Jau no senajos laikos cilvēki dažādās sociālajās grupās izstrādāja normas, kas bija jāievēro un, lai gan daudz kas šajās normās ir mainījies, tās ir saglabājušās līdz pat mūsdienām.

Katrā valstī pastāv daudz dažādas tiesību normas, kas aptver visas sabiedriskās dzīves formas- regulē mantiskās attiecības, cilvēka tiesības uz vārdu un uzvārdu, godu, brīvību, dzīvību, darbu, utt. Tiesību normas ir nepieciešamas, jo katram cilvēkam ir savas individuālās vēlmes un griba. Ja nepastāvētu tādas normas, tad katrs savas personiskās intereses un mērķus īstenotu kā vien vēlas nerēķinoties ar apkārtējiem cilvēkiem, tā kaitējot sabiedrībai kopumā. Tāpēc pati sabiedrība ir izstrādājusi attiecīgus noteikumus, ko sauc par tiesību normām un tās regulē mūsu dzīvi. Tiesību norma ir tiesību sistēmas pamatelements, kas ir valsts noteikti vai sankcionēti uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts. Tiesību normas nosaka kas ir, un kas nav atļauts. Normu neievērošanas gadījumā ir paredzēts sods.

Mana referāta mērķis ir iepazīties ar tiesību normu veidiem, kā arī apskatīt tiesību normas jēdzienu, pazīmes un klasifikāciju kopumā, kā arī nedaudz tuvāk apskatīt terminu tiesības.

Lai sasniegtu izvirzīto referāta mērķi veikšu šādus uzdevumus:

· Apskatīšu terminu tiesības;

· iepazīšos ar tiesību normas jēdzienu;

· ieskatīšos tiesību normas klasifikācijā;

· aprakstīšu tiesību normu veidus.

1. Termins tiesības

Tiesības (lat. ius)- sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Par tiesību būtību ir izteikti dažādi uzskati, pastāv daudzveidīgas doktrīnas, bet vienotu zinātnisku viedokļu šajā jautājumā nav. Tiesību jēdziens un uzskati par to laika gaitā ir ļoti mainījušies. Tā, lūk, Aristotelis uzskatīja, ka tiesības ir politiska taisnība, viduslaikos- dievišķa parādība, Ž. Ruso- vispārēja griba, R. Jērings- aizsargātas intereses, L. Petražickis- imperatīvi atributīvas emocijas, juridiskais pozitīvisms- valsts priekšraksts utt.[1]

Tiesību būtību izprot dažādi:

· Parastais priekšstats par tiesībām visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē- tiesības, kas pieder konkrētam subjektam, un viņš ar tām var brīvi rīkoties citām personām neiejaucoties viņa darbībā ( tiesības uz atpūtu, izglītību u.c.).

· Tiesību profesionālā izpratne- kas parasti balstās uz tiesību izpratni objektīvā nozīmē kā uzvedības normu kopumu, ko ir noteikusi valsts.

· Tiesību doktrinālā (zinātniskā) izpratne, kas balstās uz tiesību sintētisko (integratīvo) definīciju. Proti, tiesības ir konkrētā sabiedrībā atzītais un oficiāli aizsargātais taisnības un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvās gribas cīņu un saskaņošanu viņu savstarpējās attiecībās.

Ievērību pelna arī vācu filozofa I. Kanta izstrādātā tiesību definīcija, proti, ka tiesības ir visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra patvaļu uz vispārīgā brīvības likuma pamata. No sacītā izriet secinājums, ka cilvēka brīvības apziņā ir tas, kas prasa tiesību pastāvēšanu. Ja objektīvi šī atziņa pastāv pie tam tā var pāraugt patvaļā, nepieciešams likums, kas regulētu patvaļīgo rīcību.

Mūsdienās izteikti vairāki pēc sava rakstura ļoti plaši uzskati par tiesību būtību:

- tiesības ir brīvības esamības forma (V. Narsesjacs),

- tiesības ir normatīvi nostiprināta un realizēta taisnība ( R. Livšics).

