Saistību izpilde un tās pastiprināšanas līdzekļi

Izvēlētā diplomdarba tēma ir Saistību izpilde un tās pastiprināšanas līdzekļi. Šo tēmu autors ir izvēlējies, jo saistību izpilde ir civiltiesību būtiskākais noteikums. Arī autora nodarbošanās ir saistīta ar saistību nodibināšanu un to precīzu izpildi.

 Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijas tiesu sistēmai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Dalība Eiropas Savienībā palielina prasības, kādas jāievēro izspriežot dažāda veida juridiskus jautājumus. Ņemot vērā līgumslēdzēju izvēles brīvību, līgumos bieži ir iekļauti dažādi noteikumi, kuru izpilde dažreiz nav panākama.

Tēmas ‘’Saistību izpilde un tās pastiprināšanas līdzekļi’’ izvēle ir aktuāla Latvijas tiesību nozarē. Diplomdarbā tiks apskatītas dažādas juridiskās konstrukcijas, to ietekme uz saistību izpildi un dažādi izņēmumi un ierobežojumi saistību izpildē, saistības pastiprināšanas līdzekļu normatīvais regulējums, būtība un to pielietošana konkrētos gadījumos.

Diplomdarba tēmas aktualitāte ir saistīta arī ar salīdzinoši liberālu tiesisko regulējumu fiziskas personas maksātnespējas procedūrā. No šī regulējuma izriet jautājums, vai galvotājam, gadījumā ja galvenais parādnieks veic maksātnespējas procedūru, saglabājas pienākums atbildēt kreditoram parādnieka vietā. Būtisks ir jautājums, vai galvojums ir saistību nodrošināšanas līdzeklis, vai arī tikai saistības pastiprināšanas līdzeklis kā līgumsods un rokas nauda.

Praksē autors ir novērojis, ka arvien biežāk tiek izvēlēts risinājums, kurā dažādi pienākumi, kādam no līdzējiem tiek paredzēti cita līdzēja iekšējā normatīvā aktā. Tomēr cenšoties panākt iepriekšminēto noteikumu izpildi piespiedu ceļā tiek konstatēts, ka citiem darījuma dalībniekiem šie noteikumi nav saistoši.

Būtisks jautājums saistību izpildē ir precīza ierobežojumu ievērošana attiecībā uz saistību piespiedu izpildi. Tiesu praksē dažkārt likumā noteikto ierobežojumu interpretācija, tiek veikta par labu kreditoriem, lai panāktu pēc iespējas pilnīgāku saistību izpildi motivējot ar kreditora aizsardzību un tiesisko paļāvību. Tomēr var atklāties saistību tiesību brīvas izvēles aspekts, ka attiecībā uz normatīvo aktu iztulkošanu, nav iespējams pārkāpt tiesiskās paļāvības principu, jo nevienam nav pienākums nodrošināt nemainīgu normu interpretāciju. Tiesiskā izpratne attīstās un tai līdzi mainās normatīvo aktu iepriekšējās interpretācijas. Pie tiesiskās paļāvības principa ievērošanas ir jānodrošina tikai tiesiskā regulējuma stabilitāte, ciktāl tā samērojama ar mazākuma tiesību ierobežošanu par labu vairākuma interesēm.

 Ņemot vērā, ka saistību izpilde ir tēma, kas līdz šim ir plaši apskatīta, autors darbā pievērsīsies saistību izpildes aspektiem, kur saistību izpilde tiek ierobežota ar tiesiskiem līdzekļiem. Lai gan tiek runāts par saistību izpildes pienākumu, praksē arvien biežāk tiek konstatēts, ka saistību nav iespējams izpildīt, tādēļ lietderīgi ir savlaicīgi apskatīt apstākļus, kas ietekmē saistību izpildi un izvērtēt ar to izpildi saistītos riskus. Savlaicīga darījumu un juridisko konstrukciju apskate un izvērtēšana dod iespēju novērst dažādus trūkumus turpmākiem darījumiem, kā arī precīzu civiltiesisko attiecību risinājumu pielietošana ļauj uzlabot darījuma attiecības esošo partneru starpā.

 Tēma aktuāla ir arī saistībā ar pašreizējām grūtībām saistību izpildē un vēlme izvairīties no to izpildes, kā arī Eiropas Savienības mērķi unificēt tiesisko regulējumu līgumsodu piemērošanai, jo vienveidīga prakse Eiropas Savienības ietvaros samazina šķēršļus brīvai kapitāla apritei kā vienu no svarīgākajiem pamatprincipiem, kādēļ vispār Eiropas Savienība tika izveidota. Tādēļ tiks apskatīta arī demokrātiju ilgi pieredzējušo Eiropas Savienības dalībvalstu pieredze līgumsodu piemērošanā.

Tēma ir pietiekami plaša un aptver plašu darījumu diapazonu, tādēļ ņemot vērā diplomdarba ierobežoto apjomu, detalizēti izpētīt katru darījuma niansi nav iespējams. Ņemot vēra autora profesionālo specializāciju, apskatītie piemēri pārsvarā saistīti ar kreditēšanas vidi.

Autors ir izvirzījis četras hipotēzes, kurām darba ietvaros centīsies gūt apstiprinājumu vai arī noliegumu:

1.            Saistību izpilde var kļūt neiespējama dēļ normatīvo aktu interpretācijas maiņas piedziņas veikšanai no parādnieka darba algas.

2.            Līgumslēdzējam nav saistoši otra līgumslēdzēja iekšējie normatīvie akti.

3.            Galvenā parādnieka maksātnespējas pasludināšana atbrīvo no saistībām galvotāju.

4.            Līgumsoda piemērošanas prakse Latvijā ir savietojama ar Eiropas līgumsodu piemērošanas praksi.

Diplomdarba mērķis: Izpētīt saistību izpildes un tās pastiprināšanas līdzekļu būtību un to pielietojumu civiltiesībās.

Diplomdarba uzdevumi:

1. Apskatīt normatīvos aktus, kas regulē saistību izpildi un to pastiprināšanas līdzekļu piemērošanu civiltiesiskajās attiecībās.

2. Analizēt saistību izpildes pastiprinošos līdzekļus.

3. Analizējot prakses materiālus izpētīt, kā saistību izpildi un to pastiprināšanas līdzekļus piemēro civiltiesiskajās attiecībās.

4.Atklāt saistību izpildes un to pastiprinošo līdzekļu piemērošanas problemātiku.

5. Izdarīt secinājumus un priekšlikumus par šo tēmu.

Pētījuma objekts: Saistību tiesības

Pētījuma priekšmets: Saistību izpilde un saistību tiesību pastiprināšana.

Metodes : vēsturiskā, aprakstošā un analītiskā.

Pētījuma bāze: Latvijas Republikas Civillikums, Civilprocesa likums un citi normatīvie akti, tiesu prakse, literatūra un interneta resursi par šo tēmu.

Pētījuma izpētes robežas: Pētījuma periods ir no 1996.gada līdz 2011.gadam. Attiecībā uz līgumsoda piemērošanas praksi un regulējumu, autors analizēs Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu (Lielbritānija, Francija, Vācija) praksi.

 

1.                      Saistību izpildes pienākuma būtība

Romiešu civiltiesību pamatprincips skan „Pacta sunt servanda” jeb latviski- līgumi ir jāpilda, tas ir līgumsaistības ir jāpilda. Izpildīšana nozīmē darīt to, kas izriet no saistības. Saistību izpildi Latvijas likumos regulē Civillikums un citi speciālie likumi (piemēram, Komerclikums, Patērētāju tiesību aizsardzības likums u.t.t.). Civillikuma 1587.pants nosaka: „Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.”[1]

Analizējot saistību izpildes nosacījumus, dažkārt rodas jautājums, no kā un ar kuru brīdi izveidojas saistība. Civillikuma 1402. pants nosaka: „Saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma”.[2]

Saistību tiesību rašanās no tiesiska darījuma (vienošanās slēgšanas brīža), vai no neatļautas darbības (nodarījuma veikšanas brīža), autors sīkāk neapskatīs šos saistību rašanos veidus, jo tie ir pietiekami plaši pazīstami un papildus komentārus neprasa.

Autors pie saistību rašanās apskatīs saistības, kuras ir radušās uz likuma pamata un praksē ir novērojis, ka tiesās pastāv grūtības identificēt saistību rašanos brīdi, tādēļ ir izveidojusies nekonsekventa judikatūra. Autors ir iepazinis tikai divu veidu saistības, kas rodas uz likuma pamata - uzturlīdzekļi un piespiedu noma.

Attiecībā uz uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu kā piemērs atzīmējams Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.gada 29.augusta spriedums lietā Nr. SKC – 556[3]

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu un Civilprocesa likuma 1.pantu, ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Katrai fiziskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.

Iztulkojot šīs tiesību normas savstarpējā saistībā ar Civillikuma tiesību normām, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, tas ir, pielietojot tiesību normu tulkošanas sistēmisko metodi, Senāts atzīst, ka prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam, tie piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo ar prasības celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā.

Tādejādi, kaut arī civiltiesiskajā likumdošanā, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, nav iekļauta norma, kas noteiktu sākuma termiņu, no kura piedzenami uzturlīdzekļi bērna uzturam tiesas ceļā, Senāts atzīst, ka konkrētajā gadījumā tiesa tos pamatoti piedzinusi no prasības celšanas brīža, piedziņā ietverot naudas summas, kas samaksātas no prasības pieteikuma iesniegšanas brīža tiesā.

Attiecībā uz uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu spriedumā ir atzīts, ka tas iestājas, tiklīdz viens no vecākiem ir cēlis prasību par uzturlīdzekļu piedziņu. Attiecībā uz saistības izveidošanos pēc likuma autors apskatīs piespiedu nomu. Kā piemērs atzīmējams Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006.gada 5.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 244[4]

Atbilstoši pierādījumiem lietā Civillietu tiesas kolēģija ir atzinusi, ka pušu savstarpējās zemes nomas attiecības izveidojušās pamatojoties uz likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. pantu, jo uz prasītāja kā bijušā zemes mantinieka, īpašumā esošā zemesgabala atrodas prasītājam piederošas ēkas. Šā likuma 12.panta otrajā daļā skaidri noteikts, ka zemes tiesiskajam valdītājam ir tiesības saņemt no ēku un būvju īpašnieka nomas maksu. Pie tam jāatzīmē, ka zemes nomas attiecības izveidojušās uz likuma pamata ar brīdi, kad kompetenta pašvaldības institūcija pieņēmusi lēmumu par īpašumtiesību atjaunošanu prasītājam.

Ievērojot teikto, Senāts atzīst par pamatotu tiesas secinājumu, ka zemes nomas parāds nosakāms no 2000.g. 1. janvāra, kad prasītājs sācis maksāt nekustamā īpašuma nodokli.

Attiecībā uz nomas maksas maksāšanas pienākumu piespiedu nomā, spriedumā ir atzīts, ka tas iestājas, tiklīdz zemes īpašnieks ir sācis maksāt nekustamā īpašuma nodokli. Autora ieskatā abas tiesas atziņas ir precizējamas, nosakot brīdi, no kura izveidojas saistība pēc likuma.

 Sakarā ar iepriekšminēto, autors vēlas atzīmēt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta pausto atziņu 2007.gada 28.februāra spriedumā, lietā Nr. SKC-89[5]

Nav pieļaujama atsauce uz konkrētu lietu kā tiesu praksi, neatklājot iepriekšējā tiesas spriedumā izvirzītos argumentus un nenorādot, kā konkrētā lieta sasaucas ar  iepriekšējā lietā pastāvējušajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas ļauj tiesai izdarīt secinājumu par atbilstošu strīda risinājumu izskatāmajā lietā.

Salīdzinot abus spriedumus ir jānosaka kopīgais, lai varētu izvērtēt, kādiem bija jābūt pareiziem un konsekventiem tiesu spriedumiem nosakot saistības izcelšanās brīdi, saistībai, kura izveidojusies pēc likuma. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.gada 29.augusta spriedumam lietā Nr. SKC – 556 un Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006.gada 5.aprīļa spriedumam lietā Nr. SKC – 244, kopīgie apstākļi ir tādi, ka saistība ir izveidojusies uz likuma pamata un atbildētāji nav pildījuši savas saistības, līdz ar to tiesai bija jānosaka, no kura brīža ir rēķināms un piedzenams parāds par saistību nepildīšanu. Lai gan jautājums par saistības rašanās  brīdi abām lietām ir identisks, lēmumi ir dažādi. Turklāt, autora ieskatā kļūdaināks ir jaunākais spriedums.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2007.gada 29.augusta spriedumā lietā Nr. SKC – 556 ir norādījis, ka uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums iestājas, tiklīdz viens no vecākiem ir cēlis prasību tiesā. Autors nevar atzīt šādu tiesas secinājumu par pamatotu, jo faktiski šāda atziņa nozīmē, ka neceļot prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu (saistības izpildi), to maksāšanas pienākums automātiski noilgst- ir pretrunā ar visu Civillikuma noilguma institūtu. Noilgumu nevar noteikt tiesa, tas rodas tikai saskaņā pēc likuma, un likums šādas kategorijas lietām nav paredzējis izņēmumus. Līdz ar to pēc būtības pienākumam maksāt uzturlīdzekļus vajadzētu iestāties vai nu pēc vecāku kopējās saimniecības izjukšanas, kad iestājas pienākums abiem atsevišķi rūpēties par bērna uzturu, vai arī no brīža, kad viens no vecākiem vēršas pret otru ar pieprasījumu paužot savu gribu izlietot sev pēc likuma pienākošās tiesības.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006.gada 5.aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC – 244 ir atzīts, ka saistību rašanās brīdis ir diena, kad prasītājam faktiski rodas izdevumi par lietu (sāk maksāt nekustamā īpašuma nodokli). Lai gan autora ieskatā šāds risinājums ir pietiekami saprātīgs (faktiski atbilst ar uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma rašanos no brīža, kad izjukusi vecāku kopējā saimniecība), tomēr autors uzskata, ka pareizāks risinājums pēc būtības ir tad, kad persona nepārprotami piesaka savas tiesības uz labumiem, kas tai pienākas pēc likuma. Autora ieskatā, kamēr griba nav izteikta, saistība nevar rasties. 

Tālāk autors apskatīs apstākļus, kas ietekmē saistību izpildi. Visas civiltiesiskās attiecības tiek dibinātas ar mērķi un pārliecību, ka darījumu partnerim būs pienākums to izpildīt. Bez šādas ticības un paļāvības civiltiesiskās attiecības nav iedomājamas. Praksē gan ir pierādījies, ka daudzas personas, noslēgtos līgumus neuztver pietiekami nopietni, kas it kā varētu radīt traucējums tiesiskās paļāvības principa izpildei. Neskatoties uz citu personu nepietiekami nopietno attieksmi darījumu slēgšanā, tas nav šķērslis tiesisko attiecību dibināšanai, jo otrai darījuma pusei ir tiesības izmantot valsts garantēto piespiedu mehānismu (tiesvedību un tai sekojošu zaudējumu, parādu piedziņu vai piespiedu izpildi).

Autors kā piemēru atzīmē Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2005.g. 5.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC - 607[6], kurā vērtēta atbildētāja rīcība parakstot vienošanos to vispār neizlasot:

Tiesas spriedums nesatur juridiski pamatotu argumentāciju, kas ļautu secināt, ka uz konkrētajiem darījuma noslēgšanas apstākļiem attiecināmi minētās normās ietvertās definīcijas, jo darījuma parakstīšanu, to vispār neizlasot, kā to, būdama rīcībspējīga persona, konkrētajā gadījumā izdarījusi Līga Grosfogele, nevar traktēt kā nepareizu īstenībai neatbilstošu priekšstatu par darījuma priekšnoteikumiem vai informācijas trūkumu, vēl jo vairāk situācijā, kad, spriežot no atbildētājas paskaidrojumiem, viņa apzinājās, ka stājas saistību tiesiskajās attiecībās ar prasītāju-tikai galvinieces statusā. Savukārt, līguma nodošanu darījuma dalībniekam parakstīšanai nevar vērtēt kā darījuma dalībnieka ietekmēšanu.

Šāds Senāta Civillietu departamenta secinājums ir loģisks un likumsakarīgs. Neizmantojot savas tiesības pienācīgi iepazīties ar līguma noteikumiem, puse demonstrē tiesisko nihilismu. Tiesu praksē nācies saskarties ar atbildētāju paskaidrojumiem, ka slēdzot notariālu aktu pie notāra, personai ir sāpējusi galva, vai arī cittautieši aizbildinās, ka nav sapratuši notāra sacīto, līdz ar to noslēgtajā līgumā nav ietverta puses griba.

To apliecina arī Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 16.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 148[7], kurā vērtēta darījuma dalībnieka atbildība parakstot vienošanos pie pasliktināta veselības stāvokļa:

Kasācijas sūdzībā tās autore, akcentējot pierādījumus par, viņasprāt, Ināras B. spriest nespēju līguma parakstīšanas laikā, sliktā veselības stāvokļa dēļ, apšaubījusi notāra kompetenci pārbaudīt darījuma dalībnieka rīcībspēju.

Senāts šos motīvus noraida kā juridiski nekorektus. Pat, ja atzīst, ka prasītāja noslēgusi līgumu, būdama slima, šim apstāklim, ievērojot prasītāja pārstāves norādītās slimības diagnozi, nav nekā kopēja ar Civillikuma 358.pantā lietoto jēdzienu „rīcības nespēja”, kas attiecas uz garā slimiem, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju.

Pateicoties tiesiskās paļāvības principam tiesa šādus argumentus atzīst par nenopietniem un piespiedu kārtā pusi piespiež izpildīt savas saistības.

Vērtējot visas civiltiesiskās attiecības, tās būtu vērtējamas tikai kontekstā ar Civillikuma 1. pantu: „Tiesības un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”.[8]

Civillikuma 1.pants nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Šis pants nav nekāds patstāvīgs tiesību avots, bet ir tikai palīglīdzeklis likumu piemērošanā tur, kur tas izrādīsies par vajadzīgu, un nav domāts tiesiskās drošības satricināšanai. Pantā norādītais princips par labo ticību nebūt neizslēdz uzticību likumam, kā arī uzticību līgumā brīvi dotam vārdam, bet no likumu piemērošanas viedokļa var būt svarīgs korektīvs gadījumos, kad likuma formāla piemērošana novestu pie kļūmīgām situācijām no taisnības un vispārības interešu viedokļa.[9]

Saskaņā ar labas ticības principu personai var tikt liegta subjektīvo tiesību izlietošana vai subjektīvo pienākumu izpilde, ja izrādās, ka otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētās lietas apstākļiem atzīstamas par svarīgākām.[10]

Autorprāt, līguma izpilde ir jānodrošina tikai labas ticības principa ietvaros, šāda principa ievērošana nodrošinās apzinīgu saistību nokārtošanu un izslēgs iespēju ļaunprātīgi panākt papildus labumu vienai no līgumslēdzējpusēm.

Autoram praksē regulāri darbojoties ar kreditēšanas jomā, ir nācies iepazīties ar līgumiem, kuri satur nosacījumus, par kredīta procentu likmes fiksētās daļas maiņu. Līguma nosacījums pēc būtības nosaka, ka paejot zināmam termiņam, fiksētā likmes daļa pusēm vienojoties, var tikt pārskatīta. Ja puses nevar vienoties, tad parādniekam priekšlaicīgi iestājas pienākums atmaksāt visu aizdevumu summu un kamēr tas nav izdarīts kredītiestādei ir tiesības vienpusēji piemērot procentu likmes fiksēto daļu palielinātajā apmērā.

Autorprāt, šādam līguma nosacījumam ir būtiski ierobežojumi. Sākotnēji ir jāsaprot, ka kreditēšanas līgums, vairs nav aizdevuma līgums, bet pēc būtības ir pirkuma līgums. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1. panta pirmās daļas a.) punktu, kas nosaka: „Kredītiestāde banka — kapitālsabiedrība, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no neierobežota klientu loka, savā vārdā izsniedz kredītus un sniedz citus finanšu pakalpojumus finanšu pakalpojums un šī paša panta ceturtā daļa finanšu pakalpojumi: b) kreditēšana” [11], kreditēšana ir finanšu pakalpojums, kura cena ir konkrētā kredīta aizdevuma likme. Tādēļ kredīta līgumos pārskatot procentu likmes izmaiņas ir jāsaprot, ka tiek runāts par cenas izmaiņām pirkuma līgumam, kura ietvaros prece jau ir piegādāta.

 Autora ieskatā, vērtējot finanšu pakalpojumus un to ilglaicīgumu, normāla ir prakse, kurā ir iespējams pārskatīt procentu likmi ik pēc noteikta termiņa. Taču šoreiz papildus ir jāņem vērā Civillikuma 2017. pants, kurš nosaka: „Pirkuma maksai jābūt noteiktai un tā nedrīkst atkarāties no vienas puses iegribas”.[12] Lai būtu iespēja atgriezties pie jautājuma par cenas izmaiņām, jau noslēgtam un daļēji izpildītam līgumam, būtiski ir līgumā vienoties par nosacījumiem, kuriem iestājoties cena var tikt mainīta.

Ja līgumā nav paredzēti nosacījumi, kuriem iestājoties preces cena varētu mainīties, bet šāda tiesība kā tāda ir paredzēta, tad autora ieskatā, šādas izmaiņas ir iespējamas tikai situācijā, ja puse, kura vēlas mainīt preces cenu, ir spējīga uzrādīt, objektīvas tirgus izmaiņas, lai vispār šādām izmaiņām būtu pamatojums.

Autoram praksē saskaroties ar šādiem jautājumiem kredītiestāde vienpusēji procentu likmi paaugstināja par vairāk nekā 300% no sākotnējās cenas. Likmes paaugstināšana notika ar pamatojumu, ka strauji sadārdzinājušies finanšu resursi.

Autors šajos jautājumos pārstāv kredītņēmēju intereses, tādēļ lūdza kreditoru pierādīt, kas tieši ir sadārdzinājies un kā tas ietekmē pirms trīs gadiem noslēgtu līgumu. Kreditors no pierādījumu iesniegšanas konsekventi izvairījās. Līdz ar to pie kredīta likmes izmaiņām, nav iespējama vienošanās kā tāda līguma izpratnē. Ja viena puse atsakās iesniegt izmaiņu nepieciešamību pamatojošos dokumentus, otrai līgumslēdzēj pusei ir liegta iespēja izvērtēt izmaiņu pamatotību. Kredītiestāde balstoties uz iepriekšminēto līguma nosacījumu paziņoja par vienpusēju kredīta likmes izmaiņu piemērošanu, savukārt, klientiem bija jāiesniedz prasība tiesā, tiesai lūdzot atzīt kreditora rīcību par pretēju labai ticībai un atcelt vienpusējās līguma izmaiņas.

Autoram, prakses laikā nācās saskarties ar situācijām, kurā līgumslēdzēji, no kuriem viens ir atzīstams par patērētāju, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma[13] izpratnē, ir vienojušies par nokavējuma procentu apmēru 0.75% apmērā no parāda summas par katru nokavējuma dienu.

Civillikuma 1765. pantā: „Likumisko procentu apmērs par tāda naudas parāda samaksas nokavējumu, kas kā atlīdzība nolīgta līgumā par preces piegādi, par pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, ir septiņi procentpunkti virs procentu pamatlikmes (1765.p.3.d.) gadā, bet līguma attiecībās, kurās piedalās patērētājs, — seši procenti no simta gadā”[14], ir noteikts nokavējumu procentu apmērs gan attiecībās ar komersantiem, gan arī patērētājiem. Konkrētajā līgumā minētā nokavējuma likme ir 0.75% dienā, kas sastāda 270% gadā . Ņemot vērā, ka prasītāja līgumā ir iekļauts šāds nesamērīgs nokavējuma procentu apmērs, šāda vienošanās ir atzīstama par pretēju likumiem.

Civillikuma 1415. pants nosaka: „Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā”.[15] Tā kā nokavējumu procentu apmērs nav būtiska līguma sastāvdaļa, tā neietekmē kopējā līguma spēku, bet par spēkā neesošu paliek tikai līguma punkts, kurš ir pretrunā Civillikuma 1765. pantam.

Arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. pants otrās daļas 4. punkts nosaka: „Līguma noteikumi ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie: noteic, ka patērētājs atsakās no savām likumīgajām tiesībām”. Savukārt šī paša likuma 6. pants nosaka „Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst piedāvāt tādus līguma noteikumus, kas ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem”.[16]

Faktiski tiesai konstatējot šādu nokavējuma likmes apmēru, prasība vismaz daļēji ir jānoraida un saskaņā ar Civillikuma 1765. pantu jāpiemēro likumam atbilstoša nokavējumu procentu likme attiecībā uz patērētājiem 6 % gadā, savukārt pret komersantiem 7%  + procentu pamatlikme, ko noteikusi Latvijas Banka.

Aprakstītājā gadījumā kreditors bija lūdzis tiesu piedzīt no parādnieka pamatparādu 14 000 LVL apmērā un tikpat arī nokavējuma procentus, kuri šādu nesamērīgu apjomu bija sasnieguši gada laikā. Balstoties uz šiem argumentiem, autors sagatavoja paskaidrojumu tiesai un lūdza prasību daļā par nokavējumu procentu piedziņu noraidīt.

Pie saistību izpildes tā pastāv tikai tad, kad tiek pilnīgi izpildīta. Civillikuma 1811.pants nosaka: „Katra saistības tiesība izbeidzas pati no sevis, kad izpildīta tai atbilstošā parādnieka saistība, t.i. nolīdzinot parādu. Ja saistības tiesības priekšmets ir nauda, tad saistību izpilda ar samaksu ”.[17]

Tas, ka ar izpildījumu saistību tiesība izbeidzas „pati no sevis”, nenozīmē, ka  šī automātiskumā dēļ var ignorēt likuma vai līguma prasības par izpildījuma pieņemšanu, izpildījuma fakta fiksēšanu ar aktu, kvīti vai citu dokumentu. Ar izpildījumu ne vienmēr pārtrūkst juridiskā saite starp saistības dalībniekiem: atsavinājuma līgumos atsavinātājs vēl paliek saistīts ar pienākumu atbildēt par lietas attiesājumu un tās trūkumiem. Juridiskajā literatūrā un praksē šo saiti mēdz dēvēt par garantijas saistībām.[18]

Civillikuma 1812.pants nosaka: „Saistības izpildījums ir spēkā tikai tad, ja to izdarījusi un saņēmusi īstā persona īstā vietā, īstā laikā un pienācīgā kārtā”.[19] Šis Civillikuma pants paredz pienākumu saistību izpildi nodot tikai kreditoram vai arī viņa pilnvarotajai personai, citādi pazūd jēga no saistību izpildes pienākuma, ja to varētu nodot jebkurai citai personai un uzskatīt saistību par izpildītu.

 Autors ir novērojis, ka attiecībās, kas saistītas ar regulāru ikmēneša sakaru pakalpojuma sniegšanu, līgumos ir paredzēts noteikums, ka savlaicīgi neapmaksājot rēķinus, var tikt ierobežota pakalpojuma sniegšana, noteiktā laika periodā. Par šo laika periodu, kurā pastāv šis pakalpojuma ierobežojums, tomēr saglabājas klienta pienākums norēķināties par pakalpojumu pilnā apmērā, lai gan tas bijis ierobežots. Pakalpojuma sniedzējam pieprasot veikt  pilnu samaksu par nesaņemto pakalpojumu, šo pretenziju ir vienkārši noraidīt vadoties pēc Civillikuma  1812. panta noteikumiem par izpildījuma pienācīgo kārtu un Civillikuma 1832. pantu, kurš nosaka: „Izpildījumam vajadzīgs, lai saistības priekšmets būtu izpildīts pilnīgi. Tādēļ kreditoru nevar piespiest saņemt ne daļas izpildījumu, ne kādu citu priekšmetu tā vietā, kuru viņam ir tiesība prasīt”.[20] Būtiski ir atzīmēt, ka jebkurās civiltiesiskās attiecībās, katra puse vienlaicīgi ir gan kreditors, gan parādnieks. Puse ir kreditors attiecībā uz pienākumiem, ko tam ir tiesības saņemt no otras puses, savukārt pret saviem pienākumiem tam ir parādnieka statuss.

 Līdz ar to kreditors, kurš ir ierobežojis regulārā pakalpojuma sniegšanu, nav tiesīgs par to pieprasīt pilnu samaksu.

