvākas ir tieši mantiski novērtējamas vērtības, kuras var viegli izteikt naudas izteiksmē. Savukārt nemantiskās vērtības – cilvēka dzīvība, veselība, gods, cieņa, kas būtībā ir svarīgākas par cilvēka mantiskajām interesēm nav viegli novērtēt naudas izteiksmē. Salīdzinoši nesen 2006. gada 1. martā[4] Civillikumā veikti grozījumi, kas morālā kaitējuma jēdzienu iekļāva 1635. pantā.
1 Morālā kaitējuma jēdziens
Anglijas civiltiesībās morālais kaitējums tiek saprasts ar jēdzienu non-pecuniary losses, kas nozīmē nemantiskais kaitējums. Mulsinošs var šķist jēdziens losses, kas nozīmē atlīdzība par zaudējumiem, kam ar nemantisko (morālo) kaitējumu nav nekā kopīga. Ar jēdzienu non-pecuniary losses saprot kaitējumu, kuram nav noteikti formāli kritēriji naudas apjoma noteikšanā, piemēram, sāpes, ciešanas, izolēšana no sabiedrības[5]. Terminu burtiski tulkojot tas nozīmē nemantiskais zaudējums, un šī jēdziena izpratne ir līdzīga kā Latvijas civiltiesībās. Savukārt jēdziens zaudējumi tiek saprasts ar terminu damage, damages. Latvijā ar jēdzienu morālais kaitējums tiek saprasts fiziskas vai garīgas ciešanas (fiziskas sāpes vai smagi psihiski pārdzīvojumi, mokas), kuras izraisījis nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārums, kas nodarīts neatļautas darbības rezultātā.[6] Ar jēdzienu morālais kaitējums saprot arī morālas vai fiziskas ciešanas, kas nodarītas ar darbību vai bezdarbību, kas ietekmē personas vērtības, kas tai piešķirtas kopš dzimšanas vai ar likumu (piemēram, dzīvība, veselība gods un cieņa, komerciālā reputācija, personiskās dzīves neaizskaramība personiskie vai ģimenes noslēpumi) vai, kas ietekmē personas nemantiskās intereses (tiesības izmantot vārdu, autorība un citas nemantiskās tiesības, kas saistītas ar intelektuālā īpašuma aizsardzību). Tādēļ nemantiskais kaitējums ir pretējs jēdziens mantiskajam kaitējumam, jo atšķiras apdraudējuma objekts, tomēr pastāv arī valstis, kurās ir iespējams iegūt morālo kaitējumu, ja kaitējums nodarīts personas mantiskajām interesēm, piemēram, Austrijā un daļēji Francijā[7].
Latvijā nav izstrādāta morālās kompensācijas legāldefinīcijas. Šāds stāvoklis ir daudzās valstīs arī Eiropā, piemēram, Beļģijā un Lielbritānijā. Tomēr šajās valstīs morālo kaitējumu ir definējušas tiesas. Latvijā šī definīcija pastāv juridiskajā literatūrā un šo definīciju tiesas pilnībā neatzīst.[8]Agris Bitāns uzskata, ka likumdošanas aktos un tiesu praksē vajadzētu iekļaut šādu morālā kaitējuma definīciju: Morālais kaitējums ir pārkāpuma nemantiskais rezultāts, kas nodarīts personai, tās nemantiskajām tiesībām, vērtībām vai tiesiskajām interesēm.[9] No šīs definīcijas nevar izprast pašu morālā kaitējuma jēdzienu, kas noteikti ir jāiekļauj legāldefinīcijā.
Lai arī izpratne par morālo kaitējumu un tā atlīdzināšanu lēnām rodas Latvijas tiesu praksē pats jēdziens nav jauns. Morālais kaitējums kā termins ir pieminēts šādās materiālo tiesību normās Latvijas Republikas normatīvajos aktos[10]:
  1. Civillikuma[11] 79. panta 1. punktā, 1635., 2352. un 2353. pantā;
  2. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa[12] 39. panta otrajā daļā un 261. panta pirmajā daļā;
  3. Likuma Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem[13] 28. pantā;
  4. Reklāmas likuma[14] 5. panta ceturtās daļas 1. punktā;
  5. Darba likuma[15] 29. panta astotajā daļā;
  6. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma[16] 3.1 panta 11. daļā;
  7. likuma Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem[17] 10. panta pirmajā daļā;
  8. Detektīvdarbības likuma[18] 11. pantā;
  9. likuma Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu[19] 5. panta trešajā daļā;
  10. Operatīvās darbības likuma[20] 29. panta trešajā daļā;
  11. Civilprocesa likuma[21] 7. panta 1. daļā, 43. panta 1. daļas 4. punktā un 25017. panta pirmās daļas 4. punktā;
  12. Kriminālprocesa likuma[22] 22. pantā 66. panta 16. punktā, 95. panta pirmajā un otrajā daļā, 97. panta pirmajā daļā, 350. panta pirmajā daļā un 352. panta pirmās daļas 4. punktā;
  13. Administratīvā procesa likuma[23] 49. panta 3. daļā un 92. pantā;
  14. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma[24] 1. pantā, 2. panta 3. daļā, 9. pantā, 11. panta trešajā daļā un 14. panta pirmajā trešajā un ceturtajā daļā;
  15. Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma[25] 9. panta pirmajā daļā;
  16. Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās
apdrošināšanas likuma[26] 19. panta otrajā daļā.
Pašreizējais morālā kaitējuma intitūts aptver gan civiltiesiskās, gan administratīvi tiesiskās, gan krimināltiesiskās attiecības[27]. Tas liecina par to, ka tiesai nosakot morālā kaitējuma apjomu civiltiesībās būtu jāpiemēro tiesību normu paplašinātā iztulkošanas metode.
Gandrīz visos no iepriekš minētajiem likumiem morālais kaitējums ir saistīts ar nodarīto zaudejumu atlīdzināšanu, kas nosakāma atbilstoši Civillikuma 1770 – 1792. pantam. Zaudējumu atlīdzināšanas galvenais princips ir, ka zaudējumus cietusī puse nedrīkst saņemt lielāku kompensācijas apmēru nekā samazinājusies puses piederosā manta, savukārt morālās kompensācijas galvenais uzdevums ir cietušajai pusei sniegt morālu, ētisku gandarījumu, samierināt puses par nodarīto pāridarījumu.[28] Tieši atšķirīgās tiesību institūtu iezīmes, galvenokārt, rada problēmas teorijā un tiesu praksē. Tā, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē nav izstrādātas morālā kaitējuma definīcijas pēc kuras konvencijas dalībvalstīm vadīties, (Saskaņā ar Satversmes 89. pantu Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas saturs šaubu gadījumā esot tulkojams pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē[29]), bet tiesa piešķir morālo kompensāciju, lai samierinātu cietušo pusi ar tā pāridarītāju, kas ir privāto vai publisko tiesību subjekts. Eiropas Cilvēktiesību tiesas galvenā problēma ir tā, ka   Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nav šī morālā kaitējuma definīcijas, bet tiek pieņemts, ka, ja tiek aizskartas cilvēka pamattiesības tad ir nodarīts morālais kaitējums par ko  cietušajam tiek piešķirta kompensācija naudā.
Tā, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – ECT) 1996. gada 18. decembra lietā Valsamis pret Grieķiju spriežot par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. panta pārkāpumu.
