PIEVIENOTĀS VĒRTĪBAS NODOKĻA POLITIKA LATVIJAS REPUBLIKĀ

Nodokļi politika valstī nodrošina valsts funkciju finansēšanu un tās eksistenci. Bez nodokļiem nav iespējama valsts pastāvēšana. Viens no sarežģītākajiem un ienesīgākajiem nodokļiem valsts budžetā ir pievienotās vērtības nodoklis, kas kā netiešais nodoklis skar visus patērētājus, jo tiek iekļauts preces vai pakalpojuma cenā.

Latvijā pēdējo gadu laikā par šo nodokli ir ļoti daudz diskutēts, sakarā ar tā likmes paaugstināšanos. Pievienotās vērtības nodokļa politikas problēmas tiek saistītas gan ar to, ka tas pārāk daudz ietekmē sociāli zemākās iedzīvotāju grupas, gan mazos un vidējos uzņēmumus.

Referāta mērķis ir iepazīties ar informāciju un statistikas datiem, kas saistīti ar pievienotās vērtības nodokli.

Darba uzdevumi:

1.      Noskaidrot pievienotās vērtības nodokļa attīstības vēsturi Latvijā un pasaulē;

2.      Uzzināt kāda ir pievienotās vērtības nodokļa būtība;

3.      Iepazīties ar statistikas datiem par pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumiem Latvijā un Francijā;

4.      Salīdzināt;

5.      Noskaidrot pievienotās vērtības nodokļa politikas problēmas;

6.      Secināt.

Referāta struktūru veido ievads, 4 nodaļas un 4 apakšnodaļas, secinājumi, izmantotās literatūras saraksts un 4 pielikumi.

1. pievienotās vērtības nodokļa vēsture

1.1. Pievienotās vērtības nodokļa attīstības un rašanās vēsture pasaulē

Nodokļu politika nodrošina valsts funkciju pastāvēšanu un to iekasēšana ir tik pat sena, cik veca ir civilizācija.

 Pievienotās vērtības nodoklis ir forma, kādā ieskaitīšanai budžetā tiek atvasināta daļa no pievienotās vērtības, kas tiek radīta visās ražošanas stadijās. Pirms pievienotās vērtības nodokļa, tā funkcijas pildīja apgrozījuma nodoklis, kas pirmoreizi tiek minēts mūsu ēras 3. gadsimtā Romas impērijā. Jau tad lielāko daļu valsts ieņēmumu sastādīja tieši šis nodoklis, kuru iekasēja kā procentu no ražotas preces vērtības. Apgrozījuma nodokļa likme Romas impērijā parasti bija 1 procents, izņemot nodokli no vergu tirdzniecības, kas bija 4 procenti un 5 procenti no tirgus vērtības, kas bija vergu atbrīvošanās nodoklis.

Padomju Krievijā pastāvēja tā sauktie pielīdzinātie nodokļi, tika noteiti no tirdzniecības apgrozījum summas, kurš būtībā bija apgrozījuma nodoklis, kurš ar nodokli vienmērīgi ļāva aplikt visas preces.  Sākumā ta nodokļa likme bija 7 procenti, no kuriem 3 procentus atskaitīja valsts budžetā, 3 procentus – pašvaldību budžetā un 1 procentu bada cietējiem. Tomēr drīz ši nodokļu aplikšana atzīsta par pārmērīgu, nodokli pazemināja uz pusem. Tā pārtikas rūpniecībā tas sastādīja no 1,5 līdz 2 procentiem, bet uz greznumlietam bija līdz pat 6 procentiem. Valsts uzņēmumi maksāja 2 – 4 reizes.

Visā pasaulē apgrozījuma nodoklis gala rezultātā pārtapa pievienotās vērtības nodoklī. Pirmais, kas 1954. gada 10. aprīlī ar to iepazīstināja un kas tiek uzskatīts par pievienotās vērtības nodokļa “tēvu” tiek uzskatīts franču ekonomists M. Lori. (Ketners K. u.c., 2008.)

Pievienotās vērtības nodoklis Eiropas Ekonomikās Padomes robežās kļuva par svarīgu instrumentu cīņā ar konkurenci par noieta tirgu ar attīstītam valstim, to skaitā, ar ASV, tāpēc ka saskaņā ar šiem likumiem, kurus noteica Pasaules Tirdzniecības Organizācija, viņi var samazināt eksportētas preces un pakalpojuma cenas uz ši nodokļa lielumu.

