Rīgas 49. vidusskolas
11.a
klases skolnieces
Zanes
Kazākas
referāts
Antīkā literatūra
Sengrieķu
literatūra.
Sengrieķu literatūra ir pati
senākā Eiropā. Tās žanru daudzveidība un satura bagātība lielā mērā ir bijusi
noteicošā visā turpmākajā literatūras attīstībā līdz pat mūsu dienām.
Hronoloģiski sengrieķu literatūra aptver laika posmu no apmēram IX – VIII gs.
p.m.ē līdz mūsu ēras III – IV gs. Laika gaitā mainās arī sengrieķu literatūras
izplatības teritoriālās robežas. Sākot ar VI gs. p.m.ē. Atēnas izvirzās par
Grieķijas kultūras centru un saglabā šo vietu daudzus gadsimtus. Kad I gs.
p.m.ē. Grieķija kļūst par Romas valsts provinci, grieķu relatīvā patstāvība
saglabājas tikai kultūras jomā.
Nosacīti sengrieķu literatūrā
izdalāmi šādi attīstības periodi:
1)
arhaiskais periods (IX – VIII gs.
p.m.ē.);
2)
klasiskais periods (VII – IV gs.
p.m.ē. kā atsevišķs posms no V – IV gs. p.m.ē. izdalāms atiskais laikmets);
3)
hellēnisma periods (IV/III – I gs.
p.m.ē.);
4)
Romas valdīšanas periods (I gs.
p.m.ē. – IV gs. p.m.ē.);
Senākais žanrs sengrieķu
literatūrā ir eposs. Līdz mūsu dienām saglabājušies divi eposi, kuri
tradicionāli tiek piedēvēti Homēram, - “Iliāda” un “Odiseja”, kaut gan par to
strīdas vēl šodien.
Varoņeposa tradīcijas
turpinājās t.s. cikliskajās poēmās, par kurām saglabājušies galvenokārt
pārstāstījumi.
Pie arhaiskā perioda pieder
arī didaktiskais eposs, kuru rakstīja Hēsiods. Šim eposam raksturīgs ir tas, ka
tajā mazāk mitoloģiskā materiāla, toties ar daudz lielāku tiešamību ienāk
reālās dzīves tēlojums. Hēsioda darbi ir “Darbi un dienas” un “Teogonija”.
Sākot ar VII gs. p.m.ē.
Vidusjūras baseina teritorijās nostiprinājās un veidojās grieķu polisas –
pilsētvalstis. Veidojās arī jaunas tendences literatūrā. Sākās klasiskā laika
literatūra, kurā par nozīmīgāko žanru izvirzās lirika. Senākie grieķu lirikas
paveidi ir epigramma, elēģija un jambs. Nedaudz vēlāk rodas t.s. melika, ko
pārstāv divi veidi: monodiskā lirika (izpilda viens dziedātājs, izcilākie
pārstāvji – Sapfo un Alkajs) un kora lirika (izcilākie pārstāvji – Barkhilīds
un Pindars). Grieķu lirika, kas izaugusi no kulta rituāla un folkloras, ir gan
saturā, gan formā ļoti daudzveidīga.
Atiskajā laikmetā sengrieķu
literatūra un māksla sasniedz savu augstāko attīstības pakāpi. Literatūrā šis
laikmets iezīmējas ar drāmas žanra uzplaukumu. Klasiskā laika dramaturģiju
pārstāv 3 žanri: traģēdija, komēdija un t.s. satīru drāma. Ir zināms, ka visu
šo žanru izcelšanās un arī teātra uzvedumi bijuši saistībā ar dieva Dionīsa
kulta svētkiem. Līdz mūsu dienām saglabājušies trīs šī laika traģēdiju autoru
darbi. Par “traģēdijas tēvu” tradicionāli tiek uzskatīts Eshils (526. vai 525.
– 456. g. p.m.ē.), kaut gan zināms, ka traģēdijas rakstīja arī citi autori,
kuru darbi nav saglabājušies. Vislielāko popularitāti un atzinību savas dzīves
laikā piedzīvoja Sofokls (469. – 406. g. p.m.ē.). Savā laikā visatzītākais, bet
vēlāk vispopulārākais traģēdiju autors ir Eiripīds (408. – 406. g. p.m.ē.) ar
savu novatorisko pieeju īpaši rakstura psiholoģijas tēlojumā, viņš sagatavo
ceļu hellēnisma drāmas attīstībai.