Prasītāji ir Grieķijas pilsoņi Valsamis kungs un kundze, un viņu meita Viktorija, kura apgūst vidējo izglītību Melisijā (Atēnās). Viņi visi ir Jehovas liecinieki. Viktorijas Valsamis vecāki 1992.gada 20.septembrī skolas direktoram iesniedza rakstveida paziņojumu, lai savu 12 gadus veco meitu atbrīvotu no reliģijas mācības nodarbībām, pareizticīgo mises un jebkura cita pasākuma, kurš būtu pretrunā ar viņas reliģiskajiem uzskatiem. Tā rezultātā Viktorija tika atbrīvota no reliģijas mācības nodarbību un pareizticīgo mises apmeklēšanas. 1992.gada oktobrī Viktorijai kopā ar citiem skolas skolēniem bija jāpiedalās skolas parādē par godu 1940.gada Grieķijas - Itālijas kara sākuma atcerei. Viņa paziņoja skolas direktoram, ka reliģiskie uzskati viņai aizliedz piedalīties karadarbības svinīgā atzīmēšanā, un, neskatoties uz direktora norādījumiem, parādē nepiedalījās. 1992.gada 29.oktobrī skolas direktors viņu sodīja, izslēdzot no skolas uz vienu dienu. Strīds nonāca Eiropas Cilvēktiesību tiesā pēc tam kad noticis ECK 13. panta pārkāpums, jo prasītājiem nebija iespēju celt prasību savā valstī sakarā ar 1.protokola 2.panta un ECK 9.panta pārkāpumu. Viktorija Valsamis apgalvoja, ka tiesību normas garantēja viņai tiesības nepiedalīties pasākumos, kas ir pretrunā ar viņas pārliecību. Viņa apstrīdēja soda nepieciešamību un atbilstību, kurš viņu apkaunoja un ierobežoja, ņemot vērā tā nopietnību. Tiesa atzina, ka prasītājiem nav bijuši tiesiskās aizsardzības līdzekļi nacionālajās institūcijās, lai izvirzītu sūdzības, kuras viņi vēlāk iesniedza Strasbūrā, kamdēļ ir noticis ECK 13.panta pārkāpums, jo prasītājiem nebija iespēju celt prasību saskaņā ar ECK 1.protokola 2.pantu un ECK 9. pantu. Tiesa sākotnēji atzīmēja, ka Viktoriju Valsamis tika atbrīvota no reliģijas mācības nodarbībām un pareizticīgo mises, kā to viņa bija lūgusi, pamatojoties uz saviem reliģiskajiem uzskatiem. Tiesa nosprieda, ka prasītājiem ir izdarīts morālais kaitējums, taču ECK 13.panta saistībā ar 9.pantu un ECK 1.protokola 2.panta pārkāpuma atzīšana pati par sevi to kompensē. Kas attiecas uz izdevumiem ECK 13.panta pārkāpuma sakarā, Tiesa nosprieda, ka prasītājiem jāsaņem 600 000 drahmas.[30] 
 Civillikuma 1635. panta trešās daļas pirmajā teikumā ir noteikts, ka ja neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Līdz ar to jāsecina, ka likumdevējs ir sašaurinājis ECT konvencijā noteikto izpratni par morālā kaitējuma piešķiršanu. Tas pēc autora domām nav pareizi, jo, lai arī ne vienmēr morālo kompensāciju piešķir naudas izteiksmē, tiesām, tomēr vajadzētu izpratni par morālo kaitējumu paplašināt.
Eiropas Deliktu tiesību principos nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana, ja personai ir nodarīti miesas bojājumi noteikts, ka nemantiskais kaitējums korespondē ar upura ciešanām un viņa ķermeņa un garīgās veselības traucējumiem.[31]
Tiesības prasīt morālo kaitējumu izriet no Civillikuma 1635. panta. Pants pašreizējā redakcijā Civillikumā pastāv jau nedaudz vairāk kā piecus gadus, kad pantā iekļautas tiesības cietušajam prasīt no aizskārēja morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas liecina par to, ka sabiedrībā izpratne par neatļautas darbības nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu civiltiesiskā kārtībā vēl tikai rodas. 1635. pants Civillikumā tiek uzskatīts par morālā kaitējuma institūta civiltiesībās tiesisko pamatu. Latvijā morālā kaitējuma institūts sācis veidoties tikai pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā. Civillikumā, kas bija spēkā līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā, morālā kaitējuma jēdziens nebija iekļauts, bet šī institūta iezīmes un jēgu saskatīt varēja. Tas principā netika atzīts padomju civiltiesībās, tātad arī Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. PSRS valdīja uzskats, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzība naudā pazemo padomju cilvēka cieņu, tāpēc tai nav vietas spēkā esošajos likumos.[32]
1.2 Morālais kaitējums un morāle
Neraugoties uz ārējo līdzību, jēdzieniem "morālais kaitējums" un "morāle" ir visai attāla līdzība. Drīzāk šīs līdzības nav. Līdz ar to nav pamatots mēģinājums morālā kaitējuma jēdzienu izskaidrot ar kaitējumu morālei, kā to mēģināja darīt A.Grūbe — "…morālais kaitējums ir tāds kaitējums, kas nodarīts morālei, un morāle līdz ar to būtu jāuzskata par kaitējuma objektu.[33]"
Jēdziens "morālais kaitējums" tiek lietots kā pretstats mantiskajam kaitējumam — zaudējumiem. Piemēram, "Morālisks —garīgs, dvēselīgs, psīcholoģisks, piemēram, morālas mokas. Pēdējā nozīmē vārdu m. (moral) lieto it sevišķi franči un angļi". Arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā jēdzienu "morāls" saista ar nemateriālo dzīves pusi — .Tāds, kas saistīts ar cilvēka garīgo dzīvi".
Morālais kaitējums, tas ir, nemantiskas kaitējums — netaisnība ( wrong ) personas nemateriālajām vērtībām, kuru eksistenci sabiedrība vispārīgi atzīst, piemēram, dzīvībai, veselībai, godam, cieņai, reputācijai utt.
Morālais kaitējums, t.i., kaitējums vērtībām, kuras nav tieši novērtējamas vai izsakāmas mantiskās vērtībās, piemēram, naudā[34]
Eiropas Cilvēktiesību konvencijā morāle tiek saprasta kā ētikas un tikumības kategorija, kuru tā aizsargā un konvencijas dalībvalstu valdībām ir likumīgi atļauts ierobežot dažādas tiesības un brīvības, lai aizsargātu morāles vērtības[35]Līdz šim morāle konvencijā nav definēta. ECT tiesa lietā Handyside v. United Kingdom noteica, ka dažādu konvencijas dalībvalstu tiesībās var atrast vienotu Eiropas koncepciju par morāli.[36]
Morāle (franču morale 'tikumība' — no latīņu moralis 'tikumīgs') vēsturiski mainīga sabiedrisko normu principu un noteikumu sistēma, kas tikumiski reglamentē cilvēka rīcību sabiedrībā un viņa izturēšanos pret citiem cilvēkiem.[37] Morālā kaitējuma jēdziens civiltiesībās būtu jāskaidro caur morāles jēdzienu kaut arī abiem jēdzieniem nav nekā kopīga. Šajā gadījumā ir jāņem vērā apstāklis, ka morāles vērtības sabiedrībā laika gaitā mainās un lietas, kas pirms divdesmit gadiem bija sabiedrībā nepieņemamas tagad uztver kā kulta lietu. Tādējādi morālā kaitējuma jēdziens civiltiesībās būtu jātulko sistemātiski caur CL 1.;1415. un 1592. pantu, jo nevar noliegt, ja tiesiskais darījums ir pretējs, piemēram, reliģijai, tad tas ir pretrunā ar morāli, sabiedrībā pieņemtajām normām un līdz ar to nav spēkā.