Rietumu juridiskajā literatūrā pamatota doma par to , ka ''tiesības ir indivīdu gribas brīva izpausme''. Šāda pieeja un izpratne attālina uzskatu par tiesībām kā vardarbības ieroci un individuālās gribas apspiešanas līdzekli. Tiesību izpratnē principiāli svarīgi ir atzīmēt- tiesības uzstājas

1. ideju priekšstatu formā;

2. juridisko priekšrakstu formā, kuru nosaka valsts;

3. darbības vai attiecību formā, kurās realizējas tiesību idejas, principi un priekšraksti. [I.K][2]

2.Tiesību normas jēdziens

Tiesību norma nav materiāla lieta, tā ir pārdomu rezultāts, kas daļēji pamatojas gan uz praksi, kā arī tās izpēti, gan uz taisnīgumu, gan morāles, gan politikas harmonijas pamatiem, gan cilvēku komunikācijas rezultāts. Tiesībām vienmēr jābūt izpildītām no cilvēku brīvas gribas. Saprotams, ka ar aizliegumiem vien valsts nevar pastāvēt. Tiesību normai ir divpusējs raksturs, tas precīzi formulē subjektīvās tiesības un juridiskos pienākumus, tādējādi tiesību normas kļūst par tiesisko attiecību nozīmīgāko sastāvdaļu. Ja tas tā nebūtu, tad katrs varētu rīkoties, kā viņam patīk, tā aizskarot citu cilvēku intereses un brīvību. [3]

Veidojot normas izpratni ir jāizmanto tādi jēdzieni, kas cilvēkiem būtu zināmi un kuru izpratne neprasītu īpašus paskaidrojumus. Tomēr šie ''visiem skaidrie, saprotamie'' jēdzieni vieniem ir skaidri, bet citiem- ne visai. Varbūt tāpēc normas skaidrojumam parasti izmanto vairākus sinonīmus. Ja kāds nesaprot vienu vai otru, tad varbūt sapratīs trešo vai ceturto. Un pēc tam šī sinonīma izpratni pārnesīs uz normu. Šo jēdzienu katrs saprot savādāk. Lielā mērā izpratni par normu nosaka cilvēka iepriekšējās dzīves pieredze. Piemēram, juridiskās augstskolas studentam tiesības šķiet kā daudz maz saistošu priekšmetu summa, no kuriem ir jāpatur prātā pietiekami daudz principu, likumu un tiesu lēmumu, lai saņemtu apmierinošu atzīmi eksāmenā. Jurisprudences pasniedzējam tiesības ir galvenokārt juridiskās tehnikas metodes, kas ir zinātniski izstrādāts un pielāgots praktiskai izmantošanai un kuram ir jādarbojas droši un precīzi. politiskam līderim tiesības galvenokārt ir izdzīvotāju slāņu neapmierinātības mazināšanas iedarbīga metode, kas dod iespēju nodrošināt varas noturību, dažkārt gūstot no tās labumu. parastam pilsonim rodas priekšstats, ka tiesības ir neparasti juceklīgu normu un prasību sablīvējums, kas izsauc drīzāk neapmierinātību, nekā apmierinājumu un traucē vienkāršiem cilvēkiem dzīvot sev par prieku. [4]

Kas tad īsti ir tiesību norma? Tai ir vairāki skaidrojumi:

· Tiesību norma ir objektīva, loģiski noslēgta ideāla vienība, kas sastāv no visiem nepieciešamajiem un tai pašā laikā pietiekamiem objektīvajiem priekšnosacījumiem, kas vajadzīgi lai iestātos tiesiskās sekas.[5]

· Tiesību normas- tiesību pamat šūnas, kas kopumā veido tiesību sistēmu. Vārds ''norma'' nozīmē vispārēju noteikumu, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Tiesību norma ir komponentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības, un to izpildi garantē valsts. Tiesību normas ir cilvēku uzvedības modelis. Tiesību normām, atšķirībā no pārējām sociālajām normām ir šādas specifiskas īpatnības:

1. tās nesaraujami saistītas ar valsti;

2. precīzi formulē tiesību subjektu tiesības un pienākumus;

3. tiesībām un pienākumiem, ko nosaka tiesību normas, ir vispārējs un obligāts raksturs;

4. tiesību normu izpildi aizsargā valsts (spaidu elements tiesībām);

5. tiesību normas nepastāv izolēti, bet tās veido vienotu sistēmu;

6. katrai tiesību normai ir divpusējs raksturs, jo tā sabiedriskās attiecības vienai pusei piešķir subjektīvās tiesības, bet otrai- juridiskos pienākumus;

7. tiesību normas var piemērot vairākkārt. [ I. K.][6]

2.1. Tiesību normu pazīmes

Tiesību normai ir raksturīgas trīs pazīmes:

1. tai ir vispārsaistošs spēks;

2. tās piemērojamību nosaka valsts tiesu vai izpildu vara piespiedu kārtā;