Civiltiesiskajās attiecībās lielākoties saistību izpilde ir saistīta ar samaksas veikšanu, nodošanu otram darījuma dalībniekam. Tādēļ ir svarīgi apskatīt pierādīšanas pienākumu saistībā ar samaksas veikšanas faktu.

Civillikuma 1838. pants nosaka: „Ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo. Pierādīt samaksu var ar visiem atļautiem pierādījuma līdzekļiem, bet sevišķi ar rakstisku apliecinājumu jeb kvīti; samaksas saņēmējs nedrīkst atteikties to izdot parādniekam. Kvīti var izrakstīt vai nu uz paša parāda akta, ja tāds ir, vai atsevišķi”.[21]

Civillikuma 1838. pants ir būtisks instruments pierādīšanas tehnikā, jo pēc būtības personai, kurai ir tiesības, piemēram, uz naudas saņemšanu- pēc loģikas nevar pierādīt, ka samaksu nav saņēmusi. Tā var pierādīt tikai blakus apstākļus, pie kuriem samaksas nodošanas fakts kļūst neiespējams. Tādēļ arī vēsturiski likumdevējs vadoties pēc veselā saprāta  samaksas pierādīšanas nastu ir pārlicis uz personu, kas apgalvo samaksas esamību. Arī viens no romiešu tiesību pamatprincipiem nosaka „negativus non probanta”- negatīvais nav jāpierāda, jo faktiski to nav iespējams izdarīt.

Autorprāt, Civillikuma 1838. pantā paredzētais pierādīšanas pienākums analoģiski ir arī piemērojams citos gadījumos, lai tā persona, kas apgalvo noteiktu darbību veikšanu (piemēram, dokumentācijas nodošanu utt.), spētu to pierādīt. Netieši šo mehānismu paredz arī Civilprocesa likums uzliekot par pienākumu pusei pierādīt savu apgalvojumu patiesumu.

Iepriekš minēto apstiprina arī Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008.gada 29.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC – 386[22], ar kuru atcelts zemākas instances lēmums, kurā pausta atziņa, ka samaksas faktu nevar pierādīt ar liecinieka liecībām:

Atbilstoši Civillikuma 1838.pantam rakstveida apliecinājums var tikt atzīts par pārliecinošāku samaksas pierādījumu, tomēr Civillikums pieļauj arī jebkura cita pierādīšanas līdzekļa, tostarp liecinieku liecību izmantošanu samaksas pierādīšanai.

Līdz ar to Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas secinājums, ka samaksu nevar pierādīt ar liecinieku liecībām, ir nepareizs, jo tas neatbilst Civillikuma 1838.panta noteikumiem.

Autors piekrīt šādam Senāta secinājumam, citādi nopietni tiek apdraudēts liecinieku institūts kā tāds civilprocesuālajā sacīkstē. Turklāt saskaņā ar Civilprocesa likuma 97. panta pirmo un otro daļu: „Tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem. Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu”.[23]

Civillikuma 1842.pants nosaka: „Saistības pienācīgs izpildījums nevien atsvabina parādnieku no jebkādas tālākas atbildības par to, bet līdz ar to izbeidz arī visus šās saistības blakus prasījumus, kas nodibināti ar ķīlu un galvojumu”.[24] Pienācīgs izpildījums atsvabina parādnieku no saistībām, kā arī visiem blakus prasījumiem. Tomēr pat atzīstot saistību par pienācīgi izpildītu, tas neizslēdz iespēju rasties strīdam, vai tiešām saistība ir pienācīgi izpildīta. [25]

2. Izņēmuma gadījumi no vispārējās kārtības- izpildīt pielīgto

         

Līguma izpildes pienākums ir obligāts visās attiecībās, cik tas nesaduras ar Civillikuma 1415. panta noteikumiem. Papildus tam vēl ievērojams Civillikuma 1. pants par labu ticību. Tomēr praksē sastopami gana daudz ierobežojumu, kas reizēm apgrūtina saistību izpildi, vai vispār padara to neizpildāmu.

Neizpildīšana ir jebkura neveiksme izpildīt, neatkarīgi no tā, vai attaisnojami vai nē. Izņēmumi (pēc CL 1589.p.):

1.            Kad atkāpšanās pamatota ar paša līguma raksturu.

1.1. Kad no līguma izriet pienākums pašam kreditoram iepriekš kaut ko izdarīt, piemēram, pasūtītājam jāierāda būvlaukums..

1.2. Iepriekšēja samaksa.[26]

Autors, nepiekrīt profesora K.Torgāna viedoklim, ka saistības var brīvi pārtraukt pildīt, ja debitors nav izpildījis nevienu no līgumā uzliktā pienākuma. Nevar noliegt šādu iespēju, tomēr, autorprāt, tas neatbilst labajai praksei. Līgumus slēdz pēc abpusējas vienošanās un gadījumos, kad viena puse vairs nav ieinteresēta līguma izpildei, vienai pusei ir tiesības prasīt līguma izpildi piespiedu kārtā vai arī saņemt saistības pastiprinājumā paredzēto kompensāciju.

Autorprāt, vienīgā iespēja brīvi atkāpties no līguma bez jebkādiem ierobežojumiem ir saistāma ar Civillikuma 1663. pantu: „Ja kreditors parādnieka nokavējuma dēļ vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, tad viņš var prasīt tā atcelšanu”.[27]

Tomēr intereses zudums kreditoram vēl ir jāpierāda. Autorprāt, klasisks gadījums par līguma atcelšanu dēļ kreditora intereses zuduma parādnieka nokavējuma būtu- vienošanās par viesību organizēšanu, kas tiek svinēta konkrētā datumā (piemēram, dzimšanas dienas, valsts svētki utt.). Tehnisku iemeslu dēļ parādnieks nespēj konkrētajā datumā sev pielīgto izpildīt, savukārt novēršot visus trūkumus parādnieks pie kreditora viesību organizēšanai ierodas nākošajā dienā, kad viesību organizēšana vairs nav vajadzīga.

Autorprāt, nav iespējams intereses zudums komersantam, kuram preces vai pakalpojumu pārdošana ir ikdienas bizness un atkāpšanās no līguma notiek, lai parādnieka nokavējuma gadījumā šo pašu preci pārdotu citai personai. Kamēr saglabājas interese veikt šo pašu darījumu, tikai ar citu personu, nav konstatējams intereses zudums. Līdz ar to pie šādiem apstākļiem nebūtu pieļaujama kreditora atkāpšanās no līguma dēļ intereses zuduma.

Gadījumos, ja līgumos nav paredzēti efektīvi līguma izpildes mehānismi, vai pušu starpā valda pietiekami labas attiecības, vai arī otra puse nav ieinteresēta līguma izpildē, autorprāt, viskorektākais veids, kā izbeigt līgumu, ir atcēlēja līgums. Atcēlēja līguma slēgšanu, kāds varētu uzskatīt par lieku birokrātiju, taču prakses laikā nācās pārliecināties, ka salīdzinoši daudz tiesvedību tiek uzsākas saistībā ar vienpusēji izbeigtiem līgumiem. Prakse ir pierādījusi, ka izvairīties no tiesvedības ir daudz lētāk un vienkāršāk, nekā tajā piedalīties.

2. Izņēmums no vispārējā pienākuma izpildīt nolīgto ir, kad to konkrēti atļauj likums.

2.1. Atkāpšanās pārmērīga zaudējuma dēļ (retos gadījumos – pirkumā – 2042.,2043., un īrē, nomā -2170.)

2.2.       Uzņēmuma līgumā – patvaļīgi grozīts plāns, iepriekšējais aprēķins izrādījies pārāk zems – 2229.

2.3.       Uztura un darba līgumos – tikumības un taisnprātības apsvērumi -2104., 2193. [28]

Pārmērīga zaudējuma skaidrojums ir dots Civillikuma 2042. pantā  „Pārmērīga zaudējuma gadījumā, tas ir, kad pirkuma maksa nesasniedz pat ne pusi no lietas parastās vērtības, pārdevējs var prasīt, lai līgumu atceļ. Bet pircējs var atcelšanu novērst, piemaksājot pie pirmējās pirkuma maksas tādu summu, kas kopā ar to līdzinātos lietas īstai vērtībai. Tāpat arī pircējam savukārt ir tiesība prasīt, lai atceļ līgumu, kad viņa samaksātā pirkuma maksa vairāk kā divkārt pārsniedz lietas īsto vērtību; bet pārdevējs var atcelšanu novērst, pazeminot minēto maksu līdz pārdotā priekšmeta parastai vērtībai”.[29]

Atkāpšanās no līguma pārmērīga zaudējuma dēļ ir pieļaujama, tikai kontekstā ar Civillikuma 2043. pantu: „Tiesība prasīt pirkuma līguma atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad pierāda, ka zaudējuma nodarītāja puse rīkojusies ļaunprātīgi. Izņēmums no šā noteikuma paredzēts 2056.pantā”.[30]

Tiesu praksē var pārliecināties, ka vienlaicīgi abus apstākļus pārmērīga zaudējuma esamībai (pirkuma maksa vismaz divkārt pārsniedz reālo lietas vērtību un puse rīkojies ļaunprātīgi) ir grūti konstatēt. Autors praksē ir novērojis, ka puse, kas prasībās atsaucas uz pārmērīga zaudējuma esamību, nepareizi iztulko Civillikuma 2042. un 2043. pantu, pat konstatējot neatbilstību reālajai tirgus cenai, tomēr nevar sasniegt kvalificējošās pazīmes „vairāk kā divkārt pārsniedz īsto vērtību” un „puse rīkojusies ļaunprātīgi”.

To apstiprina Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 16.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC –148[31]

Otru Ināras B. prasījumu par pirkuma līguma atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ apelācijas instances tiesa noraidījusi, atzīdama, ka prasītāja nav pierādījusi atbildētāja ļaunprātīgu rīcību.

Civillikuma 2043.panta izpratnē pierādījumi, ka zaudējumu nodarītāja puse rīkojusies ļaunprātīgi, ir obligāts priekšnoteikums līguma atcelšanai pārmērīga zaudējuma gadījumā.

Tā kā iepriekš norādītā priekšnoteikuma esamību tiesa nav konstatējusi, tai pretēji kasācijas sūdzībā paustajam viedoklim nebija likumīga pamata piemērot minēto tiesību normu. Savukārt, kasācijas sūdzības iesniedzējas atšķirīgs redzējums par to, kā vērtējama atbildētāja rīcība strīdus darījuma noslēgšanas sakarā, nevar būt apspriešanas priekšmets kasācijas instances tiesā (Civilprocesa likuma 450.panta trešā daļa, 452.panta otrā daļa).

3.            Izņēmums no vispārīgā pienākuma izpildīt saistību ir gadījumos, kad atkāpšanās tiesība pielīgta.

3.1. Līgumu brīvība ļauj nolīgt pat par nelielu nokavējumu atkāpties

3.2. Ja pētniecībā sagaidāms negatīvs rezultāts.

3.3. Ja izpildās nosacījums..

3.4. (ir vēl citi izņēmumi citos CL pantos). [32]

Autors nevar piekrist arī profesora K.Torgāna viedoklim, ka atkāpšanās tiesība būtu piemērojama pie neliela nokavējuma iestāšanās, tas daļēji nonāk pretrunā ar Civillikuma 1665.pantu: „Kā parādnieka, tā arī kreditora nokavējuma sekas novērš, ja nokavētājs piesola izpildīt vai pieņemt to, kas pēc līguma pienākas, un nodrošināt savam pretiniekam arī to, uz ko viņam ir tiesība sakarā ar nokavējumu”.[33]

Arī tiesu praksē ir bijuši gadījumi, kad tiesa atzīst, ka kreditors savas tiesības atkāpties ir izmantojis nepamatoti, izmantojot tās pie neliela debitora nokavējuma. Visbiežāk nokavējuma sekas saistās ar līgumsodu, par katru nokavēto dienu, līdz ar to pie salīdzinoši neliela nokavējuma debitoram bieži saglabājas interese nokārtot saistības līdz galam, jo līgumsods saistībā ar termiņa nokavējumu visbiežāk nav procentuāli liels salīdzinot ar darījuma summu. Turklāt tiesa ir tiesīga atbrīvot debitoru no nokavējuma sekām, ja nav konstatējama parādnieka vieglprātība, neuzmanība vai nolaidība, kā arī ja nokavējums iestājies nepārvaramas varas dēļ.

Vadoties pēc šādiem apsvērumiem, autors uzskata, ka nav tālredzīgi kreditoram mēģināt izmantot savas atkāpšanās tiesības pie neliela nokavējuma. Izņēmuma gadījumi varētu būt saistīti ar uzņēmējdarbības jomu, kas prasa īpašu precizitāti, piemēram, satiksmes jomā.

Lai būtu iespējams atkāpties no līguma dēļ parādnieka nokavējuma, ir precīzi jāpiemēro Civillikumā paredzētā procedūra. Praksē ir novērots, ka kreditors visbiežāk pielīgst sev tiesību atkāpties no līguma, ja parādnieks noteiktajā termiņā nav veicis samaksu, kā to nosaka Civillikuma 2047. pants: „Pārdevējs var pielīgt sev tiesību atkāpties no pirkuma līguma, ja pircējs laikā nesamaksā pirkuma cenu”.[34]

Tomēr kreditors aizmirst vai vienkārši nezina, ka atkāpjoties no līguma atbilstoši Civillikuma 2050. pantam: „Ja pircējs nokavē samaksu, pārdevējs var izlietot vai neizlietot savu tiesību; bet viņam jāpaziņo par to tūliņ pēc nokavējuma iestāšanās, un ja jau reizi viņš prasījis, lai līgumu atceļ, tad viņš vairs nevar prasīt, lai to izpilda”[35] un 2051 pantam: „Ja pēc termiņa notecējuma pārdevējs prasa vai saņem samaksu, tad pieņemams, ka viņš ar to klusējot atteicies no savas pielīgtās tiesības”[36], lēmums par atkāpšanos no līguma dēļ pirkuma maksas kreditoram ir jāpieņem nekavējoties pēc maksāšanas termiņa iestāšanās un tas jādara zināms parādniekam. Savukārt, ja pēc termiņa notecējuma kreditors joprojām pieprasa samaksu, ir atzīstams, ka tas klusējot ir atteicies no savas pielīgtās tiesības atkāpties no līguma un kreditoram vairs saglabājas tikai tiesības pieprasīt līguma izpildi.

Autoram praksē iepazīstoties ar lietām, kurās kreditors atkāpies no līguma, visās bija konstatējams, ka pēc samaksas termiņa iestāšanās, kreditors parādniekam bija sūtījis pretenziju par pirkuma maksas samaksu un tikai vēlāk, kad pretenzija netiek izpildīta, ir pieņemts lēmums par atkāpšanos no līguma. Autorprāt, šādās situācijās, ja parādnieks neskatoties tomēr uz nokavējumu ir ieinteresēts līguma izpildē tam ir visas iespējas panākt tiesā sev labvēlīgu lēmumu par saistību piespiedu izpildi, ja kreditors ir atkāpies no līguma neievērojot noteikto procedūru.

4. Nepārvaramas varas (turpmāk –attaisnojuma) pazīmes- Izņēmums no vispārīgā pienākuma izpildīt saistības

4.1.                Notikums, no kura nav iespējams izvairīties un kura sekas nav iespējams pārvarēt.

4.2.                Ko saprātīga persona līguma slēgšanas brīdī nevarēja paredzēt.

4.3.                Kas nav noticis puses vai tai pakļautas persona rīcības dēļ.

4.4.                Kas saistību izpildi ne tikai apgrūtina, bet padara neiespējamu. [37]

Nepārvarama vara ir apstāklis, kas objektīvi padara saistību neizpildi par attaisnojumu. Iestājoties nepārvaramās varas apstāklim tiek prezumēts, ka šādos apstākļos neviens nebūtu bijis spējīgs izpildīt apsolīto.

Apskatot jautājumu par nepārvaramās varas apstākļiem- ir jāapskata viss Civillikuma 1657. pants, kurš nosaka: „Tiesa var parādnieku atsvabināt no viņam neizdevīgām nokavējuma sekām arī citos gadījumos, kad viņu nevar vainot ne uzmanības trūkumā, ne vispār vieglprātībā vai nolaidībā, vai kad izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas dēļ”.[38]

Autorprāt, šis Civillikuma pants ir ļoti būtisks, kad jālemj par jautājumiem, kas saistīts ar saistību izpildi. Faktiski likumā nepārvaramās varas apstākļiem tiek pielīdzināta arī parādnieka uzmanības esamība un pietiekama rūpība, vienīgā atšķirība ka starp abiem nosacījumiem nepārvarama vara atbrīvo no visas saistības izpildes, kamēr parādnieku raksturojošās īpašības, parādnieku atbrīvo tikai no nelabvēlīgajām nokavējuma sekām.

Kā piemēru autors vēlās norādīt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011.g. 26. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-11,[39] kurā pausta atziņa, ka :

nepārvaramas varas gadījumā saistību izpilde ir neiespējama, bet grūtību gadījumā, lai arī iespējama, tā ir ļoti apgrūtināta. Turklāt grūtību gadījumā mērķis joprojām paliek saistību izpilde (kaut arī ar citiem noteikumiem). Nepārvaramas varas gadījumā saistību izpilde tiek vai nu atcelta uz laiku, vai arī saistības vispār tiek izbeigtas.

Autoram iepazīstoties ar Civillikuma 1657. panta pielietojuma praksi, nācās atzīt, ka faktiski šī panta noteikumi par parādnieku raksturojošo īpašību esamību netiek izmantoti, lemjot par parādnieka atbildību.

Nav šaubu par to, ka iestājoties nepārvaramas varas apstākļiem, ja parādnieks savas pamatsaistības ar zināmu nokavējumu tomēr izpilda, tam netiek piemērotas līguma neizpildes negatīvās sekas. Tomēr šajā regulējumā nepārvaramās varas attaisnojošā nozīme tiek piemērota arī parādnieka rīcībai, ja tiek konstatēts, ka parādnieku nevar vainot ne uzmanības trūkumā, ne arī vieglprātībā vai nolaidībā. Tādēļ, konstatējot parādnieka rīcību, kas par spīti visām grūtībām tiek vērsta uz līguma izpildi ir pamats atbrīvot parādnieku no nokavējuma negatīvajām sekām (zaudējumu atlīdzības, līgumsoda, kreditora tiesības priekšlaicīgi vienpusēji atkāpties no līguma).

 Autoram ikdienā, strādājot ar kredītņēmējiem, kreditoram ceļot prasību par pirmstermiņa atkāpšanos no līguma, atbrīvošana no nokavējuma sekām ir galvenais arguments, uz kuru tiek balstīta parādnieka aizstāvība. Tomēr šī panta regulējums ir piemērojams tikai ar nosacījumiem, ka iespēju robežās saistības tiek pildītas un, ja beidzoties noteiktam grūtību periodam, ar diezgan lielu iespēju ir paredzams, ka šīs saistības varētu tikt izpildītas.

Jautājumi par atbrīvošanu no nokavējuma sekām tiek skatīti tiesā prasības kārtībā, kamēr kreditors par saistību neizpildi var rīkoties paātrinātā kārtībā- saistību bezstrīdus piespiedu izpilde vai ieķīlātā īpašuma pārdošanu par brīvu cenu. Faktiski šāda situācija nozīmē, ka neskatoties uz iesniegto prasību par atbrīvošanu no nokavējuma sekām, kreditoram īsā laika posmā ir pieejams tiesas lēmums, kas atļauj ieķīlātā īpašuma pārdošanu izsolē. Ja izsole notiek un tās rezultāti tiek apstiprināti, faktiski parādnieka prasība par atbrīvošanu no nokavējuma sekām kļūst bezjēdzīga. Tādēļ ir būtiski nodrošināt kaut daļēju saistību izpildi, lai tiesai, kura skatīs prasību par parādnieka atbrīvošanu no nokavējuma sekām, būtu pamats piemērot prasības nodrošinājumu (apturēt tiesu izpildītāja darbības izsoles organizēšanā), gūstot zināmu apliecinājumu, ka saistības tiek pildītas un ka tās varētu arī tikt izpildītas.

Lai gan autoram nav pozitīvas prakses attiecībā par prasības nodrošinājumu saistībās, kuras joprojām daļējā apmērā tika pildītas, tomēr tieši balstoties  uz šādas rīcības neesamību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 2010.g. 23. augustā lietā Nr. C00072134[40], pieņēma lēmumu atteikt prasības nodrošinājumu.

Šādi priekšnoteikumi (daļēja saistību izpilde un pietiekami reāla iespēja atsākt kārtot saistības nepieciešamajā apmērā) ir izpildāmi daudziem kredītņēmējiem, kuriem ir samazinātas algas un tādēļ saistību pilna izpilde pašlaik nav iespējama. Tomēr pārskatāmā periodā ir redzama iespēja šīs saistības pildīt un atgriezties pie līguma izpildes pēc atrunātajiem noteikumiem.

Diemžēl autoram nācās secināt, ka šādu aizsardzības mehānismu kredītņēmēji izmanto retos gadījumos. To varētu izskaidrot tādejādi, ka faktiski nav tiesu prakse par Civillikuma 1657. panta interpretāciju un tā piemērošanu, kā arī daudzi juristi netic šādam risinājumam. Papildus tam šāda risinājuma izmantošanu traucē bieži novērojamā kreditora ultimatīvā rīcība- iestājoties zināmam nokavējumam kreditors pieprasa līguma izmaiņas, kas kredītņēmēju ar kavējumiem piespiež parakstīt sev neizdevīgus līguma grozījumus. Šādi līgumu grozījumi saistību izpildi atliek tikai uz 6-12 mēnešu termiņu, bet nerisina jautājumu pēc būtības, jo prognozējamo grūtību periods ir vidēji ir 2- 3 gadi.

Ja parādnieks tomēr neskatoties uz kreditora izvirzītajām prasībām, nav akceptējis nelabvēlīgās līguma izmaiņas, kreditoram paziņojot par vienpusēju atkāpšanos no līguma, parādniekam balstoties uz Civillikuma 1657. pantu ir jāceļ prasība par kreditora rīcības atzīšanu par nepamatotu un lūdzot parādnieku atbrīvot no nokavējuma sekām. Ja kreditors atkāpjas no līguma dēļ parādnieka nokavējuma, tad atkāpšanās no līguma ir parādniekam neizdevīgās nokavējuma sekas. Tiesai ir tiesības parādnieku atbrīvot no nokavējuma sekām un to izdarot, kreditoram pazūd pamats (neatvainojama nokavējuma esamība), lai būtu īstenojama vienpusēja pirmstermiņa atkāpšanās no līguma. Pagaidām vienīgā tiesu prakse, kas saistīta ar Civillikuma 1657. panta izpildi, autoram ir izdevies precizēt, ka lai atbrīvotu no nokavējuma sekām, ja prasību par saistību pirmstermiņa izpildi pirmais ir cēlis kreditors, parādniekam nav jāceļ pretprasība. Izskatot blakus sūdzību par šādu jautājumu Kurzemes apgabaltiesa savā 2010.gada 28. decembra lēmumā Nr. C40131310[41] ir norādījusi, ka šāds parādnieka iebildums nav uzskatāms par pretprasību un tiesai to ir pienākums vērtēt kā parādnieka paskaidrojumu.

Vadoties pēc šādas likuma interpretācijas, autors ir paskaidrojumā lūdzis arī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesu lietā Nr. C32334209[42] (pielikums Nr.1) atbrīvot parādnieku no nokavējuma sekām saskaņā ar Civillikuma 1657. pantu, jo neilgi pirms tiesas sēdes parādniekam atjaunojusies iespēja kārtot saistības pilnā apmērā. Diemžēl apstiprinājās autora novērojumi par tiesu prakses trūkumu šī panta piemērošanā. Tiesa spriedumā konstatējot parādnieka nokavējumu ir atzinusi par pamatotu kreditora prasību- kredīta pirmstermiņa atmaksu. Tiesas ieskatā nebija pamats piemērot parādnieku no nokavējuma sekām, jo tas ir pretrunā ar Civillikuma 1587. pantu.

Autors praksē ir novērojis, ka kreditora spiediena rezultātā, salīdzinoši liela daļa parādnieku izvēlas pilnīgi patvaļīgu rīcību- vispār pārtraukt veikt jebkādus maksājumus kreditoram. Šāda rīcība nav vērsta uz savu tiesību aizstāvību tiesiskā ceļā, atjaunojot saistību izpildi.

2.1. Tiesiska darījuma iztulkošana un neskaidri līguma noteikumi

Lai gan līguma izpilde ir obligāta, tomēr pie līguma izpildes ierobežojumiem ir jāapskata arī neskaidri līguma noteikumi, kas dažkārt kādā daļā padara neizpildāmu vai arī ierobežo saistības izpildi. Šādas situācijas ir iespējamas dēļ neskaidriem līguma noteikumiem, kurus katra līgumslēdzēj puse izprot atšķirīgi. Dažkārt šāda atšķirīga līguma izpratne ir saistāma ne tikai ar reālu līguma izpratni, bet arī vienas no līgumslēdzējpušu vēlmes izvairīties vai samazināt savu atbildību. Lai gan šāda tendence nav atbalstāma, tomēr autorprāt, katrai no līguma pusēm ir iespēja izmantot profesionālu palīdzību, lai izvairītos no neskaidriem līguma noteikumiem.

Darījumi pēc būtības tiek tulkoti, lai tie saskanētu ar pušu gribu, pēc iespējas paliktu spēkā. Sīkāk darījumu iztulkošanai autors vērtēs Civillikuma 1508. pantu: „Saudzīgākam iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir tam, kurš vismazāk saista parādnieku”[43] un 1509.pantu: „Divpusēji darījumi, kas uzliek kādus pienākumus abām pusēm, šaubu gadījumā iztulkojami tam par ļaunu, kurš attiecīgā gadījumā ir kreditors un kuram tādēļ vajadzēja izteikties skaidrāk un noteiktāk”.[44]

Autoram vairākkārt ir nācies saskarties ar jautājumiem, kur līgumā pielīgts, ka jautājumos par līguma izpildi, vienai no līgumslēdzēj pusēm ir saistoši otras puses iekšējie normatīvie akti. Turklāt autors ir novērojis, ka šādi noteikumi visbiežāk saistīti ar pienākumu uzlikšanu, kas nelabvēlīgi ietekmē to līgumslēdzēju pusi, kura nav šo noteikumu izdevēja. Turklāt šāds risinājums tiek izmantots, lai pietiekami brīvi varētu veikt izmaiņas līguma nosacījumos, iztiekot bez otras puses piekrišanas.

Piemēram, augstskola ierobežo pakalpojuma sniegšanu studentam, kurš nav izpildījis visas savas saistības. Vēl biežāk šāda prakse novērojama attiecībās ar kredītiestādēm, kad tās neliela apjoma pakalpojumos (patēriņa kredīti) nenorāda aizdevuma līguma procentu likmi vai līgumsoda apmēru.

Autorprāt, lai noskaidrotu iekšējā normatīvā akta jēdzienu pēc analoģijas ir jāizmanto Administratīvā procesa likuma 1. panta sesto daļu, kura nosaka: „Iekšējais normatīvais akts ir tiesību akts, kuru publisko tiesību subjekts izdevis ar mērķi noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā (instrukcija, ieteikumi, nolikums u.c.)”.[45]

Tomēr līguma savstarpējā izpilde - nav padotā un priekšnieka attiecības. Civiltiesiskos līgumos pie saistību izpildes abas puses ir līdzvērtīgas. Tādēļ saistību izpildes kārtību nevar reglamentēt vienas līgumslēdzējas puses iekšējie normatīvie akti. Līdzīgam pār līdzīgu nav varas un šāda atziņa ir noformulēta jau senajā Romā – par in parem imperium non habet. Līdz ar to līguma noteikums, ka otra puse apņemas ievērot cita līgumslēdzēja iekšējos normatīvos aktus varētu būt nepietiekami, lai piespiedu veidā nodrošinātu šādu noteikumu izpildi.