2 Prasījumi personisku aizskārumu dēļ
Nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, ir jāņem vērā, ka Civillikums nedod morālā kaitējuma jēdzienu un ka uz morālā kaitējuma mantisku atlīdzību netiek attiecināts vispārējā delikta princips, tas ir, mantisku kompensāciju par morālo kaitējumu var pieprasīt tikai likumā minētajos gadījumos. Tas attiecas arī uz Civillikuma 1635. pantā noteikto, ka, ja cietušais var pierādīt, ka tam ir nodarīts morālais kaitējums, tad tiesai tas jāpiešķir.
Civillikuma 19. nodaļā ietvertie prasījumi personisku aizskārumu dēļ ietver atlīdzību par miesas bojājumiem, kā arī atlīdzību no nodarījumiem pret personisko brīvību, godu cieņu un pret sieviešu nevainību. Par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem Krimināllikumā[38] ir paredzēta atbildība. Vainīgās personas kriminālatbildība par nodarījumu neizslēdz tās civiltiesisko atbildību – atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu.
Norādot uz to, ka jebkurai personai ir tiesības uz personisko neaizskaramību, tajā skaitā dzimumneaizskaramību, un šo personisko tiesību atbildētājs ir pārkāpis, tiesa atzinusi, ka Civillikuma 2353. pants tulkojams paplašināti, jo tiesību normas vārdiskais formulējums neizsaka pilnīgi normas patieso jēgu. Augstākās Tiesas Senāts atzīst, ka atbildība iestājas ne tikai par izvarošanu vai personas izmantošanu tai atrodoties nesamaņas stāvoklī, bet arī par dzimumtieksmes apmierināšanu pret sievietes gribu netiklā formā, līdz ar ko prasītājai ir tiesības saņemt atlīdzību par seksuāla nozieguma rezultātā viņai nodarīto morālo kaitējumu.[39]                  
Nodaļā tiks sīkāk apskatīti miesas bojājumu problemātika, paaugstinātas bīstamības avota nodarītā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums, prasījumi no brīvības goda un cieņas aizskaršana.           
2.1 Miesas bojājumu nodarītā morālā kaitējuma atlīdzinājums
Nemantiskais kaitējums attiecas uz sāpēm un ciešanām no miesas bojājuma, kas noticis citas personas vainas dēļ. Tas var attiekties gan uz fizisku, gan psiholoģisku ievainojumu, gan garīgām ciešanām vai traumas izraisītām sāpēm. Lielākā daļa negadījumu saistīti ar fiziskiem savainojumiem. Tie pārsvarā ir lūzumi, galvas traumas, zilumi[40].   
Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Stubbings un Citi pret Lielbritāniju[41], kurā cietušajai radās psihiskas problēmas ar veselību pēc vairākiem gadiem, kad viņas patēvs viņu bija izvarojis bērnībā. Galvenā problēma šajā lietā bija tā, ka tiesai nebija skaidrs, kurā brīdī sāk tecēt noilgums, jo cietusī puse nevarēja uzsākt civillietu Lielbritānijā pirms bija sasniegusi 24 gadu vecumu.
Eiropas Deliktu tiesību principi nosaka, ka zaudējumu atlīdzināšana attiecas uz materiālo un nemateriālo (morālo) kaitējumu tiesiski aizsargātām interesēm.
Eiropas Deliktu tiesību principi[42]aizsargā cilvēka:
1.      Dzīvību
2.      Veselību (no prettiesiskiem aizskārumiem, miesas bojājumiem)
3.      Garīgo integritāti
4.      Cieņu un brīvību
Šīs četras kategorijas Eiropas Deliktu tiesību principos ietver vislielāko aizsardzību. Līdzīgi arī Krimināllikums aizsargā minētās četras kategorijas. Cilvēka cieņas aizsardzībai praksē gan lielāks ir civiltiesiskais raksturs. 
Miesas bojājumi ir cilvēka organisma audu, orgānu un sistēmu anatomiski bojājumi vai funkcionāli traucējumi, kas radušies fizikālu — mehānisku, termisku, elektrisku, akustisku, radiācijas, ķīmisku, bioloģisku un psihisku iedarbību rezultātā[43].
Atbildību par miesas bojājumiem Civillikumā nosaka 2347. panta pirmā daļa, kas nosaka, ja kāds ar darbību, par ko viņš vainojams un kas ir prettiesīga, nodara otram miesas bojājumu, tad viņam jāatlīdzina tam ārstēšanās izdevumi un bez tam, pēc tiesas ieskata varbūtējā atrautā peļņa. Šajā gadījumā nevar runāt par tieši nodarītu morālo kaitējumu, bet tas ir jāatlīdzina, ja cietušais spēj pierādīt, ka viņam nodarīts morālais kaitējums. Tā, piemēram, Senāta Krimināllietu departamenta 2010. gada 28. jūnija lēmumā lietā SKK – 295/2010 D.Č., atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 126.panta pirmās daļas ar naudas sodu 10 minimālo mēnešalgu apmērā (Ls 1600). Nolemts piedzīt no D.Č. par labu V.S. morālā kaitējuma kompensāciju Ls 375,09 apmērā.[44]
Kādā citā lietā Rīgas rajona tiesa (lieta Nr.11350227505), izskatot krimināllietu M.G. apsūdzībā par miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības nolēma nenoteikt materiālā un morālā kaitējuma kompensāciju par labu cietušajam N.M., norādot, ka kaitējuma atlīdzība iespējama civiltiesiskā kārtībā. Arī Rīgas apgabaltiesas krimināltiesas kolēģija ar 2008. gada 15. aprīļa lēmumu šo pirmās instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu, atzīstot, ka cietušā iesniegtā kaitējuma kompensācijas prasība nav pamatota ar Civillikuma normu, kas bija spēkā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā, jo noziedzīgais nodarījums bija noticis pirms attiecīgā Civillikuma norma stājās spēkā.[45]     
 Vācijas Civilkodeksā (Bürgerliches Gesetzbuch, turpmāk teksā BGB) 823. panta pirmajā daļā noteikts, ka personu, kas tīši vai nolaidības dēļ, prettiesiski aizskar personas dzīvību, ķermeņi, veselību, brīvību, īpašumu vai citas personas tiesības, ir pienākums sniegt kompensāciju otrai pusei par zaudējumiem, kas rodas no šīs prettiesiskās darbības.[46]Atšķirībā no Civillikuma BGB nosaka 823. pants nosaka konkrētus gadījumus, kad būtu jāmaksā kompensācija par zaudējumiem, kas ietver arī miesas bojājumus. BGB norma nerunā par morālo kompensāciju, bet kompensāciju par zaudējumiem, kas nozīmē, ka zaudējumos ir arī ietverta kompensācija par nemantisko aizskārumu.
