Antīkā literatūra

Rīgas 49. vidusskolas

11.a klases skolnieces

Zanes Kazākas

referāts

Antīkā literatūra

Sengrieķu literatūra.

Sengrieķu literatūra ir pati senākā Eiropā. Tās žanru daudzveidība un satura bagātība lielā mērā ir bijusi noteicošā visā turpmākajā literatūras attīstībā līdz pat mūsu dienām. Hronoloģiski sengrieķu literatūra aptver laika posmu no apmēram IX – VIII gs. p.m.ē līdz mūsu ēras III – IV gs. Laika gaitā mainās arī sengrieķu literatūras izplatības teritoriālās robežas. Sākot ar VI gs. p.m.ē. Atēnas izvirzās par Grieķijas kultūras centru un saglabā šo vietu daudzus gadsimtus. Kad I gs. p.m.ē. Grieķija kļūst par Romas valsts provinci, grieķu relatīvā patstāvība saglabājas tikai kultūras jomā.

Nosacīti sengrieķu literatūrā izdalāmi šādi attīstības periodi:

1)     arhaiskais periods (IX – VIII gs. p.m.ē.);

2)     klasiskais periods (VII – IV gs. p.m.ē. kā atsevišķs posms no V – IV gs. p.m.ē. izdalāms atiskais laikmets);

3)     hellēnisma periods (IV/III – I gs. p.m.ē.);

4)     Romas valdīšanas periods (I gs. p.m.ē. – IV gs. p.m.ē.);

Senākais žanrs sengrieķu literatūrā ir eposs. Līdz mūsu dienām saglabājušies divi eposi, kuri tradicionāli tiek piedēvēti Homēram, - “Iliāda” un “Odiseja”, kaut gan par to strīdas vēl šodien.

Varoņeposa tradīcijas turpinājās t.s. cikliskajās poēmās, par kurām saglabājušies galvenokārt pārstāstījumi.

Pie arhaiskā perioda pieder arī didaktiskais eposs, kuru rakstīja Hēsiods. Šim eposam raksturīgs ir tas, ka tajā mazāk mitoloģiskā materiāla, toties ar daudz lielāku tiešamību ienāk reālās dzīves tēlojums. Hēsioda darbi ir “Darbi un dienas” un “Teogonija”.

Sākot ar VII gs. p.m.ē. Vidusjūras baseina teritorijās nostiprinājās un veidojās grieķu polisas – pilsētvalstis. Veidojās arī jaunas tendences literatūrā. Sākās klasiskā laika literatūra, kurā par nozīmīgāko žanru izvirzās lirika. Senākie grieķu lirikas paveidi ir epigramma, elēģija un jambs. Nedaudz vēlāk rodas t.s. melika, ko pārstāv divi veidi: monodiskā lirika (izpilda viens dziedātājs, izcilākie pārstāvji – Sapfo un Alkajs) un kora lirika (izcilākie pārstāvji – Barkhilīds un Pindars). Grieķu lirika, kas izaugusi no kulta rituāla un folkloras, ir gan saturā, gan formā ļoti daudzveidīga.

Atiskajā laikmetā sengrieķu literatūra un māksla sasniedz savu augstāko attīstības pakāpi. Literatūrā šis laikmets iezīmējas ar drāmas žanra uzplaukumu. Klasiskā laika dramaturģiju pārstāv 3 žanri: traģēdija, komēdija un t.s. satīru drāma. Ir zināms, ka visu šo žanru izcelšanās un arī teātra uzvedumi bijuši saistībā ar dieva Dionīsa kulta svētkiem. Līdz mūsu dienām saglabājušies trīs šī laika traģēdiju autoru darbi. Par “traģēdijas tēvu” tradicionāli tiek uzskatīts Eshils (526. vai 525. – 456. g. p.m.ē.), kaut gan zināms, ka traģēdijas rakstīja arī citi autori, kuru darbi nav saglabājušies. Vislielāko popularitāti un atzinību savas dzīves laikā piedzīvoja Sofokls (469. – 406. g. p.m.ē.). Savā laikā visatzītākais, bet vēlāk vispopulārākais traģēdiju autors ir Eiripīds (408. – 406. g. p.m.ē.) ar savu novatorisko pieeju īpaši rakstura psiholoģijas tēlojumā, viņš sagatavo ceļu hellēnisma drāmas attīstībai.