Ja likums nosaka, ka par konkrētām darījuma sastāvdaļām ir jābūt vienošanās, piemēram, vienošanās par līgumsoda apmēru Civillikuma 1717.pants: „Līgumsodu var pievienot katram līgumam, un to var noteikt ne vien naudā, bet arī citās vērtībās. Līgumsoda apmēru noteic līdzēji...”[46], vai aizdevuma procentu likmi Civillikuma 1757.pants: „Nolīgstot procentus, jānoteic to apmērs. Ja tas nav darīts, tad atzīstams, ka klusējot pieņemti likumiskie procenti”[47] un šādas vienošanās nav, tad šādi darījumi tulkojami par sliktu kreditoram, ja rodas strīds par to piemērošanu.

Autora ieskatā vienošanās par piekrišanu vienas līgumslēdzējpuses iekšējiem normatīviem aktiem, nav uzskatāma par vienošanos, kuru pieprasa likums noteiktu attiecību nodibināšanai.

Autoram praksē ir sanākusi arī kurioza situācija, kad apstrīdot līgumsoda piemērošanas pamatotību, tikai tādēļ, ka tā apmērs nav norādīts dokumentā, kuru abas puses parakstījušas, prasītāja pārstāvis lūdza atlikt tiesas sēdi, lai viņš varētu iesniegt pierādījumus, proti, klienta parakstītu iekšējo normatīvo aktu. Praksē šādus dokumentus tomēr kredītiestādēs nedod parakstīt un šādu pierādījumu, dēļ kura tika atlikta tiesas sēde, tomēr pretējā puse nespēja iesniegt.

Autors, kā piemēru vēlas norādīt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada 7.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC – 88[48], ar kuru atzīti par pamatotiem šādi apelācijas instances secinājumi:

Tiesa neapstrīd, ka aviosabiedrībai ir tiesības noteikumos paredzēt tiesības atsevišķos gadījumos, ja biļetes ir pārdotas ar atlaidi, neatmaksāt to vērtību, jo tas izriet no likuma „Par aviāciju” 88.panta trešās daļas jēgas. Tomēr pārvadātājam ir pienākums informēt pasažieri par šāda nosacījuma esamību.

Uz aviobiļetes nav nekādas atzīmes, ka pasažieris būtu iepazīstināts ar pārvadājuma noteikumiem, ka viņš būtu informēts par noteiktajiem ierobežojumiem, tāpēc aviobiļetes esamība nepierāda faktu, ka prasītājs piekrita pārvadājuma noteikumiem. Pats par sevi fakts, ka prasītājam bija iespēja iepazīties ar Noteikumiem interneta mājas lapā, liecina par to, ka viņam nebija dota iespēja šos noteikumus apspriest, noslēdzot līgumu.

Minētajai lietai ar autora atziņām sakrīt fakti, ka pircējs pērkot preci nav iepazīstināts ar pienākumiem un tiesībām, kurus tam ir uzlicis pakalpojuma pārdevējs.

Autora ieskatā, 2010. gada 7.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 88 tomēr vēl atpaliek no autora inovatīvajām atziņām. Šajā spriedumā iekšējā normatīvā akta nesaistošais raksturs otrai darījuma pusei pamatots ar patērētāju tiesību pārkāpumu. Tiesas ieskatā šādi vienpusēji noteikumi nevar būt saistoši, ja ar tiem otra līgumslēdzēj puse nav iepazīstināta. Lai gan autors piekrīt sprieduma rezolutīvai daļai, autorprāt sprieduma motīvu daļa ir nepareiza pēc būtības.

Autors nespēj piekrist tiesas secinājumiem attiecībā uz likuma „Par aviāciju” 88. panta trešās daļas, kas nosaka: „Pasažiera gaisa pārvadājuma līgumu izbeidz un samaksāto pārvadājuma maksu atdod pasažieru, bagāžas un kravas gaisa pārvadājumu noteikumos paredzētajā kārtībā”[49] interpretācijai. Tiesa neapstrīd, ka aviosabiedrībai ir tiesības noteikumos paredzēt tiesības atsevišķos gadījumos, ja biļetes ir pārdotas ar atlaidi, neatmaksāt to vērtību, jo tas izriet no likuma „Par aviāciju” 88.panta trešās daļas jēgas.[50]

Likuma „Par aviāciju” 88. panta trešā daļa neparedz aviosabiedrībai tiesības veikt, jebkādas izmaiņas pasažieru, bagāžas un kravas gaisa pārvadājumu noteikumos, jo tie ir  Ministru kabineta noteikumi[51], kuri izdoti saskaņā ar minētā likuma 84. pantu: „Pasažieru, bagāžas un kravas gaisa pārvadājumus regulē šā likuma normas un Ministru kabineta noteikumi par pasažieru, bagāžas un kravas gaisa pārvadājumiem” .

Līdz ar to faktiski ir atzīstams, ka lietā Nr. SKC-88 ir stājies spēkā spriedums, kur rezolutīvā daļa ir pareiza, bet visa motīvu daļa ir kļūdaina.

Autora ieskatā jebkuri viena darījuma dalībnieka iekšējie normatīvie akti nevar būt saistoši otram darījuma dalībniekam neatkarīgi no šī dalībnieka klasifikācijas. Šādos noteikumos ir divu tiesību principu kolīzija- pakļautība un pušu vienlīdzība. Ņemot vērā, ka pakļautības princips faktiski ir iespējams tikai darba līgumos, pārējos gadījumos tas vienkārši ir pretrunā ar visa darījuma būtību. Faktiski Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2010. gada 7.aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC – 88 ir nonācis pie identiska secinājuma, tomēr tiesa to nav spējusi atbilstoši noformulēt. Tādēļ, tiesa ir kļūdaini nolēmusi prasības apmierināšanas pamatu saistīt ar patērētāju tiesību pārkāpumu, it kā nenoliedzot, ka komersantam pēc būtības saskaņā ar likumu bija tiesības izdot iekšējus normatīvus aktus, kas ierobežo tā saistību izpildi. Tomēr, kā parādīja rūpīgāka analīze, likums „Par aviāciju” un arī neviens cits likums neparedz tiesības vienam no darījuma dalībniekiem uzlikt pienākumus citiem darījuma dalībniekiem.

Tādēļ autors uzskata par nepieņemamu praksi par pienākumu uzlikšanu otrai darījuma pusei caur viena līdzēja iekšējo normatīvo aktu. No šādas juridiskas konstrukcijas būtu vēlams atturēties. Turklāt visiem noteikumiem, kas uzliekt tiesības vai pienākumus, ir jābūt pievienotiem līgumam, lai jebkurai pusei ir tiesības jebkurā laikā ar to atkāroti iepazīties, lai precizētu savus pienākumus. Vienreizēja iepazīstināšanās ar līguma noteikumiem nav pietiekama, lai visus pienākumus nekļūdīgi atcerētos.

Autorprāt, pareizā motivācija 2010. gada 7.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC – 88  prasības apmierināšanai vajadzēja būt, ka pircējam nav saistoši pārdevēja iekšējie normatīvie akti un pušu starpā nav noslēgta vienošanās, kurā ietverti attiecīgie ierobežojumi.

Visus līguma noteikumus, kas vienai pusei ir būtiski, lai otra puse to ievērotu, ir jāiekļauj līgumā. Līguma noformējums, lai skaitliski daudzie noteikumi būtu lietotājam draudzīgi, ir tikai tehniskas dabas jautājums.

Pie šādiem apstākļiem autors uzskata par pierādītu izvirzīto hipotēzi Līgumslēdzējam nav saistoši otra līgumslēdzēja iekšējie normatīvie akti.

2.2. Saistību izpildes ierobežojumi saistībā ar piedziņas tiesiskā regulējuma interpretācijas maiņu

Kā apstākli, kas var apgrūtināt saistību izpildi, autors vērtē iespējamo Civilprocesa likuma interpretācijas maiņu piedziņai no parādnieka algas. It sevišķi šie iespējamie ierobežojumi ir būtiski kreditēšanas vidē, kas faktiski varētu paralizēt saistību izpildi, par naudas līdzekļu atguvi piespiedu ceļā, ja kreditors nevēlas vai nespēj radīt pietiekami pozitīvu motivāciju parādniekam izpildīt vismaz daļu no saistības.

 Parādniekam ir sniegts pakalpojums- nodrošināti finanšu līdzekļi, kāda mērķa sasniegšanai, ar ko klients uzņemas saistības atdot aizdoto naudas daudzumu, kā arī par tā lietošanu samaksāt kreditora noteikto atlīdzību- kredīta procentus. Praksē ir novērots, ka dažkārt šie kredīti tika nodrošināti arī personām, kuru attieksme pret saistību izpildi nav atbildīga, tādēļ kreditors ir aprēķinājis, ka saistību dzēšanai no parādnieka tiesas ceļā tiks piedzīti nepieciešamie līdzekļi, lai atgūtu kredītā izsniegtos naudas līdzekļus. Tomēr saistību izpilde varētu kļūt ierobežota arī attiecībā no parādniekiem, kuri savas saistības uztver pietiekami atbildīgi, tomēr kreditora atteikšanās iedziļināties esošajos objektīvos apstākļos saistību izpildē- atņem jebkādu motivāciju saistības izpildīt, kaut vai daļēji.

Civilprocesa likuma 1. pielikums Mantas saraksts, uz kuru nevar vērst piedziņu pēc izpildu dokumentiem nosaka Piedziņas vēršanai pēc izpildu dokumentiem nav pakļauta šāda veida manta un priekšmeti, kas pieder parādniekam vai ir viņa daļa kopīpašumā 3. punkts: „Nauda minimālās mēneša darba algas apmērā uz parādnieku, katru viņa ģimenes locekli un apgādībā esošu personu...”.[52]

Autoram klientu uzdevumā vēršoties ar lūgumu pie Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes un Tieslietu ministrijā izskaidrot šīs normas piemērošanu, atbilde pēc būtības skanēja, ja konkrētās normas ievērošana pret parādnieku tiks ievērota, Latvijā faktiski kļūs neiespējamas jebkura veida piedziņas, un tālāk seko neprofesionāla juridiskā argumentācija, ka šādi ierobežojumi attiecināmi uz līdzekļiem (mantu), ko tiesas izpildītājs atrod pie parādnieka mājās un tie neattiecas uz parādnieka darba algu (tā nav manta).

Pie faktiskajiem Latvijas Republikas apstākļiem šo ierobežojumu ievērošana nodrošinātu parādniekam līdzekļu minimumu (ar nosacījumu, ja parādnieks to pats nopelna), pie kuras saistību izpilde piespiedu ceļā vairs nav nodrošināma. Piemēram, 5 cilvēku ģimenē, no kuriem 2 ir strādājoši, pirms piedziņas būtu jānodrošina ģimenei neaizskaramais ienākumu slieksnis 1000 LVL apmērā,  tikai pēc kura  sasniegšanas būtu pieļaujama piedziņas uzsākšana.

Par konkrēto ierobežojumu neievērošanu, tika iesniegta sūdzība par tiesu izpildītāju rīcību, tomēr Siguldas tiesa ar savu 2010.g. 21. decembra lēmumu lietā Nr. C35117910[53] noraidīja sūdzību minot šādus argumentus:

1.            Kārtību piedziņas veikšanai uz darba samaksu, tai pielīdzinātajiem maksājumiem un citām naudas summām regulē speciāla nodaļa Civilprocesa likumā t.i., 72 nodaļa. Tādejādi tiesa uzskata, ka vēršot piedziņu uz darba algu, jāņem vērā tieši šajā nodaļā ietvertās likuma normas. Līdz ar to Civilprocesa 1. pielikums nav attiecināms uz gadījumiem, kad piedziņa tiek vērsta uz darba samaksu, ko regulē CPL 594. pants.

Autora ieskatā šāda tiesas argumentācija ir neveiksmīga, jo:

A.           Civilprocesa likuma 571. pants Manta, uz kuru nedrīkst vērst piedziņu nosaka: „Izpildot spriedumus, piedziņu nedrīkst vērst uz šā likuma 1.pielikumā minēto mantu, izņemot tādu parādu piedziņu, kas nodrošināti, ieķīlājot attiecīgās lietas” ietilpst Civilprocesa likuma 70.nodaļā Piedziņas vispārīgie noteikumi. Savukārt Civilprocesa noteikumi, kas regulē piedziņu no darba algas ir minēti CPL 72. nodaļā Piedziņas vēršana uz darba samaksu, tai pielīdzinātajiem maksājumiem un citām naudas summām. Minētās Civilprocesa nodaļas nav savstarpēji viena otra izslēdzoša, bet gan tikai papildinošas. Piemēram, tāpat kā Civillikuma Ievaddaļas 1. pants par labu ticību attiecas uz visām Civillikuma daļām.

B.             Turklāt iepriekšminēto tiesas argumentu varētu vērtēt kā izteikti diskriminējošu, jo likumdevējs šādus ierobežojumus piedziņas vēršanai uz parādnieka mantu, paredzējis, lai nodrošinātu paša parādnieka, apgādājamo un ģimenes locekļu eksistenci.[54]

Faktiski vērtējot parādniekus pēc to materiālā stāvokļa tie ir divējādi:

1.)          parādnieka naudas līdzekļi atrodas pie tā mājās un pirms piedziņas veikšanas ir jāievēro ierobežojumi piedziņai- nodrošinot paša parādnieka, apgādājamo un ģimenes locekļu eksistenci,

2.)          parādniekiem, kuriem naudas līdzekļi mājās neatrodas un tie vispirms ir saņemami no sava darba devēja, vairs nav jāpiemēro Civilprocesa likuma 1. pielikuma noteikumi par paša parādnieka, apgādājamo un ģimenes locekļu nodrošināšanu ar eksistences līdzekļiem.

 Pie šādiem apstākļiem ir pamats uzskatīt, ka faktiski pastāv parādnieku diskriminācija pēc mantiskā stāvokļa un līdzekļu atrašanās vietas.

Autors kā piemēru vēlas norādīt uz Satversmes tiesas 2007.g. 4. janvāra spriedumu lietā Nr. 2006-13-0103[55] , 6. un 7. punktā minētās atziņas:

Satversmes 91. pants noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Satversmes tiesa spriedumos vairākkārt norādījusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips liek vienādi izturēties pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats.

 Šī sprieduma 7.1. punktā ir norādīts Visus ..............visupirms raksturo viens būtisks kopējs elements, proti,.......................... Raugoties no šā viedokļa, visas personas, kuras ir vai ir bijušas vai nu..............., vai arī..................., atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Vadoties pēc šī Satversmes tiesas sprieduma norādēm var secināt, ka visi parādnieki, pret kuriem tiesu izpildītājs vērš piedziņu, raksturo viens būtisks kopējs elements, proti, savlaicīga saistību nenokārtošana ar kreditoru.

 Tādēļ visas personas, pret kurām vērstas piedziņas darbības no tiesu izpildītāju puses, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Ņemot vērā dzīvē gūtos novērojumus ir secināms, ka personas, kuras naudas līdzekļi atrodas mājās, ir salīdzinoši turīgākas un atrodas labākos apstākļos nekā personas, kurām savi eksistences līdzekļi (alga) papriekš ir jāsaņem no sava darba devēja, lai tos varētu nolikt glabāties savā dzīvesvietā.

Līdz ar to ir redzams, ka pie vienāda statusa „parādnieks”, tiesu izpildītājs un tiesa piemēro atšķirīgu attieksmi pret parādniekiem, kas balstās uz viņu mantisko stāvokli. Satversmes 91. pants nosaka: „Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”.[56]

2. Attiecinot Civilprocesa likuma 1. Pielikuma 3. punktu arī uz piedziņām no darba samaksas, tiesas skatījumā, būtiski tiktu aizskartas piedzinēja intereses, kas novestu pat pie piedziņas neiespējamības.[57]

Tiesa nav devusi savu vērtējumu, kādēļ atstājot parādniekam mājās atrastos līdzekļus minimālās algas apmērā uz parādnieku un katru viņa apgādībā esošu personu, netiek būtiski ietekmētas piedzinēja intereses, savukārt šo pašu apmēru nodrošinot arī darba ņēmējiem, piedzinēja intereses tiek būtiski aizskartas.

Vēsturiski iepazīstoties ar Civilprocesa likumu un tā ierobežojumiem, ir redzams, ka tie atbalsta pielikuma interpretāciju, paredzot, ka parādniekam un katram viņa apgādībā esošam ģimenes loceklim ir jānodrošina konstants limits pirms piedziņas veikšanas:

Iepriekšējais Civilprocesa kodekss, bija vēl saudzējošāks parādniekam, piemēram, Civilprocesa kodeksa 1.Pielikumā bija ierobežojums, ka nevar vērst piedziņu uz viendzīvokļa māju ar saimniecības ēkām vai uz dzīvokli, ja parādnieks un viņa ģimene patstāvīgi tajā dzīvo.

Izšķirot jautājumu par parādnieka ģimenes locekļiem, nevar ievērot tikai Civillikuma 214. pantu, kas nosaka, ka pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņa bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā. Piemērojot CPL 1. Pielikuma noteikumus, jāņem vērā arī citi radinieki, kas neatrodas nedalītā saimniecībā.[58]

Ņemot vērā tik plašu ģimenes locekļu definīciju un arī vēsturisko tulkošanas metodi, ka piedziņa no parādnieka vēsturiski ir veidojusies ļoti saudzējošā attiecībā uz parādnieku tādēļ nepārprotami redzams, ka piedziņas ierobežojumi attiecas arī uz parādnieka algu. Turklāt Civilprocesa likumam[59] 1999.g. 1. martā stājoties spēkā, saskaņā ar Ministru kabineta 1998.g. 24. novembra noteikumiem Nr. 439 [60], minimālā alga valstī bija noteikta 50 LVL apmērā. Tikai tādēļ, ka minimālā alga valstī ir pieaugusi 4 reizes[61], nav pamata uzskatīt, ka šis ierobežojums vairs neaizsargātu parādnieku.

Turklāt attiecībā uz piedziņas ierobežojumiem, noteiktais regulējums faktiski ir nemainīgs jau 11 gadus un katram kreditoram bija iespēja ar to iepazīties un savlaicīgi izvērtēt iespējamos riskus.

Autorprāt, tiesai nevajadzētu savu argumentāciju balstīt uz iespējams nepietiekamu kreditora saimnieciskās darbības risku izvērtēšanu un kļūdainu tiesisko paļāvību. Līdz ar to šie piedziņas ierobežojumi var atstāt būtisku iespaidu uz visu civiltiesisko apgrozījumu.

Faktiski, tas varētu nozīmēt to, ka iespējams, kreditoriem cenšoties bez pietiekamas iedziļināšanās parādnieka grūtībās izpildīt līgumu uz līdzšinējiem noteikumiem, vienpusēji atkāpties no līguma un panākt saistību izpildi tikai tiesas ceļā- nāksies konstatēt, ka saistība piespiedu veidā nav izpildāma.

Tomēr šādas piedziņas neiespējamība nebūtu saistāma ar normatīvo aktu regulējumu, bet gan tikai ar kreditoru profesionalitāti un spēju adekvāti piemēroties tirgus izmaiņām.

Tiesu praksē ir atzīts, ka grūtību gadījumā saistību izpilde, lai arī apgrūtināta tomēr joprojām ir izpildāma. Turklāt tiek uzsvērts, ka objektīvu grūtību rezultātā, lai gan mērķis joprojām saglabājas, saistību izpilde tiek pieļauta noslēgtā līguma izmaiņu nepieciešamībai. 

Autora ieskatā ikvienam piedaloties ilgtermiņa civiltiesiskās saistībās ir jārēķinās ar iespējamu izmaiņu nepieciešamību, saasinoties tirgus situācijai. Autors praksē ir pārliecinājies, ka dialogs starp abām līguma pusēm ir iespējams, ja abas puses ir gatavas atrast abpusēji pieņemamu risinājumu. Tiklīdz kādai no līgumslēdzēj pusēm nav vēlēšanās veikt izmaiņas līgumā dogmatiski atsaucoties uz Civillikuma 1587. pantu par uzņemto saistību izpildes obligātumu, atsevišķos gadījumos varētu runāt arī par  saistību izpildes neiespējamību.

Pie šādiem apstākļiem puses rūpība pret darījuma partnera sākotnējo izvērtēšanu un spēju elastīgi piemēroties tirgus izmaiņām ir saistāma tikai ar puses subjektīvo attieksmi, un tam pēc būtības nav nekā kopīga ar saistību izpildes neiespējamību no tiesību viedokļa. Autorprāt, jebkuru saistību pie zināmām līguma izmaiņām joprojām ir iespējams izpildīt. Savukārt līguma nosacījumu maiņa, saistībā ar viena līdzēja objektīvām izmaiņām spējās tos pildīt, autora ieskatā ir normāls un pareizs civiltiesiskā apgrozījuma risinājums. Līdz ar to autors nespēj gūt apstiprinājumu izvirzītajai hipotēzei Saistību izpilde var kļūt neiespējama, dēļ normatīvo aktu interpretācijas maiņas piedziņas veikšanai no parādnieka darba algas.

3.Saistību izpildes pastiprinošie līdzekļi

Nodibinot saistības,. t.i. slēdzot darījumus, to dalībnieki paļaujas uz parādnieka godīgumu un apzinīgumu, un likuma noteikumiem, kas nosaka saistības izpildījuma obligātumu, kā arī zaudējuma atlīdzības pienākumu nepildīšanas gadījumos. Saistību izpildīšanu sekmē katras puses tiesību un pienākumu skaidra un nepārprotama izteikšana līgumā vai vienpusējā darījuma dokumentā. Taču ne vienmēr ar to pietiek. Civiltiesībās ir iespējams lietot arī īpašus tiesiskos līdzekļus, ko Civillikums sauc par  saistību pastiprināšanas līdzekļiem un kurus atbilstoši citu valstu juridiskajai terminoloģijai var saukt arī par saistību nodrošināšanas līdzekļiem.[62]

 Saistību pastiprinājumi parādās kā papildsaistības (akcesoras saistības) pie pamatsaistībām. Civiltiesībās saistību izpildījumā liela nozīme ir parādnieka gribai, viņa psihiskajai attieksmei pret pienākumu. Uz šo gribu un attieksmi var iedarboties ar tādiem tiesiskiem līdzekļiem, kas paredz nelabvēlīgas mantiskas sekas saistību pārkāpuma gadījumā. Šādas sekas var būt saistītas 1) ar lietām, kas pieder parādniekam, bet kuras var apgrūtināt par labi kreditoram (ķīla, hipotēka), 2) ar saistību ciest norādītās sekas samazinot neapgrūtināto, vai mantu ko šādā veidā nevar apgrūtināt, piemēram, naudas līdzekļus (līgumsods, rokas nauda) 3) ar trešās personas piesaistīšanu parādnieka pusē (galvojums).[63]

Katras saistības izpildes nodrošināšanai var izmantot vairākus pastiprinājumus. Saistību izpildes pastiprinājumi vēl negarantē 100% saistību izpildi, taču to piemērošana ir pietiekami efektīva, lai panāktu saistību izpildi pēc iespējas plašākā apmērā.

Profesors K.Torgāns uzskata un norāda, ka saistību pastiprināšanas līdzeklis ir arī ķīla vai hipotēka[64]. Autors izprot profesora viedokļa argumentāciju, tomēr atļaujas apgalvot, ka ķīla vai hipotēka nav saistības pastiprināšanas līdzeklis.

Civillikuma 1691. pants nosaka: „Saistību spēku bez ķīlas tiesības (1278. un turpm.p.) pastiprina: 1) ar galvojumu, 2) ar līgumsodu un 3) ar rokas naudu”.[65] Līdz ar to, it kā dodot netiešu norādi uz Civillikuma 1278. un turpmākajiem šīs nodaļas pantiem, kas ļautu izdarīt secinājumu, ka likumdevējs arī ķīlu un hipotēku ir vēlējies padarīt par saistības pastiprināšanas līdzekli. Civillikuma 1278. pants nosaka: „Ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu (841. p.), uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu”.[66]

Analizējot galvojuma, līgumsoda un rokas naudas institūtu var redzēt, ka šie saistības pastiprināšanas līdzekļi tieši un negatīvi ietekmē parādnieku. Saistības nepienācīgas izpildes gadījumā līgumsods rada nenovēršamus papildus zaudējumus – sankcijas veidā- lai bailēs no iespējamās materiālās sankcijas un savas mantas iespējamu samazinājumu, piespiestu parādnieku godprātīgi iespēju robežās izpildīt saistību.

Rokas naudas institūta negatīvās sekas izpaužas rokas naudas zaudēšanā vai arī pienākumā atlīdzināt rokas naudu dubultā apmērā, šo risinājumu atšķirība ir izskaidrojama ar to, ka dažādas sekas iestājās atkarībā no tā, kas ir saistību neizpildītājs pircējs vai pārdevējs.

Apskatot galvojuma institūta tiešās negatīvās sekas, sākotnēji rodas šaubas, vai tādas vispār pastāv. Taču vēsturiski ieskatoties galvojuma uzdevumā- tas norāda, ka galvojums saistāms ar nopietnu uzticību partnerim, kas dažkārt ļāva saglabāt dzīvību noziedzniekam, ja par viņu galvoja vīrs ar nopietnu reputāciju apkaimē. Turklāt personai ar apšaubāmu reputāciju- netiek piedāvāti biznesa nosacījumi, kādi pieejami personai ar nevainojamu reputāciju. Līdz ar to galvojums pēc būtības ir reputācija- kuru zaudējot jārēķinās ar papildu izdevumiem nākotnes darījumiem. Līdz ar to var apgalvot, ka galvojums arī ir saistīts ar tiešām negatīvām sekām.

Bez tam saistību pastiprināšana netiek aprobežota ar kādu noteiktu lietu vai apmēru, jo parādnieks par savām saistībām atbild ar visu savu mantu.

Apskatot ķīlas un hipotēkas institūtu tiem kā tādiem, nav tiešu negatīvu seku- tā ir būtiskākā atšķirība no citiem iepriekšminētajiem saistību pastiprināšanas līdzekļiem, kad saistību pastiprināšana netiek aprobežota ar kādu noteiktu lietu vai apmēru, jo parādnieks par savām saistībām atbild ar visu savu mantu. Ķīlas vai hipotēkas gadījumā kreditoram ir tiesības tikai uz šo priekšmetu piespiedu realizāciju, lai gan jebkurā saistību pastiprināšanas gadījumā, tam ir tiesības vērst piedziņu uz visu parādnieka mantu. Līdz ar to ķīla vai hipotēka kalpo tikai kā garantija, ka bez kreditora piekrišanas šie priekšmeti nevarēs tikt realizēti un no tiem varēs veikt piedziņu.

Papildus analizējot ķīlas institūtu ar gramatisko metodi, Civillikuma 1691. pants (Saistību spēku bez ķīlas tiesības.... pastiprina... )[67] dod netiešu norādi uz ķīlu vai hipotēku, kā saistību pastiprināšanas līdzekļiem, tomēr šo jēdzienu definīcijas (ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu (841. p.), uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu),[68] kā tādas neatbilst saistību pastiprināšanas līdzekļu būtībai.

Līgumsods, galvojums, rokas nauda runā par saistību pastiprināšanu, savukārt ķīla un hipotēka tikai par saistības nodrošināšanu.

Visus nodrošinājumus var iedalīt 2 grupās:

1.            personiskie nodrošinājumi- pamatojas uz uzticību cilvēkam (parādniekam vai kādai trešai personai (pie šīs grupas pieskaitāmi; rokas nauda, līgumsods, galvojums, kā arī parādnieku solidārā atbildība);

2.            Reālie nodrošinājumi- pamatojas uz „uzticību mantai vai mantas vērtībai” pie šīs grupas pieskaitāmas noteiktas vērtības, kas var noderēt kā garantija saistību izpildījumam. Šeit minamas arī ķīlu tiesības.[69]

Autora ieskatā pie personiskiem nodrošinājumiem nepamatoti ir pieskaitīta  rokas nauda. Dodot rokas naudu tā tomēr ir uzskatāma par reālu nodrošinājumu, jo faktiski nav saistīta ar uzticību cilvēkam. Ja pastāvētu uzticība, ka darījuma dalībnieks savu saistību izpildīs, neviens rokas naudu neprasītu un nedotu.

Atgriežoties pie saistību rašanās avotiem autors vēlas vērst uzmanību, ka saistībām, kas rodas pēc likuma vai neatļautas darbības – nepastāv saistību pastiprinošie līdzekļi, ja vien puses par to nevienojas atsevišķi pēc saistību rašanās.