Anglosakšu deliktu tiesībās pastāv divu veidu bez–naudas civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi: (non-monetary remedies) izpildraksti (injunctions) un pavēles atgriezt īpašumu, kurus var piemērot, ja ir noticis nemantisko tiesību aizskārums. Tos visbiežāk piemēro gadījumos, ja notiek strīds par piesavināšanos uz nekustamo īpašumu nevis attiecībā uz kustamo mantu. Visbiežāk, kad miesas bojājumu upuris cieš nemantisko kaitējumu, vienīgais veids kā likums var aizsargāt cietušo ir ar naudas izmaksu, jo zaudējumu cēlonis ir prasītāja materiālā stāvokļa nelabojamas izmaiņas.[47] Civillikums neparedz gadījumus, kad nemantisku kaitējumu varētu atlīdzināt bez finansu līdzekļiem. Līdz ar to jāvaicā vai nauda ir labakais veids kā atlīdzināt par pāridarījumu?
 Allen v Jambo Holdings Ltd (1980) lietā, kurā prasītājas vīru bija aizskāris un nodarījis miesas bojājumus Nigērijas uzņēmuma lidmašīnas propellers kā rezultatā vīrs nomira. Viņa atraitne veiksmīgi izmantoja izpildrakstu (injunction) neļaujot lidmašīnai pamest Apvienoto Karalisti.[48]
Salīdzinot dažādu valstu un Eiropas Savienības nostāju jautājumā par miesas bojājumiem kļūst skaidrs, ka valstīm miesas bojājumu gadījumā ir personai jāatlīdzina par tai nodarīto netaisnību atšķiras tikai veids kā tas tiek darīts, bet nevienā valstī vēl nav izstrādāta vienota metodika, kas palīdzētu precīzi aprēķināt morālā kaitējuma apmēru, jo tas nav izsakāms materiālā ekvivalentā.[49]Ja šāda metodika tiktu izstrādāta tad tai jābūt taisnīgai un galu galā arī samērīgai ar personai nodarīto kaitējumu. Šī pētījuma autors uzskata, ka morālā kaitējuma apmēram, ko personai nosaka par tai nodarītajiem miesas bojājumiem būtu jābūt lielākam nekā personai nodarīto zaudējumu apmēram. Par to liecina kaut vai šāds Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, kurā tā lietā Selmouni pret Franciju 1999. gada 28. jūlijā, kur cietušais tika pieaicināts kā liecinieks lietā par narkotiku kontrabandu un kā vēlāk konstatēts policisti viņam bija nodarījuši miesas bojājumus. Selmouni par nodarītajiem miesas bojājumiem prasīja piedzīt 750 tūkstošus franku kā arī 1,5 milijonus franku morālo kompensāciju. Tiesa izvērtējot visus apstākļus tiesa lika atbildētājam (Francijai) cietušajam samaksāt 500 tūkstošus par cietušajam nodarītajiem miesas bojājumiem un atlīdzību par morālo kaitējumu.[50]Šāds secinājums ir pamatojams kaut vai ar to, ka, ja cilvēks ir atnācis liecināt policijas iecirknī, tur viņš vismazāk rēķinās, ka ar viņu fiziski izrēķināsies un nodarīs miesas bojājumus. Tas katrā ziņā ir pretrunā ar nevainīguma prezumpciju krimināltiesībās. 
Reti kurš apgalvos, ka automašīna vai vilciens nav noderīgi civilizācijas sasniegumi.[51]  Taču ceļu satiksmē tie nekontrolēti var radīt lielu postu, uz to norāda šāda informācija mēdijos. Uz autoceļa Baltezers-Saulkalne 1987.gadā dzimis vīrietis, vadot kravas automašīnu «Scania» ar piekabi, notrieca gājēju, 1985.gadā dzimušu vīrieti, kurš no gūtajām traumām notikuma vietā nomira.[52] ASV Teksasas štatā kādam sešgadīgam bērnam no kabatas bērnudārzā izkritis pielādēts ierocis, otrdien ziņoja vietējie mediji. Negadījumā ievainoti trīs bērnudārza audzēkņi, taču neviens nav guvis nopietnus savainojumus.[53] Pēc tam, kad 11. Martā Japānu skāra spēcīga zemestrīce Fukušimas AES radās problēmas divos reaktoros: pirmajā un trešajā. Pēc laiciņa Japānas premjers Naoto Kans tomēr izsludina ārkārtas stāvokli, lai varasiestādes varētu ieviest ārkārtas pasākumus[54].
Visos trijos piemēros, kas pēdējā laikā ir izskanējuši medijos tiek skaidrots paaugstinātas bīstamības avota nodarītais kaitējums vai arī kaitējuma iespējamība. Šajā gadījumā tiesību zinātnē rodas problēma, kas tad īsti ir paaugstinātas bīstamības avots: vai tā ir lieta vai darbība ar lietu, kas rada bīstamību lietas īpašniekam un apkātējiem.   
Eiropas Deliktu tiesību principos[55] paaugstinātas bīstamības avots netieši ir pieminēts pirmajā pantā, kurā noteikts, ka persona, kura kaitējusi citai personai un līdz ar to abas personas ir juridiski saistttītas ir pienākums kompensēt tai radītos zaudējumus.
Zaudējumus īpaši var attiecināt uz personu:
1.      Kura ir vainīga pie darbībām, kas izraisījušas zaudējumus  
2.      Kuras paaugstinātas bīstamības darbības ir tos izraisījušas
3.      Kura papildus tos ir radījušas ar savām funkcijām
Tas liecina par to, ka virzoties uz jauno Eiropas Civilkodeksu iestādēm un tiesām, kas piemēros šos principus praksē būs plašas manevrēšanas iespējas, kaut gan šāda nekonkrētība, tomēr var radīt pārmērīgi lielu nenoteiktību tiesu praksē.                                                                                                                                              
Abas visfundamentālākās Eirotpas civiltiesību kodifikācijas – Francijas Civilkodekss (turpmāk – CCF) un Vācijas Civilkodekss nepazīst terminu „paaugstinātas bīstamības avots” un normas, kas speciāli reglamentētu atbildību par tā nodarīto kaitējumu. Abās valstīs likumdevējs ir devis priekšroku speciālajiem likumiem (piemēram, Francijā Civilaviācijas kodekss, likums par autotransporta negadījumu nodarīto kaitējumu).
Arī ASV likumdevējs devis priekšroku speciālajiem likumiem (likumi par videi nodarītā kaitējuma atlīdzību). Latvijā bez Civillikuma atbildību par paaugstinātas bīstamības avotu nosaka arī likums par Obligātās Civiltiesiskās Atbildības Apdrošināšanu.
Šāda tendence ir atbalstāma, jo tā vairāk disciplinē paaugstinātas bīstamības avota lietotāju, jo speciālajā likumā var vairāk noregulēt tādas lietas, kuras nekad neparādīsies civilkodeksā līdz ar to vairāk aizsargājot iespējamo cietušo. 
Šī pētījuma autors līdzīgi kā Dmitrijs Skačkovs[56] uzskata, ka paaugstinātas bīstamības avots ir materiālās pasaules objekti, kuri savu īpašību dēļ rada paaugstinātu bīstamību apkārtējiem, tādējādi apskatot pēc iespējas plašāku problēmu loku, kas skar šo tiesību institūtu. 
Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Öztureks pret Turciju[57], kurā prasītājs bija izdevis grāmatu, Diary of a death under torture. Grāmatā ir stāstīts par nelegālas maoistu organizācijas dibinātāju dzīvi. Apsūdzības uzturētāji apgalvoja, ka Öztureka kunga mērķis bija gāzt valsts varu un pasludināt tur komunisma režīmu. Kā rezultātā tas bija prasītāja izteikšanās brīvības pārkāpums, jo Öztureks bija tikai grāmatas izdevējs. Tiesa piesprieda atbildētāja valstij atlīdzināt zaudējumus, nemantisko kaitējumu kopumā 10 000 ASV dolāru un 20 000 Francijas franku.
