JAUNIEŠU PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS

JAUNIEŠU PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS

Jauniešu perioda posms ir no 15 līdz 18 gadiem.  Šajā periodā būtiskākais ir ES identitātes atrašana vai arī intensīva tās meklēšana, profesijas izvēles saskaņošana ar pašnovērtējumu un pretenziju līmeni, visu kognitīvo precesu intelektualizācija, saksuālo attiecību nozīmes pieaugums.

Jaunības periodā salīdzinājumā ar pusaudžu periodu notiek personības izpausmju harmonizācija – stabilizēšanās, līdzsvara iestāšanās. Jaunietis salīdzinājumā ar pusaudzi vairāk atbilst pieaugušajam nekā bērnam. Šajā vecumā jaunieša personība vairāk individualizējas, nekā ir konformiska. Personība saskarsmē kļūst līdzsvarotāka, novērots mazāk konfliktu ar pieaugušajiem un vienaudžiem, samazinās negatīvisms, palielinās paškonrtole.

Tākā šo periodu psihologi (krievu) sauc par agrīno jaunību, tās psihisko un personības attīstību pavada dažādas emocionālās “dziņas un vētras”. Cilvēks meklē savu īsto ES (patību), jauniešus interesē globālas problēmas – Dievs, Cilvēks, Pasaule, Kosmoss, Morāle utt. Jauniešus uztrauc vientulība, viņi tiecas pēc mīlestības, tuvības, tajā pašā laikā mēģinot izprast sevi, tāpēc arī saka, ka viņiem ir paaugstināta tieksme uz pašanalīzi, uz introversiju, savas iekšējās pasaules izpēti.

“ES” ATTĪSTĪBA JAUNIEŠIEM.

Jauniešu attīstības periodā būtiskākais psihes process ir patības jeb identitātes meklēšana vai atrašana. Tā kā palielinās individualizācija, jaunieši arvien vairāk apzinās savu atšķirību no citiem. Pieaug vēlme sevi uztvert kā vienotu veselumu – tiekties pēc “nesaskaldītas”izjūtas, lai saskanētu iekšējās vajadzības ar ārējo uzvedību saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Ja cilvēkam iekšējā pārliecība, vajadzības ilgstoši nesaskan ar to , kas viņam jādara ārēji , var veidoties neirozes, zems pašvērtējums.

Lai veidotos personības izpausmju veseluma izjūta, jaunietim ir jājūt:

·         savas attīstības pēctecība, pakāpeniskums;

·         sava “ES – tagadējais”, “ES – ideālais”, un “ES – nākotnē” vienība;

·         ka viņa domas per sevi saskan ar citu domām par viņu.

Jauniešiem vispārēja tendence ir kritiski izturēties pret to, kāds es biju pagātnē, un censties mainīties nākotnē.

E. Eriksons  jauniešu stadiju saista ar pretrunu starp identitātes izjūtu un savas lomas nenoteiktības (noteiktības) izjūtu. Šī perioda uzdevums – atrisināt šo pretrunu. Ārī E. Eriksons runā par jauniešu vēlmi izveidot vienotu personības veselumu un izvēlēties tai atbilstošu profesiju. Ja izvēle ir kļūdaina, jaunietis var nepareizi izvēlēties savu vietu dzīvē vai arī var notikt “personības difūzija” (neneoteiktība, kas es esmu). E. Eriksons runā arī par “negatīvās identitātes” iegūšanas variantu. Tā izveidojas tad, ja jaunietim ir ambiciozi, autoritāri vecāki, kuri ar varu grib piespiest jaunieti izvēlēties tādu profesiju, darbības veidu, identitāti, kura atbilst viņiem vai viņu uzskatiem par to, kas ir “pareizs”. Tie ir gadījumi, kad vecāki izvirza jaunietim pārāk augstus morāles kritērijus, projicē savas nerealizētās vēlmes bērnā (iepriekšējos attīstības periodos) un jaunietis izvēlas negtīvo identitāti kā protesta formu.