3.1. Galvojums

Kā pirmais saistību pastiprināšanas līdzeklis tiks apskatīts galvojums. Civillikuma 1692. pants nosaka: „Galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas parādu, neatsvabinot tomēr pēdējo no viņas parāda”.

Galvojums ir akcesors akts, kas prezumē galveno aktu- galveno parādu , tas ir, galvojums ir blakus saistība, kuras uzdevums ir kalpot par citas - galvenās parādu saistības nodrošinājumu. Galvinieka pienākums ir atbildēt par svešu parādu- galvinieks apsolās izpildīt saistību, ja parādnieks to neizpildītu, tādēļ kreditoram rodas papildus drošība.[70]

Tomēr autors vēlētos nedaudz precizēt šo mg.iur. R. Neilanda apgalvojumu, galvojums nav saistības nodrošinājums, bet gan tikai saistību pastiprināšanas instruments. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka pastiprinājums veicina saistību izpildi, tomēr to negarantē, savukārt nodrošinājums garantē saistību izpildi noteiktā apmērā.

Iespējams, kāds nespēs piekrist autora viedoklim par galvojuma nodrošinājuma funkciju- taču autors uz šādu iebildi varētu norādīt, ka liela līgumsoda piemērošana, vai ievērojamas rokas naudas došana tāpat nenodrošina saistību izpildi, līdz ar to šāds uzdevums nav arī galvojumam.

Galvojums ir ļoti svarīgs saistību tiesību pastiprināšanas veids, jo, kā rāda vārds „galvojums”, trešā persona te uzņemas pienākumu atbildēt kreditoram par citas personas parādu, pēdējo tomēr neatsvabinot no viņa parāda Senos laikos šī saistība bija personiska (atbildēja ar savu galvu);... vēlāk parādam paliek tikai mantisks raksturs- par parādu parādnieks atbild tikai ar mantu.

 Galvojuma institūtam ir arī svarīga ekonomiskā nozīme, jo tā stimulē parādu atdošanu un parāda saistību nokārtošanu, jo iepretim kreditoram stāv divas saistītās personas, no kurām kreditors var saņemt parādu- galvenais parādnieks un galvinieks. „Galvojumu dzīvē samērā viegli dod, ja nauda netiek tūlīt prasīta un tādēļ aiz vēlēšanās pakalpot ļoti bieži atrodas cilvēki, kas dod galvojumu neapzinādamies paši, ka līdz ar to uzņemas stingru atbildību.” [71]

Autors praksē varēja pārliecināties par vispārēju galvotāju vieglprātību uzņemoties galvotāja pienākumus. Bieži kā galvotāji tika izvēlēti- pieņemti kredītņēmēja draugs vai draudzene, attiecībām izjūkot vairākas personas izteica vēlmi un interesējās par iespēju izbeigt galvojuma līgumu. Tomēr nācās personām izskaidrot, ka šādas iespēju nav un saistības ir godprātīgi jāpilda, kā alternatīva tika piedāvāts vienoties par kreditoru, ka samaksājot noteiktu summu, galvotājs no savām saistībām varētu tikt atbrīvots. No šādas iespējas visi interesenti konsekventi atsacījās.

Parādnieka un galvotāja attiecībās jāpastāv noteiktai uzticībai un savstarpējai cieņai, jo galvotājam par savu apgrūtinājumu nepienākas atlīdzība, ja vien tā nav atsevišķi pielīgta. Praksē autors pārliecinājās ,ka saistībā ar galvojumu parādniekam un galvotājam nebija papildus saistības attiecībā par atlīdzību.

Civillikuma 1695. pants nosaka: „Galvojumam ir nepieciešama rakstiska forma”.[72] Arī prakses situācijas apstiprina, ka pēc salīdzinoši vieglprātīgās galvojuma saistību uzņemšanās un nopietnajām sekojošām saistībām, ir nepieciešama darījuma rakstveida forma. Saskaņā ar Civillikuma 1697. pantu galviniekam uzņemoties galvojuma saistības, tas var ierobežot savas atbildības apmēru, piemēram, līdz noteiktai summai vai arī uz noteiktu laika posmu un šādos gadījumos galvinieks atbild sava limita ietvaros.

Galvojuma institūta nopietnību apliecina arī Civilprocesa likums[73] dodot galviniekam tiesības vērsties pret parādnieku bezstrīdus kārtībā, ja pats parāds noformēts, lai bezstrīdus izpilde būtu iespējama. Līdz ar to Civilprocesa likumā ir iekļauta galvinieka papildus aizsardzība, dodot iespēju saīsinātā procesā atgūt līdzekļus, kas saistīti ar galvojuma izpildi.

Civillikuma 1699. pants nosaka: „Vairākas personas, kas galvojušas par vienu un to pašu parādnieku un vienu un to pašu parādu, atbild solidāri”.[74] Profesors K.Torgāns ir minējis, ka attiecībās, kur vienai saistībai galvojumu ir devušas vairākas personas, šo galvotāju atbildība nav uzskatāma par solidāru saistību.[75]

Autors piekrīt šim viedoklim, ja galvojuma saistība būtu solidāra tās standarta izpratnē, tad galviniekam, kurš sedzis visu saistību, būtu prasījuma tiesības pret pārējiem galviniekiem. Galviniekam šāda prasījuma tiesība ir tikai pret kreditoru. Solidārā atbildība tā pastāv tikai tiktāl, lai atbilstoši Civillikuma 1682.pantam: „Katru kopparādnieku jeb solidāri saistīto var piespiest izpildīt visu saistību, un viņa izpildījums atsvabina pārējos no viņu saistības”[76], varētu piespiest vienu no galvotājiem segt visu saistību. Standarta solidāro attiecību gadījumā šim vienam izpildītājam būtu prasības tiesības pret citiem galvotājiem, bet galvojumā tā tas nav.

Autorprāt, pie galvojuma neizpildās arī solidāras saistības pazīme, kas noteikta  Civillikuma 1685.pantā: „Parāda atvieglojums, ko kreditors piešķir personīgi tikai vienam kopparādniekam, nenāk par labu pārējiem”.[77]

Autora ieskatā vairākiem galviniekiem vienlaicīgi dodot galvojumu par kādu saistību, viņi rēķinās, ka par galvojumu atbild vienādi, līdz ar to nav pieļaujama kreditora īpaši labvēlīgas attieksmes izrādīšana pret vienu no galvotājiem, ja tas nemīkstina arī pārējo galvotāju stāvokli.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006.g. 22.februāra spriedumā lietā Nr. SKC 125[78] un 2010.g. 15. septembra spriedums lietā Nr. SKC 168[79] ir redzams risinājums, ka viens no galvotājiem, pamanās ar cesiju kļūt par prasītāju. Šāda rīcība ir samērā apšaubāma un autora ieskatā vērsta uz neatļautu un nepieklājīgu darbību, kas pretēja labiem tikumiem.

Šāds secinājums izriet no vairākiem apsvērumiem :

1.            Katrs no galvotājiem ir atbildīgs par saistību izpildi vai nu noteiktā apmērā, vai arī pilnībā. Tādēļ galviniekam, kurš galvojis par saistību nav tiesības prasīt no citiem galvotājiem saistību izpildi, kuru pilnā apmērā var prasīt arī no cesionāra.

2.            Kādam no galvotājiem, stājoties kreditora vietā, samaksājot pirkuma maksu, sākotnējā saistība, kuru pastiprina galvojumi tiek dzēsta, tā vietā paliek prasījums, par kuru pārējie galvojumi vairs neatbild.

3.            Ņemot vērā galvojuma personisko dabu aktuāls arī kļūst jautājums, vai no galvojuma izrietošais pienākums pāriet uz nākošo kreditora saistību pārņēmēju, vai arī galvojums aprobežojas tikai attiecībā pret sākotnējo kreditoru.

Civillikuma 1702. pants nosaka: „Kad pret galvinieku ceļ prasību, viņš var prasīt, lai kreditors griežas ar to papriekš pie galvenā parādnieka, ja piedziņa no tā izdarāma tikpat sekmīgi un viegli. Šī tiesība atkrīt, ja galvinieks noteikti no tās atteicies. Par tādu atteikšanos uzskatāms jau arī tas, ja galvinieks uzņemas saistību kā pats parādnieks”.[80]

Autoram praksē veicot debitoru aizsardzību, visiem sastaptajiem galviniekiem, atbildības apmērs nebija ierobežots un tie bija uzņēmušies atbildēt par parādu kā galvenais parādnieks. No šā fakta var izdarīt secinājumus, ka ne visi ir informēti par iespējām, kā galviniekam ierobežot savu atbildības apmēru kreditora priekšā un arī vēlme pakalpot galvenajam parādniekam ir bijusi tik liela, ka bez iebildumiem ir uzņēmies šīs nopietnās saistības bez jebkādiem ierobežojumiem.

Civillikums nenosaka, kādā veidā vēršama piedziņa pret galvinieku, ja tas nav uzņēmies parādu, kā pats parādnieks. Šo neskaidrību efektīvi ir atrisinājusi Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta 1996.g. 31. jūlija spriedumā lietā Nr. PAC-178.[81] Tiesa ir atzinusi, ka prasītājs ir rīkojies pamatoti ceļot vienlaicīgi prasību gan pret parādnieku, gan galvinieku. Tomēr spriedumā minēja sprieduma izpildes kārtību, ka papriekš piedziņa ir vēršama pret galvenā parādnieka mantu, ja no galvenā parādnieka neizdodas visu summu piedzīt, tad tā piedzenama no galvotāja līdz apmēram, kāds atbilda galvojuma līguma noteikumiem.

Praksē dalās viedokļi attiecībā uz piedziņu no galvinieka, un kāds statuss tam un galvenajam parādniekam piedziņas procesā piemērojams. Mg.iur. R.Neilands uzskata, ka kreditora prasījumā pret galvinieku, galvenā parādnieka pieaicināšana paildzinās parāda piedziņu[82], kamēr profesors K.Torgāns uzskata, ka prasībā pret galvotāju galvenais parādnieks ir pieaicināma vismaz kā trešā persona[83].

Autors pēc būtības nevar piekrist nevienam no šiem viedokļiem, jo autorprāt, vēršanās pret galvotāju, ir pretrunā ar labas ticības principu un procesuālo ekonomiju. Vēršoties pret galvotāju neizmantojot iespēju vērst piedziņu arī pret galveno parādnieku, ir galvenā parādnieka apzināta ignorēšana un pieņemot, ka galvenais parādnieks ir kaut nedaudz maksātspējīgs, tiesvedība pret šo personu vai nu no galvinieka puses, vai kreditora tāpat atgriezīsies. Autors savā praksē vairākkārt ir novērojis, ka pat pie pietiekami maksātspējīga galvenā parādnieka situācijā, kreditors tomēr izvēlas vērst prasījumu pret galvotāju, lai šādi piespiestu galveno parādnieku piekrist kreditora nosacījumiem. 

Autors nevar piekrist arī profesora K.Torgāna viedoklim, ka prasībā pret galvotāju, parādniekam jābūt vismaz trešās personas statusā. Civilprocesa likuma 78.pants nosaka: „Trešo personu piedalīšanās civilprocesā paredz Par trešo personu civilprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kuras tiesības vai pienākumus pret vienu no pusēm var skart spriedums lietā. Uz trešajām personām attiecas pušu procesuālās tiesībspējas un rīcībspējas noteikumi, tām ir pušu procesuālās tiesības un pienākumi ar izņēmumiem, kas noteikti šā likuma 80.pantā. Trešās personas var iestāties lietā, pirms ir pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības pirmās instances tiesā. Tās var pieaicināt piedalīties lietā arī pēc pušu vai prokurora lūguma”.[84]

Autoram nav izprotams, kādā veidā, apmierināta prasība pret galvotāju var uzlikt pienākums vai tiesības galvenajam parādniekam, ja pēdējais tāpat zina par savu pienākumu, nokārtot saistības vai nu pret kreditoru, vai kreditora vietā stājušos galvinieku. Turklāt apmierināta prasība pret galvinieku neuzliek nevienu papildus pienākumu galvenajam parādniekam. Teorētiski varēt pieņemt, ka veicot piedziņu no galvotāja un galvenajam parādniekam par to nezinot un maksājot no savas puses kreditoram, varētu rasties situācija, ka kreditors saņem vairāk nekā patiesais izpildījums prasa. Tomēr šāda situācija nav iedomājama vai arī pārpratums ātri tiek novērsts pieņemot, ka visas iesaistītās puses darbojas labā ticībā.

Autora ieskatā teorētiski un praktiski vispareizāk būtu prasību celt pret galveno parādnieku, kā trešo personu pieaicinot galvotāju. Turklāt sprieduma rezolutīvai daļai  saskaņā ar  Civillietu tiesu palāta 1996.g. 31. jūlija spriedumā lietā Nr. PAC-178[85] paustajām atziņām, vajadzētu norādīt sprieduma izpildes kārtību, ka papriekš piedziņa ir vēršama pret galvenā parādnieka mantu, ja tā nav pietiekama piedziņa, būtu veicama no galvotāja.

Autora ieskatā, parāda piedziņas gadījumā galviniekam nevajadzētu būt atbildētāja statusā. Galvinieks precīzi atbilst trešās personas statusam, ka spriedums pret galveno parādnieku, var skart viņa intereses uzliekot tam zināmus pienākumus. Papildus tam, autors uzskata, ka piedziņas vēršana pret galvotāju, tam neesot atbildētāja statusā, nav civilprocesuāls pārkāpums.

 Galviniekam uzņemoties savu saistību, regulāri pie kreditora vajadzētu saņemt apstiprinātu informāciju par galvenā parādnieka saistību kārtošanas disciplīnu un grafika ievērošanu. Faktiski galviniekam kā krietnam un rūpīgam saimniekam vajadzētu būt pastāvīgā lietas kursā par saistības izpildes gaitu. Pie šādiem apstākļiem autors uzskata, ka galvinieka atbildētāja statuss ir lieks.

Papildus tam, autorprāt, procesuālās ekonomijas nolūkā  nosakot sprieduma izpildi automātiski būtu nosakāmas galvinieka tiesības veikt nekavējošu piedziņu no galvenā parādnieka apmērā, kas atbilst maksājumu apmēram, ko galvinieks ir samaksājis kreditoram galvenā parādnieka vietā. Pat neskatoties uz to, ja galvinieks šādu prasījumu nav pieteicis. Galviniekam automātiski nosakot šādas tiesības, tam joprojām paliek izvēle par savu tiesību izmantošanu, savukārt, ja tas vēlētos atgūt savus līdzekļus, nebūtu vairs jāapgrūtina tiesu sistēma ar šādas prasības izskatīšanu.

Civillikuma 1710. pants nosaka: „Galvojums izbeidzas ar katru darbību, kas dzēš galveno saistību, atsvabinot no tās parādnieku”.[86] Tā kā galvojums pamatā ir blakus saistība, tad tā nevar būt ilgāka par pamat saistību. Par darbībām, kas dzēš pamatsaistību un atbrīvo no galvojuma galvinieku, ir atzīstams: saistību izpildījums, ieskaits, atcēlējlīgums, prasījumu un parādu sakritums, pārjaunojums un izlīgums.[87]

Civillikuma 1712. pants paredz: „Galvojums izbeidzas ar ikvienu notikumu, kas atsvabina galveno parādnieku”.[88] Papildus iepriekšējā rindkopā minētajam galvojuma tiesību izbeigšanās ir saistāma arī ar noilgumu. Tā kā galvojums pamatā ir blakus saistība, tad tā nevar būt ilgāka par pamatsaistību.

Praksē aktuāls ir jautājums par galvinieka atbildību, galvenā parādnieka maksātnespējas pasludināšanas gadījumā.

 Maksātnespējas likuma 164.pants Parādnieka atbrīvošana no saistībām pirmā daļa nosaka: „Ja parādnieks veicis fiziskās personas saistību dzēšanas plānā noteiktās darbības, pēc šā plāna darbības beigām atlikušās minētajā plānā norādītās šīs personas saistības tiek dzēstas un apturētās izpildu lietvedības par dzēsto saistību piedziņu tiek izbeigtas”.[89] Tādēļ vadoties pēc Civillikuma 1712. panta galvojumam vajadzētu izbeigties līdz ar galvenā parādnieka maksātnespējas procesa pabeigšanu- kas izpaužas kā juridiskas personas izslēgšanu no komercreģistra vai fiziskas personas saistību dzēšanas plāna izpildi. No parādnieka maksātnespējas procesa uzsākšanas dienas būtu apturama saistību izpilde no galvinieka.

Profesors K.Torgāns ir atsaucies uz Augstākās tiesas Senāta spriedumu lietā Nr. SKC - 125/2006, kur pēc šīs lietas apraksta ir norādījis šis piemērs gan parāda kreditora mēģinājumus izgudrot jaunas konstrukcijas. Taču apstiprina, ka galvenā parādnieka maksātnespējas gadījumā visas saistības nepāriet uz galvinieku. Papildus tam K.Torgāns norāda, ka likums nedod skaidru atbildi par to kā nodrošināt samaksājušā galvinieka regresa prasību pret maksātnespējīgo galveno parādnieku.[90]

Faktiski neviens likums neparedz, ka galviniekam būtu jāmaksā parādnieka vietā, kuram veikta maksātnespējas procedūra, Maksātnespējas likumu[91] izpratnē. Līdz ar to galvojums, tāpat kā jebkurš cits saistību pastiprināšanas veids (līgumsods, rokas nauda) darbojas tikai līdz galvenā parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanai.

Galvotājam nav jābūt tam neaizsargātajam kreditoram, uz kura pleciem tiks iznests visa parādnieka maksātnespējas kreditoru zaudējumu smagums. Faktiski jebkura maksātnespēja ir saistīta ar zināmu finanšu līdzekļu norakstīšanu un no šīs iespējamās zaudējumu  nastas nav pasargāts neviens.

Kā viens no argumentiem, kādēļ galvenā parādnieka maksātnespējas procesam nevajadzētu atbrīvot no saistības galvinieku, tiek minēts ekspromisoriskais galvojums (pienākums atbildēt par saistību, kā pašam parādniekam), kas ir stingrāks galviniekam un līdz ar to ir drošāks kreditoram, ir tāds saistību nodrošinājums, bez kura, iespējams kreditors nebūtu piekritis darījumam, ko nodrošina ekspromisoriskais galvojums.[92]

Nedaudz abstrahējoties no šī argumenta to varētu iztulkot, ka kreditoram vajadzētu būt nodrošinātam ar galvojumu arī parādnieka maksātnespējas gadījumā, jo citādi viņš nebūtu piekritis darījumam. Autors uzskata, ka jebkuram darījumam jānotiek uz abu pušu interešu pamata. Ja šāda minimāli nepieciešamā interese par darījumu, lai tas būtu iespējams, rodas tikai uz saistības pastiprināšanas pamata, šādam darījumam nevajadzētu notikt.

 Ja kreditors redz, ka saistība pēc savas būtības ir lemta neveiksmei un kreditors no zaudējumiem varēs izvairīties tikai ar pieņēmumu, ka galvotājs visu samaksās, tad šāds darījums ir ar ļoti augstu riska pakāpi. Autora ieskatā par savu risku atbildība jāuzņemas tikai personai, kura apzināti šādu risku pieņēmusi, jo šāda rīcība ir pretrunā ar krietna saimnieka rūpību. No Civillikuma 1776. panta izriet, ka zaudējumu cietējs nevar prasīt zaudējumu atlīdzību, ja viņš no tā būtu varējis izvairīties ievērojot pienācīgu rūpību un veicis rīcību, kas tajos apstākļos būtu atzīstami par saprātīgiem.

Nereti galvojums ir ļoti efektīvs saistību nodrošinājums, jo parādnieks izvairās no parāda nomaksas un ir nobēdzinājis savu mantu, bet galviniekam ir manta, uz kuru var vērst piedziņu.[93]

Protams, var piekrist, ka daļai no kredītņēmējiem tiešām ir slikta parādu maksāšanas kultūra, tomēr ar komersanta rūpīgu attieksmi pret savu biznesa risku, bija iespējams riskantos klientus automātiski atsijāt. Pirms kredīta piešķiršanas, pieprasot uzrādīt legālus ienākumus. Tomēr šāda prasība noteiktu laika periodu nebija aktuāla. Kreditoriem redzot, ka ienākumi, uz kuru pamata tiek piešķirts kredīts ir nelegāli, vajadzēja izdarīt secinājumus, ka slēpjot savu mantu no valsts, šāda slēpšana ir iespējama arī no kreditora.

Līdz ar to autors uzskata, ka galvojuma institūts nav paredzēts paviršas uzņēmējdarbības riska novēršanai.

Turklāt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 6. pantu[94] kā maksātnespējas viens no pamatprincipiem ir kreditoru vienlīdzība - kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas.

Līdz ar to galvotāja neatbrīvošana no galvenā parādnieka saistībām, pret kreditoru, būtu kreditoru vienlīdzības principa pārkāpšana Maksātnespējas likuma izpratnē. Galvotājs un kreditors ieņem vienādu statusu „kreditors” pret parādnieku, tādēļ sākotnējam kreditoram atbilstoši likuma mērķim nevajadzētu pastāvēt iespējai samazināt savus zaudējums uz galvinieka rēķina. Citādi nevar izpildīties Civillikuma nosacījumi, ka galvotājam ir tiesības atprasīt savu izpildījumu no galvenā parādnieka, ja pēdējais ir maksātnespējīgs, tad galvotājs nevarēs saņemt gandarījumu par saistības izpildi galvenā parādnieka vietā.

Turklāt ņemot vērā maksātnespējas risinājumu pietiekami liberālo dabu, (uzņēmumam tā var neradīt nekādas izmaksas un arī fiziskai personai, maksātnespējas process ir brīvi pieejams) autors uzskata, ka likumdevēja nolūks, galvinieka atbrīvošanai no galvenā parādnieka saistības, nav bijis paredzēt maksātnespējas procesa nepieciešamību arī galviniekam, lai tam būtu iespējams atbrīvoties no šīs galvenā parādnieka saistības.

 Autors uzskata, ka praksē nepareizi tiek interpretēta Civillikuma 1703. panta 2. daļa: „Pret galvinieku celt prasību tūliņ var arī tad: ja ir pierādīta galvenā parādnieka faktiskā maksātnespēja vai par viņa mantu jau atklāts konkurss”.[95]

Faktiskā maksātnespēja Civillikuma 1703. panta izpratnē nav maksātnespējas procedūra Maksātnespējas likuma izpratnē. Parādnieka faktiskā maksātnespēja nozīmē tikai to, ka parādniekam nav līdzekļu saistību segšanai, līdz ar ko likumsakarīgi iestātos galvinieka pienākums kārtot saistības galvenā parādnieka vietā.

Mg.iur. R.Neilands ir norādījis, ka Civillikuma 1703.panta 2. punkta terminoloģijas neatbilstība mūsdienu normatīvajiem aktiem būtu jānovērš, paredzot precīzu un Maksātnespējas likumam atbilstošu terminoloģiju, tas ir, ”Ja ir pasludināts galvenā parādnieka maksātnespējas process”.[96]

Tomēr jāpiebilst, ka šāds likuma grozījums, būtu esošo galvinieku atbildības pastiprināšana, salīdzinot ar regulējumu, kādam pastāvot galvinieka pienākumi tika uzņemti. Līdz ar to varētu tikt grauta galvinieku tiesiskās paļāvība.

Autora ieskatā Civillikuma 1703. panta regulējums ir visaptverošs un joprojām atbilstošs mūsdienu situācijai. No šī panta izriet, ka  galvinieka pienākums bez jebkādām ierunām izpildīt galvenā parādnieka saistību iestājas, ja galvenais parādnieks atrodas prombūtnē vai galvinieks nevar uzdot viņa dzīves vietu – faktiski šāda situācija nozīmētu, ka galvenais parādnieka atrašanās vieta nav zināma un vienlaicīgi šī nosacījuma iestāšanai būtu nepieciešams konstatēt, ka galvenais parādnieks nepilda savas saistības. Šāds papildu nosacījums ir nepieciešams, jo pie mūsdienu tehnoloģiskās attīstības, joprojām ir iespējama savu saistību izpilde, paturot savu dzīves vietu noslēpumā.

Par faktisko maksātnespēju, autors jau norādīja argumentus, kādēļ tam nav ne mazākās saistības ar galvenā parādnieka maksātnespējas procedūras pasludināšanu.  Arī jēdziens „atklāts konkurss pār parādnieka mantu” joprojām ir viegli uztverams, lai gan lietotā valoda ir novecojusi. Konkursa atklāšana pēc savas būtības nozīmē parādnieka mantas izsoli, pēc kuras tiek prezumēts, ka parādniekam ir faktiskā maksātnespēja- nav līdzekļu tālākai saistību izpildei.

Līdz ar to mg.iur. R.Neilands, norādot uz nepieciešamajām likuma izmaiņām faktiski atzīst, ka pastāvošais tiesiskais regulējums neparedz saistību izpildi galvotājam, galvenā parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā un tiek runāts par principiāli jaunu tiesisko regulējumu, kas ievērojami pasliktina galvinieka stāvokli.

Mg.iur. R.Neilands ir atsaucies uz Rīgas apgabaltiesas 2010.g. 26. oktobra lēmumu lietā  Nr. 3-12/1890/10-11, ar kuru atcelts zemākas instances tiesas lēmums par atteikšanos izsniegt izpildu rakstu šķīrējtiesas sprieduma izpildei pret galvinieku, bet galvenais parādnieks bija pasludināts par maksātnespējīgu. Apgabaltiesa savu lēmumu bija pamatojusi ar argumentu, ka no Civillikuma 1703. panta uzbūves redzams, ka likumdevējs ir pielīdzinājis 2 gadījumus: kad galvenais parādnieks atrodas prombūtnē (viņa atrašanās vieta nav zināma) un kad galvenajam parādniekam ir pasludināts maksātnespējas process.[97]

Autora ieskatā tiesas secinājums ir nepareizs, pēc augstāk minētājiem argumentiem un būtības Civillikuma 1703. panta piemērošana nav sasaistāma ar maksātnespējas procedūru.

Pie šādiem apstākļiem autors uzskata, ka ir apstiprinājis savu izvirzīto hipotēzi Galvenā parādnieka maksātnespējas pasludināšana atbrīvo no saistībām galvotāju.

Neskatoties uz to, ka maksātnespējas procesa pabeigšana atbrīvo galvinieku no savas saistības, šeit vajadzētu izdalīt divu veidu situācijas, nošķirot galviniekus, kas galvojuši svešu personu labā un tos parādniekus, kas faktiski galvojuši par labu savām ekonomiskajām interesēm (piemēram, uzņēmuma īpašnieks galvo par labu savam uzņēmumam, vai viens laulātais galvojis par labu otram laulātajam, kopīga īpašuma iegūšanai).

 Tādēļ autora ieskatā ir nepieciešami divi atsevišķi risinājumi galvotājiem atkarībā no tā, kā interesēs galvinieks galvojis.

Līdzīga atziņa netiešā formā par galvotāju tiesību samazinājumu, ja galvojums izteikts savās ekonomiskajās interesēs, ir izteikta arī Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.g. 26. oktobra lēmumā Nr. 3-12/1206-10[98], ar kuru atcelts Cēsu rajona tiesas 2010.g. 15. septembra lēmums, ar kuru tiesa bija atteikusi izpildraksta izdošanu pret diviem galviniekiem, nepieaicinot lietā galveno parādnieku. Kolēģija norādīja, ka galvenais parādnieks SIA [..] ir saistīts ar pašiem galviniekiem, jo tā ir kapitālsabiedrība, kuras valdes priekšsēdētāja ir tieši atbildētāja [..], bet valdes loceklis [..]. Turklāt abi atbildētāji ir ne tikai vienīgās amatpersonas sabiedrībā, bet arī vienīgie tās dalībnieki.