Šajā lietā ECT tiesa paplašināti iztulkojusi jēdzienu paaugstinātas bīstamības avots (kas šajā gadījumā ir grāmata ar kuras palīdzību izdevējs var panākt sev vēlamo mērķi – gāzt valsts varu), bet prasītājam izdevās pierādīt pretējo.        
Latvijas juridiskajā literatūrā ir izplatīts viedoklis, kuram piekrīt arī šī pētījuma autors, ka paaugstinātas bīstamības avots ir arī dzīvnieki, kuru nodarīto kaitējumu būtu jāiekļauj arī Civillikuma attiecīgajā apakšnodaļā. Šī kaitējuma atlīdzināšana būtu jāattiecina uz dzīvnieka īpašnieku, valdītāju. Kaitējums neattiektos uz gadījumiem, kad to nodarījis savvaļas dzīvnieks, kurš nevienam nepieder. Pašlaik Civillikumā prasījumus no kustoņu nodarītajiem zaudējumiem regulē 2363. – 2368. pants. Šos prasījuma pamatus vajadzētu iekļaut nodaļā par paaugstinātas bīstamības avotiem.
Latvijas Republikas Satversmes 95. pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.[58]Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. un 4. pantam nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt un nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē. Nevienam cilvēkam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligātu darbu.[59]
 Japānas Augstākā tiesa 1993. gadā Misae Takeda lietā ir lēmusi cietušajai par labu, ka slimnīcai ir jāmaksā par labu cietušajai Jehovas lieciniecei un viņas ģimenei 5140 ASV dolāru par to, ka slimnīca pret pacientes gribu ir viņai pārlējusi asinis. 1992. gadā Misae Takeda pamodās pēc vēža operācijas un konstatēja, ka ārsti ir lauzuši savu solījumu. Ārsti bija pārlējuši viņai asinis, kaut arī tas ir pretrunā ar viņas reliģisko pārliecību. Trīs gadus pēc pacientes nāves tiesa lēma viņai par labu. Tā bija pirmā reize, kad Japānas Augstākā tiesa atzina pacienta konstitucionālās tiesības būt pilnībā informētiem par to kādu medicīnisko aprūpi pacients saņem.[60]No šī sprieduma jāsecina, ka tiesa augstāk vērtē augstāk personas konstitucionālās tiesības – reliģijas brīvību, kas arī būtu jāvērtē augstāk nevis ārsta pienākumu glābt cilvēka dzīvību, kam šajā gadījumā ir sekundāra loma. Kioto Universitātes profesors par šo spriedumu izteicās, ka šis nav tikai reliģisks jautājums. Tas skar arī labas pārvaldibas aspektu, jo tas attiecas uz visu pacientu tiesībām.[61]Rīgas apgabaltiesa pēc bijušā Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētāja Raimonda Munkevica prasības no SIA „Jūrmalas ATU” valdes priekšsēdētāja Jura Visocka piedzina 5000 latu morālā kaitējuma kompensāciju par nepatiesiem apgalvojumiem par it kā domes priekšsēdētāja vardā pieprasītu 20 000 latu kukuli atkritumu apsaimniekošanas līguma noslēgšanai.[62]
Ārvalstu krimināllikumos tiek izdalīta atbildība par mirušas personas goda aizskaršanu. Pievēršoties terminoloģiska rakstura niansēm, domājams, ka pareizāk būtu runāt nevis par mirušā godu, cieņu vai reputāciju, bet gan mirušas personas piemiņu un tās nopulgošanu, kā tas ir Vācijas Kriminālkodekā un Lietuvas Kriminālkodeksā, kurā izveidota speciāla nodaļa „Noziegumi un kriminālpārkāpumi pret mirušo piemiņu”. Diskusijas vērts ir jautājums par šādas nodaļas izveidi Krimināllikumā.[63]Ārvalstu likumdevēji miruša cilvēka piemiņas aizsardzību uzskata par pietiekami kaitīgu, lai to atzītu par krimināli sodāmu nodarījumu. Jāvērtē vai aizskartās personas radiniekiem būtu tiesības saņemt arī morālu gandarījumu (mantisku kompensāciju) par šādu aizskārumu? Ņemot vērā, ka mirušais nav tiesību subjekts (viņam nevar atlīdzināt morālo kaitējumu) un ārvalstu likumdevēju mērķis šādu nodarījumu sodīt ar kriminālsodu jāsecina, ka vainīgās personas sodīšana sniedz pietiekami lielu morālo gandarījumu aizskartās personas radiniekiem. Mantiska kompensācija šajā gadījumā nav nepieciešama, jo šādā gadījumā vainīgā persona paliktu nesodīta, jo morālais kaitējums nav sods.
Anglijā, kur sākotnēji atbildība par neslavas celšanu (libel) tika regulēta tikai krimināltiesībās, tika ieviests papildu veids, kā aizstāvēties neslavas celšanas gadījumā. Turklāt jāpiezīmē, ka anglosakšu zemēs tiek nodalīti divi neslavas celšanas veidi - libel (apmelojums, nozākājums, paskvila), par ko paredzēta gan kriminālatbildība, gan civilatbildība, un slander (neslava), par ko atbildība regulēta tikai civiltiesiskā kārtībā.[64]
Satversmē noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības uz vārda brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus (100. p.). Šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību labklājību un tikumību (116. p.). Vienlaikus noteikts, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.
Personas tiesības uz goda un cieņas aizsargāšanu paredzētas arī Civillikumā. Saskaņā ar šā likuma 2352a. pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.
Ja personas godu un cieņu aizskarošas ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, ja tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē ir jāatsauc.[65] Tiesu praksē bija redzams šāds piemērs.   
2003.gada 28.jūlijā Arnolds Laksa cēla prasību pret SIA „Mēdiju nams”, Ģirtu Rungaini par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu. Prasībā norādot, ka laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”, kuras izdevējs ir SIA “Mediju nams”, laika posmā no 2002. gada augusta līdz 2003. gada maijam, regulāri un atkārtoti ir publicēti raksti, kuri satur nepatiesas ziņas, kas aizskar Arnolda Laksas, cieņu un godu un ceļ viņam neslavu.[66] Tiesa prasību apmierināja daļēji – uzlika par pienākumu atsaukt nepatiesās ziņas un apmierināt prasību daļā par naudas kompensācijas piedziņu un pa labu Arnoldam Laksam, no a/s Preses nams” piedzīt LVL 30 000, no SIA „Mēdiju nams” LVL 20 000.[67] No šī sprieduma var secināt, ka ziņu atsaukšana nevar dot vēlamo rezultātu, jo sabiedrības acīs aizskartās personas reputācija jau ir sliktāka un nemantiskā kompensācija var lietā iesaistītās puses  samierināt. 