Komēdijas uzplaukums sākas
nedaudz vēlāk. To dēvē par vecatisko komēdiju, kuras “tēvs” ir Aristofans. Asa,
dzēlīga satīra apvienojas ar pikantām asprātībām gan kora, gan personāžu
izdarībās. Šāds komēdijas žanrs pastāvēja tikai Atēnu vergturu demokrātijas
uzplaukuma laikā.
Satīru drāma, ko teātra
izrādēs uzveda pēc traģēdiju triloģijām, radusies vēl pirms traģēdijas. Līdz
mūsu dienām saglabājusies tikai Eiripīda satīru drāma “Kiklops”, no Eshila un
Sofokla satīru drāmām tikai fragmenti. Par šī žanra iedibinātāju uzskata
Arionu.
V gs. p.m.ē. attīstījās arī
proza. Nozīmīgākie žanri ir retoriskā proza (Līsijs, Dēmostens, Isokrats),
vēsturiskā proza (Hērodots, Tukidīds, Ksenofonts), filozofiskā proza (Platons,
Aristotelis). Šī laika prozas sacerējumi tiek vērtēti ne tikai kā literatūras
pieminekļi, bet arī kā vēstures dokuments.
Pēc Grieķijas polisu
pakļaušanās Maķedonijas Aleksandram, grieķu sabiedriski politiskajā dzīvē un
kultūrā sākās jauns pavērsiens. Grieķu un austrumu kultūras mijiedarbībā rodas
jauna – tā saucamā hellēnisma kultūra. Jaunajos sabiedriskajos apstākļos rodas
arī cita attieksme pret literatūru un mākslu vispār. Literatūra (izņemot žanru
‘mīms’) kļuva elitāra, tā bija orientēta galvenokārt uz izglītotu lasītāju.
Nozīmīgākie žanri bija dzeja,
īpaši t.s. aleksandriešu dzeja, un drāma, ko pārstāvēja jaunatiskā komēdija.
Aleksandrijas bibliotēkā nonāca daudz literāru sacerējumu un zinātnisku darbu
sarakstu.
Aleksandrijas dzejas skolai
raksturīga pievēršanās mazām dzejas formām. Uzplauka epigrammas un himnas, par
nozīmīgu žanru izveidojās epīlijs – nelielas formas eposs. Izcilākais pārstāvis
– Kallimahs. Spilgtākais eposs – Rodas Apolonija eposs “Argonautika”. Izcēlās
arī dzejnieks Teokrīts – idilles žanra iedibinātājs grieķu literatūrā.
Jaunatiskās komēdijas žanrs
bija gan formas, gan satura ziņā pretstats vecatiskajai komēdijai. Tā pievērsās
sadzīvei, cilvēku raksturam un jūtu tēlojumam. Pazīstamākais autors ir
Menandrs.
Hellēnisma laika literatūra
neatklāj tādu domu dziļumu kā klasiskā laikmeta literatūra, taču tai bija liela
nozīme visā turpmākajā literatūras attīstībā.
I gs. p.m.ē. beigās Grieķija
kļuva par Romas provinci. Tas ietekmēja arī sengrieķu literatūru, mākslu un
zinātni. Uzkrātās kultūras, sabiedriskās un filozofiskās domas gūst
atspoguļojumu enciklopēdiskas un vispārinošas koncepcijas dodošos darbos.
Daudzos darbos rodama arī Romas vēstures pieredze, jaunās kristiānisma
reliģijas idejas. Kā izcilākie autori minami Plūtarhs un Lukiāns. Nedaudz vēlāk
izveidojas t.s. grieķu romāns, kura izcilākais pārstāvis ir Longs. Kristiānisma
ideju un literatūras plašāka izplatīšanās, kā arī politisko un sociālo
attiecību attīstība pakāpeniski sagatavo pāreju jauna tipa literatūru –
Bizantijas laika literatūru.
Senās Romas
literatūra.
Romiešu literatūras darbi
sarakstīti latīņu valodā. Tās pirmsākumi saistīti ar III gs. p.m.ē., kad
sengrieķiem aizvadīts klasikas laikmets. Grieķijas sasniegumi bijuši paraugs
romiešiem arī literatūrā, tomēr tā kopā atspoguļo tieši Romas valstij un
sabiedrībai raksturīgo pasaules uztveri. Romieši bagātina žanra un stila
tradīcijas, pakāpeniski veidojot savu klasiku, kura vēlāk deva pamatus jaunās
Eiropas kultūras procesiem.