3.2.               Līgumsods

Kā nākošo saistību pastiprinājuma veidu autors apskatīs līgumsodu. Civillikuma 1716. pants nosaka: „Līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību tajā gadījumā, ja viņa šo saistību neizpildītu vai neizpildītu pienācīgi”.[99]

Civillikuma 1717. pants paredz: „Līgumsodu var pievienot katram līgumam, un to var noteikt nevien naudā, bet arī citās vērtībās. Līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas”.[100]

Attiecībā uz vienošanos par līgumsoda apmēru, autors vēlas aprakstīt savu pieredzi. Praksē nācās pārliecināties, ka diezgan bieži ir sastopams, ka līgumā ir paredzēts līgumsods kā tāds, bet nav minēts tā apmērs. Līgumsoda apmērs ir noteikts kreditora iekšējā normatīvā aktā un līgumā ir pielīgts, ka klientam ir pienākums ievērot šos iekšējos normatīvos aktus. Autors uzskatīja, ka šāda juridiska konstrukcija, nav pietiekama, lai uzskatītu, ka puses ir vienojušās par līgumsoda apmēru atbilstoši Civillikuma 1717. panta izpratnei (sīkāka argumentācija jau norādīta darba 2.2. apakšnodaļā Tiesiska darījuma iztulkošana un neskaidri līguma noteikumi).

Autors šādu risinājumu pārbaudīja praksē, apstrīdot līgumsoda piemērošanas tiesisko pamatojumu. Kuldīgas rajona tiesa ar 2009.g. 28. aprīļa spriedumu lietā Nr. C19071007[101] prasību par līgumsoda piedziņu noraidīja. Pie šādiem apstākļiem var secināt, ka risinājums ir sevi attaisnojis, lai gan tiesu praksē tam nepieciešams kvalitatīvāks augstākas instances lēmums un tā motivācija. Minētais spriedums netika pārsūdzēts un ir stājies spēkā.

Autoram praksē nācās saskarties ar Rīgas Pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2011.g. 7. februāra spriedumu lietā Nr. C32334209[102] (Pielikums Nr. 1), kurā tiesa taisīja nepamatotu spriedumu daļā par līgumsoda piedziņu. Neskatoties uz autora iebildumiem par līgumsoda nepareizo aprēķinu, tiesa pilnībā apmierināja prasību arī daļā par līgumsoda piedziņu

Ar aizdevuma līguma vispārīgo noteikumu 4.4. punktu atbildētāji uzņēmās maksāt līgumsodu. Prasītājs aprēķinājis  līgumsodu līdz 2009.g. 5. oktobrim Ls 2565,4 apmērā.

Izvērtējot līgumsoda apmēru saistībā ar parāda pamatsummu tiesa atzīst, ka prasītāja pieprasītais līgumsods ir samērīgs un nav pārkāptas atbildētājas kā patērētāja tiesības.

Lai gan autors var piekrist tiesas secinājumam, ka līgumsoda apmērs 2 565 LVL no pamatsummas 35 000 LVL ir pietiekami saprātīgs,  tomēr tiesa šajā gadījumā pārkāpa Civillikuma 1717. panta noteikumu, ka pusēm jāvienojas par līgumsoda apmēru. Ja šāda vienošanās pastāv, tad tiesai ir jāvērtē, vai pieprasītais līgumsods ir aprēķināts saskaņā ar šo vienošanos un ja pieprasītais līgumsoda apmērs ir lielāks nekā tam vajadzētu būt, tad tiesai bija pienākums prasību daļā par nepamatoto līgumsoda piedziņu noraidīt.

Tā vietā, lai vērtētu līgumsoda aprēķinu pareizību un atbilstību noslēgtajai vienošanai, tiesnesis ir aprobežojies ar līgumsoda apmēra noteikšanu, kas pēc būtības izskatās pietiekami saprātīgs. Šāds tiesas secinājums varētu būt pamatots, ja ar līgumsodu prasītājs būtu prasījis kā zaudējumu atlīdzību, tomēr konkrētajā gadījumā zaudējumu atlīdzība nav prasīta, kā arī nebija neviena pierādījuma, kas apliecinātu zaudējumu esamības faktu. Pie šādiem apstākļiem, autors uzskata, ka tiesas lēmums apelācijas kārtībā šajā daļā ir atceļams.

Būtisks ir jautājums par līgumsoda piemērošanu, pēc tam, kad kreditors atkāpies no līguma. Ņemot vērā, ka līgumsods tiek piemērots saskaņā ar līguma noteikumiem, tad kreditoram atkāpjoties no līgumu ir secināms, ka tas atkāpjas arī no vienošanās par līgumsodu. Ar līguma atcelšanu zūd pamats turpmāk piemērot tajā paredzēto līgumsodu, kas gan neizslēdz tiesības prasīt jau uzkrājušos līgumsodu.[103]

Šādam līgumsoda ierobežošanas traktējumam var piekrist, zinot, ka atkāpjoties no līguma kreditoram ir tiesības saņemt likumiskos procentus, kā arī kreditoram vienmēr pastāv izvēles brīvība izvēloties vai atkāpties no līguma un laiku, kad to darīt.

Latvijā līgumsoda apmērs nebija ierobežots līdz 2009.g. 1. jūlija Civillikuma grozījumiem, ar 1724.¹ panta ieviešanu: „Līgumsoda cietējs var lūgt samazināt pieprasīto līgumsodu līdz saprātīgam apmēram, ja tas ir pārmērīgs, salīdzinot ar neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus apstākļus. Ja līdzēji vienojušies, ka līgumsoda samaksa atsvabina šā soda cietēju no procentiem un augļiem, kas no viņa pienākas, kā arī zaudējumu atlīdzības, tad samazinātā līgumsoda apmērs nedrīkst būt mazāks par otram līdzējam nodarītajiem zaudējumiem”.[104]

Autora ieskatā, līgumsods apmērs nebūtu tikai un tieši saistāms ar zaudējumu apmēru, kas radies saistībā ar saistību neizpildi. Līgumsodam ir sodīšanas un zaudējumu atlīdzināšanas funkcija. Tiesiskajās attiecībās, sakarā ar sodoša rakstura tiesisko līdzekļu piemērošanu, par vispārēju principu tiesībās ir atzīstams soda samērīguma princips. [105]

 Vienoties par to, ka līgumsods būs reālo zaudējumu apmērā, pēc būtības ir bezjēdzīgi. Neatkarīgi no tā vai šāds līgumsods tiek paredzēts vai nē, un pat neparedzot zaudējumus segšanas pienākumu līgumā, šis pienākums saglabājas tāpat saskaņā ar likumu. Tomēr nav šaubu, ka līgumsoda apmēram vajadzētu būt saprātīgam, attiecībā ar neērtībām un šķēršļiem, ko radījusi līguma neizpilde, lai pienācīgi to kompensētu.

Līgumsoda identificēšana ar zaudējumiem, autora ieskatā ir pretrunā ar procesuālo ekonomiju. Prasot zaudējumu atlīdzību, prasītājam ir jāpierāda trīs zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumi :

1. atbildētāja vainojamā rīcība;

2. reāls zaudējumu apmērs;

3. tieša cēloņsakarība, starp atbildētāja vainojamo rīcību un ciestajiem zaudējumiem.

Tādēļ, identificējot līgumsodu kā zaudējumu atlīdzību, ir jāpierāda trīs fakti, kamēr līgumsoda piemērošanai jāpierāda tikai izpildījuma nokavējums, lai būtu pamats piemērot līgumsodu. Tādēļ līgumsods nebūtu saistāms, tieši ar zaudējumu apmēru, lai lieki nepaplašinātu pierādīšanas pienākumu, tā vietā aprobežojoties ar līgumsoda piemērošanu, kas ir samērīgs un pēc abstraktas izpratnes, atbilstošs saistībai.

Atzīstot tiesai pienākumu meklēt taisnīgu un samērīgu soda piemērošanas risinājumu, jāapsver arī jautājums par to, vai šādi risinājumi nenonāk pretrunā ar spēkā esošo likumu pavēlošajām (imperatīvajām) normām.

Civillikuma grozījums (domāts 1724.¹ pants), ja tāds tiks pieņemts, nebūs principiāli jauns noteikums, bet tikai taisnīguma principa apstiprinājums konkrētā šaurākā jautājumā, ierobežojot pārmērīgus līgumsodus. Šis grozījums arī neatbrīvos tiesas no pienākuma argumentēt, kāpēc līgumsods ir samazināms.[106]

Kā piemēru autors vēlas minēt Augstākās tiesas Senāta rīcības sēdes 2010.g. 18. janvāra lēmumu lietā Nr. SKC-372/2010[107], atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību netieši ir apstiprinājis zemākās instances lēmumu, neatbrīvot atbildētāju un nesamazinot līgumsoda apmēru, jo atbildētājs zemākas instances tiesā nav norādījis apstākļus, uz kuru pamata viņš būtu atbrīvojams no līgumsoda vai arī samazināms tā apmērs.

Gadījumos, ja prasītājam ar līguma neizpildi ir nodarīti konkrēti zaudējumi, tam būtu tiesība papildus līgumsodam, pierādīt zaudējumu apmēru un lūgt atlīdzināt arī tos. Šāds risinājums autora ieskatā ir saprātīgs, jo pietiekami daudzās saistības ir apgrūtināta zaudējumu pierādīšana un daudzreiz to apmērs ir nenozīmīgs. Piemēram, cik lielus zaudējumus rada pakalpojuma rēķina 30 LVL apmērā savlaicīga nesamaksa? Vai arī kredītsaistību maksājuma kavējumu radītie zaudējumi, ja kredīts izsniegts uz 6% gada likmi un par kavējumu tāpat jāpiemēro likumiskie procenti. Šādos gadījumos faktiski zaudējumi nepastāv un tādēļ līgumsodu nonivelējot līdz zaudējuma apmēram, tas bieži varētu neizpildīt savu funkciju- pastiprināt saistību.

Līdz ar to autors uzskata par piemērotu kumulatīvā līgumsoda piemērošanu, kurā bez saistību izpildes un zaudējumu atlīdzības, cietējam ir tiesības prasīt arī līgumsodu, lai tā samaksa kalpotu arī kā preventīvs brīdinājums, turpmāk šādus pārkāpumus nepieļaut.

Autors tomēr uzskata, ka kumulatīvā līgumsoda apmērs līgumā būtu jāierobežo līdz noteiktam apmēram. Lai gan līgumsods 100 % apmērā no pamatsaistības, it kā joprojām ir saprātīgs, tas tomēr ir pārāk liels. Autors praksē ir novērojis, ka arvien biežāk līgumos tiek iekļauts punkts par kumulatīvā līgumsoda ierobežojumu, piemēram, 10-20 % apmērā no piestādītā rēķina.

 Daudziem ir radies nepareizs priekšstats, ka līgumsoda apmērs praksē nav ierobežojams arī pirms 2009.gada Civillikuma grozījumiem. Šāda viedokļa nepareizību uzsver arī tiesību doktrīna un tiesu prakse.

Līgumsods nav līdzeklis, ar kura palīdzību kreditors ir tiesīgs iedzīvoties uz parādnieka rēķina. Arī civiltiesību doktrīnā valda viedoklis, ka „Latvijā, vadoties no labiem tikumiem, pārāk lielu līgumsodu varētu atzīt par netaisnu.[108]

Autoram praksē bija iespēja pārliecināties par dažu kreditoru ne godprātību ilgstoši neceļot prasību pret parādnieku ar vēlmi panākt lielāku līgumsodu. Kreditors cerēja  uz parādnieka nezināšanu, lai ar pārsteigumu piespiestu parādnieku samaksāt ievērojami lielāku līgumsodu, nekā pienāktos. Piemēram, par telefona rēķinu, kur parāds bijis 10 LVL pēc vairākiem gadiem, tiek piestādīta pretenzija par vairāk nekā 100 LVL. Šajā jautājumā pozitīvi ir vērtējamas izmaiņas Komerclikumā ar D daļas Komercdarījumi ieviešanu, kur 406.pants Noilgums paredz: „No komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš”.[109]

Autoram prakses laikā bija arī iespēja pārliecināties par līgumsoda piemērošanas praksi, kādai tai nevajadzētu būt. Ļoti bieži līgumos ir iekļauti nosacījumi, kuri paredz, ka no sākotnējā saistību izpildījuma tiek nodzēsts uzkrātais līgumsods, pēc tam procenti un tikai beigās pamatsumma. Civillikuma 1843. pants[110] nosaka, ka no daļējas saistību izpildes tiek segti vispirms procenti un tikai pēc tam pamatsumma. Lai gan likums klusē, kādā kārtībā ir sedzams līgumsods, autors uzskata, ka sākotnēji ir jāsedz procenti, tad pamatsumma un pēdīgi gadījumā, ja ir palikuši pār līdzekļi no tiem būtu sedzams līgumsods, vai arī pastāvot strīdam par līgumsodu, tas ir piedzenams ar tiesas palīdzību. Citādi no iemaksātiem līdzekļiem sedzot papriekš tikai līgumsodu un nenosedzot kavēto maksājumu līdz galam tiek piemērots līgumsods, par kavēto termiņu, kur vienreiz līgumsods jau samaksāts. Autora ieskatā šādi līguma noteikumi ir pretrunā labai ticībai.

Apskatot līgumsoda tiesiskas piemērošanas pamatojumu jāapskata arī Civillikuma 1668. pantu: „Ja nokavēto izpildījumu pretinieks bez iebilduma pieņem, vai ja saistību atceļ to pārjaunojot, vai arī ja prasījuma tiesība izbeidzas ar noilgumu, tad arī ar nokavējumu nevar pamatot nekādas prasības”[111], un Civillikuma 1724. pantu: „Izbeidzoties galvenai saistībai, izbeidzas arī pats no sevis tai norunātais līgumsods”.[112]

Civillikuma 1668. un 1724. pants paredz ātru līgumsoda noilgumu, pēc galvenās saistības pieņemšanas. Lai gan likumā nav noteikts konkrēts termiņš pēc saistību izpildes pēc, kura notecējuma nav vairs pieļaujams prasīt līgumsoda piedziņu, Senāts savā praksē ir tulkojis, ka „bez piebilduma pieņem” var saprast arī 2 nedēļu ilgu termiņu. Katrā gadījumā katrs gadījums tiek vērtēts individuāli un pagaidām garākais termiņš ir 2 nedēļas, pēc kura atzīts, ka prasība pēc līgumsoda nomaksas ir savlaicīgi izvirzīts.

Senāta praksē arī ir atzīts, ka interpretējot Civillikuma 1668. pantu nav būtiski vai pieprasot līgumsodu tiek izsūtīta pretenzija vai arī saņēmējs to var izlietot ar citādām konsekventām rīcībām, piemēram, samaksājot rēķinu apmērā, no kura ir ieturēts līgumsoda apmērs. Arī šāda rīcība ir atzīstama par pieņemšanu ar iebildumu.

Laikā, kad Latvija ir iekļāvusies Eiropas Savienībā un integrējas kopējā ekonomiskajā telpā, plašāk pazīstami ir kļuvuši Eiropas Savienības valstu likumi, tādi Eiropas tiesību unifikācijas projekti kā Eiropas līgumu tiesību principi, UNIDROIT starptautisko komerclīgumu principi. Nosauktajos unifikācijas dokumentos, kam nav tiesību avotu spēks, bet kas pauž autoritatīvu zinātnieku atziņas, ir iekļauts noteikums, ka tiesa var pēc puses lūguma samazināt līgumsodu, ja tas ir pārmērīgs, kā arī ņemt vērā citus apstākļus. Apvienotās Karalistes (Anglijas) tiesībās ir negatīva attieksme pret sodīšanas ideju privāttiesībās. Tiesības tiesām samazināt pārmērīgus līgumsodus ir ietvertas Vācijas, Francijas, Lietuvas, Igaunijas un citu valstu likumos.[113]

 Autora ieskatā Latvijas Republikai iestājoties Eiropas Savienībā, aktuāls kļuva jautājums, par līgumsoda vienveidīgu risinājumu visā Eiropas Savienības teritorijā.  Lielbritānijas tiesiskais regulējums līgumsoda piemērošanā gan atšķiras, tomēr faktiski panāktais risinājums ir diezgan līdzīgs pārējām valstīm- kompensācijai par līguma neizpildi ir jābūt samērīgai.

Ja kontinentālās Eiropas tiesību sistēma paredz civiltiesībās izmantot sodus, tad otra sistēma – anglosakšu - šādu iespēju, ar atsevišķiem izņēmumiem, nenosaka.

Atteikšanās no līgumsoda institūta izmantošanas anglosakšu tiesību sistēmā tiek skaidrota arī ar to, ka tā nesaskan ar līgumtiesību atbildības funkciju teoriju. Saskaņā ar šo teoriju noteiktā sabiedrības darbības sfērā attīstās savstarpējās attiecības, kurām ir ekonomisks raksturs. Šo attiecību pamatā ir brīva konkurence, bet tās mērķis - noturēt attiecības tādā apmērā, lai tās nepārsniedz objektīvi radušos un pastāvošos attiecību ietvarus, tādējādi nodrošinot tiesisko attiecību pilnīgu un saskaņotu darbību. Šīs darbības rada ekonomisko stabilitāti un proporcionalitāti, turpretim līgumsods šo līdzsvaru izjauc, kā rezultātā notiek ekonomisko attiecību deformācija.

 Anglosakšu tiesību zinātnē uzskata, ka līgumsoda piedziņa nostāda cietušo labākā situācijā nekā tas būtu nokļuvis, ja tiesību pārkāpējs līgumu būtu izpildījis, un līdz ar to šāda situācija neatbilst līgumtiesību atbildības funkciju pamatteorijai – nostādīt cietušo iepriekšējā mantiskā stāvoklī.

Normatīvais regulējums anglosakšu tiesību sistēmā tiek balstīts uz cietušā tiesību aizsardzības līdzekļu definēšanu, nosakot tos nevis pēc tiesību pārkāpēja atbildības, bet gan pēc cietušajam radušām tiesībām. [114]

Autors nespēj pievienoties anglosakšu tiesību zinātnē izteiktajam principam- ka līgumsoda piedziņa nostāda cietušo labākā stāvoklī nekā tas būtu nokļuvis, ja saistība būtu izpildīta. Ņemot vērā, ka līgumsoda samaksas pienākums iestājas tikai parādnieka atbildības dēļ, nav uzskatāms, ka kreditors pieprasot līgumsoda samaksu nepamatoti iedzīvotos uz parādnieka rēķina, ja parādniekam ir bijušas visas iespējas no līgumsoda izvairīties savlaicīgi nokārtojot savas saistības, vai arī lūdzot atbrīvot no līgumsoda samaksu norādot uz šķēršļiem saistību izpildē, kuri objektīvu iemeslu dēļ traucēja saistību izpildi. Tomēr autors izprot, ka šāda izpratne ir iespējama sabiedrībā, kur valdošā iekārta atšķirībā no pārējās Eiropas bijusi nemainīga gadsimtiem ilgi līdz ar to izkopjot zināmus principus citādi no valstīm, kur šāda stabilitāte nav bijusi tik ilglaicīga.

Francijā tiesa var samazināt līgumā paredzēto līgumsoda apmēru, ja tas ir pārāk liels, vai arī to palielinot, ja tas ir pārāk mazs, atkarībā no līguma pārkāpuma veida. Vācijas normatīvais regulējums, analoģiski Francijas civilkodeksam, paredz iespēju pēc parādnieka prasības tiesas ceļā samazināt pārāk lielu līgumsoda summu. Taču jau samaksātu līgumsodu samazināt nav iespējams.[115]

Ņemot vērā līgumsoda samazināšanas mērķi- atbrīvot parādnieku no saistības, kura viņu pārmērīgi apgrūtina, ir saprotams, ka samaksātu līgumsodu nevar atprasīt, jo to samaksājot faktiski ir pierādīts, ka tas tik apgrūtinošs nav bijis

Latvijas Republikai ieviešot Civillikuma 1724.¹ pantu, autora ieskatā ir kļuvusi pilnīgi savietojama un atbilstoša kopējai Eiropas kontinentālajai tiesu praksei par līgumsodu piemērošanu un tā samazināšanas iespējām.

Atšķirībā no daudzām citām kontinentālās Eiropas valstīm, Latvijas civiltiesības tieši neparedz līgumsoda apmēra samazināšanu, lai gan tiesu praksē ir atrodamas civillietas, kurās līgumsoda samazināšana būtu taisnīga.[116]

Pat neskatoties uz to, ka agrāk līgumsoda samazināšana ir bijusi apgrūtināta, autora ieskatā nav pamata runāt par līgumsoda piemērošanas taisnīgumu. Latvijas Republikas normatīvie akti vienmēr ir paredzējuši parādniekam tiesības lūgt atbrīvot no nokavējuma sekām, ja nav konstatējams parādnieka negatīvās īpašības, kas šo nokavējumu pielaidušas. Līdz ar to praksē var atzīt trīs argumentus, kādēļ tas netiek darīts un ir iespējami pārmērīgi un pārāk lieli līgumsodi:

1.            Parādnieks nav informēts par iespēju lūgt atbrīvot no nokavējuma sekām, autora ieskatā šis jautājums nav risināms juridiski, jebkuram ir tiesības izvēlēties profesionālu juridisko palīdzību.

2.            Parādnieka rīcības neatbilstība priekšnoteikumiem, lai būtu iespējams viņu atbrīvot no nokavējuma sekām.

3.            Tiesas konsekvence un profesionalitāte vienkāršos strīdos pieļaujot līgumsodu, kas lielāks par 100% no pamatsummas.

Autora ieskatā pārmērīgi līgumsodi ir tādi, kas pārsniedz 100% apmēru no pamatsummas. Praksē pastāvot doktrīnai ka pārmērīgi līgumsodi ir pretēji labiem tikumiem un kreditoram nav tiesību iedzīvoties uz parādnieka rēķina, tad autora ieskatā pārmērīga līgumsoda iekļaušana tiesas spriedumā, nav vainojama tiesību normu neesamība. Tas ir jautājums, par tiesību piemērošanu.

Tiesnešu disciplinārās atbildības likums 1.panta otrā daļa paredz: „Tiesas nolēmuma atcelšana vai grozīšana pati par sevi nav iemesls tam, lai sauktu pie atbildības tiesnesi, kas piedalījies tā pieņemšanā, ja vien viņš nav pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību lietas izskatīšanā”.[117] Civilprocesa likuma 5.panta Tiesību normu piemērošana sestā daļa nosaka: „Piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru”[118], līdz ar to ja tiesa pieņem lēmumu, kas ir pretrunā judikatūrai, savu lēmumu īpaši nemotivējot, ir konstatējams, ka tiesa ir pieļāvusi nolaidību lietas izskatīšanā, kas ir pamats disciplināratbildības piemērošanai.

Iepazīstoties ar tiesnešu disciplinārkolēģijā izskatītajām lietām[119], nav neviena disciplinārlieta par tiesnešu nolaidību – nemotivētu novirzīšanos no judikatūras. Ja tiesneši paši piespiedu kārtā nevar nodrošināt judikatūras ievērošanu- pie nepareizu spriedumu rašanās nebūtu vainojams tiesību normu trūkums vai to nepilnības.

 Autors atzīst, ka izņēmuma gadījumos to īpaši motivējot ir pieļaujama līgumsoda piemērošana, kas ir lielāks par 100% no pamatsummas. Savukārt ar Civillikuma grozījumiem ieviešot 1724. prim pantu tiesām ir dota iespēja samazināt līgumsodu, kurš vienkārši ir pārāk liels salīdzinot ar neizpildīšanu radītajām sekām. Pat ja līguma neizpildīšanai nav nekādu attaisnojošu apstākļu.

Nekonsekvence lemjot par līgumsodu pamatotību ir novērojama ne tikai rajona un apgabaltiesu līmenī, bet arī Augstākajā tiesā.

Kā piemēru, autors vēlas norādīt Augstākās tiesas Senāta rīcības sēdes 2010.g. 9. augusta lēmumu lietā Nr. SKC - 905[120] (pielikums Nr.2) , ar kuru atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību lietā, kur bez jebkāda pamatojuma no pamatparāda 2750 LVL piedzīts arī līgumsods 5111 LVL apmērā.

Savukārt Augstākās  tiesas Senāta departamenta 2011.g. 12. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC - 25[121] (pielikums Nr.3), kasācijas kārtībā ir atcelts zemākās instances spriedums par pamatsummas 63,12 LVL un līgumsoda 244,44 LVL piedziņu:

Attiecībā uz piemēroto līgumsodu apgabaltiesa spriedumā ir norādījusi, ka, ņemot vērā to, ka atbildētāja nav izpildījusi pielīgto saistību, ir pamats piedzīt līguma 7.2.punktā noteikto līgumsodu 1% apmērā no savlaicīgi nesamaksātās summas par katru nokavēto dienu. Apgabaltiesa konstatējusi, ka šāds līgumsods ir pušu pielīgts un ir samērīgs, jo abas lietas dalībnieces ir uzņēmējsabiedrības.

Tiesa, lemjot par soda naudas piemērošanu, nav vadījusies no vispārpieņemtās judikatūras, t.i., no Senāta sprieduma lietā Nr.SKC-212/2008, kurā Senāts atzinis, ka tiesai ir pienākums meklēt taisnīgu un samērīgu soda piemērošanas risinājumu, jāapsver arī jautājums par to, vai šādi risinājumi nenonāk pretrunā ar spēkā esošo likumu pavēlošajām (imperatīvajām) tiesību normām.

Apgabaltiesa, lemjot par līgumsoda apmēru, nav ņēmusi vērā vispārpieņemto samērīguma principu, jo pamatparāds tiek noteikts Ls 63,12, bet līgumsods Ls 244,44, kas gandrīz četras reizes pārsniedz pamatparāda apmēru.

Nav izprotama tiesas norāde par nepamatoto līgumsoda apmēru, kas gandrīz četras reizes pārsniedz pamatparāda apmēru, ja Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 14.maija spriedumā lietā Nr. SKC – 212, kurā minēts tiesas pienākums meklēt līgumsoda samazināšanas veidus, līgumsods pamatsummu tāpat pārsniedz vairāk nekā trīs reizes.

Faktiski Augstākajā tiesā dažkārt ir nekonsekventi lēmumi par līgumsoda samazināšanu, kas faktiski motivē prasītājus riskēt prasīt pārmērīgu līgumsodu. Autora ieskatā nav nopietni vērtēt tikai procentus, par cik līgumsods pārsniedz pamatsummu, bet tomēr vajadzētu vairāk koncentrēties uz summu, ko šie procenti veido. Summa tomēr ir būtiskāka, jo kalkulācijas ar procentiem ir tikai skaitļu spēles.

Līdz ar to autors uzskata par apstiprinātu izvirzīto hipotēzi, ka Latvijas Republikas tiesiskais regulējums pilnībā atbalsta Eiropas Savienības prasības attiecībā uz līgumsoda piemērošanu.

3.3. Rokas nauda

Saistību pastiprināšanas līdzeklis ir arī rokas nauda.   Rokas naudas došana ir papildlīgums, ko slēdz kāda cita līguma izpildes nodrošināšanai.

No Civillikuma 1725. pantā sniegtās definīcijas ir redzams, ka rokas naudai ir divējādas funkcijas:

1.            Pierādījuma funkcija- pierādījums līguma noslēgšanai, jo – ja rokasnauda ir iedota, tad ir pierādīts, ka līgums ir noslēgts.

2.            nodrošinājuma funkcija- tiek nodrošināta līguma izpildīšana.[122]

Autors šeit vēlas precizēt, ka rokas naudas nodošana apliecina tikai rokas naudas līguma noslēgšanu, un tam var nebūt saistības ar galvenā līguma noslēgšanu, kam rokas naudas līgums kalpo tikai par pastiprinājumu.

Civillikuma 1725. pants nosaka: „Ar rokas naudu jāsaprot tas, ko līgumu noslēdzot viena puse dod otrai nevien par galīgi noslēgta līguma pierādījumu, bet līdz ar to arī par tā izpildījuma nodrošinājumu”.[123]

Rokas naudas došanas fakts apliecina pušu nodomu nopietnību un kalpo par saistību izpildes nodrošinājumu. Rokas naudas puses nenopietnas attieksmes dēļ var tikt zaudēta. Vēl ir būtiski atzīmēt, ka par rokas naudu ir atzīstama tikai tā vērtība, kas par tādu ir precīzi apzīmēta. Praksē nācās pārliecināties, ka daži līgumslēdzēji daļēji veikto pirkuma maksu arī uzskata par rokas naudu, taču šādam viedoklim nevar piekrist un tas ir pretrunā ar Civillikuma normām.