Komēdijas uzplaukums sākas nedaudz vēlāk. To dēvē par vecatisko komēdiju, kuras “tēvs” ir Aristofans. Asa, dzēlīga satīra apvienojas ar pikantām asprātībām gan kora, gan personāžu izdarībās. Šāds komēdijas žanrs pastāvēja tikai Atēnu vergturu demokrātijas uzplaukuma laikā.

Satīru drāma, ko teātra izrādēs uzveda pēc traģēdiju triloģijām, radusies vēl pirms traģēdijas. Līdz mūsu dienām saglabājusies tikai Eiripīda satīru drāma “Kiklops”, no Eshila un Sofokla satīru drāmām tikai fragmenti. Par šī žanra iedibinātāju uzskata Arionu.

V gs. p.m.ē. attīstījās arī proza. Nozīmīgākie žanri ir retoriskā proza (Līsijs, Dēmostens, Isokrats), vēsturiskā proza (Hērodots, Tukidīds, Ksenofonts), filozofiskā proza (Platons, Aristotelis). Šī laika prozas sacerējumi tiek vērtēti ne tikai kā literatūras pieminekļi, bet arī kā vēstures dokuments.

Pēc Grieķijas polisu pakļaušanās Maķedonijas Aleksandram, grieķu sabiedriski politiskajā dzīvē un kultūrā sākās jauns pavērsiens. Grieķu un austrumu kultūras mijiedarbībā rodas jauna – tā saucamā hellēnisma kultūra. Jaunajos sabiedriskajos apstākļos rodas arī cita attieksme pret literatūru un mākslu vispār. Literatūra (izņemot žanru ‘mīms’) kļuva elitāra, tā bija orientēta galvenokārt uz izglītotu lasītāju.

Nozīmīgākie žanri bija dzeja, īpaši t.s. aleksandriešu dzeja, un drāma, ko pārstāvēja jaunatiskā komēdija. Aleksandrijas bibliotēkā nonāca daudz literāru sacerējumu un zinātnisku darbu sarakstu.

Aleksandrijas dzejas skolai raksturīga pievēršanās mazām dzejas formām. Uzplauka epigrammas un himnas, par nozīmīgu žanru izveidojās epīlijs – nelielas formas eposs. Izcilākais pārstāvis – Kallimahs. Spilgtākais eposs – Rodas Apolonija eposs “Argonautika”. Izcēlās arī dzejnieks Teokrīts – idilles žanra iedibinātājs grieķu literatūrā.

Jaunatiskās komēdijas žanrs bija gan formas, gan satura ziņā pretstats vecatiskajai komēdijai. Tā pievērsās sadzīvei, cilvēku raksturam un jūtu tēlojumam. Pazīstamākais autors ir Menandrs.

Hellēnisma laika literatūra neatklāj tādu domu dziļumu kā klasiskā laikmeta literatūra, taču tai bija liela nozīme visā turpmākajā literatūras attīstībā.

I gs. p.m.ē. beigās Grieķija kļuva par Romas provinci. Tas ietekmēja arī sengrieķu literatūru, mākslu un zinātni. Uzkrātās kultūras, sabiedriskās un filozofiskās domas gūst atspoguļojumu enciklopēdiskas un vispārinošas koncepcijas dodošos darbos. Daudzos darbos rodama arī Romas vēstures pieredze, jaunās kristiānisma reliģijas idejas. Kā izcilākie autori minami Plūtarhs un Lukiāns. Nedaudz vēlāk izveidojas t.s. grieķu romāns, kura izcilākais pārstāvis ir Longs. Kristiānisma ideju un literatūras plašāka izplatīšanās, kā arī politisko un sociālo attiecību attīstība pakāpeniski sagatavo pāreju jauna tipa literatūru – Bizantijas laika literatūru.

Senās Romas literatūra.

Romiešu literatūras darbi sarakstīti latīņu valodā. Tās pirmsākumi saistīti ar III gs. p.m.ē., kad sengrieķiem aizvadīts klasikas laikmets. Grieķijas sasniegumi bijuši paraugs romiešiem arī literatūrā, tomēr tā kopā atspoguļo tieši Romas valstij un sabiedrībai raksturīgo pasaules uztveri. Romieši bagātina žanra un stila tradīcijas, pakāpeniski veidojot savu klasiku, kura vēlāk deva pamatus jaunās Eiropas kultūras procesiem.