Aptuveni 8 gadsimtu laikā (no
VIII gs. p.m.ē.) sīkā pilsētiņa Roma pārtop varenā lielvalstī. Līdz III gs.
p.m.ē. latīņi, veiksmīgi iekarojot apkārtējās ciltis, ievieš latīņu valodu par
romiešu kultūras valodu, taču grieķu valoda bija jāzin katram izglītotam
romietim. Grieķu ietekme dažādās romiešu dzīves norisēs kļūst vēl tiešāka, kad
I gs. p.m.ē. romieši pievieno Grieķiju kā provinci savai lielvalstij.
Divi Romas vēstures periodi –
aristokrātiskā republika (no VI gs. p.m.ē. beigām) un vienvaldības režīms
(impērija) (no I gs. p.m.ē. – I gs. m.ē. sākumā) saistās arī ar romiešu
literatūras attīstību no tās pirmsākumiem (III gs. p.m.ē.) līdz pat antīkās
pasaules norieta laikam (m.ē. V gs.). Šo laiku vēl var sadalīt pa attīstības
posmiem, un tas izskatās tā:
Republikas laikmetā:
1)
arhaiskais periods (III gs. p.m.ē.
vidus – II gs. p.m.ē.);
2)
klasiskās literatūras pirmais
posms (II gs. p.m.ē. beigas – I gs. p.m.ē.)
Impērijas laikmetā:
1)
klasiskā literatūra Augusta
valdīšanas laikā (I gs. p.m.ē. 30tie gadi – 14. g. m.ē.);
2)
m.ē. I gs. literatūra;
3)
vēlīnā romiešu literatūra (sākot
ar m.ē. II gs.).
Pirmo literāro darbu pamatā
ir kulta rituālu dziesmas, nelieli episka rakstura dziedājumi, joku dziesmas,
hronikālas piezīmes (annāles) u.c. Pirmie autori apgūst un iepazīstina romiešus
ar grieķu literatūras lielās formas darbiem un senākajiem, tradicionālākajiem
žanriem. Tiek atdzejota “Odiseja”, romiešu gaumei pielāgo grieķu drāmas
paraugus. Gnejs Nēvijs jau sacer nacionālus episkus darbus, traģēdijas un
komēdijas, pēdējā žanrā cenšoties ieviest grieķu vecatiskās komēdijas iezīmes,
taču to romiešu aristokrāti nepieņēma.
Arhaiskā perioda mantojums ir romiešu
lugas jaunatiskās komēdijas žanrā. To autori Plauts un Terencijs stilizē grieķu
autoru darbus.
Kvints Ennijs, uzrakstot
eposu “Annāles”, gan valodas formas un izkoptības, gan saturīgā dziļuma ziņā
paver ceļu romiešu klasikai. Viņš sacerēja arī traģēdijas un epigrammas un ir
satīras – specifiska romiešu žanra – aizsācējs.
Politiski pavērsieni romiešu
vēsturē (pūniešu kari un iekšējās reformas) II gs. p.m.ē. literatūrā veicina
divu prozas žanru historiogrāfijas (pirmais nozīmīgais autors Katons) un
oratoru prozas attīstību. Šie žanri savu aktualitāti saglabā arī I gs. p.m.ē.,
jo politiskie procesi vēršas plašumā. Rodas krīze sakarā ar valsts formu –
republika vai impērija. Grūtajos laikos arī literatūrā tiek meklēta izeja,
pārdomāta sūtība. Par to liecina literatūras daudzkrāsainība – Cicerons (izcils
valstsvīrs un rakstnieks) izkopj politiskās un tiesu runas līdz literāra žanra
pilnībai. Tas ir pamats un aizsākums teorētiskajai analīzei un secinājumiem
stila un valodas jautājumiem veltītajos traktātos. Cicerons uzskatāms par
traktāta žanra meistaru romiešu literatūrā. Viņa filozofiskie darbi ir būtisks
avots hellēnisma laika grieķu filozofijas apzināšanā. Viņš ar savām vēstulēm
aizsāka arī epistulāro žanru romiešu literatūrā.
Kā politiķi un rakstnieki
vēsturē iegājuši arī Gajs Jūlijs Cēzars un Sallūstijs – abi vēsturiskās prozas
žanrā izklāstījuši sava laika svarīgākos notikumus.
Savukārt dzejas žanri
novēršas no politiskajām aktivitātēm un dzīves vērtību un mērķi saskata
savstarpējā uzticībā šaurā domubiedru lokā. Par piemēru kļūst hellēnisma
laikmeta aleksandriešu dzejas subjektīvās noskaņas, formas un izsmalcinātība.
To izslīpē neotēriķi romiešu gaumē. Pazīstamākais ir Katulls. Ar neotēriķu
darbiem romiešu literatūrā ienāk mazā apjoma darbi – subjektīvā lirika un īpaši
mīlas elēģija. Līdz ar to dzimst māksla runāt par sevi un saviem
pārdzīvojumiem.