Arvien pieaug to prasību skaits, kur nemantisku labumu vai tiesību aizskāruma rezultātā cietušie saskaņā ar likumu lūdz noteikt atlīdzību pēc tiesas ieskata. Šī tendence ir saistāma ar sabiedrības tiesiskās apziņas celšanos un to, ka personas pilnīgāk apzinās savas ar likumu aizsargātās tiesības[68]
Jāatzīst, ka nav viegli noteikt summu vērtībām, kas mantiski nav tieši izsakāmas. Vislielākās grūtības tiesām sagādā mantiskās kompensācijas apmēra noteikšana. Vispirms jau tādēļ, ka nemantiskais kaitējums ir individuāls un daudzveidīgs. Civillikums atsaucas uz tiesas ieskatu, taču ne Civillikums, ne arī cits normatīvs akts tieši nedod formulu kā noteikt piespriežamo summu. Tiesas ieskats nenozīmē tiesas subjektīvu iegribu – šim prasītājam prasību apmierināt un šim – ne.
Pretrunīgā tiesu prakse neveicina ticību tiesu objektivitātei un spriedumu pamatotībai. Jānorāda, ka arī attīstītajās Rietumeiropas valstīs netiek noteiktas vienādas kompensācijas summas par līdzīgiem aizskārumiem. Taču tur var saskatīt noteiktu vienotu tendenci, kas nav tieši atkarīga no vispārējā labklājības līmeņa[69]    
Daži ārvalstu juristi, piemēram, Surmonds un Van Veltovens (Suurmond un Van Velthoven), kas ir izstrādājuši pētījumu par to, ka ja nemantiskais kaitējums tiktu pilnībā kompensēts, tad pastāvētu risks, ka cilvēki vairs negribētu apdrošināties pret nemantiskā kaitējuma zaudējumu.[70] Kuks un Grahams[71] (Cook and Graham) apgalvo, ka nemantiskais kaitējums var tikt vērtēts tikai personīgi un ka tas tiks vērtēts atbilstoši personas labklājībai. Šāda nostāja nemantisko kaitējumu tuvina zaudējumiem, kas pēc būtības ir divi pilnīgi atšķirīgi tiesību institūti un tas civiltiesiskajā apgrozībā varētu radīt arvien lielākas neskaidrības juridiskajā literatūrā un tiesu praksē. Švarcs[72] (Schwartz) savukārt apgalvo, ka nemantiskā kaitējuma apmēru var tikt noteikt pati deliktu tiesību sistēma.
  Latvijā morālā kaitējuma atlīdzības apmēri ir ievērojami zemāki nekā citās Eiropas un pasaules valstīs. Iespējams, tas izskaidrojams ar mūsu valsts attieksmi pret cilvēka veselību un dzīvību, bet, iespējams, vienkārši citviet kompensācijas ir pārāk augstas un neadekvātas[73]
Augstākās tiesas Senāts civillietā par zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu noteica, ka atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas, bet arī jāattur no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Tiesa cietušajam piešķīra 1000 LVL lielu morālā kaitējuma apmēru, kaut arī cietušais bija prasījis 2000 LVL, norādot, ka  Morālā kaitējuma atlīdzībai L.G. lūdzis piedzīt Ls 2000, norādot, ka atbildētājs regulāri pārkāpj sabiedrisko kārtību un mājas koplietošanas noteikumus, - savā dzīvoklī nakts laikā ar draugiem un draudzenēm kopīgi lieto alkoholu, klausās ļoti skaļu mūziku, tādējādi traucējot naktsmieru, līdz ar ko regulāri tiek saukta policija. Ņemot vērā atbildētāja prettiesisko rīcību, kas izpaudusies daudzkārtējā un sistemātiskā naktsmiera traucēšanā, tiesa atzinusi, ka morālā kaitējuma atlīdzībai L.G. labā piedzenami Ls 1000. Tādējādi, lai morālā
kaitējuma atlīdzinājums būtu uzskatāms par atbilstīgu, tam ir jābūt samērojamam ar
nodarīto kaitējumu, proti, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt
atlīdzinājumam.
Morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā nozīme ir arī atlīdzinājuma funkcijai.
Proti, atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības tikušas
aizskartas, bet arī jāattur vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Tādējādi atlīdzinājums nedrīkst būt nesamērīgi mazs.[74]
No šī sprieduma redzams, ka Senāts  nav norādījis spriedumā nevienu vispārējo tiesību principu, kā tas būtu jādara atbilstoši Civillikuma 5. pantam. Nav skaidrs kā tiesa ir noteikusi apmēru, kaut arī ir norādīts, ka morālā kaitējuma apjomam vajadzētu būt pietiekami lielam, lai tas atturētu vainīgo personu no līdzīga nodarījuma nākotnē.
Lai tas savukārt varētu notikt tiesai būtu jāvērtē:
1.      Ekonomiskā situācija valstī
2.      Pārkāpēja mantiskais stāvoklis atlīdzinot morālo kaitējumu
3.      Cietušās puses pieprasītās morālās kompensācijas apmērs
Ekonomiskā situācija valstī Senātam nosakot morālā kaitējuma apmēru būtu jāvērtē tādēļ, ka šis apmērs ilgstošā laika posmā nevarētu palikt nemainīgs, kas ir liels trūkums pētījumos, kur tiek noteikts šis morālā kaitējuma apmērs.[75]
Pārkāpēja iespējas atlīdzināt būtu jāvērtē, jo kaitējuma apmēram ir jāattur tiesību aizskārēju no līdzīga nodarījuma izdarīšanas nākotnē. Nezinot pārkāpēja finansiālās iespējas šī funkcija nevar tikt pildīta pilnvērtīgi.
Cietušā pieprasītais apmērs šobrīd tiesās tiek vērtēts, bet tas tiek darīts nepilnvērtīgi, jo visbiežāk tiesas kompensē mazāku summu nekā cietusī puse ir noteikusi. Tas, galvenokārt, būtu jāvērtē tādēļ, ka tikai cietušais pats objektīvi var novērtēt sev nodarīto ciešanu apmēru mantiskā izteiksmē.  


4 Kopsavilkums
1.      Nosakot morālā kaitējuma apmēru tiesām būtu jāpiemēro paplašinātā normatīvo aktu iztulkošanas metode;
2.       Nepieciešams veikt grozījumus Civillikuma 1415. pantā un 1592. pantā vārdu „tikumība” aizstāt ar vārdu „morāle”, kas palīdzētu tiesām sistēmiski iztulkot jēdzienu „morālais kaitējums”
3.      Augstākās tiesas Senātam ir jābūt tai institūcijai, kas nosaka gala apmēru morālā kaitējuma kompensācijai;
4.      Tiesām ir jāizstrādā saistoša morālā kaitējuma definīcija, kā tas ir, piemēram, Anglijā, kur liela loma ir precedentu tiesībām;
5.      Nosakot morālā kaitējuma apmēru tiesām atbilstoši Civillikuma piektajam pantam spriedumos nepieciešams norādīt vispārējos tiesību principus uz kādiem tiesa ir balstījusies;
6.      Nemantiskā kaitējuma kompensēšanai katru reizi nav nepieciešams noteikt mantiskās kompensācijas apmēru. Senātam būtu jāvērtē vai cietušajam pietiekamu gandarījumu nesniedz, piemēram, vainīgā kriminālsods;
7.      Nemantiskās kompensācijas apmēri pēdējos gados pieaug līdz ar to var sagaidīt, ka personas, kuru tiesības un tiesiskās intereses būs aizskartas mēģinās savu taisnību aizstāvēt prasot morālā kaitējuma atlīdzināšanu;
8.      Civillikuma 1635. pantā nepieciešams paplašināt subjektu loku kam morālais kaitējums piešķirams pēc likuma. Šobrīd pēc likuma kompensācija piešķirama noziedzīgos nodarījumos cietušām personām, bet paplašināt varētu arī tām personām, kam netaisnīgi ierobežotas to pamattiesības.