2.

Jauniešu vecums ir saistīts ar dzimuma identitātes izvēli. Sociālie psihologi norāda uz ārējām ietekmēm, kas veicina dzimuma identitātes izjūtas izveidni, individuālpsihologi – personības kodola nozīmi, kas ir jau piedzimstot, psihoanalītiķi – seksuālās vardarbības, pieredzes bērnībā, fiziologi – iedzimtību.

Pie pašvērtējuma, identitātes atrašanas pieskaitāma arī profesijas izvēle. Šeit liela nozīme ir  bērnība izveidotajiem priekštatiem par labu vai piemērotu profesiju. Nozīme ir  vecāku iespaidam. Psihologi apgalvo, ka var būt pretruna starp to , ko vēlas jaunietis, un to, ko liek izvēlēties vecāki vai dzīve. Tas var būt cēlonis vēlākajām psihiskajām problēmām, jo psihe pretojas sašķeltībai, cilvēks cīnās par veselumu, harmoniju. Lai uzturētu psihisko “sašķeltību”, japatērē liela enerģija, jādzīvo stresā, kas var novest pie frustrācijas pieaugušajā periodā.

Psihologi atzīst, ka jauniešu attīstības periodā formējas noteikti tipi, formējas rakstura akcentuācijas.

Var izdalīt divus tipus:

·         tie, kas attīstās bez īpašām, ārēji novērojamām krīzēm – vienmērīgi;

·         tie, kuru attīstībā ir “vētras un dziņas”, konflikti ar apkārtējiem, krīzes.

Pirmais tips ir vairāk konformistisks, jaunieši vairāk balstās uz to, ko viņiem teiks citi, uz autoritātēm, tiecas būt līdzīgi citiem, ir mazāk neatkarīgi un patstāvīgi, nav domāšanas mobilitātes, stresa situācijās  reti pieņem patstāvīgus lēmumus.

Otrais tips jaunībā ilgi meklē savu ceļu. Šādiem jauniešiem ir mazvērtības komplekss, viņu morālie vērtējumi ir nestabili, attiecības ar citiem ir haotiskas un virspusējas. Ja šāds jaunietis iziet visam cauri un atrod sevi , savu vietu, tad salīdzinājumā ar pirmo tipu viņš ir patstāvīģāks un radošāks.

JAUNIEŠU KOGNITĪVĀS ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS

Šis posms ir būtisks jauniešu intelektuālo spēju attīstībā. Psihologu pētījumi liecina, ka domāšana  kļūst arvien intelektuālāka, abstraktāka un patstāvīgāka. Jauniešiem nereti var novērot arī tendenci pārspīlēt savas zināšanas, savu iespēju līmeni.

Jaunības periodā cilvēks jau ir apguvis spējas veikt loģiskās operācijas, prot izvirzīt hipotēzes, improvizēt par dažāda satura informāciju, spēj atrast nestandarta risinājumus, ietvert savas problēmas vispārīgu problēmu kontekstā. Taču jaunieši problēmu risināšanā ir individuāli izvēlīgi, pievēršas galvenokārt tam, kuras paši novērtē kā svarīgas.

Jauniešiem arvien vairāk var novērot spējas pašaktualizēties, mainīties, pieņemt lēmumus pašiem.  Ja vide  nepiedāvā iespējas savas radošās potences attīstī un realizēt, var novērot neirozes izpausmes, nemieru, trauksmainību, pat “ačgāno identifikāciju” (pēc E. Eriksona), kad jaunietis sāk spēlēt pretējo lomu tai, ko no viņa gaida citi.

Jaunrade un oriģinalitāte jaunībā visciešāk saistīta ar personības identitāti, kura sāk noteiktu cilvēka dzīves stilu, ietekmē profesijas izvēli, saskarsmi ar līdzcilvēkiem, vaļasprieku, koptēlu vispār.