Lukrēcijs aicina filozofiskā
garā risināt dzīves problēmas. Viņš saraksta apjomīgu poēmu “Par lietu dabu”.
Romā pieaug interese arī par grieķu filozofiju, kurā var rast skaidrojumu
sarežģītām situācijām, līdz ar to – morālu atbalstu.
Kvalitatīvi jaunu pakāpi
literatūras attīstībā iezīmē pirmā imperatora Oktaviāna Augusta valdīšanas
laiks, kas pieliek punktu pilsoņu cīņām Romā. Imperators atbalstīja mākslu, jo
vēlējās tikt cildināts un iemūžināts. Hellēnisma dzejas iezīmes nomaina
orientācija un grieķu klasiskās literatūras paraugiem. Dzejnieki atsakās no
mazajiem dzejoļiem un pievēršas lielāku dzejas darbu apkopošanai ciklos uz
harmonijas, stingras kompozicionālas vienotības, nobeigtības un stila
viengabalainības pamatiem, raksturīga laikmetīgi nozīmīgas tematikas izvēle. Šo
poētisko principu realizēšana notiek neotēriķu sasniegumu ietekmē, kam ir
akcents uz psiholoģismu, jūtu pasaules atklāsmi.
No žanriem īpašu uzplaukumu
piedzīvo elēģija. To izstrādā Tibulls, Propercijs un Ovīdijs. Satīras žanru
filozofiski padziļina Horācijs.
Ievērojama ir episko darbu
atgriešanās literatūrā. Vergīlijs uzraksta mitoloģiski vēsturisku eposu ar spilgtiem
varoņiem – “Eneīdu”. Poētiski augsti māksliniecisks ir arī Ovīdija
mitoloģiskais eposs “Metamorfozas”. Vergīlijs un Ovīdijs kļuva slaveni arī ar
apjomā nelielākām poēmām.
Kopumā Augusta laikmets
izceļas kā dzejas un vēsturiskās prozas laikmets (izcilākais pārstāvis – Tits
Līvijs). Visumā vērojama tieksme moralizēt un pamācīt. Latīņu valodu dzejā līdz
zelta pakāpei uzspodrina Vergīljs un Horācijs, pēdējais, īpaši ar savām odām,
iemantojis pantmēru virtuoza slavu, grieķu klasiskās dzejas pantmēru ieaudzēdams
latīņu augsnē, tādejādi nobeidzot neotēriķu un Katulla aizsākto. Ar Augusta
nāvi nosacīti beidzas arī klasiskais posms literārajos procesos. Daudz ir
paveiktā – plašs žanru diapazons, izkoptas latīņu prozas un dzejas literārās
valodas normas. Tas liek nākošajiem autoriem jau radīto žanru vidē meklēt savu
stilu, individualitāti.
Tas iezīmējas jau Ovīdijam un
Titam Līvijam, taču priekšplānā izvirzās Seneka ar traģēdijām un filozofiskiem
traktātiem (m.ē. I gs.). Romas impērijas pirmajā gadu simtā izbāl imperatoru
varas slavinājumi, attieksme pret monarhiju kļūst skeptiska, arī pret pasauli
turklāt. Žanru ranga priekšgalā izvirzās satīra – dzejas tradīcijas attīsta
Juvenāls, prozā satīras raksturlīnijas atklāj Petronija romāns “Satirikom”,
tiem pievienojas Marciāla izsmejošās epigrammas. Satīras tradīcijas raksturīgas
arī fabulas žanram, ko romiešu literatūrā aizsāk Frēds.
Pakāpeniski centrā izvirzās
atkal proza. Tacits ir psiholoģisma un pat traģisma noskaņu paudējs
historiogrāfijā, vairākos žanros darbojas Apulījs, īpaši romānu žanrā.
M.ē. II gs. iezīmē vēlīnā
posma sākumu romiešu literatūrā un antīkās pasaules vēsturē vispār. Latīņu
kristīgā literatūra stājas to principu vietā, kas ir pamatā romiešu antīkajai
literatūrai, un sagatavo ceļu viduslaiku un renesanses posmam.
Izmantotā
literatūra:
“Sengrieķu literatūras
antoloģija”; Rīga “Zvaigzne” 1990 (7. – 11.lpp.)
“Senās Romas literatūras
antoloģija”; Rīga “Zvaigzne” 1994 (5. – 9.lpp.)
Pladies
AtbildētDzēstPaldies!
AtbildētDzēst