Aptuveni 8 gadsimtu laikā (no VIII gs. p.m.ē.) sīkā pilsētiņa Roma pārtop varenā lielvalstī. Līdz III gs. p.m.ē. latīņi, veiksmīgi iekarojot apkārtējās ciltis, ievieš latīņu valodu par romiešu kultūras valodu, taču grieķu valoda bija jāzin katram izglītotam romietim. Grieķu ietekme dažādās romiešu dzīves norisēs kļūst vēl tiešāka, kad I gs. p.m.ē. romieši pievieno Grieķiju kā provinci savai lielvalstij.

Divi Romas vēstures periodi – aristokrātiskā republika (no VI gs. p.m.ē. beigām) un vienvaldības režīms (impērija) (no I gs. p.m.ē. – I gs. m.ē. sākumā) saistās arī ar romiešu literatūras attīstību no tās pirmsākumiem (III gs. p.m.ē.) līdz pat antīkās pasaules norieta laikam (m.ē. V gs.). Šo laiku vēl var sadalīt pa attīstības posmiem, un tas izskatās tā:

Republikas laikmetā:

1)     arhaiskais periods (III gs. p.m.ē. vidus – II gs. p.m.ē.);

2)     klasiskās literatūras pirmais posms (II gs. p.m.ē. beigas – I gs. p.m.ē.)

Impērijas laikmetā:

1)     klasiskā literatūra Augusta valdīšanas laikā (I gs. p.m.ē. 30tie gadi – 14. g. m.ē.);

2)     m.ē. I gs. literatūra;

3)     vēlīnā romiešu literatūra (sākot ar m.ē. II gs.).

Pirmo literāro darbu pamatā ir kulta rituālu dziesmas, nelieli episka rakstura dziedājumi, joku dziesmas, hronikālas piezīmes (annāles) u.c. Pirmie autori apgūst un iepazīstina romiešus ar grieķu literatūras lielās formas darbiem un senākajiem, tradicionālākajiem žanriem. Tiek atdzejota “Odiseja”, romiešu gaumei pielāgo grieķu drāmas paraugus. Gnejs Nēvijs jau sacer nacionālus episkus darbus, traģēdijas un komēdijas, pēdējā žanrā cenšoties ieviest grieķu vecatiskās komēdijas iezīmes, taču to romiešu aristokrāti nepieņēma.

Arhaiskā perioda mantojums ir romiešu lugas jaunatiskās komēdijas žanrā. To autori Plauts un Terencijs stilizē grieķu autoru darbus.

Kvints Ennijs, uzrakstot eposu “Annāles”, gan valodas formas un izkoptības, gan saturīgā dziļuma ziņā paver ceļu romiešu klasikai. Viņš sacerēja arī traģēdijas un epigrammas un ir satīras – specifiska romiešu žanra – aizsācējs.

Politiski pavērsieni romiešu vēsturē (pūniešu kari un iekšējās reformas) II gs. p.m.ē. literatūrā veicina divu prozas žanru historiogrāfijas (pirmais nozīmīgais autors Katons) un oratoru prozas attīstību. Šie žanri savu aktualitāti saglabā arī I gs. p.m.ē., jo politiskie procesi vēršas plašumā. Rodas krīze sakarā ar valsts formu – republika vai impērija. Grūtajos laikos arī literatūrā tiek meklēta izeja, pārdomāta sūtība. Par to liecina literatūras daudzkrāsainība – Cicerons (izcils valstsvīrs un rakstnieks) izkopj politiskās un tiesu runas līdz literāra žanra pilnībai. Tas ir pamats un aizsākums teorētiskajai analīzei un secinājumiem stila un valodas jautājumiem veltītajos traktātos. Cicerons uzskatāms par traktāta žanra meistaru romiešu literatūrā. Viņa filozofiskie darbi ir būtisks avots hellēnisma laika grieķu filozofijas apzināšanā. Viņš ar savām vēstulēm aizsāka arī epistulāro žanru romiešu literatūrā.

Kā politiķi un rakstnieki vēsturē iegājuši arī Gajs Jūlijs Cēzars un Sallūstijs – abi vēsturiskās prozas žanrā izklāstījuši sava laika svarīgākos notikumus.

Savukārt dzejas žanri novēršas no politiskajām aktivitātēm un dzīves vērtību un mērķi saskata savstarpējā uzticībā šaurā domubiedru lokā. Par piemēru kļūst hellēnisma laikmeta aleksandriešu dzejas subjektīvās noskaņas, formas un izsmalcinātība. To izslīpē neotēriķi romiešu gaumē. Pazīstamākais ir Katulls. Ar neotēriķu darbiem romiešu literatūrā ienāk mazā apjoma darbi – subjektīvā lirika un īpaši mīlas elēģija. Līdz ar to dzimst māksla runāt par sevi un saviem pārdzīvojumiem.

Lukrēcijs aicina filozofiskā garā risināt dzīves problēmas. Viņš saraksta apjomīgu poēmu “Par lietu dabu”. Romā pieaug interese arī par grieķu filozofiju, kurā var rast skaidrojumu sarežģītām situācijām, līdz ar to – morālu atbalstu.

Kvalitatīvi jaunu pakāpi literatūras attīstībā iezīmē pirmā imperatora Oktaviāna Augusta valdīšanas laiks, kas pieliek punktu pilsoņu cīņām Romā. Imperators atbalstīja mākslu, jo vēlējās tikt cildināts un iemūžināts. Hellēnisma dzejas iezīmes nomaina orientācija un grieķu klasiskās literatūras paraugiem. Dzejnieki atsakās no mazajiem dzejoļiem un pievēršas lielāku dzejas darbu apkopošanai ciklos uz harmonijas, stingras kompozicionālas vienotības, nobeigtības un stila viengabalainības pamatiem, raksturīga laikmetīgi nozīmīgas tematikas izvēle. Šo poētisko principu realizēšana notiek neotēriķu sasniegumu ietekmē, kam ir akcents uz psiholoģismu, jūtu pasaules atklāsmi.

No žanriem īpašu uzplaukumu piedzīvo elēģija. To izstrādā Tibulls, Propercijs un Ovīdijs. Satīras žanru filozofiski padziļina Horācijs.

Ievērojama ir episko darbu atgriešanās literatūrā. Vergīlijs uzraksta mitoloģiski vēsturisku eposu ar spilgtiem varoņiem – “Eneīdu”. Poētiski augsti māksliniecisks ir arī Ovīdija mitoloģiskais eposs “Metamorfozas”. Vergīlijs un Ovīdijs kļuva slaveni arī ar apjomā nelielākām poēmām.

Kopumā Augusta laikmets izceļas kā dzejas un vēsturiskās prozas laikmets (izcilākais pārstāvis – Tits Līvijs). Visumā vērojama tieksme moralizēt un pamācīt. Latīņu valodu dzejā līdz zelta pakāpei uzspodrina Vergīljs un Horācijs, pēdējais, īpaši ar savām odām, iemantojis pantmēru virtuoza slavu, grieķu klasiskās dzejas pantmēru ieaudzēdams latīņu augsnē, tādejādi nobeidzot neotēriķu un Katulla aizsākto. Ar Augusta nāvi nosacīti beidzas arī klasiskais posms literārajos procesos. Daudz ir paveiktā – plašs žanru diapazons, izkoptas latīņu prozas un dzejas literārās valodas normas. Tas liek nākošajiem autoriem jau radīto žanru vidē meklēt savu stilu, individualitāti.

Tas iezīmējas jau Ovīdijam un Titam Līvijam, taču priekšplānā izvirzās Seneka ar traģēdijām un filozofiskiem traktātiem (m.ē. I gs.). Romas impērijas pirmajā gadu simtā izbāl imperatoru varas slavinājumi, attieksme pret monarhiju kļūst skeptiska, arī pret pasauli turklāt. Žanru ranga priekšgalā izvirzās satīra – dzejas tradīcijas attīsta Juvenāls, prozā satīras raksturlīnijas atklāj Petronija romāns “Satirikom”, tiem pievienojas Marciāla izsmejošās epigrammas. Satīras tradīcijas raksturīgas arī fabulas žanram, ko romiešu literatūrā aizsāk Frēds.

Pakāpeniski centrā izvirzās atkal proza. Tacits ir psiholoģisma un pat traģisma noskaņu paudējs historiogrāfijā, vairākos žanros darbojas Apulījs, īpaši romānu žanrā.

M.ē. II gs. iezīmē vēlīnā posma sākumu romiešu literatūrā un antīkās pasaules vēsturē vispār. Latīņu kristīgā literatūra stājas to principu vietā, kas ir pamatā romiešu antīkajai literatūrai, un sagatavo ceļu viduslaiku un renesanses posmam.

Izmantotā literatūra:

“Sengrieķu literatūras antoloģija”; Rīga “Zvaigzne” 1990 (7. – 11.lpp.)

“Senās Romas literatūras antoloģija”; Rīga “Zvaigzne” 1994 (5. – 9.lpp.)