3. tā ir pielietojama vairākkārtīgi.[7]

Struktūra, kas sastāv no vienveidīgiem pamatelementiem- tiesību normām, ir saistīta ar kaut kādu citu struktūru elementiem. Sevišķa nozīme ir tādiem elementiem kā valsts, kuras kompetentās institūcijas saskaņā ar izskatāmo tiesību izpratni. Rod tiesību normas, garantē tās, nodrošina to prasību izpildi. Šāda rakstura attiecībām piemīt tādas tiesību normu īpašības (pazīmes):

· valstiski valdonīgs raksturs;

· tās rod vai sankcionē valsts ( tiesību jaunrades subjekti);

· tās nodrošina valsti ar piespiešanu.

Tiesību normu vispārīgumu var saprast arī savādāk, t.i.,- tās neatspoguļo konkrētus faktus un nav domātas konkrētu attiecību regulācijai, sakārtošanai, bet atspoguļo tipisko sabiedriskajās attiecībās un ir domātas tipveida attiecību regulācijai. Pats par sevi saprotams, ka ar tiesību normatīvā akta normas obligātuma izsludināšanu vien ir par maz. Lai panāktu to, ka tiesību normas visi (uz kuriem tas attiecas) uztvertu kā obligātas, ir jāgarantē to obligāta izpilde visos gadījumos, kad tas ir nepieciešams. Nepieciešamības gadījumā šim nolūkam tā izmanto piespiešanu. Daudzi atzīmē, ka arī pati tiesību norma satur sevī zināmu ''enerģiju'', kas ''piespiež'' tiesību subjektus rīkoties atbilstoši tās prasībām. Bet likums nav vienīgā tiesību forma. Ir arī paraža, turklāt sociālais spiediens, kas to uztur, ir tikpat neapzināts un neorganizēts kā tas, kas saistīts ar tikumiem. pēc mehānisma, kas padara tos par obligātiem, paražas un tikumi ir tuvi cits citam. Un tomēr tikumi ir nejuridiskas paražas, bet paražas- juridizēti tikumi. Jāpievērš uzmanība tam, ka ne visām tiesībām, tiesību normām, ko iedibina valsts, piemīt obligātums un tas, ka arī to ievērošanu garantē valsts. Ja agrāk subjekti paši izlēma, vai ar savām pārestībām griezties tiesā vai nē, tad tagad stāvoklis mainās. Attīstītās tiesības sāk aplūkot kā sastāvošas no tiesību normām, kuras ir obligātas tām personām, uz kurām tās attiecas. Neskatoties uz to, ka daļa sabiedrības locekļu ievēro šis normas brīvprātīgi, aiz katras no tām stāv valsts potenciālā piespiešanas iespējamība. Tas nozīmē, ka valsts vajadzības gadījumā var piespiest subjektu ievērot tiesību normu, izpildīt tās prasību, saukt pie juridiskās atbildības tiesību normas pārkāpēju. Tādā ziņā valsts aizsargā tiesību normas. Ne visas tiesību normas tiek nostiprinātas valsts izdotos oficiālos dokumentos- tiesību normatīvajos aktos, kuru kopumu apzīmē ar vārdu ''likumdošana''. Lielākā tiesību normu daļa tiek nostiprināta, ''iestrādāta'' citos dokumentos, piemēram, tiesu lēmumos, līgumos. Tāpēc tiesības (kaut vai kā normu kopums) ir plašāks jēdziens, nekā- likumdošana.[8]