Eiropas Ekonomikās Padomē iekšienē no 1997.gada ieveda jaunu kārtību pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanai, pēc kuras nodokli iekasē valstī kurā ražo preci, bet preču piegāde cita valstī Eiropas Ekonomikās Padomes locekļiem jādara pēc saviem režīmiem identiskiem piegādei valsts iekšā.

1.2. Pievienotās vērtības nodokļa attīstības vēsture Latvijā

Pirmās nodokļu sistēmas izveidošana Latvijā bija saistīta ar daudzām grūtībam, kas radās brīvvalsts pirmajos pastāvēšanas gados. 30. gadu beigās nodokļu skaitu Latvijā papildināja vairāki no jauna ieviesti nodokļi. Un tāpat kā citur pasaulē, Latvijā eksistēja pievienotās vērtības nodokļa priekšgājējs – apgrozījuma nodoklis.

Šajā laikā apgrozījuma nodoklis tika noteikt 2 līdz 5 procentu apmērā no preču mazumtirdzniecības cenām, taču bija arī noteikt samērā garš preču saraksts, kuru ražošanu vai pārstrādi tomēr neaplika ar šo nodokli. Tādas, piemēram, bija daudzas pirmās nepieciešamības preces, par kurām tika uzskatīta sāls, sērkociņi, ziepes un naglas, kā arī pārtikas preces arī lopbarības un lauksaimniecības tehnika. Apgrozījuma nodokli arī pirms Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā maksāja pircējs jeb patērētājs un tas bija netiešais nodoklis, kas iekļāvās preču cenā. (Urtāns A. 2003.)

            Vācijas – PSRS kara dēļ 1941. gada vasarā mainīja okupācijas varas. Šo notikumu dēļ pilnībā pēc Padomju Savienībā noteiktajām likmēm netika izmainītas Latvijas brīvvalsts laikā noteiktā apgrozījuma nodokļa likmes preču ražotājiem un pārstrādātājiem.  (Urtāns A., 2003)

            Līdz 1990. gadam apgrozījuma nodokli maksāja preču realizētāji – preču vairumtirdzniecības bāzes. Ar to aplika starpniecību, kas radās starp vairumtirdzniecības jeb ražotāja cenu un mazumtirdzniecības jeb realizācijas cenu. Uzskaiti atviegloja apstāklis, ka visā valstī bija noteiktas gan vairumtirdzniecības, gan mazumtirdzniecības cenas. Apgrozījuma nodoklī, tika iekļauti arī muitas un akcīzes nodokļa maksājumi, ko pieskaitīja preču cenām. Apgrozījuma nodoklis bija regulārs nodoklis, ko lielie vairumtirdzniecības uzņēmumi ievērojamā preču apgrozījuma dēļ bieži vien valsts budžetā pārskaitīja katru dienu, reizi trijās dienās vai reizi desmit dienās. (Urtāns A., u.c., 2008)

            Latvijā apgrozījuma nodokli nomainīja pievienotās vērības nodoklis 50 gadus vēlāk kā Francijā . Likums „Par pievienotās vērtības nodokli” Saeimā tika pieņemts 1995. gada 9. martā. Valsts prezidents to izsludināja 1995. gada 30. martā un likums stājās spēkā ar 1995. gada 1. maiju. (Urtāns A., u.c., 2008)

2. PIEVIENOTĀS VĒRTĪBAS NODOKĻA BŪTĪBA

          Nodokļi ir viena no finanšu attiecību sastāvdaļām, kuru rašanās ir saistāma ar valsts pastāvēšanu. Latvijā nodokļu sistēmas vispārīgos noteikumus par nodokļiem un nodevām, kas spēkā ir jau no 1995. gada un pašlaik nosaka, ka Latvijas Republikā ir 14 dažādi nodokļi. (Skatīt 1. pielikumu) (Par nodokļiem un nodevām, 1995)

            Nodokļi vispārināti pēc to klasifikācijas iedalas speciālajos nodokļos, speciālo nodokļu režīmos, tiešajos nodokļos (īpašuma nodokļi, ienākuma nodokļi, fizisko personu izdevumu nodoklis) un netiešajos nodokļos (universālie patēriņa nodokļi, specifiskie patēriņa nodokļi (akcīzes nodokļi), muitas nodokļi). (Skatīt 2. pielikumu) (Ketners K., u.c., 2009.)