           



5 Izmantotā literatūra
1.      A.Grūbe. Par morālo kaitējumu un tā atlīdzību kriminālprocesā, LV, Nr. 390/391, 25.11.1999
2.      Bitāns A. Legal Liability for Non-Pecuniary Loss in Civil Laws of Different Countries  Latvijas Universitātes Raksti. 2007,719.sēj.:Juridiskā zinātne. 112 -113. lpp.
3.      Bitāns A. Senāta loma civilprocesā un izskatot prasības par nemantisko kaitējumu Civilprocesa aktuālie jautājumi 2007. gada zinātniskās konferences materiālu krājums izd. Tiesu Namu Aģentūra  73 – 100. lpp
4.      Cane P The anatomy of Tort Law Hart Publishing Oxford 1997
5.      Goda un cieņas civiltiesiskās un krimināltiesiskās aizsardzības nianses  Hamkova D.  Jurista Vārds Nr.2 (506) Otrdiena, 2008. gada 15. Janvāris
6.      Hamkova D Goda un cieņas krimināltiesiskā aizsardzība. promocijas darba kopsavilkums
7.      http://www.apollo.lv/portal/news/articles/235864 skatīts  21.04.2011
8.      http://www.encyclo.co.uk/define/Non-pecuniary%20Damages  (skatīts 28.04.2011.)
9.      http://www.epersonalinjury.ca/blog/pecuniary-and-non-pecuniary-damages-for-personal-injury-claims/   skatīts 27.04.2011.
14.  Human Rights Quarterly A comparative and international Journal of the Social Sciences, Humanities, and Law Volume 24 Number 1 February 2002 The Johns Hopkins University Press 278lpp
15.  Matjušina R. Kritēriji morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai  Jurista Vārds, 30.06.2008, Nr.26 (579)
16.  Rotterdam Institute of Private Law Accepted Paper Series Non pecuniary losses Siewert D. Lindenbergh and Peter P.M. van Kippersluis Michael Faure (ed.), Tort law and economics, Encyclopedia of law and economics - Non pecuniary losses,Cheltenham 2009, Vol 1, Edward Elgar p.21
17.  Sinaiskis V. Latvijas Civiltiesību apskats Lietu tiesības Saistību tiesības izd. Latvijas Juristu biedrība Rīgā, 1995. 193. lpp
18.  Slanķe G. Morālā kaitējuma institūta civiltiesībās iztulkošana Jurista Vārds Nr.41(636) Otrdiena, 2010. gada 12. Oktobris
19.  Slaņķe G. Morālā kaitējuma institūta iztulkošana civiltiesībās Likums un Tiesības 11,2008 322 -333 lpp
20.  Svešvārdu vārdnīca Jumava jauns izdevums, 2006 Dr.philol. Jura Baldunčika redakcijā
21.  Torgāns K Saistību tiesības II daļa Mācību grāmata. izd. Tiesu Namu Aģentūra 279. lpp
22.  Voroncovs A. Kad atlīdzības apmēru nosaka tiesa Jurista Vārds 17.07.2007.,Nr.29
1.      Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija www.humanrights.lv  skatīts  25. 04.2011
2.      Latvijas Republikas Satversme LR likums: Latvijas Vēstnesis 66 (4052) 08.04.2009. likums  stājas spēkā 02.11.2010.
3.      Civillikums Saistību tiesības  LR likums: Ziņotājs Nr.1., 14.01.1993.
4.      Civillikums. Ceturtā daļa Saistību tiesības LR likums: Latvijas Vēstnesis 28.10.2010.  Nr.183 (4375) stājas spēkā 01.02.2011.
5.      Civilprocesa likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 16 (4414) 20.01.2011. likums stājas spēkā 01.02.2011
6.      Civīllikums Kodifikācijas nodaļas 1973. gada izdevums trešais iespiedums Rīga, 1938.g
7.      Darba likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 47 (4239),   04.03.2010. likums 24.03.2010.) stājas spēkā ar 25.03.2010
8.      Detektīvdarbības likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 76 (4260) 29.04.2010. likums  
9.      Grozījumi Civillikumā: LR likums Latvijas Vēstnesis 2006.gada 9. februāris, Nr. 24
10.  Kriminālprocesa likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 178 (4370) 21.10.2010. likums stājas spēkā 01.01.2011
11.  Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss: LR likums. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes  un Ministru padomes Ziņotājs, 1984. 20 decembris, nr. 51
12.  Operatīvās darbības likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 205(4191) 10.12.2009. stājas spēkā 01.01.2010
13.  Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu LR likums: Latvijas Vēstnesis 140 (1600) 15.04.1999. likums
14.  Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem LR likums: Latvijas Vēstnesis 46(2994)  11.03.2004. likums stājas spēkā ar 07.04.2004.
15.  Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem LR  likums: Latvijas Vēstnesis 08.04.2009. Nr 55 (4041)  stājas spēkā ar 22.04.2009
16.  Patērētāju tiesību aizsardzības likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 20.12.2010. likums 206 (4398)
17.  Reklāmas likums LR likums: Latvijas Vēstnesis Nr. 50 (4448), 30.03.2011 stājas spēkā 13.04.2011
18.  Administratīvā procesa likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 202 (3986) 18.12.2008. likums
19.  Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 206 (4398) 16.12.2010. likums  stājas spēkā 01.01.2011.
20.  Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 40 (4232) 25.02.2010. likums stājas spēkā 25.03.2010
21.  Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 174 (3958) 23.10.2008. likums stājas spēkā 21.11.2008
22.  Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību 3. Pielikums LR likums: Latvijas Vēstnesis 193(4179) likums 19.11.2009
23.  Bürgerliches Gesetzbuch (BGB) http://www.gesetze-im-internet.de/bgb/BJNR001950896.htm skatīts 22.04.2011
7 Tiesu prakse
1.      Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Valsamis v. Greece 18-12-1996 http://www.humanrights.lv (skatīts 20.04.2011.)
2.      Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā SELMOUNI v. FRANCE http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/view.asp?item=1&portal=hbkm&action=html& 53734&skin=hudoc-en  (skatīts 23.04.2011.)
3.      Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Özturek vs Turkey www.echr.coe.int (skatīts 30.03.2011)  
4.      Satversmes Tiesas spriedums lietā nr.2001 – 08 – 02 www.satv.tiesa.gov.lv (skatīts  28.04.2011)
5.      LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC – 40/2011 www.tiesas.lv  skatīts  27.04.2011
6.      Augstākās Tiesas Senāta  spriedums  lietā Nr. SKC-0032-06/2006-01-25
7.      Rīgas apgabaltiesas 2005. gada 3. oktobra spriedums Arnolda Laksas prasības lietā pret SIA "Mēdiju nams" un Ģirtu Rungaini par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu www.tiesas.lv skatīts 27.04.2011




[1] Sinaiskis V. Latvijas Civiltiesību apskats Lietu tiesības Saistību tiesības izd. Latvijas Juristu biedrība Rīgā, 1995. 193. lpp
[2] Civīllikums Kodifikācijas nodaļas 1973. gada izdevums trešais iespiedums Rīga, 1938.g.
[3] Civillikums Saistību tiesības  LR likums: Ziņotājs Nr.1., 14.01.1993.