2.2 Tiesību normu klasifikācija.

Klasifikācija- tiesību normu sadalīšana savstarpēji saistītās klasēs pēc būtiskām pazīmēm, kas ir raksturīgas dotā veida normām un atšķir tās no cita veida normām. Katra no tādā ceļā iegūtām klasēm (veidiem) ieņem sistēmā, kuras elementi ir šis klases, noteiktu, pastāvīgu vietu. Savukārt šīs klases iedala tām pakārtotās apakšklasēs. Tiesību normas klasificē pēc to būtiskākajām pazīmēm. Ir vairāki veidi kā tās var klasificēt : pēc satura, formas, izteiksmes veida, regulēšanas priekšmeta, izdevēja iestādes u. c. Tiesību normas klasificē arī pa tiesību nozarēm – konstitucionālo tiesību normas; administratīvo tiesību normas, civiltiesību normas u. c. Pēc izdevēja iestādes normas klasificē likuma normās, likumpamatoto aktu normās un deleģētās likumdošanas normās. Šādi klasificējot tiesību normas iespējams noteikt normu juridisko spēku. Ņemot vērā normu spēkā esamību konkrētās teritorijās, tās tiek iedalītas republikāniskās nozīmes normās un vietējās nozīmes normās. Savukārt klasificējot tiesību normas pēc to personu loka, uz kurām tās attiecas, normas iedala vispārējās normās un speciālās normās. Vispārējās normas attiecas uz visām personām, kuras dzīvo attiecīgajā teritorijā, bet speciālās normas attiecināmas uz noteiktu personu loku. Tiesību normas var klasificēt arī pēc to priekšrakstu rakstura un tās iedala imperatīvajās un dispozitīvajās tiesību normās. Imperatīvās tiesību normas satur noteikumu, kas izteikts kategoriskā formā ( krimināltiesību, finansu normas) , bet pie dispozitīvām normām pieder normas, kas satur relatīvi noteiktus uzvedības noteikumus, kurus doto attiecību subjekti var konkretizēt un precizēt vienojoties savā starpā. Pēc tiesību normu nozīmes tiesiskās kārtības nostiprināšanā tās iedala regulatīvās un aizsargājošās normās. Regulatīvās normas piešķir tiesību subjektiem tiesības un uzliek pienākumus, tādā veidā regulējot sabiedriskās attiecības. Regulatīvās normas sīkāk iedalās pienākumu uzliekošajās normās, kas nosaka personai pienākumu veikt noteiktas darbības, piemēram, ziņot par īpašuma izlaupīšanu; aizliedzošajās normās, kas nosaka personām pienākumu atturēties no attiecīgā veida darbībām; pilnvarojošās normas, kas nosaka personām konkrētas tiesības, piemēram, tiesības uz izglītību.

Izzināt arvien pieaugošo tiesību normu daudzumu bez to klasifikācijas nav iespējams. Klasifikācija ne tikai kalpo tiesību normu veiksmīgai izziņai, bet arī palielina iespējas operēt ar to saturu. Tiesību normu klasifikācijas kritēriji ir pieņemti, to izmanto, un ir izveidotas daudzas tiesību normu klasifikācijas sistēmas. Viens no tādiem kritērijiem ir tiesību normu dažādie avoti. Tiesību normu klasifikācijai ir jāaptver ne tikai normatīvais akts, bet arī tiesu precedenta, tiesisko paražu un līgumu normas.[9]

3.Tiesību normu veidi un to raksturojums

Pēc pašreiz dominējošiem uzskatiem, normas iedala sociālās un tehniskās normās, kurās izdala tehniski juridiskās normas. Šis iedalījums ir atrodams vairākumā avotu, tomēr sastopami arī citi viedokļi. Nereti nākas saskarties ar atziņu, ka visiem uzvedības noteikumiem, kas ir spēkā sabiedrībā, ieskaitot tehniskās normas, ir sociāls raksturs. Bez sociālām, tehniskām un tehnoloģiskām normām pastāv arī veselīga uztura, fiziskās kultūras, farmaceitiskās u.c. attiecības regulējošas normas. Īpašu uzmanību pievērš ekoloģiskām normām, kas ietver organizatoriski saimnieciskās, zinātniski tehniskās, mežu, agronomiskās u.c. normas. Sīkāk apskatīsim sociālās normas.

3.1.Sociālās normas

Sociālā norma- relatīvi konkrēts un loģiski pilnīgs pamatazinums, noteikums, paraugs, ar kura palīdzību tiek regulētas attiecības cilvēku ( individuālo un kolektīvo subjektu) starpā.

Sociālo normu pazīmes:

1. Sociālās normas regulē attiecības cilvēku starpā. Tieši tas atšķir šīs normas no nesociālām- tehniskās u.c., kas regulē cilvēku attieksmi pret dabas objektiem.

2. Sociālās normas regulē atkārtojušās (izplatības, masveidīgas vai tipiskas) attiecību situācijas, bet ne tādas, kas rodas reti vai ir jaunas, neordināras.

3. Sociālās normas ir domātas uzreiz daudziem nekonkrētiem un arī personāli noteiktiem cilvēkiem. Tāpēc praktiski nav iespējams pateikt, kurš un cik cilvēku pildīs normu prasības vai tās neievēros.