            Netiešo nodokļu sistēmu veido universālie un specifiskie patēriņa nodokļi. Viens no šiem nodokļiem ir autora apskatītais pievienotās vērtības nodoklis, kas tiek iekļauts preces vai pakalpojuma cenā, un reāli to samaksā preces vai pakalpojuma patērētājs. (Ketners K., u.c. 2008)        

Pievienotās vērtības nodokļa tiesiski normatīvo bāzi Latvijā veido likums “Par pievienotās vērtības nodokli”, pēdējie grozījumi veikti 2011. gada 21. jūlijā, Ministru kabineta 2006. gada 21. novembrī izdotajiem noteikumiem nr. 933 par PVN normu piemērošans kārtību, pēdējie grozījumi veikti 2011. gada 27. septembrī, 2009. gada 22. decembrī izdotie Ministru kabineta noetikumi nr. 1640 par PVN deklarāciju un citi. (Jarve K., u.c., 2004.)

Ar nodokli apliekamā persona ir fiziskā vai juridiskā persona un šādu personu ar līgumu vai norunu saistītas grupas vai to pārstāvji, kas veic šādus darījumus:
1. preču piegādes;

2.  pakalpojumu sniegšanu;

3.  preču importu;

4.  pašpatēriņu.

LR likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” pamatposteņi:
1)visi uzņēmēji, kuri darbojas Latvijā, iedalāmi pievienotās vērtības nodokļa maksātājos un nemaksātājos. Šodien normatīvajos dokumentos pirmos ļoti bieži un neveiksmīgi sauc par “apliekamajām personām”, kaut gan pievienotās vērtības nodoklis tiek uzskatīts par nodokli, kas neskar uzņēmumu, jo netiek piemērots uzņēmējdarbības veikšanas procesā, tiek aplikts tikai ienākums, uzņēmējdarbība, bet personas, uzņēmēji – tiek reģistrēti; (Ketners K., u.c., 2008)

2)visi uzņēmēji, (gan pievienotās vērtības nodokļa maksātāji, gan pievienotās vērtības nodokļa nemaksātāji) var nodarboties: - tikai ar nodokļiem apliekamu darbību,
tikai ar nodokļiem neapliekamu darbību, vienlaicīgi ar nodokļiem apliekamu un ar nodokļiem neapliekamu darbību. Ar noteikumu, ja pievienotās vērtības nodokļa nemaksātājam darījumi iepriekšējo 12 mēnešu laikā nav sasnieguši Ls 35 000 vai Eiropas Savienībā iegādāto preču vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa kalendāra gada laikā sasniedz Ls 7 000, jo tad viņam jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājam;

3) peivienotās vērtības nodokļa maksātājam jāizslēdz no saviem izdevumiem pievienotās vērtības nodoklis un jāuzskaita tas pēc nomaksas kā priekšnodoklis. Pievienotās vērtības nodoklis tā maksātājam var tikt iekļauts tikai izdevumos, kas saistīti ar nodokli neapliekamu darbību, un izdevumos, kuri nav saistīti ar saimniecisko darbību. Turpretī pievienotās vērtības nodokļa nemaksātājam visas pievienotās vērtības nodkoļa summas jāiekļauj savās izmaksās, gan ar saimniecisko darbību saistītās, gan ar to nesaistītās. (Podvinska Ņ., 2006)