JAUNIEŠU EMOCIJAS UN JŪTAS

Jauniešu periodā  emocijas ir saistītas ar visiem izziņas un saskarsmes procesiem kopumā. Cilvēks pēc savas psihiskās būtības vairāk ir emocionāls nekā  racionāls.

Salīdzinājumā ar pusaudžiem jaunieši ir līdzsvarotāki. Jaunietis var būt neprognozējams draugu izvēlē, piedzīvojumu meklējamos, iesaistoties dažādās apšaubāmās avantūrās. Rakstura akcentuācijas var izpausties arī pašizolētībā, pašnoniecināšanās tendencēs vai egocentrismā.

Līdz ar jauniešu periodu paplašinās emocionālo izpausmju veidi, paildzinās rakciju laiks, kad viens it kā nenozīmīgs iemesls var radīt ilgstošu emocoionālo sasprindzinājumu. Salīdzinājumā ar pieaugušo jaunietī vēl nav tik efektīvi attīstījušies iekšējie bremzēšanas un paškontroles mehānismi, kā arī spējas reaģēt selektīvi uz dažādiem ārējiem kairinātājiem. Taču salīdzinājumā ar pusaudžiem jauniešiemir izveidojusies labāka komunikatīvā paškontrole un emocionālā pašizjūta. Uzlabojas prasmes un iemaņas kontaktos ar citiem, jaunieši ir atvērtāki un brīvāki saskarsmē.

Saskarsmē jaunieši arvien aktīvāk pauž vajadzību pēc augstākajām jūtām – pieaug vajadzības būt emocionāli saistītam ar savu draugu, draudzeni, uzticības personu, tāpat kā būt ētiski un estētiski saistītam ar kāda lielāka kopuma idejām. Attīstās patriotisma, solidaritātes jūtas, jaunieši ar vien vairāk sāk interesēties par filozofijas, politikas, ekonomikas jautājumiem.

Jūtu un emociju izpausmes visbiežāk novērojamas saskarsmē.

JAUNIEŠU SASKARSMES RAKSTUROJUMS

Saskarsmē vadošo nozīmi psihologi piešķir pašvērtējumam, ES meklējumiem, iekšējai motivācijai. Vadošā darbība ir vai nu mācības, vai nu darbs, vai tuvu intīmu attiecību veidošana.

Saskarsmi var raksturot:

·         attiecībās ar vienaudžiem ir līdzīgas kā pusaudžu vecumā, izņemot konformismu – jaunieši vairs lielu nozīmi nepiešķir grupai, viņi saskarsmē vairāk individualizējas, ieklausās savā iekšējā balsī.

Jaunais šajā vecumā ir tas, ka vienaudžu attiecībās lielāka kļūst saksualitātes nozīme. Jūtu ziņā jaunība ir visemocionālākais periods. Tākā jaunieši pārdzīvo vientulību, viņi aktīvi meklē iepazīšanos, tuvību, bieži iemīlas vai arī nodibina pastāvīgas attiecības.

·         saskarsmē ar pieaugušajiem var novērot vai nu mērenas, vai vētrainas attiecības – turpinās pusaudžu perioda opozīcija, emancipācijas tieksmes. Tas atkarīgs no personības ievirzēm, tipa, no pieaugušo attieksmes, audzināšanas un saskarsmes stila.

Ar vecākiem jauniešiem var būt divejādas attieksmes:

·         jaunieši apzinās, ka viņi ir atkarīgi – finansiāli, ekonomiski, materiāli;

·         tiecas būt neatkarīgi.

Attiecībās ar skolotājiem jaunieši pieprasa ne tikai, lai izturas kā līdzīgs ar līdzīgu, bet vēlas, lai skolotājs  jaunieti izprot. Jaunieši attiecībās kļūst pragmatiskāki, mērķtiecīgāki. Skola kļūst par nākotnes mērķu piepildīšanas līdzekli, nevis pienākumu.