4. Sociālās normas veido saprātīgas būtnes, kuras spēj paredzēt savas rīcības sekas.

5. Sociālās normas ir noteiktas formas uzvedības noteikumi. Uzvedības noteikumam nav jābūt obligāti formulētam vārdos. Pašām pirmajām sociālajām normām ( rituāliem, ieražām ) varēja būt darbību forma. Bet uzvedības noteikumu vārdisko formu sāka izmantot arvien vairāk. Attīstītajās sabiedrībās, kuras ir organizētas jau ar valsts palīdzību, sāka izmantot uzvedības normu rakstisko formu.

6. Katrai sociālai normai ir sankcija- nelabvēlīgas sekas, kas sagaida normas pārkāpēju. Tieši tā nodrošina katras sociālās normas obligātumu.

Sociālo normu veidi:

Ø Tiesību normas

Ø Morāles normas

Ø Reliģiskās normas

Ø Paražas[10]

3.1.1.Tiesību normas

Tiesību norma ir:

· Vispārobligāts uzvedības noteikums, kuru veido vai sankcionē valsts un nodrošina ar tās piespiedu spēku..

· Tiesību jaunrades subjektu vispārobligāta, strukturāli organizēta, valstiski valdonīga pavēle, kuru satur tiesību normatīvais akts un kas regulē sabiedriskās attiecības.

· Vispārobligātais, formāli noteiktais priekšraksts, kas nāk no valsts un kuru tā aizsargā, kas ir izteikts uzvedības noteikuma vai pamatnolēmuma veidā un ir sabiedrisko attiecību valstisks regulators.

· Vispārobligāts noteikums, ko atzīst un nodrošina valsts un no kura izriet to sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, kuru rīcības regulēšanai ir paredzēts noteikums kā uzvedības paraugs, etalons, mērogs.

· Viesiem obligāts sociālās uzvedības noteikums, ko izveidojusi vai sakcionējusi valsts, kas izteikts publiski formāli noteiktos priekšarakstos, parasti rakstiskā formā un ko aizsargā valsts orgāni, kontrolējot tā ievērošanu un piemērojot likumā paredzētos piespiešanas mērus par tiesībpārkāpumiem.[11]

3.1.2.Morāles normas

Morāles normas ir gadu simtos sabiedrībā izstrādājušies nerakstīti likumi. Morāles normas ir vitāli nepieciešamas sabiedrībai , jo tās no visas lielās dažādības atšķir to citādo, kas ir sabiedrībai kaitīgs. Morāles normas ir tikumisko priekšstatu forma, kurā fiksēts pamatatzinums, uzvedības paraugs, noteikums, prasība pret daudzām viena tipa rīcībām. Novirzes no morāles normu priekšnoteikumiem un to pārkāšana, neievērošana tiek aplūkotas kā ļaunais, bet ievērošana- labais. Morāles prasību un tikumības specifiku parasti meklē cilvēka apziņas sfērā. Bieži uzskata, ka to nevar saskatīt cilvēku uzvedībā, sabiedriskās attiecībās. Nosakot cilvēka attieksmi pret citu cilvēku, morāle prasa, lai tā būtu neatkarīga no šīs personas rases, tautības, dzimuma utt.[12]

3.1.3.Reliģiskās normas

Reliģiskās normas sāka pastāvēt tiklīdz cilvēks sāka meklēt atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Radās priekšstats par pārdabiskiem spēkiem, paralēlēm un Dievu, kā Visuma un cilvēces radītāju. Izveidojās reliģiska sistēma, līdz ar to arī reliģiskās normas. Reliģiskās normas ir normas, kas nostiprina cilvēka garīgo saikni ar dievišķiem spēkiem. Reliģiskās normas ietver uzvedības noteikumus ticīgo sabiedrībā un attiecības starp ticīgo un reliģisko kultu, balstoties uz ticību un padevību augstākam spēkam, kas radījis pašu cilvēku (protams, katrā reliģiskā ticībā ir savs Dievs, likumi, soda sankcijas par noteikumu un likumu neizpildi, taču kopumā, reliģisko normu principi kā tādi ir vienādi). Parasti reliģiskās normas skaidro kā sociālo normu veidu, ko iedibina (nosaka) reliģija. Viens no reliģisko normu realizācijas nodrošināšanas reliģiskajiem līdzekļiem, kā zināms, ir grēks. Saskaņā ar reliģiskiem priekšnoteikumiem, tas ir dievišķo priekšrakstu pārkāpums, ko pastrādā vai plāno cilvēks ļaunās gribas ietekmē jeb ārējo ļauno spēku iespaidā, kas slēdz viņa ceļu uz glābšanu aizkapa pasaulē. Grēku saista ar to reliģisko un baznīcas normu neievērošanu, ko pieņem katra konfesija saskaņā ar savām interesēm un interpretē kā Dieva dotas normas.[13]

3.1.4.Paražas

Paražas – senākā tiesību forma, kas izveidojās pirmatnējā sabiedrībā uz sociālo vai etnisko grupu paražu pamata. Tām bija liela loma sabiedrības dzīvē. Paražu raksturu var iegūt arī sabiedrībā atzītas sabiedriski politiskās dzīves formas, sociālās kontroles, pieredzes uzkrāšanas, glabāšanas un mantošanas formas, darba paņēmieni utt. Tādējādi rodas attiecīgi paražu paveidi.