Ar nodokli apliekamā darbība, savukārt, tiek iedalīta trīs dažādās likmēs, kā redzams 2.1. attēlā: ar 22% likmi apliekamajā darbībā (preču piegāde, pakalpojumu sniegšana Latvijas iekšējš teritorijā un to imports); ar 12% samazināto likmi, kuru piemēro medikamentu un medicīnisko ierīču piegādēm pēc Ministru kabineta sastādīta saraksta, zīdaiņiem paredzēto specializēto produktu piegādēm, mācību literatūras, kā arī orģinālliteratūras izdevumu piegādei, masu informācijas līdzekļiem vai to abonentmaksai (avīzēm, žurnāliem, biļeteniem un citiem periodiskajiem izdevumiem, kuri iznāk ne retāk kā reizi trīš mēnešos un kuru vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus), sabiedriskā transporta pakalpojumiem iekšzemē, izmitināšanas pakalpojumiem tūristu mītnēs un iedzīvotājiem piegādātajai siltimenerģijai, dabasgāzei (izņemot dabasgāzi autotransportam), malkai un koksnes kurināmajam; ar 0% likmi apliekamajā darbībā, kuru piemēro preču eksportam, palalpojumiem, kas saistīti ar preču eksportu, preču importu un tranzīta pārvadājumiem, ar tūrismu saistītiem pakalpojumiem, darījumiem ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, pakalpojumiem, kas sniegti ar starptautisko transportu un citiem. (Par pievienotās vērtības nodokli, 1995.)

2.1. att. Pievienotās vērtības nodokļa likmes Latvijā 2011. gadā

Avots: autora veidots pēc likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” datiem, 2011

           

                  Ar pievienotās vērtības nodokli apliekamos un neapliekamos darījumus Latvijā nosaka LR likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 6.pants. Visi, tajā uzskaitītie (pakalpojumu veidi un preces) ar pievienotās vērtības nodokli netiek aplikti, bet visi, tajā neuzskaitītaie attiecas uz ar nodokli apliekamo darbību. (Skatīt 3. pielikumu).

                  Eiropas Savienībā pievienotās vērtības nodokļa likme nepārsniedz 25%, lai gan dalībvalstis var brīvi izvēlēties arī augstākas. 4. pielikumā apskatāmas pievienotās vērtības likmes Eiropas Savienības dalībvalstīs un tām ir noteiktas stingras prasības pievienotās vērtības nodokļa piemērošanai. Eiropas Padomes Sestajā direktīvā, ir pieļaujamas divu veidu standartlikmes, kas nevar būt zemākas par 15 % un dalībvalstis savā teritorijā var piemērot arī vienu vai divas samazinātās likmes, kas savukārt nevar būt zemākas par 5% no darījuma vērtības, tas ir saistīts ar to, ka šī nodokļa piemērošana atšķirīgās Eiropas Savienības valstīs var būtiski izkropļot konkurences nosazījumus Eiropas kopējā tirgū. (Ketners K., u.c., 2008)

3. pievienotās vērtības nodokļa tendences

3.1. Valsts budžeta ieņēmumu no pievienotās vērtības nodokļa tendences Latvijā un Francijā

      Pievienotās vērības nodokļa administrēšana un pati tā būtības ir viena no sarežģītākajām  salīdzinot ar citiem nodokļiem un vairākumā valstu sastāda vislielāko īpatsvaru no kopējiem nodokļu ieņēmumiem. Kā jau iepriekš tika minēts šī nodokļa ideja nākusi no 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad ar to  iepazīstināja franču ekonomists M.Lori, tādēļ arī turpmākajās rindkopās autors salīdzinās ieņēmumus no pievienotās vērtības nodokļa Latvijā un Francijā. (Ketners K., u.c., 2008)

      Kā redzams 3.1. attēlā Latvijas budžetam vislielākie ieņēmumi no pievienotās vērtības nodokļa ir bijuši 2007. gadā, kad pievienotās vērtības nodokļa likme vēl bija 18%, ieņēmumi jau no 2001. gada visu laiku ir kāpuši līdz 2007. gadā sasnieguši maksimumu. Ieņēmumu no pievienotās vērtības nodokļa kāpumā nav vērojamas tik straujas izmaiņas kā vispārējās valdības sektora ieņēmumu kopumā, bet arī iestājoties krīzei nav vērojams tik krass kritums kā kopējos valdības ieņēmumos.

3.1. att. Vispārējās valdības sektora ieņēmumi Latvijā no 2001. līdz 2010. gadam (milj.latu)

Avots: autora veidots pēc CSB datiem, 2011

      Aplūkojot 3.2. attēlu redzam, ka gan vispārējās valdības sektora ieņēmumi Francijā pēdējo desmit gadu laikā ir pieauguši un tikai nedaudz, krīzes iespaidā 2009. gadā samazinājušies, bet jau 2010. gadā atkal palielinājušies. Tāda pati tendence ir vērojama ieņēmumos no pievienotās vērtības nodokļa, kas liecina par stabilu un attīstītu valsti.

3.2. att. Vispārējās valdības sektora ieņēmumi Francijā no 2001. līdz 2010. gadam (milj.eiro)

Avots: autora veidots pēc Francijas centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2011

Salīdzinot Latvijas un Francijas valsts kopējo ieņēmumu tendences, Latvijā, kā jau mazāk attīstītā valstī kā Francija, vērojamas nestabilitātes. Ir ļoti labi vērojams tas, ka Francijā pievienotās vērtības politika ir ļoti izkopta un stabila.

3.2. Pievienotās vērtības nodokļa īpatsvara, no kopējiem valdības ieņēmumiem, tendences Latvijā un Francijā

Apskatot 3.3. attēlu ir redzams, ka pievienotās vērtības nodokļa īpatsvars Latvijā sastāda aptuveni piekto daļu, bet Francijā tikai septīto. Pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu īpatsvars no kopējiem valdības sektora ieņēmumiem Francijā iepriekšējo desmit gadu laikā ir bijis ļoti  stabils un svārstījies tikai par 0,59 procentu punktiem, savukārt Latvijā šīs svārstības salīdzinoši ar Franciju ir pat krasas – 5,56 procentu punkti. Interesanti ir tas, ka vismazākais pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu īpatsvars budžetā ir bijis 2009. gadā un notikusi lejupslīde pakāpeniski no 2006. gada, bet tieši 2009. gadā pievienotās vērtības nodokļa likme palielinājās par trīs procentiem – no 18% likmes uz augsto 21% likme, kas 2009. gadā bija pielīdzināma tādām attīstītām valstīm kā Beļģija un Īrija. Lai arī 2010. gadā ieņēmumu īpatsvars palielinājās, jau nākamgad varēsim vērot statistikas datus par šī gada ieņēmumiem, vai tie būs palielinājušies vai nē, jo kā zināms, sākot ar 2011. gada 1. janvāri Latvijas Republikā pievienotās vērtības nodokļa likme tika paaugstināta no 21% līdz 22%.

3.3. att. PVN ieņēmumu īpatsvars no vispārējiem valdības sektora kopējiem ieņēmumiem Latvijā un Francijā no 2001. - 2010. gadam (%)

Avots: autora veidots pēc Eurostat datiem, 2011

Francijas pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu īpatsvara stabilitātes iemesls ir nemainīgā procentu likme. Šis ir ļoti labs piemērs par to kā nodokļu paaugstināšana nemaz nepalielina valsts ieņēmumus, bet gan citreiz kā Latvijas gadījumā, tie pat samazinās.

4. problēmas pievienotās vērtības nodokļa politikā

     

Daudzi pievienotās vērtības nodokli uzskata par ļoti skarbu nodokli, jo skar visus patērētājus – jaunus un vecus, nabadzīgos un bagātos, jo lai tas strādātu efektīvi pievienotās vērtības nodoklim jābūt plaša mēroga un to jāiekasē par visu. Tādēļ arī palielinoties pievienotās vērības nodokļa likmēm no tā cieš visi valsts iedzīvotāji.(The Telegraph, 2010)

            Latvijā pievienotās vērtības nodokļa likmes pēdējo gadu laikā ir ievērojami augušas, kas radījušas daudz problēmu iedzīvotājiem, bet kā redzams bija iepriekšējā nodaļā, tas nemaz nedeva lielākus ieņēmumus valsts budžetā. Kā arī daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis, kurām arī ir augsta pievienotās vērtības nodokļa likmes tomēr izvēlas piemērot daudz plašāk samazinātās likmes, tai skaitā galvenajiem pārtikas produktiem, tad arī sociāli zemākie iedzīvotāju slāņi tik ļoti neciestu no šī nodokļa.

Arī Francijā tiek diskutēts par pievienotās vērtības nodokļa likmes palielināšanu, kas tik ilgi un stabili ir bijusi stabila. Tuvojoties Francijas prezidenta vēlēšanām 2012. gadā, šis jautājums kļūst īpaši aktuāls. „2012. gada Francijas prezidenta vēlēšanu sociālistu partijas kandidāts Holands 2011. gada 28. oktobrī atzina, ka tas būtu negodīgi pacelt pievienotās vērtības nodokli, bet esošais Francijas prezidents Sarkozī dienu iepriekš izslēdza, ka standartlikmi, kas ir 19,6%, varētu tuvākajā laikā palielināt, bet neminēja, ka netiks paceltas likmes arī produktiem un pakalpojumiem, kuri pašlaik ir samazinātā likme.” (Businessweek, 2011)

            Aktuāla problēma saistībā ar pievienotās vērtības nodokli ir tas, ka nodoklis budžetā ir jānomaksā pēc tam, kad pakalpojums sniegts vai prece piegādāta, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais rēķins ir samaksāts, kas rada lielas problēmas ar maksātspēju mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un aizvien biežāk tiek kavēti maksājumi, rodas situācijas, ka uzņēmējs ir spiests maksāt valsts budžetā pievienotās vērtības nodokli attiecībā uz summām, kas vēl nav saņemtas un sliktākajā gadījumā pat netiks saņemtas. (The Telegraph, 2010)

            Pievienotās vērtības nodoklis kā netiešais nodoklis ir ar saviem trūkumiem, taču pilda visas savas funkcijas.

           

           

secinājumi

            Referātā izvirzītais mērķis ir sasniegts un darba uzdevumi izpildīti un radušies šādi secinājumi:

1.             Pirms pievienotās vērtības nodokļa, tā funkcijas pildīja apgrozījuma nodoklis, kas pirmoreizi tiek minēts mūsu ēras 3. gadsimtā Romas impērijā.

2.             Visā pasaulē apgrozījuma nodoklis pārtapa pievienotās vērtības nodoklī, kad 1954. gada 10. aprīlī ar to iepazīstināja uzskatīts franču ekonomists M. Lori.

3.             Nodokļi pēc to klasifikācijas iedalas     speciālajos nodokļos, speciālo nodokļu režīmos, tiešajos nodokļos  un netiešajos nodokļos. Netiešo nodokļu sistēmu veido universālie un specifiskie patēriņa nodokļi un viens no tiem ir pievienotās vērtības nodoklis, kas tiek iekļauts preces vai pakalpojuma cenā, un reāli to samaksā preces vai pakalpojuma patērētājs.

4.             Ar pievienotās vērtības nodokli apliekamos un neapliekamos darījumus Latvijā nosaka LR likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 6.pants. Visi, tajā uzskaitītie ar pievienotās vērtības nodokli netiek aplikti, bet visi, tajā neuzskaitītaie attiecas uz ar nodokli apliekamo darbību.

5.             Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai Eiropas kopējā tirgū konkurences nosacījumi dalībvalstīm būtu līdzīgi, Eiropas Padomes Sestajā direktīvā, ir noteiktas standartlikmes, kas nevar būt zemākas par 15%.

6.             Latvijā valsts ieņēmumi par pievienotās vērtības nodokli ir bijuši daudz nestabilāki kā Francijā, kas varētu būt saistīts ar tās pievienotās vērtības nodokļa seno un izkopto pastāvēšanas vēsturi un valsts attīstību.

7.             Francijas pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu īpatsvarā salīdzinoši ar Latvijas ir vērojama pastāvība un stabilitāte, kā iemesls ir pievienotās vērtības nodokļa likmes nemainīgums, bet Latvijā palielinot nodokļa likmi ieņēmumi no tā nākamajā gadā strauji samazinās.

8.             Daudzi pievienotās vērtības nodokli uzskata par ļoti skarbu nodokli, jo skar visus patērētājus – jaunus un vecus, nabadzīgos un bagātos, jo lai to iekasē par visu gandrīz visu patēriņu.

9.             Latvijā pietiekami netiek izmantotas pievienotās vērtības samazinātās likmes, ar kuru palīdzību varētu uzlabot sociāli zemāko slāņu situāciju.

10.         Francijā tiek diskutēts par pievienotās vērības likmju palielināšanu.

Izmantotā Literatūra

1. Jarve K., Butāne I., Zīrape I. Eiropas nodokļi Latvijā. Rīga: SIA Latvijas Ekonomists, 2004. 189 lpp.

2. Ketners K., Lukašina O. Nodokļi Eiropas Savienībā un Latvijā. Salīdzinoša analīze un praktiski ieteikumi. Rīga: 2008. 236 lpp.

3. Ketners K., Titova S. Nodokļu politika Eiropas Savienības vidē. Rīga: Banku augstskola, 2009. 128 lpp.

4. Podvinska Ņ., Pievienotās vērtības nodoklis: komentāri par PVN likumu un tā piemērošanas noteikumiem. Rīga: Lietišķās informācijas dienests, 2006. 272 lpp.

5. Urtāns, A. Nodokļu un nodevu vēsture Latvijā. Rīga: Valsts ieņēmumu dienests, 2003. 88 lpp.

6. Urtāns A., Ketners K., Ankalniņš, M., Krastiņš A. Nodokļi, nodevas un muita Latvijā. Rīga: RTU, 2008. 204 lpp.

7. European Union VAT rates [tiešsaite]: International VAT services [skatīts 05.11.2011] Pieejams: http://www.tmf-vat.com/vat/eu-vat-rates.html

8. French sociolost Hollande says raising Value-added tax “injust” [tiešsaite]: Bloomberg Businessweek [skatīts 03.11.2011.] Pieejams: http://www.businessweek.com/news/2011-10-28/french-socialist-hollande-says-raising-value-added-tax-injust-.html

9. General Election 2010: a brief history of the Value Added Tax [tiešsaite]: The Telegraph, 2010 [skatīts 30.10.2011.]. Pieejams: http://www.telegraph.co.uk/news/election-2010/7582869/VAT-a-brief-history.html

10. Par nodokļiem un nodevām [tiešsaite]: LR likums (1995). [skatīts 29.10.2011]. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=33946

11. Par pievienotās vērtības nodokli [tiešsaite]: LR likums (1995). [skatīts 29.10.2011.]. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=34443

12. Principaux impôts par catégorie [tiešsaite]: Institut national de la statistique et des études économiques [skatīts 05.11.2011] Pieejams: http://www.bdm.insee.fr/bdm2/index.action?request_locale=fr

13. Tax revenue statistics [tiešsaitē]: Eurostat [skatīts 03.11.2011.] Pieejams: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/statistics_explained/index.php/Tax_revenue_statistics

14. Valdības finanses [tiešsaite]: Centrālā statistikas pārvalde [skatīts 04.11.2011] Pieejams:http://data.csb.gov.lv/DATABASE/ekfin/Ikgad%C4%93jie%20statistikas%20dati/Vald%C4%ABbas%20finanses/Vald%C4%ABbas%20finanses.asp

PIELIKUMI

1. pielikums

Valsts nodokļu veidi un tiem atbilstošie likumi

N.p.k.	Nodoklis	Likums
1.	Iedzīvotāju ienākuma nodoklis	"Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"
2.	Uzņēmumu ienākuma nodoklis	"Par uzņēmumu ienākuma nodokli"
3.	Nekustamā īpašuma nodoklis	"Par nekustamā īpašuma nodokli"
4.	Pievienotās vērtības nodoklis	"Par pievienotās vērtības nodokli"
5.	Akcīzes nodoklis	"Par akcīzes nodokli"
6.	Muitas nodoklis	Muitas likums un citi muitas lietās noteikto kārtību reglamentējoši normatīvie akti
7.	Dabas resursu nodoklis	Dabas resursu nodokļa likums
8.	Izložu un azartspēļu nodoklis	"Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli"
9.	Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas	"Par valsts sociālo apdrošināšanu"
10.	Vieglo automobiļu un motociklu nodoklis	"Par vieglo automobiļu un motociklu nodokli"
11.	Elektroenerģijas nodoklis	Elektroenerģijas nodokļa likums
12.	Mikrouzņēmuma nodoklis	Mikrouzņēmuma nodokļa likums
13.	Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklis	Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likums
14.	Uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodoklis

Avots: autora veidots pēc likuma “par nodokļiem un nodevām”, 2011

2. pielikums

nodokļu veidu klasifikācija

Avots: Ketners u.c., 2009.