Saskaņā ar Civillikuma 1726. pantu: „Kā rokas naudu var dot ne tikai naudu, bet arī citas vērtības pēc pušu vienošanās”[124]. Civillikuma 1727. pants nosaka: „Rokas naudas apsolījums vien nav pietiekošs, un tiesību nodibina tikai tās iedošana”.[125] Līdz ar to rokas naudas līgums ir spēkā tikai pēc rokas naudas nodošanas. Pusei nav tiesību vērst prasījumus pret otru pusi, kas saistīti ar rokas naudas nesamaksu. Pēc būtības rokas nauda ir citu tiesību pastiprinājums, līdz ar to nav pieļaujama patstāvīga prasījumu izvirzīšana, kas saistīta ar šādu blakus tiesību.

Autorprāt, būtiskākā rokas naudas pazīme ir noteikta Civillikuma 1730. pantā: „Ja līgumu neizpilda vai nu tādēļ, ka tas, pusēm savstarpēji labprātīgi vienojoties, atcelts, vai tādēļ, ka tā izpildīšana kļuvusi neiespējama bez rokas naudas devēja vainas, tad rokas nauda jādod pēdējam atpakaļ. Ja līgumu neizpilda aiz viena līdzēja vainas, tad, ja vainīgs rokas naudas saņēmējs, viņam tā jāatdod tās devējam divkāršā apmērā; bet ja neizpildīšanā vainīgs rokas naudas devējs, tad viņš zaudē tiesību prasīt to atpakaļ. Bez tam vainīgam jāatlīdzina pretiniekam visi zaudējumi”.[126]

Lemjot par rokasnaudas devēja atbildību, kā piemērs atzīmējams Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2005.g. 16. novembra spriedums lietā Nr. SKC - 707[127]

Neraugoties uz to, ka minētajā līgumā noteiktas gan rokasnaudas devēja, gan tās saņēmējas saistības un līguma tiesiskās sekas, tiesa pievērsusies tikai prasītāja rīcības analīzei, bet atbildētājas atteikumu noslēgt pirkuma līgumu motīvus vispār nav vērtējusi. Un proti, Civillietu tiesas kolēģijas atsaucoties uz liecinieku liecībām, atzinusi, ka Jānim Ozolam nav bijis nodoms noslēgt pirkuma līgumu, jo viņam neesot bijusi līdzi nepieciešamā naudas summa. Taču šis atzinums izdarīts, ignorējot rokasnaudas līguma noteikumu, kuram atbilstoši pirkuma līgumu paredzēts noslēgt pie notāra, nevis atbildētājas dzīvesvietā. Minētais norāda uz to, ka tiesa atbildētājas rīcību kļūdaini vērtējusi atrauti no rokasnaudas līguma nosacījumiem. Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesas spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība par rokasnaudas piedziņu divkāršā apmērā, nevar atzīt par likumīgu un pamatotu, tādēļ kasācijas sūdzība šajā daļā apmierināma.

Civillikuma 1730. panta būtība, ka puses pie pienācīgas saistību neizpildes riskē vienādi ar summu, kas ir identiska rokas naudas līguma summai. Dažreiz iluzoru priekšstatu rada norma, kas uzliek rokas naudas saņēmējam atgriezt saņemto naudu dubultā apmērā, ka šī puse ir vislielākais zaudētājs. Šādam viedoklim nevar piekrist, jo nenoslēdzot līgumu rokas naudas saņēmējam nodotā nauda atrodas pie viņa bez jebkāda tiesiska pamatojuma un tam ir pienākums šādu lietu atdot atpakaļ īpašniekam. Atlikušā vērtība, kas sastāda 100% no saņemtās lietas vērtības kalpo tikai kā garants, lai arī rokas naudas saņēmējam būtu piemērojams saistību izpildes pastiprinājuma disciplinējošais mehānisms. Pie šādiem apstākļiem secināms, ka slēdzot rokas naudas līgumu atbildība par neizpildītām saistībām, kas izriet no rokas naudas līguma, abas puses pēc būtības atbild identiskā apmērā.

Praksē ir nācies sastapties ar gadījumiem, kad rokas naudas līgumā puses ir vienojušās par noteikumu, ka rokas naudas saņēmējam nokavējot termiņu līdz kuram, noslēdzams galvenais līgums ir pienākums atmaksāt saņemto rokas naudu 10 kārtīgā apmērā. Iepazīstoties tuvāk ir redzams, ka šie līgumi ir krāpnieciski, turklāt pircējs dažādiem iemesliem kavē galvenā līguma parakstīšanu, lai izspiestu no pārdevēja naudu.

Autorprāt, rokas naudas atmaksa skurpulozi nebūtu saistāma ar termiņa nokavējumu, līdz kuram noslēdzams galvenais līgums, kuram kalpo rokas naudas līgums, bet gan tikai ar atteikšanos slēgt galveno līgumu, ja vien nokavējuma termiņš ir pietiekami īss.

Secinājumi un priekšlikumi

Autors izstrādājot šo diplomdarbu secināja sekojošo:

1.       Judikatūrā pastāv nekonsekventa prakse, no kura brīža ir jāsāk pildīt saistība, kas izriet no likuma(piemēram, piespiedu noma, uzturlīdzekļi).

         Priekšlikums:

         Visām saistībām, kuras izveidojušās no likuma, par saistības izcelšanās brīdi ir uzskatāma diena, kad persona, kurai pēc likuma rodas noteiktas tiesības, informē otru pusi par savu no likuma izrietošo tiesību izmantošanu.

2.       Noslēgtie līgumi, kas nav uzsākti pildīt, netiek noformēta to izbeigšana, atstājot iespēju pretenziju izvirzīšanai un tiesvedībai. Atcēlēja līguma noslēgšana garantē, ka netiks izvirzītas pretenzijas par sākotnējā līguma izpildi.

         Priekšlikums:

         Saistības izbeigt ar atcēlēja līgumu, ar ko tiek atceltas iepriekš uzņemtās saistības.

3.       Līguma nosacījums, kas paredz, ka no daļēji veiktās samaksas papriekš tiek segts līgumsods un tikai pēc tam procenti un pamatsumma ir vērsts, lai iedzīvotos uz parādnieka rēķina.

         Priekšlikums:

         Grozīt Civillikuma 1843. pantu: „Ja kāds samaksā tikai daļu no sava parāda, tad viņa maksājumu vispirms ieskaita vēl nenomaksātos procentos un tikai pēc tam palikušo atlikumu izlieto kapitāla dzēšanai, ja vien kreditors nav bijis ar mieru pieņemt maksājumu tieši tikai uz kapitāla rēķinu un par to kvitējis” un izteikt to šādā redakcijā: „Ja kāds samaksā tikai daļu no sava parāda, tad viņa maksājumu vispirms ieskaita vēl nenomaksātos procentos un tikai pēc tam palikušo atlikumu izlieto kapitāla dzēšanai, kā beidzamo atstājot līgumsodu, ja vien kreditors nav bijis ar mieru pieņemt maksājumu tieši tikai uz kapitāla rēķinu un par to kvitējis”.

4.       Iekšējie normatīvie akti nav saistoši otram līdzējam, saistībā ar ko rodas grūtības šo noteikumu piemērošanai piespiedu kārtā, ja līdzējs ceļ iebildes par šo noteikumu saistošo raksturu.

         Priekšlikums:

         Saistības, kuras līguma ietvaros viena puse vēlas, lai otra puse uzņemtos, ir  konkrēti jāietver līgumā, izvairoties no līguma nosacījuma, kur pielīgts, ka pusei ir saistoši otras puses iekšējie normatīvie akti.

5.       Praksē tiek kļūdaini uzskatīts, ka galvojums ir saistības nodrošināšanas līdzeklis. Galvojums ir tikai saistību pastiprināšanas līdzeklis. Latvijas Republikas normatīvie akti neparedz galvinieka pienākumu kārtot saistības parādnieka vietā, kurš pabeidzot maksātnespējas procesu izslēgts no komercreģistra, vai izpildīts saistību dzēšanas plāns. Galviniekam, kas galvojis par labu savām ekonomiskajām interesēm, ir pastiprināma galvinieka atbildība.

         Priekšlikums:

         Grozīt Civillikuma 1712. pantu: „Galvojums izbeidzas ar ikvienu notikumu, kas atsvabina galveno parādnieku” un izteikt to šādā redakcijā „Galvojums izbeidzas ar ikvienu notikumu, kas atsvabina galveno parādnieku. Galvenā parādnieka izslēgšana no Komercreģistra, pabeidzot maksātnespējas procesu, vai saistību dzēšanas plāna izpildīšana no saistībām neatbrīvo galvinieku, kurš galvojumu ir izdarījis par labu savām ekonomiskajām interesēm”.

6.       Lemjot par saistību uzņemšanos, kuras ietvaros jānodod noteikta naudas summa, kreditoriem pastāv nepamatota tiesiskā paļāvība, ka Civilprocesa likuma 1. Pielikums Mantas saraksts, uz kuru nevar vērst piedziņu pēc izpildu dokumentiem neattiecas uz piedziņu no parādnieka darba algas. Veicot piedziņu un ievērojot Civilprocesa 1. Pielikuma ierobežojumus, parādniekam un katram viņa ģimenes loceklim nodrošinot naudas līdzekļus minimālās algas apmērā arī no parādnieka algas, saistību izpilde piespiedu kārtā var kļūt neiespējama.

         Priekšlikums:

         Konstatējot saistību izpildes neiespējamību piespiedu ceļā, kreditoram ir jāpiedāvā sākotnējo līguma nosacījumu maiņa, motivējot parādnieku labprātīgi izpildīt vismaz daļu no uzņemtās saistības.

Izvirzītās pētījuma hipotēzes:

1.  Saistību izpilde var kļūt neiespējama dēļ normatīvo aktu interpretācijas maiņas piedziņas veikšanai no parādnieka darba algas. Šī hipotēze pētījumā nav guvusi apstiprinājumu.

2.  Līgumslēdzējam nav saistoši otra līgumslēdzēja iekšējie normatīvie akti. Hipotēze ir apstiprinājusies. To apstiprina secinājumu 4. punkts un argumenti, kuri aprakstīti pētījuma 25.-28.lpp.

3.  Galvenā parādnieka maksātnespējas pasludināšana, atbrīvo no saistībām galvotāju. Šo hipotēzi apstiprina secinājumu 5. punkts un pētījums, kurš izdarīts darba 42.- 46. lpp.

4.  Līgumsoda piemērošanas prakse Latvijā ir savietojama ar Eiropas līgumsodu piemērošanas praksi. Hipotēze ir apstiprinājusies ar pētījumu, kas veikts darba 46.-55.lpp.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

Tiesību akti, judikatūra:

1.            Latvijas Republikas Satversme// Latvijas Republikas likums stājies spēkā 07.11.1922., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 08.04.2009.g.

2.           Maksātnespējas likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 01.11.2007. stājies spēkā 01.01.2008., //Latvijas Vēstnesis 22.11.2007., Nr.188- zaudējis spēku

3.            Maksātnespējas likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 26.07.2010. stājies spēkā 01.11.2010., //Latvijas Vēstnesis 06.08.2010., Nr.124

4.                  Administratīvā procesa likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 25.10.2001. stājies spēkā 01.02.2004., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 18.12.2009. //Ziņotājs 13.12.2001., Nr.23

5.            Komerclikums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 13.04.2000.g. stājies spēkā 01.01.2002., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 18.12.2008. // Latvijas Vēstnesis 04.05.2000., Nr. 158/160

6.            Patērētāju tiesību aizsardzības likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 18.03.1999. stājies spēkā 15.04.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 19.06.2008. // Latvijas Vēstnesis 01.04.1999., Nr. 104/105

7.            Civilprocesa likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 14.10.1998. stājies spēkā 01.03.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 12.02.2009. // Latvijas Vēstnesis 03.11.1998., Nr. 326/330

8.            Kredītiestāžu likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 05.10.1995. stājies spēkā 24.10.1995., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 23.12.2010. // Latvijas Vēstnesis 24.10.1995., Nr.163

9.            Tiesnešu disciplinārās atbildības likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 27.10.1994. stājies spēkā 24.11.1994., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 10.06.2000 //Latvijas Vēstnesis 10.11.1994., Nr.132

10.         Likums ”Par aviāciju”// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 05.10.1994. stājies spēkā 03.11.1994., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 30.09.2010. //Latvijas Vēstnesis 20.10.1994., Nr.123

11.         Latvijas Republikas Civillikums. Ievads// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.09.1992., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006.

12.         Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

13.         Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu// Ministru kabineta noteikumi Nr.692. Pieņemti 28.08.2008. stājušies spēkā 01.09.2008.// Latvijas Vēstnesis 29.08.2008., Nr. 134

14.         Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi/ Ministru kabineta noteikumi Nr. 1096. Pieņemti  30.11.2010. // Latvijas Vēstnesis,  07.12.2010. Nr. 193

15.         Noteikumi par pasažieru, bagāžas un kravas gaisa pārvadājumiem/ Ministru kabineta noteikumi Nr. 280. Pieņemti 23.03.2010// Latvijas Vēstnesis, 26.03.2010., Nr. 49

16.         Noteikumi par pasažieru, bagāžas un kravas gaisa pārvadājumiem /Ministru kabineta noteikumi Nr. 218. Pieņemti 21.03.2006// Latvijas Vēstnesis, 31.03.2006., Nr.53- zaudējis spēku

17.         Noteikumi par minimālo darba algu /Ministru kabineta noteikumi Nr. 439. Pieņemti 24.11.1998 // Latvijas Vēstnesis, 27.11.1998., Nr.352/354- zaudējis spēku

18.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011.g. 26. janvāra spriedums lietā Nr. SKC - 11/2011

19.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010.g. 15. septembra spriedums lietā Nr. SKC - 168/2010

20.         Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada 7.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 88

21.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 29.oktobra spriedums lietā Nr. SKC – 386.

22.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 14.maija spriedums lietā Nr. SKC – 212.

23.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 16.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 148.

24.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.gada 29.augusta spriedums lietā Nr. SKC – 556

25.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.g. 11. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC - 283

26.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.gada 28.februāra spriedums lietā Nr. SKC - 89

27.         Satversmes tiesas 2007.g. 4. janvāra spriedums lietā Nr. 2006-13-0103

28.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.gada 3.janvāra spriedums lietā Nr. SPC - 13.

29.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006.g. 4. oktobra spriedums lietā Nr. SKC - 540

30.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006.g. 22.februāra spriedums lietā Nr. SKC - 125

31.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2005.g. 16. novembra spriedums lietā Nr. SKC - 707.

32.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2005.g. 5. oktobra spriedums lietā Nr. SKC - 607.

33.          Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2005.g. 10. augusta spriedums lietā Nr. SKC - 413.

34.          Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1996.g. 31. jūlija spriedums lietā Nr. PAC - 178

Literatūra:

35.         Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās //Jurista Vārds, 3.12.2002., Nr. 24

36.         Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi.-Rīga: izdevniecība AGB, 1997., 208 lpp.

37.         Čakste K. Civiltiesības. – Rīga, 1937., 125 lpp.

38.         Neilands R. Galvenā parādnieka statuss galvojuma prasībā.// Jurista Vārds 01.03.2011., Nr. 9

39.         Neilands R. Galvojuma mērķis ir saistību nodrošināšana.// Jurista Vārds 5.10.2010., Nr. 40

40.         Torgāns K. Galvojuma saistības īstenošanas civilprocesuālais aspekts.// Jurista Vārds, 9.11.2010., Nr. 45

41.         Torgāns K. Saistību tiesības I daļa. Mācību grāmata. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 315 lpp.

42.         Civilprocesa likuma komentāri papildinātais izdevums./ Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna un M.Dudeļa vispārīgā zinātniskā redakcijā. -Rīga : Tiesu nama aģentūra, 2001.g., 646 lpp.

43.        Latvijas Republikas Civillikuma komentāri Saistību tiesības./ Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.  -Rīga : Mans Īpašums 1998.g., 688 lpp.

Prakses materiāli

44.         Rīgas Pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2011.g. 7. februāra spriedums lietā Nr. C32334209

45.         Kurzemes apgabaltiesas 2010.g. 28. decembra lēmums Nr. C40131310

46.         Siguldas tiesas  2010.g. 21. decembra lēmums lietā Nr. C35117910

47.         Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.g. 26. oktobra lēmums lietā Nr. 3-12/1206-10

48.         Augstākās tiesas Senāta rīcības sēdes 2010.g. 18. janvāra lēmums lietā Nr. SKC-372/2010

49.         Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 2010.g. 23. augusta lēmums lietā Nr. C00072134

50.         Kuldīgas rajona tiesas 2009.g. 28. aprīļa spriedums lietā Nr. C19071007

Interneta resursi:

51.         prof. Dr. iur K.Torgāna lekciju materiāls

http://home.lanet.lv/~lilze/PLK/bakalauri_1/Saistibu_tiesibas_Vispariga_dala/4.tematsLigumu.ppt. [01.03.2011.]

52.         Jānis Kārkliņš  Latvijas līgumtiesību modernizācijas galvenie virzieni Promocijas darba kopsavilkums juridisko zinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai  http://webcache.googleusercontent.com/search?hl=lv&q=cache:N5Y_ObEYAS0J:http://www3.acadlib.lv/greydoc/Karklins_disertacija/Karklins_lat.doc+l%C4%ABgumsoda+piem%C4%93ro%C5%A1anas+prakse+Lielbrit%C4%81nij%C4%81&ct=clnk [01.03.2011.]

53.         Augstākās tiesas mājaslapa  http://www.at.gov.lv/lv/disciplinary/reviews-2009/ [01.04.2011.]

 

  Es, šī darba autors  Atvars Aniņš ar savu parakstu apliecinu, ka darbu esmu izstrādājis patstāvīgi un uz izmantotajiem informācijas avotiem ir dotas atsauces.

                                     _______________________________ A.Aniņš

                                               

                                    20__. gada ____________

 

 

 

 

 

 

 

 

Pielikumi

Pielikums Nr. 1

NORAKSTS

Civillieta Nr.C32 3342 09

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2011.gada 7.februarī

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis Viesturs Gaidukēvičs ar sekretāri Zandu Driņķi, piedaloties prasītāja pārstāvim Edgaram Biezajam, atbildētājām un viņu pilnvarotajam pārstāvim Atvaram Aniņam, atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu Nordea Bank Finland Plc. Latvijas filiāle prasība pret V.M.  un N.G. par parada piedziņu, un        

Aprakstošā daĮa

2009.gada 9.oktobrī Rīgas pilsētas ZiemeĮu rajona tiesā saņemts Nodrea Bank Finland Plc, kuras vārdā Latvijas Republikā darbojas Nordea Bank Finland Plc. Latvijas filiāle prasības pieteikums pret M.V un N.G- par parada piedziņu, kurā prasītājs lūdz piedzīt no M.V. par labu prasītājam Ls 39 737,67, ko veido parāda pamatsumma Ls 36342,62, procenti līdz 2009.gada 5.oktobrim Ls 829,65, nokavējuma līgumsodu par laika posmu līdz 2009.gada 5.oktobrim Ls 2565,40, likumiskos procentus 6% gadā par laika periodu no 2009.gada 6.oktobra līdz tiesas sprieduma izpildes dienai, valsts nodevu Ls 687,38 apmērā un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus, noteikt tiesības vērst piedziņu uz N.G piederošo nekustamo īpašumu Rīga, Viestura prospekta .., dzīvoklis Nr.. .

Prasības pieteikuma noradīts, ka 2006.gada 6.septembrī starp prasītāju un M.V- tika noslēgts aizdevuma (kredīta) līgums Nr.2006/3097/HK, saskaņā ar kuru prasītājs izsniedza aizņēmējam aizdevumu EUR 54 500 apmērā nekustamā īpašuma iegādei, bet aizņēmējam bija jāveic aizdevuma atmaksa katra mēneša pēdējā dienā, taču sākot ar 2009.gada 28.februari, aizņēmēja sāka kavēt un katru mēnesi kavēja ikmēneša maksājumus, ko apliecina parāda saistību izvērsts aprēķins.

Tā kā aizņēmēja nokavēto maksājumu apjoms uz 2009.gada 4.jūniju sasniedza EUR 1588,53, bija iestājies saistību neizpildes gadījums, kā rezultātā prasītājs izmantoja tam ar aizdevuma līgumu piešķirtās tiesības, un ar 2009.gada 4.jūnija vēstuli, kuru atbildētāja saņēma, pieprasīja aizņēmējai līdz 2009.gada 30.jūnijam veikt visu no līguma izrietošo parādsaistību (tai skaita neatmaksātā aizdevuma pamatsummas) samaksu.

Prasība noradīts, ka saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1.panta 5.punkta noteikto kredīts ir atlīdzības darījums, kura banka uz rakstveida līguma pamata nodod klientam naudu (..) un kurš klientam uzliek pienākumu noteiktā laikā un kārtībā atdot bankai naudu (..). Līdz ar to saskaņā ar Aizdevuma līgumu iestājoties saistību neizpildes tiesībām, aizņēmējam bija jāatdod saskaņā ar Aizdevuma līgumu neatmaksātā nauda.

Līdz prasības iesniegšanas dienai tiesa aizņēmēja parādu nav samaksājusi, uz 2009.gada 5.oktobri parada summa, kas izriet no aizdevuma līguma ir EUR 56541,61, un tā sastāv no parāda pamatsummas - EUR 51 710,90; aprēķinātajiem procentiem līdz 2009.gada 5.oktobrim - EUR 1180,48; nokavējuma līgumsoda par laika posmu līdz 2009.gada 5.oktobrim - EUR 3650,23; aprēķins latos pēc Latvijas Bankas noteikta valūtu apmaiņas kursa uz 2009.gada 5.oktobri (1 EUR = Ls 0,702804).

Prasītājs noradījis, ka saskaņā ar 2009.gada 2.jūlija Augstākas tiesas Senāta

Civillietu departamenta un Civillietu tiesu palātas tiesnešu kopsapulces lēmumu, vienpusēji atkāpjoties no līgumiem, kreditori atbilstoši līgumu noteikumiem ir tiesīgi pieprasīt visas aizdevuma summas, ka arī procentu un līgumsoda samaksu. Tiesiskā attiecība kā pušu pienākumu un tiesību kopums pastāv līdz saistībā noteikto tiesību un pienākumu pilnīgai izpildei, tostarp līdz procentu un, ja pielīgts, līgumsoda samaksai. Saistības pastiprināšanai 2006.g. 6. Septembrī starp prasītāju un N.G. noslēgts hipotēkas līgums, kas reģistrēta Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodaļā, Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr.13736 - 41, saskaņā ar kuru prasītāja prasījumi pret aizņēmēju ir nodrošināti ar publisku hipotēku uz nekustamo īpašumu: Rīga, Viestura prospekta .., dzīvoklis Nr.4.., un prasītajam ir tiesības saņemt parāda samaksu arī no ieķīlātas lietas pārdošanas saņemtās naudas.

Prasītājs prasību pamatojis ar Kredītiestāžu likuma 1.panta 5.punktu, Civillikuma 1278., 1652., 1717., 1720., 1765., 1934., 1943. un 1946.pantu, Civilprocesa likuma 26.panta 1.daļu, 34.panta 1. daļas 1. punktu, 35.panta 1. daļas 1. punktu, 41.panta 1. daļu, 127. -130. pantu.

Tiesas sēdē atbildētāju pārstāvis iesniedza atbildētājas N.G. paskaidrojumus, kuros norādīts, saskaņā ar noslēgto līgumu, tika piešķirts kredīts 54 500 eiro apmērā, kurš tika izmantots N.G. dzīvokĮa, kurš atrodas Rīga, Viestura prospekts … remontam. M.V. ir N.G. meita un uz kredīta saņemšanas brīdī viņa dzīvoja pie N.G.

Līdz 2009.gadam, kad N.G. atlaida no darba sakarā ar štatu samazināšanu, viņa strādāja par grāmatvedi, taču saasinoties ekonomiskajai situācijai ienākumi samazinājās un radās kredīta maksājumu kavējums, 2009.gada maksājumu bija iespējams veikt tikai par 1 mēnesi, bet 2010. gada tika veikti 3 ikmēneša maksājumi. Iespēju robežās atbildētājas centušās veikt maksājumus. Situāciju neuzlaboja ari N.G. došanās strādāt uz ārzemēm.

Ar 2011.gada janvāri atbildētājām ir izdevies atsākt maksājumus un radusies iespēja saistītas ar banku izpildīt līdz galam. Ģimenes finansiālā situācija ir uzlabojusies saistība ar znota labāka kontrakta noslēgšanu un līdz ar to ģimenē ir pietiekami ieņēmumi, Iai turpinātu kredīta maksājumus nolīgtajā apmērā. Atbildētāja, norāda, ka izprot prasītāja tiesības atgūt savus līdzekļus, kopā ar procentu maksājumiem, tomēr ir jāatrisina jautājums, kad šie līdzekļi ir atgūstami. Prasītājs tos vēlas nekavējoties, savukārt N.G. vēlas atmaksāt pēc iepriekš paredzētiem ikmēneša maksājumiem.

Pie šādiem apstākļiem atbildētāja uzskata, ka viņas likumīgās intereses ir turpināt kredīta maksāšanu, lai ģimenei būtu tiesības un iespējas turpināt lietot savu īpašumu ir stādāmas augstāk kā prasītāja intereses saņemt visu aizdevuma atmaksu nekavējoties.

Šādu pušu interešu izvērtēšana ir iespējama ņemot vērā, ka kredīta ikmēneša maksājumi ir atsākti un tiek veikti. Fakts, ka kopuma kredīta maksājumi ir kavējušies pusotru gadu nevar būt tik būtisks, Iai kredītiestādei būtu atĮaujams atprasīt visu kredīta summu nekavējoties.

Atbildētāja norāda, ka tiesai ir tiesības pamatojoties uz nokavējuma apstākļiem noraidīt vai ari apmierināt prasību, Civillikuma 1657 .pants nosaka, ka tiesa var parādnieku atsvabināt no viņam neizdevīgam nokavējuma sekām arī citos gadījumos, kad viņu nevar vainot ne uzmanības trūkuma, ne vispār vieglprātībā vai nolaidībā, vai kad izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas dēĮ. Atbildētājas rīcībā nav saskatāms uzmanības trūkums, vieglprātība vai nolaidība, kas būtu ietekmējusi viņas spējas kārtot saistības, bet pie nemainīgas ekonomiskās situācijas mūsu spējas kārtot saistības nebūtu pasliktinājušās. Uzskata, ka ir izpildījušies visi priekšnoteikumi, lai tiesai būtu iespēja atbrīvot viņu no nokavējuma sekām - līgumsoda Ls 2565,40 apmēra un kreditora atkāpšanās no līguma.

Atbildētāja lūdz tiesu noraidīt prasītāja prasību, atbrīvojot N.G. no nokavējuma sekām un dot iespēju savas saistības izpildīt līdz galam.

Tiesas sēdē prasītāja pārstāvis E.Biezais prasību uzturēja Ls 38 866,19 apmērā un paskaidroja, ka 2006.gada 6.septembrī starp prasītāju un atbildētāju M.V tika noslēgts aizdevuma līgums, saskaņā ar kuru prasītājs izsniedza M.V. aizdevumu 54 500 eiro apmērā nekustamā īpašuma iegādei. Bija paredzēts, ka M.V. katra mēneša pēdēja diena ir jāmaksā ikmēneša pamatsummas maksājumus un mēneša laikā uzkrājušos procentus par aizdevuma izmantošanu. No 2009.gada 28.februara tika kavēti maksājumi. Līdz prasības pieteikuma iesniegšanas dienai tiesa tika iemaksāti, vēl četri maksājumi. Kavējumi netika novērsti arī pēc brīdinājuma saņemšanas. Parāds sastāv no pamatsummas, procentiem un nokavējuma līgumsoda.

Prasītāja pārstāvis norādīja, ka Nordea Bank Finland Plc. Latvijas filiāle līgumu ar atbildētāju izbeidza 2009.gada 2.septembrī. Ņemot vērā, ka prasītāja prasījumi ir nodrošināti ar nekustamo īpašumu - Rīga, Viestura prospekta …, prasītājam ir tiesības saņemt parāda samaksu arī no ieķīlātās lietas pārdošanas saņemtās naudas. Hipotēka nodibināta pamatojoties uz starp prasītāju un N.G. noslēgto hipotēkas līgumu.

Atbildētāju pārstāvis A.Aniņš atzina parada summu, taču prasību neatzina un paskaidroja, ka nokavējums izveidojies, jo M.V. 2009.gada bija grūti maksāt kredītsaistības, jo samazinājās ienākumi, saasinoties valsts ekonomiskajai situācijai. Atbildētājas cenšas izpildīt saistības, un lūdza, dot iespēju izpildīt saistības līdz galam atbrīvojot no nokavējuma procentiem. Norāda , ka banka ir nepareizi aprēķinājusi līgumsodu, un prasītāja pārstāvis vēlas piedzīt nesamērīgi lielu līgumsodu.   .

                                                  Motīvu daļa

Tiesa noklausījusies prasītāja un atbildētāju pilnvaroto pārstāvju paskaidrojumus, pārbaudījusi lietas materiālos esošos rakstveida pierādījumus, atzīst, ka prasība ir pamatota un apmierināma šādu iemeslu dēļ.

Prasītāja un M.V. tiesiskās attiecības nosaka 2006.gada 6.septembrī noslēgtais aizdevuma (kredīta) līgums Nr.2006/3097/HK un tā vispārējie noteikumi. Saskaņā ar aizdevuma līgumu speciāliem noteikumiem atbildētājai aizdevuma atmaksa bija jāveic katra mēneša pēdējā dienā, pēdējā aizdevuma atmaksas diena noteikta 2026.gada 31.oktobrī.

Ar lietas materiāliem - izvērsto parāda aprēķinu (10.11.l.l.), kuru neapstrīdēja

atbildētājas ir pierādīts, ka sākot ar 2009.gada 28.februāri atbildētāja sāka kavēt saskaņā ar aizdevuma līgumu veicamos maksājumus, tādejādi nepildot savas saistības. Prasības summa ir samazināta atbilstoši atbildētāju veiktajiem maksājumiem pēc prasības celšanas tiesā, un to atzina atbildētāju pārstāvis.

Aizdevuma līguma 6.1.1.punkts nosaka, ka saistību neizpildes gadījums ir tad, ja atbildētāji nav savlaicīgi nomaksājuši kādu summu saskaņā ar kādu no aizdevuma līguma noteikumiem; savukārt saistību neizpildes tiesības ir bankas tiesības bez papildu procesuālo darbību uzsākšanas atteikties izsniegt aizdevumu un/vai pieprasīt nekavējoties samaksāt visu neatmaksāto naudu. Atbilstoši aizdevuma līguma 6.2.punktam bankai rodas saistību neizpildes tiesības, ja ir iestājies kāds no saistību neizpildes gadījumiem, un tas netiek novērsts nākamo 15 darba dienu laika pēc attiecīga bankas rakstiska pieprasījuma saņemšanas.

Ar 2009.gada 4.jūnija vēstuli Nordea Bank Finland Plc. Latvijas filiāle pieprasīja atbildētājai M.V. līdz 2009.gada 30.jūnijam veikt visu no aizdevuma līguma izrietošo parādsaistību samaksu, kā arī paziņoja par aizdevuma līguma pārtraukšanu.

Saskaņā ar Civillikuma 1934.pantu ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tāda paša daudzuma un tādas pašas šķiras un labuma lietās, bet 1943. pants nosaka, ka aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis.

Saskaņā ar Civillikuma 1587.pantu tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai pusei zaudējumus.

Ievērojot Civillikuma 1587.pantu nosacījumus tiesa atzīst par nepamatota atbildētāju pārstāvja viedokli, ka atbildētājas ir atbrīvojamas no līguma nelabvēlīgajām sekām - līgumsoda samaksas.

Bez tam aizdevuma līguma uzņemtās saistības pastiprinātas ar 2006.gada 6.septembri starp prasītāju un atbildētāju N.G. noslēgto Hipotēkas līgumu kā pielikumu aizdevuma līgumam Nr.2006/3097/HK, saskaņā ar kuru N.G.  ieķīlājusi nekustamo īpašumu - dzīvokli Nr…, Viestura prospekta .., Rīgā.  Hipotēkas līguma vispārīgo noteikumu 4.2.punktu saistību neizpildīšanas gadījumā bankai pielīgtas tiesības pārdot nekustamo īpašumu par brīvu cenu.

Ar Zemesgrāmatu nodaļas tiesneses lēmumu 2006.gada 11.septembrī nostiprināta kā pirmā hipotēka par Ls 38 302 LVL, Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodaĮas zemesgrāmatas nodalījuma ….., kadastra Nr…… .

Civillikuma 1319.pants nosaka, ka ķīlas ņēmējs, kuru parādnieks nav noteiktā laikā apmierinājis, var meklēt sev apmierinājumu no ieķīlātās lietas. Saskaņā ar Civillikuma 1278.pantu ķīlas tiesības tāda tiesība uz svešu lietu, uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tas dabūt šā prasījuma samaksu, un 1326.panta noteikts, ka gadījuma, ja ķīlas ņēmēja prasījuma samaksa sadalīta vairākos termiņos, tad ķīlu var pārdot, tiklīdz palaists kāds no šiem termiņiem, ja vien nav bijis tieši norunāts nepārdot tikām, kamēr nebūs palaists arī pēdējais, vai otrais, vai trešais utt. termiņš.

Tādejādi prasītājam ir tiesības piedziņu vērst uz ieķīlāto nekustamo īpašumu.

No Aizdevuma līguma izrietošo parādsaistību izvērstā aprēķina redzams, ka procenti par aizdevuma izmantošanu aprēķināti līdz 2009.gada 5.oktobrim un sastāda Ls 829,65; to piedziņu pamato Civillikuma 1756.pants, kurā noteikts, ka pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu. Saskaņā ar Aizdevuma līguma vispārīgo noteikumu 3.panta nolīgto, atbildētājiem ir jāmaksā bankai procenti par kredīta izmantošanu.

Prasītājs ir lūdzis atzīt tiesības saņemt no atbildētājiem arī likumiskos procentus 6% gadā par laika periodu no 2009.gada 6.oktobra līdz tiesas sprieduma izpildes dienai.

Civillikuma 1756.pants nosaka, ka pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu. Civillikuma 1759.panta 1.punktā noteikts, ka procenti jāmaksā, ari bez noteiktas norunas uz likuma pamata par katru parada samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem. Likumisko procentu apmērs noteikts Civillikuma 1765.panta.

No minēta izriet, ka likumiskie procenti ir maksājami par parada samaksas nokavējumu pamatojoties uz likumu, neatkarīgi no tā vai šādi nokavējuma procenti ir paredzēti līgumiski. Turklāt Aizdevuma līguma noteiktie procenti ir paredzēti par aizdevuma izmantošanu, nevis par parada samaksas nokavējumu. Prasītāja tiesības saņemt likumiskos procentus ir atzīstamas no sprieduma spēka stāšanās, jo likums neparedz tiesai tiesības noteikt tiesības saņemt likumiskos procentus par agrāku periodu nekā taisīts spriedums, ka to lūdzis prasītājs.

Tālab atzīstamas arī prasītāja tiesības par laiku no sprieduma spēkā stāšanās līdz sprieduma izpildei saņemt no atbildētājām likumiskos 6% no parada pamatsummas.

Saskaņā ar Civillikuma 1717.panta otro daļu līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas. Saskaņā ar Civillikuma 1720.pantu, kreditors var prasīt kā līgumsodu, tā ari līguma izpildīšanu, ja tieši tā bijis norunāts; ja līgumsods bijis norunāts ne tik daudz par neizpildīšanu vispār, kā par neizpildīšanu īstā laikā. Civillikuma 1722. pants paredz, ka līgumsoda samaksa neatsvabina šā soda cietēju ne no procentiem vai augĮiem, kas no viņa pienākas, ne no zaudējumu atlīdzības, ciktāl tie pārsniedz līgumsoda apmēru, ja vien nav tieši norunāts pretējais. Ar Aizdevuma līguma vispārīgo noteikumu 4.4.punktu atbildētāji uzņemas maksāt līgumsodu. Prasītājs aprēķinājis līgumsodu līdz 2009.gada 5.oktobrim Ls 2565,40 apmērā.

Izvērtējot līgumsoda apmēru saistībā ar parāda pamatsummu tiesa atzīst, ka prasītāja pieprasītais līgumsods ir samērīgs un nav pārkāptas atbildētāju kā patērētāja tiesības.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.pantu, katrai pusei jāpierāda tie fakti, ar kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. No lietas materiāliem konstatējams, ka prasītājs ir pierādījis prasībā minēto faktu pamatotību.

Lieta nav strīda par pušu vienošanas tiesiskumu un spēkā esamību. Tādejādi tiesa atzīst, ka atbildētājiem uzņemtā saistība jāizpilda pilnā apmērā un jāveic arī uzņemtās blakus saistības. Minētie apstākļi ir pamats prasības apmierināšanai, kā arī atzīstamas prasītāja tiesības saņemt no atbildētājām likumiskos 6% gadā no aizdevuma summas par laiku no sprieduma spēkā stāšanās līdz sprieduma izpildei.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, kas nosaka, ka pusei, kuras laba taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus, tālab no atbildētājas M.V. prasītāja labā piedzenami tiesas izdevumi Ls 705,88 apmērā, kas sastāv no samaksātās valsts nodevas Ls 687,38, ar lietas izskatīšanu saistītajiem izdevumiem Ls 5,50, izdevumiem par sludinājuma publicēšanu laikraksta "Latvijas Vēstnesis" Ls 13.

            Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1panta pirmās daļas prasībām nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei.

                                              

Rezolutīvā daļa

            Pamatojoties uz minēto un saskaņā ar Civilprocesa likuma 193., 195.pantu, tiesa

                                                      Nosprieda

Prasību apmierināt.

Piedzīt no M. V. personas kods …… , par labu Nordea Bank Finland Plc Latvijas filiāle, reģ.Nr.40003486767,  parādu Ls 38 866,19, ka arī tiesāšanās izdevumus Ls 705,88, kopā Ls 39572,07 (trīsdesmit deviņi tūkstoši pieci simti septiņdesmit divi lati un 7 santīmi).

Noteikt tiesības Nordea Bank Finland Plc Latvijas filiāle, reģ.Nr.40003486767, saņemt no M. V. likumiskos procentus 6% (sešu procentu) apmērā gadā no nesamaksātās pamatparāda summas.

Noteikt M. V. termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Noteikt tiesības vērst piedziņu uz N. G. piederošo nekustamo īpašumu Rīga, Viestura prospekta …,dzīvoklis Nr…..

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kartībā 20 dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas Rīgas apgabaltiesai, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas ZiemeĮu rajona tiesā.

Tiesnesis                     (paraksts)                      V.Gaidukēvičs

 Pielikums Nr. 2

NORAKSTS

Lieta Nr. SC–905/2010

SENĀTA RĪCĪBAS SĒDES

lēmums

Rīgā, 2010.gada 9.augustā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta senatoru kolēģija šādā sastāvā:

            senatore S.Lodziņa

            senators P.Gruziņš

            senators A.Laviņš

rīcības sēdē izskatīja J.V. kasācijas sūdzību par Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 5.marta  uzņēmuma Lindorff Oy Latvijas filiāles prasībā pret J.V. un K.S. par pamatparāda, aizdevuma procentu un līgumsoda piedziņu.

Senatoru kolēģija

konstatēja

Starp J.V. un SIA „Nelss Līzings” 2006.gada 11.maijā noslēgts   kreditēšanas līgums Nr.NORDKN-150352-12006-407, saskaņā ar kuru SIA „Nelss Līzings” aizdevusi J.V. Ls 2500.

Līguma 1.2.punktā līgumslēdzēji noteikuši līguma (aizdevuma) kopējo summu Ls 2750, norādot, ka aizdevumu sastāda aizdevuma summa Ls 2500 un komisijas atlīdzība par aizdevuma piešķiršanu saskaņā ar kreditēšanas līguma 2.1.punktu 10% no naudas aizdevuma (Ls 250).

Kreditēšanas līguma 2.2.un 2.3.punktā līgumslēdzēji noteikuši aizdevuma procentu likmi 1,30% mēnesī no neatmaksātās aizdevuma summas un maksu par aizdevuma apkalpošanu Ls 0,80 mēnesī. Līgumsods noteikts 0,5% apmērā par katru nokavējuma dienu.

Aizdevuma līguma 3.1.punktā aizņēmējs J.V. apņēmies pilnībā atmaksāt aizdevumu līdz 2008.gada 28.maijam, tajā skaitā līdz aizdevuma summas pilnīgai atmaksai katru mēnesi līdz 28.datumam pārskaitīt aizdevējas SIA „Nelss Līzings” bankas kontā naudas summu saskaņā ar aizdevuma līguma 3.6.punktā norādīto aizdevuma atmaksas grafiku.

2006.gada 11.maijā starp SIA „Nelss Līzings” un K.S. kā galvinieku noslēgts galvojuma līgums Nr.NORDKN-150352-12006-407-2, kurā atbilstoši līguma 1.1.punktam galvinieks ir apņēmies kā pats parādnieks pilnā mērā atbildēt par aizņēmēja saistībām pret aizdevēju saskaņā ar 2006.gada 11.maijā noslēgto kredīta līgumu Nr.NORDKN-150352-12006-407.

Prasījuma tiesības 2007.gada 29.augustā cedētas Somijas uzņēmumam „Contant Oy” Rīgas filiālei (tagad Lindorff Oy Latvijas filiāle).

Lindorff Oy Latvijas filiāle 2007.gada 5.novembrī cēlusi tiesā prasību pret J.V. un K.S., lūdzot piedzīt no atbildētājiem galveno parādu un aizdevuma procentus Ls 3258,82, līgumsodu 5111,35 un tiesāšanās izdevumus - valsts nodevu Ls 303,92 un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 2.       

Prasība celta pamatojoties uz Civillikuma 1., 1401, 1469. 1472., 1511., 1512., 1548., 1579., 1587., 1588., 1590., 1591., 1651., 1652., 1661., 1662., 1716., 1717., 1720., 1793., 1798., 1800., 1801., 1802., 1805., 1806., 1828., 1832., 1835., 1843., 1934., 1943., 1946.pantu.

Ar Limbažu rajona tiesas 2008.gada 5.marta spriedumu prasība apmierināta. Tiesa nosprieda piedzīt no J.V. par labu Lindorff Oy Latvijas filiālei pamatparādu Ls 3258,82, līgumsodu Ls 5111,35, valsts nodevu Ls 303,92 un Ls 2 ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus, kā arī piedzīt no J.V. valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 8,12. Spriedumā noteikts, ka gadījumā, ja pilnīga vai daļēja sprieduma izpilde pret galveno parādnieku J.V. nav iespējama, piedziņa vēršama pret galvinieku K.S..

Ar Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2008.gada 19.septembra spriedumu Lindorff Oy Latvijas filiāles prasība apmierināta, piedzenot no J.V. par labu Lindorff Oy Latvijas filiālei pamatparādu Ls 3258,82, līgumsodu Ls 5111,35, valsts nodevu Ls 303,92 un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 2, kā arī piedzenot no J.V. par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 13,88.

Ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009.gada 28.oktobra spriedumu Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2008.gada 19.septembra spriedums atcelts un lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai citam tiesas sastāvam. J.V. kasācijas sūdzība noraidīta.

Izskatījusi lietu atkārtoti, Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2010.gada 5.marta  Lindorff Oy Latvijas filiāles prasību apmierinājusi. Tiesa nospriedusi piedzīt no J.V. par labu Lindorff Oy Latvijas filiālei pamatparādu Ls 2750, aizdevuma procentus Ls 489,62, maksu par aizdevuma apkalpošanu Ls 19,20, līgumsodu Ls 5111,35 un tiesas izdevumus Ls 305,92, kopā piedzīt Ls 8626,09, kā arī piedzīt no J.V. par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 17,15. Ar spriedumu noteikts, ka gadījumā, ja pilnīga vai daļēja sprieduma izpilde pret galveno parādnieku J.V. nav iespējama, piedziņa vēršama pret galvinieku K.S..

Tiesa konstatējusi, ka 2006.gada 11.maijā noslēgto aizdevuma līgumu parakstījis J.V., uzņemoties visas aizņēmēja saistības.

Tiesa, atbilstoši Civillikuma 1431.pantam, atzinusi, ka akta parakstīšana, vienalga, vai tas attiecas uz pašu parakstītāju vai trešo personu, uzskatāma par piekrišanu aktam.

Vienlaikus tiesa atzinusi par pierādītu, ka notikusi naudas summas Ls 2500 nodošana atbildētājam J.V., kurš ieguva tiesības rīkoties ar aizdoto naudu kā sev piederošu un secinājusi, ka iestājušās Civillikuma 1934., 1943.pantā paredzētās sekas- aizņēmēja J.V. pienākums atdot aizņemto naudu tādā pašā daudzumā.

Tiesa, izvērtējot atbildētāja J.V. apgalvojumu, ka viņš aizdevuma līgumu noslēdzis V.R. vietā, bet ne viņa vārdā-starp V.R. un J.V. pastāvējusi klusā vietniecība atbilstoši Civillikuma 1516. un 1517.pantam, norādījusi, ka vienošanās par kluso vietniecību varēja notikt tikai ar V.R. piekrišanu (pilnvarojumu), bet pierādījumus par šādu V.R. piekrišanu atbildētājs J.V. nav iesniedzis.

Ar tiesas spriedumu nodibināts, ka K.S. 2006.gada 11.maijā ar SIA „Nelss Līzings” noslēdzis galvojuma līgumu Nr. NORDKN- 150352- 12006- 407- 2, saskaņā ar kuru ( 1.punkts) apņēmies kā pats parādnieks pilnā mērā atbildēt par aizņēmēja saistībām pret aizdevēju pamatojoties uz 2006.gada 11.maijā noslēgto aizdevuma līgumu par kopējo summu Ls 2750.

Ar Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 8.aprīļa lēmumu nolemts labot matemātiska aprēķina kļūdu Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 5.marta spriedumā, labojot sprieduma motīvu un rezolutīvajā daļā ierakstu par kopējo piedzenamo summu, norādot to Ls 8676,09.

Kasācijas sūdzību par Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 5.marta spriedumu iesniedzis J.V., lūdzot to atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Kasācijas sūdzības iesniedzējs norādījis, ka tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu, jo lieta nav izskatīta pēc būtības, spriedums pamatā satur pirmās instances tiesas sprieduma izvērtējumu. Izskatot lietu, tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 476.panta pirmo daļu, jo nav ņēmusi vērā Senāta tiesību normu tulkojumu par kluso vietniecību, kā arī Civilprocesa likuma 74.panta otrās daļas 4. un 6.punktu, jo tiesa bez ievērības atstājusi prasītāja lūgumu par ekspertīzes noteikšanu. Tāpat tiesa nav pareizi piemērojusi Civillikuma 1431.pantu.

Paskaidrojumos par J.V. iesniegto kasācijas sūdzību prasītājas pārstāvis norādījis, ka tā ir nepamatota un noraidāma.

Izskatījusi iesniegto kasācijas sūdzību rīcības sēdē un pārbaudījusi tās atbilstību Civilprocesa likuma 450. – 454.panta prasībām, lai izlemtu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, kā to nosaka Civilprocesa likuma 464.panta pirmā daļa, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 450.panta trešo daļu kasācijas kartībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu, ja tiesa nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi materiālo tiesību normu, pārkāpusi procesuālo tiesību normu vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas.

Kasācijas sūdzībai pēc satura jāatbilst Civilprocesa likuma 453.panta prasībām, tostarp, šā panta pirmās daļas 5.punktam, kas nosaka, ka kasācijas sūdzībā jānorāda, kādu materiālo tiesību normu tiesa piemērojusi vai iztulkojusi nepareizi, kādu procesuālo tiesību normu pārkāpusi un kā tas ietekmējis lietas izspriešanu vai kā izpaudies tiesas kompetences robežu pārkāpums.

Senatoru kolēģija uzskata, ka iesniegtā kasācijas sūdzība formāli atbilst Civilprocesa likuma 464.¹ panta pirmās daļas prasībām, jo satur norādi uz procesuālo un materiālo tiesību normu pārkāpumu un to, kā šis pārkāpums izpaudies.

Taču Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2.punktā noteikts, ja kasācijas sūdzība formāli atbilst likuma prasībām un nav pieļauti Civilprocesa likuma 452.panta trešās daļas noteikumu pārkāpumi, senatoru kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā.

Senatoru kolēģijas ieskatā konkrētajā gadījumā ir pamats piemērot minēto tiesību normu, jo apstrīdētā sprieduma izvērtējums nerada šaubas par tā tiesiskumu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā.

No Civillietu tiesas kolēģijas sprieduma redzams, ka apelācijas instances tiesas atzinums ir balstīts uz vispusīgu lietas apstākļu un pierādījumu novērtējumu to kopumā. Civillietu tiesas kolēģija, izskatot lietu apelācijas kārtībā, izskatījusi to pēc būtības, ievērojot savas kompetences robežas, atbilstoši apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem, kā to nosaka Civilprocesa likuma 426.panta pirmā daļa.

Līdz ar to senatoru kolēģija par nepamatotu uzskata kasācijas sūdzībā norādītos motīvus par Civilprocesa likuma 426.panta pirmās daļas pārkāpumiem.

Tāpat nevar būt pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai motīvi kasācijas sūdzībā, ka tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 476.panta pirmo daļu, jo nav ņēmusi vērā Senāta tiesību normu tulkojumu par kluso vietniecību.

Civilprocesa likuma 476.panta pirmā daļa nosaka, ka likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna.

Augstākās tiesas Senāts 2009.gada 28.oktobra spriedumā, atceļot Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2008.gada 19.septembra spriedumu, ir devis klusās vietniecības skaidrojumu.

Senatoru kolēģija uzskata, ka Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ir ievērojusi Senāta spriedumā sniegto likuma tulkojumu.

 Nevar piekrist sūdzībā norādītajam argumentam, ka tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 74.panta otrās daļas 4. un 6.punktu, bez ievērības atstājot atbildētāja lūgumu par ekspertīzes noteikšanu.

No tiesas sēdes protokola redzams, ka uz tiesas jautājumu par iespēju pabeigt lietas izskatīšanu pēc būtības, atbildētāja J.V. pārstāvis izteicis viedokli, ka lietas izskatīšana pēc būtības pabeidzama, lūgumu tiesai nav. Līdz ar to nav pamats uzskatīt, ka tiesa būtu pārkāpusi minētās procesuālo tiesību normas.

Nav pamatota kasācijas sūdzības iesniedzēja norāde, ka tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1431.pantu.

Civillietu tiesas kolēģija, pārbaudot lietas faktiskos apstākļus un konstatējot, ka 2006.gada 11.maijā noslēgto aizdevuma līgumu parakstījis J.V., uzņemoties visas aizņēmēja saistības, atzinusi, ka atbilstoši Civillikuma 1431.pantam akta parakstīšana, vienalga, vai tas attiecas uz pašu parakstītāju vai trešo personu, uzskatāma par piekrišanu aktam. Apelācijas instances tiesa ir novērtējusi konstatētos faktiskos apstākļus un pierādījumus lietā to kopumā, kā arī pamatojusi spriedumu ar atbilstošām materiālo tiesību normām saistībā ar konstatētajiem apstākļiem. Kasācijas sūdzības iesniedzēja atšķirīgais konstatēto apstākļu un pierādījumu vērtējums nevar būt pamats lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.

Senatoru kolēģija uzskata, ka pēc būtības kasācijas sūdzība vērsta uz atkārtotu faktisko apstākļu noskaidrošanu un lietā iesniegto pierādījumu jaunu novērtēšanu, kas neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē.

Vienlaikus senatoru kolēģija uzskata, ka apelācijas kārtībā izskatītajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanai, jo strīda izlemšana atkarīga tikai no konkrētajā lietā konstatētajiem un tiesas novērtētajiem apstākļiem.

 Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 464.panta trešo daļu un 464.¹ panta otrās daļas 2.punktu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar J.V. kasācijas sūdzību par Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 5.marta .

Lēmums nav pārsūdzams.

                                            

                                             senatore                                          S.Lodziņa

                                             senators                                           P.Gruziņš

                                             senators                                           A.Laviņš

Pielikums Nr. 3

NORAKSTS

Lieta Nr.SC–25/2011

 

spriedums

Rīgā, 2011.gada 12.janvārī

         Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs senators V.Jonikāns

                                      senators referents N.Salenieks

                                      senatore S.Lodziņa,

atklātā tiesas sēdē izskatīja atbildētājas SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” kasācijas sūdzību par Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 15.jūnija spriedumu SIA „IVE Motors” prasībā pret SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” par parāda un līgumsoda piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] Starp SIA „IVE Motors” un SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” 2006.gada 16.martā noslēgts līgums Nr.SL-239, ar kuru SIA „IVE Motors” apņēmusies, izmantojot savus materiālus, veikt SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” automašīnu tehnisko apkopi, remontu un rezerves daļu piegādi.

Pēc saskaņoto pakalpojumu izpildes 2007.gada 3.janvārī SIA „IVE Motors” izrakstījusi preču pavadzīmi-rēķinu Nr.TN-IX 748867 par Ls 235,33, kuru SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” laikā nav samaksājusi.

[2] SIA „IVE Motors” 2008.gada 13.martā cēlusi prasību tiesā pret SIA „Celtniecības komercfirma Universāls”, lūdzot piedzīt no atbildētājas maksājumu parādu Ls 235,33 un līgumsodu Ls 910,73.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1511., 1512., 1587., 1590., 1591., 1716. un 1828.pantu.    

[3] Atbildētāja paskaidrojumos norādījusi, ka prasības pieteikumā nav pieminēta SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” 2007.gada 4.janvāra rakstveida pretenzija par automašīnas remontu 2007.gada 3.janvārī, kā arī atkārtotā pretenzija 2007.gada 5.janvārī par bojājumiem, kas radušies pēc automašīnas remonta. Prasītāja uz minētajām pretenzijām nav sniegusi atbildes.

[4] Ar Liepājas tiesas 2009.gada 30.janvāra spriedumu prasība apmierināta.

[5] Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētājas apelācijas sūdzību, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2009.gada 15.jūnija spriedumu SIA „IVE Motors” prasību apmierinājusi daļēji, piedzenot no atbildētājas par labu prasītājai pamatparādu Ls 63,12 un līgumsodu par laiku no 2007.gada 14.janvāra līdz 2008.gada 4.februārim Ls 244,44. Pārējā daļā prasība noraidīta.

Apgabaltiesa atzinusi, ka prasība pēc 2007.gada 3.janvāra rēķina Nr.8118 apmierināma par šādām precēm: spoguli Ls 22,75, dubļu sargu Ls 20,03, spoguļa remontu Ls 10,17, dubļu sarga maiņu Ls 10,17 – kopējā summa Ls 63,12.

Līgumsoda apmēru apgabaltiesa noteikusi par laiku no 2007.gada 14.janvāra līdz 2008.gada 4.februārim, līdz kuram prasītāja to aprēķinājusi, tātad Ls 0,63 dienā par 387 dienām, kas kopā ir Ls 244,44.

Attiecībā uz piemēroto līgumsodu apgabaltiesa spriedumā ir norādījusi, ka, ņemot vērā to, ka atbildētāja nav izpildījusi pielīgto saistību, ir pamats piedzīt līguma 7.2.punktā noteikto līgumsodu 1% apmērā no savlaicīgi nesamaksātās summas par katru nokavēto dienu. Apgabaltiesa konstatējusi, ka šāds līgumsods ir pušu pielīgts un ir samērīgs, jo abas lietas dalībnieces ir uzņēmējsabiedrības.

Spriedumā norādīts, ka Liepājas tiesa nav pilnībā izvērtējusi pušu līguma nosacījumus un ņēmusi vērā tikai prasītājas argumentus.

 [6] Par spriedumu atbildētāja iesniegusi kasācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt daļā par līgumsoda piedziņu un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk norādītajiem argumentiem.

[6.1] Tiesa pārkāpusi procesuālo tiesību normas, nepareizi interpretējot Civilprocesa likuma 97.pantu par pierādījumu novērtēšanu, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas.

[6.2] Lemjot par līgumsoda samērīgumu un taisnīgumu, tiesa vadās pēc saviem ieskatiem atbilstoši Civilprocesa likuma 5.pantā norādītajai taisnības apziņai un vispārējiem tiesību principiem.

Tiesa, lemjot par soda naudas piemērošanu, nav vadījusies no vispārpieņemtās judikatūras, t.i., no Senāta sprieduma lietā Nr.SKC-212/2008, kurā Senāts atzinis, ka tiesai ir pienākums meklēt taisnīgu un samērīgu soda piemērošanas risinājumu, jāapsver arī jautājums par to, vai šādi risinājumi nenonāk pretrunā ar spēkā esošo likumu pavēlošajām (imperatīvajām) tiesību normām.

Apgabaltiesa, lemjot par līgumsoda apmēru, nav ņēmusi vērā vispārpieņemto samērīguma principu, jo pamatparāds tiek noteikts Ls 63,12, bet līgumsods Ls 244,44, kas gandrīz četras reizes pārsniedz pamatparāda apmēru.

[6.3] Tiesa pārkāpusi arī Civilprocesa likuma 97.panta trešo daļu, kas noteic, ka tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem. Minētais pārkāpums izpaudies tādējādi, ka, novērtējot pierādījumus lietā, tiesa rēķinu Nr.8118 uzskatījusi par objektīvu un ticamu, bet atbildētājas pretenzijas, kas apliecina iebildumus par izpildītājiem pakalpojumiem, atzinusi par subjektīvām un neticamām.

[6.4] Apgabaltiesa nav izvērtējusi pirmās instances tiesas rīcību, izskatot lietu bez atbildētājas klātbūtnes, kaut gan Liepājas tiesa bija saņēmusi SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” lūgumu atlikt lietas izskatīšanu, kurā norādīts pamatots iemesls, kas liedz atbildētājas pārstāvim ierasties uz lietas izskatīšanu.

Kasators norādījis, ka sūdzības iesniedzējam trūkušas juridiskas zināšanas par Civilprocesa likuma tiesību normām attiecībā uz lietas izskatīšanu tiesā, un tieši šo speciālo juridisko zināšanu trūkums ir bijis par pamatu lietas izskatīšanai bez atbildētāja klātbūtnes.

[7] Uz tiesas sēdi prasītājas un atbildētājas pārstāvis nebija ieradies, kaut gan par tiesas sēdes laiku un vietu tiem tika paziņots pienācīgā kārtā. Pastāvot šādiem apstākļiem, Senāts uzskata, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 468.pantu lietu var izskatīt bez iepriekš minēto lietas dalībnieku klātbūtnes. 

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījis lietā esošā sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts uzskata, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams tā pārsūdzētajā daļā.

[9] Konkrētajā gadījumā apgabaltiesa spriedumā ir norādījusi, ka, ņemot vērā to, ka atbildētāja nav izpildījusi pielīgto saistību, ir pamats piedzīt līguma 7.2.punktā noteikto līgumsodu 1% apmērā no savlaicīgi nesamaksātās summas par katru nokavēto dienu. Tiesa konstatējusi, ka šāds līgumsods ir pušu pielīgts un ir samērīgs, jo abas lietas dalībnieces ir uzņēmējsabiedrības.

Savukārt no iesniegtās kasācijas sūdzības redzams, ka apelācijas instances tiesas spriedums pārsūdzēts daļā, ar kuru no parādnieka piedzīts nesamērīgs līgumsods par laiku no 2007.gada 14.janvāra līdz 2008.gada 4.februārim Ls 244,44. Tādējādi kasācijas instances tiesā noskaidrojamais jautājums ir par to, vai piemērotais līgumsods Ls 244,44 ir samērīgs ar galveno parādu Ls 63,12.

 [10] Līgumsods saskaņā ar Civillikuma 1716.pantu ir pametums, ko kāds uzņēmies ciest sakarā ar savu saistību, ja viņš šo saistību neizpildītu vai neizpildītu pienācīgi. Piemērojot šo pantu burtiski līgumā noteiktajam līgumsoda apmēram - viens procents no savlaicīgi nesamaksātās summas par katru nokavēto dienu, jānonāk pie secinājuma, ka parādnieks labprātīgi uzņēmies ciest sekas, kas, ja nokavējums būtu viens gads, matemātiskā izteiksmē gandrīz četras reizes pārsniedz pamatparādu. Vērtējot to pēc ekonomiskās būtības, jākonstatē, ka parādnieks uzņēmies nevis konkrēti izmērāmu „pametumu”, bet maksājumu, kas var augt līdz bezgalībai. Senāta ieskatā, likumā nevar būt ietverta šāda līgumsoda būtība, jo, kaut arī Civillikums neaizliedz līgumsoda noteikšanu procentuālā izteiksmē, ir jābūt tā saprātīgām robežām, kuru noteikšana attiecīgos ekstremālos gadījumos kļūst par tiesas kompetenci, lietojot par mērauklu taisnīguma un samērīguma principu. Vienlaikus, atzīstot tiesai pienākumu meklēt taisnīgu un samērīgu soda piemērošanas risinājumu, jāapsver arī jautājums par to, vai šādi risinājumi nenonāk pretrunā ar spēkā esošo likumu pavēlošajām (imperatīvajām) normām. Proti, konkrētajā gadījumā attiecībā uz līgumsodu apgabaltiesa izvirzījusi argumentu, ka parādnieks attiecīgo līgumsodu ir uzņēmies un tāpēc kā uzņēmējsabiedrībai atbilstoši Civillikuma 1587.pantam līgums bija jāpilda, kā tas pielīgts. Šis pretarguments tiks apskatīts tālāk, ņemot vērā to, ka līgumsodam ir akcesoras saistības raksturs un, neraugoties uz 1587.panta kategorismu, arī tā piemērošanai var būt izņēmumi.

[11] Civillikumā nav noteikti kritēriji līgumsoda samazināšanai, tostarp izvērtējot līgumsoda taisnīgumu un samērīgumu ar pieļautā pārkāpuma smagumu.

Katras tiesiskās sistēmas, tiesību nozares vai pat apakšnozares ietvaros pastāv no tiesiskas valsts principa izrietošas vispārpieņemtas pamatnostādnes, galvenie noteikumi, uz kuriem attiecīgā sistēma vai nozare balstās, - tās vispārējie tiesību principi (sk. D.Iļjanova. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Ratio iuris, 2005, 21.lpp.).

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.pants noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Satversmes 92.pantā minētais jēdziens “taisnīga tiesa” ietver divus aspektus, proti, “taisnīga tiesa” kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un “taisnīga tiesa” kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens tulkojams sasaistē ar Satversmes 6.nodaļu, otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1.panta (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 5. marta spriedumu lietā Nr.2001-10-01).

Vairākos savos spriedumos Satversmes tiesa ir secinājusi, ka no Satversmes 1.pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena izriet visu valsts institūciju pienākums savā darbībā ievērot samērīguma principu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr.04-07(99) secinājumu daļas 3.punktu).

Līdz ar to pienākums ievērot samērīguma principu saista ne vien likumdevēju, bet arī valsts pārvaldi un tiesu varu (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmuma lietā Nr.2006-41-01 secinājumu daļas 11.punktu).

Tādējādi, Senāta ieskatā, tiesību piemērošanas vispārējā norise neaprobežojas vienīgi ar formālloģiska juridiskā siloģisma formu. Tiesību piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir tiesisko seku konkretizēšana. Šajā posmā tiesību piemērotājam vajag apsvērt tiesiskās sekas un izvēlēties tās, kuras sasniedz tiesību mērķi – taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmuma lietā Nr.2006-41-01 konstatējošās daļas 7.punktu – Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docenta Dr.iur. J.Neimaņa atzinumu lietā). Uz to norādījis arī prof. V.Sinaiskis, rakstot, ka „tiesas lēmums jeb spriedums nozīmē realizācijas tiesības – piepildījušos taisnību” (sk. Sinaiskis V. Personība un personiskās tiesības jaunajā Civīllikumā. Rīga: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.2, Tieslietu Ministrijas izdevums, 1938, 251.lpp.). Turklāt arī Senāta judikatūrā, kas izveidojusies ar Senāta 2004.gada 22.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-441, 2005.gada 26.janvāra spriedumu lietā Nr.SKC-48, 2008.gada 14.maija spriedumu lietā Nr.SKC-212, 2010.gada 21.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-113, Senāts atzinis, ka jautājums par līgumsoda samērīgumu un taisnīgumu, izvērtējot konkrētos apstākļus, izlemjams pēc tiesas ieskata saskaņā ar Civillikuma 5.pantā norādīto taisnības apziņu un vispārējiem tiesību principiem.

[12] Latvijai iekļaujoties Eiropas Savienībā un integrējoties kopējā ekonomiskajā telpā, plašāk pazīstami ir kļuvuši Eiropas Savienības valstu likumi, tādi Eiropas tiesību unifikācijas projekti kā Eiropas līgumu tiesību principi, UNIDROIT starptautisko komerclīgumu principi, kas ir vispāratzīti Eiropas Savienības valstīs (sk. Senāta 2008.gada 14.maija sprieduma lietā Nr.SKC-212 13.  un 16.punktu). Nosauktajos unifikācijas dokumentos, kam nav tiesību avotu spēks, bet kas pauž autoritatīvu zinātnieku atziņas, ir iekļauts noteikums, ka tiesa var pēc puses lūguma samazināt līgumsodu, ja tas ir pārmērīgs, kā arī ņemt vērā citus apstākļus. Proti, tiesa var, ja Latvijas normatīvajos aktos nav skaidri noteikti kritēriji līgumsoda samazināšanai, izmantot atziņas, kas ir izsecināmas no iepriekš minētajiem unifikācijas dokumentiem, citastarp, Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcijas „Par soda klauzulu civiltiesībās” (turpmāk - Rezolūcija), kas pieņemta 1978.gada 20.janvārī, saskaņā ar Eiropas Padomes statūtiem, kuri pieņemti un apstiprināti Latvijas Republikā ar 1995.gada 2.februāra likumu „Par Eiropas Padomes statūtiem” (sk. Senāts 2004.gada 22.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-441 un Senāta 2008.gada 14.maija sprieduma lietā Nr.SKC-212 13.punktu).

Atbilstoši Rezolūcijā ietvertajiem principiem noteiktā soda sankcija nav maksājama, ja atbildētājs nav atbildīgs par pamatsaistības neizpildi. Samazinājums var tikt izdarīts īpaši tajos gadījumos, ja pamatsaistība tikusi izpildīta daļēji. Tomēr summa nedrīkst tikt samazināta  līdz līmenim, kas būtu mazāks par zaudējumu atlīdzību, kas pienākas par saistību neizpildi.  Noteikto summu tiesa var samazināt, ja tā ir acīmredzami pārāk liela. Šāds noteikums ietverts  arī UNIDROIT Starptautisko komerclīgumu principu 7.4.13. panta otrajā daļā, kura noteic, ka neatkarīgi no pušu vienošanās noteikto summu var samazināt līdz saprātīgam, pamatotam  lielumam, ja tā ir pārmērīga, salīdzinot ar neizpildes radīto ļaunumu (kaitējumu), vai ņemot vērā citus apstākļus.

[13] Lai arī saskaņā ar Civillikuma 1717.panta otro daļu līgumsoda apmērs nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas, tomēr, Senāta ieskatā, šī norāde nav tulkojama kā noteikums, ka līgumsoda apmērs nebūtu nekādā gadījumā skatāms salīdzinājumā ar iespējamiem zaudējumiem. Zaudējumu apmērs var būt nozīmīgs arguments gadījumā, ja tiek apstrīdēts līgumsoda samērīgums (sk. Senāta 2008.gada 14.maija sprieduma lietā Nr.SKC-212 15.punktu). Izskatāmajā lietā prasītājs nav norādījis uz zaudējumiem, ko radījusi rēķina savlaicīga nesamaksāšana. Taču tas, ka prasītājs, vairākas reizes palielinot prasījumu par līgumsoda apmēru, nav izvēlējies prasīt arī zaudējumu atlīdzību, rāda, ka strīds ir par to, vai līgumsods izpildīs sodošo funkciju. Līdz ar to, izvērtējot līgumsoda samērīgumu, ņemams vērā, ka līgumsods gandrīz četras reizes pārsniedz tiesas nodibinātās pamatsaistības apmēru.

[14] Ņemot vērā iepriekš minēto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums daļā par līgumsoda piedziņu ir atceļams, jo, neievērojot Senāta judikatūru, apelācijas instances tiesa nav vērtējusi normas par līgumsodu kopsakarā ar taisnīguma un samērīguma principu, citastarp, apelācijas instances tiesa apstākli, ka lietas dalībnieces ir uzņēmējsabiedrības, kļūdaini  atzinusi kā tādu, kas dod pamatu nevērtēt līgumsodu kopsakarā ar taisnīguma un samērīguma principu. Šāds apelācijas instances tiesas pieņēmums neatbilst Senāta praksei (sk., piemēram, Senāta 2004.gada 22.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-441, 2010.gada 21.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-113).

[15] Par nepamatotu atzīstama kasācijas sūdzības iesniedzējas norāde, ka apelācijas instances tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 97.panta trešo daļu, jo, novērtējot pierādījumus lietā, tiesa rēķinu Nr.8118 uzskatījusi par objektīvu un ticamu, bet atbildētājas pretenzijas, kas apliecina iebildumus par izpildītājiem pakalpojumiem, atzinusi par subjektīvām un neticamām.

Civilprocesa likuma 450.panta trešā daļa noteic, ka kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu, ja tiesa nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi materiālo tiesību normu, pārkāpusi procesuālo tiesību normu vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas.  No minētās tiesību normas izriet, ka kasācijas instances tiesa  neizspriež lietu pēc būtības, bet pārbauda lietā taisītā apelācijas instances tiesas sprieduma atbilstību tiesību normām, t.i., kasācijas instances tiesas kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu noskaidrošana, pierādījumu pārbaude un vērtēšana, t.sk., pierādījumu pārvērtēšana. Tā kā šis kasācijas motīvs ir vērsts uz lietā esošo pierādījumu pārvērtēšanu, Senāts uzskata, ka tas ir noraidāms, jo neietilpst kasācijas instances kompetencē.

[16] Tāpat nav tiesiskas nozīmes kasācijas sūdzības iesniedzējas argumentam, ka apgabaltiesa nav izvērtējusi pirmās instances tiesas rīcību, izskatot lietu bez atbildētājas klātbūtnes, kaut gan Liepājas tiesa bija saņēmusi SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” lūgumu atlikt lietas izskatīšanu, kurā norādīts pamatots iemesls, kas liedz atbildētājas pārstāvim ierasties uz lietas izskatīšanu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 452.panta otrās daļas noteikumiem procesuālo tiesību normas pārkāpums var būt pamats sprieduma pārsūdzēšanai kasācijas kārtībā, ja šis pārkāpums  novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Ņemot vērā, ka kasācijas sūdzība nesatur juridiskus argumentus kā minētais iespējamais procesuālais pārkāpums  novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, Senātam kā kasācijas instancei nav tiesiska pamata dot tā vērtējumu.

[17] Ņemot vērā, ka Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 15.jūnija spriedums daļā par līgumsoda piedziņu atceļams, Senāts uzskata, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu kasācijas iesniedzējam atmaksājama iemaksātā drošības nauda.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 472.pantu un 474.panta 2.punktu, Senāts

nosprieda:

         Atcelt Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 15.jūnija spriedumu daļā, ar kuru piedzīts no SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” par labu SIA „IVE Motors”  līgumsods par laiku no 2007.gada 14.janvāra līdz 2008.gada 4.februārim Ls 244,44 un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.

Atmaksāt SIA „Celtniecības komercfirma Universāls” iemaksāto drošības naudu Ls 50.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs 

                               senators      (paraksts)             V.Jonikāns         

                               senatore      (paraksts)              S.Lodziņa             

                               senators      (paraksts)              N.Salenieks

                         

Diplomdarbs aizstāvēts Valsts pārbaudījuma komisijā            

                   

20__. gada ____.____________

VPK protokola Nr. ____________

Komisijas sekretāre/s:___________________________________                                                     vārds uzvārds

_____________

                                                                                                             paraksts

 

 

---

[1] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 28.10.2010. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[2] Turpat

[3] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.gada 29.augusta spriedums lietā Nr. SKC – 556 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2007/ [01.04.2011.]

[4] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006.gada 5.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 244

[5] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.gada 28.februāra spriedums lietā Nr. SKC - 89 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2007/ [01.04.2011.]

[6] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2005.g. 5.oktobra spriedums lietā Nr. SKC - 607 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2005/ [01.04.2011.]

[7] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 16.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 148 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2008/ [01.04.2011.]

[8] Latvijas Republikas Civillikums. Ievads// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.09.1992., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006.

[9] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.g. 11. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC - 283 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2007/ [01.04.2011.]

[10] Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās //Jurista Vārds, 03.12.2002., Nr. 24., 10.lpp.

[11] Kredītiestāžu likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 05.10.1995. stājies spēkā 24.10.1995., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 23.12.2010. //Ziņotājs 07.12.1995., Nr.23

[12] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[13] Patērētāju tiesību aizsardzības likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 18.03.1999. stājies spēkā 15.04.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 19.06.2008. // Latvijas Vēstnesis 01.04.1999., Nr. 104/105

[14] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[15] Turpat

[16] Patērētāju tiesību aizsardzības likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 18.03.1999. stājies spēkā 15.04.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 19.06.2008. // Latvijas Vēstnesis 01.04.1999., Nr. 104/105

[17] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[18] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri Saistību tiesības. /Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.- Rīga: Mans Īpašums 1998.g., 315. lpp.

[19] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[20] Turpat

[21] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[22] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 29.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC – 386 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2008/ [01.04.2011.]

[23] Civilprocesa likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 14.10.1998. stājies spēkā 01.03.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 20.01.2011. //Latvijas Vēstnesis 03.11.1998., Nr.326/330.

[24] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[25] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri Saistību tiesības./ Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. -Rīga.: Mans Īpašums 1998.g., 328.lpp.

[26] prof. Dr. iur. K.Torgāna lekciju materiāls

http://home.lanet.lv/~lilze/PLK/bakalauri_1/Saistibu_tiesibas_Vispariga_dala/4.tematsLigumu.ppt. [01.03.2011.]

[27] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[28] prof. Dr. iur. K.Torgāna lekciju materiāls http://home.lanet.lv/~lilze/PLK/bakalauri_1/Saistibu_tiesibas_Vispariga_dala/4.tematsLigumu.ppt. [01.03.2011].

[29] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[30] Turpat

[31] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 16.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 148 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2008/ [01.04.2011.]

[32] prof. Dr. iur. K.Torgāna lekciju materiāls http://home.lanet.lv/~lilze/PLK/bakalauri_1/Saistibu_tiesibas_Vispariga_dala/4.tematsLigumu.ppt. [01.03.2011.]

[33] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[34] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[35] Turpat

[36] Turpat

[37] prof. Dr. iur. K.Torgāna lekciju materiāls

http://home.lanet.lv/~lilze/PLK/bakalauri_1/Saistibu_tiesibas_Vispariga_dala/4.tematsLigumu.ppt. [01.03.2011.]

[38] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[39] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011.g. 26. janvāra spriedumu lietā Nr.SKC - 11 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2011/ [01.04.2011.]

[40] Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2010.g. 23. augusta lēmums lietā Nr. C00072134

[41] Kurzemes apgabaltiesas 2010.g. 28. decembra lēmums lietā Nr. C40131310

[42] Rīgas Pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2011.g. 7. februāra spriedums lietā Nr. C32334209

[43] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[44] Turpat

[45] Administratīvā procesa likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 25.10.2001. stājies spēkā 01.02.2004., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 18.12.2009. //Ziņotājs 13.12.2001., Nr.23

[46] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[47] Turpat

[48] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada 7.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 88 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2010/ [01.04.2010.]

[49] likums “Par aviāciju”// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 05.10.1994. stājies spēkā 03.11.1994., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 30.09.2010. //Latvijas Vēstnesis 20.10.1994., Nr.123

[50] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada 7.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC – 88 http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department1/2010/ [01.04.2010.]

[51] Noteikumi par pasažieru, bagāžas un kravas gaisa pārvadājumiem /Ministru kabineta noteikumi Nr. 218. Pieņemti 21.03.2006// Latvijas Vēstnesis, 31.03.2006., Nr.53.- zaudējuši spēku

Noteikumi par pasažieru, bagāžas un kravas gaisa pārvadājumiem/ Ministru kabineta noteikumi Nr. 280. Pieņemti 23.03.2010// Latvijas Vēstnesis, 26.03.2010., Nr. 49.

[52] Civilprocesa likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 14.10.1998. stājies spēkā 01.03.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 12.02.2009. // Latvijas Vēstnesis 03.11.1998., Nr. 326/330

[53] Siguldas tiesas 2010.g. 21. decembra lēmums lietā Nr. C35117910

[54] Civilprocesa likuma komentāri papildinātais izdevums./ Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna un M.Dudeļa vispārīgā zinātniskā redakcijā.-Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2001.g., 624.lpp.

[55] Satversmes tiesas 2007.g. 4. janvāra spriedums lietā Nr. 2006-13-0103

[56] Latvijas Republikas Satversme// Latvijas Republikas likums stājies spēkā 07.11.1922., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 08.04.2009.g.

[57] Siguldas tiesas 2010.g. 21. decembra lēmums lietā Nr. C35117910

[58] Civilprocesa likuma komentāri papildinātais izdevums./ Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna un M.Dudeļa vispārīgā zinātnieciskā redakcijā. -Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2001.g., 624.lpp.

[59] Civilprocesa likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 14.10.1998. stājies spēkā 01.03.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 12.02.2009. // Latvijas Vēstnesis 03.11.1998., Nr. 326/330

[60] Noteikumi par minimālo darba algu /Ministru kabineta noteikumi Nr. 439. Pieņemti 24.11.1998 // Latvijas Vēstnesis, 27.11.1998., Nr.352/354- zaudējuši spēku

[61] Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi/ Ministru kabineta noteikumi Nr. 1096. Pieņemti  30.11.2010. // Latvijas Vēstnesis,  07.12.2010. Nr. 193

[62] Čakste K.Civiltiesības – Rīga, 1937.g,, 70. lpp.

[63] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri Saistību tiesības./ Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.- Rīga: Mans Īpašums 1998.g., 173.-174. lpp.

[64] Torgāns K. Saistību tiesības I daļa. Mācību grāmata./ Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 89. lpp.

[65] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[66] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[67] Turpat

[68] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[69] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri Saistību tiesības./ Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.-Rīga: Mans Īpašums 1998.g.,174. lpp.

[71] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri Saistību tiesības./ Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. -Rīga.: Mans Īpašums 1998.g.,176.-177. lpp.

[72] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[73] Civilprocesa likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 14.10.1998. stājies spēkā 01.03.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 12.02.2009. // Latvijas Vēstnesis 18.02.2009., Nr. 27

[74] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[75] Torgāns K. Galvojuma saistības īstenošanas civilprocesuālais aspekts.// Jurista Vārds 9.11.2010., Nr. 45., 7. lpp.

[76] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[77] Turpat

[78] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006.g. 22.februāra spriedums lietā Nr. SKC - 125

[79] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010.g. 15. septembra spriedums lietā Nr. SKC - 168

[80] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[81] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1996.g. 31. jūlija spriedums lietā Nr. PAC - 178

[82] Neilands R. Galvojuma mērķis ir saistību nodrošināšana.// Jurista vārds 5.10.2010., Nr. 40.,16.lpp.

[83] Torgāns K. Galvojuma saistības īstenošanas civilprocesuālais aspekts.// Jurista vārds 9.11.2010., Nr. 45., 7.lpp.

[84] Civilprocesa likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 14.10.1998. stājies spēkā 01.03.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 12.02.2009. // Latvijas Vēstnesis 03.11.1998., Nr. 326/330

[85] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1996.g. 31. jūlija spriedums lietā Nr. PAC-178

[86] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[87] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri Saistību tiesības./ Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. -Rīga: Mans Īpašums 1998.g., 215.lpp.

[88] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[89] Maksātnespējas likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 26.07.2010. stājies spēkā 01.11.2010., //Latvijas Vēstnesis 06.08.2010., Nr.124

[90] Torgāns K. Galvojuma saistības īstenošanas civilprocesuālais aspekts.// Jurista Vārds 9.11.2010., Nr. 45., 9.lpp.

[91] Maksātnespējas likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 26.07.2010. stājies spēkā 01.11.2010., //Latvijas Vēstnesis 06.08.2010., Nr.124

Maksātnespējas likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 01.11.2007. stājies spēkā 01.01.2008., //Latvijas Vēstnesis 22.11.2007., Nr.188- zaudējis spēku

[92] Neilands R. Galvojuma mērķis ir saistību nodrošināšana.// Jurista Vārds 5.10.2010., Nr. 40., 15.lpp.

[93] Neilands R. Galvenā parādnieka statuss galvojuma prasībā.// Jurista Vārds 01.03.2011., Nr. 9., 13.lpp.

[94] Maksātnespējas likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 26.07.2010. stājies spēkā 01.11.2010., //Latvijas Vēstnesis 06.08.2010., Nr.124

[95] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[96] Neilands R. Galvojuma mērķis ir saistību nodrošināšana.// Jurista Vārds 5.10.2010., Nr. 40., 15.lpp.

[97] Neilands R. Galvenā parādnieka statuss galvojuma prasībā. //Jurista Vārds 01.03.2011., Nr. 9., 16.-17. lpp.

[98] Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.g. 26. oktobra lēmums lietā Nr. 3-12/1206-10

[99] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[100] Turpat

[101] Kuldīgas rajona tiesas 2009.g. 28. aprīļa spriedums lietā Nr. C19071007

[102] Rīgas Pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2011.g. 7. februāra spriedums lietā Nr. C32334209

[103] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 14.maija spriedums lietā Nr. SKC – 212

[104] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[105]  Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 14.maija spriedums lietā Nr. SKC – 212

[106] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 14.maija spriedums lietā Nr. SKC – 212

[107] Augstākās tiesas Senāta rīcības sēdes 2010.g. 18. janvāra lēmums lietā Nr. SKC-372/2010

[108] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri Saistību tiesības./ Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. -Rīga: Mans Īpašums 1998.g., 225. lpp.

[109] Komerclikums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 13.04.2000. stājies spēkā 01.01.2002., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 01.12.2010 //Latvijas vēstnesis 04.05.2000., Nr.158/160

[110] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[111] Turpat

[112] Turpat

[113] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 14.maija spriedums lietā Nr. SKC – 212

[114] Jānis Kārkliņš  Latvijas līgumtiesību modernizācijas galvenie virzieni Promocijas darba kopsavilkums juridisko zinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai  http://webcache.googleusercontent.com/search?hl=lv&q=cache:N5Y_ObEYAS0J:http://www3.acadlib.lv/greydoc/Karklins_disertacija/Karklins_lat.doc+l%C4%ABgumsoda+piem%C4%93ro%C5%A1anas+prakse+Lielbrit%C4%81nij%C4%81&ct=clnk  [03.04.2011.]

[115] Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi.-Rīga: izdevniecība AGB, 1997., 160.lpp.

[116] Jānis Kārkliņš  Latvijas līgumtiesību modernizācijas galvenie virzieni Promocijas darba kopsavilkums juridisko zinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai  http://webcache.googleusercontent.com/search?hl=lv&q=cache:N5Y_ObEYAS0J:http://www3.acadlib.lv/greydoc/Karklins_disertacija/Karklins_lat.doc+l%C4%ABgumsoda+piem%C4%93ro%C5%A1anas+prakse+Lielbrit%C4%81nij%C4%81&ct=clnk  [03.04.2011.]

[117] Tiesnešu disciplinārās atbildības likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 27.10.1994. stājies spēkā 24.11.1994., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 10.06.2000 //Latvijas Vēstnesis 10.11.1994., Nr.132.

[118] Civilprocesa likums// Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 14.10.1998. stājies spēkā 01.03.1999., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 12.02.2009. // Latvijas Vēstnesis 03.11.1998., Nr. 326/330

[119] Augstākās tiesas mājas lapa http://www.at.gov.lv/lv/disciplinary/reviews-2009/ [01.03.2011.]

[120] Augstākās tiesas Senāta rīcības sēdes 2010.g. 9. augusta lēmums lietā Nr. SKC - 905

[121] Augstākās  tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011.g. 12. janvāra spriedums lietā Nr. SKC - 25

[122] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri Saistību tiesības./Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.- Rīga.: Mans Īpašums 2000.g., 231. lpp.

[123] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[124] Latvijas Republikas Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS // Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikā 28.01.1937. stājies spēkā 01.03.1993., ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 22.06.2006. // Ziņotājs 14.01.1993., Nr. 1

[125] Turpat

[126] Turpat

[127] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2005.g. 16. novembra spriedums lietā Nr. SKC - 707