[4] Grozījumi Civillikumā: LR likums Latvijas Vēstnesis 2006.gada 9. februāris, Nr. 24
[6] Slanķe G. Morālā kaitējuma institūta civiltiesībās iztulkošana Jurista Vārds Nr.41(636) Otrdiena, 2010. gada 12. oktobris
[7] Bitāns A. Legal Liability for Non-Pecuniary Loss in Civil Laws of Different Countries  Latvijas Universitātes Raksti. 2007,719.sēj.:Juridiskā zinātne. 112 -113. lpp.
[8] Turpat
[9] Turpat
[10] Šis normatīvo aktu saraksts nav izsmeļošs
[11] Civillikums. Ceturtā daļa Saistību tiesības LR likums: Latvijas Vēstnesis 28.10.2010.  Nr.183 (4375) stājas spēkā 01.02.2011.
[12] Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss: LR likums. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes  un Ministru padomes Ziņotājs, 1984. 20 decembris, nr. 51
[13] Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem LR  likums: Latvijas Vēstnesis 08.04.2009. Nr 55 (4041)  stājas spēkā ar 22.04.2009.
[14] Reklāmas likums LR likums: Latvijas Vēstnesis Nr. 50 (4448), 30.03.2011 stājas spēkā 13.04.2011
[15] Darba likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 47 (4239),   04.03.2010. likums 24.03.2010.) stājas spēkā ar 25.03.2010.
[16] Patērētāju tiesību aizsardzības likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 20.12.2010. likums 206 (4398)
[17] Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem LR likums: Latvijas Vēstnesis 46(2994)  11.03.2004. likums stājas spēkā ar 07.04.2004.
[18] Detektīvdarbības likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 76 (4260) 29.04.2010. likums  
[19] Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu LR likums: Latvijas Vēstnesis 140 (1600) 15.04.1999. likums
[20] Operatīvās darbības likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 205(4191) 10.12.2009. stājas spēkā 01.01.2010
[21] Civilprocesa likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 16 (4414) 20.01.2011. likums stājas spēkā 01.02.2011
[22] Kriminālprocesa likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 178 (4370) 21.10.2010. likums stājas spēkā 01.01.2011
[23] Administratīvā procesa likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 202 (3986) 18.12.2008. likums
[24] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 206 (4398) 16.12.2010. likums  stājas spēkā 01.01.2011.
[25] Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 40 (4232) 25.02.2010. likums stājas spēkā 25.03.2010
[26] Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums LR likums: Latvijas Vēstnesis 174 (3958) 23.10.2008. likums stājas spēkā 21.11.2008.
[27] Slaņķe G. Morālā kaitējuma institūta iztulkošana civiltiesībās Likums un Tiesības 11,2008 322 -333 lpp
[29] Satversmes Tiesas spriedums lietā nr.2001 – 08 – 02 www.satv.tiesa.gov.lv (skatīts  28.04.2011)
[30] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Valsamis v. Greece 18-12-1996 http://www.humanrights.lv (skatīts 20.04.2011.)
[32] Slaņķe G. Morālā kaitējuma institūta civiltiesībās iztulkošana Jurista Vārds Nr.41 (636) Otrdiena,  2010. gada 12. oktobris
[33] A.Grūbe. Par morālo kaitējumu un tā atlīdzību kriminālprocesā, LV, Nr. 390/391, 25.11.1999.
[35] Human Rights Quarterly A comparative and international Journal of the Social Sciences, Humanities, and Law Volume 24 Number 1 February 2002 The Johns Hopkins University Press 278lpp
[36] Ibid 278 – 279lpp
[37] Svešvārdu vārdnīca Jumava jauns izdevums, 2006 Dr.philol. Jura Baldunčika redakcijā. B.a.
[38] Krimināllikums LR likums: Latvijas Vēstnesis 199 (4391) 02.12.2010. likums stājas spēkā 01.01.2011
[39] Augstākās Tiesas Senāta spriedums lietā Nr. SKC-0032-06/2006-01-25
[42] http://civil.udg.es/tort/principles  skatīts 29.04.2011.
[43] Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību 3. Pielikums LR likums: Latvijas Vēstnesis 193(4179) likums 19.11.2009
[44] Pētījums Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensaciju kriminālprocesā www.at.gov.lv skatīts 30.04.2011.
[45] Turpat
[46] Bürgerliches Gesetzbuch (BGB) http://www.gesetze-im-internet.de/bgb/BJNR001950896.htm skatīts 22.04.2011
[47] Cane P The anatomy of Tort Law Hart Publishing Oxford 1997
[49] Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā http://www.at.gov.lv/information/about-notable-events/2011/201104/20110401-1/ skatīts 23.04.2011.
[51] Torgāns K Saistību tiesības II daļa Mācību grāmata. izd. Tiesu Namu Aģentūra 279. lpp.
[52] http://www.apollo.lv/portal/news/articles/235864      skatīts  21.04.2011.
[55] http://civil.udg.es/tort/principles principles of European tort law (skatīts 30.04.2011.)
[56] Skačkovs D. Par civiltiesisko atbildību,  kad zaudējumus nes paaugstinātas bīstamības avots  Jurista Vārds  Nr.32 (225) Otrdiena 2001. gada 23. oktobris 
[57] Özturek vs Turkey www.echr.coe.int  (skatīts 30.03.2011)  .
[58] Latvijas Republikas Satversme LR likums: Latvijas Vēstnesis 66 (4052) 08.04.2009. likums  stājas spēkā 02.11.2010.
[59] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija www.humanrights.lv skatīts  25. 04.2011
[61] Ibid
[62] LETA 2011. gada 2. marā www.tvnet.lv  
[63] Hamkova D Goda un cieņas krimināltiesiskā aizsardzība. promocijas darba kopsavilkums http://home.lu.lv/~rbalodis/Baznicu%20Tiesibas/Raksti&Gramatas skatīts 30.04.2011.
[64] Goda un cieņas civiltiesiskās un krimināltiesiskās aizsardzības nianses  Hamkova D.  Jurista Vārds Nr.2 (506) Otrdiena, 2008. gada 15. janvāris 
[65] Par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību Tiesu prakses apkopojums Jurista Vārds 01.06.2004.  Nr.20 (325)
[66] Rīgas apgabaltiesas 2005. gada 3. oktobra spriedums Arnolda Laksas prasības lietā pret SIA "Mēdiju nams" un Ģirtu Rungaini par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu www.tiesas.lv skatīts 27.04.2011.
[67] Turpat
[68] Voroncovs A. Kad atlīdzības apmēru nosaka tiesa Jurista Vārds 17.07.2007.,Nr.29
[69] Bitāns A. Senāta loma civilprocesā un izskatot prasības par nemantisko kaitējumu Civilprocesa aktuālie jautājumi 2007. gada zinātniskās konferences materiālu krājums izd. Tiesu Namu Aģentūra 73 – 100. Lpp. 
[70]Siewert D. Lindenbergh and Peter P.M. van Kippersluis Michael Faure (ed.),  Rotterdam Institute of Private Law Accepted Paper Series Non pecuniary lossesTort law and economics, Encyclopedia of law and economics - Non pecuniary losses,Cheltenham 2009, Vol 1, Edward Elgar p.21
[71] Ibid
[72] Ibid
[73] Matjušina R. Kritēriji morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai  Jurista Vārds, 30.06.2008, Nr.26 (579)
[74] LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC – 40/2011 www.tiesas.lv skatīts  27.04.2011.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru