Referāts par Semjuela Beketa lugu ‘’Gaidot Godo’’

Semjuela Beketa luga ir ļoti īpatnēja un savdabīga un varbūt tieši pateicoties tam, šī luga mūsdienās ir visā pasaulē atzīta par vienu no ievērojamākajiem ‘’absurda teātra’’ šedevriem. Absurda literatūra ir filozofijas un literatūras tendence, kas radusies uz eksistenciālisma literatūras pamata, un parāda cilvēkiem apkārt valdošo bezjēdzīgumu un absurdo pasauli.

Lugas ‘’Gaidot Godo’’ galvenā tēma ir par gaidīšanu, par to, ko cilvēki var gaidīt un visvairāk gaida no savas dzīves. Iespējams, par cilvēku cerībām, vēlmēm un mērķiem, kurus lugas galvenie tēli, Estragons un Vladimirs, vēlas piepildīt. Tas arī liek aizdomāties par to, ka Semjuels Bekets vēlējas, lai lugas lasītājs aizdomājas par savām cerībām un dzīves mērķiem, par to, ko viņš patiesībā vēlas sagaidīt no savas dzīves, jo arī Vladimirs un Estragons kaut ko gaida no savas dzīves, varbūt tas ir Godo. Tā kā absurda literatūra uzplauka sabiedrības krīžu momentos, periodos, kad visā pasaulē, viss apkārt notiekošais likās ačgārns, bezjēdzīgs un absurds, tad skaidri var teikt, ka lugas darbība norisinās pagājušajā gadsimtā, pēc Pirmā vai pēc Otrā pasaules kara, kaut gan laiks šajā lugā nav īpaši nozīmīgs, tik pat labi tas varētu notikt pavisam citā laikā. Darbība norisinās pilnmēness nakts laikā. Vietā, kur atrodas kāds akmens un koks. Šāda telpa rada ļoti īpatnēju noskaņu, it kā galveno varoņu tikšanās būtu norunāta ļoti slepeni, lai neviens cits par to neuzzinātu.

Luga ‘’Gaidot Godo’’ nav pielīdzināma gandrīz nevienai parastai, klasiskai lugai, ir redzamas daudz atšķirības lugas tēmā, saturā, dialogos. Dialogi sevī ietver savdabīgu valodu, kas vairāk tiek izmantota kā antikomunikācijas veids, līdzeklis, kas arī parāda šīs lugas ciešo saistību ar absurdo literatūru. Šajā lugā pirmajā cēliena sākumā nenorisinās nekāds konflikts, pēc kura būtu pakārtota visa izrāde, un kurš tiktu atrisināts lugas gaitā. Tā visa vietā ir sākotnējai gaidīšanas iemesls, norunātā tikšanās ar nevienam nezināmo Godo. Vēl kāda ļoti nozīmīga atšķirība ir nesakarīgie dialogi, kuri pauž tikai to, ka galvenie varoņi viens otrā nemaz neklausās. Kā lugas kulminācijas momentu varētu nosaukt Lakī un Poco sarunu, kā arī Lakī monologu un vēlāk sekojošās situācijas krasu neizmainīšanos, kas atkal parāda, ka šī nav klasiska luga, jo klasiskā lugā pēc kulminācijas momenta darbība krasi manās.

Šī luga ir reizē gan komiska, gan traģiska, jo dialogi šķiet brīžiem ļoti nesakarīgi, un līdz ar to kļūst komiski ar sevī pausto bezjēdzību. Tomēr luga ir arī savā ziņā traģiska, jo Lakī, kura vardu gan varētu tulkot kā Laimīgais ir ļoti nelaimīgs un pat nespēj būt patstāvīgs, kaut gan viņa monologs izpauž viņa jūtas un patiesās domas. Patiesībā Lakī, liekas nemaz nevēlas būt brīvs un dzīvot savādāku dzīvi, viņam patīk dzīve kopā ar Poco, tikai rodas jautājums vai Poco patīk dzīve kopā ar Lakī, jo viņš Lakī bieži nonicina un izturas sadistiski. Traģiski ir arī tas, ka ne Vladimirs, ne Estragons tā arī nesagaida Godo un lasītājam nākas palikt neziņā, kas ir Godo, un palikt tikai pie saviem pieņēmumiem un savas interpretācijas. Šī vārda asociācija liek domāt par iespējamo Dieva vai kādas tikpat simboliskas, nozīmīgas būtnes gaidīšanu. Šis simbols un visa lugas darbība ir tik daudznozīmīga, ka šos simbolus var tulkot dažādi. Vārdu Godo var arī interpretēt kā kaut ko, kas ir jāizdara savā dzīvē un jāiet tālāk dzīvē uz priekšu, lai kaut ko varētu sasniegt ( tulkojums no angļu valodas go – iet, do – darīt). Lugu varētu pielīdzināt tādai gaidīšanai, ka cilvēks pats īsti nezin ko gaida, bet tomēr grib kaut ko sagaidīt no dzīves, bet tajā paša laikā cilvēks nav spējīgs pats izlemt ko īsti viņš grib izdarīt un ko viņam vajadzētu izdarīt.

Šī luga ir ļoti spilgts absurda literatūras piemērs, tā pauž ļoti daudz bezjēdzīgus teikumus un domas, kuras brīžiem pat ir nedaudz liekas. Vladimira un Estragona dialogos pašā lugas sākuma parādās bezjēdzība un arī nedaudz liekvārdība, jo viņu dialogs sevī parāda vienaldzību pret sarunas biedra teikto. Lugas tēlu dialogi un monologi ir ļoti īpatnēji un pat savā ziņā bezjēdzīgi. Tomēr neskatoties uz to dialogi labi parāda tēlu savstarpējās attiecības un domas vienam par otru. Šajā lugā ļoti labi ir izceltas cilvēku savstarpējās attiecības un tēlu psiholoģiskās attiecības. Pret Lakī visi izturas nicinoši, Poco pats vēlas būt cienījams un grib, lai visi viņu par tādu uzskatītu, savukārt Vladimirs un Estragons ir labi draugi, kas brīžiem nemaz nav spējīgi viens otrā ieklausīties.

 ‘’Gaidot Godo’’ luga patiešām ir spilgts un absurda literatūras darbs. Pamata iespaids pēc lugas izlasīšanas ir par cilvēka absurdo eksistenci, kurai nav ne jēgas, ne nozīmes, ne nākotnes cerības, ne arī iespēja savā starpā komunicēt, kas visa ir labi atainota Semjuela Beketa lugā ‘’Gaidot Godo’’. Tā kā Semjuels Bekets pārsvarā rakstīja par neko tad, šis varētu būt viņa spilgtākais darbs, jo arī šajā lugā sākotnēji liekas, ka ir rakstīts par neko, bet pēc visas lugas pilnīgas izlasīšanas tā liek aizdomāties par to, ka pašā lugas tekstā ir kāda jēga. Šo lugu nevar vienkārši paņemt un izlasīt tajā ir jāiedziļinās un jāizprot katra tēla dziļākā būtība, kā arī tas ko katrs no tēliem patiesībā no savas dzīves gaida.