3.  pielikums

Ar pievienotās vērtības nodokli neapliekamie darījumi

• maksa par bērnu uzturēšanos pirmskolas iestādēs;

• izglītības pakalpojumi, kurus sniedz valsts un pašvaldību izglītības iestādes un valsts akreditētās privātās izglītības iestādes personām, kuras apgūst kādu akreditēto izglītības programmu;

• maksa par bezdarbnieku profesionālo apmācību vai pārkvalificēšanu (organizē Nodarbinātības valsts dienests);

• kultūras pasākumi, ieskaitot ieejas maksu šajos pasākumos: ( teātra un cirka izrādes, koncertdarbība un sarīkojumi kultūras iestādēs, bibliotēku pakalpojumi, muzeju, izstāžu, zooloģisko dārzu un botānisko dārzu darbība, bērniem paredzēti sarīkojumui);

• apdrošināšanas pakalpojumi;

• zobārstniecības pakalpojumi;

• iedzīvotāju maksājumi par dzīvojamo telpu īri, apsaimniekošanu;

• finansiālie darījumus;

• nekustamā īpašuma, arī zemes, pārdošana (izņemot nelietota nekustamā īpašuma pirmo pārdošanu);

• autoratlīdzība u.c. (Par pievienotās vērtības nodokli, 1995)

3. pielikums

PIEVIENOTĀS VĒRTĪBAS NODOKĻA LIKMES EIROPAS SAVIENĪBAS VALSTĪS

Valsts	Ļoti pazeminā-tā likme	Pazemināta	Standarta	„Parking rate”* *Piemēro starpprodukcijai, kas „pāriet” uz citu likmes grupu.	Pievienotās vērtības nodokļa nosaukums un saīsinājums
Austrija	-	10%/12%	20%	12%	Mehrwertsteuer/Umsatzsteuer (MwSt./USt.)
Beļģija	-	6%/12%	21%	12%	Belasting over de toegevoegde waarde/ Taxe sur la Valeur Ajoutée/ Mehrwertsteuer (BTW/TVA/MWSt)
Bulgārija	-	7%	20%	-	Данък добавена стойност (ДДС)
Čehija	-	10%	20%	-	Daň z přidané hodnoty (DPH)
Dānija	-	-	25%	-	Meromsætningsafgift (moms)
Francija	2,1%	5,5%	19.6%	-	Taxe sur la valeur ajoutée (TVA)
Grieķija	6,5%	13,5%	23% (16% Egejas jūras salām)	-	Φόρος Προστιθέμενης Αξίας (ΦΠΑ)
Igaunija	-	9%	20%	-	Käibemaks (KM)
Īrija	4,8%	13,5%	21%	13,5%	Cáin Bhreisluacha (Irish) (CBL) Value Added Tax (English) (VAT)
Itālija	4%	10%	21%	-	Imposta sul Valore Aggiunto (IVA)
Kipra	5%	8%	15%	-	Φόρος Προστιθέμενης Αξίας (ΦΠΑ)
Latvija	-	12%	22%	-	Pievienotās vērtības nodoklis (PVN)
Lielbritānija	-	5%	20%	-	Value Added Tax (VAT)
Lietuva	-	9%/5%	21%	-	Pridėtinės vertės mokestis (PVM)
Luksenbur-ga	6%/3%	12%/9%	15%	12%	Taxe sur la Valeur Ajoutée (TVA)
Malta	-	5%	18%	-	Taxxa tal-Valur Miżjud (VAT)
Nīderlande	-	6%	19%	-	Belasting over de toegevoegde waarde (BTW)
Polija	5%	8%	23%	-	Podatek od towarów i usług (PTU/VAT)
Portugāle	-	13%/6%	23% (15% Madeiraā un Azorē)	12%	Imposto sobre o Valor Acrescentado (IVA)
Rumānija	-	9%	24%	-	Taxa pe valoarea adăugată (TVA)
Slovākija	-	10%	20%	-	Daň z pridanej hodnoty (DPH)
Slovēnija	-	8,5%	20%	-	Davek na dodano  vrednost (DDV)
Somija	-	13%/9%	23%	-	Arvonlisävero (ALV)
Spānija	4%	8% (2% Kanāriju salās	18% (5% Kanāriju salās)	-	Impuesto sobre el Valor Añadido/Impuesto General Indirecto Canario (IVA/IGIC)
Ungārija	5%	18%	25%	-	Általános forgalmi adó (ÁFA)
Vācija	-	7%	19% (Helgolandē 0%)	-	Mehrwertsteuer/Umsatzsteuer (MwSt./USt.)
Zviedrija	-	12%/6%	25%	-	Mervärdesskatt (Moms)

Avots: autora veidots pēc International VAT services datiem