· Visas paražas veidojas sociālās grupās konkrētos vēsturiskos apstākļos un saglabā savu spēku ilgu laiku.

· Paražas ir standartizētas cilvēku darbības stereotipi, uzvedības veidi, kurus cilvēki regulāri atkārto, līdz pārvēršas par ieradumiem un iemaņām.

· Paražas pieņemšanu, ievērošanu un nodošanu no paaudzes paaudzē speciāli neviens mērķtiecīgi nenodrošina un nevada.[14]

Secinājumi

1.) Tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība.

2.)Tiesību normai ir vispārējs raksturs un to piemēro konkrētas dzīves situācijās.

3.) Tiesību norma ir objektīva, loģiski noslēgta ideāla vienība, kas sastāv no visiem nepieciešamajiem un tai pašā laikā pietiekamiem objektīvajiem priekšnosacījumiem, kas vajadzīgi lai iestātos tiesiskās sekas.

4.) Tiesību norma ir tiesību sistēmas pamatelements, kas ir valsts noteikti vai sankcionēti uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts. Tiesību normas nosaka kas ir, un kas nav atļauts. Normu neievērošanas gadījumā ir paredzēts sods.

5.) Tiesību normas parasti tiek klasificētas. Turklāt, klasificēt tiesību normas var dažādi:

Ø pēc satura, formas,

Ø regulēšanas priekšmeta,

Ø izdevēja iestādes u.c

6.) Tiesību normas iedala sociālās un tehniskās normās, kurās izdala tehniski juridiskās normas.

7.) Kā svarīgākās izdala sociālās normas, kuras iedala:

Ø Tiesību normās

Ø Morāles normās

Ø Reliģiskās normās

Ø Paražās.

Izmantotā literatūra

1. Iļjanova D., Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana, Rīga, 2005

2. Jakubaņecs V.Tiesību jēdziens, struktūra un formas, P&Ko, 2002

3. Jakubaņecs V.Tiesību normas, 2.izdevums, P&Ko, 2002.,

4. Juridiskā koledža Aktuālās tiesību problēmas Latvijā, ''Studentu zinātniskās konferences ziņojumi'', Rīga, 2002

5. Juridisko terminu vārdnīca Nordik, Rīga 1998.,

[1] Juridisko terminu vārdnīca Nordik, Rīga 1998., 261.lpp

[2] Juridisko terminu vārdnīca Nordik, Rīga 1998., 262.lpp

[3] Juridiskā koledža Aktuālās tiesību problēmas Latvijā, ''Studentu zinātniskās konferences ziņojumi'', Rīga, 2002., 58.lpp

[4] Jakubaņecs V.Tiesību normas, 2.izdevums, P&Ko, 2002., 13.-17.lpp

[5] Iļjanova D., Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana, Rīga, 2005., 35.lpp

[6] Juridisko terminu vārdnīca Nordik, Rīga 1998., 265.lpp

[7] Iļjanova D., Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana, Rīga, 2005., 34.-35.lpp

[8] Jakubaņecs V.Tiesību normas, 2.izdevums, P&Ko, 2002., 93.-97.lpp

[9] Jakubaņecs V.Tiesību normas, 2.izdevums, P&Ko, 2002., 158.-176.lpp

[10] Jakubaņecs V.Tiesību normas, 2.izdevums, P&Ko, 2002., 17.-27.lpp

[11] Jakubaņecs V.Tiesību normas, 2.izdevums, P&Ko, 2002., 87.-92.lpp

[12] turpat 28.-45.lpp

[13] Jakubaņecs V.Tiesību normas, 2.izdevums, P&Ko, 2002., 79.-86.lpp

[14] Jakubaņecs V.Tiesību jēdziens, struktūra un formas, P&Ko, 2002., 84.lpp

Bezmaksas referāti skolai

Tiesību normu veidi un to raksturojums